Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

MÅ«su laikmeta intriģējoša pazÄ«me ir grandiozās antropoloÄ£iskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloÄ£iskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvÄ“ks”. PostcilvÄ“ku uzskata par antipodu cilvÄ“kam. Nosaukums “postcilvÄ“ks” nav patÄ«kams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acÄ«s iemantota patiesÄ«bas, pareizÄ«bas un taisnÄ«bas garanta reputācija.

Katrā zemÄ“ postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir sava intensitāte. Tā ir atkarÄ«ga no iedzÄ«votāju cilvÄ“ciskās kvalitātes, kā arÄ« kultÅ«ras spÄ“jas sargāt cilvÄ“kus un viņu lielāko dārgumu - cilvÄ“ciskumu. Latvijā postcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze ir intensÄ«va un burtiski katru dienu atrāda vÄ“l lielāku spraigumu nekā iepriekšÄ“jās dienās. Latvijā cilvÄ“ku un cilvÄ“ciskumu neviens nesargā. To nedara ne valsts, ne baznÄ«ca, ne inteliÄ£ence.

PretestÄ«ba postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir iespÄ“jama. PretestÄ«bu realizÄ“ speciāla ideoloÄ£ija. Tajā centrālā vieta ir cilvÄ“ka tÄ“mai. Proti, atgādinājumam, kas ir cilvÄ“ks un kas ir cilvÄ“ciskums. Nākas pievÄ“rst uzmanÄ«bu cilvÄ“ka kritÄ“rijiem. Stingri ielāgojot cilvÄ“ka kritÄ“rijus, iespÄ“jams metodiski efektÄ«vi pretoties cilvÄ“ka antipodam – postcilvÄ“kam.

PretestÄ«ba ir iespÄ“jama. TomÄ“r obligāti ir jārÄ“Ä·inās ar sÄ«vu ideoloÄ£isko divkauju. PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“zei ir pašai sava ideoloÄ£ija – dvīņu brāļi postmodernisms un neoliberālisms. Tas ir pamatÄ«gs ideoloÄ£iskais kvantums. Tā merkantilistiskajiem postulātiem un hÄ“donistiskajiem izaicinājumiem spÄ“j pretoties vienÄ«gi zinātniski teicamā izglÄ«tÄ«bā un morāli piesātinātā audzināšanā norÅ«dÄ«ti indivÄ«di ar Ä£enÄ“tiski pilnvÄ“rtÄ«gu iedzimtÄ«bu. Latvijā ideoloÄ£iskajā divkaujā cilvÄ“ki jau ir zaudÄ“juši. Faktiski šÄ« divkauja nemaz nesākās. PÄ“cpadomju gados latviešu varas inteliÄ£ence ar tās priekšpulku akadÄ“misko kontingentu ir zinātniski pievÄ“rsusies un masu apziņā propagandÄ“jusi vienÄ«gi postmodernismu un neoliberālismu, tādÄ“jādi pret savu tautu pastrādājot humanitātes noziegumu. Antihumāno rÄ«cÄ«bu nosacÄ«ja latviešu “elites” neelitārā kvalitāte. AizvadÄ«tajos 30 gados ir izaudzināta postcilvÄ“ciski orientÄ“ta paaudze – “6.oktobra paaudze”. Tai tagad ir politiskā vara. Latviešu tauta dzÄ«vo postcilvÄ“ku zvaigznājā, un tam gals nav paredzams.

CilvÄ“ka kritÄ“riju formulÄ“šanai vienmÄ“r ir pievÄ“rsusies reliÄ£iskā doma un filosofiskā doma. Filosofijā ir Ä«pašs novirziens – filosofiskā antropoloÄ£ija. Protams, cilvÄ“ks ir vārda mākslas centrā. Par cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu un cilvÄ“ka kritÄ“rijiem ir izsacÄ«jušies rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi.

ReliÄ£iskajā domā, tā teikt, viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem. BÄ«belÄ“ ir ierakstÄ«ts: “Tad Dievs sacÄ«ja: "DarÄ«sim cilvÄ“ku pÄ“c mÅ«su tÄ“la un pÄ“c mÅ«su lÄ«dzÄ«bas; tie lai valda pār zivÄ«m jÅ«rā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsÅ«." Un Dievs radÄ«ja cilvÄ“ku pÄ“c Sava tÄ“la, pÄ“c Dieva tÄ“la Viņš to radÄ«ja, vÄ«rieti un sievieti Viņš radÄ«ja” (1Moz, 1:26-27).

Tātad cilvÄ“kā ir iemiesots dievišÄ·ais. CilvÄ“ka bÅ«tÄ«bas pamats un reizÄ“ cilvÄ“ka kritÄ“rijs ir dievišÄ·ais. Ja cilvÄ“ks atsakās no Dieva, tad viņš zaudÄ“ dievišÄ·o bÅ«tÄ«bu un Dieva aizsardzÄ«bu. Teologi tā visbiežāk interpretÄ“ citÄ“to BÄ«beles fragmentu.

Ja reliģiskajā domā viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem, tad filosofiskajā domā ir raiba aina. Tā, piemēram, netiek atzīta universālu kritēriju iespējamība. Cilvēces vēsturē neesot izstrādāti tādi kritēriji. To nav iespējams izdarīt. Katrs cilvēks ir ūnikums. Katram cilvēkam ir savas individuālās garīgās koordinātes socializācijā un inkulturācijā. Tāpēc katram cilvēkam ir jānosaka viņam specifiski kritēriji.

Daudzi filosofi un vārda mākslinieki ir bijuši izvairÄ«gi, tiekoties ar jautājumu “Kas ir cilvÄ“ks?”. Tas attiecas, piemÄ“ram, uz Kantu. Viņš nav konceptuāli izteicies, kas ir cilvÄ“ks. Filosofijā ir populāras atziņas “cilvÄ“ks kā aksioma” un “cilvÄ“ks kā mÄ«kla”. Tiek atgādināts, ka cilvÄ“ks sevi uzskata par galveno dabā, kaut gan viņš par sevi zina vismazāk. ArÄ« Dostojevskis pret cilvÄ“ku izturÄ“jās kā pret noslÄ“pumu, kura atminÄ“šanā paies viss mūžs. PatiesÄ«ba ir slÄ“pta cilvÄ“ka dvÄ“seles dziļumā. To nevar izmÄ“rÄ«t, jo tas ir bezgalÄ«gs dziļums.

Filosofiskās domas raibajā ainā tomēr var saskatīt vienu universālu kritēriju. Tas vijas cauri gandrīz visām filosofiskajām tirādēm par cilvēku.

Tāds universāls kritÄ“rijs ir garÄ«gums. CilvÄ“ks ir garÄ«ga bÅ«tne. GarÄ«gums ir cilvÄ“ka galvenā pazÄ«me un reizÄ“ galvenais kritÄ“rijs. CilvÄ“ks bez garÄ«guma nav cilvÄ“ks. GarÄ«gums ir tas, kas palÄ«dz cilvÄ“kam pacelties pāri dabas formÄ“tajam bioloÄ£iskajam substrātam. Bez garÄ«guma cilvÄ“ks nevar pārvarÄ“t dažādas merkantilistiskās tieksmes, zemapziņas instinktus un spontānos impulsus. Ja cilvÄ“kā nav garÄ«guma, tad viņā dominÄ“ “Erots” (seksuālā dziņa) un “Tanatoss” (nāves dziņa), kā to ironiski savā laikā sludināja Freids. Tagad minÄ“tās dziņas var papildināt ar “Mamonu” (naudas dziņu). Tagad tauta naudas dēļ atsakās no nacionālās brÄ«vÄ«bas, valstiskās neatkarÄ«bas.

Filosofiskajā antropoloÄ£ijā ne reti garÄ«gumu saista ar morāli. Tā ir sena tradÄ«cija. CilvÄ“ks ir morāla bÅ«tne, bet morāle nav iespÄ“jama bez garÄ«guma. TāpÄ“c precÄ«zāk ir jāsaka, ka cilvÄ“ks ir garÄ«gi morāla bÅ«tne. Tā senatnÄ“ pirmie teica stoiÄ·i. Viņu uzskats cienÄ«gi saglabājas lÄ«dz mÅ«sdienām. Tam ir dziļš iemesls. CilvÄ“ka garÄ«gi morālā bÅ«tÄ«ba vienmÄ“r visos laikmetos apliecina divus svarÄ«gus momentus. Pirmkārt, garÄ«gi morāls cilvÄ“ks pieņem saprātÄ«gus lÄ“mumus. Otrkārt, garÄ«gi morāls cilvÄ“ks apzinās atbildÄ«bu par savu rÄ«cÄ«bu. Lieki ir atgādināt, ka atbildÄ«bas trÅ«kums ir šodienas dzÄ«ves visu procesu demiurgu (radÄ«tāju un vadÄ«tāju) lielākā nelaime. PostcilvÄ“kus nevar uzskatÄ«t par garÄ«gi morālām bÅ«tnÄ“m. Par “583 darāmajiem darbiem”, “nācijas tÄ“vu”, “pravieti”, “attālinātu” valdÄ«bas darbu var buldurÄ“t tikai cilvÄ“ki bez spÄ“jas pieņemt saprātÄ«gus lÄ“mumus un bez spÄ“jas atbildÄ“t par savu rÄ«cÄ«bu.

Filosofiskajā antropoloÄ£ijā sava veida klasika ir garÄ«gumu saistÄ«t ar dzÄ«ves jÄ“gas izpratni. RespektÄ«vi, garÄ«gi pilnvÄ“rtÄ«gā cilvÄ“kā vienmÄ“r ir pārākumā (prevalÄ“) doma par dzÄ«ves jÄ“gu. Ja cilvÄ“ks nedomā par dzÄ«ves jÄ“gu, tad tas ir nožēlojams radÄ«jums – paÄ“dis un apģērbts siltumā dirnošs dzÄ«vnieks.

Jau sen nav noslÄ“pums, ka vidusmÄ“ra cilvÄ“ks (postcilvÄ“ka Ä£enÄ“zes avots) nekad nedomā par dzÄ«ves jÄ“gu. VidusmÄ“ra cilvÄ“ka garÄ«gās darbÄ«bas mÄ“rÄ·is nekad nav vÄ“lÄ“šanās sevi mocÄ«t ar neauglÄ«gu prātošanu. VidusmÄ“ra cilvÄ“ka redzÄ“jumā dzÄ«ves jÄ“gas noskaidrošana ir sholastiska nodarbošanās – laika nevajadzÄ«ga tÄ“rÄ“šana tukšai problÄ“mai. VidusmÄ“ra cilvÄ“ks akceptÄ“ vienÄ«gi nepieciešamÄ«bu risināt bioloÄ£iskās un materiālistiskās problÄ“mas. Ja vidusmÄ“ra cilvÄ“ks ar smadzeņu kādu sektoru vairāk vai mazāk kaunÄ«gi apzinās savas pieejas cilvÄ“cisko seklumu, tad postcilvÄ“kā vairs nav tāds paškritisks smadzeņu sektors un vispār postcilvÄ“kam nav saprotama vārdu “dzÄ«ves jÄ“ga” nozÄ«me. PostcilvÄ“ks nicÄ«gi smejas par vārdiem “garÄ«gums” un “garÄ«gums kā cilvÄ“ka kritÄ“rijs”.

Novērtē šo rakstu:

0
0