Iesaki rakstu:

Ne tikai Latvijas tautas saprātīgais minimums ir noilgojies pēc kara. Pēc kara ir noilgojusies arī citu Eiropas tautu zināma daļa.

PÄ“c kara pašlaik ilgojas ne tikai armiju Ä£enerāļi. Armiju Ä£enerāļi pÄ“c kara ilgojas vienmÄ“r, jo karš ir viņu dzÄ«ves galvenā jÄ“ga. VienÄ«gi kara operācijās var atklāties katra Ä£enerāļa profesionālā lietderÄ«ba. Bez kara Ä£enerāļu dzÄ«ve ne ar ko neatšÄ·iras no jebkura klerka nÄ«kšanas rutÄ«nas vienmuļībā. Katrs sevi cienošs Ä£enerālis no rÄ«ta mostas ar klusām trÄ«sām iesaukties: „Beidzot ir sācies!” Maz ticams, ka latviešu Ä£enerāļiem ir svešas minÄ“tās klusās trÄ«sas.

Taču pašlaik pÄ“c kara ir noilgojušies ne tikai armiju Ä£enerāļi. Par karu domā un raksta arÄ« Eiropas intelektuālie Ä£enerāļi – filosofi un zinātnieki. Viņiem gaidāmā kara problÄ“ma ir starptautiskās intelektuālās dzÄ«ves centrālā problÄ“ma.

Nesen ir izdomāts jauns jÄ“dziens – Globālais karš. Jaunais jÄ“dziens aizstāj jÄ“dzienu - III Pasaules karš. Ä€rzemÄ“s tagad gaidāmajam Globālajam karam tiek veltÄ«ti ne tikai atsevišÄ·i raksti, bet akadÄ“misko žurnālu atsevišÄ·i numuri – t.s. tematiskie numuri.

AkadÄ“miskajā korporācijā pastāv stingra kārtÄ«ba. Katrs šÄ«s kārtÄ«bas pazinÄ“js  saprot, ka atsevišÄ·u rakstu publicÄ“šana par kādu jaunu problÄ“mu liecina par attiecÄ«gās problÄ“mas uzdÄ«gšanu. Savukārt jaunajai problÄ“mai veltÄ«to rakstu skaita pieaugums liecina par problÄ“mas aktualitātes kāpumu. TurpretÄ« akadÄ“misko žurnālu tematisko numuru izdošana nepārprotami liecina par zināmu kulmināciju problÄ“mas attÄ«stÄ«bā.

Sasniegts ir kritisks punkts. ŠÄ« problÄ“ma ir maksimāli satracinājusi ne tikai erudÄ«tu prātus, bet sociuma masu smadzenes. TādÄ“jādi akadÄ“misko žurnālu tematisko numuru sagatavošana ir ne tikai konkrÄ“ta profesionālā reakcija, bet arÄ« apzināta velme izpildÄ«t sabiedrÄ«bas sociālo pieprasÄ«jumu kompetenti atbildÄ“t vismaz uz vienu jautājumu – bÅ«s vai nebÅ«s Globālais karš. AkadÄ“miskajā korporācijā grāmatas (monogrāfijas un rakstu krājumi) ir „post” formāti. Grāmatas raksta vÄ“lāk, kad problÄ“ma ir izprasta, novÄ“rtÄ“ta un „nomierināta”. DzÄ«vi palikušie filosofi un zinātnieki grāmatas par gaidāmo karu rakstÄ«s pÄ“c kara. Pašlaik ir sasniegta žurnālu tematisko numuru gradācija. Ä€rzemÄ“s tāda gradācija tika sasniegta 2015.gada vasarā.

Kara problemātikā ir divi svarÄ«gi momenti. Pirmkārt, kara iekpriekšÄ“jā nolemtÄ«ba (predestinācija). Otrkārt, pÄ“ckara perspektÄ«vas.

Latviešu sabiedriskajā apziņā (tajā skaitā vÄ“sturiski zinātniskajā apziņā) vispazÄ«stamākais un analÄ«tiski izkoptākais ir otrais moments – pÄ“ckara perspektÄ«vas. Vismaz tā tas ir bijis lÄ«dz šim. IepriekšÄ“jo Pasaules karu pÄ“ckara perspektÄ«vas pie mums ir plaši iztirzātas. Bet tagad publikācijas medijos liecina, ka mÅ«su ļaudis sāk iesaistÄ«ties arÄ« pirmā momenta – Globālā kara predestinācijas – iztirzāšanā. IespÄ“jams, latviešiem pašlaik vairs nekas cits neatliek kā nepacietÄ«gi domāt par gaidāmo karu. Tautas saprātÄ«gais minimums cer ar Globālā kara starpniecÄ«bu piedzÄ«vot atpestÄ«šanu no nacionāli politiskās un ekonomiskās mežonÄ«bas. Gaidāmais karš kā atpestÄ«tājs no pÄ“cpadomju dzÄ«ves bezjÄ“dzÄ«bas strauji kļūst masu apziņas elements.

I Pasaules karš latviešu tautai pavÄ“ra grandiozas pÄ“ckara perspektÄ«vas. I Pasaules kara rezultātā latvieši ieguva savu valsti. Latviešu pašapziņai tas ir vissvÄ“tÄ«gākais politiskais notikums. Šim notikumam vienmÄ“r bÅ«s dziļa psiholoÄ£iskā ietekme arÄ« tad, ja latviešu masu pašapziņu cementÄ“s tikai viens elementāri formulÄ“tais fakts – Latvijas Republiku proklamÄ“ja I Pasaules kara rezultātā. Uz latviešu masu pašapziņu kopumā nevar atsaukties profesionālie strÄ«di par valsts proklamÄ“šanas datumu. PsiholoÄ£iski nekas nemainÄ«sies arÄ« tad, ja kādreiz šo datumu koriģēs. MÅ«su daži vÄ“sturnieki uzskata, ka LR sākums bija 1917.gada 2.decembrÄ«. Toreiz Latviešu Pagaidu Nacionālā padome pieņēma deklarāciju par neatkarÄ«gās valsts izveidošanu.

Lieta ir tā, ka gadu vÄ“lāk (1918.gada novembrÄ«) kara virzÄ«bā bija cita situācija. Starptautiskie spÄ“ki, kuri 1918.gada novembrÄ« kontrolÄ“ja situāciju, centās realizÄ“t savus politiskos risinājumus un to priekšgalā izvirzÄ«ja savas vietÄ“jās marionetes. 1918.gada novembrÄ« praktiski iespÄ“jamo politisko risinājumu konkrÄ“ts iznākums kļuva LR oficiālā proklamÄ“šana 1918.gada 18.novembrÄ« Nacionālajā (toreiz – Strādnieku) teātrÄ«.

Tas, kas notika 1917.gada 2.decembrÄ«, netika aizmirsts, taču nepamatoti nonāca otrajā plānā, sagādājot sarÅ«gtinājumu un pagātnes zinātniskās restaurācijas pienākumu vÄ“sturiskās patiesÄ«bas cienÄ«tājiem. Kā vienmÄ“r vÄ“sturiski svarÄ«gās kolÄ«zijās (pretÄ“ju spÄ“ku, centienu un interešu sadursmÄ“s) kādam bija izdevÄ«gi kaut ko bÅ«tisku noklusÄ“t, nobÄ«dÄ«t otrajā plānā, savtÄ«gi izmantot jauno situāciju un piesavināties nacionālā varoņa godu. Tas viss mums ir labi pazÄ«stams. Tā, piemÄ“ram, joprojām nav apklususi valstiskuma atjaunošanas „varoņu” savstarpÄ“jā rÄ«vÄ“šanās par nopelniem PSRS sagraušanas specoperācijā. LR dibināšana nav izņēmums, un arÄ« šajā jomā var pastāvÄ“t zināma rÄ«vÄ“šanās.

I Pasaules kara notikumi Latvijas teritorijā ir ļoti raibu faktu kolekcija. Pat ne visi diplomÄ“tie vÄ“sturnieki ir ar mieru uzsākt sarunu par šiem notikumiem, ja viņiem pie rokas nav detalizÄ“ts konspekts. Savukārt no vÄ“stures skolotājiem I Pasaules kara tÄ“ma prasa ne tikai perfektu faktoloÄ£isko orientāciju, bet arÄ« lielu didaktisko meistarÄ«bu mācÄ«bu stundā uzskatāmi izkārtot ļoti raibo materiālu. PÄ“cpadomju laikā gadiem ilgi pārbaudot studentu zināšanas Latvijas vÄ“sturÄ“, radās nepatÄ«kams priekšstats. Daudzi vÄ“stures skolotāji acÄ«mredzot izvairÄ«jās no šÄ«s tÄ“mas nopietna izklāsta. Studenti zināja vārdu „1918.gada 18.novembris” nozÄ«mi, bet visbiežāk pilnÄ«gi neko nezināja par šo vārdu vienotÄ«bu ar I Pasaules karu. Ä»oti, ļoti daudzi jaunieši nezināja, no kura gada lÄ«dz kuram gadam bija I Pasaules karš. Nācās dzirdÄ“t, ka tas bija XVIII gadsimtā. Daži atbildÄ“ja, ka XIX gadsimtā.

Latvijas teritorija vienmÄ“r ir bijusi Ä£eopolitisko interešu centrā. Taču I Pasaules kara laikā Ä£eopolitiski ieinteresÄ“to subjektu skaits bija vÄ“sturiski vislielākais. Ä¢eopolitiskās intereses bija angļiem, frančiem, amerikāņiem, poļiem, Vācijas impÄ“rijai, Veimāras republikai, Baltijas vāciešiem, Krievijas impÄ“rijai, Krievijas Pagaidu valdÄ«bai, Krievijas boļševikiem, no kuriem savas intereses bija boļševikus tÄ“lojošajiem ebrejiem ar viņu odiozo lozungu „MÄ“s karu izbeidzam, mieru neslÄ“dzam, armiju demobilizÄ“jam”.

Tolaik Latvijas teritorijā gandrÄ«z katram Ä£eopolitiskajam subjektam bija personÄ«gās bruņotās vienÄ«bas un personÄ«gās marionetes no vietÄ“jās politiski aktÄ«vās inteliÄ£ences. Bruņotās vienÄ«bas varÄ“ja sastāvÄ“t no vāciešiem, krieviem, latviešiem, kā tas bija K.Ulmaņa valdÄ«bai lojālajā Baltijas landesvÄ“rā (zemessardzÄ“), kuru kādu laiku komandÄ“ja slavenais angļu feldmaršals (tolaik – apakšpulkvedis) grāfs Harolds Aleksanders. VÄ“l bija Dzelzs divÄ«zija, Rietumu BrÄ«vprātÄ«gā armija, Padomju Latvijas armija, Igaunijas armijas vienÄ«bas, Ziemeļlatvijas brigāde, Latviešu AtsevišÄ·Ä brigāde, Latvijas Bruņotie spÄ“ki, Latvijas AtsevišÄ·ais bataljons, Dienvidlatvijas brigāde, „baltie” latviešu strÄ“lnieki un „sarkanie” latviešu strÄ“lnieki, Padomju Krievijas 15.armija, Latgales Partizānu pulks, Jusefa Pilsudska poļu leÄ£ioni. K.Ulmaņa valdÄ«ba piesolÄ«ja pilsonÄ«bu un zemi jebkura pasaules etnosa pārstāvim, ja viņš četras nedēļas nodienÄ“s LR bruņotajos spÄ“kos.

I Pasaules kara rezultātā tika nodibināta ne tikai Latvijas Republika. Bija arÄ« citi vairāk vai mazāk reāli valstiskie projekti: Kurzemes valsts, Iskolata Republika, Baltijas Hercogiste, Latvijas Sociālistiskā padomju republika. Bija divas Latvijas Pagaidu valdÄ«bas – K.Ulmaņa un A.Niedras. Bija kravas un pasažieru tvaikonis Saratow Liepājas reidā angļu kara kuÄ£u apsardzÄ«bā. Bija angļu karakuÄ£u lielgabalu kanonādes RÄ«gas jÅ«ras lÄ«cÄ«.

Visi valstiskie projekti bija politiskās un militārās elites iniciatÄ«va bez minimālas saiknes ar tautu. PiemÄ“ram, Krievijas boļševiki tÅ«lÄ«t pÄ“c nākšanas pie varas 1917.gada novembrÄ« apsolÄ«ja Baltijas guberņu tautām dot neatkarÄ«bu referenduma formā. Latviešiem tas bija dÄ«vains solÄ«jums. Latviešu tauta bija izklÄ«dusi bÄ“gļu gaitās, un normāla referenduma organizÄ“šana nebija iespÄ“jama. Tolaik latviešu tautas liktenis tika izšÄ·irts bez tautas lÄ«dzdalÄ«bas – bez atklātajām kolektÄ«vajām vÄ“stulÄ“m, neuzticÄ«bas izteikšanas partijai, bez atmodas, bez tautas frontÄ“m, Daugavmalas manifestācijām, dziedāšanas, auseklÄ«šiem, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas. Tautas lÄ«dzdalÄ«ba vienÄ«gi izpaudās karadarbÄ«bā, ļoti daudziem jauniem vÄ«riešiem ziedojot dzÄ«vÄ«bu kāda Ä£eopolitiskā subjekta labā. Dažādas padomes un valdÄ«bas tika sastādÄ«tas bez vÄ“lÄ“šanām un bez  sabiedrÄ«bas informÄ“šanas.

I Pasaules kara rezultātā Ä£eopolitiskie subjekti latviešiem atļāva valdÄ«t pašiem savā zemÄ“ kā unitārā valstÄ«. To var uzskatÄ«t par milzÄ«gu ieguvumu pÄ“ckara perspektÄ«vā.

Latviešu tautas liktenis nesalÄ«dzināmi citādāk izšÄ·Ä«rās II Pasaules kara pÄ“ckara perspektÄ«vā. Tā teikt, ieguvums bija vÄ“l lielāks nekā pÄ“c I Pasaules kara. VienÄ«gi tas bija ļoti neparasts ieguvums.

II Pasaules kara iznākums saglabāja latviešu tautas dzÄ«vÄ«bu. Atkārtoju: II Pasaules kara iznākums deva iespÄ“ju latviešu tautai palikt dzÄ«vai. Ja karā uzvarÄ“tu vācu fašisti, tad latviešu tauta tiktu fiziski iznÄ«cināta. Tāds bija vācu fašistu lÄ“mums, ko viņi vÄ“lÄ“jās realizÄ“t pÄ“c uzvaras karā. ŠausmÄ«gā lÄ“muma pamatojums ir zināms, bet to ir kauns atkārtot (Ä«paši ņemot vÄ“rā tautas kondÄ«ciju aizvadÄ«tajos 25 gados).

Neapšaubāmi, abas pÄ“ckara perspektÄ«vas nemaz nedrÄ«kst salÄ«dzināt. NedrÄ«kst teikt, ka milzÄ«go ieguvumu XX gs. sākumā nomainÄ«ja vÄ“l milzÄ«gāks ieguvums XX gs. vidÅ«. Runa ir par tautas dzÄ«vÄ«bu, ko nevar salÄ«dzināt ar atļauju veidot valsti. Pats par sevi ir skaidrs, ja nav tautas, tad vairs nav nekas. Diemžēl šodien pārāk daudzi latvieši nav spÄ“jÄ«gi adekvāti izturÄ“ties pret savām pÄ“ckara nāvÄ“jošajām perspektÄ«vām, ja vācieši netiktu sakauti un padomju armija nelikvidÄ“tu vācu okupāciju. Šajā jautājumā dominÄ“ kaut kāda grÅ«ti izskaidrojama jeb neticami viegli izskaidrojama apmātÄ«ba.

PÄ“ckara perspektÄ«vas, protams, nav tikai latviešu prioritāte. Tās ir visu eiropiešu prioritāte. Eiropiešu gÄ“nos ir informācija (arhetips vÄ“sturiskājā atmiņā) par kara nepieciešamÄ«bu dzÄ«ves nokārtošanai. Eiropiešiem jau no laika gala piemÄ«t stabila tradÄ«cija visdažādākā tipa pretrunas uzkarsÄ“t lÄ«dz baltkvÄ“lei, kad cits nekas vairs neatliek kā Ä·erties pie ieročiem un ar kara palÄ«dzÄ«bu ieviest lÄ«dzsvarotu eksistenci. Eiropiešu dzÄ«ves filosofijā karš ir organiski konstruktÄ«va nepieciešamÄ«ba un pÄ“ckara perspektÄ«vas ir sinonÄ«ms jaunas dzÄ«ves sākumam.

Kara nepieciešamÄ«bas piemÄ“rus vÄ“sturnieki parasti sāk ar TrÄ«sdesmit gadu karu (1618-1648). Tā dalÄ«bnieki centās mazināt SvÄ“tās Romas impÄ“rijas hegemoniju Eiropā.

Taču piemÄ“ru uzskaitÄ«jumu drÄ«kst sākt jau ar karadarbÄ«bu starp Romas impÄ“riju un Ä£ermāņu ciltÄ«m V gadsimtā. Tā rezultātā Eiropā sākās jauna dzÄ«ve – agrÄ«nie viduslaiki. PÄ“c tam sekoja SvÄ“tās Romas pirmā imperatora Kārļa Lielā karadarbÄ«ba (768-814) un tās sekas. Ne velti Kārlis Lielais šodienas eirobirokrātijai ir Eiropas integrācijas simbols. Simtgadu karš (reāli karoja 116 gadus: 1337-1453) bija starp Franciju un Angliju, taču atsaucās arÄ« uz citām valstÄ«m.

TrÄ«sdesmit gadu karam paralÄ“li notika Astoņdesmit gadu karš (1568-1648) starp Spānijas impÄ“riju un nÄ«derlandiešu provincÄ“m. Abi kari beidzās 1648.gadā, kad tika noslÄ“gts Vestfāles miera lÄ«gums.

Abu karu rezultātā Eiropā tika izveidota tā dÄ“vÄ“tā Vestfāles sistÄ“ma. Tās sabrukuma liecinieki pašlaik ir ne tikai latvieši, bet visi eiropieši. Vestfāles sistÄ“mas pamatā bija valsts suverenitātes princips. Eiropas valdošÄ elite toreiz vienojās, ka nevis monarhs un baznÄ«ca, bet valsts ir pati galvenā sociāli politiskā institÅ«cija. Savukārt valsts pati galvenā vÄ“rtÄ«ba ir suverenitāte, kas katrai valstij ir jāsargā kā vislielākais dārgums. Tagad ir modÄ“ politiÄ·us kaitināt ar Vestfāles sistÄ“mu, jo Eiropā pašlaik valsts loma un valsts suverenitāte gandrÄ«z visur ir fikcija.

Vestfāles sistÄ“mas Ä“nas puse bija valstu koalÄ«ciju pieļaušana. Lai apvaldÄ«tu kādas valsts pārmÄ“rÄ«gās teritoriālās, politiskās, ekonomiskās, militārās ambÄ«cijas, tika pieļauta pārÄ“jo valstu koalÄ«cijas formÄ“šana. TādÄ“jādi Vestfāles sistÄ“ma aizsāka politiskās lavierÄ“šanas tendenci, kas vispamatÄ«gāk atspoguļojās Ä£eopolitiskajās mahinācijās un starptautiskās politikas viltÄ«bās.

PÄ“c Napoleona kariem Eiropā tika radÄ«ta t.s. VÄ«nes sistÄ“ma. Šo sistÄ“mu izstrādāja VÄ«nes kongresā 1814.-1815.gadā. Å…emot vÄ“rā to, ka kongresā tika patÄ“tiski akcentÄ“ta visu nāciju vienlÄ«dzÄ«ga lÄ«dzdalÄ«ba Eiropas nākotnÄ“, Vines sistÄ“mu mÄ“dz ironiski dÄ“vÄ“t par „Eiropas koncerta sistÄ“mu”. „Koncerta” autoru (nāciju) reāla vienlÄ«dzÄ«ba pÄ“c VÄ«nes kongresa nepastāvÄ“ja. Gluži pretÄ“ji. Sākās lielvalstu (Krievijas, Austrijas, Lielbritānijas, PrÅ«sijas, Francijas) dominÄ“šanas laikmets. KoalÄ«ciju veidošana tika pilnā mÄ“rā legalizÄ“ta, stimulÄ“jot dažādu Ä£eopolitisko slepeno protokolu sastādÄ«šanu un manipulācijas starptautiskajā politikā. Pat Krievijas godÄ«gā proletariāta godÄ«gā Ä»eņina godÄ«go boļševiku valdÄ«ba I Pasaules kara beigās ar vāciešiem sastādÄ«ja slepenu dokumentu (t.s. Hinces notu), lai kopÄ«gi cÄ«nÄ«tos pret Antanti, BrÄ«vprātÄ«go armiju un čehu korpusu. Dokumenta slepenÄ«ba bija 8 gadi. Molotova-Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem patiesÄ«bā bija ikdienišÄ·a parādÄ«ba. „Perestroikas” arhitekti apzināti provocÄ“ja kņadu ap šo paktu, lai sabiedrÄ«bas masās kompromitÄ“tu PSRS. Kā atceramies, skaļākā provokatora loma tika uzticÄ“ta daudzkārt rÅ«pÄ«gi pārbaudÄ«tajam un tāpÄ“c droši uzticamajam padomju Latvijas žurnālistam.

PÄ“c I Pasaules kara eiropiešu nākotni diktÄ“ja 1919.gada 28.jÅ«nijā noslÄ“gtais Versaļas miera lÄ«gums. Visu izlÄ“ma „lielais trijnieks” – angļi, franči, amerikāņi. Taču praktiski iniciatÄ«va bija angļu un franču rokās. Amerikāņiem tas nepatika. Sākās viņu politisko kaprīžu demontrācijas. Viņi neratificÄ“ja Versaļas miera lÄ«gumu un neiestājās Nāciju LÄ«gā. Amerikāņu armija atgriezās mājās. PÄ“c kara pirmajā laikā amerikāņi savās interesÄ“s Eiropā neko lielu nevarÄ“ja panākt. TomÄ“r 20.gadu beigās un 30.gados sākās bÅ«tiska iejaukšanās Eiropas iekšpolitikā. PiemÄ“ram, sekmÄ“jot Hitlera nākšanu pie varas, finansÄ“jot Hitlera rÅ«pniecÄ«bu un tajā pašÄ laikā kopā ar angļiem, Staļinu lielā slepenÄ«bā apsverot dažādus Ä£eopolitiskos variantus un tajā skaitā Hitlera Vācijas ietekmes nepieļaušanu.

Versaļas miera lÄ«gumu jau tÅ«lÄ«t nosauca par „nelaimÄ«gu kompromisu”. Tāds bija angļu diplomāta sera H.Nikolsona viedoklis. Kad pie varas nāca Hitlers un vācu tauta dedzÄ«gi atbalstÄ«ja viņa revanšistiskos plānus, starptautiskā politiskā doma visu vainu dzÄ“lÄ«gi uzvÄ“la Versaļas miera lÄ«gumam. NekaunÄ«gais lÄ«gums esot izraisÄ«jis II Pasaules karu.

LÄ«gums bija Vācijas kapracis. PiemÄ“ram, Vācijai reparācijās vajadzÄ“ja atdot summu, kuras apjoms bija ekvivalents apmÄ“ram 100 000 tonnām zelta. Hitlers atsacÄ«jās maksāt. Maksājumi atjaunojās 1953.gadā, un tikai 2010.gada 3.oktobrÄ« Vācija pÄ“dÄ“jo reizi samaksāja reparācijās 70 miljonus eiro.

Otrs kapracis ir Jaltas konference 1945.gada 4.-11.februārÄ«. Tajā visu izlÄ“ma PSRS, ASV un Liebritānija. Ja pÄ“c I Pasaules kara kaps tika izrakts Vācijai, tad pÄ“c II Pasaules kara kapā tika sadzÄ«ta pasaules prāva daļa ar Eiropu priekšgalā. Jaltas konference bija bezprecedenta ciniski atklāta saruna par pasaules tautu un valstu Ä£eopolitisko pārvaldÄ«šanu, kas XX gadsimta nogalÄ“ noslÄ“dzās ar Ä£eokrātiskā valstiskuma triumfu; respektÄ«vi, pÄ“ckara perspektÄ«vas noslÄ“dzās ar valstiskuma jaunas formas radÄ«šanu. VÄ“sturÄ“ sastopamās agrākās divas formas (monokrātija un polikrātija) nebija piemÄ“rotas pasaules kundzÄ«bas nodrošināšanai. Valsts suverenitāte tika izsmieta kā arhaiska izpausme. VietÄ“jās marionetes kļuva Ä£eokrātiskā valstiskuma kadru pamatavots.

Bet tas vÄ“l nav viss. Jaltas konference noteikti ir vainojama „balto” cilvÄ“ku izmiršanā un degradācijā. Eiropas nonākšana ASV rokās aizsāka eiropiešu cilvÄ“ciskā kapitāla un eiropeiskās kultÅ«ras panÄ«kšanu. VispamatÄ«gāk tika traumÄ“ta politiskā elite un humanitārās zinātnes. To sekmÄ“ja izteikti materiālistiskā ideoloÄ£ija, ko pÄ“c kara ļoti plaši propagandÄ“ja abi pasaules saimnieki – ASV un PSRS. „Perestroika” ar savu maniakālo velmi, tÄ“laini sakot, baudÄ«t 100 siera šÄ·irnes ir PSRS (sociālisma zemju) materiālistiskās ideoloÄ£ijas kvintesence. Savukārt Rietumu materiālistiskās ideoloÄ£ijas (patÄ“rÄ“šanas kulta zombÄ“šanas) kvintesence ir tagadÄ“jā finansiālā un ekonomiskā katastrofa.

Jaltas konferences iznākums ir arÄ« Globālā kara gaidas. Ne pa jokam saka, ka karš ir politikas turpinājums, vÄ“loties uzlabot dzÄ«ves apstākļus. Lai turpmāk uzlabotu dzÄ«ves apstākļus, ir vajadzÄ«gs karš. Cita ceļa nav. Kara nolemtÄ«bā (par to bÅ«s runa 2. esejā) var konstatÄ“t noteiktu loÄ£iku un likumsakarÄ«bas. Par to liecina Eiropas vÄ“sture.