Iesaki rakstu:

„Nabagu” libertÄ«nisms (kustÄ«ba par neierobežotu indivÄ«du lÄ«dztiesÄ«bu un brÄ«vÄ«bu) ir nonācis strupceļā. SvarÄ«gs iemesls ir „nabagu” izpalÄ«gu „kreiso” kustÄ«bu idejiskā impotence. Taču objektÄ«vi pats svarÄ«gākais iemesls ir „nabagu” ne ar ko nesalÄ«dzināmā cilvÄ“ciskā transformācija – pārvÄ“ršanās pilnÄ«gi negaidÄ«tā sociālajā izskatā.

„Nabagi”, protams, ir metafora. Metafora sarunai par proletariātu. Tātad sarunai par sociālo slāni, kas radās XIX gadsimtā.

Radās acÄ«mredzot ne uz visiem laikiem kā, piemÄ“ram, tādi sociālie slāņi kā zemniecÄ«ba un aristokrātija. ArÄ« inteliÄ£ence. Proletariāta vÄ“sturiskais liktenis nav garš. Interesanti, kā šodien justos Rainis – proletariāta poÄ“tiskais apoloģēts. Viņa dzejā proletariāts ir nekad nenovÄ«stošs cilvÄ“ces lolojums. Rainis priecājās par proletariāta spožo nākotni mūžu mūžos.

Proletariāta mūža ilgums ir apmÄ“ram viens gadsimts (3-4 paaudzes). Dažās vietās mazliet ilgāk. Pašlaik, XXI gadsimta sākumā, nākas runāt par proletariāta izzušanu. ArÄ« Latvijā, kur proletariāts vÄ“traini uzbrieda XIX gadsimta beigās, kad RÄ«ga kļuva Krievijas impÄ“rijas kolosāls rÅ«pnieciskais centrs.

Pašlaik proletariāta izzušana virzās paralÄ“li ar sociālās netaisnÄ«bas pieaugumu un sabiedrÄ«bas krasu noslāņošanos bagātajos un nabadzÄ«gajos. Saprotams, virzās paralÄ“li vÄ“l ar daudzām citām radikāli jaunām parādÄ«bām un oriÄ£inālām tendencÄ“m, ar kurām ir svilinoši pārbagāts mÅ«su unikālais pārejas laikmets.

Uz Zemes ir sākusies agrāk neredzÄ“ta sociālā polarizācija. Tā attiecas uz visām civilizācijām. PatiesÄ«bā ir radusies jauna tipa sociālā polarizācija. Tā ir polarizācija tautu lÄ«menÄ« un valstu lÄ«menÄ«. AtsevišÄ·as tautas/valstis/nācijas tiek atstumtas no attÄ«stÄ«bas iespÄ“jām, modernizācijas un pat cilvÄ“ciskās dzÄ«ves elementāriem apstākļiem. T.s. neizdevušos valstu ignorÄ“šanai un apsmiešanai starptautiskajā diskursā ir oficiāls raksturs. Par to nebaidās ieminÄ“ties politiÄ·i, bet dažādu starptautisko organizāciju darbinieki vispār ar milzÄ«gu degsmi sastāda un plaši tiražē dažādus pārskatus par Failed states.

Taču neredzÄ“ta sociālā polarizācija ir arÄ« atsevišÄ·u tautu lÄ«menÄ«. Tas ir tāpÄ“c, ka proletariāta vietā ir radies jauns lumpeniski plebejiskās izcelsmes slānis, kas savā pārziņā ir ieguvis prāvus materiālos resursus. Tas ir tā dÄ“vÄ“tais jaunbagātnieku slānis gan „vecajās” kapitālisma zemÄ“s, gan Austrumeiropas postsociālisma zemÄ“s.

Jaunais slānis savā alkatÄ«bā un materiālistiskajā orientācijā faktiski ir vÄ“l nepatÄ«kami drÅ«māks slānis nekā proletariāts. ŠÄ«s jaunais slānis atklāti sludina sociālo darvinismu, un tam piemÄ«t pilnÄ«gi nepamatotas ambÄ«cijas un pretenzijas. Ja proletariāta ambÄ«cijas un pretenzijas vienmÄ“r izpaudās sociāli morālajā aspektā (proti, sociālā taisnÄ«guma aspektā), tad šÄ« jaunā sociālā slāņa ambÄ«cijas un pretenzijas izpaužas morāles nihilismā un kaut kādā ārprātÄ«gā bioloÄ£iskā pārākuma apziņā.

AtsevišÄ·Äs zemÄ“s (Ä«paši Krievijā) šis jaunais sociālais slānis sevi dÄ“vÄ“ par „kreatÄ«vo šÄ·iru”. Taču reāli nākas tikties ar alkatÄ«gu iznireļu bandu. ŠÄ«s bandas ideoloÄ£ijas centrā ir jau minÄ“tais sociālais darvinisms kolekcijā ar naidu pret saviem senčiem (proletariātu) un naidu pret visiem, kuriem dzÄ«vÄ“ galvenais nav materiālās labklājÄ«bas vairošana un primitÄ«va dzÄ«ves labumu baudÄ«šana.

Tajās zemÄ“s, kurās „kreatÄ«vajai šÄ·irai” ir izdevies tikt pie varas (neoliberālisma pārņemtajā Krievijā, Latvijā), valdÄ«šanas galvenie instrumenti ir meli, zagšana, krāpšanās, kukuļņemšana un sociālā netaisnÄ«ba. Sociālā harmonija šajās zemÄ“s nav sastopama un nav gaidāma.

Daudzās zemÄ“s veidojas „kreiso” spÄ“ku jaunas politiskās partijas. Taču tās nekur negÅ«st panākumus. Tātad „nabagi” tās neatbalsta. Ja kādā zemÄ“ tomÄ“r „kreisie” nāk pie varas, tad tÄ“lo nacionālos patriotus (GrieÄ·ijā) vai tikai mÄ«kstina kapitālismu (Latiņamerikā), neko vairāk nespÄ“jot vai arÄ« nevÄ“loties panākt. „Nabagu” revolÅ«cija nekur nav notikusi. 1917.gads ideālā formātā nekur nav atkārtojies.

„Kreiso” spÄ“ku idejiskā impotence ir totāla. Tā ir totāla ne tikai tāpÄ“c, ka strauji izzÅ«d sociālā bāze (proletariāts). Iemesls ir intelektuālajā impotencÄ“. „Kreisie” spÄ“ki nav spÄ“jÄ«gi piedāvāt stabilas un produktÄ«vas alternatÄ«vas „labÄ“jai” neoliberālisma ideoloÄ£ijai.

„Kreiso” spÄ“ku idejiskā bāze ir ļoti vāja un nav pratusi pieskaņoties mÅ«sdienu kapitālisma specifikai. „Kreisie” spÄ“ki turpina akcentÄ“t tādas tradicionālās vÄ“rtÄ«bas kā demokrātija, sociālisms, internacionālisms. Bet tā ir XIX gadsimta retorika. Tā neguva panākumus jau pirms II Pasaules kara. „Kreisie” izmanto libertÄ«nisma abstraktos saukļus, kuriem vairs neviens netic un kuri atbaida vÄ“lÄ“tājus. Vārds „demokrātija” šodien drÄ«zāk izraisa cinisku smÄ«nu nekā pozitÄ«vu atbalstu. SolÄ«t ieviest demokrātiju ir tas pats, kas neko nesolÄ«t reāli izdarÄ«t. „Kreisie” joprojām ignorÄ“ un neprot izmantot nacionālismu un konservatÄ«vismu, kam mÅ«sdienu pasaulÄ“ ir progresÄ“joša loma.

„Kreisie” spÄ“ki nav spÄ“jÄ«gi izprast kapitālisma involÅ«ciju („saraušanos”) un neoliberālo globalizāciju. Bet nākas saprast, ka pašlaik kapitālisms „saraujās”, neattÄ«stās, neprogresÄ“. Tā raksturojumā vispiemÄ“rotākais vārds ir „involÅ«cija”. Savukārt neoliberālā globalizācija saglabājās, taču zaudÄ“ ātrumu. Tās vietā nāk dziļš un visaptverošs konservatÄ«visms (ne reti fundamentālistiskā iepakojumā). Tas savukārt veicina protoimpÄ“riskuma pieaugumu – impÄ“riskuma sākotnÄ“jo, augstāko, galveno ideju restaurāciju. RelatÄ«vi lielās zemÄ“s protoimpÄ“riskums kļūst nacionālā valstiskuma idejiskais pamats.

XX gadsimtā kapitālisms izmantoja sociāldemokrātisma ideoloÄ£iju un kādu laiku (Ä«paši pÄ“c II Pasaules kara lÄ«dz 70. gadiem) guva teicamus panākumus. Kad sociāldemokrātisma ideoloÄ£ija sāka buksÄ“t un iestājās sociāldemokrātisma krÄ«ze, to nomainÄ«ja neoliberālisma ideoloÄ£ija, kas tagad sastopas ar varenu naidu un ir spiesta „sarauties”.

Mums Latvijā ir svarÄ«gi ņemt vÄ“rā, ka sociāldemokrātiskuma krÄ«ze jau bija „perestroikas” laikā. TāpÄ“c latviešu potenciālie „prihvatizācijas” reptiļi veltÄ«gi pÅ«lÄ“jās ar sociāldemokrātiskās retorikas skaistajām frāzÄ“m maskÄ“t savus patiesos mÄ“rÄ·us piesavināties sabiedrisko Ä«pašumu un pārņemt savās valsti. 1979.gadā pie varas nāca Tečere, 1980.gadā Reiganu ievÄ“lÄ“ja par prezidentu, 1989. gadā uz papÄ«ra tika formulÄ“ti praktiski jau daudz agrāk pārbaudÄ«tie Vašingtonas konsensa principi. Tātad „perestroikas” laikā neoliberālisms un tā satelÄ«ts neoliberālā globalizācija jau bija savu iespÄ“ju zenÄ«tā. MÅ«su „perestroikas” vÄ«ri un sievas to varÄ“ja nezināt. Viņu garÄ«gie gani LPSR VDK un citu speciālo dienestu kantoros, domājams, nebija  visai labi sagatavoti globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā. Neko nesaprata arÄ« latviešu emigrācijas sociāldemokrātiskie prātvÄ“deri-dubultspiegi brÅ«nie kalniņi un viņu audzÄ“kņi, no kuriem daži aktÄ«vi tiecās pÄ“cpadomju Latvijā iedzÄ«vināt sociāldemokrātismu.

Kopš 2007.gada kapitālisms ir nonācis ideoloÄ£iskajā strupceļā. MÄ«dÄ«šanās strupceļā ir ieilgusi. Teiksim, 2015.gadā nekas nav mainÄ«jies. GandrÄ«z desmit gadi ir pagājuši tukšgaitā. Å…emot vÄ“rā šodienas cilvÄ“ku laika nenormālo (eksaltÄ“ti dinamisko) izjÅ«tu, tas ir milzÄ«gi ilgs laiks ne tikai masu cilvÄ“ku apziņā. Un tas ir ļoti bÄ«stami. Katastrofāli zÅ«d uzticÄ«ba kapitālisma spÄ“jai atgÅ«t spÄ“kus.

Interesanti, ka „kreiso” kustÄ«bas krÄ«ze vienmÄ“r iet roku rokā ar kapitālisma un tā dominÄ“jošÄs ideoloÄ£ijas krÄ«zi. Tā jau notika aizvadÄ«tā gadsimta 70.gados, kad Rietumos iestājās ekonomiskā krÄ«ze. Toreiz sāka nÄ«kuļot arÄ« tā laika kapitālisma iedeoloÄ£ijas lÄ«deris - sociāldemokrātisms. TāpÄ“c to nomainÄ«ja neoliberālisms. Tagad atkal kapitālisms veÄ£etÄ“ krÄ«zes apstākļos un neoliberālisma vietā nākas izdomāt jaunu ideoloÄ£iju.

Diemžēl „kreiso” kustÄ«bas nespÄ“j elastÄ«gi pieskaņoties dzÄ«ves straujajām izmaiņām. „Kreiso” kustÄ«bas spÄ“j vienÄ«gi izelpot ideoloÄ£isko arhaiku, kas sen vairs nespÄ“j aizkustināt „nabagu” dvÄ“seles.

ŠÄ«s arhaikas atsevišÄ·s elements ir sociālais taisnÄ«gums. „Kreiso” kustÄ«bas mÄ«l pievÄ“rsties sociālajam taisnÄ«gumam. Sociālā taisnÄ«guma ieviešana ir „kreiso” kustÄ«bas svarÄ«gs mÄ“rÄ·is. Taču sociālā taisnÄ«guma jÄ“dziens arÄ« ir ļoti relatÄ«vs jÄ“dziens. Ne mazāk relatÄ«vs jÄ“dziens kā, piemÄ“ram, demokrātija un sociālisms.

Dzīvē viss ir citādāk. Dzīvē sociālā taisnīguma izpratne vienmēr ir pakļauta attiecīgajai situācijai un attiecīgajiem kultūras vispārējās transformācijas apstākļiem.

Teiksim, jaunbagātnieku slāņa rašanās stimulÄ“ izmaiņas sociālā taisnÄ«guma praksÄ“. Veidojas jauna sociālā taisnÄ«guma struktÅ«ra. Sociālais taisnÄ«gums ir jāskata ne tikai klasiskajā „bagāto” (buržuāzijas) un „nabagu” (proletariāta) kolÄ«ziju kontekstā. MÅ«sdienu jaunbagātnieki veido kolÄ«zijas arÄ« ar citiem sociālajiem slāņiem un tajā skaitā ar „veco buržuāziju”, kuras sociālais taisnÄ«gums ir aizskarts un kuru neapmierina jauno iznireļu finansiālās mahinācijas, kā arÄ« nekaunÄ«gā atsacÄ«šanās iesaistÄ«ties kultÅ«ras garÄ«gās un sociālās infrastruktÅ«ras veidošanā. Latvijā šajā ziņā tipiski ir ŠÄ·Ä“les kunga izteikumi par nepieciešamÄ«bu garÄ«go kultÅ«ru pakļaut tirgus ekonomikas nosacÄ«jumiem.

Sociālā taisnÄ«guma koncepts nav iespÄ“jams bez šÄ·iriskās apziņas. CilvÄ“kiem ir jāapzinās sava šÄ·iriskā piederÄ«ba. SabiedrÄ«bā ir jābÅ«t noteiktai skaidrÄ«bai par pastāvošo šÄ·irisko struktÅ«ru. MÅ«sdienās šajā ziņā valda liela neskaidrÄ«ba. Pašlaik šÄ·iriskā struktÅ«ra ir ļoti izplÅ«dusi, daudzpusÄ«ga un fragmentāra. Slavenā „kreatÄ«vā šÄ·ira” nemaz Ä«sti nezina, kurai šÄ·irai pieder. Tā gribÄ“tu integrÄ“ties Rietumu aristokrātijā un „vecajā buržuāzijā”. TomÄ“r ļoti skaidri apzinās tādas integrācijas neiespÄ“jamÄ«bu.

ArÄ« Latvijā pašlaik ir ļoti neskaidra šÄ·iriskā struktÅ«ra. „Perestroikas” dzemdÄ“to „prihvatizācijas” reptiļu smadzenÄ“s bÅ«s grÅ«ti uztaustÄ«t kaut kāda šÄ·iriskuma pašapziņu. Viņi zina vienÄ«gi to, ka nav strādnieki un nav zemnieki. Visaprobežotāko un visneizglÄ«totāko tipu intuÄ«cija apbÄ“dina, ka viņi nepieder arÄ« inteliÄ£encei.

Turklāt izglÄ«tÄ«ba tagad neko neizšÄ·ir. Strādnieks var bÅ«t ar augstskolas diplomu. Tagad augstākās izglÄ«tÄ«bas dokumenti mÄ“dz bÅ«t šoferiem, naktssargiem, sÄ“tniekiem, apkopÄ“jām. Pie tam augstus amatus var ieņemt bez attiecÄ«gās izglÄ«tÄ«bas. Latviešu valdÄ«bā bez augstākās izglÄ«tÄ«bas var bÅ«t ministrs.

Augstākās izglÄ«tÄ«bas devalvācija ir vispārzināma nelaime. Latvijā augstāko izglÄ«tÄ«bu tirgo ne tikai latvieši, bet arÄ« krievi savās privātajās firmās. Bukas, ņikiforovi, djakoni bez sirdsapziņas pārmetumiem apkauno krievu kultÅ«ru un krievu tradicionāli augsto izglÄ«tÄ«bu un zinātni.

ŠÄ·iriskās struktÅ«ras neskaidrÄ«bu vairo t.s. pakalpojumu ekonomika. Rietumu ekonomikā dominÄ“ pakalpojumu sniegšana. RÅ«pnieciskā ražošana ir pārcelta uz Ķīnu un citām Eirāzijas zemÄ“m. ArÄ« Latvijā dominÄ“ pakalpojumu sniegšana.

Pakalpojumu sfÄ“ras darbinieku šÄ·iriskā kopÄ«ba vÄ“l nav noformÄ“jusies ne terminoloÄ£iskajā, ne sociāli politiskajā veidā. Redzams ir vienÄ«gi tas, ka viņi sevi neapzinās ne kā proletariātu, ne kā inteliÄ£enci, kaut gan daudziem var bÅ«t dokumenti par augstāko izglÄ«tÄ«bu. Tā rezultātā strādājošo liela daļa tagad dzÄ«vo bez šÄ·iriskās identitātes. Tā ir šÄ·iriski amorfa masa, kuras šÄ·iriskais amorfisms pārvÄ“ršas sociālajā amorfismā – dzÄ«vÄ“ bez jebkādām sociāli politiskajām interesÄ“m aizstāvÄ“t savas vajadzÄ«bas un tajā skaitā sociālo taisnÄ«gumu.

„Kreiso” spÄ“ku sociālo bāzi (ne tikai proletariātu, bet plašÄkā nozÄ«mÄ“ „tautu”) var uzņemties aizstāvÄ“t valdošÄ elite. Tā savā politikā un ideoloÄ£ijā sludina velmi aizstāvÄ“t „tautas” intereses. Tā tas, piemÄ“ram, ir Krievijā, kur „kreiso” spÄ“ku sociālo bāzi ir piesavinājusies valdošÄ (principā liberālā un atsevišÄ·os praktiskās darbÄ«bas aspektos pat neoliberālā) partija, nedodot iespÄ“ju KF Kompartijai tikt pie varas. Krievijā valdošÄ elite/partija ir masu apziņas valdniece. Laiku pa laikam tiek formulÄ“ti dažādi saukļi masu zombÄ“šanai. Pat tika izdomāts tāds odiozs formulÄ“jums kā „vadāmā demokrātija”. „Tautas” aizstāvÄ«bas simbols ir valsts prezidents, kuram ir grandiozs atbalsts socioloÄ£iskajās aptaujās.

Latvijā valdošÄ kliÄ·e, neapšaubāmi, arÄ« aizstāv „tautas” intereses. Tikai atšÄ·irÄ«bā no Krievijas mÅ«sÄ“jie vairāk vai mazāk nemaskÄ“ti aizstāv tikai viena etnosa intereses, tādÄ“jādi padziļinot sociālo netaisnÄ«bu.

Obligāti ir jāņem vÄ“rā „balto” cilvÄ“ku demogrāfiskās pārejas determinÄ“tā mentalitāte. Tā ir izmirstošÄs rases mentalitāte. Tai nākotne neinteresÄ“, jo tai praktiski nemaz nav nākotnes. Teiksim, tajā pašÄ dažādu sociālo pretrunu slavenajā Krievijā 2015.gada jÅ«nija pirmajās nedēļās tika atklāti runāts par valsts iedzÄ«votāju mirstÄ«bas straujo pieaugumu. „Balto” cilvÄ“ku orientācija ir koncentrÄ“ta šodienas fizisko prasÄ«bu apmierināšanai, sākot ar sava Ä·ermeņa lutināšanu un beidzot ar savu smadzeņu lutināšanu dažādās izpriecās. UzkrÄ«toša ir „balto” cilvÄ“ku apziņas arhaizācija – atgriešanās savas evolÅ«cijas pirmsākumos pÄ“rtiÄ·u manierÄ“. Arhaizācijas galvenās iezÄ«mes ir priekšstatu trÅ«kums par pagātni un nākotni, realitātes situatÄ«vā un cikliskā uztvere.

„Balto” cilvÄ“ku destrukcijas un degradācijas konstatācija ir sociālās analÄ«tikas ikdiena. Cenšoties ņemt vÄ“rā ne tikai demogrāfiskās katastrofas lomu, bet arÄ« kultÅ«ras lomu, nākas atcerÄ“ties eiropeÄ«du virzÄ«bu XX gadsimtā. SvarÄ«ga loma bija t.s. vidusšÄ·irai. Rietumu kapitālisms vidusšÄ·iru dzemdÄ“ja apzināti, lai „nabagi” nefantazÄ“tu par jaunu 1917.gada revolÅ«ciju un lai bÅ«tu saražoto preču čakli pircÄ“ji.

VidusšÄ·ira ir patÄ“rÄ“tāju šÄ·ira. Tai nevar bÅ«t augsta garÄ«gā kapacitāte un tajā skaitā augsta sociālā taisnÄ«guma izjÅ«ta. RelatÄ«vi primitÄ«vajām dvÄ“selÄ“m tÄ«kamā un veiksmÄ«gā nemitÄ«gā patÄ“rÄ“šana aizmiglo prātu domāt par sociālo netaisnÄ«bu. PatÄ“rÄ“šanas baudas nestimulÄ“ izpratni par vidusšÄ·iras bÅ«tÄ«bu – neļauj saskatÄ«t vidusšÄ·iras izveidošanas manipulatÄ«vo jÄ“gu.

VidusšÄ·ira patÄ“rÄ“ preces un pakalpojumus. PatÄ“rÄ“ arÄ« politiskos pakalpojumus, kurus sniedz arodbiedrÄ«bas un liberālās partijas.

Rietumos politisko pakalpojumu ievÄ“rojamākais rezultāts bija politiskās varas lÄ“mums mākslÄ«gi stimulÄ“t patÄ“rÄ“šanu dažādu kredÄ«tu veidā bez reālā seguma. Politisko pakalpojumu nolÅ«ks bija palÄ«dzÄ“t vidusšÄ·irai vÄ“l vairāk patÄ“rÄ“t. Kad patÄ“rÄ“šana katastrofāli nesaskanÄ“ja ar reālajiem ienākumiem, iestājās krÄ«ze. Tā sākās 2007.gadā.

Kapitālisms ir pats sevi iedzinis postā. Lai saglabātu lÄ«dzšinÄ“jo peļņu, nepieciešams rast jaunu tirgu ārpus Zemes. Uz Zemes visas iespÄ“jas ir izsmeltas. Tirgu vairs nav iespÄ“jams palielināt. Vairs nav iespÄ“jams mākslÄ«gi stimulÄ“t Rietumu vidusšÄ·iras patÄ“rÄ“šanu. Ekonomika ir kļuvusi aloÄ£iska. Eksperti zina, ka ASV strādājošo reālā pirktspÄ“ja ir 1958.gada lÄ«menÄ«. Tas viss, kas tika pirkts pÄ“c 1958.gada, ir pirkts par mākslÄ«gi iedotiem lÄ«dzekļiem, drukājot dolārus un izsniedzot kredÄ«tus bez seguma. Savukārt rÅ«pnieciskās ražošanas pārcelšana uz Ķīnu un citām zemÄ“m radikāli atsaucās uz strādniecÄ«bas bezcerÄ«go nākotni un vidusšÄ·iras pauperizāciju – nonākšanu ilgstošÄ nabadzÄ«bā.

„Nabagu” libertÄ«nismam patiesÄ«bā nemaz nevar bÅ«t pozitÄ«vas perspektÄ«vas viena ļoti svarÄ«ga iemesla dēļ. „Nabagu” libertÄ«nisms ir iespÄ“jams tad, ja pie varas nāk proletariāts. Taču proletariāts nav spÄ“jÄ«gs valdÄ«t. Proletariāts nevar bÅ«t valdošÄ šÄ·ira. PSRS sludinātā proletariāta diktatÅ«ra (vÄ“lāk – „visas tautas valsts”) bija fikcija, demagoÄ£ija, pašapmāns.

Proletariāts nevar valdÄ«t tāpÄ“c, ka proletariātam ir vajadzÄ«ga aukle. Tradicionāli tāda aukle ir profesionālo revolucionāru partija. Tās biedri (Ä«paši pirmajā laikā) gandrÄ«z simtprocentÄ«gi ir inteliÄ£ences pārstāvji. ArÄ« aristokrātijas un buržuāzijas atvases, kā tas bija Krievijā. Viņi ir reālie valdnieki arÄ« pÄ“c veiksmÄ«gas „proletariāta revolÅ«cijas”, kad tiek izsludināta proletariāta valsts izveidošana.

Padomju retorikā netika slÄ“pta proletariātam uzticÄ«gas starpšÄ·iras inteliÄ£ences kardinālā politiskā loma. Lai iemidzinātu „nabagu” politisko modrÄ«bu un valstisko pašapziņu, PSRS varas struktÅ«rās tika speciāli iekļauti rÅ«pnÄ«cu strādnieki un darba zemniecÄ«bas pārstāvji – traktoristi, cÅ«kkopÄ“jas, slaucÄ“jas.

Šodienas globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā tiek atzÄ«ta nepieciešamÄ«ba mainÄ«t šÄ·iras kritÄ“rijus. LÄ«dz šim galvenie kritÄ“riji bija vienoti ar ražošanas spÄ“ku un produkcijas sadales kārtÄ«bu. Tāda pieeja vairs neder. SabiedrÄ«bā ir notikusi totāla lumpenizācija. SabiedrÄ«bā nav stabilitāte šÄ·iriskajā sfÄ“rā. CilvÄ“ks Ä«sā laikā var bÅ«t zinātnieks, bet pÄ“c tam oligarhs. VÄ“l pÄ“c neilga laika tas pats cilvÄ“ks var kļūt cietumnieks vai „bomžs”.

NoslÄ“gumā jāsaka, ka mÅ«sdienu laikmeta viena no izteiktākajām pretrunām ir tā, ka sociālā netaisnÄ«ba pieaug, bet pretestÄ«ba tai samazinās. Protams, sabiedrÄ«ba vienmÄ“r un visur ontoloÄ£iski ir bijusi saistÄ«ta ar netaisnÄ«bu. Cita lieta, tās apjoma svārstÄ«bas, kuras ne visur un ne vienmÄ“r ir bijušas asimetriskas. Pašlaik sociālā netaisnÄ«ba krasi pieaug. PiemÄ“ram, tādā zemÄ“ kā Lielbritānijā aizvadÄ«tajos desmit gados (2005.-2015.g.) bagātie ir kļuvuši bagātāki par 67%, bet nabagi nabadzÄ«gāki par 54%. Tāda informācija ir pieejama speciālajā literatÅ«rā.

Pamatoti var uzskatÄ«t, ka „kreiso” kustÄ«bas vienmÄ“r radÄ«ja pats kapitālisms, lai palielinātu savu efektivitāti. Kapitālisma pirmais „kreisais” projekts bija jakobīņi slavenajā revolÅ«ciju laikmetā (1789-1848). Otrais projekts bija starptautiskā strādnieku kustÄ«ba XIX gadsimta 40.-60.gados. Trešais projekts bija revolÅ«cijas XX gadsimta sākumā. Tagad kapitālismam nav vajadzÄ«gs ceturtais projekts, jo runa vairs nav par efektivitātes kāpinājumu, bet runa ir par kapitālisma saglabāšanos.

* „CivilizÄ“tā barbarisma lÅ«kojums” ir nosaukums eseju ciklam (jaunai grāmatai!?), kuram tiks gatavoti teksti ar atsevišÄ·u papildvirsrakstu.