Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir divas valstis – viena liela, otra maziņa. Pirmā – Amerikas Savienotās Valstis, otrā – Latvijas Republika. Viena vismaz skaitās brÄ«vu cilvÄ“ku zeme, otra... nu, spriediet paši.

Pirmajai visvisādas visnotaļ praktiskas un konkrÄ“tas intereses ir visās pasaules malās, un, lai ar tām viss bÅ«tu kārtÄ«bā, tā ir spiesta ik pa brÄ«dim attiecÄ«bā uz saviem „sabiedrotajiem” kaut ko pieciest, kaut ko „neievÄ“rot”, uz kaut ko vienkārši pievÄ“rt acis.

Otrai pa lielam ir tikai viena interese – turpināt pastāvÄ“t, lÄ«dz ar ko arÄ« citas valstis tai faktiski dalās tajās, kas attiecÄ«bā uz šo valsti kaut ko var ietekmÄ“t, un tajās, kas nevar faktiski neko – un kurām arÄ« lielā mÄ“rā ir vienalga.

Pirmajai no šÄ«m valstÄ«m Uzbekistāna attiecÄ«gajā reÄ£ionā bija vajadzÄ«gs un noderÄ«gs „sabiedrotais”, lÄ«dz ar ko šÄ« valsts izlikās nemanām visas tās šausmas, ko Uzbekistānā strādāja vietÄ“jais diktators Karimovs ar savu klanu.

Šausmas bija visnotaļ reālas tāpat kā diktators – ne jau kaut kāda tur nieka demokrātijas ierobežošana, bet demonstrāciju apšaušana, politisko pretinieku iznÄ«cināšana, tÅ«kstoši politieslodzÄ«to, spÄ«dzināšana cietumos un tā tālāk.

Otrajai valstij Uzbekistāna nebija ne vajadzÄ«ga, ne noderÄ«ga – kaut gribÄ“jās „apgÅ«t” Uzbekistānas tirgu un bagātÄ«gos resursus, nekas lāga nesanāca, lai cik reizes uzņemtu ciemos diktatoru Karimovu un cik Triju Zvaigžņu ordeņus kārtu viņam kaklā.

Tad diktators nomira, un to, kādi cilvÄ“ki ir pie varas vienā un otrā valstÄ«, lieliski demonstrÄ“ja oficiālie šo valstu vadÄ«tāju paziņojumi sakarā ar diktatora nāvi.

 „At this challenging time of President Islom Karimov’s passing, the United States reaffirms its support for the people of Uzbekistan. This week, I congratulated President Karimov and the people of Uzbekistan on their country’s 25 years of independence. As Uzbekistan begins a new chapter in its history, the United States remains committed to partnership with Uzbekistan, to its sovereignty, security, and to a future based on the rights of all its citizens,” – šis bija ASV prezidenta Baraka Obamas oficiālais paziņojums.

Un šis savukārt bija Latvijas Valsts prezidenta Raimonda VÄ“joņa paziņojums: „Valsts prezidents Raimonds VÄ“jonis izsaka visdziļāko lÄ«dzjÅ«tÄ«bu Uzbekistānas tautai un prezidenta Islama Karimova Ä£imenei saistÄ«bā viņa nāvi. Prezidents Karimovs ir sniedzis neatsveramu ieguldÄ«jumu Latvijas un Uzbekistānas attiecÄ«bu veidošanā. Viņa loma stabilitātes un drošÄ«bas stiprināšanā Centrālāzijas reÄ£ionā nav pārvÄ“rtÄ“jama.” Tikpat lÄ«dzjÅ«tÄ«gs Uzbekistānas „tautai un valdÄ«bai” bija arÄ« Latvijas ārlietu ministrs Edgars RinkÄ“vičs.

Saskatāt atšÄ·irÄ«bu? Ja ne, pateikšu, kā to redzu es.

NemÄ“Ä£ināšu sniegt absolÅ«ti precÄ«zu tulkojumu Obamas paziņojumam, bet viens ir skaidrs – kaut arÄ« amerikāņi nav piedzÄ«vojuši nekādus staļinus, ASV prezidents ne ar pušplÄ“stu vārdu neieminÄ“jās, cik ļoti viņam žēl, ka viens gana asiņains diktators ir devies pie tÄ“viem.

Atbalsts Uzbekistānas tautai, uzticÄ«ba partnerÄ«bai un skaidra norāde uz cilvÄ“ktiesÄ«bu ievÄ“rošanu – tas jā, bet nekāda pat formāla žēluma par diktatora nāvi.

Citiem vārdiem, tika uzskatāmi apliecināts, ka viena lieta ir praktiskais noderÄ«gums un vajadzÄ«gums, bet pavisam cita – principi, kaut vai tikai ārÄ“jai parādÄ«šanai. Kuri vismaz šÄdos izrādÄ«šanas gadÄ«jums tomÄ“r ir pirmajā vietā.

Savukārt tās valstiņas „valstsvÄ«ri”, kurai savukārt diktatoru un izpausmju, kā varÄ“tu domāt, bijis vairāk nekā pietiekami, izrādÄ«jās vienmÄ“r gatavi just lÄ«dzi kārtÄ“jā asiņainā diktatora nāvei.

Turklāt, kas Ä«paši svarÄ«gi, vÄ“joņiem-rinkÄ“vičiem (atšÄ·irÄ«bā no Obamas) pat nebija nekādas praktiskas vajadzÄ«bas ieziesties ar politisko vazelÄ«nu, - ne nu Latvijai no Uzbekistānas Ä«paša praktiska jÄ“ga bijusi, ne arÄ« no tādas vai citādas lÄ«dzjušanas kaut kas sagaidāms.

Bet, ja reiz cilvÄ“ks savā bÅ«tÄ«bā ir un paliek kalps un dzimtcilvÄ“ks, nekādu citādu rÄ«cÄ«bu no viņa arÄ« nesagaidÄ«t. PÄ“c StaļintÄ“tiņa nāves šÄdi vÄ“joņi-rinkÄ“viči sistos ar galvu pret sienu, bet, ko viņi darÄ«tu mÅ«sdienu Ziemeļkorejā, bail pat iedomāties.

Novērtē šo rakstu:

0
0