Iesaki rakstu:

Tā nebÅ«s nemirstÄ«ga banalitāte, ja sacÄ«sim sekojošo. Eiropiešu dzÄ«vÄ“ eksistÄ“ maÄ£iska nolemtÄ«ba (predestinācija), un šÄ«s maÄ£iskās nolemtÄ«bas galvenā forma ir karš. Eiropiešu problÄ“mas spÄ“j atrisināt vienÄ«gi karš. Eiropā jebkurš vÄ“sturiskais etaps agrāk vai vÄ“lāk noslÄ“dzas ar karu. Imanuela Kanta savā laikā skaisti iecerÄ“tais Eiropas „mūžīgais miers” nekad nav pastāvÄ“jis. DrÄ«zāk vienmÄ“r ir pastāvÄ“jusi eiropiešu valdnieku politiskā patmÄ«lÄ«ba, kurai uzmanÄ«bu pievÄ“rsa Osvalds Špenglers. Eiropiešu valdnieku politiskā patmÄ«lÄ«ba nav iedomājama bez svešu zemju iekarošanas un svešu tautu pakļaušanas. Iekarošana ir eiropiešu valdnieku kundzÄ«bas stihija un simbols. Eiropeiskās dzÄ«ves jauna kārtÄ«ba vienmÄ“r ir pÄ“ckara dzÄ«ves kārtÄ«ba.

Turklāt eiropiešu savstarpÄ“jo karu nolemtÄ«ba ir banāla, - apnicÄ«gi nodrāzti nav nosakāms karu iemesls. Jo tuvāk mÅ«sdienām, jo neskaidrāks kļūst karu iemesls. Karu iemesls bija relatÄ«vi skaidrs tikai tajos tālajos gadsimtos, kad viens zemes kungs spÄ«tÄ«gi gribÄ“ja atņemt kādu teritoriju otram zemes kungam. TurpretÄ« abu Pasaules karu iemesls joprojām ir neatminÄ“ta mÄ«kla, un tā tas paliks uz mūžu mūžiem.

Lai kompensÄ“tu savu bezspÄ“cÄ«bu precÄ«zi noskaidrot Pasaules karu iemeslu, eiropieši ir atjautÄ«gi izdomājuši it kā ticamu atrunu par iemeslu kompleksu. Proti, abiem Pasaules kariem bija daudzi iemesli, un tie veido iemeslu kompleksu. Saprotams, tādā sintÄ“tiskā formulÄ“jumā karu nolemtÄ«ba ne tikai saglabājās, bet iegÅ«st vÄ“l maÄ£iskāku auru. Iemeslu kompleksiem nav redzams ne sākums, ne gals.

Daudz maz nomierina tas, ka kara rezultāti var palÄ«dzÄ“t izprast kara iemeslu. PÄ“ckara loÄ£ika uzskatāmāk izgaismo pirmskara loÄ£iku. Taču arÄ« šiem novÄ“rojumiem nav ieteicams uzticÄ“ties. PÄ“ckara loÄ£ika ir pÄ“ckara loÄ£ika. Tai ir pilnÄ«gi savādāks psiholoÄ£iskais tonuss nekā pirmskara loÄ£ikai. Tas ir pats par sevi saprotams. Karš ir atnesis zināmu gandarÄ«jumu gan tāpÄ“c, ka ir sagaidÄ«tas kara beigas, gan tāpÄ“c, ka pÄ“ckara perspektÄ«vām ir optimistisks raksturs. PÄ“ckara optimisms mazina pagātnes analÄ«zes objektivitāti. LaimÄ«gs cilvÄ“ks ir akls cilvÄ“ks. To māca eiropiešu viedā daiļliteratÅ«ra.

Turklāt dzÄ«ve ir sarežģītāka nekā mÅ«su priekšstati par dzÄ«vi. Nākotne vienmÄ“r sastāv no iespÄ“jamā un neiespÄ“jamā. Savukārt pagātnÄ“ vienmÄ“r var satraukti ieraudzÄ«t kaut ko tādu, kas varÄ“ja risināties citādāk. Tas kāpina neuzticÄ«bu mÅ«su spÄ“jai pilnā mÄ“rā izprast vÄ“sturiskos notikumus. Nākas konstatÄ“t, ka katra vÄ“sturiskā notikuma atribÅ«ts ir kaut kas iepriekš neparedzams un nejaušs. Ar dziļām šausmām aptveram, kas bÅ«tu bijis, ja šis neparedzamais un nejaušais nebÅ«tu bijis, un tā vietā bÅ«tu bijis kaut kas cits.

Teiksim, kas bÅ«tu bijis ar Latviju un latviešu tautu, ja Ä£enerāļa Berta vietā bÅ«tu bijis tipisks burta kalps un pret latviešiem naidÄ«gi noskaņots cilvÄ“ks, kādu tolaik netrÅ«ka angļu, franču, amerikāņu, vācu, poļu, krievu militāristu un politiÄ·u aprindās.

Angļu Ä£enerālis sÄ“rs Alfreds Berts 1919.gada februārÄ« tika iecelts par Antantes misijas vadÄ«tāju Latvijā. RÄ«gā viņš ieradās reizÄ“ ar K.Ulmaņa valdÄ«bu 1919.gada jÅ«lijā. Ä¢enerālis patiesi ieinteresÄ“ti rÅ«pÄ“jās par latviešu jaunās valsts armijas formÄ“šanu. Viņš tikās ar latviešu karavÄ«riem. Viņam gribÄ“jās ielÅ«koties karavÄ«ru sejās, lai spriestu par viņu garÄ«go struktÅ«ru. Ä¢enerālim Bertam patika latviešu karavÄ«ri. Viņš darÄ«ja visu iespÄ“jamo, lai latviešu militārās vienÄ«bas apgādātu ar kara materiāliem.

Taču Ä£enerāļa Berta pats nozÄ«mÄ«gākais ieguldÄ«jums ir viņa izprotošÄ un drosmÄ«gā nostāja 1919.gada oktobrÄ«, kad RÄ«gai uzbruka bermontieši. Tolaik jau bija noslÄ“gts Versaļas miera lÄ«gums. I Pasaules karš bija beidzies. RÄ«gas jÅ«ras lÄ«cÄ« izvietotie angļu karakuÄ£i vairs nedrÄ«kstÄ“ja ne uz vienu šaut ar lielgabaliem. To aizliedza Lielbritānijas valdÄ«ba. Taču Ä£enerālis Berts uzņēmās atbildÄ«bu, un angļu karakuÄ£u lielgabalu kanonādes piespieda bermontiešus atkāpties no RÄ«gas. Ja Alfreda Berta vietā bÅ«tu bijis cita tipa cilvÄ“ks, tad Latvijas Republikas liktenis bÅ«tu bijis citādāks, nekā tas bija pÄ“c bermontiešu sakāves 1919.gada oktobrÄ«. LR izbeigtu pastāvÄ“t. Bez angļu karakuÄ£u palÄ«dzÄ«bas bermontiešus neizdotos padzÄ«t no Latvijas. Tas ir latviešu virsnieku viedoklis. Sera Berta nostāja izšÄ·Ä«ra LR pastāvÄ“šanu.

VÄ“stures filosofijā neparedzamā un nejaušÄ motÄ«vs ir plaši izplatÄ«ts. Tiek apcerÄ“tas visdažādākās varbÅ«tÄ«bas. PiemÄ“ram, Kolumbu varÄ“ja atbalstÄ«t nevis Spānija, bet Francija. Tad Eiropas vÄ“sture bÅ«tu pavisam citādāka nekā tagad. Tajā nebÅ«tu spāņu „zelta laikmets” reliÄ£ijā, mākslā, politikā, tikumÄ«bā. Spānietis Ignācijs Lojola nebÅ«tu nosacÄ«jis baznÄ«cas stilu, ko ir izjutuši arÄ« ticÄ«gie LatgalÄ“ un citur, kur darbojās jezuÄ«tu ordenis. Noteikti nebÅ«tu svešvārds „jezuÄ«tisms” kā divkosÄ«bas un liekulÄ«bas apzÄ«mÄ“tājs. Taču Kolumbu atbalstÄ«ja Spānija, un ilgus gadsimtus Eiropas politisko stilu nosacÄ«ja spāņu kara māksla, spāņu „neuzvaramā armāda” un spāņu kardinālu diplomātijas māksla. Par Spānijas mantojumu karoja TrÄ«sdesmitgadu karā, pÄ“c kura sākās franču laikmets. Rietumu kultÅ«ras gars joprojām lielā mÄ“rā ir franču kultÅ«ras caurvÄ«ts gars, kas izauga no spāņu kultÅ«ras gara. Taču viss varÄ“ja bÅ«t citādāk.

I Pasaules karš vispār ir iesaiņots neparedzamā un nejaušÄ iepakojumā. Tā tas ir, sākot no serbu nacionālista Gavrilo Principa nāvÄ“jošajiem šÄvieniem Sarajevā 1914.gada 28.jÅ«nijā un beidzot ar to, ka kara autori – imperatori – nepiedzÄ«voja kara beigas. Nav ticams, ka Vācijas un Krievijas valdnieki sāktu karu, ja bÅ«tu paredzÄ“juši tādu drausmÄ«gu kara noslÄ“gumu gan viņu personÄ«gajā dzÄ«vÄ“, gan viņu pavalstnieku dzÄ«vÄ“.

Tradicionāli galvenā vaininiece ir Vācija, kuras „vÄ«rišÄ·Ä«gā vācu tauta” bija vislielākā bruņotā konflikta veicinātāja, lai izrÄ“Ä·inātos ar „sievišÄ·Ä«gi gļēvajiem slāviem”. Par Balkānu lomu parasti klusÄ“. Faktiski XX gadsimta sākumā (tāpat kā XX gadsimta beigās) Balkāni bija Eiropas „pulvera muca”. Serbu ambÄ«cijas apvienot visus slāvus vienā valstÄ« („Lielajā Serbijā”) bija sasniegušas kulmināciju. Austroungārijai nācās nepārtraukti rÄ«vÄ“ties ar Serbijas karalisti. RÄ«vÄ“šanās izvÄ“rtās karā pÄ“c Austroungārijas nākamā valdnieka nošaušanas Sarajevā.

Protams, vienmÄ“r kāda cilvÄ“ku daļa neatzÄ«st nejaušÄ«bas. Viņi visu izkārto konkrÄ“tu cÄ“loņu un konkrÄ“tu seku virknÄ“s. PiemÄ“ram, viņi nesaskata nekādu nejaušÄ«bu tajā faktā, ka vienā dienā (1915.gada 23.augustā) Krievijas cars kļuva armijas virspavÄ“lnieks, bet pÄ“ckara Krievijas „cars” Ä»eņins kļuva valsts nodevÄ“js, CimmervaldÄ“ Sociālistiskās partijas kongresā no tribÄ«nes novÄ“lot Krievijai zaudÄ“t karu. NejaušÄ«ba neesot arÄ« tas, ka amerikāņi iesaistÄ«jās karā 1917.gada 6.aprÄ«lÄ«, kad Krievijas cars jau bija atsacÄ«jies no troņa un Krievijā bija jauna, ne visai labi izprotama buržuāziskā pagaidu valdÄ«ba.

Ja mums saka, ka katrs karš sevÄ« ietver jauna kara iedÄ«gļus, tad tam nākas ticÄ“t. Tagad ļoti labi ir redzams, ka tas attiecas uz II Pasaules karu. Tajā noteikti ir saskatāmi iedÄ«gļi III Pasaules karam jeb Globālajam karam. Aktuāli ir vismaz divi iedÄ«gļi.

Pirmais iedÄ«glis ir ASV pašpārliecinātÄ«ba, kas pilnbrieda II Pasaules kara gados. ASV anglosakšu un ebreju ekonomiskais un politiskais konglomerāts saprata, ka var netraucÄ“ti valdÄ«t ne tikai Eiropā, bet var netraucÄ“ti valdÄ«t visā pasaulÄ“. Tādu pašpārliecinātÄ«bu nostiprināja reālā prakse saskaņā ar pÄ“ckara perspektÄ«vām. Jauns Pasaules karš var sākties, lai aizstāvÄ“tu minÄ“to reālo praksi. AizvadÄ«tajos nepilnos desmit gados ASV izjÅ«t arvien lielāku apdraudÄ“tÄ«bu savai vienpolārās pasaules kundzÄ«bai. Bet tas ir pietiekami svarÄ«gs arguments, lai sāktu Globālo karu. Turklāt pašiem karot, kā parasti, tÅ«lÄ«t nevajadzÄ“s, jo karot laipni piekritÄ«s sabiedrotie, kuru avangardā ir arÄ« Latvija.

Otrais iedÄ«glis ir fašisms kā politiskā kustÄ«ba, ideoloÄ£ija un varas forma. Vācijas un tās sabiedroto garÄ«gais fundaments II Pasaules karā bija fašisms. Fašisms ir iedÄ«glis arÄ« III Pasaules karam. Par to pašlaik skaudri pārliecināmies. Tika sakautas fašistu armijas, iznÄ«cinātas fašistu valstis, fašistu lÄ«deri saņēma pelnÄ«to sodu. Taču fašisms kā garÄ«gais fenomens saglabājās. Pirmajā laikā saglabājās latentā veidā. PÄ“dÄ“jā laikā latentais veids ir atmests, un fašisma ārÄ“jās izpausmes ir ieguvušas izaicinoši demonstratÄ«vu vÄ“rienu. Ä»oti negaidÄ«ta un nepatÄ«kama ir ASV, Krievijas ebreju lÄ«dzdalÄ«ba fašisma atdzimšanā ne tikai Ukrainā. Holokausta kontekstā šÄ« lÄ«dzdalÄ«ba atgādina murgainu vÄ«ziju, kas ir iespÄ“jama vienÄ«gi slimÄ«gā iztÄ“lÄ“. Ebreju etnoportretā ir parādÄ«jusies nepievilcÄ«ga grumba. Vismaz labi, ka arÄ« pašu ebreju kāda daļa nosoda brāļošanos ar fašistiem. Tiesa, Hitlera armijā karoja apmÄ“ram 150 tÅ«kstoši ebreju, no kuriem apmÄ“ram 10 tÅ«kstošus sagÅ«stÄ«ja padomju armija. Ebreju tāpat kā latviešu kādai daļai fašisms ir sirdslieta.

Karš ir cilvÄ“ciskās esamÄ«bas izpausme. Tātad arÄ« cilvÄ“ciskās kvalitātes izpausme. Uz karu var atsaukties cilvÄ“ciskā kvalitāte un tās atšÄ·irÄ«bas. Bet tajā pašÄ laikā karš ir sinonÄ«ms nāvei. Kara konstruktÄ«vais mÄ“rÄ·is ir nogalināt. Ja neviens netiek nogalināts, tad tas nav karš. Karš bez nāves neeksistÄ“. Jau no seniem laikiem cilvÄ“kiem iestāsta, ka nāves priekšÄ visi esot vienādi. Taču praktiski arÄ« saskarsme ar nāvi var bÅ«t dažāda un lielā mÄ“rā atkarÄ«ga no cilvÄ“ciskās kvalitātes.

Abos iepriekšÄ“jos Pasaules karos cilvÄ“ciskās kvalitātes atšÄ·irÄ«bas izpaudās ļoti spilgti. I Pasaules karā tas uzskatāmi atklājās attieksmÄ“ pret Krievijas caru un Vācijas Ä·eizaru.

Krievu buržuāzija caru piespieda atsacÄ«ties no troņa krietni pirms kara beigām – 1917.gada 2.martā. Buržuāziskā pagaidu valdÄ«ba caru tÅ«lÄ«t arestÄ“ja un konvojÄ“ja uz Toboļsku. Savukārt boļševiki caru no Toboļskas aizveda uz Jekaterinburgu, kur 1918.gada 17.jÅ«lijā nošÄva kopā ar sievu, bÄ“rniem, Ä£imenes ārstu. LÄ«Ä·us aplÄ“ja ar skābi un apraka tā, lai uz zemes nekas neliecinātu par kapavietu.

Vācu buržuāzija kara beigās arÄ« sarÄ«koja revolÅ«ciju un izveidoja Veimāras republiku. Taču vācu buržuāzija pret savu Ä·eizaru izturÄ“jās pilnÄ«gi savādāk nekā krievu buržuāzija (tajā var iekļaut arÄ« boļševiku lÄ«derus) izturÄ“jās pret savu caru. Vācu buržuāzija necentās sodÄ«t Ä·eizaru, kā to pieprasÄ«ja Antantes vadoņi kara uzvarÄ“tāju apmātÄ«bā. Vācu buržuāzija atļāva Ä·eizaram atstāt Vāciju, izvest uz NÄ«derlandÄ“ Ä·eizara nopirkto pili 23 vagonus ar mÄ“belÄ“m, 27 lielus konteinerus ar dažādām mantām, limuzÄ«nu, motorlaivu. VÄ“lāk atdeva pÄ“c revolÅ«cijas konfiscÄ“tos Ä·eizara zemes un finanšu Ä«pašumus. Vācu Ä·eizars Vilhelms II (1859-1941) mūža otro daļu aizvadÄ«ja svešumā, taču dzÄ«voja laimÄ«gi, pÄ“c sievas nāves tÅ«lÄ«t apprecÄ“jās, rakstÄ«ja memuārus, organizÄ“ja dažādas biedrÄ«bas, investÄ“ja naudu Vācijas rÅ«pniecÄ«bā. Viņa bagātÄ«ba starpkaru posmā pieauga divas reizes. EksÄ·eizars apsveica Hitleru sakarā ar ParÄ«zes ieņemšanu, taču par laimi nepiedzÄ«voja Vācijas otro krahu XX gadsimta vidÅ«.

Rasu teorija izglÄ«toto eiropiešu prātus vilināja jau XIX gadsimta nogalÄ“, tomÄ“r I Pasaules kara konceptuālajā karkasā vÄ“l neietilpa. Toreiz galvenokārt karoja, lai kaut ko atgÅ«tu un paplašinātu teritoriālajā ziņā. II Pasaules kara konceptuālajā karkasā rasu teorija bija centrā. Vieni tiecās atbrÄ«voties no nepilnvÄ“rtÄ«gajām tautām. Otri aizstāvÄ“ja savas tautas un citu tautu eksistenciālās tiesÄ«bas.

III Pasaules kara jeb Globālā kara konceptuālajā karkasā rasu teorija ne tikai saglabāsies, bet tiks papildināta ar sociālā darvinisma teoriju. Ja rasu teorija naidÄ«gi izturas pret atsevišÄ·iem etniskajiem veidojumiem, tad sociālais darvinisms naidÄ«gi izturas pret cilvÄ“ces lielāko daļu. Katrā ziņā sociālais darvinisms, salÄ«dzinot ar rasu teoriju, ir eiropeÄ«du cilvÄ“ciskās kvalitātes lavÄ«nveidÄ«gā nobrukuma „inovatÄ«vs” produkts. AizvadÄ«tajos 25 gados no „baltajiem” cilvÄ“kiem šo šÄ·ebÄ«go produktu visvairāk ir saražojusi Krievijas neoliberālā inteliÄ£ence – slavenā „kreatÄ«vā šÄ·ira”. Tā atklāti sludina nepieciešamÄ«bu atbrÄ«voties no liekajiem un nekur nederÄ«gajiem cilvÄ“kiem, kuri kavÄ“ demokratizāciju, ekonomisko progresu, globalizāciju.

VÄ“stures filosofijā cilvÄ“ciskās kvalitātes loma tiek konsekventi pasvÄ«trota. Tiek uzskatÄ«ts, ka lielu civilizāciju un lielu valstisko veidojumu bojāeju iemesls ir valdošÄs elites erozija, nespÄ“jot adekvāti izprast dzÄ«ves virzÄ«bu un pieņemt lietpratÄ«gus lÄ“mumus. Uz Krieviju tas attiecās pilnā mÄ“rā.

Apcerot III Pasaules kara nolemtÄ«bu, noteikti ir jāņem vÄ“rā viens moments. Pirms abiem iepriekšÄ“jiem Pasaules kariem Eiropas publiskajā telpā nebija masveidÄ«gas, bet galvenais bezcerÄ«gas žēlabas par valdošÄs elites neglābjami zemo cilvÄ“cisko kvalitāti. Saprotams, valdÄ«ba tika kritizÄ“ta. Bet tā bija profesionālo kļūdu kritika, aicinot novÄ“rst pieļautās taktiskās un stratÄ“Ä£iskās kļūdas. Lasot XX gadsimta pirmās puses valstsvÄ«ru biogrāfijas, visbiežāk dominÄ“ epiteti „gudrs”, „godÄ«gs”, „ideālists”, „patriots”, „uzticams”, „nesavtÄ«gs”, „labsirdÄ«gs”, „cÄ“ls”, „inteliÄ£ents”, „aristokrātiski smalks”, „neuzpÄ“rkams”.

Tagad pirms Globālā kara ir savādāk. Tagad atklāti tiek izsmietas nevis ES politisko lÄ«deru profesionālās kļūdas, bet gan viņu cilvÄ“ciskā kvalitāte – personÄ«bas trÅ«kums, bālais intelekts, idejiskā nepatstāvÄ«ba, grīļīgā morāle, valstiskā bezatbildÄ«ba, nacionālā nodevÄ«ba, pretÄ«gā pielÄ«šana amerikāņiem utt. ES politisko lÄ«deru darbÄ«bai nav nekāds sabiedriskais atbalsts. Par to liecina referendumu autoritāte. EirolÄ«deri visvairāk baidās no referendumiem. Viņi atsakās tos organizÄ“t, jo katrs lÄ«dzšinÄ“jais referendums (Dānijā, Francijā, NÄ«derlandÄ“, GrieÄ·ijā) ir apstiprinājis viņu politikas kroplÄ«bas – antisociālo bÅ«tÄ«bu.

 Abu iepriekšÄ“jo Pasaules karu „projektā” ietilpa humānistiski ideāli. Tā, piemÄ“ram, I Pasaules karam vajadzÄ“ja pavÄ“rt jaunas iespÄ“jas impÄ“riju apspiesto tautu nacionālajai patstāvÄ«bai, balstoties uz katras tautas pašnoteikšanās tiesÄ«bām. Tautas pašnoteikšanās problemātika bija izdevÄ«ga Antantei, lai saskaldÄ«tu Krievijas impÄ“riju, Austroungārijas impÄ“riju, Vācijas impÄ“riju, kura bija piesavinājusies franču zemes. TāpÄ“c Antante atbalstÄ«ja nacionālās kustÄ«bas, un arÄ« latvieši tika pie savas valsts. Savukārt Eiropas inteliÄ£ence cerÄ“ja, ka karš veicinās garÄ«go atjaunošanos. XX gadsimta sākumā garÄ«gumam „karu” bija pieteikusi tā dÄ“vÄ“tā masu kultÅ«ra. Tolaik domājoši cilvÄ“ki masu kultÅ«rā saskatÄ«ja milzÄ«gas briesmas eiropeiskajām garÄ«gajām vÄ“rtÄ«bām. Eiropas inteliÄ£ence – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, mākslinieki, juristi, ārsti – tāpÄ“c tÅ«lÄ«t iesaistÄ«jās karadarbÄ«bā. PiemÄ“ram, jau pirmajās dienās uz fronti devās apmÄ“ram 4000 krievu inteliÄ£enti. ArÄ« latviešu brÄ«vprātÄ«go strÄ“lnieku bataljonu (apm. 40 000 karavÄ«ru) formÄ“šana notika ar lielu entuziasmu un tajā skaitā inteliÄ£ences entuziasmu.

II Pasaules kara „projektā” arÄ« bija humānistiski ideāli. Tādi bija cīņa pret starptautiski plaši izplatÄ«to nacismu un fašismu, kas asociÄ“jās ne tikai ar tautu, bet arÄ« ar individuālajām cilvÄ“ka tiesÄ«bām Ne velti pÄ“c kara sākās cilvÄ“ktiesÄ«bu aizstāvÄ“šanas kampaņa.

Katrā ziņā pašlaik var fantazÄ“t par III Pasaules kara „projekta” humānistiskajiem ideāliem. AcÄ«mredzot pirmais ideāls varÄ“tu bÅ«t iracionālisma, debilizācijas, dekonstrukcijas, degradācijas apturÄ“šana. Karš var palÄ«dzÄ“t noformÄ“ties daudzpolārai pasaulei, tautām un nācijām saglabāt nacionālo pašcieņu un valstisko suverenitāti, sociuma žogmalÄ“ nostumt dažāda veida divkājainos atkritumus – pederastus, pedofilus, viendzimuma laulÄ«bu fanus, bÄ“rnu tirgotājus, nacionālos nodevÄ“jus, sabiedriskā Ä«pašuma laupÄ«tājus. Tikai zombÄ“ts kretÄ«ns var neatzÄ«t, ka eiropeÄ«du slimā sabiedrÄ«ba jau pasen ir sākusi karu pati pret sevi. Tā vien liekas, ka tā jau ir neārstÄ“jami slima sabiedrÄ«ba, kura karā pret sevi aprij visus cilvÄ“ciskos resursus un fatāli novājina visus dzÄ«ves spÄ“kus. III Pasaules karš jeb Globālais karš var glābt „balto” rasi no pilnÄ«ga sabrukuma.