Iesaki rakstu:

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloÄ£ija – notikumu uzskaitÄ«jums laika secÄ«bā. HronoloÄ£ijā intriģējošÄkie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pÄ“c kā par Rietumu civilizāciju nāksies izteikties pagātnes formā. Domājams, katram gribas zināt, kad sākās Rietumu civilizācijas noriets un kad tas sasniegs finišu.

VÄ“l nesen (pirms apmÄ“ram 60 gadiem) samÄ“rā viegli bija raksturot abus intriģējošos posmus. Tolaik varÄ“ja droši balstÄ«ties uz aprobÄ“tu metodoloÄ£iju. RespektÄ«vi, uz likumsakarÄ«bu kompleksu, kas liecina par civilizācijas norieta sākumu un tuvošanos civilizācijas finišam. Pašlaik tā vairs nav. Joprojām samÄ“rā viegli var raksturot norieta sākumu. Taču norieta beigas pašlaik ir ļoti grÅ«ti noteikt. Agrāk zināja, ka norieta beigām civilizācija var tuvoties gadsimtiem ilgi. Tagad par to nevaram bÅ«t pārliecināti. Viss var notikt daudz ātrāk.

Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls attiecas uz notikumu dinamiku. SvarÄ«ga ir vÄ“sturiskā laika samazināšanās un dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mÅ«sdienām, jo Ä«sāks ir vÄ“sturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tÅ«kstošus gadu, viduslaiki – 1 tÅ«kstoti gadu, Jaunie laiki – 300 gadus. Visjaunākie laiki (jauns laikmets) sākās XX gadsimta 70.gados. Cik ilgi turpināsies visjaunākie laiki, kas reizÄ“ ir civilizācijas norieta posms, nav iespÄ“jams pateikt.

Otrais iemesls attiecas uz demogrāfisko pāreju, kurai civilizācijas norieta enciklopÄ“dijā ir jāvelta atsevišÄ·s šÄ·irklis, un tāpÄ“c par to bÅ«s runa citā tekstā.

Agrāk notikumu mÄ“renā pulsācija ļāva zinātnei konstatÄ“t dažādas likumsakarÄ«bas. Tajā skaitā civilizācijas pastāvÄ“šanas likumsakarÄ«bas. Zinātne samÄ“rā droši varÄ“ja fiksÄ“t parādÄ«bas, kuras liecina par civilizācijas galvenajiem posmiem: civilizācijas rašanos, nostiprināšanos, uzplaukumu un norietu. TādÄ“jādi zinātne jau XIX gs. nogalÄ“ varÄ“ja diezgan precÄ«zi izteikties ne tikai par norieta sākumu, bet arÄ« par norieta beigām.

Pašlaik visiem notikumiem piemÄ«t milzÄ«gs ātrums. DzÄ«ve virzās ļoti ļoti strauji. Tai ir nenormāls spraigums. Pirms 50-60 gadiem tā nebija. Protams, dzÄ«ve virzÄ«jās uz priekšu zināmā tempā. Bet tas notika mÄ“reni un bez traka ātruma, ļaujot bez steigas analÄ«tiski izvÄ“rtÄ“t dzÄ«ves katru moderno pasākumu.

Tagad, piemÄ“ram, modernās informācijas tehnoloÄ£ijas attÄ«stās tik strauji, ka zinātne (psiholoÄ£ija, socioloÄ£ija, kulturoloÄ£ija, informātika) nepagÅ«st izvÄ“rtÄ“t nevienu inovāciju. Inovāciju plÅ«sma ir pārāk strauja, un šÄ« straujā plÅ«sma sagādā milzÄ«gas grÅ«tÄ«bas analÄ«tiskajai kontemplācijai – vÄ“rošanai un apcerei. Kontemplācija vispār neiederas visjaunāko laiku cilvÄ“ku apziņas repertuārā. Notikumu dinamika ir pārāk liela. Tā ir izjaukusi lÄ«dzšinÄ“jās intelektuālās tehnoloÄ£ijas nākotnes prognozÄ“šanā. Turklāt „balto” cilvÄ“ku degradācija pašlaik ir sasniegusi drausmÄ«gu apjomu, traucÄ“jot kaut ko nopietnu pateikt par nākotni.

Jāņem vÄ“rā psiholoÄ£iskais aspekts. No degradÄ“tas apziņas var sagaidÄ«t visādus brÄ«numus. DegradÄ“ta apziņa nav prognozÄ“jama. Pat elementāri nav prognozÄ“jama. DegradÄ“tai apziņai piemÄ«t spontanitāte un sporādiskums (gadÄ«juma raksturs). No spontānas un sporādiskas apziņas var sagaidÄ«t jautrus paradoksus. Tie ar savu pretrunÄ«gumu vispārpieņemtajam un neatbilstÄ«bu veselajam saprātam agresÄ«vi izjauc jebkuru daudzmaz grodu prognozÄ“jošo konstrukciju.

To nemitÄ«gi redzam Latvijā. Pie mums tradicionālas ir sÅ«dzÄ«bas par veselā saprāta trÅ«kumu. Veselā saprāta trÅ«kums ir norma. Latvija ir kļuvusi atassfÄ“ra*. VietÄ“jā varas inteliÄ£ence nekādi nevar lepoties ar apziņas stabilitāti un tāpÄ“c gandrÄ«z katru dienu tiekamies ar neiedomājamiem brÄ«numiem valstiskajos procesos. Zagšanā gandrÄ«z katru dienu atklājās jauni rekordi.

Latviešiem ļoti nelaimÄ“jās. XX gs. beigās viņiem atkal uzdāvināja relatÄ«vu politisko brÄ«vÄ«bu. Taču tas notika Rietumu civilizācijas norieta laikā. Tādā nelabvÄ“lÄ«gā laikā ne tikai politiskā brÄ«vÄ«ba, bet jebkura cita brÄ«vÄ«ba izgulsnÄ“, izkāmÄ“, izkliedÄ“jās, izkurtÄ“, izÄ·Ä“mojās, izlādÄ“jās, izmežģījās, iznÄ«kst, izniekojas, iztvaiko, izvirst avantÅ«rismā, parodijā, sirreālismā, groteskā, karikatÅ«riskumā, histÄ“rijā, paranojā, depresijā, derealizācijā, deviancÄ“ utt., u.tml.

90.gadu sākumā rietumnieku pagrimums jau bija uzņēmis prāvus apgriezienus, salÄ«dzinot ar sociālisma zemju iedzÄ«votājiem. Par rietumnieku mutāciju satraukti diskutÄ“ja un rakstÄ«ja satraucošas grāmatas Rietumu intelektuāļi. PÄ“c robežu atvÄ“ršanas latviešu ieplÅ«šana šajā pagrimumā bija vÄ“sturiski neizbÄ“gama nelaime. Taču nebija nekādas vajadzÄ«bas speciāli steidzināt šo ieplÅ«šanu. Latviešu varas inteliÄ£encei diemžēl pietrÅ«ka prāta speciāli nesteidzināt ieplÅ«šanu rietumnieku pagrimumā. Latviešu varas inteliÄ£ence ar vājprātÄ«giem tipisku enerÄ£iju tÅ«lÄ«t sāka tautu speciāli musināt, propagandÄ“jot idiotisko saukli par „atgriešanos Eiropā”.

Nacionālajam lepnumam neapšaubāmi nav pamata. Ne tikai latviešu varas inteliÄ£ence ir saņēmusi bezprātÄ«guma „debess mandātu”. Ne tikai latviešu inteliÄ£ences degradācijas dēļ nav iespÄ“jama sociālā prognozÄ“šana. Degradācija ir starptautiski kolektÄ«vs pagrimums. BezprātÄ«guma „debess mandātu” ir saņēmusi visa Rietumu civilizācija. TāpÄ“c nākas dzirdÄ“t, ka pienācis laiks pret Rietumu civilizāciju izturÄ“ties kā pret mirušu civilizāciju. Rietumu civilizācija vairs neatbilst civilizācijas kritÄ“rijiem. Tagad esot par vÄ“lu kaut ko darÄ«t Eiropas un Ziemeļamerikas glābšanai no bojāejas. Ja antÄ«kā civilizācija neapzinājās savu pagrimumu, tad Rietumu civilizācija apzinās savu pagrimumu. Tā tÄ«ksminās par pagrimumu. Rietumu civilizācija mirst ar skaidru apziņu, ar baudu izgaršojot katru jauno pagrimuma pakāpi. Par Rietumu civilizācijas atbilstÄ«bu civilizācijas kritÄ“rijiem nevarot bÅ«t nekādas runas.

Tas ir nopietns pārmetums. Jebkuras izpausmes neatbilstība kritērijiem liecina par kardinālām pārvērtībām vai nāvi. Civilizācija nav izņēmums. Arī tai ir savi kritēriji, un neatbilstība tiem ir ciets arguments visbēdīgākajiem secinājumiem.

Civilizācija ir sociāli vÄ“sturisks un fundamentāls kopums ar savu identifikācijas kodu. TāpÄ“c pret civilizāciju ir jāizturas kā pret laikā un telpā lokalizÄ“tu sociālo formu ar tai specifiskiem kritÄ“rijiem. Civilizācijas uzvedÄ«ba principā ne ar ko neatšÄ·iras no tautas uzvedÄ«bas. Uz civilizāciju un tautu attiecās vieni un tie paši kritÄ“riji. Civilizāciju tāpat kā tautu raksturo pašattÄ«stÄ«bas un pašregulācijas spÄ“jas, garÄ«gās spÄ“jas un reproduktÄ«vās spÄ“jas.

Vai ir nepieciešams atgādināt par latviešu bezspÄ“cÄ«bu minÄ“tajās četrās spÄ“jās, reizÄ“ ilustrÄ“jot stāvokli visā Rietumu civilizācijā?

Latviešu tautai nav nekāda nākotnes plāna – pašattÄ«stÄ«bas redzÄ“juma. Latviešu tauta 2017.gada 16.martā pilnā mÄ“rā atsacÄ«jās no pašregulācijas, savā zemÄ“ ielaižot okupācijas karaspÄ“ku. Latviešu tautas garÄ«gais sabrukums ir tik liels, ka veicina noziedznieku un postcilvÄ“ku politisko un administratÄ«vo varu. Latviešu tautā mirstÄ«ba ir ievÄ“rojami lielāka nekā dzimstÄ«ba, nekādā ziņā neliecinot par reproduktÄ«vajām spÄ“jām. Latvija ir ļoti spilgts pierādÄ«jums ieteikumam pret Rietumu civilizāciju izturÄ“ties kā pret mirušu civilizāciju.

Bet tagad konkrēti par norieta sākumu.

Rietumu civilizācijas norieta sākums ir Reformācija. Speciālajā literatūrā tas ir viens no populārākajiem apgalvojumiem.

Reformācija bija reliÄ£iski politiskā kustÄ«ba. Tā bÅ«tiski izmainÄ«ja eiropeÄ«du dzÄ«vi. Reformācijas konceptuālais karkass veicināja ļoti daudzas ārdošas pārmaiņas. TādÄ“jādi norieta datumu var fiksÄ“t precÄ«zi. Viss sākās ar Reformācijas iniciatora M.Lutera 95 tēžu publiskošanu 1517.gada 31.oktobrÄ«.

Reformācijas mÄ“rÄ·is bija panākt kardinālas izmaiņas reliÄ£iskajā dzÄ«vÄ“. Bet tas bija formālais mÄ“rÄ·is. Nevienam nav noslÄ“pums reliÄ£ijas totālā vara pār cilvÄ“kiem. TāpÄ“c Reformācija sekmÄ“ja kardinālas izmaiņas cilvÄ“ku pasaules uzskatā, cilvÄ“ku ticÄ«bā, ideālos, morālÄ“, cilvÄ“ku sÅ«tÄ«bas izpratnÄ“, sociālajās attiecÄ«bās, saimnieciskajā darbÄ«bā, valstiskuma realizācijā. Reformācijas rezultāts bija mentāli globāls, aptverot visus socializācijas aspektus. Reformācija izmainÄ«ja cilvÄ“ku garÄ«go un materiālo pasauli. Reformācija bija tendÄ“ta uz jauna cilvÄ“ka tipa radÄ«šanu. Reformācijas rezultātā nošÄ·Ä«rās jauni kristietÄ«bas virzieni katrs ar savu cilvÄ“ciskuma koncepciju. Vienā no jaunajiem virzieniem, luterānismā, ir iesvÄ“tÄ«ti daudzi latvieši.

Kāpēc Rietumu civilizācijas norieta sākumu saskata Reformācijas kustībā?

Atbilde ir samÄ“rā lakoniska. Reformācijas kustÄ«ba eiropeÄ«dos veicināja ateisma izplatÄ«bu, bet savukārt ateisms, novÄ“ršanās no reliÄ£iskās ticÄ«bas, degradÄ“ja cilvÄ“ku garÄ«go pasauli. Ateisms tāpat kā Reformācija sekmÄ“ja kardinālas izmaiņas cilvÄ“ku pasaules uzskatā, cilvÄ“ku ticÄ«bā, morālÄ“, cilvÄ“ku sÅ«tÄ«bas izpratnÄ“, sociālajās attiecÄ«bās, saimnieciskajā darbÄ«bā, valstiskuma realizācijā. ArÄ« Latvijā reliÄ£ija ir atdalÄ«ta no valsts. Tātad valsts iedzÄ«votāji oficiāli ir atdalÄ«ti no reliÄ£ijas potenciāla palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kiem.

Ateisms tipoloÄ£iski ir radniecÄ«gs reliÄ£ijai. Ateisms tāpat kā reliÄ£ija ir uzskatu sistÄ“ma, kas organiski attiecās uz cilvÄ“ku garÄ«go pasauli. AtšÄ·irÄ«ba ir tā, ka reliÄ£iski orientÄ“tā garÄ«gajā pasaulÄ“ tiek atzÄ«ts Dievs, bet ateismā tiek noliegta Dieva esamÄ«ba.

Bet, izrādās, cilvÄ“ku dzÄ«ve bez Dieva pārvÄ“ršas morālajā visatļautÄ«bā. Savukārt morālā visatļautÄ«ba ir sākums deÄ£enerācijai, kas ir latÄ«nisms (lat. degenerare) pakāpeniskam demoralizÄ“šanās procesam. Nākas atcerÄ“ties F.Dostojevska romānos populāros morālās deÄ£enerācijas formulÄ“jumus. Tie sākās ar vārdiem „Ja Dieva nav, tad...[viss ir atļauts u.tml.]”. Atsakoties no Dieva, cilvÄ“ki no sevis izdzen dvÄ“seli. CilvÄ“ki bez dvÄ“seles nav cilvÄ“ki. Civilizācija, kura neatzÄ«st nekādu augstāko principu, kas Rietumu civilizācijā asociÄ“jās ar Dievu, ir nolemta straujai bojāejai. Augstākā principa neatzÄ«šana nekavÄ“joties noved pie jebkādu principu neatzÄ«šanas, kas mums šodien sagādā saldu baudu.

Speciālajā literatÅ«rā otrs populārs apgalvojums attiecās uz ApgaismÄ«bas negatÄ«vo lomu. ApgaismÄ«ba, saraujot saites ar eiropiešu garÄ«go pagātni, ievadÄ«ja Rietumu civilizācijas norietu.

 ApgaismÄ«bas sākumu daudzi speciālisti saskata pÄ“c franču filosofa RenÄ“ Dekarta grāmatas „Pārruna par metodi” publicÄ“šanas 1637.gadā (tā ir izdota arÄ« latv.val.). Tātad civilizācijas noriets it kā sācies XVII gadsimtā.

Taču vienprātÄ«ba par ApgaismÄ«bas rašanos zinātnÄ“ neeksistÄ“. Dekarts esot bijis tikai priekštecis radikālajām pārmaiņām. ApgaismÄ«ba kā eiropeÄ«du vÄ“sturiskais projekts bija XVIII gadsimtā, kad darbojās tādas personÄ«bas kā VoltÄ“rs, Didro, Ruso, MonteskjÄ“, Lesings, Herders, Šillers, GÄ“te. Tas ir ļoti izplatÄ«ts viedoklis.

Šis viedoklis ir sastopams arÄ« Latvijas kultÅ«ras vÄ“sturÄ“. XVIII gadsimtā RÄ«gā koncentrÄ“jās labi izglÄ«toti un vispusÄ«gi apdāvināti cilvÄ“ki. Viņiem interese par mākslu, daiļliteratÅ«ru, filosofiju, vÄ“sturi, dabaszinātni nebija ārišÄ·Ä«ba, bet gan patiesas inteliÄ£ences nosacÄ«ta nepieciešamÄ«ba. XVIII gadsimtā iznāca pirmie kalendāri latviešiem. Vispirms 1758.gadā KurzemÄ“, pÄ“c tam 1782.gadā VidzemÄ“. Kalendārs ātri kļuva par vienu no galvenajiem informācijas avotiem latviešu zemnieku viensÄ“tās, kopā ar BÄ«beli topot par kultÅ«ras attÄ«stÄ«bas savdabÄ«gu faktoru.

KāpÄ“c neeksistÄ“ vienprātÄ«ba par ApgaismÄ«bas rašanos un tādÄ“jādi arÄ« par civilizācijas norieta sākumu?

Iespējamas dažādas pieejas vēsturiskā materiāla interpretācijā. Pieeju dažādība parasti nesekmē vienprātību.

Tā, piemÄ“ram, viena pieeja ir balstÄ«ties uz laika ziņā precÄ«zi fiksÄ“jamiem notikumiem. Teiksim, R.Dekarta grāmatas izdošanas gadu, VoltÄ“ra, Didro un citu ApgaismÄ«bas ideologu darbÄ«bas gadiem. Cita pieeja ir balstÄ«ties nevis uz precÄ«zi fiksÄ“jamiem notikumiem, bet cenšanās šajos notikumos uztaustÄ«t noteiktas tendences. Pats par sevi ir saprotams, ka Dekarta grāmatā atspoguļojās noteiktas intelektuālās tendences Eiropas inteliÄ£encÄ“ pirms 1637.gada. ŠÄ«s tendences varÄ“ja aizsākties ļoti agri. Pat XIV, XV vai XVI gadsimtā. Ne velti ir sastopama stingra pārliecÄ«ba, ka kristiānisma pasaule sāka brukt jau XIV gadsimtā. Šajā gadsimtā aizsākās galvenās negatÄ«vās tendences (t.s. megatrendi) eiropiešu garÄ«gajā pasaulÄ“.

Nav viegli ApgaismÄ«bā konstatÄ“t norietu. Abi vārdi kopā nesaderas. Katrs velk uz savu pusi. MÅ«su izglÄ«tÄ«bā ApgaismÄ«ba tiek jÅ«smÄ«gi pasniegta kā gaišs periods Eiropas pagātnÄ“. JÅ«smÄ«ga attieksme pret ApgaismÄ«bu acÄ«mredzot vÄ“l ilgi saglabāsies. Masveidā cilvÄ“kiem bÅ«s grÅ«ti samierināties ar atziņu, ka ApgaismÄ«bas laikmetā uzplauka megatrendi, kuri eiropeÄ«dus noveda lÄ«dz civilizācijas norietam. Runa ir par tādiem megatrendiem kā racionālisms, individuālisms, pseidohumānisms, ateisms, feminisms, pseidodemokrātija, pragmatisms, progresa mānija, pseidoliberālisms. ApgaismÄ«bas periodā sākās „balto” cilvÄ“ku pašapmāna filosofija un pašapmāna ideoloÄ£ija, kas faktiski kļuva idejiskais pamats un kopsaucÄ“js visiem megatrendiem.**

Ne visus atbaida mÅ«sdienu dzÄ«ves straujā dinamika, kas traucÄ“ nākotnes prognozÄ“šanu un tajā skaitā Rietumu civilizācijas beidzamo gadu nosaukšanu. Par civilizācijas norieta pazÄ«mÄ“m mÅ«sdienās aizstāv disertācijas. Tas nav pārāk grÅ«ts uzdevums. Civilizācijas norieta pazÄ«mes jau tika formulÄ“tas XIX gadsimta beigās. Cita lieta ir konkrÄ“ti nosaukt civilizācijas nāves datumu.

MÅ«sdienās pats interesantākais un zinātniski vÄ“rtÄ«gākais civilizācijas likteņa izpratnÄ“ ir sinerģētikas devums. Jaunais zinātnes virziens pret krÄ«zÄ“m un katastrofām izturas kā pret dabiskām un neizbÄ“gamām parādÄ«bām. Savukārt pret evolÅ«ciju sinerģētika izturas kā pret kārtÄ«bas perioda un haosa perioda mainÄ«šanos. KārtÄ«bas periodu nomaina haosa periods, kuram seko kārtÄ«bas periods. Jebkura jaunā sistÄ“ma sākās ar adaptāciju haosā - piemÄ“rošanos dzÄ«vei haosā; respektÄ«vi, dzÄ«vei norieta apstākļos. Izmantojot sinerģētikas atziņas, jaunas civilizācijas dzimšanu varam konstatÄ“t vecās civilizācijas norieta laikā. Starp citu, par to liecina daudzi procesi mÅ«sdienās. PiemÄ“ram, postkultÅ«ras un postcilvÄ“ku straujā Ä£enÄ“ze noteikti liecina par jaunas civilizācijas veidošanos.

Rietumu civilizācijas beigu posmu konkrÄ“ti nosauca Osvalds Špenglers. Viņa ieskatā Rietumu kultÅ«ras un civilizācijas noriets notiek laikā starp 1800.gadu un 2000.gadu. XIX gadsimtā Rietumu kultÅ«ra degradÄ“jās civilizācijas, kaila tehnicisma kundzÄ«bas, pakāpÄ“. XX gadsimtā šÄ« civilizācija nÄ«kuļo, bet civilizācijas pilnÄ«ga izsmeltÄ«ba bÅ«šot pÄ“c 2000.gada.

MÄ“s dzÄ«vojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas unikāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas norietu. Tādos demogrāfiski unikālos apstākļos cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ nav gājusi bojā neviena civilizācija. TāpÄ“c unikālā demogrāfiskā pāreja noteikti ir jāņem vÄ“rā, raksturojot Rietumu civilizācijas norieta beigas. Demogrāfiskās pārejas lomai ir jāveltÄ« atsevišÄ·s šÄ·irklis. Demogrāfiskās pārejas beigas 2050.gadā var izrādÄ«ties Rietumu civilizācijas nāves laiks.

* AtassfÄ“ra – atvasinājums no Zeva meitas Atas, bezprātÄ«guma simbola, vārda.

** EnciklopÄ“dijā megatrendiem tiks veltÄ«ti vairāki šÄ·irkļi.