CilvÄ“ciskuma lÄ«kloÄi. 2. CilvÄ“ka kritÄ“riji
Arturs PriedÄ«tis · 19.07.2019. · Komentāri (0)MÅ«su laikmeta intriģējoša pazÄ«me ir grandiozÄs antropoloÄ£iskÄs pÄrmaiņas. Veidojas jauns antropoloÄ£iskais tips. TÄ nosaukums ir “postcilvÄ“ks”. PostcilvÄ“ku uzskata par antipodu cilvÄ“kam. Nosaukums “postcilvÄ“ks” nav patÄ«kams. TaÄu tam jau labu laiku ir starptautiskÄ autoritÄte – daudzu zemju intelektuÄļu acÄ«s iemantota patiesÄ«bas, pareizÄ«bas un taisnÄ«bas garanta reputÄcija.
KatrÄ zemÄ“ postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir sava intensitÄte. TÄ ir atkarÄ«ga no iedzÄ«votÄju cilvÄ“ciskÄs kvalitÄtes, kÄ arÄ« kultÅ«ras spÄ“jas sargÄt cilvÄ“kus un viņu lielÄko dÄrgumu - cilvÄ“ciskumu. LatvijÄ postcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze ir intensÄ«va un burtiski katru dienu atrÄda vÄ“l lielÄku spraigumu nekÄ iepriekšÄ“jÄs dienÄs. LatvijÄ cilvÄ“ku un cilvÄ“ciskumu neviens nesargÄ. To nedara ne valsts, ne baznÄ«ca, ne inteliÄ£ence.
PretestÄ«ba postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir iespÄ“jama. PretestÄ«bu realizÄ“ speciÄla ideoloÄ£ija. TajÄ centrÄlÄ vieta ir cilvÄ“ka tÄ“mai. Proti, atgÄdinÄjumam, kas ir cilvÄ“ks un kas ir cilvÄ“ciskums. NÄkas pievÄ“rst uzmanÄ«bu cilvÄ“ka kritÄ“rijiem. Stingri ielÄgojot cilvÄ“ka kritÄ“rijus, iespÄ“jams metodiski efektÄ«vi pretoties cilvÄ“ka antipodam – postcilvÄ“kam.
PretestÄ«ba ir iespÄ“jama. TomÄ“r obligÄti ir jÄrÄ“Ä·inÄs ar sÄ«vu ideoloÄ£isko divkauju. PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir pašai sava ideoloÄ£ija – dvīņu brÄļi postmodernisms un neoliberÄlisms. Tas ir pamatÄ«gs ideoloÄ£iskais kvantums. TÄ merkantilistiskajiem postulÄtiem un hÄ“donistiskajiem izaicinÄjumiem spÄ“j pretoties vienÄ«gi zinÄtniski teicamÄ izglÄ«tÄ«bÄ un morÄli piesÄtinÄtÄ audzinÄšanÄ norÅ«dÄ«ti indivÄ«di ar Ä£enÄ“tiski pilnvÄ“rtÄ«gu iedzimtÄ«bu. LatvijÄ ideoloÄ£iskajÄ divkaujÄ cilvÄ“ki jau ir zaudÄ“juši. Faktiski šÄ« divkauja nemaz nesÄkÄs. PÄ“cpadomju gados latviešu varas inteliÄ£ence ar tÄs priekšpulku akadÄ“misko kontingentu ir zinÄtniski pievÄ“rsusies un masu apziÅ†Ä propagandÄ“jusi vienÄ«gi postmodernismu un neoliberÄlismu, tÄdÄ“jÄdi pret savu tautu pastrÄdÄjot humanitÄtes noziegumu. AntihumÄno rÄ«cÄ«bu nosacÄ«ja latviešu “elites” neelitÄrÄ kvalitÄte. AizvadÄ«tajos 30 gados ir izaudzinÄta postcilvÄ“ciski orientÄ“ta paaudze – “6.oktobra paaudze”. Tai tagad ir politiskÄ vara. Latviešu tauta dzÄ«vo postcilvÄ“ku zvaigznÄjÄ, un tam gals nav paredzams.
CilvÄ“ka kritÄ“riju formulÄ“šanai vienmÄ“r ir pievÄ“rsusies reliÄ£iskÄ doma un filosofiskÄ doma. FilosofijÄ ir Ä«pašs novirziens – filosofiskÄ antropoloÄ£ija. Protams, cilvÄ“ks ir vÄrda mÄkslas centrÄ. Par cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu un cilvÄ“ka kritÄ“rijiem ir izsacÄ«jušies rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi.
ReliÄ£iskajÄ domÄ, tÄ teikt, viss ir skaidrs un saprotams bez jautÄjumiem. BÄ«belÄ“ ir ierakstÄ«ts: “Tad Dievs sacÄ«ja: "DarÄ«sim cilvÄ“ku pÄ“c mÅ«su tÄ“la un pÄ“c mÅ«su lÄ«dzÄ«bas; tie lai valda pÄr zivÄ«m jÅ«rÄ un pÄr putniem gaisÄ, un pÄr lopiem, un pÄr visu zemi un visiem rÄpuļiem, kas rÄpo zemes virsÅ«." Un Dievs radÄ«ja cilvÄ“ku pÄ“c Sava tÄ“la, pÄ“c Dieva tÄ“la Viņš to radÄ«ja, vÄ«rieti un sievieti Viņš radÄ«ja” (1Moz, 1:26-27).
TÄtad cilvÄ“kÄ ir iemiesots dievišÄ·ais. CilvÄ“ka bÅ«tÄ«bas pamats un reizÄ“ cilvÄ“ka kritÄ“rijs ir dievišÄ·ais. Ja cilvÄ“ks atsakÄs no Dieva, tad viņš zaudÄ“ dievišÄ·o bÅ«tÄ«bu un Dieva aizsardzÄ«bu. Teologi tÄ visbiežÄk interpretÄ“ citÄ“to BÄ«beles fragmentu.
Ja reliÄ£iskajÄ domÄ viss ir skaidrs un saprotams bez jautÄjumiem, tad filosofiskajÄ domÄ ir raiba aina. TÄ, piemÄ“ram, netiek atzÄ«ta universÄlu kritÄ“riju iespÄ“jamÄ«ba. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ neesot izstrÄdÄti tÄdi kritÄ“riji. To nav iespÄ“jams izdarÄ«t. Katrs cilvÄ“ks ir Å«nikums. Katram cilvÄ“kam ir savas individuÄlÄs garÄ«gÄs koordinÄtes socializÄcijÄ un inkulturÄcijÄ. TÄpÄ“c katram cilvÄ“kam ir jÄnosaka viņam specifiski kritÄ“riji.
Daudzi filosofi un vÄrda mÄkslinieki ir bijuši izvairÄ«gi, tiekoties ar jautÄjumu “Kas ir cilvÄ“ks?”. Tas attiecas, piemÄ“ram, uz Kantu. Viņš nav konceptuÄli izteicies, kas ir cilvÄ“ks. FilosofijÄ ir populÄras atziņas “cilvÄ“ks kÄ aksioma” un “cilvÄ“ks kÄ mÄ«kla”. Tiek atgÄdinÄts, ka cilvÄ“ks sevi uzskata par galveno dabÄ, kaut gan viņš par sevi zina vismazÄk. ArÄ« Dostojevskis pret cilvÄ“ku izturÄ“jÄs kÄ pret noslÄ“pumu, kura atminÄ“šanÄ paies viss mūžs. PatiesÄ«ba ir slÄ“pta cilvÄ“ka dvÄ“seles dziļumÄ. To nevar izmÄ“rÄ«t, jo tas ir bezgalÄ«gs dziļums.
FilosofiskÄs domas raibajÄ ainÄ tomÄ“r var saskatÄ«t vienu universÄlu kritÄ“riju. Tas vijas cauri gandrÄ«z visÄm filosofiskajÄm tirÄdÄ“m par cilvÄ“ku.
TÄds universÄls kritÄ“rijs ir garÄ«gums. CilvÄ“ks ir garÄ«ga bÅ«tne. GarÄ«gums ir cilvÄ“ka galvenÄ pazÄ«me un reizÄ“ galvenais kritÄ“rijs. CilvÄ“ks bez garÄ«guma nav cilvÄ“ks. GarÄ«gums ir tas, kas palÄ«dz cilvÄ“kam pacelties pÄri dabas formÄ“tajam bioloÄ£iskajam substrÄtam. Bez garÄ«guma cilvÄ“ks nevar pÄrvarÄ“t dažÄdas merkantilistiskÄs tieksmes, zemapziņas instinktus un spontÄnos impulsus. Ja cilvÄ“kÄ nav garÄ«guma, tad viÅ†Ä dominÄ“ “Erots” (seksuÄlÄ dziņa) un “Tanatoss” (nÄves dziņa), kÄ to ironiski savÄ laikÄ sludinÄja Freids. Tagad minÄ“tÄs dziņas var papildinÄt ar “Mamonu” (naudas dziņu). Tagad tauta naudas dēļ atsakÄs no nacionÄlÄs brÄ«vÄ«bas, valstiskÄs neatkarÄ«bas.
FilosofiskajÄ antropoloÄ£ijÄ ne reti garÄ«gumu saista ar morÄli. TÄ ir sena tradÄ«cija. CilvÄ“ks ir morÄla bÅ«tne, bet morÄle nav iespÄ“jama bez garÄ«guma. TÄpÄ“c precÄ«zÄk ir jÄsaka, ka cilvÄ“ks ir garÄ«gi morÄla bÅ«tne. TÄ senatnÄ“ pirmie teica stoiÄ·i. Viņu uzskats cienÄ«gi saglabÄjas lÄ«dz mÅ«sdienÄm. Tam ir dziļš iemesls. CilvÄ“ka garÄ«gi morÄlÄ bÅ«tÄ«ba vienmÄ“r visos laikmetos apliecina divus svarÄ«gus momentus. PirmkÄrt, garÄ«gi morÄls cilvÄ“ks pieņem saprÄtÄ«gus lÄ“mumus. OtrkÄrt, garÄ«gi morÄls cilvÄ“ks apzinÄs atbildÄ«bu par savu rÄ«cÄ«bu. Lieki ir atgÄdinÄt, ka atbildÄ«bas trÅ«kums ir šodienas dzÄ«ves visu procesu demiurgu (radÄ«tÄju un vadÄ«tÄju) lielÄkÄ nelaime. PostcilvÄ“kus nevar uzskatÄ«t par garÄ«gi morÄlÄm bÅ«tnÄ“m. Par “583 darÄmajiem darbiem”, “nÄcijas tÄ“vu”, “pravieti”, “attÄlinÄtu” valdÄ«bas darbu var buldurÄ“t tikai cilvÄ“ki bez spÄ“jas pieņemt saprÄtÄ«gus lÄ“mumus un bez spÄ“jas atbildÄ“t par savu rÄ«cÄ«bu.
FilosofiskajÄ antropoloÄ£ijÄ sava veida klasika ir garÄ«gumu saistÄ«t ar dzÄ«ves jÄ“gas izpratni. RespektÄ«vi, garÄ«gi pilnvÄ“rtÄ«gÄ cilvÄ“kÄ vienmÄ“r ir pÄrÄkumÄ (prevalÄ“) doma par dzÄ«ves jÄ“gu. Ja cilvÄ“ks nedomÄ par dzÄ«ves jÄ“gu, tad tas ir nožēlojams radÄ«jums – paÄ“dis un apģērbts siltumÄ dirnošs dzÄ«vnieks.
Jau sen nav noslÄ“pums, ka vidusmÄ“ra cilvÄ“ks (postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zes avots) nekad nedomÄ par dzÄ«ves jÄ“gu. VidusmÄ“ra cilvÄ“ka garÄ«gÄs darbÄ«bas mÄ“rÄ·is nekad nav vÄ“lÄ“šanÄs sevi mocÄ«t ar neauglÄ«gu prÄtošanu. VidusmÄ“ra cilvÄ“ka redzÄ“jumÄ dzÄ«ves jÄ“gas noskaidrošana ir sholastiska nodarbošanÄs – laika nevajadzÄ«ga tÄ“rÄ“šana tukšai problÄ“mai. VidusmÄ“ra cilvÄ“ks akceptÄ“ vienÄ«gi nepieciešamÄ«bu risinÄt bioloÄ£iskÄs un materiÄlistiskÄs problÄ“mas. Ja vidusmÄ“ra cilvÄ“ks ar smadzeņu kÄdu sektoru vairÄk vai mazÄk kaunÄ«gi apzinÄs savas pieejas cilvÄ“cisko seklumu, tad postcilvÄ“kÄ vairs nav tÄds paškritisks smadzeņu sektors un vispÄr postcilvÄ“kam nav saprotama vÄrdu “dzÄ«ves jÄ“ga” nozÄ«me. PostcilvÄ“ks nicÄ«gi smejas par vÄrdiem “garÄ«gums” un “garÄ«gums kÄ cilvÄ“ka kritÄ“rijs”.