Iesaki rakstu:

Demogrāfiskā pāreja ne tikai piespÄ“lÄ“ rÅ«gtas problÄ“mas, bet arÄ« sniedz jaunas zināšanas par dzÄ«ves finesÄ“m – smalkām niansÄ“m un Ä«pašÄ«bām. Demogrāfiskā pāreja mudina ar prātu iztirzāt un novÄ“rtÄ“t to, ko cilvÄ“ki agrāk vÄ“l nebija intelektuāli iztirzājuši un novÄ“rtÄ“juši.

Demogrāfiskā pāreja ar smÄ«nu liek cilvÄ“kiem atmest viņu tipisko banālo patmÄ«lÄ«bu par prāta visvarenÄ«bu jaunu zināšanu ieguvÄ“. CilvÄ“kiem beidzot ir jāsamierinās ar ārÄ“jo apstākļu lomu jaunu zināšanu ieguvÄ“. CilvÄ“ki par kaut ko sāk „pareizi teikt” verdiktu formā (lat.vere dictum), pateicoties ne tikai prāta radošajai iniciatÄ«vai, bet arÄ« ārÄ“jiem apstākļiem.

CilvÄ“ku intelektuālo verdiktu kolekcija papildinās reizÄ“ ar dzÄ«ves materiāla papildināšanos. Jaunam dzÄ«ves materiālam operatÄ«vi pa pÄ“dām seko jaunas zināšanas. Jauns dzÄ«ves materiāls ir arÄ« demogrāfiskā pāreja (1960-2050), konkretizÄ“jot jaunas zināšanas par cilvÄ“ces kopskaita objektÄ«vo iejaukšanos Homo sapiens esamÄ«bā.

Ä»oti svarÄ«ga ir jaunā atziņa par cilvÄ“ces demogrāfisko vienotÄ«bu. Zinātnieki tagad pret planÄ“tas iedzÄ«votājiem izturas kā pret vienotu sistÄ“mu. Šajā sistÄ“mā valda pašorganizācija. CilvÄ“ki paši regulÄ“ savu dzimstÄ«bu.

Zinātne ilgu laiku neatzina tamlÄ«dzÄ«gu pieeju. Zinātne noliedza cilvÄ“ces vienotÄ«bu. AtsevišÄ·i zinātnieki atzina tikai planÄ“tas iedzÄ«votāju summu. Bet viņi neatzina šo summu kā dinamiskas globālās sistÄ“mas rādÄ«tāju. TurpretÄ« tagad ne tikai zinātne, bet arÄ« zinātkārā sabiedrÄ«ba ir lietas kursā par cilvÄ“ku dzÄ«ves atkarÄ«bu no iedzÄ«votāju skaita. Pie tam nevis no sava ciema, pilsÄ“tas un valsts iedzÄ«votāju skaita, bet gan no visas planÄ“tas iedzÄ«votāju skaita. PlanÄ“tas iedzÄ«votāju kontingents funkcionÄ“ kā vienota sistÄ“ma un atsaucās uz katru sistÄ“mas elementu – katru cilvÄ“ku.

Tāpat ļoti svarÄ«ga ir jaunā atziņa par dzimstÄ«bas saistÄ«bu ar dažādiem resursiem. Demogrāfiskā pāreja ir aplaimojusi ar paradoksālu secinājumu. Proti, dzimstÄ«ba nekad nav bijusi atkarÄ«ga no pārtikas resursiem. Demogrāfisko tempu diktÄ“ cilvÄ“ces garÄ«gās Ä«pašÄ«bas.

Tagad ir izprasts, ka planÄ“tas iedzÄ«votāju skaita izmaiņas nosaka nevis ārÄ“jie apstākļi (piem., Tomasa Maltusa akcentÄ“tie pārtikas resursi), bet gan garÄ«gie demogrāfiskie apstākļi. DzimstÄ«ba ir atkarÄ«ga no cilvÄ“ku gribas un populācijas pašorganizācijas psiholoÄ£iskās motivācijas.

Teiksim, mÅ«sdienās „baltie” psiholoÄ£iski apzinās savu neglābjamo nākotni. TāpÄ“c viņi atmet ar roku bÄ“rnu dzemdÄ“šanai. Labi ir zināms, ka eiropeÄ«du zemÄ“s neko nelÄ«dz valsts (tātad – ārÄ“jās) sociālās programmas bÄ“rnu dzemdÄ“šanai. Nekas bÅ«tiski nemainās. Rase turpina novecot un izmirt. Nevis resursi (enerģētiskie, ekoloÄ£iskie, izejvielu, finansiālie) limitÄ“ cilvÄ“ces attÄ«stÄ«bu, bet gan cilvÄ“ces garÄ«gā daba. Saprotams, arÄ« latviešu dzimstÄ«bu regulÄ“ latviešu garÄ«gā daba. Tā organiski sasaucās ar cilvÄ“ces (rases) garÄ«gās dabas noslieksmÄ“m.

CienÄ«jamā lÄ«menÄ« ir demogrāfiskā bumeranga izpratne. Par demogrāfisko bumerangu vÄ“los metaforiski apzÄ«mÄ“t tās parādÄ«bas, kuras ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tādu parādÄ«bu skaits jau tagad ir liels. Turpmāk tas palielināsies (plašÄk skat. grāmatā „PÅ«ces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām”). Varam konstatÄ“t parādÄ«bu vienu daļu. Citas parādÄ«bas atklāsies vÄ“lāk. Teiksim, ap 2050.gadu.

Interesants, bet reizÄ“ neÄ“rts ir jautājums par iedzÄ«votāju cilvÄ“cisko kvalitāti. Demogrāfiskās pārejas kontekstā nav viegli spriest par Ä£enÄ“tiskajām sekām. Nav viegli spriest par garÄ«go degradāciju. VÄ“l smagāk ir spriest par Ä£enÄ“tisko degradāciju, kā arÄ« rasu, etnosu, atsevišÄ·u cilvÄ“ku Ä£enÄ“tiskās dažādÄ«bas pieaugumu. Ja demogrāfiskās pārejas laikā dominÄ“ cilvÄ“ku kvantitāte, tad pÄ“c demogrāfiskās pārejas, kad iestāsies vispārÄ“ja stabilitāte, priekšplānā izvirzÄ«sies cilvÄ“ku kvalitāte.

Noteikti kardināli izmainÄ«sies sociuma vÄ“rtÄ«bu sistÄ“ma. BÅ«s jauna attieksme pret veselÄ«bas aizsardzÄ«bu, izglÄ«tÄ«bu, zinātni, apkārtÄ“jo vidi, mākslu, darbu, Ä£imeni, sabiedrÄ«bu, tautu, nāciju, valsti. ArÄ« pret cilvÄ“ku un viņa eksistenciālo kompleksu – humānismu, apgaismÄ«bu, audzināšanu, izglÄ«tošanu, ideoloÄ£iju, reliÄ£isko ticÄ«bu, morāles kodeksu, cilvÄ“ktiesÄ«bām.

Vārdu sakot, sāksies cilvÄ“ces evolÅ«cijas jauns etaps. KultÅ«ras vietā var izveidoties postkultÅ«ra. Par to intelektuāļu mini subkultÅ«rā ir negaidÄ«ta vienprātÄ«ba. PostkultÅ«ras autori bÅ«s jauns superorganisms. Tas sastāvÄ“s no jauna tipa hominÄ«diem – postcilvÄ“kiem. Viņi miermÄ«lÄ«gi dzÄ«vos paralÄ“li ar cilvÄ“kiem. Protams, ja nesāksies abu tipu konfrontācija. PostcilvÄ“ku straujā Ä£enÄ“ze tādā zemÄ“ kā Latvija liecina par konfrontācijas neiespÄ“jamÄ«bu. PostcilvÄ“ku „pasionaritāte” jau tagad ir ievÄ“rojami lielāka nekā cilvÄ“ku pasionaritāte. CilvÄ“ki nav spÄ“jÄ«gi pretoties postcilvÄ“kiem nevienā dzÄ«ves segmentā. Par kaut kādu konfrontāciju nevar bÅ«t runa. Nākotne pieder postcilvÄ“kiem. Ne tikai Latvijā. PostcilvÄ“ki pārvaldÄ«s plašas teritorijas.

DrÅ«ms ir jautājums par nabadzÄ«bas palielināšanos. XXI gs. otrajā pusÄ“ uz planÄ“tas var izveidoties atsevišÄ·a „Nabagu civilizācija”. Tajā var ietilpt kādi 8-10 miljardi cilvÄ“ku. „Nabagu civilizācijas” ienÄ«stākais ienaidnieks bÅ«s cilvÄ“ku globālā elite. Tai bÅ«s izdevies nepieļaut postcilvÄ“ku kundzÄ«bu un savās rokās saglabāt Zemes bagātÄ«bas. „Nabagu civilizācijā” ietilps postcilvÄ“ku pārvaldÄ«tās teritorijas. Tās bÅ«s teritorijas bez mākslas, zinātnes, Ä«stas izglÄ«tÄ«bas, rÅ«pnieciskās ražošanas. Jau tagad latviešiem nav jākomentÄ“, ko tas nozÄ«mÄ“. Viņi jau dzÄ«vo tādā teritorijā.

Demogrāfiskā pāreja stimulÄ“ neparastus jautājumus par ekonomiku. Tas ir loÄ£iski, ja, pieņemsim, kāds latvietis vÄ“las dzirdÄ“t atbildi uz aktuāliem jautājumiem. Domājams, aktuāli ir šÄdi jautājumi.

Vai Latvijas ekonomiskajā atpalicÄ«bā vainojama ir ļoti sliktā demogrāfiskā situācija? Vai Latvija ir „balto” valstu ekonomiskajā arjergardā niecÄ«gās dzimstÄ«bas dēļ? Vai Latvijā turpmāk ir iespÄ“jams ekonomiskais progress? Vai Latvija kūņosies „nabagu civilizācijā” jeb tā izÄ·epurosies no ekonomiskā un cita veida pagrimuma? Vai iespÄ“jams palielināt ekonomisko labklājÄ«bu bez dzimstÄ«bas palielināšanas? Vai demogrāfija ir vainÄ«ga dziļajā plaisā starp bagātajiem latviešiem un nabadzÄ«gajiem latviešiem?

Lai atbildÄ“tu uz minÄ“tajiem jautājumiem, acÄ«mredzot nepietiek tikai ar elementāri loÄ£isko pamatojumu: (1) ja samazinās tautas apjoms, tad automātiski samazinās arÄ« tautas ekonomikas apjoms; (2) ja tauta izmirst, tad saasinās eksistenciālā cīņa, kas izraisa bagāto un nabadzÄ«go polarizāciju. Lieti noderÄ“tu ekonomistu kompetentais viedoklis. Taču, gaidot atbildes no zinātniekiem, obligāti nākas ņemt vÄ“rā vairākus apbÄ“dinoši impozantus momentus ekonomistu sÄ“tā.

Pirmkārt, ekonomikas analÄ«tikā vienmÄ“r ir valdÄ«jusi kaut kāda fatāla vienpusÄ«ba. Ekonomikas zinātne ilgu laiku neņēma vÄ“rā ekonomisko procesu kontekstu – cilvÄ“ku un tautu mentalitāti, sociālās un psiholoÄ£iskās tendences. Ekonomikas zinātne uz ekonomiku nekad nav lÅ«kojusies no kultÅ«ras viedokļa. Tikai 1999. gadā Harvardas universitātÄ“ notika ekonomistu simpozijs ar unikālu nosaukumu „Culture Matters: How Values Shape Human Progress”.

Ekonomikas zinātne ir veiksmÄ«gi izvairÄ«jusies no starpdisciplinārās pieejas. Ekonomikas zinātne ir paklausÄ«gi ievÄ“rojusi Ä€dama Smita postulātu: izkļūt no barbarisma un nonākt pārpilnÄ«bā var tad, ja nav karš, pārāk smagi nodokļi un eksistÄ“ mÄ“rena tiesÄ«bu sistÄ“ma. PārÄ“jais nokārtosies pats no sevis.

Savukārt ASV mÅ«sdienu ekonomisti priekšroku dod citiem postulātiem. Viņi sludina, ka ekonomiskā augšupeja ir iespÄ“jama vienÄ«gi demokrātiskā iekārtā. Tajā ievÄ“ro cilvÄ“ku tiesÄ«bas, valsts iejaukšanās biznesā ir minimāla, realizÄ“ liberālu finansu politiku, pastāv tirdzniecÄ«bas brÄ«vÄ«ba. Amerikāņu pārliecÄ«bā ekonomisko panākumu galvenais nosacÄ«jums ir ekonomiskā brÄ«vÄ«ba.

Amerikāņu ekonomistu pārliecÄ«bu nav koriģējusi bijušo sociālisma zemju groteskā pieredze. PiemÄ“ram, Latvija „demokrātiskajā iekārtā” nonāca nesalÄ«dzināmi sliktākā ekonomiskajā stāvoklÄ« nekā „totalitārisma iekārtā”.  XX gs. nogalÄ“ Latvijā daudzi „politiÄ·i” ne tikai naivi domāja, bet arÄ« demagoÄ£iski uzrunāja viegli ietekmÄ“jamo latviešu tautu. Viņuprāt pÄ“c sociālisma sabrukuma kapitālismā viss nokārtosies pats no sevis, un latvieši dzÄ«vos tikpat bagāti kā rietumeiropieši un amerikāņi.

Otrkārt, ekonomikas analÄ«tikā nekad nav izmantots demogrāfiskais aspekts. Rietumu ekonomistu spožākais profesionālais sasniegums demogrāfiskajā aspektā ir smieklÄ«gā tÄ“ze „Ekonomiskā attÄ«stÄ«ba ir visefektÄ«vākā kontracepcija”.

Tātad dzimstÄ«bas samazināšanā ekonomiskā attÄ«stÄ«ba ir ievÄ“rojami noderÄ«gāka nekā prezervatÄ«vi, tabletes un citi pretapaugļošanās lÄ«dzekļi. Viss esot ļoti vienkārši. Ja ir augsta ekonomiskā labklājÄ«ba, tad ir zema dzimstÄ«ba. Lai samazinātu dzimstÄ«bu, jākāpina ekonomiskā labklājÄ«ba.

Saprotams, tÄ“ze nav izturÄ“jusi laika eksāmenu. TÄ“ze neatbilst vÄ“sturiskajai patiesÄ«bai. Ja tÄ“ze bÅ«tu pareiza, tad latviešiem aizvadÄ«tajos 25 gados bÄ“rni dzimtu aumaļām. Ekonomiskās kroplÄ«bas labvÄ“lÄ«gi atsauktos uz vietÄ“jo demogrāfiju.

Demogrāfijas ekonomisko verdiktu atzÄ«šana ir tik tikko sākusies. Ekonomika tikai nupat ir sākusi par sevi kaut ko „pareizi teikt”, respektÄ“jot demogrāfisko situāciju.

Pagaidām tas notiek samÄ“rā dÄ«vainā formā. PiemÄ“ram, ekonomisti bÄ“dājās, ka planÄ“tas tirgus ir kļuvis par šauru. Uz planÄ“tas preču un pakalpojumu pircÄ“ju skaits neatbilst ražošanas jaudām. TāpÄ“c vairs nav iespÄ“jams gÅ«t patÄ«kamu peļņu. PlanÄ“tas tirgus ir izsmÄ“lis savas iespÄ“jas, un tas ir šodienas globālās ekonomiskās krÄ«zes galvenais iemesls.

Ekonomikas speciālisti ekonomisko procesu analīzē parasti atklāti nelieto demogrāfijas jēdzienu, kaut gan patiesībā analītisko materiālu izkārto saskaņā ar demogrāfiskajām reālijām. Tā vien liekas, ka pastāv nesaprotamas bailes no demogrāfijas.

Starp citu, ne tikai ekonomisti izvairās no atklātas sarunas par demogrāfiju. Tas pats ir vÄ“rojams politikā, mediju darbÄ«bā. Ja kāds Rietumu politiÄ·is TV pārraidÄ“ sāk norādÄ«t uz demogrāfisko pāreju, tad citi pārraides dalÄ«bnieki un žurnālisti teikto tÅ«lÄ«t cenšas pārvÄ“rst jokā. Tāda aina nav retums. Ä¢eniālā Sergeja Kurginjana analÄ«tiski stratÄ“Ä£iskajā darbÄ«bā arÄ« nav demogrāfiskais komponents.

ParÄ«zÄ“ barona H. Dž. Rotšilda celtajā Château de la Muette mājo gudra un ļoti vajadzÄ«ga institÅ«cija – “Ekonomiskās sadarbÄ«bas un attÄ«stÄ«bas organizācija” (OECD). To amerikāņi dibināja 1948.gadā. Pirmajā laikā tās galvenā funkcija bija uzraudzÄ«t slavenā “Māršala plāna” miljonu izlietošu Eiropas pÄ“ckara sakopšanai. Miljonus iztÄ“rÄ“ja, taču organizāciju nelikvidÄ“ja. Organizāciju pārveidoja par pasaules bagātāko valstu slÄ“gtu elitāro klubu. NebÅ«t katrs var kļūt šÄ« kluba biedrs. Par savu godÄ«gi sagrauto un “prihvatizÄ“to” ekonomiku pašpārliecinātā LR jau 90.gadu vidÅ« vÄ“lÄ“jās iekļūt klubā. Saņēma laipni vÄ“su atteikumu. No PSRS bijušajām republikām pirmā klubā iekļuva Igaunija 2010.gadā. Ar LR 2013.gada maijā ir sāktas sarunas par uzņemšanu klubā.

Gudrā un ļoti vajadzÄ«gā institÅ«cija gatavo dažādus referātus, pārskatus, analÄ«tiskos ziņojumus. Pirms neilga laika sagatavoja ziņojumu “Policy Challenges for the Next 50 Years”. Ziņojuma autori ir apkopojuši planÄ“tas ekonomikas prognozi lÄ«dz gadsimta vidum.

Tas ir apsveicami. Gadsimta vidū noslēgsies demogrāfiskā pāreja. Ļoti vēlams zināt, kas cilvēci gaida demogrāfiskās pārejas turpmākajos gados un noslēgumā. Vēl vēlamāk zināt par demogrāfiskās pārejas ietekmi uz ekonomiku.

Diemžēl demogrāfiskais aspekts minÄ“tajā ziņojumā ir atstāts bez ievÄ“rÄ«bas. JÄ“dziens “demogrāfija” nav sastopams “Keywords” uzskaitÄ«jumā. AtslÄ“gas vārdi ir “vides apdraudÄ“tÄ«ba”, “imigrācija”, “fiskālā konsolidācija”, “globālā ekonomika”, “klimata izmaiņas”, bet nav “demogrāfija”, “demogrāfiskā pāreja”, “demogrāfiskais determinims” un citi jÄ“dzieni, bez kuriem runāt par mÅ«sdienu cilvÄ“ci ir vienpusÄ«gi.

Taču ziņojuma ekonomiskie aprÄ“Ä·ini pilnā mÄ“rā saskan ar demogrāfiskās pārejas loÄ£iku. PrognozÄ“ta ekonomiskās attÄ«stÄ«bas lejupslÄ«de Rietumu valstÄ«s un ekonomiskās attÄ«stÄ«bas augsta lÄ«meņa saglabāšanās jaunattÄ«stÄ«bas valstÄ«s. PiemÄ“ram, Rietumeiropā un ASV šajā desmitgadÄ“ ekonomika pieaugs vidÄ“ji par 1,19% gadā, bet 50.gados vairs tikai par 0,54% gadā. Savukārt jaunattÄ«stÄ«bas valstÄ«s arÄ« pakāpeniski samazināsies ekonomiskā attÄ«stÄ«ba. Tā noslÄ«dÄ“s zem 10% gadā.

MinÄ“tie aprÄ“Ä·ini atbilst demogrāfiskās pārejas garam. Taču ziņojumā tas tieši netiek paskaidrots. Neapšaubāmi Rietumu iedzÄ«votāju skaits turpmākajos 50 gados samazināsies. TāpÄ“c nav gaidāma ekonomiskā augšupeja. TurpretÄ« jaunattÄ«stÄ«bas valstÄ«s dzimstÄ«ba saglabāsies augstā lÄ«menÄ«, kaut gan pakāpeniski noplaks pÄ“c kulminācijas gadsimtu mijā. TāpÄ“c jaunattÄ«stÄ«bas valstÄ«s (Ķīnā, Indijā, BrazÄ«lijā u.c.) arÄ« ekonomiskā virzÄ«ba vairs nebÅ«s tik strauja kā lÄ«dz šim.

Ekonomisti (arÄ« politologi u.c.) ir iemīļojuši jÄ“dzienu “jaunattÄ«stÄ«bas valstis”. Speciālistu risinājumos jaunattÄ«stÄ«ba figurÄ“ savdabÄ«gi. Tā vien liekas, ja jaunattÄ«stÄ«ba ir kaut kāds autonoms pats par sevi burbuļojošs fenomens. Tas it kā ir radies pats no sevis un kustās saskaņā ar paša fiksÄ“to trajektoriju.

PatiesÄ«bā jaunattÄ«stÄ«ba ir demogrāfiskās sekas. Ekonomistu un citu speciālistu apdziedātā jaunattÄ«stÄ«ba faktiski sākās tikai tad, ja kādā valstÄ« ir dzimstÄ«bas relatÄ«vi straujš kāpums un nepieciešamÄ«ba nodrošināt eksistenci arvien kuplākajam iedzÄ«votāju skaitam. Reāli aiz visas izslavÄ“tās jaunattÄ«stÄ«bas stāv dzimstÄ«bas iepriecinošie skaitļi un valsts galvas sāpes pavalstnieku apgādÄ“. Redzot dzimstÄ«bas pieaugumu, valsts vara ir spiesta plašÄk izvÄ“rst ekonomiku. Sākās tas, ko gudri vÄ«ri nokrÄ«stÄ« par jaunattÄ«stÄ«bu, bet publika slavÄ“ kā valsts varas milzÄ«gu panākumu. Nekādi valsts varas panākumi nebÅ«tu, ja demogrāfija bÅ«tu saglabājusies agrākajā lÄ«menÄ«.

ArÄ« Rietumu attÄ«stÄ«tās valstis vÄ“sturiski vÄ“l nesen bija jaunattÄ«stÄ«bas valstis. Tas bija eiropeÄ«du demogrāfiskās pārejas laikmetā no XVIII gs.beigām lÄ«dz XX gs.sākumam. “Baltajiem” tolaik bija ļoti liela dzimstÄ«ba. Lai visus pabarotu un apģērbtu, pirms apmÄ“ram 250 gadiem sākās grandiozs ekonomiskais progress. Tā inovatÄ«vā bāze bija tas, ko dÄ“vÄ“ par zinātniski tehnisko revolÅ«ciju (ZTR).

Diemžēl ekonomiskais progress un ZTR morāli samaitāja kādu daļu ražošanas lÄ«dzekļu Ä«pašnieku. Vispirms samaitāja Rietumos un pÄ“c tam arÄ« “nerietumos”. Speciālajā literatÅ«rā ir sastopama pārsteidzoša informācija. 1000.-1820.g. vispasaules nacionālais kopprodukts uz planÄ“tas vienu iedzÄ«votāju pieauga par 0,04% gadā. PÄ“c 1820.gada sākās anormāls pieaugums. Preces sāka ražot nevis, lai apgādātu cilvÄ“kus, bet lai gÅ«tu pašmÄ“rÄ·Ä«gu peļņu. Pie kā tas ir novedis Latvijā visuzskatāmāk ir redzams tirgos un tirgiem lÄ«dzÄ«gos tirdzniecÄ«bas centros, kuri ir „piestÅ«Ä·Ä“ti” ar preču kalniem.

Protams, nedrÄ«kst vainot tikai alkātÄ«gos biznesmeņus. Vislielākā atbildÄ«ba par anormālo ražošanu ir jāuzņemās ļaužu masām. Ja nebÅ«tu ļaužu masu bezprāts, tad biznesmeņi vieni paši neko nevarÄ“tu panākt patÄ“rÄ“šanas izkropļošanā. Ä»aušu masu fanātiskā atbrÄ«vošanās no reliÄ£iskā un ideoloÄ£iskā aizlieguma nodoties izvirtÄ«gām dzÄ«ves baudām (šo procesu var saukt par masu hÄ“donisko emancipāciju) uzkarsÄ“ja plebeju iracionālās patÄ“rÄ“šanas un izklaides ambÄ«cijas.

CilvÄ“ka materiālajām vajadzÄ«bām noteikti ir bioenerģētiskā robeža. TurpretÄ« garÄ«gās vajadzÄ«bas ir neierobežotas. Tas neattiecas uz tām garÄ«gajām vajadzÄ«bām, kurām ir nepieciešama masÄ«va materiālā infrastruktÅ«ra.

To visu Rietumu cilvÄ“ki ļoti labi saprata apmÄ“ram lÄ«dz XIX gadsimtam. Pašlaik to vairs nesaprot cilvÄ“ku lielākā daļa. “Zelta miljardā” to vairs nesaprot ne tikai plebeji, bet arÄ« cÄ“lā inteliÄ£ence. NespÄ“ja atšÄ·irt materiālās un garÄ«gās vajadzÄ«bas ir postcilvÄ“ku tipiska Ä«pašÄ«ba.

ŠÄ·ebÄ«gs ir ZTR liktenis. Pateicoties ZTR uz planÄ“tas ir šausmÄ«gs bezdarbs. “Krāsaino” rasu demogrāfiskajā pārejā bezdarbs iezvana antropoloÄ£isko katastrofu. Tajā pašÄ laikā ir skaidrs, ka bez ZTR neviens nespÄ“tu eksistenciāli apgādāt cilvÄ“ces miljardus.

Jau ir aizmirsta kādreiz skaļā ludÄ«tu kustÄ«ba. Tā radās Anglijā un kulmināciju sasniedza 1811.-1816.gadā. LudÄ«ti (luddites) postÄ«ja manufaktÅ«rās uzstādÄ«tās jaunās mašÄ«nas. To dēļ no darba atlaida daudzus strādniekus. Anglijas proletariātam tas nepatika. KustÄ«bas nosaukums atvasināts no toreiz visagresÄ«vākā ZTR ienaidnieka tautā iesauktā “karaļa Luda”.

MÅ«sdienu ludÄ«ti ir t.s. jaunās normālās (“new normal”) attÄ«stÄ«bas fani. Rietumos ir uzradušies jocÄ«gi tipi. Viņi aicina no ekonomikas anormālās attÄ«stÄ«bas atgriezties normālā attÄ«stÄ«bā. LÄ“na attÄ«stÄ«ba esot visoptimālākā attÄ«stÄ«ba – norma cilvÄ“ku esamÄ«bai.

Saprotams, „baltajiem” tagad ir viegli prātuļot par „new normal” attÄ«stÄ«bu un smeldzoši ilgoties pÄ“c tradicionālās sabiedrÄ«bas, kurā nebija pārprodukcija. „Baltajiem” tagad bÄ“rni dzimst tādā pašÄ apjomā un tempā kā tradicionālajā sabiedrÄ«bā. T.s. jaunā normālā attÄ«stÄ«ba neder citām rasÄ“m. Tām lielā dzimstÄ«ba liek izvÄ“lÄ“ties anormālo attÄ«stÄ«bu. Ar ko tas noslÄ“gsies, nav zināms. IespÄ“jams, noslÄ“gsies tāpat kā „baltajiem” – ar jocÄ«gu tipu aicinājumu atgriezties normālā attÄ«stÄ«bā.

ĪstenÄ«bā Rietumos normālo attÄ«stÄ«bu vienmÄ“r atcerÄ“jās sabiedrÄ«bas zināms slānis. Šis slānis vienmÄ“r respektÄ“ja normālas attÄ«stÄ«bas kārtÄ«bu. 2010.gada beigās barons Bendžamins Rotšilds teica, ka viņu dinastija necieta pasaules krÄ«zÄ“ 2008.-2010.gadā. Necieta tāpÄ“c, ka „neieguldÄ«ja naudu ārprātÄ«gos darÄ«jumos”. VÄ“l barons paskaidroja, ka Rotšildu dinastijas „klienti zina, ka mÄ“s nespekulÄ“sim ar viņu naudu”.