Iesaki rakstu:

Rietumu civilizācijā eksistÄ“ pašapmāna ideoloÄ£ija par cilvÄ“ku. Tai ir milzÄ«gs spÄ“ks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acÄ«mredzot pastāvÄ“s arÄ« turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. ŠÄ« ideoloÄ£ija radās pÄ“c Romas impÄ“rijas sabrukuma. AizvadÄ«tajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrÄ«ba kļuva masu sabiedrÄ«ba. 

Tā nav politiskā ideoloÄ£ija. Pareizāk šo ideoloÄ£iju dÄ“vÄ“t par antropoloÄ£isko ideoloÄ£iju, jo tā attiecas uz cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu un cilvÄ“ka esamÄ«bas nosacÄ«jumiem. Tiesa, šo antropoloÄ£isko ideoloÄ£iju var iekļaut politiskajā ideoloÄ£ijā, konceptuāli formulÄ“jot politisko attieksmi pret cilvÄ“ku. Jaunajos laikos tā tas notiek. Visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacÄ«jās no pašapmāna.

Saruna par šo pašapmāna ideoloÄ£iju ir ļoti aktuāla. ArÄ« Latvijā tāda saruna ir ļoti aktuāla. Pašapmāna ideoloÄ£ija bÅ«tiski atsaucas uz latviešu tautas attÄ«stÄ«bu un slāpÄ“ daudzu cilvÄ“ku pašrealizāciju. Turklāt šÄ« pašapmāna ideoloÄ£ija ir asimilÄ“joši piemÄ“rota Latvijas titulnācijas mentalitātei. ArÄ« pašlaik latviešu tautas politisko seju nosaka indivÄ«di, kuri savtÄ«gi izmanto pašapmāna ideoloÄ£iju par cilvÄ“ku. Dotā pašapmāna ideoloÄ£ija lieliski kalpo vidusmÄ“ra latvietim. PrātÄ«gie cilvÄ“ki, kuri izlasÄ«s šo tekstu lÄ«dz beigām, to sapratÄ«s bez Ä«paša paskaidrojuma. 

Sarunas aktualitātei ir trÄ«s svarÄ«gi iemesli. Pirmkārt, pašlaik notiek sen nepiedzÄ«votas dziļas izmaiņas cilvÄ“ka garÄ«gajā un materiālajā pasaulÄ“. Otrkārt, rodas pilnÄ«gi jauna dzÄ«ves normu un vÄ“rtÄ«bu sistÄ“ma. Tā atbaida Homo sapiens un drÄ«zāk ir piemÄ“rota kaut kādam jaunam antropoloÄ£iskajam tipam (Posthomo). Treškārt, akÅ«ta ir nepieciešamÄ«ba saglabāt cilvÄ“ka cilvÄ“cisko identitāti. Lai saglabātu cilvÄ“ka cilvÄ“cisko identitāti, nākas atmaskot pašapmāna ideoloÄ£iju un izskaidrot tās kaitÄ«gumu.

Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloÄ£ijas centrā ir dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas koncepts. Proti, uzskats par visu cilvÄ“ku vienlÄ«dzÄ«bu. Netiek ņemts vÄ“rā, ka dabā nav vienlÄ«dzÄ«bas.

Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas propaganda. Tā uzskata domājoši cilvÄ“ki. Viņi brÄ«dina par šausmÄ«gajiem maldiem cilvÄ“ku neapdomÄ«gajā vienādošanā. Tas ir maldÄ«gums, kas ir izraisÄ«jis kolosālu nelaimi Ä«paši tad, ja dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas koncepts tiek manipulatÄ«vi izmantots izglÄ«tÄ«bā, saimnieciskajā darbÄ«bā, administratÄ«vajā sfÄ“rā, ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “MÄ“s visi esam vienādi cilvÄ“ki! MÄ“s visi esam vienlÄ«dzÄ«gi!” ir nodarÄ«juši milzÄ«gu postu.

Pašapmāna ideoloÄ£ijas uzvaras gājienā liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvÄ“seļu vienlÄ«dzÄ«bu Dieva priekšÄ. Rietumu civilizācijas pagātnÄ“ dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas konceptu ir propagandÄ“juši tādi filosofi kā Loks, JÅ«ms, Russo. Koncepts atspoguļojas ASV NeatkarÄ«bas deklarācijā, franču 1789.gada cilvÄ“ktiesÄ«bu deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācÄ«bā, mÅ«sdienu liberālās demokrātijas teorÄ“tiskajos risinājumos.

AntÄ«kajā civilizācijā dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas koncepts neeksistÄ“ja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Ä»audis jau no seniem laikiem saskatÄ«ja katra cilvÄ“ka savdabÄ«bu – Ä·ermeniskās un smadzeņu darbÄ«bas individuālās atšÄ·irÄ«bas. Dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas propagandai savā laikā daudz netieši palÄ«dzÄ“ja zinātnes nespÄ“ja stingri pamatot katra cilvÄ“ka unikālo bÅ«tÄ«bu. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvÄ“ka Å«nikumu. Zinātnes viedoklim nepretojas Rietumu aristokrātija, buržuāzija, intelektuāļi. Taču vienalga sabiedrÄ«bas masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldÄ«gais uzskats.

Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir kļuvis populārs kults. Konceptu pārspīlēti uzskata par galveno cilvēku savstarpējās attiecībās. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumos.

VienlÄ«dzÄ«bas kults lielu ļaunumu nodara garÄ«gās un morālās nabadzÄ«bas apstākļos. NeattÄ«stÄ«tā sociumā vienlÄ«dzÄ«bas kults kļūst ārdošs spÄ“ks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencÄ“m un parādÄ«bām. Dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas koncepts ir ļoti izdevÄ«gs tiem patmÄ«lÄ«gi ambiciozajiem un garÄ«gi seklajiem cilvÄ“kiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderÄ«bu kultÅ«ras bagātināšanā.

Pašlaik nākas novÄ“rot Ä«patnu ainu: jo attÄ«stÄ«tāka kultÅ«ra, jo skaļāka ir dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas demagoÄ£ija. Tā tas visjaunākajā laikā ir Rietumeiropā un ASV plaši izplatÄ«tajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvÄ“ktiesÄ«bu, homoseksuālisma aizstāvÄ«bas demagoÄ£ijā. AttÄ«stÄ«tākās valstis dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas demagoÄ£iju plaši izmanto migrācijas politikā.

Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloÄ£ijā vÄ“l ietilpst iedzimtÄ«bas nihilisms. IedzimtÄ«bas loma cilvÄ“ku evolÅ«cijā netiek godÄ«gi atzÄ«ta un tiek slÄ“pta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšÄ·irošo lomu cilvÄ“ka pastāvÄ“šanā. Taču patiesÄ«bā iedzimtÄ«ba, piemÄ“ram, atsaucas uz katra cilvÄ“ka intelektuālo vÄ“rtÄ«bu – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādÄ«ba nosaka cilvÄ“ku individuālo dažādÄ«bu.

Neapšaubāmi, cilvÄ“ku individuālās atšÄ·irÄ«bas nenosaka tikai iedzimtÄ«ba. Nosaka arÄ« vide, plašÄk – kultÅ«ra. IedzimtÄ«bas un vides komplicÄ“tā un ļoti daudzpusÄ«gā (bezgalÄ«gā) mijiedarbÄ«ba ir individuālo atšÄ·irÄ«bu avots. IedzimtÄ«ba nodrošina bioloÄ£isko esamÄ«bu. Vide nodrošina garÄ«go esamÄ«bu un iespÄ“jas piemÄ“roties kultÅ«ras nosacÄ«jumiem. IedzimtÄ«ba iemiesojas gÄ“nos, kas tiek mantoti apaugļošanās laikā. Ja ir gÄ“nu Ä·Ä«miskā nesabalansÄ“tÄ«ba vai gÄ“nu nepilnÄ«ba, tad jaunajam organismam var bÅ«t fiziskās anomālijas vai psihiskās patoloÄ£ijas. IedzimtÄ«ba pieļauj ļoti plašu uzvedÄ«bas spektru, balstoties uz bioÄ·Ä«misko, fizioloÄ£isko, psiholoÄ£isko reakciju summu.

IedzimtÄ«bas galÄ“jais rezultāts ir atkarÄ«gs no vides. Starp iedzimtÄ«bu un vides ietekmi pastāv organiska saistÄ«ba. Taču noteikt šÄ«s saistÄ«bas proporcionālo apjomu ir ļoti ļoti grÅ«ti. IespÄ“jami visdažādākie varianti. Visjaunākā laika zinātnÄ“ ir manāmi atslābusi velme noteikt, kurš faktors cilvÄ“kā atspoguļojas vairāk vai mazāk – iedzimtÄ«bas faktors jeb vides faktors. BioÄ£enÄ“tiskās teorijas priekšroku dod iedzimtÄ«bai. TurpretÄ« kultÅ«rvÄ“sturiskās teorijas priekšroku dot videi; proti, kultÅ«rai. Sastopamas arÄ« divfaktoru teorijas par iedzimtÄ«bas un vides konverÄ£enci – pakāpenisku tuvināšanos.

Rietumu civilizācijā musinātais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam diemžēl ir fatāls vēriens. Civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

IdeoloÄ£iskā spekulācija ir censties tautu attÄ«stÄ«bas lÄ«kločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišÅ†u daudzumu, Saules aktivitāti un citiem transcendentāliem un kosmoloÄ£iskiem faktoriem. Tautu attÄ«stÄ«bā ļoti daudz nosaka iedzimtÄ«ba – iedzimtÄ«bas rezultātā iegÅ«tā cilvÄ“ku kvalitāte. Katras tautas attÄ«stÄ«ba, respektÄ«vi, tautas kultÅ«ras attÄ«stÄ«ba, ir attiecÄ«gās tautas enerÄ£ijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerÄ£ija, kas ir ietverta tautas bioloÄ£iskajā potenciālā. ŠÄ« potenciāla kvalitāte ir atkarÄ«ga no iedzimtÄ«bas.

Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloÄ£ijas atsevišÄ·s vektors ir saistÄ«ts ar dabisko izlasi. Dabiskā izlase cilvÄ“cÄ“ eksistÄ“ja gadu tÅ«kstošiem. IzdzÄ«voja tikai spÄ“cÄ«gākie indivÄ«di. Eksistencei vienmÄ“r ir bijis nepieciešams fiziskais spÄ“ks, garÄ«gā un fiziskā enerÄ£ija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. TurpretÄ« fiziskais vājums, garÄ«gais stulbums, prāta aprobežotÄ«ba, dzÄ«ves apātiskums draudÄ“ja ar nāvi.

Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

Platons, Aristotelis labi zināja par bioloÄ£iskās selekcijas lomu cilvÄ“ku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecÄ«bā par cilvÄ“ku kvalitāti ir jārÅ«pÄ“jas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. ÄŒ.Darvins izdeva slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. ÄŒ.Darvina teorijas objekts ir dabiskā izlase dzÄ«vnieku pasaulÄ“. Viņa radinieks Frensis Galtons apmÄ“ram tajā pašÄ laikā izdomāja eigÄ“niku – teoriju par cilvÄ“ku dabisko izlasi un cilvÄ“ku kvalitātes nodrošināšanas lÄ«dzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtÄ«ba un iespÄ“jas uzlabot iedzimtÄ«bu. Viņš sapņoja eigÄ“niku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rÅ«pÄ“joties par tautas kvalitāti.

Rietumu civilizācijas elite eigÄ“niku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišÄ·Äs zemÄ“s lÄ«dz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigÄ“nikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidÅ« eigÄ“nika sāka asociÄ“ties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandÄ“joši iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigÄ“nika” ieguva negatÄ«vu auru. To veicināja arÄ« pašapmāna ideoloÄ£ija, kas Rietumu civilizācijā Ä«paši dedzÄ«gi uzplauka pÄ“c II Pasaules kara. Dabiskās vienlÄ«dzÄ«bas konceptam un iedzimtÄ«bas nihilismam eigÄ“nika nepatÄ«kami traucÄ“.

EigÄ“nikas ignorÄ“šanai ir drausmÄ«gas sekas. Tās, protams, tāpat kā pati eigÄ“nika tiek noklusÄ“tas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrÄ«ba sevÄ« rada modernus barbarus, mežoņus, deklasÄ“tus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrÄ«bas vÄ“rtÄ«gāko daļu. Speciālajā literatÅ«rā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvÄ“ku (underman, untermensch) neatbilstÄ«bu sabiedrÄ«bas morālajam un intelektuālajam lÄ«menim. Tādos tipos viņu mazvÄ“rtÄ«bas apziņa instinktÄ«vi izraisa naidu pret citiem un vÄ“lÄ“šanos atriebties, kā arÄ« aktivizÄ“jas centieni pazemināt kultÅ«ras normas un standartus (sveiciens “6.oktobra paaudzei”).

EigÄ“nikas trÅ«kums ir bÅ«tisks iemesls sociālajām revolÅ«cijām, kas vienmÄ“r ir zemākās kvalitātes indivÄ«du kolektÄ«va sacelšanās pret sociuma pilnvÄ“rtÄ«gāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemÄ“s, kur notika t.s. proletariāta revolÅ«cijas ar to drausmÄ«gajiem elementiem “sarkano teroru”, “proletariāta diktatÅ«ru”. ArÄ« PSKP/VDK nomenklatÅ«ras morālo kastrātu noorganizÄ“tā “perestroika/atmoda” nekad nebÅ«tu uzvarÄ“jusi bez masu atbalsta. PSRS sabrukumu atbalstÄ«ja vidusmÄ“ra cilvÄ“ku masas, rupji sakot, cerot tikt pie gardākas un pilnākas siles. Ne velti par cilvÄ“ces lielāko ienaidnieku uzskata vidusmÄ“ra cilvÄ“kus – mietpilsoņus (svešvārdā – filistrus).

Tāds viedoklis sociālajā filosofijā nostiprinājās XX gs. sākumā, kaut gan par mietpilsonÄ«bas ārdošo enerÄ£iju bija zināms jau krietni agrāk. VidusmÄ“ra cilvÄ“ki, mietpilsoņi rÅ«pÄ“jas tikai par savu vÄ“deru, karjeru, slavu, materiālo labklājÄ«bu. Pašapmāna ideoloÄ£ija par cilvÄ“ku ir vidusmÄ“ra indivÄ«du morāli psiholoÄ£iskais ierocis, sargājot viņu kundzÄ«bu visos dzÄ«ves procesos. Pašapmāna ideoloÄ£ija pārstās maldināt sabiedrisko domu tikai pÄ“c tam, kad vidusmÄ“ra cilvÄ“ki vairs nevarÄ“s komandÄ“t  dzÄ«ves procesus.