Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

AtsacÄ«šanās no cilvÄ“ka un postcilvÄ“ka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādÄ«bas bez vÄ“sturiskajām saknÄ“m. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecÄ«gā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 

To nevar teikt par atsacÄ«šanos no cilvÄ“ka un postcilvÄ“ka rašanos. Šim procesam ir vÄ“sturiskās saknes. AtsacÄ«šanās no cilvÄ“ka (respektÄ«vi, atsacÄ«šanās no  cilvÄ“ciskuma kā cilvÄ“ka kodola) notika vÄ“sturiski pakāpeniski. Pagāja vairāki gadsimti, nonākot lÄ«dz šodienas stāvoklim, kad cilvÄ“ka vietā stājas postcilvÄ“ks. DebatÄ“s par postcilvÄ“ka rašanos katrā ziņā ir jāņem vÄ“rā attieksmes izmaiņas pret cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu diezgan ilgā laika periodā. PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“zes ļoti svarÄ«gs priekšnoteikums ir cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bas devalvācija – cilvÄ“ciskuma nožņaugšana cilvÄ“kā (skat. ilustrācijā). Ar laiku pazeminājās prasÄ«bas cilvÄ“kam, un cilvÄ“ka definÄ«cija kļuva ļenganāka un ļodzÄ«gāka. Tā ir vÄ“sturiski konkrÄ“ta tendence. Par šÄ«s tendences sākuma atskaites punktu zinātnÄ“ un filosofijā ir liela vienprātÄ«ba. Sākums ir XIV gadsimtā.

Rietumu civilizācijā XIV gs. vidÅ« radās intelektuālā kustÄ«ba, kuru pazÄ«stam ar nosaukumu “Renesanse” (fr. Renaissance – atdzimšana). Renesanse bija garÄ«gā atjaunotne, atdzÄ«vinot antÄ«kās mākslas tradÄ«cijas un estÄ“tiskos ideālus, kā arÄ« antÄ«kās filosofijas mantojumu. Renesansei vajadzÄ“ja izraisÄ«t jaunu intelektuālo un mākslinieciski radošo uzplaukumu Eiropas sabiedrÄ«bā. Tā arÄ« notika. Viens no šÄ« uzplaukuma spilgtākajiem piemÄ“riem ir humānisma strāva, kas radās Renesanses laikmetā. Šo strāvu drÄ«kst dÄ“vÄ“t par cilvÄ“ciskuma strāvu, jo vārds “humānisms” ir atvasināts no latīņu “humanus” - cilvÄ“cisks. Renesanses laikmetā cilvÄ“ciskums (humānisms) kļuva konceptu sistÄ“ma un sabiedriskās domas priekšmets, sekmÄ“jot radikālu pagriezienu pasaules uzskatā un kultÅ«rā.

Renesanses humānismu mÅ«sdienās ne reti dÄ“vÄ“ par laicÄ«go (sekulāro) humānismu. Tā pamatiezÄ«me ir cilvÄ“ciskuma akcentÄ“šana cilvÄ“kā. Par Renesanses un tā komponenta humānisma strāvas ļoti svarÄ«gu sasniegumu atzÄ«st atsacÄ«šanos no Dieva cilvÄ“ka labā.  LaicÄ«gais humānisms cilvÄ“kā akcentÄ“ja cilvÄ“cisko, bet nevis dievišÄ·o, kā to darÄ«ja kristiānisma teoloÄ£ija. Humānisma strāva ar savu devÄ«zi “studia humanitatis” analÄ«tiski un ideoloÄ£iski kļuva pretstats teoloÄ£ijai ar tās devÄ«zi “studia divina” (divina- dievišÄ·ais). LaicÄ«gais humānisms antropocentrismu (cilvÄ“ks ir visa esošÄ centrs) uzdrošinājās pretstatÄ«t teocentriskajam (visa centrs ir Dievs).

MÅ«sdienu zinātniskajā un filosofiskajā literatÅ«rā ir sastopama kritiska attieksme pret Renesansi un tā komponentu laicÄ«go humānismu. Kritiskās attieksmes iegansts ir atsacÄ«šanās no Dieva un tā sekas cilvÄ“ka darbÄ«bā, uzvedÄ«bā un komunikācijā. MÅ«sdienās ir ļoti labi redzams, pie kā ir novedusi šÄ« atsacÄ«šanās. Uzskatāmākais piemÄ“rs ir postcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze.

LaicÄ«gais humānisms atsacÄ«jās no Dieva, lai tā vietā uz pjedestāla novietotu cilvÄ“ku ar lielo burtu. Diemžēl tas neizdevās. CilvÄ“ks ar lielo burtu pievÄ«la. Jau XIX gadsimtā to saprata ne tikai Dostojevskis un Nīče, kurus tradicionāli min populārās tÄ“zes “Ja Dieva nav, tad drÄ«kst visu!” sakarā.

Faktiski runa nav tik daudz par neticÄ«bu Dievam kā pārdabiskai bÅ«tnei reliÄ£iskajā izpratnÄ“. Runa pamatā ir par bijÄ«bas trÅ«kumu, kad cilvÄ“kam nav vairs nekā svÄ“ta un nav vairs nekā tāda, pret ko viņš izturÄ“tos kā pret svÄ“tumu. AtsacÄ«šanās no Dieva tapa atsacÄ«šanās no cilvÄ“ciskuma. Vispirms tapa morālajā krÄ«zÄ“, bet XXI gs. tapa morālajā katastrofā. CilvÄ“ciskums ir morālā kvalitāte, liecinot par labsirdÄ«bu, lÄ«dzcietÄ«bu, dvÄ“seliskumu, kautrÄ«bu, godÄ«gumu, patiesÄ«gumu, atklātÄ«bu, atbildÄ«bu, lÄ«dzcilvÄ“ku mÄ«lestÄ«bu.

Kopš XIV gadsimta cilvÄ“ka devalvācijā var saskatÄ«t vairākas relatÄ«vi atsevišÄ·as melnas lÄ«nijas. Tā dÄ“vÄ“tajā ApgaismÄ«bas laikmetā XVII-XVIII gs. (tā koncepti praktiski atsaucās arÄ« uz jauno latviešu tautu) cilvÄ“ka galvenā vÄ“rtÄ«ba kļuva prāta racionālisms, kas diktÄ“ morālo stāju. ApgaismÄ«bas laikmetā jÅ«tami nostiprinājās cilvÄ“ka atsacÄ«šanās no Dieva. Lielā Franču revolÅ«cija ateismu no brÄ«vdomātāju aristokrātu saloniem izstÅ«ma uz ielas, kā poÄ“tiski vÄ“rtÄ“ reliÄ£iskā nihilisma masveidÄ«go sākumu Eiropā XVIII gadsimta beigās.

XIX gadsimtā daudzu filosofu, rakstnieku, dramaturgu uzskatos pasaules lielākais infernālais (ar elli saistÄ«tais) ļaunums kļuva cilvÄ“ks-mietpilsonis. Tas jau bija cilvÄ“ks ar mazo burtu – masu cilvÄ“ks, vienkāršais cilvÄ“ks, vidusmÄ“ra cilvÄ“ks. Ar cilvÄ“ku-mietpilsoni tiekamies brāļu KaudzÄ«šu, Raiņa, Aspazijas daiļradÄ“. Pietuka Krustiņš ir latviešu mietpilsoņu simbols ne tikai XIX gadsimtā, bet arÄ« XX un XXI gadsimtā.

XX gadsimtā mietpilsonÄ«bas enerģētika kļuva dominÄ“jošÄ enerģētika Rietumu civilizācijā. CilvÄ“ka-mietpilsoņa barošana, apģērbšana, cilvÄ“ka-mietpilsoņa izpriecu organizÄ“šana kļuva Rietumu civilizācijas elites akÅ«ta rÅ«pe, visu laiku baidoties no cilvÄ“ka-mietpilsoņa neapmierinātÄ«bas, dusmām, sÅ«dzÄ«bām, raudāšanas, bet galvenais – asiņainās agresivitātes revolÅ«cijas formātā. Gadsimta sākuma asiņainās revolÅ«cijas Krievijā un citur izraisÄ«ja fantomas bailes, stihiski mudinot Rietumu civilizācijas eliti nepārtraukti izdomāt dažādas sociālās programmas, ideoloÄ£ijā solÄ«t “demokrātiju”, “sociālo taisnÄ«gumu”, “šÄ·irisko vienlÄ«dzÄ«bu”, “tautas suverÄ“no varu”.

XX gadsimtā politiskā elite kļuva cilvÄ“ka-mietpilsoņa kalpone. Pašpārliecinātie “pasaules valdnieki” tam negribÄ“s piekrist, taču tā ir taisnÄ«ba. “Pasaules valdnieku” varas prieki ir tikai konspiroloÄ£ijas annālÄ“s. CilvÄ“ka-mietpilsoņa klātbÅ«tne ir “pasaules valdnieku” ikvienā šaha spÄ“lÄ“ (sveiciens Bžezinska kungam Viņā SaulÄ“).

XX gadsimta otrajā pusÄ“ cilvÄ“ka devalvācijas efektÄ«vs instruments kļuva vidusšÄ·iras kults. Šim kultam ir nelaba smaka. “Atmodas/perestroikas” periodā stabilas vidusšÄ·iras nepieciešamÄ«bu bieži uzsvÄ“ra PSKP/VDK morālo kastrātu sulainis Ä«vāndainis. AcÄ«mredzot viņš nesaprata vienkāršu lietu. Viņa kungiem no partijas nomenklatÅ«ras un drošÄ«bas kantora nomenklatÅ«ras vidusšÄ·ira bija, rupji sakot, pie vienas vietas... Viņa kungiem vissvarÄ«gākais bija salaupÄ«t pÄ“c iespÄ“jas vairāk sev, bet nevis taisnÄ«gi apsaimniekot bijušÄs padomju valsts sabiedriskos Ä«pašumus.

Rietumu civilizācijā cilvÄ“ka ar lielo burtu vietā tika izskolots maniakāls materiālists un galu galā postcilvÄ“ks. Rietumu civilizācijā laicÄ«gais humānisms cilvÄ“kam solÄ«ja brÄ«vÄ«bu, vienlÄ«dzÄ«bu, brālÄ«bu, taču reāli radÄ«ja pašapmierinātu un mantkārÄ«gu vidusmÄ“ra tipu ar kredÄ«tkartÄ“m, hipotekārajiem kredÄ«tiem, dzÄ«vi uz nomaksu, kā teica Padomju SavienÄ«bā.

Padomju SavienÄ«bā netika lietots jÄ“dziens “vidusšÄ·ira”. Taču Padomju SavienÄ«bā komunisma celtniecÄ«bas skaistā programma bija vidusšÄ·iras celtniecÄ«bas skaista programma. Tajā galvenais bija banālas labklājÄ«bas vairošana. Komunisma celtniecÄ«ba Padomju SavienÄ«bā smagi izgāzās tāpÄ“c, ka neaudzināja cilvÄ“ku ar lielo burtu. DrÄ«kstam teikt, neaudzināja cilvÄ“ku vispār, bet audzināja materiālistiski alkātÄ«gu cilvÄ“ku-mietpilsoni, kura ziedu laiki pienāca 1987.gada janvārÄ«. Padomju cilvÄ“ks-mietpilsonis ir pelnÄ«jis apzÄ«mÄ“jumu “sociālisma proletāriskais barbars”, kurš pazemojoši atsacÄ«jās pats no sevis, lai kļūtu “kapitālists”. Padomju cilvÄ“ks šausmÄ«gi diskreditÄ“ja pats sevi, savas esamÄ«bas jÄ“gu saskatot kriminālā kapitālisma “komfortā”.

XXI gadsimts ir sācies ar atteikšanos no cilvÄ“ka. CilvÄ“ki ar mazo burtu sistemātiski grauj cilvÄ“ku, nesastopoties ne ar kādu pretestÄ«bu, piemÄ“ram, tādā zemÄ“ kā Latvija. CilvÄ“ka graušanā ir pieejams plašs efektÄ«vu ieroču arsenāls. Virs tā ieejas greznojas jauks nosaukums “Postmodernism&Neoliberalism”. Savukārt efektÄ«vos ieročus sauc “viedokļu plurālisms”, “uzskatu brÄ«vÄ«ba”, “patiesÄ«bas relatÄ«visms”, “liberālais humānisms”, “globālisma ideoloÄ£ija”, “kompetences izglÄ«tÄ«ba”.

PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze nav marsieša veikums, bet gan ir cilvÄ“ka darbÄ«bas, turklāt apzinātas darbÄ«bas, rezultāts. Tā, piemÄ“ram, liekot pavalstniekiem ticÄ“t iracionālām un iekšÄ“ji pretrunÄ«gām dogmām, sociumā tiek iegÅ«ta cilvÄ“ku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvÄ“ciskā kvalitāte. Rietumu civilizācijas Jauno laiku vÄ“sturÄ“ ir bijušas vairākas dogmas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patÄ“rÄ“šanas kults. Dogmas ir novedušas pie tā, ka cilvÄ“ks vairs nespÄ“j adekvāti uztvert realitāti un viņā pilnā mÄ“rā ir zudusi vÄ“rtÄ«bu orientācija. CilvÄ“ks tiek nošÄ·irts no savas sugas pagātnes, kultÅ«ras vÄ“stures, cilvÄ“ciskās darbÄ«bas, uzvedÄ«bas un komunikācijas lÄ«dzšinÄ“jām formām un normām. CilvÄ“ks pārvÄ“ršas par postcilvÄ“ku, kurš ir spÄ“jÄ«gs eksistÄ“t tikai postkultÅ«rā. Un postkultÅ«rā nekas nenotiek atbilstoši cilvÄ“ka veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas iedzÄ«votājs to apstiprinās. Vai “583 darāmie darbi” atbilst veselajam saprātam? Vai LU rektora vÄ“lÄ“šanu interpretācija atbilst veselajam saprātam? Vai “nācijas tÄ“va”&”pravieša” gratulÄ“šana atbilst veselajam saprātam? Vai vÄ“lÄ“šanās nojaukt Uzvaras pieminekli atbilst veselajam saprātam, ņemot vÄ“rā nacistu ieplānoto latviešu holokaustu?

PostkultÅ«rā izglÄ«tÄ«ba ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. PostkultÅ«rā postcilvÄ“ks dzÄ«vo bez garÄ«gajām autoritātÄ“m. ReliÄ£ija ir bez ticÄ«bas, tiesÄ«bas – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem. Latvijā jau labu laiku skalojas postcilvÄ“ku „projektu zinātne”. Juvenilo “zinātnieku” zinātnisko darbÄ«bu viņu CV atspoguļo „projektu bibliogrāfija”, bet nevis rakstu un monogrāfiju uzskaitÄ«jums.

Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts, un postcilvēks veģetē kā biomasa ar fizioloģiskajām dabiskajām vajadzībām un rituāliem.

Novērtē šo rakstu:

0
0