Iesaki rakstu:

Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets bÅ«s izņēmums un neturpināsies gadsimtiem ilgi. TāpÄ“c tiek projektÄ“ts nākotnes cilvÄ“ks; proti, civilizācijas norieta laikmetā dominÄ“jošais cilvÄ“ka tips. Nākotnes cilvÄ“ka projektā tiek fiksÄ“tas tādas cilvÄ“ciskās Ä«pašÄ«bas, kuras ir piemÄ“rotas dzÄ«vei vispārÄ“jā pagrimuma apstākļos.

Nākotnes cilvÄ“ka savdabÄ«gs antipods kļūst pagātnes cilvÄ“ks. Tas ir loÄ£iski. Civilizācijas norieta laikmetā uz skatuves nav vietas iepriekšÄ“jā laikmetā dominÄ“jošajam cilvÄ“ciskajam tipam. Viņa laiks ir beidzies, un pret viņu nākas izturÄ“ties kā pret pagātnes cilvÄ“ku. Pagātnes cilvÄ“ku nomaina cita cilvÄ“ciskā kaluma tips – nākotnes cilvÄ“ks.

Starp nākotnes cilvÄ“ku un pagātnes cilvÄ“ku vienmÄ“r izveidojas noteiktas attiecÄ«bas. Rietumu civilizācijā lÄ«dz šim pagātnes cilvÄ“ks netika aizmirsts. Priekšstats par viņa tipiskumu saglabājās ļaužu vÄ“sturiskajā atmiņā. Īpaši tādās sabiedrÄ«bas vÄ“sturiskās atmiņas glabātuvÄ“s kā daiļliteratÅ«ra un māksla. Viena no mākslinieciskās darbÄ«bas funkcijām ir radÄ«t tipiskus tÄ“lus. TāpÄ“c romānos un gleznās ir lieliska iespÄ“ja tikties ar attiecÄ«gā laikmeta spilgtākajiem cilvÄ“ciskajiem tipiem. PiemÄ“ram, tipisku tÄ“lu galerija ir „MÄ“rnieku laiki”.

LÄ«dz šim nākotnes cilvÄ“ks speciāli necentās no sabiedrÄ«bas vÄ“sturiskās atmiņas izdzÄ«t savu priekšteci - pagātnes cilvÄ“ku. Nākotnes cilvÄ“ka ideoloÄ£ijā nefigurÄ“ja naids pret pagātnes cilvÄ“ku. Teiksim, Aspazijas, Raiņa projektÄ“tais nākotnes cilvÄ“ks netiecās no latviešu atmiņas izdzÄ«t Pietuka Krustiņu – tipisku latviešu inteliÄ£ences pirmsākuma pārstāvi.

MÅ«sdienās tā nav. 21. gadsimta nākotnes cilvÄ“ks kategoriski nevÄ“las sabiedrÄ«bas vÄ“sturiskajā atmiņā saglabāt priekšstatu par pagātnes cilvÄ“ku. Pagātnes cilvÄ“ka galvenais indÄ“tājs ir postmodernisms, histÄ“riski atsakoties no visa veida pagātnes mantojuma.  MÅ«sdienās tiek darÄ«ts viss, lai ļaudis aizmirstu gan pagātnes cilvÄ“ku, gan pagātnes kultÅ«ras mantojumu.

Kopš 20. gadsimta beigām Latvijā to izjÅ«tam ļoti nāvÄ“joši. Turklāt runa nav par paaudžu konfliktu. TÄ“vu un dÄ“lu kolÄ«zijas ir sastopamas ne tikai pārejas laikmetos. MÅ«sdienās runa ir par dziļāku lÄ«meni – pagātnes cilvÄ“ka un nākotnes cilvÄ“ka antropoloÄ£isko nesaderÄ«bu. ŠÄ« nesaderÄ«ba ir principāla. Ne velti nākotnes cilvÄ“ku dÄ“vÄ“ par postcilvÄ“ku. Tātad dÄ“vÄ“ par kaut ko tādu, uz kuru neattiecas antropoloÄ£iskā identifikācija „Homo sapiens”.

Pagātnes cilvÄ“ka portretu nav grÅ«ti izveidot. Pie tam var izmantot nākotnes cilvÄ“ka palÄ«dzÄ«bu. Tas viss, ko cilvÄ“kā neciena un apsmej nākotnes cilvÄ“ks (postcilvÄ“ks), droši iekļaujams pagātnes cilvÄ“ka portretā. Lieti noder princips „izejot no pretÄ“jā”.

Teiksim, ja nākotnes cilvÄ“ks apsmej par 140 zÄ«mÄ“m garākus tekstus, tad viņš apsmej pagātnes cilvÄ“ka tendenci ideju, problÄ“mu, priekšlikumu, novÄ“rojumu, secinājumu izklāstÄ«t dziļi un vispusÄ«gi. Ja nākotnes cilvÄ“ks atsaucas uz viedokļu plurālismu, tad viņš apsmej pagātnes cilvÄ“ka velmi noskaidrot patiesÄ«bu, lietu un parādÄ«bu bÅ«tÄ«bu. Ja nākotnes cilvÄ“ks „visumā piekrÄ«t uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtÄ«bas uzturÄ“šanā”, tad viņš smÄ«kņā par pagātnes cilvÄ“ka dziļo pietāti pret valstisko suverenitāti.

Viņa smÄ«kņāšana par valstisko suverenitāti noteikti ir viena no nepatÄ«kamākajām Ä«pašÄ«bām. Pagātnes cilvÄ“kam nacionālās valsts politiskā neatkarÄ«ba bija viena no visdārgākajām vÄ“rtÄ«bām. Nākotnes cilvÄ“kam tā nav vÄ“rtÄ«ba. Tas ir viens no iemesliem, kāpÄ“c latvieši tik bezjÄ“dzÄ«gi un mežonÄ«gi 2003.gadā referendumā atsacÄ«jās no valstiskās neatkarÄ«bas.

Nākotnes cilvÄ“ka apziņā tādi jÄ“dzieni kā valsts, Ä£imene, laulÄ«ba ir nosacÄ«ti un atmirstoši jÄ“dzieni. Pagātnes cilvÄ“ka apziņā šie jÄ“dzieni bija vÄ“rtÄ«bu Olimpā. Pagātnes cilvÄ“ks atšÄ·irÄ«bā no nākotnes cilvÄ“ka netiecās bÅ«t „pasaules pilsonis”, iegÅ«t „Eiropas pilsonÄ«bu”, strādāt daudzās zemÄ“s, baudÄ«t „eirodzÄ«vi”.

Šodienas Latvijā pagātnes cilvÄ“ka portretu visparocÄ«gāk ir gleznot, izmantojot portālu „Satori”. MinÄ“tais portāls ir latviešu postcilvÄ“ku oāze. Tātad nākotnes cilvÄ“ku veldzÄ“tava. Tas, ko apjÅ«smo un ciena „Satori”, nekādā ziņā nav pieņemams pagātnes cilvÄ“kam. Izejot no pretÄ“jā, iegÅ«stam pagātnes cilvÄ“ka Ä«pašÄ«bas.

Pagātnes cilvÄ“kam laulÄ«ba un Ä£imene vienmÄ“r ir bijusi svÄ“ts dārgums. Par to uzskatāmi atgādina „Satori” nākotnes cilvÄ“ki (postcilvÄ“ki). Viņi sistemātiski izkropļo Ä£imenes un laulÄ«bas institÅ«tus.

Tā, piemÄ“ram, viņi devalvÄ“joši tos attiecina uz „nelaulātu pāru dzÄ«vi” un aicina pieņemt „KopdzÄ«ves likumu”. Aizstāvot postcilvÄ“ku kroplÄ«bas, medijos skan nekaunÄ«ga demagoÄ£ija: „"Man žēl, ka atsevišÄ·i Saeimas deputāti uzskatÄ«ja par nepieciešamÄ«bu apturÄ“t iniciatÄ«vas tālāku virzÄ«bu. Tas tikai parāda šo Saeimas deputātu cinisko attieksmi pret tÅ«kstošiem Latvijas Ä£imeņu," norādÄ«jis iniciatÄ«vas autors un partijas "Latvijas attÄ«stÄ«bai" priekšsÄ“dÄ“tājs Juris PÅ«ce, kurš parakstu vākšanu portālā "Manabalss.lv" sāka pirms aptuveni 3 gadiem. "IniciatÄ«vas, kura ir likumÄ«gā kārtā savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, noraidÄ«šana, to nemaz neapspriežot atbildÄ«gajā Saeimas CilvÄ“ktiesÄ«bu un sabiedrisko lietu komisijā, neveicina demokrātisku procesu attÄ«stÄ«bu. Es vÄ“los atgādināt, ka mÄ“s nevÄ“lamies ar KopdzÄ«ves likuma palÄ«dzÄ«bu veikt kādas izmaiņas sabiedrÄ«bā. MÄ“s reaģējam un aicinām Saeimu reaģēt uz tām izmaiņām, kas jau sabiedrÄ«bā ir notikušas."”

Protams, kungam PÅ«cem ir taisnÄ«ba. Latviešu sabiedrÄ«bā patiešÄm jau ir notikušas šausmÄ«gas izmaiņas. Ja tas tā nebÅ«tu, tad sabiedrÄ«ba (budžets) nefinansÄ“tu tādu kloāku kā „Satori” un dažādas imbecilas pÅ«ces nevarÄ“tu sabiedrisko domu ietekmÄ“t ar plānprātÄ«gām un dziļi amorālām idejām. 10 000 Ä£imenes un laulÄ«bas institÅ«tu izkropļotāji ir pārāk liels skaits tādai mazai tautai kā latvieši.

„Satori” diriģē sociālās aktivitātes, kādas pagātnes cilvÄ“ks nekad nediriģētu. Pagātnes cilvÄ“kam pat prātā neienāktu degradÄ“t pÄ“cnācÄ“ju radÄ«šanu. Nākotnes cilvÄ“kam (postcilvÄ“kam) pÄ“cnācÄ“ju radÄ«šanas degradÄ“šana ir dzÄ«ves nepieciešamÄ«ba. „Satori” raksta: „Pārcelts pikets pret aizliegumu nedzemdÄ“jušÄm sievietÄ“m ziedot olšÅ«nas. 7. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolÄ“ma atkārtoti apspriest aizliegumu nedzemdÄ“jušÄm sievietÄ“m ziedot olšÅ«nas, tāpÄ“c Saeimā 15. martā šos grozÄ«jumus neizskatÄ«s. LÄ«dz ar to arÄ« ieplānotais pikets no 15. marta pārcelts uz nenoteiktu laiku – visticamāk aprīļa dienu, kad grozÄ«jumi tiks izskatÄ«ti, ziņo piketa rÄ«kotāji.”

Pagātnes cilvÄ“kam māksla un literatÅ«ra bija organiska dzÄ«ves sastāvdaļa. Pagātnes cilvÄ“ks pret mākslu un literatÅ«ru izturÄ“jās kā pret garÄ«guma un dvÄ“seles spÄ“ka neizsÄ«kstošu avotu. Šajā ziņā pie mums Latvijā starp pagātnes cilvÄ“ku un nākotnes cilvÄ“ku jau ir milzÄ«gi dziļa aiza. Par to norāda publikācijas „Satori”. LÅ«k, divi neatsverami piemÄ“ri.

Pirmais piemÄ“rs ir šÄds: „Mākslinieks ArtÅ«rs BÄ“rziņs šokÄ“ ar performanci, kurā tiek Ä“sta cilvÄ“ka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušÄs mākslinieka ArtÅ«ra BÄ“rziņa deleģētās performances "EshatoloÄ£ija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulÄ«ba" ietvaros. Performances laikā tās dalÄ«bniekiem – vÄ«rietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apÄ“sti. Performances autors – mākslinieks ArtÅ«rs BÄ“rziņš – par tās vÄ“stÄ«jumu raksta: "VienmÄ“r ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnÄ“. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktÄ«vais nesÄ“js savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pÄ“c dotās loÄ£ikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrÄ«vošanās, kurā subjekts secÄ«gi pāriet no savas nosacÄ«ti destruktÄ«vās darbÄ«bas uz savu absolÅ«ti destruktÄ«vo darbÄ«bu, vÄ“rstu pret sevi pašu. Pāriet no indivÄ«da uz divÄ«du. Ja indivÄ«ds ir rietumu tradÄ«cijas pamatkoncepcija – cilvÄ“ka personÄ«bas raksturlielumu nedalāmÄ«ba, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divÄ«ds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašÄ·eltu, fragmentÄ“tu, apjukušu, viengabalainÄ«bu zaudÄ“jušu cilvÄ“ku. Koncepcijā par cilvÄ“ku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jÅ«tams neapzināts secÄ«gums savā virzÄ«bā uz iepriekšnoteikto galamÄ“rÄ·i. Protams, nekas nebeigsies rÄ«t vai parÄ«t. ParazitÄ“šanas potenciāls subjekta nāvÄ“ tik drÄ«z netiks izsmelts – agonija var vilkties vÄ“l ilgi, radot vÄ“l neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciÄ“jošajiem aÄ£entiem noprovocÄ“s bojāejas noteicošo punktu, var tikai minÄ“t, taču vairumam no tiem kopÄ«gā iezÄ«me ir zem dažādām maskām paslÄ“pusies patÄ“rÄ“šanas stihija, kurā mÄ“s spazmatiskajā saldkaislÄ“ pa šÄ·iedrai apÄ“dam paši sevi, vÄ“rojot savu sirmo pasauli drÅ«pam."

Otrais piemÄ“rs ir šÄds: „Sākot ar 14. martu, kinoteātrÄ« "Kino Bize" (RÄ«gā, Elizabetes ielā 37) notiks lekciju un diskusiju cikls, kura fokusā bÅ«s kailums, Ä·ermenis un seksualitāte mākslā un sabiedrÄ«bā. Tā ietvaros sadarbÄ«bā ar "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 notiks diskusija "Kailums un Ä·ermenis mākslas un sabiedrÄ«bas koordinātās". Cikla laikā interesentiem ievadlekcijas sniegs mākslas kritiÄ·e Jana Kukaine, filozofs Andrejs Balodis un sociālantropoloÄ£e Ieva Lange. Pasākumu ciklu trešdien, 14. martā, plkst. 18.00 iesāks mākslas kritiÄ·es un filozofes Janas Kukaines ievadlekcija par seksualitāti un Ä·ermeniskumu. "No vienas puses, kailums kā dzÄ«vnieciskā un primitÄ«vā izpausme ir antisabiedriska parādÄ«ba, kas iezÄ«mÄ“ norobežošanos un sociālo hierarhiju ignorÄ“šanu. No otras puses, kailums var kļūt par lÄ«dzekli radikālai sociālai rÄ«cÄ«bai, kad maigā VenÄ“ra pārvÄ“ršas par karojošo Amazoni," uz kaila Ä·ermeņa atrašanos pretrunÄ«gu nozÄ«mju spriedzes laukā norāda kritiÄ·e. Savukārt 16. martā plkst. 19.00 sadarbÄ«bā ar "Satori" rÄ«kotajā diskusijā "Kailums un Ä·ermenis mākslas un sabiedrÄ«bas koordinātās" tiks iztirzāta Ä·ermeņa un kailuma nozÄ«me, mākslinieku pašcenzÅ«ra un cenzÅ«ra sabiedrÄ«bā, pievÄ“ršoties kailam Ä·ermenim kā ideoloÄ£iskam instrumentam un provocÄ“tājam. Sarunu moderÄ“s filozofs un publicists, interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Diskusijā piedalÄ«sies dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un RÄ«gas Stradiņa universitātes docents Vents SÄ«lis. Diskusijas atšifrÄ“jumu bÅ«s iespÄ“jams izlasÄ«t "Satori.lv". Otrdien, 20. martā, plkst. 18.00 ar ievadlekciju par marksismu un postmarksismu uzstāsies filozofs un Latvijas KultÅ«ras akadÄ“mijas docents Andrejs Balodis. PÄ“c nedēļas – 27. martā – plkst. 18.00 ievadu par nÅ«disma un natÅ«risma kultÅ«ru Latvijā sniegs sociālantropoloÄ£e Ieva Lange. Kā norāda Lange, attieksme pret kailumu un ar to saistÄ«tās normas sabiedrÄ«bā mÄ“dz bÅ«t pretrunu pilnas. "Noteiktos apstākļos atkailināšanās ir vairāk pieņemama, piemÄ“ram, kad kaili ir mazi bÄ“rni vai pacienti vizÄ«tes laikā pie ārsta, tomÄ“r kopumā kails Ä·ermenis sociālajā vidÄ“ atrodas kategorijā ārpus ierastā un publiskā, un kailums tiek uztverts kā sevišÄ·s stāvoklis, kas gan telpas, gan attiecÄ«bu ziņā parasti nozÄ«mÄ“ intimitāti un privātumu," attieksmi pret kailumu skaidro sociālantropoloÄ£e.”

PostcilvÄ“ku bezsmadzeņu izkārnÄ«jumus nav jÄ“gas komentÄ“t. VienÄ«gi ir pievÄ“ršama uzmanÄ«ba tam, ka vairums no citātā nosauktajiem posthominÄ«diem strādā izglÄ«tÄ«bas iestādÄ“s. Tātad viņiem ir visas iespÄ“jas latviešu jaunās paaudzes pieradināt, teiksim, pie uzskata, ka „kailam Ä·ermenim kā ideoloÄ£iskam instrumentam un provocÄ“tājam” ir dabiska vieta nacionālajā kultÅ«rā.

Pats par sevi ir saprotams, ka nākotnes cilvÄ“ka kultÅ«rā pilnÄ«gi neiederas pagātnes cilvÄ“ks, jo viņā nekad nav bijis „parazitÄ“šanas potenciāls”,  netika „Ä“sta cilvÄ“ka miesa”. Viņa doktrÄ«na nebija „Tikai "nekas" ir patiesa atbrÄ«vošanās”. Pagātnes cilvÄ“ks netiecās „secÄ«gi pāriet no savas nosacÄ«ti destruktÄ«vās darbÄ«bas uz savu absolÅ«ti destruktÄ«vo darbÄ«bu, vÄ“rstu pret sevi pašu”.