Iesaki rakstu:

Kas ir dzÄ«ves trajektorija? DzÄ«ves trajektorija ir tas nepārtrauktais ceļš, ko noiet dzÄ«ves subjekts (cilvÄ“ks, tauta, valsts, civilizācija) no noteikta izejas punkta lÄ«dz noteiktam mÄ“rÄ·im. DzÄ«ves trajektorija ir lÄ«dzÄ«ga izšautas lodes trajektorijai. ArÄ« izšauta lode virzās nepārtrauktā lÄ«nijā no izejas punkta lÄ«dz mÄ“rÄ·im. Ja lodes trajektorija ir empÄ«riska izpausme, tad dzÄ«ves trajektorija ir metaforiska izpausme. Par dzÄ«ves trajektoriju metaforiski saucam cilvÄ“ka, tautas, valsts, civilizācijas noieto dzÄ«ves ceļu zināmā vÄ“sturiskajā periodā.

PatiesÄ«bā ne tikai lodes trajektorijai piemÄ«t empÄ«riskums. ArÄ« dzÄ«ves trajektorijai piemÄ«t empÄ«riskums – saistÄ«ba ar reālo pieredzi. DzÄ«ves trajektorija vienmÄ“r ir reāls projekts. Var teikt – dzÄ«ves trajektorijas projekts. Vārdi „dzÄ«ves trajektorija” metaforiski raksturo šo projektu, piešÄ·irot tam emocionāli poÄ“tisku svaigumu.

Projekts var attiekties uz atsevišÄ·u cilvÄ“ku. Var bÅ«t speciāli projekti tautai, valstij, civilizācijai. Sastopami arÄ« visai cilvÄ“cei adresÄ“ti projekti.

Visai cilvÄ“cei, piemÄ“ram, ir adresÄ“ti t.s. pasaules reliÄ£iju projekti – kristiānisma, islāma un budisma projekti. Šajos trijos projektos acÄ«mredzot ir ietverta visgrandiozākā dzÄ«ves trajektorija no Dieva radÄ«tās pasaules lÄ«dz pasaules galam. Šajos projektos cilvÄ“ces esamÄ«bas metafiziskā jÄ“ga sasniedz kulmināciju. Projektos ir izskaidroti cilvÄ“ces pirmpamati, eksistenciālā loÄ£ika un noietais ceļš no sākuma lÄ«dz galam, realizÄ“jot attiecÄ«gajā reliÄ£ijā fiksÄ“to mÄ“rÄ·i.

Vispopulārākie ir tautas projekti un valsts projekti. Nereti abi projekti apvienojas vienā projektā. To parasti sauc par valsts projektu. Tā tas notiek tajos gadÄ«jumos, kad tauta ir izveidojusi valsti. Ja tauta vÄ“l nav izveidojusi valsti, tad tautas projekta mÄ“rÄ·is tradicionāli ir nacionālās valsts izveidošana. AttiecÄ«gās tautas dzÄ«ves trajektorija sākās ar cilšu konsolidāciju tautā un noslÄ“dzās ar valsts izveidošanu. PÄ“c valsts izveidošanas tautai sākās jauna dzÄ«ves trajektorija. To apkopo valsts projektā.

ArÄ« latviešu tautai ir bijuši abi minÄ“tie projekti. Vispirms bija tautas projekts, bet no 1918.gada nākas runāt par valsts projektu. No 2004.gada atkal pieprasÄ«ts ir tautas projekts – nepieciešamÄ«ba izveidot suverÄ“nu valsti. Ja agrāk tāds projekts bija aktuāls visai tautai, tad tagad tas ir aktuāls tautas vienai daļai – nacionāli patriotiskajiem latviešiem. Viņu pašreizÄ“jās dzÄ«ves trajektorija sākās 2004.gadā un noslÄ“gsies pÄ“c suverÄ“nas LR izveidošanas.

Saprotams, civilizācijas projekti ir apjomÄ«gāki par valsts projektiem. Tie attiecas uz civilizācijas visām tautām un visām valstÄ«m. Civilizācijas projekti ir attiecÄ«gās rases projekti. Civilizācijas projekti var balstÄ«ties uz noteiktu reliÄ£iju. To savām vajadzÄ«bām izstrādā attiecÄ«gā civilizācija. PiemÄ“ram, Ķīnā tas ir daoisms, Japānā – sintoisms, Krievijā – pareizticÄ«ba.

EiropeÄ«du civilizācijas dzÄ«ves trajektoriju lÄ«dz Jaunajiem laikiem nosacÄ«ja reliÄ£iskās mācÄ«bas. Taču XVIII gadsimtā radās pirmais laicÄ«gais projekts – ApgaismÄ«bas projekts. To izdomāja vācu, angļu, franču, spāņu, itāļu intelektuāļi visai eiropeiskajai civilizācijai. Projekta sākums nosacÄ«ti bija relatÄ«va sociālā tumsonÄ«ba, bet mÄ“rÄ·is bija sociālās tumsonÄ«bas pārvarÄ“šana un racionālu zināšanu uzvara visplašÄkajos sabiedrÄ«bas slāņos. Kā liecina projekta nosaukums, dzÄ«ves trajektorijas prioritāte bija apgaismÄ«ba, balstoties uz prāta racionālismu un zinātnes sasniegumu apguvi izglÄ«tÄ«bā.

ArÄ« latvieši ir ļoti dziļi izjutuši ApgaismÄ«bas projekta laimi. XVIII gs. beigās no latviešu zemniekiem apmÄ“ram puse VidzemÄ“, bet viena trešÄ daļa KurzemÄ“ prata lasÄ«t. To panāca vācu apgaismotāji.

EiropeÄ«du civilizācijas laicÄ«gais projekts ir marksisma projekts. Marksisma atbalss ir konstatÄ“jama „baltās” rases visu tautu idejiskajā mantojumā. Latviešu tauta nebÅ«t nav izņēmums. Par to nav jākaunas. Marksisms ir tikpat cienÄ«jama lieta kā liberālisms. Jākaunas ir vienÄ«gi par lÄ«dzdarbÄ«bu marksisma izkropļošanā PSKP politikā un ideoloÄ£ijā. No Eiropas marksismu pārņēma vairākas tautas citās civilizācijās.

Marksisma projekts radikāli atšÄ·iras no Jauno laiku pārÄ“jiem laicÄ«gajiem projektiem. Marksisma projektam ir oriÄ£ināls mÄ“rÄ·is. Projekts paredz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. Marksisma projekta mÄ“rÄ·is ir komunistiskā iekārta. Neviens cits laicÄ«gais projekts neparedz jauna tipa sociāli ekonomiskās formācijas izveidošanu. To neparedz liberālisms (ja vÄ“laties – neparedz arÄ« fašisms un nacionālsociālisms).

MÄ“rÄ·a oriÄ£inalitāte nav šodienas projektos, kaut gan tikai kurlais un aklais var nepamanÄ«t jaunas dzÄ«ves sākumu uz planÄ“tas. Rodas jauna tipa civilizÄ“tÄ«ba un jauna tipa kultÅ«ra. Noteikti rodas arÄ« jauna tipa cilvÄ“ks un jauna tipa politiskā iekārta. Eiropā acÄ«mredzot bravÅ«rÄ«gi mostas postcilvÄ“ku civilizÄ“tÄ«ba un postcilvÄ“ku kultÅ«ra. Diemžēl pagaidām tas viss virzās tik nesaprotami, ka neviens neuzdrošinās piedāvāt konkrÄ“tu dzÄ«ves trajektoriju XXI-XXII gadsimtam, kas noslÄ“gtos ar jauna tipa sociāli ekonomisko formāciju.

Latvieši zina, kāda jÄ“ga bija „sarkanā” projekta oriÄ£inālajam mÄ“rÄ·im. PSRS laikā latvieši tika integrÄ“ti padomju tautu kopÄ«gā mÄ“rÄ·a sasniegšanai. Komunisma celtniecÄ«ba bija PSRS tautu dzÄ«ves trajektorija. Tā bija vairāk vai mazāk utopiska dzÄ«ves trajektorija. Taču šai dzÄ«ves trajektorijai piemita garÄ«gā vÄ“rtÄ«ba. Padomju cilvÄ“kiem bija konkrÄ“ts priekšstats par savas dzÄ«ves mÄ“rÄ·i. Viņi varÄ“ja neticÄ“t komunisma iespÄ“jamÄ«bai. TomÄ“r viņi nespÄ“ja pilnā mÄ“rā ignorÄ“t minÄ“tā mÄ“rÄ·a pastāvÄ“šanu. MinÄ“tais mÄ“rÄ·is bija viņu apziņas sastāvdaļa.

CivilizÄ“tā barbarisma laikmetā viss ir savādāk. CivilizÄ“tā barbarisma spilgta pazÄ«me vispār ir dzÄ«ves trajektorijas trÅ«kums vai jocÄ«gas (dumji pašnāvnieciskas) dzÄ«ves trajektorijas deklarÄ“šana. Citiem vārdiem sakot, civilizÄ“tā barbarisma spilgta pazÄ«me ir bezjÄ“dzÄ«ga dzÄ«ve un dzÄ«ve bez dzÄ«ves mÄ“rÄ·a.

EiropeÄ«du civilizācijā ir izveidojusies jocÄ«ga situācija. NedrÄ«kstÄ“tu teikt, ka eiropeÄ«diem neeksistÄ“tu priekšstats par dzÄ«ves trajektoriju. Tāds priekšstats eksistÄ“. Tas atspoguļojas dažādos programmatiskajos dokumentos (stratÄ“Ä£ijās, attÄ«stÄ«bas plānos, partiju programmās). Taču eiropeÄ«du dzÄ«ves mÄ“rÄ·is nav fokusÄ“ts uz savu civilizāciju, bet uz citām civilizācijām.

EiropeÄ«di jau labu laiku ir apmāti globalizācijas fani. Viņu ieskatā globalizācijai ir jāaptver visas civilizācijas. Visai cilvÄ“cei ir jānobriest kā globalizācijas raženam auglim. Globalizācijai ir jābÅ«t cilvÄ“ces mÄ“rÄ·im. Šo mÄ“rÄ·i visātrāk varot sasniegt ar liberalizācijas un demokratizācijas instrumentiem. CilvÄ“ci sātÄ«gi barojošÄ planetārā globalizācija iestāsies tad, kad uz Zemes visur bÅ«s brÄ«vais tirgus, nebÅ«s lokālie ierobežojumi svešzemju kapitālam un precÄ“m, nebÅ«s suverÄ“nas valstis, bÅ«s visiem viena nauda, bet cilvÄ“ku sociāli politiskajās attiecÄ«bās smaržos demokrātija.

Situāciju jocÄ«gu dara vairāki momenti. JocÄ«gi ir tas, ka eiropeÄ«du uzmanÄ«bas centrā nav viņu demogrāfiskās nelaimes. Tā vien liekas, ka eiropeÄ«du vairākums neapzinās savu vislielāko kaiti. Lepni novÄ«stošÄ rase dzÄ«ves trajektorijā fokusÄ“jas nevis uz savas dzimstÄ«bas pieaugumu, bet uz materiālo atbalstu citu rasu demogrāfiskajam kāpumam. EiropeÄ«di dāvina miljardiem lielas summas migrantu elementārai uzturÄ“šanai un ekonomiskajai palÄ«dzÄ«bai, piemÄ“ram, Ä€frikas iedzÄ«votājiem.

Turklāt eiropeÄ«di ne tikai materiāli atbalsta migrantus. Viņi ir uzpumpÄ“juši šausmÄ«gu apdraudÄ“jumu savai dzÄ«ves telpai, nepārprotami stimulÄ“jot citu rasu masveidÄ«go ieplÅ«šanu eiropeÄ«du apdzÄ«votajā teritorijā. Tas ir eiropeÄ«du dumjās pašnāvnieciskās politikas rezultāts. Pateicoties eiropeÄ«diem, sākusies ir Homo sapiens „trešÄ iziešana no Ä€frikas”. CilvÄ“ki aumaļām migrÄ“ uz Eiropu ne tikai no SÄ«rijas, Irākas, LÄ«bijas. MigrÄ“ no Marokas, Tunisijas, Alžīrijas, Mali, NigÄ“rijas, Mauritānijas, KamerÅ«nas, Gabonas, Senegālas, Rietumu Sahāras, ÄŒadas.

Lieta ir tā, ka pÄ“c II Pasaules kara eiropeÄ«di kardināli sagandÄ“ja migrācijas bÅ«tÄ«bu. CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ migrācija ir pastāvÄ“jusi vienmÄ“r. Migrācija funkcionÄ“ja kā stabils fenomens ar stingriem spÄ“les noteikumiem. CilvÄ“ki dažādu apsvÄ“rumu vadÄ«ti pārcÄ“lās uz dzÄ«vi svešÄ zemÄ“ pie svešiem cilvÄ“kiem, svešas valodas, svešas garÄ«gās un materiālās kultÅ«ras. Migranti vienmÄ“r zināja, kas viņus sagaida jaunajā dzÄ«ves vidÄ“. Lakoniski sakot, viņus sagaidÄ«ja smags darbs eksistences nodrošināšanai un Dieva pielÅ«gšana dvÄ“seles atspirdzināšanai pÄ“c smagās darbdienas.

Migrantu kultÅ«ra vienmÄ“r bija divu kultÅ«ru sintÄ“ze - dzÄ«ves vides kultÅ«ras un savas kultÅ«ras sintÄ“ze. Viņiem bija jāradinās saglabāt savu valodu un tradÄ«cijas. Bet tas nebija grÅ«tākais. GrÅ«tākais bija cits. Viņiem obligāti bija jāiemācās jaunās dzÄ«ves vides valoda, ražošanas amati un iecietÄ«gi jāizturas pret vietÄ“jās tautas tradÄ«cijām. Tā vietā, lai saglabātu migrācijas klasisko bÅ«tÄ«bu, pÄ“c II Pasaules kara eiropeÄ«di par savu naudu migrantiem nodrošināja tik komfortablus apstākļus, ka viņi var Ä“rti dzÄ«vot bez strādāšanas. Migranti var nemācÄ«ties vietÄ“jo valodu. Viņi var ne tikai vienaldzÄ«gi izturÄ“ties pret vietÄ“jās tautas tradÄ«cijām, bet var demonstratÄ«vi izrādÄ«t savas paražas, lai apzināti kaitinātu vietÄ“jos iedzÄ«votājus. Tagad viņi ir sākuši arvien biežāk bruņoti uzbrukt vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem un atklāti paziņo par savu mÄ“rÄ·i iznÄ«cināt eiropeÄ«du civilizāciju. Tāds ir migrantu kādas daļas modernās dzÄ«ves trajektorijas mÄ“rÄ·is. Šo mÄ“rÄ·i tieši un netieši pamudina bezprātÄ«gie eiropeÄ«du politiÄ·i, kurus vÄ“lÄ“šanās atbalsta tikpat bezprātÄ«gas pilsoņu masas.

JocÄ«gs ir vÄ“l viens moments. EiropeÄ«du dzÄ«ves mÄ“rÄ·Ä« ietilpst brÄ«vprātÄ«gs uzdevums apkalpot iedomÄ«gu nāciju, visu enerÄ£iju ziedojot tās materiālajai labklājÄ«bai un odiozo ambÄ«ciju veldzÄ“šanai. Visiem ir labi zināms, ka globalizācija ar tās satelÄ«tiem liberālismu un demokrātiju ir Dieva izredzÄ“tās ASV nācijas „mÄ«kstais” tanks planÄ“tas pārvaldÄ«šanai. Šo tanku palÄ«dz darbināt ne tikai gļēvās Eiropas, bet arÄ« Kanādas, Austrālijas, JaunzÄ“landes eiropeÄ«di. Viņi lepojās, ka ir ASV partneri globalizācijas uzvaras gājienā. ASV galvenajā stratÄ“Ä£iskajā dokumentā „A National Strategy For a New Century” ir konkrÄ“ti ierakstÄ«ts uzdevums ieviest „demokrātiju” visā pasaulÄ“. Dotās terminoloÄ£ijas zemteksts nav Ä«paši jākomentÄ“. Latvijā jau ir ieviesta „demokrātija”.

EiropeÄ«du jocÄ«gi pacilātās rÅ«pes par citiem acÄ«mredzot ir dÄ«vaini ietekmÄ“jušas valstu dzÄ«ves projektus. Vismaz tā tas ir noticis ar LR dzÄ«ves projektiem. Tā, piemÄ“ram, vienotās vienotÄ«bas partijas programmā priekšplānā nav savas tautas intereses. ViskvÄ“lāk tiek runāts par eiropiešu kopÄ“jo nākotni nekā par latviešu nākotni. Turklāt atskan komandas nevis Latvijai, bet Eiropai. Pie tam Eiropai ir jāmācās no Latvijas: „Eiropai ir jāmainās. Latvija ir pierādÄ«jusi, ka reformas jāveic ātri un izlÄ“mÄ«gi. Lai nodrošinātu ilgtspÄ“jÄ«gu izaugsmi, jāstiprina Latvijas un Eiropas konkurÄ“tspÄ“ja - jāveic strukturālās reformas dalÄ«bvalstÄ«s, jāsamazina administratÄ«vais slogs, jāinvestÄ“ zinātnÄ“ un inovācijās. PilnÄ«gāk jāizmanto Eiropas vienotā tirgus potenciāls, t.sk. pakalpojumu, enerģētikas un informācijas tehnoloÄ£iju jomās”.

Vai sarunā par dzÄ«ves trajektoriju varam sagaidÄ«t kaut ko jÄ“dzÄ«gu un saprātÄ«gu bez stulbas tukšvārdÄ«bas?

Nevaram! Pašlaik vÄ“l nevaram! IespÄ“jams, vÄ“l ļoti ilgi nevarÄ“sim! Ne velti globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā viens no slavenākajiem jÄ“dzieniem ir jÄ“dziens „pārejas laikmets” („transition period”).

LÄ«dz šim cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ pārejas laikmeti ir turpinājušies gadsimtiem ilgi. Ar to mums ir jārÄ“Ä·inās. Nav ticams, ka pāreja no lÄ«dzšinÄ“jās civilizÄ“tÄ«bas un lÄ«dzšinÄ“jās kultÅ«ras uz jauna tipa civilizÄ“tÄ«bu un jauna tipa kultÅ«ru mÅ«sdienās notiks dažos gados vai dažos gadu desmitos. Pašlaik tiek vÄ«zdegunÄ«gi atmesta eiropeÄ«du vecā dzÄ«ves kārtÄ«ba. Šajā procesā pašapmierināti plunčājās tukšvārdÄ«ba, bezjÄ“dzÄ«ba un bezprāts. Nav aprÄ“Ä·ināms, cik ilgi tas tā turpināsies. Tas ir paaudžu jautājums. Tātad gadsimtu jautājums. Viegli ir lasÄ«t grāmatās par Romas impÄ“rijas ilgo sabrukumu II, III un IV gadsimtā. Ne visai viegli ir atzÄ«t, ka tāds ilgums var atkārtoties. ArÄ« pie mums jauna dzÄ«ve nesāksies „otrā rÄ«tā uz brokastu laiku”. Jauno dzÄ«vi var nepiedzÄ«vot šodienas paaudzes.

TomÄ“r bÄ“dāties nav vajadzÄ«gs. BÄ“dÄ«ga aina ir vienÄ«gi kolektÄ«vās dzÄ«ves trajektorijās - tautas, valsts, civilizācijas projektos. Tajos valda stulba tukšvārdÄ«ba, bezjÄ“dzÄ«ba un bezprāts. Vienotā vienotÄ«ba nav vienÄ«gā tukšu miltu malÄ“ja. ArÄ« ZZA retorikā ir uzburta bezjÄ“dzÄ«gi abstrakta latviešu nākotne: „Zaļo un Zemnieku savienÄ«bas (ZZS) mÄ“rÄ·is ir Latvijas tautas garÄ«gā un materiālā labklājÄ«ba”.

BÄ“dāties nav vajadzÄ«gs tādēļ, ka mÅ«su rÄ«cÄ«bā ir individuālā dzÄ«ves trajektorija – katra cilvÄ“ka dzÄ«ves projekts. Šis projekts var bÅ«t garÄ«gais atbalsts katram cilvÄ“kam. Jaunajos laikos Dievs vairs nav cilvÄ“ka valdnieks. Jaunajos laikos cilvÄ“ks pats sev ir valdnieks.

Protams, cilvÄ“ks ir sabiedrisks „dzÄ«vnieks”. Viņš nevar eksistÄ“t bez sabiedrÄ«bas. SabiedrÄ«bas Ä“toss saglabājās jebkurā gadÄ«jumā. SabiedrÄ«bas tikumiskā pārliecÄ«ba, morāles normas, ideālu un principu kopums (Ä“toss) vairāk vai mazāk aktÄ«vi virza katra cilvÄ“ka darbÄ«bu, uzvedÄ«bu un komunikāciju. No tā cilvÄ“ks nevar izolÄ“ties, ja viņš elpo starp citiem „dzÄ«vniekiem”.

Taču jebkuros apstākļos cilvÄ“ks pats ir galvenais noteicÄ“js savas dzÄ«ves trajektorijas izvÄ“lÄ“. Tā nav jauna gudrÄ«ba. To cilvÄ“ki zināja vienmÄ“r. ArÄ« reliÄ£iskās dogmatikas ziedu laikos. Rietumu modernā zinātne šo gudrÄ«bu izanalizÄ“ja un apstiprināja XX gs. pirmajā pusÄ“.

ZinātnÄ“ dominÄ“ viena tÄ“ze: bez dzÄ«ves mÄ“rÄ·a cilvÄ“ka esamÄ«bai nav nekāda jÄ“ga. Tātad dzÄ«ves trajektorijā primārais ir dzÄ«ves mÄ“rÄ·is. Tas piešÄ·ir jÄ“gu dzÄ«vei un dod spÄ“ku dzÄ«vei.

Turklāt dzÄ«ves mÄ“rÄ·is ir izteikti individuālistiska parādÄ«ba. Katram cilvÄ“kam dzÄ«ves mÄ“rÄ·a meklÄ“jumi ir iedzimta Ä«pašÄ«ba. Tā tas ir arÄ« tiem profānajiem (dzÄ«ves gudrÄ«bās neiesvÄ“tÄ«tajiem) prātvÄ“deriem, kuri ņirgājās par viņiem uzdoto jautājumu „Kāds ir tavs dzÄ«ves mÄ“rÄ·is?”.

Par nelaimi zinātne izsakās par tā saucamā eksistenciālā vakuuma tendenci – dzÄ«ves mÄ“rÄ·a zudumu. Rietumos no aizvadÄ«tā gadsimta 60.gadiem nākas novÄ“rot dzÄ«ves mÄ“rÄ·a masveidÄ«gu zudumu. Strauji pieaug cilvÄ“ku skaits, kuru dzÄ«vÄ“ neeksistÄ“ nekāda motivācija kaut ko mÄ“rÄ·tiecÄ«gi sasniegt. Lai palÄ«dzÄ“tu tādiem cilvÄ“kiem, eksistenciālajā psihoterapijā radās jauns virziens – logoterapija.

Viens no eksistenciālā vakuuma iemesliem katrā ziņā ir kolektÄ«vo dzÄ«ves trajektoriju seklums. CilvÄ“ks ir sabiedrisks „dzÄ«vnieks”. Uz viņu degradÄ“jošu iespaidu atstāj tautas, valsts, civilizācijas bezjÄ“dzÄ«gā „muļļāšanās”. Redzot kolektÄ«vo eksistenciālo vakuumu, arÄ« cilvÄ“ki pret savu dzÄ«vi sāk izturÄ“ties apātiski un vieglprātÄ«gi.