Iesaki rakstu:

IzlasÄ«ju „Latvijas AvÄ«zÄ“” valsts prezidenta Egila Levita skaidrošanos par grāmatā „Viltvārdis” minÄ“tajiem faktiem, un Ä«pašu uzmanÄ«bu pievÄ“rsa prezidenta izvairÄ«gie vārdi par viņa „pirmajām bÄ“rnÄ«bas atmiņām”. Grāmatā ir daudzi fakti, ko var pārbaudÄ«t tikai arhÄ«vos, bet šajā gadÄ«jumā ir citādi, - katrs pats, izmantojot interneta dotās iespÄ“jas, var lieliski salÄ«dzināt, ko prezidents ir teicis pirms un pÄ“c grāmatas iznākšanas. PasvÄ«trojumi mani.

2015. gada maijs, „Mājas Viesis:

“Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datÄ“t, jo droši zinu, ka tobrÄ«d man bija trÄ«s gadi: mÄ“s ar māmiņu ejam uz RÄ«gas staciju sagaidÄ«t vecomāti un vecotÄ“vu.

Vilcienam priekšÄ lokomotÄ«ve ar dÅ«miem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešÄm tie ir mani vecvecāki?

ŠÄ« pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsÅ«tÄ«juma. Kopā ar četrdesmit tÅ«kstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportÄ“ti uz SibÄ«riju.”

2020. gada marts, „Ieva”:

“– Žurnāls, kurā publicÄ“ta šÄ« intervija, nāks klajā 25. martā – 1949. gadā šajā dienā uz SibÄ«riju izsÅ«tÄ«ja tÅ«kstošiem latviešu Ä£imeņu, arÄ« jÅ«su mammas Ä£imeni. Ko jÅ«s bÄ“rnÄ«bā par to zinājāt?

– Mana pati pirmā bÄ“rnÄ«bas atmiņa ir par to, kā ar mammu gāju uz RÄ«gas Dzelzceļa staciju sagaidÄ«t manu vecomāti, vecotÄ“vu un citus radus, kas atgriezās no izsÅ«tÄ«juma SibÄ«rijā. Viņi kā zemnieki tika izsÅ«tÄ«ti padomju okupantu lielākajā masveida represijas pasākumā pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta izsÅ«tÄ«šanā.

Man iespiedies atmiņā skats, kā iebrauca vilciens ar dūmu mutuļiem, un mamma teica: tagad tu satiksi savu vecomammu un vecopapu. Un no vagona izkāpa pufaikās tērpti cilvēki...

2020. gada aprÄ«lis, „Ievas Stāsti” (kā noprotams, tiek pārstāstÄ«ta „Ievas” intervija):

„Egils Levits atstāsta savas pirmās bÄ“rnÄ«bas atmiņas, kā ar mammu gājis uz RÄ«gas dzelzceļa staciju sagaidÄ«t vectÄ“vu un vecomāti atgriežamies no izsÅ«tÄ«juma. ZÄ“na prātā palicis, ka no dÅ«mu mutuļos ieskautā vilciena vagona izkāpuši “gumijas zābakos un pufaikā tÄ“rpts vecs onkulis un veca tante”. Un, kad vÄ“lāk klausÄ«jies vecmāmiņas stāstus par Hamburgu un ParÄ«zi – tas šÄ·itis tik fantastiski, tālu un nesasniedzami.”

2020. gada 16. jÅ«lijs, „Latvijas AvÄ«ze”, jau pÄ“c viltvārža pieÄ·eršanas melos, kad ir skaidrs, ka cilvÄ“ki, ko viņš uzdod par saviem vecvecākiem, atgriezušies krietni agrāk un nekādas "likteņkopÄ«bas ainas" stacijā nav bijis:

„- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minÄ“tām bÄ“rnÄ«bas atmiņām, ka jÅ«s kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsÅ«tÄ«juma SibÄ«rijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šÄda vecuma cilvÄ“ki parasti neko neatceroties.

- Bieži ir tā, ka agrās bÄ“rnÄ«bas atmiņas veidojas arÄ« no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precÄ«zi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tÅ«daļ pÄ“c amnestijas vai vÄ“lāk. Intervijās godÄ«gi atbildÄ“ju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pÄ“tÄ«jums.”

Ko lai saka – cik tas ir necienÄ«gi, kad valsts augstākā amatpersona tā vietā, lai godÄ«gi pateiktu – nu, drusku piefantazÄ“ju, kam negadās! -, mÄ“Ä£ina augstākā mÄ“rā muļķīgi izlocÄ«ties un izmeloties. Vairāk nekā viss cits tas rada iespaidu – jā, grāmatai taisnÄ«ba, tiešÄm viltvārdis...