Iesaki rakstu:

PÄ“dÄ“jās nedēļās masu medijus un sociālos tÄ«klus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tÄ“rpti, bruņoti vÄ«ri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermÄ«lÄ«gus iedzÄ«votājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.

Formālais iemesls šÄ«m sadursmÄ“m ir neatkarÄ«go deputātu kandidātu nepielaišana pie 8. septembrÄ« gaidāmajām Maskavas pilsÄ“tas domes vÄ“lÄ“šanām. Gluži kā krievu tautas pasakā šie deputātu kandidāti izpildÄ«ja neiespÄ“jamo un mÄ“neša laikā savāca 3% balsstiesÄ«go vÄ“lÄ“tāju parakstu no saviem vienmandātu apgabaliem, kādu Maskavā ir 45, tikpat, cik vietu domÄ“. Bet vÄ“lÄ“šanu komiteja paziņoja, ka daļa parakstu ir nederÄ«gi, un vienalga, ka pieteicās arÄ« pats paraksta devÄ“js – dzÄ«vs un Ä«sts cilvÄ“ks, kurš apliecināja sava paraksta autentiskumu. Datums, lÅ«k, ierakstÄ«ts ar citu roku, un tātad paraksts nav derÄ«gs.

Vai Maskavas pilsÄ“tas dome ir ietekmÄ«ga institÅ«cija? NÄ“! Jau kopš Lužkova laikiem tā ir vājš orgāns ar ierobežotu varu, tātad – par ko satraukums? It kā taču nekas globāls... nekas pārāk svarÄ«gs... Bet vai tiešÄm? Kad runa ir par principiem, izmÄ“ram nav nozÄ«mes, jo, kas nozog adatiņu, nozags arÄ« valsti. Un pašreiz Krievijā runa ir par principiem.

Protesti ir sākušies, un to tendence ir pieaugoša. Rodas jautājums, cik stabila ir Putina vara, uz ko tā balstās, vai vara Krievijā vispār pieder Putinam un kas gaidāms tālāk. RaudzÄ«sim rast atbildes.

Putina varas tehnoloģija

Putins nāca pie varas laikā, kad Krievijas iedzÄ«votāji bija noguruši no pārmaiņu dekādes, oligarhiem, mafijas, nabadzÄ«bas, slimā un dažkārt iereibušÄ Jeļcina. Tas bija laiks, kad cilvÄ“ki alka spÄ“cÄ«ga prezidenta, un varas, kas spÄ“tu savākt un savaldÄ«t haosu un patvaļu.

Kļuvis par prezidentu, Putins pakāpeniski, bet ātri atbrÄ«vojās no visiem konkurentiem un pilnÄ«bā pārņēma varu. Ieguva kontroli pār masu medijiem un spÄ“ka struktÅ«rām. Pakļāva oligarhus un padzina vai ieslodzÄ«ja tos, kuri pretojās. Šodien speciālisti pirmo Putina valdÄ«šanas desmitgadi dÄ“vÄ“ par ekonomiski veiksmÄ«gāko, kāda Krievijai jebkad bijusi. To gan nevar sacÄ«t par otro desmitgadi, kuru raksturo konfrontācija ar Rietumiem, sankcijas un ekonomikas lejupslÄ«de.

Šodien pasaulÄ“ ir izveidojies priekšstats par Putinu kā autoritatÄ«vu lÄ«deri, kurš teju vienpersoniski pieņem visus lÄ“mumus un ietekmÄ“ valsts attÄ«stÄ«bas virzienu. Taču – vai tiešÄm tā ir taisnÄ«ba? VarbÅ«t der atcerÄ“ties Nikolaju Pirmo, kurš savulaik secināja, ka “Krievijā valdu nevis es, bet gan 30 000 ierÄ“dņu”. Vai arÄ« Aleksandru Otro, kurš teicis, ka “Krieviju pārvaldÄ«t nav grÅ«ti, tikai absolÅ«ti bezjÄ“dzÄ«gi”.

Jau kopš PÄ“tera Pirmā laikiem Krievija ir bijusi smagnÄ“ji birokrātiska valsts, turklāt tas pats ierÄ“dņu skaits, par kuru žēlojās cars Nikolajs, šodien ir pieaudzis simtkārtÄ«gi un sasniedz jau, iespÄ“jams, pat trÄ«s miljonus galvu. Valsts aparāta loma Krievijā ir grandioza. Valsts ir lielākais darba devÄ“js, un valsts daļa ekonomikā tiek novÄ“rtÄ“ta no 30 lÄ«dz 70% (atkarÄ«bā no metodoloÄ£ijas). Turklāt pretstatā rietumvalstÄ«m Krievijā valstij pieder arÄ« bankas un masu mediji, kuros arÄ« tātad saimnieko birokrāti.

Ja klasiskajās Rietumu demokrātijās visa pamatā ir konstitÅ«cija, tad Krievijā viss ir pilnÄ«go otrādi, un primārs ir nevis likums, bet instrukcija. Likums var bÅ«t jÅ«su pusÄ“, bet reāli lÄ“mumi tiek pieņemti, un lietas notiek “tā kā vajag”. Kā to formulÄ“ja pats Putins: “Draugiem – visu, pārÄ“jiem pÄ“c likuma.” VienÄ«gais, ka apiet likumu tikai atsevišÄ·os gadÄ«jumos nav iespÄ“jams. Izņēmums ātri vien kļūst par jauno paradumu. Reiz vÄ«russ ir iemitinājies organismā, tas paņem to visu.

Starp citu, “lojālo draugu princips” tad arÄ« ir tas, kas veido Putina varas sistÄ“mas skeletu. Visas svarÄ«gākās pozÄ«cijas Krievijā ieņem cilvÄ“ki, ar kuriem Putins ir bijis labi pazÄ«stams vÄ“l pirms kļūšanas par valsts prezidentu. Pa retam šo varas komandu papildina kāds bijušais miesassargs vai Ä«paši prasmÄ«gs pavārs. SvarÄ«gi tikai, lai šie cilvÄ“ki bÅ«tu iemantojuši pilnÄ«gu augstā virsvadÄ«tāja uzticÄ«bu, jo no visām lietām Putins nodevÄ«bu neieredz visvairāk.

Nākošais svarÄ«gais Putina izbÅ«vÄ“tās sistÄ“mas balsts ir t.s. “spÄ“ka struktÅ«ras”. Federālais drošÄ«bas dienests, Nacionālā gvarde, prokuratÅ«ra, IzmeklÄ“šanas komiteja utml., kuru uzdevums, paša Putina vārdiem runājot, ir “izmÄ“rcÄ“t atejā” jebkurus valsts varas apdraudÄ“jumu mÄ“Ä£inājumus. Tā kā Putins ir ne tikai strādājis VDK, bet savu karjeru Maskavā sācis, gadu nostrādājot Federālā drošÄ«bas dienesta priekšnieka postenÄ«, tad šo struktÅ«ru pamatprincipi viņam ir labi zināmi un saprotami.

Šeit gan jāņem vÄ“rā, ka spÄ“ka struktÅ«ras Krievijā nav monolÄ«ts un sinhroni funkcionÄ“jošs bloks. Tās gan nemitÄ«gi cÄ«nās savā starpā, gan karo iekšÄ“ji, departamentu un nodaļu lÄ«menÄ«. Un ik pa laikam sistÄ“ma apÄ“d kādu savÄ“jo, demonstratÄ«vi aizvedot to no sapulces saslÄ“gtu rokudzelžos un ar melnu maisu galvā, lai tad nosÅ«tÄ«tu atpÅ«sties uz kādiem gadiem 20, tā patālāk uz ziemeļiem.

Tieši “savÄ“jo” sagremošana ir vÄ“l viena Putina režīma pazÄ«me. Ja HrušÄova un Brežņeva laikā padomju elite dzÄ«voja samÄ“rā veÄ£etāru dzÄ«vi un nelielas tÄ«rÄ«šanas pieredzÄ“ja tikai, kad askÄ“ts Andropovs mÄ“Ä£ināja cÄ«nÄ«ties ar korumpantiem, tad, kā šÄ« gada pavasarÄ« secināja Hodorkovskis, “Krievijā pašreiz varbÅ«t 100 cilvÄ“ki var justies droši par savu neaizskaramÄ«bu, turklāt viņu skaits strauji sarÅ«k”. MÅ«sdienu Krievijā retums nav ne gubernatoru, ne citu augsti stāvošu ierÄ“dņu vai pat ministru aresti. Bet, ja rÄ“Ä·ina no 1993. gada, tad krimināllietu ir saņēmis katrs desmitais Federācijas padomes loceklis.

Novājinātā likuma vara

ArÄ« tiesu varas neatkarÄ«ba Krievijā sen atmesta kā lieka un sistÄ“mai traucÄ“joša, un tiesas Krievijā nevis lemj, bet izpilda norādÄ«jumus. Kā nesen izteicās Austrijā mÄ«tošais autotirgotāja Rolf Ä«pašnieks, miljardieris un opozicionārs Sergejs Petrovs, pret kura uzņēmumiem varas iestādes uzsākušas izmeklÄ“šanu, “nav tādas platformas, kurā es varÄ“tu godÄ«gi aizstāvÄ“ties un izklāstÄ«t savus argumentus”.

Par to liecina arÄ« statistika – mÅ«sdienu Krievijā 99,6% spriedumu ir notiesājoši. SalÄ«dzinājumam - pat asiņainākajos Staļina represiju gados attaisnoja kā minimums 10% apsÅ«dzÄ“to. Bet mÅ«sdienu Krievijas orgāni nekļūdās, un, ja reiz spÄ“ka struktÅ«rās lieta ierosināta, jau esi nolemts.

Kontrolētā opozīcija

Skaidrs, ka jebkuras varas mÄ“rÄ·is ir saglabāt varu, bet, lai to veiktu, nepieciešams gan tautas atbalsts, gan kontrole pār oponentiem, kuri varÄ“tu sÄ“t šaubas iedzÄ«votāju prātos, atmaskojot un apdraudot pašreiz pie varas esošos, rosināt pārmaiņas. Tādā ziņā ar opozÄ«ciju Krievijā viss ir kārtÄ«bā – tā tiek kontrolÄ“ta. Un nestāstiet pasaciņas par “neatkarÄ«gu” opozÄ«ciju. Tādas nav un bÅ«t nevar, jo Ä«paši valstÄ«, kuras katru sirdspukstu kontrolÄ“ Federālais drošÄ«bas dienests un kurā ir dzÄ«vas gadsimtu senas čekistu leÄ£endas un tradÄ«cijas.

Kas Krievijā notiek ar opozicionāriem, kuriem ir sava, ar varas iestādÄ“m nesaskaņota dienaskārtÄ«ba, var redzÄ“t gadÄ«jumā ar Å…emcovu, kurš solÄ«ja publicÄ“t informāciju par Krievijas armijas darbÄ«bām Donbasā. Å…emcovu nošÄva, 12 dienas vÄ“lāk Kadirovs saņēma ordeni, informācija izčibÄ“ja. Tāpat nošÄva žurnālistu Orhanu Džemaļu, kurš pārāk sāka interesÄ“ties par Putina pavāra Prigožina neformālā militārā grupÄ“juma Vagner aktivitātÄ“m Ä€frikā. Vismaigākais stāsts ir par blogeri-opozicionāru Vjačeslavu Maļcevu, kura dzÄ«vokļa dzelzs durvis sazāģēja, bet pašu sašÅ†orÄ“ja un aizveda uz Maskavu aprunāties. Ä€tri vien Maļcevs pārcÄ“lās uz dzÄ«vi emigrācijā. Un viņš tāds nav vienÄ«gais.

Kādam varbÅ«t šÄ·iet, ka Aleksejs Navaļnijs un viņa fonds cīņai pret korupciju ir spilgta cerÄ«ba, bet ir skaidrs, ka šÄda organizācija nevarÄ“tu darboties, ja to nevÄ“lÄ“tos kāds no Kremļa pÄ«lāriem. Kad uzbrukumā traumÄ“tās acs ārstÄ“šanai bija nepieciešams doties uz Spāniju, ārzemju pasi Aleksejs saņēma dienas laikā, kamÄ“r parastajam iedzÄ«votājam šis process aizņemtu mÄ“nesi.

Krievijā vara pieļauj kontrolÄ“tas opozÄ«cijas eksistenci, bet arÄ« rÅ«pÄ“jas, lai tā savstarpÄ“ji nevienotos un nekļūtu pārāk spÄ“cÄ«ga. Tos, ar kuriem neko sarunāt nav iespÄ“jams un kuri kontrolei nepakļaujas, vara padzen vai iznÄ«cina. OpozÄ«cijas atklāta izdeldÄ“šana bÅ«tu pārāk totālitāra. StratÄ“Ä£iski daudz izdevÄ«gāk taču ir ļaut cilvÄ“kiem izpausties, bet turÄ“t viņus Ä«sā pavadā. Tā, piemÄ“ram, populārā opozicionārā radio stacija EhoMoskvi pieder Gazprom koncernam, un Putins par radiostacijai uzspiestajiem neizdevÄ«gajiem kredÄ«tiem uzzina ātrāk nekā lÄ«dzÄ«pašnieks un galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs, kuram pÄ“c tam nākas Putinam atvainoties, ka nezina, kas notiek paša vadÄ«tā uzņēmumā.

Neesošais politiskais piedāvājums

Krievijā vara ne tikai kontrolÄ“ ārpusparlamenta opozÄ«ciju, bet arÄ« ir izdeldÄ“jusi pārÄ“jās politiskās partijas. Visi konkurenti ir nokosti, un politiskais piedāvājums vÄ“lÄ“šanās ļoti atgādina nabadzÄ«gu padomju gastronomu, kura tukšajās vitrÄ«nās gozÄ“jas lÄ«dz nāvei apnikušas un negaršÄ«gas trÄ«s nebaudāmu konservu burkas – Žirinovska LDPR, Zjuganova KPRF un premjera Medvedeva vadÄ«tā Vienotā Krievija. Visas tās ir piebarotas, nopirktas un iebiedÄ“tas, un visas atbalsta esošo varu.

Te gan jāpiebilst, ka pÄ“dÄ“jā Putina varas desmitgadÄ“ elites vadošajai partijai Vienotā Krievija klājas arvien grÅ«tāk. Jau sen tai ir pielipināts “zagļu un blēžu” partijas godpilnais nosaukums, un vÄ“lÄ“šanās no tās kandidÄ“t teju vairs nav nekādas jÄ“gas – arÄ« uz gaidāmajām Maskavas pilsÄ“tas domes vÄ“lÄ“šanām visi varas atbalstÄ«tie kandidāti dodas kā “pašizvirzÄ«tie”, faktiski slÄ“pjot savu piederÄ«bu Vienotajai Krievijai.

Situāciju Krievijas politikā lieliski ilustrÄ“ ironisks notikums Irkutskas apgabala pilsÄ“tā Ust-Ilimskā, kur pilsÄ“tas mÄ“ra vÄ“lÄ“šanās, lai tikai nebÅ«tu jābalso par Vienotās Krievijas virzÄ«to kandidātu, vairums iedzÄ«votāju nobalsoja par divdesmitastoņgadÄ«gu sekretāri, kura bija pielaista vÄ“lÄ“šanām kā totāli bezcerÄ«ga kandidāte, kas nekad nespÄ“tu konkurÄ“t ar Maskavas favorÄ«tu, bet kas tev deva. Un šis gadÄ«jums tāds nav vienÄ«gais. Krievijas iedzÄ«votājiem esošÄ situācija ir apnikusi, un viņi vÄ“las pārmaiņas.

Pieprasījums pēc pārmaiņām

PieprasÄ«jumu pÄ“c pārmaiņām sekmÄ“ dažādi faktori, no kuriem bÅ«tiskākie ir trÄ«s – dilstošÄ ekonomika, izmaiņas mediju telpā un varas vertikalizācija, kas izraisÄ«jusi elites atsvešināšanos no tautas.

Pirmkārt – dilstošÄ ekonomika

Kas tieši notiek Krievijas ekonomikā, protams, tiek slÄ“pts, un Valsts statistikas birojs pieliek lielas pÅ«les, lai datus sagrozÄ«tu, cik vien iespÄ“jams, pat mainot aprÄ“Ä·inu metodoloÄ£iju. Rezultātā algas Krievijā pieaug, bet ienākumi – samazinās. Eksperti ir vienisprātis, ka iedzÄ«votāju dzÄ«ves lÄ«menis krÄ«tas jau piekto gadu pÄ“c kārtas un ekonomika labākajā gadÄ«jumā stāv uz vietas.

Ekonomikas stagnāciju Krievijā izraisa ne tikai starptautiskās sankcijas. ArÄ« pati Krievija pieliek lielas pÅ«les, lai aizbiedÄ“tu jebkādas ārvalstu investÄ«cijas, ar furoru arestÄ“jot dažādus ārvalstu uzņēmÄ“jus. Kurš gan vÄ“las riskÄ“t ar nokļūšanu aiz restÄ“m? ArÄ« neatkarÄ«gu tiesu neesamÄ«ba un spÄ“ka struktÅ«ru visatļautÄ«ba saindÄ“ uzņēmÄ“jdarbÄ«bas vidi. Rezultātā, tiešo ārvalstu investÄ«ciju apjoms Krievijā piecu gadu laikā samazinājies 35 reizes, un arÄ« pašmāju uzņēmÄ“ji arvien biežāk vai nu pārceļas uz ārzemÄ“m, vai arÄ« atzÄ«st, ka “iespÄ“jas investÄ“t Krievijā pašreiz netiek izskatÄ«tas”.

Reiderisms un biznesa atņemšana Krievijā ir normāla prakse, jo ekonomiskās krÄ«zes rezultātā samazinoties ienākumu plÅ«smām, grÅ«stÄ«šanās pie siles kļūst arvien agresÄ«vāka.

Mediju atbalsta zudums

Ja vÄ“l pirms 10 gadiem televÄ«zija bija galvenais smadzeņu skalošanas lÄ«dzeklis, atvainojiet, informācijas avots, uz kuru paļāvās 94% Krievijas iedzÄ«votāju, tad šodien zombijkaste-televizors baro vairs tikai 72% sabiedrÄ«bas, turklāt starp jauniešiem tās ietekme ir vÄ“l mazāka – 42%, jo viņi pārslÄ“dzas uz sociālajiem medijiem un YouTube video blogiem. Tāpat sarÅ«k uzticÄ“šanās TV paustajai informācijai. Arvien vairāk iedzÄ«votāju atzÄ«st, ka viņiem “nestāsta visu patiesÄ«bu”. PiemÄ“ram, kad runa par valsts ekonomisko stāvokli, šÄdi uzskata jau 50% iedzÄ«votāju.

Tāpat cilvÄ“ki Krievijā kļuvuši kārāki uz neatkarÄ«gu ziņu avotu sniegto informāciju. NeatkarÄ«gos medijus ziņu iegÅ«šanai izmanto 42% maskaviešu. ValstÄ« vidÄ“ji – 35%.

Varas vertikālā atsvešinātÄ«ba

Trešais faktors, kas Krievijas sabiedrÄ«bā stimulÄ“ pieprasÄ«jumu pÄ“c pārmaiņām, ir varas atsvešinātÄ«ba no iedzÄ«votājiem, kas radusies, Putinam centralizÄ“jot varu un arvien spÄ“cÄ«gāk pakļaujot reÄ£ionālos lÄ«derus Maskavas diktātam. Turklāt nekādu reÄ£ionālo lÄ«deru jau arÄ« vairs nav, ir tikai Maskavas iesÄ“dināti un Maskavai paklausÄ«gi vietvalži, kuri stāv ar seju pret Kremli un ar dibenu pret tautu. Un kas viņiem cits atliek, ja nevis tauta, bet Kremlis un Maskava lemj, kur celt izgāztuves, kuru ieslodzÄ«t, bet kuru svÄ“tÄ«t.

SocioloÄ£iska pÄ“tÄ«juma ietvaros, lÅ«gti uzzÄ«mÄ“t savas attiecÄ«bas ar valsti, iedzÄ«votāji zÄ«mÄ“, ka viņus met lejā pa trepÄ“m. ArÄ« mediju telpā nereti uzpeld varas iestāžu nicinošie izteikumi, piemÄ“ram, “valsts jÅ«s dzemdÄ“t neprasÄ«ja” un “jÅ«s te savas pravas nekačājiet”.

UzticÄ“šanās reitinga samazinājumu pÄ“dÄ“jo piecu gadu laikā piedzÄ«vojušas visas valsts institÅ«cijas – sākot no prezidenta (78 uz 55), baznÄ«cas (50 uz 41), gubernatoriem (49 uz 36), valdÄ«bas (56 uz 30), televÄ«zijas (44 uz 29), pašvaldÄ«bām (34 uz 26). Pieaugums uzticÄ«bas reitingā ir tikai armijai (no 62 uz 65). Armijai Krievijas iedzÄ«votāji tic un ar to lepojas, acÄ«mredzot sasaistot to ar valsts varenÄ«bu, kas ir nācijas pašlepnuma un pašvÄ“rtÄ“juma stabilais balsts.

Negatīvais rada pozitīvo

Pateicoties visiem šiem ārÄ“ji šÄ·ietami negatÄ«vajiem procesiem, Krievijas sabiedrÄ«bā ir radusies unikāla apzināšanās – pÄ“tÄ«jumi apliecina, ka 94% iedzÄ«votāju no valsts vairs neko negaida, jo apzinās, ka “paļauties var tikai uz sevi”, ka “mana dzÄ«ve atkarÄ«ga tikai no manis, nevis no Putina”, ka “ir jāmainās krievu cilvÄ“ka iekšÄ“jai bÅ«tÄ«bai”. ŠÄ«s frāzes nav tukši izdomājumi, jo pÄ“tÄ«juma autors ir Krievijā autoritatÄ«vs sociologs, kurš iepriekš jau pareizi prognozÄ“jis 2011. gada protestus.

Ekonomikas lejupslÄ«de, varas vertikalizācija, sociālo institÅ«tu dekonstrukcija, Putina kleptomāniskā elite un valsts atsvešināšanās no iedzÄ«votājiem faktiski bÅ«s izrādÄ«jusies pozitÄ«vi transformÄ“jošs balzams Krievijas tautai, kura uzsākusi pārvÄ“rsties no pasÄ«viem ļaudÄ«m, kuri gaida visu no augšas, uz aktÄ«vu, pašorganizÄ“tu sociumu, kas ir gatavs uzņemties atbildÄ«bu un rÄ«koties, lai paši savām rokām bÅ«vÄ“tu savu dzÄ«vi un valsti. ArÄ« politologi atzÄ«st, ka pÄ“dÄ“jos trÄ«s gados opozÄ«cija ir iemācÄ«jusies pašorganizÄ“ties iepriekš neiedomājamos veidos.

Protams, šis process pagaidām ir tikai pumpuros, bet, kā vÄ“sta teiciens, – katrai tautai ir tāda valdÄ«ba, kādu tā ir pelnÄ«jusi. Un Jaunais Krievu CilvÄ“ks, kurš šobrÄ«d veidojas, vairs ne tikai negribÄ“s, bet arÄ« nevarÄ“s dzÄ«vot pašreizÄ“jās elites vadÄ«bā. Un tas, protams, situāciju padara sarežģītu, jo varu neviens ar labu neatdos.

Vecās elites pēdējie sirdspuksti

Pret revolÅ«cijas scenāriju Krievijā runā demogrāfijas fakti, jo revolÅ«cijās vÄ“sturiski piedalās nevis sirmi vÄ«ri, bet cilvÄ“ki lÄ«dz 35 gadu vecumam. PiemÄ“ram, dekabristu vidÄ“jais vecums bija 27 gadi. ArÄ« Ä»eņina brāli pakāra par atentāta plānošanu pret caru, kad viņam tikko bija palicis 21 gads.

Otrkārt, revolÅ«cijas veiksmÄ«gi novÄ“rst palÄ«dz speciāli tieši šim nolÅ«kam veidotas un gatavotas militāras vienÄ«bas. Tieši vadoties no Arābu pavasara mācÄ«bām, Krievijā 2016. gada sākumā tapa Nacionālā gvarde, kura ir pakļauta tieši prezidentam un kuru vada Putina bijušais miesassargs Zolotovs. Starp citu, tieši Nacionālās gvardes kareivji izcÄ“lās ar Ä«pašu nežēlÄ«bu, aizturot demonstrantus Maskavā pÄ“dÄ“jās nedēļās notikušajās demonstrācijās.

Treškārt, 1989. gadā pārmaiņas ziedÄ“ja un plauka visos varas lÄ«meņos, jo ne tikai apakšas vairs negribÄ“ja, bet arÄ« augšas vairs nevarÄ“ja dzÄ«vot pa vecam. Jau 1985. gadā grupa DDT dziedāja par “zÄ“niem mažoriem, kuri braukā ar tÄ“vu volgām”, un 1986. gadā viņiem pievienojās Cojs ar savu dziesmu “Pārmaiņas”, dziedot, ka “pārmaiņas prasa mÅ«su sirdis, acis, smiekli un asaras, un mÅ«su vÄ“nās pulsÄ“ pārmaiņas”. Nedaudz vÄ“lāk Padomju SavienÄ«ba sabruka zem slogana “Nost ar partijas privilÄ“Ä£ijām!”, kas bija ideja, kura uzrunāja ikvienu, jo tās tÄ“vu volgas un dāčas bija apriebušÄs visiem.

Šodien dabiski, ka valdošÄ elite nekādas pārmaiņas nevÄ“las, gluži pretÄ“ji, dodu 100% garantijas, ka tā centÄ«sies izvairÄ«ties no pārmaiņām par jebkuru cenu. AtšÄ·irÄ«bā no Putina elites Padomju SavienÄ«bas valdošajai šÄ·irai ne sapņos nerādÄ«jās, ka tai varÄ“tu piederÄ“t viesnÄ«cas Austrijā, vÄ«na dārzi Itālijā un mājas Francijas RivjÄ“rā. Bet Putina elitei tas ne tikai rādās sapņos – tas tai arÄ« reāli pieder. Ne velti saka, ka “Krievijā nauda varu nedod, bet vara naudu dod!”. Tā arÄ« viss Putina trÄ«smiljonÄ«gais ierÄ“dņu bars ir licis lietā no valsts iegÅ«to naudu, lai vareni iepirktos, gatavojoties zaļai dzÄ«ve ārpus mātes-barotājas-Krievijas ciešajiem apskāvieniem. VienÄ«gais, ka fundamentālu varas transformāciju rezultātā jaunā vara to visu viņiem var ātri vien atņemt, un to jau nu pieļaut nevar ne par kādu cenu.

Tajā pat laikā šobrÄ«d opozÄ«cija nav spÄ“jÄ«ga apvienoties, tai nav vienotas pozÄ«cijas, tai nav vienotu lÄ«deru, tai nav skaidru prasÄ«bu un strukturÄ“ta rÄ«cÄ«bas plāna. Un pats svarÄ«gākais – tai nav plašas tautas masas uzrunājoša lozunga.

Secinājumi

Pavisam skaidrs šobrÄ«d ir tas, ka Krievija tuvojas nopietnām pārmaiņām, kuras pieprasa Jaunā Krievu CilvÄ“ka rašanās, kurš ir apzinājies, ka viss atkarÄ«gs tikai no sevis paša. Kurš vairs negaida, ka tam cara tÄ“tiņš kaut ko dos, bet ir gatavs celties un iet rÄ«koties, darÄ«t pats. Tādēļ arÄ« viņš vairs nevÄ“las dzÄ«vot zem centralizÄ“tās varas vertikāles, bet vÄ“las pats lemt savu nākotni, vÄ“las sev varas autonomiju un vairs nav gatavs pakļauties no Kremļa norÄ«kotam zombijam.

Tāpat skaidrs, ka šodienas elite arvien vairāk noveco, turpretÄ« sociāli politiski aktÄ«vi kļūst Putina pirmās desmitgades demogrāfiskā uzrāviena laikā dzimušie jaunieši, kuri vÄ“las pārmaiņas un ir gatavi revolÅ«cijai, jo vÄ“las dzÄ«vot pÄ“c jau iepriekš pieminÄ“tā principa “tālāk rÄ«kosimies mÄ“s” (jā, atkal Coja dziesmas vārdi). Viņu vÄ“rtÄ«bas – progress 88%, brÄ«vÄ«ba 88%, taisnÄ«gums 88%, nākotne 85,1%. TādÄ“jādi revolÅ«ciju var atlikt, bet atcelt to nav iespÄ“jams.

Skaidrs ir, ka vecā elite pretosies. Bet nav skaidrs, kā un cik lielā mÄ“rā. Tāpat nav skaidrs, kurā brÄ«dÄ« elite, labi saprotot spÄ“ku samÄ“rus un pašreizÄ“jās sistÄ“mas vājās nākotnes izredzes, sāks šÄ·elties. Pagaidām vÄ“l Zjuganovs publiski Ä·Ä“rc, ka “visi demonstranti ir Centrālās izlÅ«košanas pārvaldes aÄ£enti”, bet cik ilgi iespÄ“jams pusi valsts pasludināt par valsts ienaidniekiem? Un vÄ“l vairāk – cik ilgi iespÄ“jams nevis izteikt savas domas, bet lasÄ«t no lapiņas, kuru atsÅ«ta no Kremļa?

Ja pirms Putina laikmeta cilvÄ“ki alka spÄ“cÄ«gas varas, tad tagad cilvÄ“ki vÄ“las taisnÄ«gumu un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos. Un tieši ekonomiku bez fundamentālām reformām uzlabot nebÅ«s iespÄ“jams, jo brÄ«vais tirgus nevar eksistÄ“t sistÄ“mā, kurā nav neatkarÄ«gas un objektÄ«vas tiesu un likuma varas un kur bruņoti varas pārstāvji realizÄ“ legālu uzņēmÄ“ju reketu, vienkārši atņemot biznesus un bijušos Ä«pašniekus spundÄ“jot aiz restÄ“m. Tāpat ekonomiskajam uzplaukumam nepieciešams iedzÄ«votāju optimisms, bez kura nebÅ«s ne investÄ«ciju, ne biznesa aktivitāšu. Bet kāda pārliecÄ«ba par labāku nākotni var rasties, ja kontroli valstÄ« pārņēmuši bruņoti birokrāti, kuri apgalvo, ka pārstāv valsts varu?

Ja lÄ«dz šim Krievijā Putina sistÄ“mai labvÄ“lÄ«gi vÄ“lÄ“šanu rezultāti panākti ar nacionālpatriotisma uzplÅ«du viļņiem (piemÄ“ram, sajÅ«sminoties par Krimas atgÅ«šanu) un smadzeņu apstrādi, izmantojot televÄ«ziju, tad šajā brÄ«dÄ« Krimas vilnis ir noplacis, televÄ«zija savu spÄ“ku sākusi zaudÄ“t, bet ziņas no Donbasa, SÄ«rijas un VenecuÄ“las apnikušas. Nav saprotams, ar kādiem argumentiem vara gatavojas turpināt nodrošināt vajadzÄ«gos rezultātus vÄ“lÄ“šanās. Nav skaidrs, kas turpmāk bÅ«s varas atbalsta platforma. Krievijas tauta vairs nav vakarÄ“jā, un apmānÄ«t to vairs nav tik viegli. VienÄ«gais ceļš varas saglabāšanai – cietsirdÄ«ga militāra diktatÅ«ra. Tā kā Krievijā vājumu izrādÄ«t nav modÄ“, šÄds scenārijs nav nemaz tik mazticams.

Visā šajā jezgā, ļoti iespÄ“jams, Putina loma ir mazāka, nekā varÄ“tu domāt. Kā Staļins esot teicis savam dÄ“lam: “Tu domā, ka es esmu Staļins? NÄ“, tas tur uz plakāta, tas ir Staļins!” LÄ«dzÄ«gi arÄ« Putins, pirmkārt, ir ikona. SistÄ“mas arhitekts? Jā, bet arÄ« situācijas Ä·Ä«lnieks. Ikdienā – Kremļa varas torņu lÄ«dzsvarotājs. Vai, aizvācot Putinu, atrisināsies visas Krievijas problÄ“mas? JÅ«s ko, jokojat? Ne velti Brežņevu turÄ“ja pie dzÄ«vÄ«bas lÄ«dz pÄ“dÄ“jam mirklim – jo, viņam izgaistot, sistÄ“ma lÄ«dzsvaru tā arÄ« vairs atgÅ«t nespÄ“ja, lÄ«dz saira pavisam, Putina vārdiem runājot, “radot divdesmitā gadsimta lielāko Ä£eopolitisko katastrofu”.

Kas tālāk gaidāms Krievijā, kur jau pašreiz vÄ“lÄ“šanu organizÄ“šanu pārņēmusi bruņotā birokrātija? ValstÄ«, kurā jau pierasts, ka puse sēž, bet otra puse apsargā? Cerams, ka kompromiss. Lai arÄ« tas problÄ“mu neatrisinās, jo izmaiņas cilvÄ“ku iekšÄ“jā bÅ«tÄ«bā un domāšanas veidā ir kā radioaktivitāte, tās nav apturamas, un agrāk nekā vÄ“lāk tās izdedzinās sarkofāgā jaunu caurumu, tikai vÄ“l lielāku, jo kā putns, kurš iemācÄ«jies lidot, reiz piecÄ“lies no ceļiem, Jaunais Krievu CilvÄ“ks vÄ“las bÅ«vÄ“t jaunu un taisnÄ«gāku Krieviju.