Iesaki rakstu:

Ä»oti izplatÄ«ts ir viedoklis par antÄ«kās kultÅ«ras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultÅ«rā. Par Rietumu kultÅ«ras sākotni un pamatu uzskata antÄ«ko kultÅ«ru. Tāds viedoklis dominÄ“ vispārÄ“jā izglÄ«tÄ«bā un sabiedrÄ«bas masu apziņā.

Tā, piemÄ“ram, latviešu skolu jaunatnes zinātņu akadÄ“mija „atlants.lv” izplata (faktiski tirgo) šÄdas zināšanas: „MÅ«sdienu un antÄ«ko civilizāciju šÄ·ir vairāki gadu tÅ«kstoši, bet Senā GrieÄ·ija un Roma vÄ“l aizvien nav zaudÄ“jusi savu ietekmes zonu Eiropā. VÄ“l aizvien lasām tā laika literatÅ«ru, risinām matemātikas uzdevumus, izmantojot teorÄ“mas un aksiomas, kuras radušÄs šajā laikā, ejot pie ārsta, varam bÅ«t droši par viņa godprātÄ«bu, jo viņam noteikti ir jāpieturas pie Hipokrāta izveidotā zvÄ“resta punktiem, ik pārgadus sportisti no visas pasaules sapulcÄ“jas milzÄ«gās sacensÄ«bās ar nosaukumu Olimpiskās spÄ“les.”

Saprotams, tas ir primitÄ«vs un principā aplams uzskats. MÄ“s lasām arÄ« Ä·Ä«niešu, indiešu, japāņu, arābu darbus. Mazums, ko mÄ“s lasām no pasaules literatÅ«ras un pasaules filosofijas. Savukārt veselÄ«bas nostiprināšanā daudzi vispār neiet pie ārsta (tātad Hipokrāta mÅ«sdienu kolÄ“Ä£a) un lieto Latīņamerikas, Dienvidāzijas dabiskās ziedes, uzlÄ“jumus u.tml. Pats par sevi ir saprotams, ka tas viss tÅ«lÄ«t nenozÄ«mÄ“ svešo zemju „kultÅ«ras ietekmes zonas” rašanos Latvijā.

Ja par antÄ«ko kultÅ«ru „atlanta” izplatÄ«tās „zināšanas” nav tik šausmÄ«gas, tad par viduslaikiem internetā ievietotais teksts ir ārprātÄ«gs murgojums: „Viduslaiki bija „tumši”. Viduslaikos visapkārt valdÄ«ja bads un netÄ«rÄ«ba, kā rezultātā cilvÄ“ki Ä“da suņus, kaÄ·us un peles. ŠÄda parādÄ«ba ir sastopama arÄ« mÅ«sdienās dažos pasaules reÄ£ionos. Pa Eiropas ceļiem apkārt klÄ«da kropļi un ubagi. Bija izplatÄ«tas slimÄ«bas un lÄ«dzās tām lielākais posts bija bads, kas pirmājā kārtām skāra zemākās kārtas. Tas lika ubagot lielām ļaužu masām, kas reizÄ“m pulcÄ“jās lielos baros, lai salaupÄ«tu sev pārtiku. Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojās grupās, jo uz ceļiem nebija droši. Visus Eiropas ceļus pārplÅ«dināja tÅ«kstošiem lepras slimnieku, kara kropļu un invalÄ«du, kas ceļošanu pārvÄ“rta par visai bÄ«stamu nodarbi. Tas parāda to, cik viduslaikos bija nedroša dzÄ«ve, jo jebkurā brÄ«dÄ« varÄ“ja sākties kāda epidÄ“mija, bads vai uzbrukt laupÄ«tāji.”

Murgojuma autors nesaprot elementāras lietas. Tādā vidÄ“ nevarÄ“ja bÅ«t runas par Platona, Sofokla un citu antÄ«ko dižgaru mantojuma turpināšanos. Tāpat pÄ“c tādas vides Eiropā nevarÄ“ja rasties Jaunie laiki ar to zinātniski tehnisko revolÅ«ciju, ApgaismÄ«bas projektu, kapitālismu, sociālismu utt. NevarÄ“ja rasties arÄ« internets un tā pietaisÄ«tājs „atlants.lv”. Ja viduslaikos reāli bÅ«tu bijusi tik šausmÄ«ga dzÄ«ve, tad arÄ« mÄ“s šodien nedzÄ«votu daudz labāk kā „tumšajos” gadsimtos. SaprātÄ«giem cilvÄ“kiem nav grÅ«ti to aptvert.

Ja vispārÄ“jā izglÄ«tÄ«bā un sabiedrÄ«bas masu apziņā dominÄ“ priekšstats par antÄ«kās kultÅ«ras turpināšanos Rietumu kultÅ«rā, tad filosofijā un zinātnÄ“ ir savādāk. Īpaši kultÅ«ras filosofijā. Ne bÅ«t visi Rietumu domātāji atzÄ«st antÄ«kās kultÅ«ras kontinuitāti Rietumu kultÅ«rā. Tiek saskatÄ«tas divas dažādas kultÅ«ras; respektÄ«vi, arÄ« divas dažādas civilizācijas. AntÄ«kā kultÅ«ra/civilizācija bÅ«tiski atšÄ·irās no tās kultÅ«ras/civilizācijas, kas radās Eiropā pÄ“c Romas impÄ“rijas sabrukuma. Faktiski tiekamies ar dažādiem fenomeniem.

Krasu atšÄ·irÄ«bu saskatÄ«ja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojas viņa teorijā par Rietumu faustisko kultÅ«ru un antÄ«ko apollonisko kultÅ«ru.

Lasot Špenglera slaveno grāmatu, apolloniskās kultÅ«ras portretu var izveidot no antÄ«kās kultÅ«ras atsevišÄ·u parādÄ«bu raksturojuma. Špenglers raksturo antÄ«ko filosofiju, zinātni, izglÄ«tÄ«bu, mākslu, valsts iekārtu, arhitektÅ«ru, kā arÄ« sadzÄ«ves parādÄ«bas. Īpaša uzmanÄ«ba veltÄ«ta cilvÄ“ku pasaules uztverei un domāšanas tipam. Centrā ir antÄ«ko cilvÄ“ku dvÄ“seles tÄ“ls.

Apolloniskā dvÄ“sele neieredzÄ“ja tālumu, bezgalÄ«bu, nenoteiktÄ«bu. Matemātika bija bez telpas jÄ“dziena, fizika bija bez spÄ“ka jÄ“dziena, literatÅ«ra bija bez tÄ“la iekšÄ“jās dzÄ«ves atveidojuma. Dievi bija konkretizÄ“ti: mājas dievi, lauku dievi, pilsÄ“tu dievi u.c.

Antīkā māksla nepazina horizontu kā estētisko tēlu. Zīmējumos nav kalnu, mākoņu, tāluma. Dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa. Nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma un garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam.

Apolloniskā dvēsele pazina tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu (ģimenes, sabiedrisko) telpu. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes. Dominē mūžīga gaisma bez laika norādes. Nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts.

Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.

Kā raksta Špenglers, antÄ«kā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir bÅ«tiska atšÄ·irÄ«ba no mÅ«sdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinÄ«gi, apzinoties („izbaudot”) katru jauno pagrimuma pakāpi. Latviešu garÄ«gi pilnvÄ“rtÄ«gā daļa arÄ« apzinās tautas straujo bojāeju.

AntÄ«kā apolloniskā kultÅ«ra tāpat kā jebkura kultÅ«ra bija nolemta vientulÄ«bai. KultÅ«ru likteņi ir vienādi, bet katras kultÅ«ras dvÄ“sele ir specifiska. Špenglera koncepcijā tāda bija arÄ« antÄ«kās kultÅ«ras dvÄ“sele.

Špenglers visaugstāk vÄ“rtÄ“ja kultÅ«ru. Civilizācija viņa pārliecÄ«bā ir kultÅ«ras pagrimums. KultÅ«ra noriet (degradÄ“jas) civilizācijā. Kad kultÅ«ra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzÄ«bā), tajā dzimst jauna kultÅ«ra, kurai nav nekādas intereses par veco kultÅ«ru. Jaunā kultÅ«ra sāk visu no sākuma. Špenglers konceptuāli neatzina kultÅ«ras mantojuma saglabāšanos un turpināšanos citā kultÅ«rā. Viņa pārliecÄ«bā nevarÄ“ja bÅ«t runas par antÄ«kās kultÅ«ras tiešu turpinājumu Rietumu kultÅ«rā. PÄ“c Romas impÄ“rijas sabrukuma tika radÄ«ta pilnÄ«gi jauna kultÅ«ra - eiropeiskā jeb Rietumu kultÅ«ra.

Rietumu kultÅ«rā valdošÄ faustiskā dvÄ“sele nostiprinājās no X gadsimta reizÄ“ ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir Rietumu kultÅ«ras sākuma laiks. Romāņu stils ir jaunās kultÅ«ras pirmais stilistiskais komplekss.

Tātad mūsdienu Rietumu kultūras sākums ir X gadsimts, un mūsdienu Rietumu kultūrā viss sākās no jauna, un Rietumu kultūra nav antīkās kultūras turpinājums. Rietumu kultūra par antīko kultūru pamatīgāk atcerējās tikai XV-XVI gadsimtā, savu kulturoloģisko nostalģiju nosaucot par Renesansi.

Rietumu kultÅ«ra krasi atšÄ·iras no antÄ«kās kultÅ«ras. Faustiskā dvÄ“sele ir pilnÄ«gi savādāka nekā apolloniskā dvÄ“sele. Osvalda Špenglera ieskatā faustiskajā dvÄ“selÄ“ galvenais ir tāluma ilgas un bezgalÄ«gas telpas izjÅ«ta.

Šajā sakarā var uzdot Ä·ecerÄ«gu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalÄ«gas telpas izjÅ«ta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultÅ«rā?”. Rietumeiropiešu etnoÄ£enÄ“tiskais raibums nav noslÄ“pums. EtnoÄ£enÄ“tiskais raibums radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impÄ“rijas teritorijā. Barbari Ä£enÄ“tiski sajaucās ar romiešiem. Rietumu kultÅ«ras faustisko dvÄ“seli bÅ«tiski nosaka barbaru genofonds. Un, lÅ«k, šajā genofondā, kas lielā mÄ“rā nāca no bezgalÄ«gi plašÄm stepÄ“m, varÄ“ja saglabāties tāluma ilgas un bezgalÄ«gas telpas izjÅ«ta.

BezgalÄ«gas telpas apjÅ«smotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais suverÄ“no indivÄ«du kults radÄ«ja politeismu, tad faustiskais bezgalÄ«bas kults radÄ«ja monoteismu. Faustiskums ir bezgalÄ«ga vientulÄ«ba bezgalÄ«gajā bezgalÄ«bā. Špenglers raksta, ka monoteisma arhitektÅ«ras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalÄ«bu.

Faustiskais portrets vienmÄ“r ir autoportrets. Tieksme pÄ“c cilvÄ“ka garÄ«gās pasaules izpratnes Rietumu kultÅ«rā XVIII gs. izvÄ“rtās dienasgrāmatu, vÄ“stuļu, autobiogrāfiju, grÄ“ksÅ«džu modÄ“. XX gs. interese par cilvÄ“ka garÄ«go pasauli izvÄ“rtās apziņas plÅ«smas metodÄ“ Rietumu romānos, kurus atdarināja arÄ« pie mums (Alberts Bels). Starp citu, apziņas plÅ«smas metode Rietumu literatÅ«rā bija pÄ“dÄ“jais nopietnākais mākslinieciskais jauninājums. XX gs. nogalÄ“ Rietumu literatÅ«rā sākās postmodernisma ākstÄ«bas. Pašlaik kontrasts ar neseno pagātni  ir milzÄ«gs. Postmodernistiskais garÄ«guma nihilisms smejas par vÄ“stuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plÅ«smas metodes izmantojums notiek primitÄ«vā un vulgārā veidā. Ne velti literatÅ«rzinātnieki izsakās par Rietumu daiļliteratÅ«ras nāvi.

Špenglera ieskatā faustiskā kultÅ«ra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs. sākumā, par ko varÄ“ja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdÄ«ja civilizācija. Tātad - kultÅ«ras pagrimums.

Civilizācijas domātāji bija Šopenhauers, Nīče ar viņa intelektuālismu, dzimumdzÄ«ves mÄ«lestÄ«bu kā bioloÄ£isko interešu objektu, cīņu pret dabu. Civilizācijā faustiskās dvÄ“seles bezgalÄ«gā trauksme un tāluma ilgas pārvÄ“ršÄs bioloÄ£iskās evolÅ«cijas kaislÄ«bās, sociālisma varas kārÄ“, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulÄ“ vÄ“l bija nedaudz kosmiskuma un metafizikas. Ne velti Špenglers atzina Kantu, bet ļoti cienÄ«ja GÄ“ti.

Civilizācijas Ä£enÄ“zÄ“ kardināla loma bija ateismam. Špenglers par to bija nelokāmi pārliecināts. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un dziļākā bÅ«tÄ«ba. Ateisma rezultātā mirst mitoloÄ£iskā apziņa, mirst mÄ«ts, izšÄ·Ä«st reliÄ£iski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās Ä“tiskais racionālisms, prakticisms, dzÄ«ves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brÄ«vÄ«ba, gars, personÄ«ba, daiļrade tiek pretstatÄ«ta pragmātiskai nepieciešamÄ«bai, rentablam izdevÄ«gumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātÄ«ba, ciešanas, verdzÄ«ba, naids, nesaticÄ«ba. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galÄ“jā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzÄ«vÄ«bas, gara atraisÄ«tÄ«bas, dvÄ“seles pulsācijas.

Špenglers mira pirms II Pasaules kara. Viņš nevarÄ“ja zināt to, ko mÄ“s zinām par Rietumu civilizācijas virzÄ«bu XX gs. otrajā pusÄ“ un XXI gs. sākumā.

Tā, piemÄ“ram, mÄ“s tagad zinām, ka kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvÄ“kiem, bet kalpo sistÄ“mai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot lÄ«dz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”). MÅ«sdienu civilizācijas lÄ«menÄ«, iracionālā kapitālisma lÄ«menÄ«, sabrÅ«k Rietumu kultÅ«ras lepnums – sabrÅ«k privātÄ«pašums. Sāk valdÄ«t kredÄ«tu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju Ä«pašnieki ir nomaskÄ“jušies akciju, Ä«pašuma daļu tÄ«klos un nav noskaidrojami. Šodienas Latvijā tas ir vispusÄ«gi sastopams.

Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktÅ«ras centrā ir nauda, baudas, parvÄ“niju lumpeniskie prieki. Tajā skaitā politiskās varas prieki, kurus DaugavpilÄ«, piemÄ“ram, „izsmeÄ·Ä“” parvÄ“nijs Eigims. Ne tikai maÄ£istrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.

Iracionālais kapitālisms tÄ“lo atsacÄ«šanos no ideoloÄ£ijas. PatiesÄ«bā šÄ« demonstratÄ«vā atsacÄ«šanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloÄ£ija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevÄ“rtÄ«ga ideoloÄ£ija. Tā neļauj izstrādāt un realizÄ“t sociāli vÄ“rtÄ«gu ideoloÄ£iju. Nekas tā nebremzÄ“ sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu kā labas ideoloÄ£ijas trÅ«kums, apvienojot un mobilizÄ“jot cilvÄ“kus.

Iracionālajā kapitālismā sabrÅ«k arÄ« tāds faustiskās kultÅ«ras komponents (principā – dzinÄ“jspÄ“ks) kā elite. VÄ“sturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašÄk – inteliÄ£ence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arÄ« elite formulÄ“ konstruktÄ«vus sociālos priekšlikumus, tad tos tÅ«lÄ«t noslāpÄ“ naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvÄ“ki).

Ja starp mums dzÄ«votu Špenglers, viņš noteikti saskatÄ«tu jaunas kultÅ«ras rašanos. Tā bÅ«s kultÅ«ra, kuras dvÄ“selei ar faustisko dvÄ“seli nebÅ«s nekā kopÄ“ja. Visticamākais, tā bÅ«s kultÅ«ra bez dvÄ“seles vispār. Neoliberālisms un postmodernisms atsakās no pagātnes. Tātad jaunajā kultÅ«rā nebÅ«s vietas arÄ« antÄ«kās kultÅ«ras mantojumam.