Iesaki rakstu:

CilvÄ“ku pārdomās par sevi un ārÄ“jo vidi var Ä“rti saskatÄ«t divas apziņas stratÄ“Ä£ijas. Katra apziņas stratÄ“Ä£ija izpaužas Ä«paši piemÄ“rotā laikā. Tā izpaužas Ä«paši savdabÄ«gi filosofijā, reliÄ£ijā, zinātnÄ“, morālÄ“, politikā, saimnieciskajā darbÄ«bā, sadzÄ«viskajā atmosfÄ“rā. Viena apziņas stratÄ“Ä£ija izpaužas pārejas laikmetā. Otra apziņas stratÄ“Ä£ija izpaužas relatÄ«vi harmoniska lÄ«dzsvara laikmetā. Tāds laikmets iestājas starp diviem pārejas laikmetiem un var turpināties gadu desmitiem vai gadu simtiem ilgi.

NebÅ«s lieki atgādināt par mÅ«su dzÄ«vi pārejas laikmetā. Turklāt ļoti spilgtā pārejas laikmetā. Tas enerÄ£iski uzņēma tempu XX gadsimta 80.gados, kad „krāsaino” rasu dzimstÄ«ba jau bija sasniegusi drausmÄ«gus apgriezienus, bet „baltā” rase bija izbridusi 70.gadu stagnācijas purvu. Pārejas laikmets var turpināties lÄ«dz XXI gadsimta vidum jeb kādai totālai katastrofai (atomkaram, meteorÄ«tu „uzbrukumam”) ievÄ“rojami ātrāk. MÅ«su apziņas stratÄ“Ä£ija ir pārejas laikmeta apziņas stratÄ“Ä£ija ar visām tai raksturÄ«gajām vājÄ«bām. MÄ“s Latvijā jau esam krietni izmocÄ«jušies pārejas laikmeta grÅ«tÄ«bās un ar nepacietÄ«bu gaidām totālu katastrofu.

Pašlaik cilvÄ“ku dzÄ«ve krasi izmainās. Pat tik lielā mÄ“rā, ka izmainās cilvÄ“ks kā saprātÄ«ga bÅ«tne. HominÄ«du jaunajiem vÄ“sturiskajiem variantiem jau ieviesti speciāli apzÄ«mÄ“jumi. Tādi ir apzÄ«mÄ“jumi „postcilvÄ“ks” un „aktors”. Domājams, vairs nav ilgi jāgaida cilvÄ“ka klonÄ“šanas legalizācija. Savukārt mÅ«sdienu roboti cilvÄ“ku nespÄ“j aizstāt vienÄ«gi gultā.

Par aktoriem dÄ“vÄ“ visjaunāko laiku cilvÄ“ku tipu, kuram ir svešas garÄ«gās intereses un kura gaitas šajā saulÄ“ vada materiālais izdevÄ«gums un materiālais savtÄ«gums. Savukārt par postcilvÄ“kiem dÄ“vÄ“ tādus tipus, kuriem ir svešas ne tikai garÄ«gās intereses, bet ir sveša Ä«stenÄ«bas saprātÄ«ga uztvere. PostcilvÄ“ki no cilvÄ“ku (Homo sapiens) viedokļa visu veic bez galvas un bez sirdsapziņas. AtšÄ·irÄ«ba ir tik milzÄ«ga, ka tādus sugas brāļus cilvÄ“kiem nākas strikti norobežot (diemžēl iespÄ“jams tikai terminoloÄ£iski) no sevis un tāpÄ“c lietot salikteņu daļu „post” (lat. pÄ“c, aiz); respektÄ«vi, lietot salikteni „postcilvÄ“ks”.

EiropeÄ«du pagātnÄ“ ir bijuši vairāki pārejas laikmeti. Zinātnes interese par pārejas laikmetiem ir urdoša. Tas ir saprotams. Daudz vilinošÄk ir pÄ“tÄ«t uzkrÄ«toši straujā un radikāli mainÄ«gā kustÄ«bā esošu materiālu nekā vāji pulsÄ“jošu un gandrÄ«z sastingušu materiālu.

Zinātne zina diezgan daudz par pārejas laikmeta specifiku. Tā, piemēram, pārejas laikmetā ir vairākas jocīgas garīgās tendences. No tām divas vienmēr ir obligātas. Pirmkārt, obligāta ir krīzes apziņa. Otrkārt, obligāts ir metafizikas pieprasījums.

Katrā pārejas laikmetā var konstatēt krīzes apziņu. Tomēr krīzes ontoloģiskais saturs un krīzes emocionālā tonalitāte var mainīties.

IepriekšÄ“jais pārejas laikmets (tas organiski attiecās uz jauno latviešu tautu un latviešu jauno kultÅ«ru) bija no XIX gadsimta 80.gadiem lÄ«dz I Pasaules kara sākumam 1914.gadā. Tā laikmeta inteliÄ£enci bija pārņēmusi skaudri izteikta krÄ«zes apziņa.

KrÄ«zi jÅ«tÄ«gi apzinājās arÄ« tāds latviešu intelektuālais censonis kā Jānis PliekšÄns. Viņš cietumā savai mīļotajai Iniņai (Elzai Rozenbergai) rakstÄ«ja garu garas vÄ“stules par vecās dzÄ«ves krÄ«zi un jaunas dzÄ«ves nepieciešamÄ«bu. Turpmākajā dzÄ«vÄ“ noteicošai lomai esot jābÅ«t jauna tipa cilvÄ“kam. Rainis to nosauca par Nākotnes cilvÄ“ku. Tas ir tas pats Nākotnes cilvÄ“ks, no kura gandrÄ«z pÄ“c 100 gadiem tik ļoti baidÄ«jās Raiņa Kopotu rakstu akadÄ“miskā izdevuma galvenā redkolÄ“Ä£ija XX gadsimta 70.-80.gados.

Nākotnes cilvÄ“kā Rainis iemiesoja maksimāli augstu garÄ«gumu, maksimāli augstu sociālā un morālā pienākuma apziņu. Padomju vulgāro marksistu acÄ«s Nākotnes cilvÄ“ks bija izteikts ideālists un izteikts ideālisma paraugs. Tas, saprotams, nesaskanÄ“ja ar vulgārā materiālisma antropoloÄ£isko etalonu. TāpÄ“c Kopotos rakstos Nākotnes cilvÄ“kam veltÄ«tie teksti tika mākslÄ«gi atšÄ·aidÄ«ti ar citiem tekstiem, lai nevienam padomju pilsonim nerastos aizdomas par Raiņa ideālistisko pasaules uzskatu. Rainis drÄ«kstÄ“ja bÅ«t vienÄ«gi materiālists un vienÄ«gi proletariāta dzejnieks.

Var droši teikt, ka lÄ«dz mÅ«sdienām Raiņa filosofisko studiju visdedzÄ«gākā morālā atbalstÄ«tāja ir bijusi Aspazija. Par to liecina viņas kvÄ“lās atbildes vÄ“stules, kā arÄ«, protams, viņas lugu un dzejas idejiskā orientācija. Aspazija ņēma vÄ“rā Raiņa atziņas, un viņai pašai bija savas atziņas par Nākotnes cilvÄ“ku un tā lomu nākotnes sabiedrÄ«bā.

1905.gada revolÅ«cijas nemierÄ«gajos mÄ“nešos, trimdas gados un pÄ“c I Pasaules kara abu dzejnieku garÄ«gajās interesÄ“s priekšroku guva citi motÄ«vi, citas tÄ“mas un citas problÄ“mas. Aspazijas un Raiņa, kā arÄ« latviešu nopietno vÄ«ru J.Asara, J.Akurātera, K.Skalbes, A.Berga, F.CielÄ“na, V.EglÄ«ša, H.Elgasta, J.Jankava, R.Klaustiņa, J.Kovaļevska, P.Dauges, J.Jansona (Brauna), A.Niedras, P.Stučkas, M.Valtera darbÄ«bā pārejas laikmeta analÄ«tika visintensÄ«vākā bija no XIX gadsimta 90.gadiem lÄ«dz 1905.gadam.

Tas pats sakāms par citu Eiropas tautu (vāciešu, franču, angļu, spāņu, krievu, somu, norvÄ“Ä£u, poļu, itāļu) intelektuāļu un mākslinieku attieksmi pret pārejas laikmetu. Par to ir sarakstÄ«tas interesantas grāmatas. Viņi krÄ«zi skatÄ«ja no dzÄ«ves progresa viedokļa. Viņuprāt vecā dzÄ«ves kārtÄ«ba bija sākusi buksÄ“t un vairs nespÄ“ja apmierināt cilvÄ“ku vajadzÄ«bas. Nācās ņemt vÄ“rā, ka satraucoši bija pieaudzis Eiropas iedzÄ«votāju skaits. Lai pārvarÄ“tu krÄ«zi, bija nepieciešama krietni progresÄ«vāka dzÄ«ves kārtÄ«ba sociāli politiskajā, ražošanas attiecÄ«bu, izglÄ«tÄ«bas jomā.

Ne tikai Aspazijas un Raiņa galvā uzplaiksnÄ«ja  vÄ«zijas par jauna tipa cilvÄ“ku. Par to poÄ“tiski fantazÄ“ja arÄ« citu tautu radošÄ inteliÄ£ence. Tai bija noteicošÄ loma sabiedriskās apziņas labdabÄ«gā formÄ“šanā atšÄ·irÄ«bā no mÅ«sdienām, kad radošÄ inteliÄ£ence ar savu postmodernismu vienÄ«gi padziļina sabiedriskās apziņas destrukciju un degradāciju.

IepriekšÄ“jais pārejas laikmets pamatā attiecās uz eiropeisko civilizāciju, kaut gan ietekmÄ“ja arÄ« pārÄ“jo civilizāciju likteni. TurpretÄ« tagad dzÄ«vojam planetāra mÄ“roga pārejas laikmetā. Tagad kardinālas pārmaiņas ir katrā civilizācijā. MÅ«sdienu pārejas laikmetā tāpat kā iepriekšÄ“jā pārejas laikmetā ir sastopama krÄ«zes apziņa un metafizikas pieprasÄ«jums. TomÄ“r mÅ«sdienu krÄ«zei ir savādāks saturs un nesalÄ«dzināmi drÅ«māka emocionālā tonalitāte.

MÅ«sdienu krÄ«zes centrā ir demogrāfiskā problemātika, kas vissāpÄ«gāk attiecās uz strauji izmirstošajiem eiropeÄ«diem. EiropeÄ«du krÄ«zes apziņai ir fatāls raksturs, jo dominÄ“ bezperspektivitātes psihiskais komplekss. Faktiski sociuma iespaidÄ«gu daļu ir pārņēmusi frustrācija. Tā sauc psihisko stāvokli gadÄ«jumos, ja dzÄ«ves mÄ“rÄ·us traucÄ“ sasniegt dažādi reāli vai šÄ·ietami šÄ·Ä“ršÄ¼i. Tāds reāls šÄ·Ä“rslis ir nākotnes trÅ«kums. Frustrācijas avotam ir izteikti eksistenciāla iedaba, sekmÄ“jot eksistenciālā vakuuma sajÅ«tu – dzÄ«ves jÄ“gas trÅ«kumu. Turklāt eiropeÄ«diem savu izmiršanu nākas apraudāt citu rasu invāzijas kontekstā. Eiropa pārvÄ“ršas mongoloÄ«dās un negroÄ«dās rases „otrā dzimtenÄ“”.

Tātad eiropieši ir dubulti apdraudÄ“ti. Samazinās ne tikai viņu skaits, bet samazinās arÄ« viņu dzÄ«ves telpa, jo viņu mājas piepildās ar svešiniekiem. Ne velti pašlaik eiropiešus var iedalÄ«t trijās grupās. Pirmajā, vislielākajā grupā ietilpst cilvÄ“ki, kuri apātiski sÄ“d un gaida katastrofu. Otrajā, visnelielākajā grupā ietilpst cilvÄ“ki, kuri vÄ“las cÄ«nÄ«ties pret Eiropas bojāeju. Trešajā, diezgan apjomÄ«gajā, grupā ietilpst „oficiālā Eiropa” (kaut kas anormāls starp aktoriem un postcilvÄ“kiem). Tai rÅ«p vienÄ«gi klanÄ«šanās ASV, un tā nav spÄ“jÄ«ga organizÄ“t efektÄ«vu Eiropas pašaizsardzÄ«bu.

ArÄ« šodienas krÄ«zi nākas vÄ“rtÄ“t no dzÄ«ves progresa viedokļa. CilvÄ“ku dzÄ«ves progress turpinās. Tiekamies ar grandioziem panākumiem. Taču reizÄ“ ir radusies neparasta situācija.

Neparasti ir tas, ka planÄ“tas sociuma visplašÄkajos slāņos dzÄ«ves progress kāpina krÄ«zes apziņu. Ne velti uz progresa augļiem rezervÄ“ti noskatās planÄ“tas daudzas lielas un saprātÄ«gas tautas, kā arÄ« atsevišÄ·as civilizācijas. Īpaši tās tautas un civilizācijas, kuru mentalitāte ir nostiprinājusies klasiskās izglÄ«tÄ«bas gadsimtos un kuru reliÄ£iskā dzÄ«ves gudrÄ«ba māca pret dažāda veida „progresismu” izturÄ“ties kritiski, vairāk paļaujoties uz tradicionālajām vÄ“rtÄ«bām un tradicionālajiem dzÄ«ves formātiem, jo tie sakņojās garÄ«gumā, morāli tikumiskajā stabilitātÄ“, vispusÄ«gā izglÄ«totÄ«bā un panorāmiskā domāšanā.

Mūsdienās dzīves progress dažās sfērās ir izraisījis regresu citās sfērās. Piemēram, augstākās izglītības devalvāciju, garīguma un zinātniskuma nihilismu, mākslas un literatūras pliekanību, morālo pagrimumu.

Jau labu laiku ārÄ“ji visiespaidÄ«gākais progress ir kultÅ«ras vienā no trim galvenajiem segmentiem – cilvÄ“ku komunikācijā. Tiek izdomātas, ražotas un lietotas jaunas komunikācijas tehnoloÄ£ijas. Tās ievÄ“rojami izmaina informācijas apmaiņu. Skaidrs, ka komunikācija vienmÄ“r atsaucās uz pārÄ“jiem diviem kultÅ«ras galvenajiem segmentiem – cilvÄ“ku darbÄ«bu un cilvÄ“ku uzvedÄ«bu. Cita lieta, kādā veidā atsaucās – pozitÄ«vā veidā jeb negatÄ«vā veidā.

Jauno komunikācijas tehnoloÄ£iju autori ir jaunās paaudzes diezgan Ä«patni kadri. GandrÄ«z visiem no viņiem ir bijusi, korekti sakot, savdabÄ«ga saskarsme ar augstāko izglÄ«tÄ«bu, zinātniski akadÄ“misko korporāciju, humanitāro erudÄ«ciju un kompetenci. Diezgan Ä«patnie jaunieši ir radÄ«juši ne tikai jaunas komunikācijas tehnoloÄ£ijas, bet arÄ« jaunu valodu, bez kuras nav iespÄ“jams produktÄ«vi izmantot viņu inovācijas.

Tiesa, šajā momentā nekā neparasta nav. DzÄ«ves progress vienmÄ“r iet roku rokā ar jaunu valodu. Taču mÅ«su pārejas laikmetā neparasti ir tas, ka šÄ« jaunā valoda galvenokārt ir attiecÄ«gā kontingenta žargons un slengs. Jaunajai valodai nav gandrÄ«z nekā kopÄ“ja ar literāro valodu un lingvistiskajām tradÄ«cijām. Pret žargonu un slengu sociuma inteliÄ£entākā daļa (ne tikai vecākā paaudze) automātiski izjÅ«t pamatotas antipātijas. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos ir grÅ«ti nedomāt par sabiedrÄ«bas garÄ«go krÄ«zi.

Sociuma vÄ“rtÄ«gākajai daļai nav pieņemama komunikācijas tehnoloÄ£iju ietekme uz jaunās paaudzes uzvedÄ«bu. Agrāk tā nebija. Agrāk komunikācijas novitātes nebojāja cilvÄ“ku uzvedÄ«bu. Agrāk komunikācijas novitātes nebija tikai vienas paaudzes kaislÄ«bu objekts. Teiksim, telegrāfs un telefons nebija tikai jaunās paaudzes kaislÄ«ba, bez kā it kā nebÅ«tu iespÄ“jams dzÄ«vot. Telegrāfs un telefons neizmainÄ«ja cilvÄ“ku uzvedÄ«bu uz slikto pusi. Ja arÄ« telegrāfs un telefons kaut ko izmainÄ«ja, tad tas nekādā gadÄ«jumā nebija iegansts psihiatru bažām par novirzÄ“m jaunatnes psihÄ“. Turklāt pat „balto” cilvÄ“ku pÄ“dÄ“jā cerÄ«bā – Rietumeiropas aristokrātiskās jaunatnes psihÄ“. Šajā ziņā simboliski melnu vÄ“rienu nesen iemantoja nākamā karaļa uzvedÄ«ba slimnÄ«cas palātā, radoši saldkaisli smaidot ar mobilo telefonu filmÄ“jot sievas mokas dzemdÄ«bās.

MÅ«sdienu pasaule ir ieguvusi komplicÄ“tas pasaules statusu. Bet tas diemžēl asociÄ“jas ar krÄ«zi, jo komplicÄ“tai pasaulei ir vajadzÄ«gas savādākas refleksijas (pārdomas, apceres). Refleksijas lÄ«dzšinÄ“jais tips (domu un pārdzÄ«vojumu garÄ«gais izvÄ“rtÄ“jums) vairs nekur neder. Domu un pārdzÄ«vojumu garÄ«gais izvÄ“rtÄ“jums sniedz garÄ«gos secinājumus. KomplicÄ“tai pasaulei nav vajadzÄ«gi garÄ«gie secinājumi, bet ir vajadzÄ«gi taustāmi un praktiski noderÄ«gi secinājumi, tÅ«lÄ«t visam aprÄ“Ä·inot cenu, materiālo lietderÄ«bu un personiski savtÄ«go ieguvumu. KomplicÄ“tai pasaulei ir vajadzÄ«gs komplicÄ“ti reflektÄ“jošs cilvÄ“ks, kurš ir spÄ“jÄ«gs ātri un empÄ«riski pragmātiski analizÄ“t komplicÄ“tus fenomenus, bet galvenais materiālistiski rÄ«koties ar komplicÄ“tiem fenomeniem.

Par laimi vai nelaimi Rietumu civilizācijā tāds komplicÄ“ti reflektÄ“jošs cilvÄ“ks jau ir pieteicies pārņemt iniciatÄ«vu dzÄ«ves visās pozÄ«cijās. Tas ir aktors. Viņa materiālistiskā un savtÄ«gā mentalitāte lieliski iederās mÅ«sdienu komplicÄ“tajā pasaulÄ“. Uzskatāmākais piemÄ“rs ir finansu kapitāla operācijas aizvadÄ«tajos apmÄ“ram 20 gados. Aktora vienÄ«gā nelaime ir tā, ka sociuma garÄ«gi apdāvinātā daļa nekad viņu necienÄ«s un neatbalstÄ«s. TādÄ“jādi aktoru kolektÄ«vā nākotne ir atkarÄ«ga no garÄ«gi apdāvināto cilvÄ“ku izmiršanas. Aktoru laimÄ«gās nākotnes apogejs tiks sasniegts pÄ“c garÄ«gi apdāvināto cilvÄ“ku aiziešanas viņā SaulÄ“. Aktoru laimÄ«go nākotni var apdraudÄ“t vienÄ«gi postcilvÄ“ki, kuru vairošanās temps ir satraucošs. „Balto” cilvÄ“ku saprātÄ«gais minimums vairs nav spÄ“jÄ«gs apturÄ“t postcilvÄ“ku dinamisko Ä£enÄ“zi. IespÄ“jams, tas var bÅ«t pa spÄ“kam materiālistiski pragmātiskajiem un bezdvÄ“seliski konstruktÄ«vajiem aktoriem, ja viņi postcilvÄ“kos savlaicÄ«gi saskatÄ«s apdraudÄ“tÄ«bu un nolems tos likvidÄ“t.

KrÄ«zes apziņas satelÄ«ts ir metafizika. Neapšaubāmi metafizika ir vajadzÄ«ga ne tikai krÄ«zes dārdoņā. TomÄ“r metafizikas vislielākais pieprasÄ«jums ir krÄ«zes dārdoņā pārejas laikmetā.

Pašlaik no Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzÄ«votājiem visaplamākais  priekšstats par metafiziku var bÅ«t vecākās paaudzes indivÄ«diem, kuri vidÄ“jo un augstāko izglÄ«tÄ«bu ieguva sociālisma gados un vÄ“lāk netiecās koriģēt sabiedrÄ«bas mācÄ«bas, marksistiskās filosofijas un zinātniskā komunisma sniegtās prātulas.

Taču ne mazāk aplams priekšstats par metafiziku var bÅ«t arÄ« šodienas Austrumeiropas jaunāko paaudžu atvasÄ“m, kā arÄ« Rietumeiropas iedzÄ«votājiem. Aplamu informāciju par metafiziku sniedza ne tikai sociālisma valstÄ«s.

Sociālisma valstÄ«s metafizika bija kaut kas kaitÄ«gi pretÄ“js dialektikai. Ar jÄ“dzienu „metafizika” apzÄ«mÄ“ja dogmatisku un stagnantu domāšanas metodi, kura traucÄ“ komunisma celtniecÄ«bu. Savukārt Rietumeiropā metafiziku vispār noraida un pasludina par nevajadzÄ«gu domāšanas metodi, kaut gan jau Aristotelim metafizika bija cilvÄ“ciskās dzÄ«ves mÄ“rÄ·is un augstākās baudas avots. Rietumeiropā un tagad arÄ« Austrumeiropā komandÄ“jošÄ postmodernisma prātniecÄ«ba burtiski ienÄ«st metafiziku un pret metafiziku izturās kā pret vislielāko ienaidnieku. PÄ“cpadomju laikā postmodernisma prātniecÄ«ba ir iekūņojusies arÄ« Latvijas izglÄ«tÄ«bā, tāpÄ“c jaunāko paaudžu priekšstati par metafiziku nevar krasi atšÄ·irties no vecākās paaudzes priekšstatiem.

Iemesls, kāpÄ“c metafiziku nemÄ«l ne kapitālisti, ne komunisti, ir ļoti vienmuļš. Metafizika ir domāšanas metode. Turklāt tādas domāšanas metode, kas tiecas sasniegt jebkura izziņas objekta „tÄ«rās formas” (O.Špenglers), „patiesÄ«bas skaistumu” (GÄ“te), „domās deducÄ“t visas lietas” (I.Kants), „aptvert vienā skatÄ«jumā visus vÄ“sturiskos faktus par cilvÄ“ku” (F.Nīče). Metafizika ir tāds zināšanu ieguves veids, kas iet tālāk par iespÄ“jamo juteklisko pieredzi. Tātad iet tālāk par to, ko var saskatÄ«t, pataustÄ«t, sadzirdÄ“t. Metafizika apmierina  cilvÄ“ku „fantastiskās bezgalÄ«bas alkas” (atkal O.Špenglers).

Vārdu sakot, metafizika ir domāšana par attiecÄ«gās parādÄ«bas visdziļāko bÅ«tÄ«bu, esamÄ«bas jÄ“gu, esamÄ«bas iekšÄ“jo vienotÄ«bu. Metafiziski domājošs cilvÄ“ks vÄ“las visu noskaidrot maksimāli pilnÄ«gi un lÄ«dz galam. Viņš cenšas katrā konkrÄ“tajā Ä«stenÄ«bas parādÄ«bā saskatÄ«t ne tikai pirmsākumu, bet arÄ« vispārÄ«go un šÄ« vispārÄ«gā vienotÄ«bu ar citām vispārÄ«gām izpausmÄ“m.

Metafizikas vitāla tieksme ir vienā skatÄ«jumā aptvert visu veselumu; kā saka – visu kosmosu. Nākas zināt, ka priekšstats par veselumu ir iespÄ“jams vienÄ«gi metafiziski. Ar metafiziku drÄ«kst konkurÄ“t tikai māksla, kura savos tÄ“los spÄ“j visu aptvert vienā veselumā.

Tā, piemÄ“ram, priekšstats par kultÅ«ru kā veselumu, kurā ietilpst bezgalÄ«gi daudzi artefakti un bezgalÄ«gi plašs idejiski virtuālais slānis, ir iespÄ“jams vienÄ«gi metafiziski. KultÅ«ra faktiski mÅ«su apziņā ir gigantiska partitÅ«ra. ŠÄ« gigantiskā partitÅ«ra ir sapresÄ“ta prāta skatÄ«juma vienā mirklÄ« jeb, citiem vārdiem sakot, prāta momentālā magmātiskā izvirdumā, izgaismojot visu vienā momentālā gaismā ar nosaukumu „kultÅ«ra”. MÄ“s taču katrs saprotam, ka kultÅ«ru kā veselumu nevaram paņemt savās rokās. VienÄ«gi savā prātā kultÅ«ru varam iztÄ“loties kā veselumu. ŠÄ« iztÄ“lošanās tad principā arÄ« ir tā domāšanas metode, kuru sauc par metafiziku. Bez šÄ«s metodes mÄ“s nevaram analizÄ“t kultÅ«ru. Ja baidāmies no metafizikas, tad vispār nav vÄ“rts runāt par kultÅ«ru. Jaunajai zinātnei kulturoloÄ£ijai bez metafizikas nav nekāda jÄ“ga.

Metafizika ir organiska metode ne tikai kulturoloÄ£ijā. Bez metafizikas nav iespÄ“jama astroloÄ£ija – astrofizikas un metafizikas sintÄ“ze. Eksistenciālisma filosofija nav iespÄ“jama bez metafizikas, apcerot, piemÄ“ram, slaveno tÄ“zi „memento mori” (neaizmirsti, ka esi mirstÄ«gs; atceries nāvi). PolitoloÄ£ijā bez metafizikas nevar apskatÄ«t tādu fundamentālu kategoriju kā „vara”, ap kuru vienmÄ“r ir bijusi mistiska noslÄ“pumainÄ«ba un transcendentāla nenoteiktÄ«ba. Ne varas izcelsme, ne varas bÅ«tÄ«ba un varas bijÄ«ba nav izšÄ·irama nedz ar loÄ£ikas un matemātikas, nedz ar jutekliskās pieredzes palÄ«dzÄ«bu.

Nav grÅ«ti saprast, kāpÄ“c metafiziku neatzÄ«st vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms. Abām prātniecÄ«bām ir alerÄ£ija pret patstāvÄ«gu domāšanu, patiesÄ«bas, bÅ«tÄ«bas un jÄ“gas noskaidrošanu. Abas prātniecÄ«bas cenšÄs panākt, lai cilvÄ“ki ticÄ“tu, bet nevis domātu. Vulgārais marksisms un neoliberālais postmodernisms cilvÄ“kos iepotÄ“ uzticÄ«bu autoritātÄ“m, bet nevis pamatbÅ«tÄ«bai.

Par metafizikas māti uzskata cilvÄ“ka izbrÄ«nu par savu eksistenci. CilvÄ“ks ir vienÄ«gais dzÄ«vnieks, kurš brÄ«nās par savu eksistenci. Citi dzÄ«vnieki nebrÄ«nās, bet cilvÄ“ks brÄ«nās. Protams, nebrÄ«nās aktori un postcilvÄ“ki. CilvÄ“ks izbrÄ«nÄ«gi jautā, kāpÄ“c viņš dzÄ«vo. Īpaši aktÄ«vi jautā nāves priekšÄ un dažādu ciešanu brīžos.

Un, lÅ«k, atklājas izskaidrojums, kāpÄ“c metafizika vispieprasÄ«tākā ir krÄ«zes laikā pārejas laikmetos, kad visapkārt ir ciešanu jÅ«ra. Pārejas laikmeti var sagādāt gandarÄ«jumu vienÄ«gi zinātniekiem. Bet arÄ« tikai tad, ja viņi pÄ“ta senākos pārejas laikmetus. Tagadnes pārejas laikmetā nevienam nav viegla dzÄ«ve. Bez ciešanām neiztikt. Ne velti Ä·Ä«niešu tautā jau no seniem laikiem ir nolādÄ“jums, kādam ļauni nevÄ“lot dzÄ«vot pārejas laikmetā. Katrs Ä·Ä«nietis zina, ka pārejas laikmetā ir visgrÅ«tākā dzÄ«ve. GrÅ«ti ir dzÄ«vot materiālajā ziņā un grÅ«ti ir dzÄ«vot garÄ«gajā ziņā. Pārejas laikmeta krÄ«ze Ä«paši uzkarsÄ“ metafiziskos jautājumus par dzÄ«ves sÅ«tÄ«bu, vÄ“rtÄ«bu un jÄ“gu. Ja cilvÄ“ki ir spiesti staigāt ar eksistenciālā vakuuma sajÅ«tu, tad acÄ«mredzot pÄ“dÄ“jā cerÄ«ba var bÅ«t vienÄ«gi metafizika kā garÄ«gā terapija un profilakse.