CilvÄ“ciskuma lÄ«kloÄi. 4. AtsacÄ«Å¡anÄs no cilvÄ“ka
Arturs PriedÄ«tis · 16.08.2019. · Komentāri (0)AtsacÄ«šanÄs no cilvÄ“ka un postcilvÄ“ka rašanÄs nav vienas dienas projekts, kÄ parasti saucam jaunas parÄdÄ«bas bez vÄ“sturiskajÄm saknÄ“m. Vienas dienas projekti rodas bez akumulÄcijas – attiecÄ«gÄ jaunÄ fenomena elementu pakÄpeniskas uzkrÄšanÄs, savÄkšanÄs.
To nevar teikt par atsacÄ«šanos no cilvÄ“ka un postcilvÄ“ka rašanos. Šim procesam ir vÄ“sturiskÄs saknes. AtsacÄ«šanÄs no cilvÄ“ka (respektÄ«vi, atsacÄ«šanÄs no cilvÄ“ciskuma kÄ cilvÄ“ka kodola) notika vÄ“sturiski pakÄpeniski. PagÄja vairÄki gadsimti, nonÄkot lÄ«dz šodienas stÄvoklim, kad cilvÄ“ka vietÄ stÄjas postcilvÄ“ks. DebatÄ“s par postcilvÄ“ka rašanos katrÄ ziÅ†Ä ir jÄņem vÄ“rÄ attieksmes izmaiņas pret cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu diezgan ilgÄ laika periodÄ. PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“zes ļoti svarÄ«gs priekšnoteikums ir cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bas devalvÄcija – cilvÄ“ciskuma nožņaugšana cilvÄ“kÄ (skat. ilustrÄcijÄ). Ar laiku pazeminÄjÄs prasÄ«bas cilvÄ“kam, un cilvÄ“ka definÄ«cija kļuva ļenganÄka un ļodzÄ«gÄka. TÄ ir vÄ“sturiski konkrÄ“ta tendence. Par šÄ«s tendences sÄkuma atskaites punktu zinÄtnÄ“ un filosofijÄ ir liela vienprÄtÄ«ba. SÄkums ir XIV gadsimtÄ.
Rietumu civilizÄcijÄ XIV gs. vidÅ« radÄs intelektuÄlÄ kustÄ«ba, kuru pazÄ«stam ar nosaukumu “Renesanse” (fr. Renaissance – atdzimšana). Renesanse bija garÄ«gÄ atjaunotne, atdzÄ«vinot antÄ«kÄs mÄkslas tradÄ«cijas un estÄ“tiskos ideÄlus, kÄ arÄ« antÄ«kÄs filosofijas mantojumu. Renesansei vajadzÄ“ja izraisÄ«t jaunu intelektuÄlo un mÄkslinieciski radošo uzplaukumu Eiropas sabiedrÄ«bÄ. TÄ arÄ« notika. Viens no šÄ« uzplaukuma spilgtÄkajiem piemÄ“riem ir humÄnisma strÄva, kas radÄs Renesanses laikmetÄ. Šo strÄvu drÄ«kst dÄ“vÄ“t par cilvÄ“ciskuma strÄvu, jo vÄrds “humÄnisms” ir atvasinÄts no latīņu “humanus” - cilvÄ“cisks. Renesanses laikmetÄ cilvÄ“ciskums (humÄnisms) kļuva konceptu sistÄ“ma un sabiedriskÄs domas priekšmets, sekmÄ“jot radikÄlu pagriezienu pasaules uzskatÄ un kultÅ«rÄ.
Renesanses humÄnismu mÅ«sdienÄs ne reti dÄ“vÄ“ par laicÄ«go (sekulÄro) humÄnismu. TÄ pamatiezÄ«me ir cilvÄ“ciskuma akcentÄ“šana cilvÄ“kÄ. Par Renesanses un tÄ komponenta humÄnisma strÄvas ļoti svarÄ«gu sasniegumu atzÄ«st atsacÄ«šanos no Dieva cilvÄ“ka labÄ. LaicÄ«gais humÄnisms cilvÄ“kÄ akcentÄ“ja cilvÄ“cisko, bet nevis dievišÄ·o, kÄ to darÄ«ja kristiÄnisma teoloÄ£ija. HumÄnisma strÄva ar savu devÄ«zi “studia humanitatis” analÄ«tiski un ideoloÄ£iski kļuva pretstats teoloÄ£ijai ar tÄs devÄ«zi “studia divina” (divina- dievišÄ·ais). LaicÄ«gais humÄnisms antropocentrismu (cilvÄ“ks ir visa esošÄ centrs) uzdrošinÄjÄs pretstatÄ«t teocentriskajam (visa centrs ir Dievs).
MÅ«sdienu zinÄtniskajÄ un filosofiskajÄ literatÅ«rÄ ir sastopama kritiska attieksme pret Renesansi un tÄ komponentu laicÄ«go humÄnismu. KritiskÄs attieksmes iegansts ir atsacÄ«šanÄs no Dieva un tÄ sekas cilvÄ“ka darbÄ«bÄ, uzvedÄ«bÄ un komunikÄcijÄ. MÅ«sdienÄs ir ļoti labi redzams, pie kÄ ir novedusi šÄ« atsacÄ«šanÄs. UzskatÄmÄkais piemÄ“rs ir postcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze.
LaicÄ«gais humÄnisms atsacÄ«jÄs no Dieva, lai tÄ vietÄ uz pjedestÄla novietotu cilvÄ“ku ar lielo burtu. Diemžēl tas neizdevÄs. CilvÄ“ks ar lielo burtu pievÄ«la. Jau XIX gadsimtÄ to saprata ne tikai Dostojevskis un NÄ«Äe, kurus tradicionÄli min populÄrÄs tÄ“zes “Ja Dieva nav, tad drÄ«kst visu!” sakarÄ.
Faktiski runa nav tik daudz par neticÄ«bu Dievam kÄ pÄrdabiskai bÅ«tnei reliÄ£iskajÄ izpratnÄ“. Runa pamatÄ ir par bijÄ«bas trÅ«kumu, kad cilvÄ“kam nav vairs nekÄ svÄ“ta un nav vairs nekÄ tÄda, pret ko viņš izturÄ“tos kÄ pret svÄ“tumu. AtsacÄ«šanÄs no Dieva tapa atsacÄ«šanÄs no cilvÄ“ciskuma. Vispirms tapa morÄlajÄ krÄ«zÄ“, bet XXI gs. tapa morÄlajÄ katastrofÄ. CilvÄ“ciskums ir morÄlÄ kvalitÄte, liecinot par labsirdÄ«bu, lÄ«dzcietÄ«bu, dvÄ“seliskumu, kautrÄ«bu, godÄ«gumu, patiesÄ«gumu, atklÄtÄ«bu, atbildÄ«bu, lÄ«dzcilvÄ“ku mÄ«lestÄ«bu.
Kopš XIV gadsimta cilvÄ“ka devalvÄcijÄ var saskatÄ«t vairÄkas relatÄ«vi atsevišÄ·as melnas lÄ«nijas. TÄ dÄ“vÄ“tajÄ ApgaismÄ«bas laikmetÄ XVII-XVIII gs. (tÄ koncepti praktiski atsaucÄs arÄ« uz jauno latviešu tautu) cilvÄ“ka galvenÄ vÄ“rtÄ«ba kļuva prÄta racionÄlisms, kas diktÄ“ morÄlo stÄju. ApgaismÄ«bas laikmetÄ jÅ«tami nostiprinÄjÄs cilvÄ“ka atsacÄ«šanÄs no Dieva. LielÄ FranÄu revolÅ«cija ateismu no brÄ«vdomÄtÄju aristokrÄtu saloniem izstÅ«ma uz ielas, kÄ poÄ“tiski vÄ“rtÄ“ reliÄ£iskÄ nihilisma masveidÄ«go sÄkumu EiropÄ XVIII gadsimta beigÄs.
XIX gadsimtÄ daudzu filosofu, rakstnieku, dramaturgu uzskatos pasaules lielÄkais infernÄlais (ar elli saistÄ«tais) ļaunums kļuva cilvÄ“ks-mietpilsonis. Tas jau bija cilvÄ“ks ar mazo burtu – masu cilvÄ“ks, vienkÄršais cilvÄ“ks, vidusmÄ“ra cilvÄ“ks. Ar cilvÄ“ku-mietpilsoni tiekamies brÄļu KaudzÄ«šu, Raiņa, Aspazijas daiļradÄ“. Pietuka Krustiņš ir latviešu mietpilsoņu simbols ne tikai XIX gadsimtÄ, bet arÄ« XX un XXI gadsimtÄ.
XX gadsimtÄ mietpilsonÄ«bas enerģētika kļuva dominÄ“jošÄ enerģētika Rietumu civilizÄcijÄ. CilvÄ“ka-mietpilsoņa barošana, apģērbšana, cilvÄ“ka-mietpilsoņa izpriecu organizÄ“šana kļuva Rietumu civilizÄcijas elites akÅ«ta rÅ«pe, visu laiku baidoties no cilvÄ“ka-mietpilsoņa neapmierinÄtÄ«bas, dusmÄm, sÅ«dzÄ«bÄm, raudÄšanas, bet galvenais – asiņainÄs agresivitÄtes revolÅ«cijas formÄtÄ. Gadsimta sÄkuma asiņainÄs revolÅ«cijas KrievijÄ un citur izraisÄ«ja fantomas bailes, stihiski mudinot Rietumu civilizÄcijas eliti nepÄrtraukti izdomÄt dažÄdas sociÄlÄs programmas, ideoloÄ£ijÄ solÄ«t “demokrÄtiju”, “sociÄlo taisnÄ«gumu”, “šÄ·irisko vienlÄ«dzÄ«bu”, “tautas suverÄ“no varu”.
XX gadsimtÄ politiskÄ elite kļuva cilvÄ“ka-mietpilsoņa kalpone. PašpÄrliecinÄtie “pasaules valdnieki” tam negribÄ“s piekrist, taÄu tÄ ir taisnÄ«ba. “Pasaules valdnieku” varas prieki ir tikai konspiroloÄ£ijas annÄlÄ“s. CilvÄ“ka-mietpilsoņa klÄtbÅ«tne ir “pasaules valdnieku” ikvienÄ šaha spÄ“lÄ“ (sveiciens Bžezinska kungam ViÅ†Ä SaulÄ“).
XX gadsimta otrajÄ pusÄ“ cilvÄ“ka devalvÄcijas efektÄ«vs instruments kļuva vidusšÄ·iras kults. Šim kultam ir nelaba smaka. “Atmodas/perestroikas” periodÄ stabilas vidusšÄ·iras nepieciešamÄ«bu bieži uzsvÄ“ra PSKP/VDK morÄlo kastrÄtu sulainis Ä«vÄndainis. AcÄ«mredzot viņš nesaprata vienkÄršu lietu. Viņa kungiem no partijas nomenklatÅ«ras un drošÄ«bas kantora nomenklatÅ«ras vidusšÄ·ira bija, rupji sakot, pie vienas vietas... Viņa kungiem vissvarÄ«gÄkais bija salaupÄ«t pÄ“c iespÄ“jas vairÄk sev, bet nevis taisnÄ«gi apsaimniekot bijušÄs padomju valsts sabiedriskos Ä«pašumus.
Rietumu civilizÄcijÄ cilvÄ“ka ar lielo burtu vietÄ tika izskolots maniakÄls materiÄlists un galu galÄ postcilvÄ“ks. Rietumu civilizÄcijÄ laicÄ«gais humÄnisms cilvÄ“kam solÄ«ja brÄ«vÄ«bu, vienlÄ«dzÄ«bu, brÄlÄ«bu, taÄu reÄli radÄ«ja pašapmierinÄtu un mantkÄrÄ«gu vidusmÄ“ra tipu ar kredÄ«tkartÄ“m, hipotekÄrajiem kredÄ«tiem, dzÄ«vi uz nomaksu, kÄ teica Padomju SavienÄ«bÄ.
Padomju SavienÄ«bÄ netika lietots jÄ“dziens “vidusšÄ·ira”. TaÄu Padomju SavienÄ«bÄ komunisma celtniecÄ«bas skaistÄ programma bija vidusšÄ·iras celtniecÄ«bas skaista programma. TajÄ galvenais bija banÄlas labklÄjÄ«bas vairošana. Komunisma celtniecÄ«ba Padomju SavienÄ«bÄ smagi izgÄzÄs tÄpÄ“c, ka neaudzinÄja cilvÄ“ku ar lielo burtu. DrÄ«kstam teikt, neaudzinÄja cilvÄ“ku vispÄr, bet audzinÄja materiÄlistiski alkÄtÄ«gu cilvÄ“ku-mietpilsoni, kura ziedu laiki pienÄca 1987.gada janvÄrÄ«. Padomju cilvÄ“ks-mietpilsonis ir pelnÄ«jis apzÄ«mÄ“jumu “sociÄlisma proletÄriskais barbars”, kurš pazemojoši atsacÄ«jÄs pats no sevis, lai kļūtu “kapitÄlists”. Padomju cilvÄ“ks šausmÄ«gi diskreditÄ“ja pats sevi, savas esamÄ«bas jÄ“gu saskatot kriminÄlÄ kapitÄlisma “komfortÄ”.
XXI gadsimts ir sÄcies ar atteikšanos no cilvÄ“ka. CilvÄ“ki ar mazo burtu sistemÄtiski grauj cilvÄ“ku, nesastopoties ne ar kÄdu pretestÄ«bu, piemÄ“ram, tÄdÄ zemÄ“ kÄ Latvija. CilvÄ“ka graušanÄ ir pieejams plašs efektÄ«vu ieroÄu arsenÄls. Virs tÄ ieejas greznojas jauks nosaukums “Postmodernism&Neoliberalism”. SavukÄrt efektÄ«vos ieroÄus sauc “viedokļu plurÄlisms”, “uzskatu brÄ«vÄ«ba”, “patiesÄ«bas relatÄ«visms”, “liberÄlais humÄnisms”, “globÄlisma ideoloÄ£ija”, “kompetences izglÄ«tÄ«ba”.
PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze nav marsieša veikums, bet gan ir cilvÄ“ka darbÄ«bas, turklÄt apzinÄtas darbÄ«bas, rezultÄts. TÄ, piemÄ“ram, liekot pavalstniekiem ticÄ“t iracionÄlÄm un iekšÄ“ji pretrunÄ«gÄm dogmÄm, sociumÄ tiek iegÅ«ta cilvÄ“ku liela masa, kurai ir katastrofÄli zema cilvÄ“ciskÄ kvalitÄte. Rietumu civilizÄcijas Jauno laiku vÄ“sturÄ“ ir bijušas vairÄkas dogmas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un nacionÄlsociÄlistiskais patriotisms, sociÄlÄ prestīža kults, patÄ“rÄ“šanas kults. Dogmas ir novedušas pie tÄ, ka cilvÄ“ks vairs nespÄ“j adekvÄti uztvert realitÄti un viÅ†Ä pilnÄ mÄ“rÄ ir zudusi vÄ“rtÄ«bu orientÄcija. CilvÄ“ks tiek nošÄ·irts no savas sugas pagÄtnes, kultÅ«ras vÄ“stures, cilvÄ“ciskÄs darbÄ«bas, uzvedÄ«bas un komunikÄcijas lÄ«dzšinÄ“jÄm formÄm un normÄm. CilvÄ“ks pÄrvÄ“ršas par postcilvÄ“ku, kurš ir spÄ“jÄ«gs eksistÄ“t tikai postkultÅ«rÄ. Un postkultÅ«rÄ nekas nenotiek atbilstoši cilvÄ“ka veselajam saprÄtam. Tagad jebkurš Latvijas iedzÄ«votÄjs to apstiprinÄs. Vai “583 darÄmie darbi” atbilst veselajam saprÄtam? Vai LU rektora vÄ“lÄ“šanu interpretÄcija atbilst veselajam saprÄtam? Vai “nÄcijas tÄ“va”&”pravieša” gratulÄ“šana atbilst veselajam saprÄtam? Vai vÄ“lÄ“šanÄs nojaukt Uzvaras pieminekli atbilst veselajam saprÄtam, ņemot vÄ“rÄ nacistu ieplÄnoto latviešu holokaustu?
PostkultÅ«rÄ izglÄ«tÄ«ba ir bez audzinÄšanas. TÄtad bez morÄli tikumiskÄ satvara. PostkultÅ«rÄ postcilvÄ“ks dzÄ«vo bez garÄ«gajÄm autoritÄtÄ“m. ReliÄ£ija ir bez ticÄ«bas, tiesÄ«bas – bez valsts, mÄksla – bez kategorijas “skaistais”, zinÄtne – bez atklÄjumiem un izgudrojumiem. LatvijÄ jau labu laiku skalojas postcilvÄ“ku „projektu zinÄtne”. Juvenilo “zinÄtnieku” zinÄtnisko darbÄ«bu viņu CV atspoguļo „projektu bibliogrÄfija”, bet nevis rakstu un monogrÄfiju uzskaitÄ«jums.
PostkultÅ«rÄ nav vispÄratzÄ«tas normas estÄ“tikÄ, morÄlÄ“, dzÄ«ves panÄkumos, sociÄlajos procesos. PostkultÅ«rÄ nekas nebalstÄs uz tradÄ«cijÄm, ideÄliem, simboliem. GarÄ«gÄs vÄ“rtÄ«bas neeksistÄ“. Viss garÄ«gais ir pilnÄ mÄ“rÄ likvidÄ“ts, un postcilvÄ“ks veÄ£etÄ“ kÄ biomasa ar fizioloÄ£iskajÄm dabiskajÄm vajadzÄ«bÄm un rituÄliem.