Cik tieÅ¡Äm un no sirds žēl, ka jÅ«su diktators nomira, cerams, dabÅ«siet vietÄ citu…
Lato Lapsa · 04.09.2016. · Komentāri (44)Ir divas valstis – viena liela, otra maziņa. PirmÄ – Amerikas SavienotÄs Valstis, otrÄ – Latvijas Republika. Viena vismaz skaitÄs brÄ«vu cilvÄ“ku zeme, otra... nu, spriediet paši.
Pirmajai visvisÄdas visnotaļ praktiskas un konkrÄ“tas intereses ir visÄs pasaules malÄs, un, lai ar tÄm viss bÅ«tu kÄrtÄ«bÄ, tÄ ir spiesta ik pa brÄ«dim attiecÄ«bÄ uz saviem „sabiedrotajiem” kaut ko pieciest, kaut ko „neievÄ“rot”, uz kaut ko vienkÄrši pievÄ“rt acis.
Otrai pa lielam ir tikai viena interese – turpinÄt pastÄvÄ“t, lÄ«dz ar ko arÄ« citas valstis tai faktiski dalÄs tajÄs, kas attiecÄ«bÄ uz šo valsti kaut ko var ietekmÄ“t, un tajÄs, kas nevar faktiski neko – un kurÄm arÄ« lielÄ mÄ“rÄ ir vienalga.
Pirmajai no šÄ«m valstÄ«m UzbekistÄna attiecÄ«gajÄ reÄ£ionÄ bija vajadzÄ«gs un noderÄ«gs „sabiedrotais”, lÄ«dz ar ko šÄ« valsts izlikÄs nemanÄm visas tÄs šausmas, ko UzbekistÄnÄ strÄdÄja vietÄ“jais diktators Karimovs ar savu klanu.
Šausmas bija visnotaļ reÄlas tÄpat kÄ diktators – ne jau kaut kÄda tur nieka demokrÄtijas ierobežošana, bet demonstrÄciju apšaušana, politisko pretinieku iznÄ«cinÄšana, tÅ«kstoši politieslodzÄ«to, spÄ«dzinÄšana cietumos un tÄ tÄlÄk.
Otrajai valstij UzbekistÄna nebija ne vajadzÄ«ga, ne noderÄ«ga – kaut gribÄ“jÄs „apgÅ«t” UzbekistÄnas tirgu un bagÄtÄ«gos resursus, nekas lÄga nesanÄca, lai cik reizes uzņemtu ciemos diktatoru Karimovu un cik Triju Zvaigžņu ordeņus kÄrtu viņam kaklÄ.
Tad diktators nomira, un to, kÄdi cilvÄ“ki ir pie varas vienÄ un otrÄ valstÄ«, lieliski demonstrÄ“ja oficiÄlie šo valstu vadÄ«tÄju paziņojumi sakarÄ ar diktatora nÄvi.
„At this challenging time of President Islom Karimov’s passing, the United States reaffirms its support for the people of Uzbekistan. This week, I congratulated President Karimov and the people of Uzbekistan on their country’s 25 years of independence. As Uzbekistan begins a new chapter in its history, the United States remains committed to partnership with Uzbekistan, to its sovereignty, security, and to a future based on the rights of all its citizens,” – šis bija ASV prezidenta Baraka Obamas oficiÄlais paziņojums.
Un šis savukÄrt bija Latvijas Valsts prezidenta Raimonda VÄ“joņa paziņojums: „Valsts prezidents Raimonds VÄ“jonis izsaka visdziļÄko lÄ«dzjÅ«tÄ«bu UzbekistÄnas tautai un prezidenta Islama Karimova Ä£imenei saistÄ«bÄ viņa nÄvi. Prezidents Karimovs ir sniedzis neatsveramu ieguldÄ«jumu Latvijas un UzbekistÄnas attiecÄ«bu veidošanÄ. Viņa loma stabilitÄtes un drošÄ«bas stiprinÄšanÄ CentrÄlÄzijas reÄ£ionÄ nav pÄrvÄ“rtÄ“jama.” Tikpat lÄ«dzjÅ«tÄ«gs UzbekistÄnas „tautai un valdÄ«bai” bija arÄ« Latvijas Ärlietu ministrs Edgars RinkÄ“viÄs.
SaskatÄt atšÄ·irÄ«bu? Ja ne, pateikšu, kÄ to redzu es.
NemÄ“Ä£inÄšu sniegt absolÅ«ti precÄ«zu tulkojumu Obamas paziņojumam, bet viens ir skaidrs – kaut arÄ« amerikÄņi nav piedzÄ«vojuši nekÄdus staļinus, ASV prezidents ne ar pušplÄ“stu vÄrdu neieminÄ“jÄs, cik ļoti viņam žēl, ka viens gana asiņains diktators ir devies pie tÄ“viem.
Atbalsts UzbekistÄnas tautai, uzticÄ«ba partnerÄ«bai un skaidra norÄde uz cilvÄ“ktiesÄ«bu ievÄ“rošanu – tas jÄ, bet nekÄda pat formÄla žēluma par diktatora nÄvi.
Citiem vÄrdiem, tika uzskatÄmi apliecinÄts, ka viena lieta ir praktiskais noderÄ«gums un vajadzÄ«gums, bet pavisam cita – principi, kaut vai tikai ÄrÄ“jai parÄdÄ«šanai. Kuri vismaz šÄdos izrÄdÄ«šanas gadÄ«jums tomÄ“r ir pirmajÄ vietÄ.
SavukÄrt tÄs valstiņas „valstsvÄ«ri”, kurai savukÄrt diktatoru un izpausmju, kÄ varÄ“tu domÄt, bijis vairÄk nekÄ pietiekami, izrÄdÄ«jÄs vienmÄ“r gatavi just lÄ«dzi kÄrtÄ“jÄ asiņainÄ diktatora nÄvei.
TurklÄt, kas Ä«paši svarÄ«gi, vÄ“joņiem-rinkÄ“viÄiem (atšÄ·irÄ«bÄ no Obamas) pat nebija nekÄdas praktiskas vajadzÄ«bas ieziesties ar politisko vazelÄ«nu, - ne nu Latvijai no UzbekistÄnas Ä«paša praktiska jÄ“ga bijusi, ne arÄ« no tÄdas vai citÄdas lÄ«dzjušanas kaut kas sagaidÄms.
Bet, ja reiz cilvÄ“ks savÄ bÅ«tÄ«bÄ ir un paliek kalps un dzimtcilvÄ“ks, nekÄdu citÄdu rÄ«cÄ«bu no viņa arÄ« nesagaidÄ«t. PÄ“c StaļintÄ“tiņa nÄves šÄdi vÄ“joņi-rinkÄ“viÄi sistos ar galvu pret sienu, bet, ko viņi darÄ«tu mÅ«sdienu ZiemeļkorejÄ, bail pat iedomÄties.