Iesaki rakstu:

Tautas madrigāls (idillisks formāts) ir nacionālisms. Nacionālisma sÅ«tÄ«ba ir radÄ«t mierÄ«gu, bezrÅ«pÄ«gu un laimÄ«gu stāvokli vienam etnosam (tautai) un tam lojāliem citiem etnosiem (cittautiešiem).

Nacionālisms patiešÄm ir sava veida madrigāls – mākslÄ«gi izveidota idilliska ideoloÄ£ija, lai dominÄ“jošÄ tauta varÄ“tu mierÄ«gi, bezrÅ«pÄ«gi un laimÄ«gi dzÄ«vot savā zemÄ“, politiski savu dzÄ«vi noformÄ“jot kā nacionāli suverÄ“nu valsti un šajā valstÄ« solot mierÄ«gu, bezrÅ«pÄ«gu un laimÄ«gu dzÄ«vi arÄ« cittautiešiem, kuri apņemas paļāvÄ«gi piesliet savas galvas dominÄ“jošÄs tautas plecam tāpat kā mazi bÄ“rni savas galvas paļāvÄ«gi pieslien mātes un tÄ“va plecam. Nacionālisms tāpat kā jebkura ideoloÄ£ija spÄ“j sevÄ« uzsÅ«kt (absorbÄ“t) cilvÄ“kus. Nacionālisms pārņem savā varā cilvÄ“ku domas, gribu, morāli.

Nacionālisma rašanās bija vÄ“sturiski pamatota. PrecÄ«zāk – demogrāfiski pamatota. Katram cilvÄ“ku skaitam ir vajadzÄ«ga sava ideoloÄ£ija kā morāls pamudinājums rÅ«pÄ“ties par sociuma eksistenci. IdeoloÄ£ija ir demogrāfiskās nepieciešamÄ«bas atribÅ«ts. AttiecÄ«gā ideoloÄ£ija vienmÄ“r saskan ar attiecÄ«gā cilvÄ“ku skaita eksistenciālajām vajadzÄ«bām. Katrā ideoloÄ£ijā var akcentÄ“t politiskos, ekonomiskos, morālos, intelektuālos aspektus. Taču principā, lielās lÄ«nijās izsakoties, katra ideoloÄ£ija kopumā ir tendÄ“ta uz sociuma eksistences nodrošināšanu. NemÄ“dz bÅ«t ideoloÄ£ija pašmÄ“rÄ·Ä«gai ideoloÄ£izÄ“šanai.

Nacionālisma nepieciešamÄ«bu nosacÄ«ja cilvÄ“ku skaita pieaugums. Nacionālisms tāpat kā viss pārÄ“jais cilvÄ“ku esamÄ«bā ir demogrāfiskā determinisma produkts. Cita lieta, cik lielā mÄ“rā to esam gatavi atzÄ«t un izmantot dzÄ«ves taktiskajās un stratÄ“Ä£iskajās konstrukcijās un prognozÄ“s. Šajā ziņā pagaidām vÄ“l ir ļenganÄ«ba. Zinātne demogrāfisko determinismu atzina pavisam nesen (aizvadÄ«tā gadsimta vidÅ«). Demogrāfisko determinismu nav iespÄ“jams fiksÄ“t empÄ«riskā informācijā Jauno laiku eiropiešu iemīļotā pozitÄ«visma labākajās tradÄ«cijās. Pat nevaram precÄ«zi saskaitÄ«t planÄ“tas visus iedzÄ«votājus. Bet to, ko nevaram izmantot skaitļu valodā, bet vienÄ«gi varam izmantot analÄ«tiskās intuÄ«cijas valodā, pagaidām ne visai cienām un ņemam vÄ“rā dzÄ«ves interpretācijā. Taču, paldies Dievam, visjaunākajos laikos dominÄ“ drosmÄ«ga zinātniski metodoloÄ£iskā paradigma. Tajā ir cienÄ«ga vieta metafiziskajai domāšanai un tajā skaitā analÄ«tiskajai intuÄ«cijai.

Akmens laikmets nepārveidojās bronzas laikmetā tāpÄ“c, ka sāka pietrÅ«kt akmeņi darba rÄ«ku izgatavošanai. Laikmetu maiņu nenosaka akmeņu, bronzas, dzelzs resursu kvantitāte, bet gan iedzÄ«votāju kvantitāte. Pieaugot iedzÄ«votāju skaitam, paralÄ“li mainās eksistences ieguves lÄ«dzekļi, cilvÄ“ku dzÄ«ves politiski organizatoriskās formas un komunikācijas infrastruktÅ«ra. Akmens laikmetā iedzÄ«votāju skaits pieauga nepieklājÄ«gi lÄ“ni. TāpÄ“c akmens darba rÄ«kus lietoja vairākus gadu tÅ«kstošus. XX un XXI gs. planÄ“tas iedzÄ«votāju skaits pieaug nepieklājÄ«gi strauji, tāpÄ“c arÄ« eksistences ieguves lÄ«dzekļi, cilvÄ“ku dzÄ«ves politiski organizatoriskās formas un komunikācijas infrastruktÅ«ra mainās nepieklājÄ«gi strauji.  

Eiropā iedzÄ«votāju skaits sāka strauji pieaugt XVIII un XIX gadsimtā. Īpaši strauji pieauga XIX gadsimtā (trÄ«s reizes). MinÄ“tajos gadsimtos tika izdomāts un savas efektivitātes kulmināciju sasniedza nacionālisms kā sociuma pašorganizācijas ideoloÄ£ija.

Eiropā XVIII gs. radās sapratne par lielas un spÄ“cÄ«gas valsts nepieciešamÄ«bu. Kļuva skaidrs, ka cilvÄ“ku straujas dzimstÄ«bas periodā vairs neder feodālā sadrumstalotÄ«ba un naturālās saimniekošanas veids. Kā parasti arÄ« tolaik (ne tikai mÅ«sdienās) bija cilvÄ“ki (sociālais slānis), kuri perfekti izprata pārmaiņu nepieciešamÄ«bu un bija gatavi reālai rÄ«cÄ«bai. Šos cilvÄ“kus (sociālo slāni) vispirms nosauca par buržuāziju, bet pÄ“cāk nosauca par nacionālo buržuāziju.

Buržuāzijas domu gaita bija adekvāta demogrāfiskajiem apstākļiem. Lai izveidotu lielu un stabilu valsti, nākas izstrādāt sava veida tautas teoloÄ£iju. Tās uzdevums ir psiholoÄ£iski konsolidÄ“t tautā radniecÄ«gas („asinsradniecÄ«gas”) etniskās grupas. PÄ“c tam ap tautu jāapvieno svešo etnosu pārstāvji, kuriem nāksies dzÄ«vot attiecÄ«gajā valstÄ«. Eiropas teritorija vienmÄ“r ir bijusi etniski ļoti raiba. To nācās ņemt vÄ“rā. Bija jāņem vÄ“rā arÄ« tas, ka ļaužu masās lÄ«dz XVIII-XIX gs. vispār neeksistÄ“ja etniskās izcelsmes jautājums. Tā tas bija arÄ« mÅ«sdienu Latvijas teritorijā. Pils novados, vācu lēņos, bÄ«skapijās, hercogistÄ“s, guberņās vietÄ“jie iedzÄ«votāji pazina tikai reliÄ£isko identitāti. Saskaņā ar buržuāzijas ieceri gala iznākumā ir jārada nācija (politiski integrÄ“ta tautu summa) kā valsts sociāli politiskais pamats. Savukārt nācijas vienÄ«gais un galvenais aizstāvis kļūs valsts – buržuāziska nacionāli suverÄ“na valsts.

Ne velti šÄ« procesa noslÄ“gumu savā laikā smalki kritizÄ“ja rafinÄ“tais intelektuālis Kārlis Markss. Viņš rakstÄ«ja, ka buržuāziskā valsts ir „pirmais ideoloÄ£iskais spÄ“ks pār cilvÄ“ku”. Citam XIX gadsimta rafinÄ“tam intelektuālim Fjodoram Dostojevskim arÄ« nepatika nacionālisma uzkurbulÄ“tais valsts fetišisms. Nacionālisma vietā viņš iesacÄ«ja savu ideoloÄ£isko doktrÄ«nu - „всечеловечность”. K.Marksa, F.Dostojevska attieksmi, protams, ietekmÄ“ja tas, ka nacionālisms nav eiropeiskā garÄ«guma klasiskā forma. Nacionālisms tika mākslÄ«gi radÄ«ts, un ne visai saderas ar tādu eiropeiskā garÄ«guma klasisko formu kā kristiānisms. Abiem minÄ“tajiem rafinÄ“tajiem intelektuāļiem bija katram sava attieksme pret kristiānismu. Tas atsaucās uz viņu atšÄ·irÄ«go nacionālisma vÄ“rtÄ“jumu. Savukārt Markss uz visu lÅ«kojās ar „marksista” acÄ«m.

Pašlaik cilvÄ“ce turpina adaptÄ“ties jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Adaptācija noslÄ“gsies ar dzÄ«vi 12 miljardus lielā planetārā kolektÄ«vā. Saprotams, adaptācija sākās reizÄ“ ar demogrāfisko pāreju XX gs. 60. gados („krāsaino” rasu dzimstÄ«bas nenormālo pieaugumu un „baltās” rases izmiršanu). Tā kā planÄ“tas iedzÄ«votāju skaits tÅ«lÄ«t pieauga trakā tempā, traku tempu tÅ«lÄ«t ieguva arÄ« adaptācijas process, jo burtiski gandrÄ«z katru dienu cilvÄ“ki tikās ar agrāk nesastaptām parādÄ«bām. RelatÄ«vi lÄ«dzsvarota dzÄ«ve var iestāties tikai mÅ«su gadsimta otrajā pusÄ“, kad planÄ“tas iedzÄ«votāju skaits stabilizÄ“sies 12 miljardu apjomā un „baltie” šajā apjomā bÅ«s 10%.

Aktuāls ir jautājums par nacionālisma lomu gaidāmajā relatīvi līdzsvarotajā dzīvē. Gribas zināt, vai nacionālisms būs jeb vairs nebūs tautas madrigāls.

PiesardzÄ«ga attieksme pret nacionālismu pirmo reizi izpaudās XIX gadsimtā. Rietumeiropas elite atzina nacionālisma kaitÄ«gumu pÄ“c valsts izveidošanas. Nacionālisms ir neaizstājams instruments nacionāli suverenās valsts izveidÄ“. Taču nacionālisms kļūst lieks valsts reālajā celtniecÄ«bas darbā. Nacionālisms var traucÄ“t valsts attÄ«stÄ«bu. Rietumeiropas elite tāpÄ“c operatÄ«vi atbrÄ«vojās no nacionālisma un tā vietā izstrādāja liberālisma ideoloÄ£iju, kas ir piemÄ“rota valsts celtniecÄ«bai un tātad cilvÄ“ku eksistences nodrošināšanai. Turklāt ir patÄ«kami piemÄ“rota, panākot samÄ“rā augstu masveidÄ«gu labklājÄ«bu.

Diemžēl Eiropā XX gs. sākumā nacionālisms atkal tika speciāli uzkarsēts. Tas bija vajadzīgs ASV, kura sāka aktīvi iejaukties Eiropas (pasaules) politikā un īstenot savus ģeopolitiskos plānus. ASV lielākie konkurenti bija Eiropas milzīgās impērijas. Tās vajadzēja sagraut, un tās arī tika sagrautas I Pasaules kara rezultātā.

Ä»oti bÅ«tisks impÄ“riju sagraušanas ierocis bija amerikāņu uzkarsÄ“tais nacionālisms. Tas bija konceptuāli noformÄ“ts kā impÄ“riju pakļauto tautu nacionālā cīņa par pašnoteikšanās tiesÄ«bām. Kā zināms, šajā cīņā tika iesaistÄ«ta arÄ« latviešu inteliÄ£ence. Amerikāņi saprata, ka milzÄ«gās impÄ“rijas bÅ«s grÅ«ti un, visticamākais, neiespÄ“jami Ä£eopolitiski pakļaut. Taču mazās nacionālās valstis, kuras izveidosies impÄ“riju vietā, bÅ«s viegli Ä£eopolitiski pakļaut. TāpÄ“c nevienam nevajadzÄ“tu brÄ«nÄ«ties, kāpÄ“c „neatkarÄ«bas” lielākie dievinātāji ir amerikāņu elite. Tā „neatkarÄ«bas” dievināšanu uzskatāmi demonstrÄ“ja arÄ« sociālisma sistÄ“mas (PSRS) sagraušanas laikā. XX gs. nogalÄ“ nacionālisms atkal tika speciāli uzkarsÄ“ts amerikāņu gaumÄ“.

Austrumeiropiešos amerikāņi joprojām sekmÄ«gi uzkarsÄ“ nacionālisma kaislÄ«bas. Galvenais iemesls – nepieciešamÄ«ba sagraut Krievijas lielvalsti. Krievijas lielvalsts sagraušanai noder visi instrumenti. Tajā skaitā Krievijas nācijas iekšÄ“jā nacionālisma un Krievijas kaimiņvalstu nacionālisma manipulatÄ«va stimulÄ“šana, veicinot PSRS bijušo „nomaļu” un bijušo sociālistisko valstu naidÄ«gumu pret Krievijas lielvalsti. Latvieši ir ļoti pamatÄ«gi iepÄ«ti nacionālisma politiskajā ekspluatācijā.

Demogrāfiskās pārejas sākumā XX gs. 60. gados nacionālismam radās spÄ“cÄ«gs sāncensis. Radās jauna ideoloÄ£ija. Tā bija organiski vienota ar neparastajiem demogrāfiskajiem apstākļiem. Demogrāfiskā pāreja izraisÄ«ja to, ko Rietumu intelektuāļi nosauca par globālismu un kas sevÄ« jau ir uzsÅ«cis (absorbÄ“jis) arÄ« latviešu kādu daļu. Globālisms sākās ar satraucošÄm bažām par Å«dens, pārtikas, tÄ«ra gaisa pietiekamÄ«bu jaunpiedzimušajām nesaskaitāmajām masām Ä€frikā, Ä€zijā, Dienvidamerikā.

PatiesÄ«bā globālisms ir kaut kas plašÄks par ideoloÄ£iju. Globālisms ir ne tikai konkrÄ“ta idejiskā pozÄ«cija konkrÄ“tu mÄ“rÄ·u sasniegšanai. Globālisms ir domāšanas veids. Globālisms ir pasaules uztveres veids. Globālisma subjektÄ«vā izpausme ir konstatÄ“jama cilvÄ“ka domās, gribā, morālÄ“. Var pat teikt, ka globālisms ir pasaules uzskats.

Globālisms ir skatÄ«jums uz parādÄ«bām un procesiem planetārā rakursā. Globālisma absorbÄ“tais indivÄ«ds visu uzlÅ«ko, izskaidro un vÄ“rtÄ“ planetārā mÄ“rogā. Globālisma absorbÄ“tā indivÄ«da domāšana funkcionÄ“ globālās dimensijās. Globālisms ir solis uz kosmisko apziņu – Visuma parādÄ«bu un procesu respektÄ“šanu domāšanā.

Globālisms apliecina cilvÄ“ces garÄ«gās virzÄ«bas jaunu etapu. Globālisms sevÄ« ietver globālās problÄ“mas, globālās intereses, globālos nosacÄ«jumus, globālās nepieciešamÄ«bas, globālās pretrunas, globālos uzdevumus utt. Globālisms uz cilvÄ“ci lÅ«kojās kā vienotu veselumu. Tas ir jauns skatÄ«jums uz cilvÄ“ci. Pats par sevi ir skaidrs, ka globālisms rÅ«pÄ“jās par visas cilvÄ“ces eksistenci. Ja nacionālisma interešu centrā ir tauta, tad globālisma interešu centrā ir cilvÄ“ce.

Globālisms tāpat kā nacionālisms sinhronizÄ“ cilvÄ“ku jÅ«tas un domas. Globālisms tāpat kā nacionālisms organizÄ“ Ä«paša tipa apziņas kolektÄ«vismu. Globālisma absorbÄ“tie cilvÄ“ki tāpat kā nacionālisma absorbÄ“tie cilvÄ“ki, nepazÄ«stot viens otru, saprot, ka viņiem ir kaut kas kopÄ“js un viņi lÄ«dzvÄ“rtÄ«gi ietilpst kopÄ“jā antropoloÄ£iskajā formācijā, kuras vārds ir „cilvÄ“ce” un (nacionālisma gadÄ«jumā) „tauta”.

Globālismam tāpat kā nacionālismam ir vajadzīga piemērota komunikācijas infrastruktūra. Tā vienmēr progresē kopsolī ar demogrāfiski pozitīvajām izmaiņām. Bez piemērotas komunikācijas infrastruktūras nav iespējama cilvēku jūtu un domu sinhronizācija. Nacionālisms izmantoja laikrakstus un žurnālus. Prese sekmēja nacionālisma izplatību. Globālisms balstās uz televīziju un internetu.

Globālisms izvÄ“ršÄs ideoloÄ£ijā tajās reizÄ“s, kad kļūst solidaritātes aÄ£itators un propagandists. Ja nacionālisma ideoloÄ£ija ir nacionālās solidaritātes veicinātāja, tad globālisma ideoloÄ£ija ir vispārcilvÄ“ciskās solidaritātes veicinātāja. Tie latviešu inteliÄ£enti, kuri 2015.gada augustā izplatÄ«ja savu viedokli „Atklāta vÄ“stule: bÄ“gļu uzņemšana – nevis apdraudÄ“jums, bet iespÄ“ja Latvijai”, ir uzskatāmi par globālisma absorbÄ“tiem hominÄ«diem.

Domājams, šo hominÄ«du absorbācijas rezultāti ir dažādi. Domājams, ne visiem no viņiem globālisms jau ir kļuvis pasaules uzskats. Taču katrā gadÄ«jumā šie hominÄ«di pret globālismu izjÅ«t zināmas simpātijas. Bet pats galvenais – nacionālismam (savas tautas vitālajām interesÄ“m) viņu sirdÄ«s vairs nav svÄ“ta vÄ“rtÄ«ba. Nacionālisma solidaritātes vietā ir stājusies vispārcilvÄ“ciskā solidaritāte, jo rÅ«pes par migrantiem ir vispārcilvÄ“ciskās rÅ«pes. Labi, ja šÄ«s rÅ«pes ir Dostojevska „всечеловечность” garā. Slikti, ja šÄ«s rÅ«pes ir Marksa „marksisma” garā; proti, kaut kādu vienpusÄ«gi savtÄ«gu (šÄ·irisko, partejisko, korporatÄ«vo, karjerisma) interešu vārdā.

Neapšaubāmi, nav nekādas izredzes ticami prognozÄ“t globālisma morāli psiholoÄ£isko nākotni. Tas, ko Dostojevskis dÄ“vÄ“ja par „всечеловечность” un „всемирность” (viņa leksikā bija arÄ« tāds vārds), nav tikai globālisma morāles elementi. Dostojevkis minÄ“tās Ä«pašÄ«bas saskatÄ«ja krievu tautā. Taču ir labi zināms minÄ“to Ä«pašÄ«bu pirmavots – kristiānisms, kā arÄ« citas t.s. pasaules reliÄ£ijas. Jebkurā t.s. pasaules reliÄ£ijā ir morāles elementi, kurus ir naivi piedÄ“vÄ“t vienÄ«gi globālismam.

Migrācija nesākās ar „lielo tautu staigāšanu” mÅ«su Ä“ras sākumā. Migrācija ir bijusi vienmÄ“r. Ievas un Ä€dama mazmazmazmazbÄ“rnu aizklÄ«šana no Ä€frikas uz Eirāziju bija migrācija. Tajos laikos, kad eiropiešiem enerÄ£iski dzima bÄ“rni, eiropieši labākas dzÄ«ves meklÄ“jumos migrÄ“ja uz visām debess pusÄ“m. Tagad bÄ“rni enerÄ£iski dzimst neeiropiešiem. ArÄ« viņi labākas dzÄ«ves meklÄ“jumos migrÄ“ uz visām debess pusÄ“m. Neapšaubāmi, 90% no 12 miljardiem ar laiku izklÄ«dÄ«s pa visu planÄ“tu. „Lielā tautu staigāšana” sagrāva grandiozu civilizāciju. IespÄ“jams, 90% arÄ« sagraus kādu civilizāciju.

Taču migrācijas iemesls nav tikai dzimstÄ«bas pieaugums. MeklÄ“jot labāku dzÄ«vi, migrÄ“ arÄ« izmirstošÄ „baltā” rase. PÄ“cpadomju gados latviešiem šis migrācijas variants ir labi pazÄ«stams. IzmirstošÄs rases migrācija radikāli sarežģī planetārās migrācijas problÄ“mu. ValstÄ«m ir grÅ«tāk izstrādāt migrācijas politiku.

Pret migrāciju nedrÄ«kst izturÄ“ties no abstraktā humānisma viedokļa. AttieksmÄ“ pret migrāciju neder it kā skaistās un loÄ£iskās, bet no dzÄ«ves realitātes bezcerÄ«gi atrautās abstraktā humānisma tÄ“zes. To pirmie saprata amerikāņi. Viņu valstsvÄ«ri stingru migrācijas politiku savā zemÄ“ realizÄ“ trešo gadsimtu. Amerikāņi jau XIX gs. otrajā pusÄ“, banāli sakot, uztvÄ“ra migrācijas zemÅ«dens akmeņus. Nepareiza migrācijas politika nodara lielu ļaunumu ne tikai vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem, bet arÄ« migrantiem. Nepareiza migrācijas politika valstÄ« sakāpina etniskās nesaskaņas un starpnacionālo naidu, kas var novest lÄ«dz valsts sabrukumam.

Rietumeiropiešu politiskā elite no amerikāņu migrācijas politikas neko nav mācÄ«jusies. Visticamākais, tas tā ir noticis tāpÄ“c, ka vispār nav spÄ“jÄ«ga kaut ko mācÄ«ties. PÄ“c II Pasaules kara rietumeiropiešu migrācijas politika nevarÄ“ja nenoslÄ“gties ar pilnÄ«gu krahu.

Interesanti, ka rietumeiropiešu valdnieku pilnÄ«gā izgāšanās spilgti parāda to ļaunumu, ko nepareiza migrācijas politika var nodarÄ«t vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem. PiemÄ“ram, tāds ļaunums ir mÅ«su inteliÄ£ences atklātā vÄ“stule par „bÄ“gļu uzņemšanu”.

Šis ļaunums ir morālais ļaunums. Nepareizā migrācijas politika ir Ä£enerÄ“jusi vietÄ“jo iedzÄ«votāju kādas grupas nacionālo nodevÄ«bu, latviešu tautas un latviešu tautas nacionālās valsts interešu nelietÄ«gu ignorÄ“šanu. InteliÄ£ences nodevÄ«gi nelietÄ«gais aicinājums uzņemt bÄ“gļus radikāli izjauc latviešu vienotÄ«bu un sabiedriskajā domā iniciÄ“ ļoti dziļu satraukumu, saspÄ«lÄ“jumu, valstisko nihilismu, morālo neuzticÄ«bu inteliÄ£encei. Tāda nelietÄ«ba daudziem jauniem saprātÄ«giem latviešiem noteikti ir bÅ«tisks pamudinājums pieņemt lÄ“mumu migrÄ“t uz citu zemi.

Nacionālisms šodien nav arhaisms, un globālisms šodien nav tautas madrigāls. Globālisms nebÅ«s tautas madrigāls vÄ“l ļoti ilgu laiku, ja vispār tam ir izredzes kādreiz kļūt tautas madrigālam. Lieta ir tā, ka viena no globālajām pretrunām ir nacionālisma un globālisma pretruna. Pašlaik šÄ« pretruna savā vÄ“sturiskajā ceļā novirzās par labu nacionālismam. Cerams, ka arÄ« turpmāk tas tā saglabāsies. CerÄ«bas iedvesmo”balto” cilvÄ“ku šodienas bezprāts. Skan absurdi, bet tas ir fakts: jo ilgāk saglabāsies „balto” cilvÄ“ku bezprāts, jo nacionālisms ilgāk saglabāsies kā tautas madrigāls.

Par „balto” cilvÄ“ku bezprātu nav gari jāstāsta. Par to katrs zina. ŠÄ« bezprāta vārds ir „globalizācija”.

Globālisms un globalizācija nav viens un tas pats. Globālisms ir domāšanas veids, pasaules uztveres veids. Globalizācija ir ideoloÄ£iskā zombÄ“šana „balto” cilvÄ“ku interesÄ“s. Pie tam ne visu „balto” cilvÄ“ku interesÄ“s, bet visbagātākās un visalkātÄ«gākās daļas interesÄ“s. Globalizācija ir politiskā un ekonomiskā monopolizācija.

Globalizācija ir Rietumu neoliberālisma komponents. Uzskata, ka vārdam „globalizācija” ir jāaizvieto vārdi „atvÄ“rta sabiedrÄ«ba”, kuriem neviens vairs netic. Globalizācija ir demagoÄ£iska spekulācija ar planÄ“tas globālajām problÄ“mām un reāli esošo globālismu. Globalizācija ir planÄ“tas globālo problÄ“mu kompromitÄ“šana. Vārds „globalizācija” ir ieguvis kariÄ·Ä“jošu auru. To lieto, lai par kaut ko pasmietos. NekaunÄ«gi vai padumji politiÄ·i šo vārdu lieto, lai aizbildinātos par savu nacionālo nodevÄ«bu un nespÄ“ju/nevÄ“lÄ“šanos aizstāvÄ“t savas tautas un savas valsts intereses.

Globalizācijas pretmets ir nacionālisms: politiskās un ekonomiskās neatkarÄ«bas aizstāvÄ“šanas ideoloÄ£ija. Jo nekaunÄ«gāka ir globalizācija, jo aktÄ«vāks ir nacionālisms. TāpÄ“c nacionālisms ir un arÄ« turpmāk bÅ«s tautas madrigāls. Tas ir tautas madrigāls planÄ“tas lokālo civilizāciju (Ä·Ä«niešu, arābu, indiešu) cīņā pret eiropeÄ«du civilizācijas uzkundzÄ“šanos „globalizācijas” aizsegā. Tas ir tautas madrigāls eiropeÄ«du tautu cīņā par savu nacionālo suverenitāti.