Dainis ĪvÄns dod mÄjienu par komponistu Imantu Kalniņu kÄ VDK ziņotÄju
PIETIEK · 24.09.2015. · Komentāri (78)Komponists Imants Kalniņš padomju laikÄ varÄ“tu bÅ«t bijis oficiÄls vai neformÄls Valsts drošÄ«bas komitejas (VDK) ziņotÄjs, savukÄrt pÄ“c 1991. gada augusta neveiksmÄ«gÄ puÄa pÄrņemtÄ VDK kartotÄ“ka ir tikusi "iztÄ«rÄ«ta" no ziņÄm par pie varas nÄkušajiem nacionÄlajiem politiÄ·iem, - šÄdus skaidrus mÄjienus intervijÄ Latvijas AvÄ«zei devis kÄdreizÄ“jais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsÄ“dÄ“tÄjs Dainis ĪvÄns.
"Pie manis LTF laikÄ ir nÄkuši cilvÄ“ki un raudÄdami atzinuši, ka sadarbojušies ar Äeku. Pie manis nonÄca arÄ« Äekas virsnieka, kultÅ«ras jomas kuratora MÄra Dreijera piezÄ«mju grÄmatiņa, kurÄ bija saraksts ar viņa iecienÄ«tÄkajÄm kontaktpersonÄm. Dreijers bija baletdejotÄjas Zitas Errsas vÄ«rs. GrÄmatiņa izkļuva ÄrÄ tikai tÄdēļ, ka viņš bija sašÄvis Errsu; bija izmeklÄ“šana un juceklis, un Äeka nespÄ“ja uzreiz to lietu noklusinÄt. GrÄmatiņa nonÄca pie kÄda žurnÄlista, kurš to parÄdÄ«ja man. SarakstÄ bija daudzi uzvÄrdi. Tur bija pazÄ«stams, iemīļots, nacionÄls komponists, kas dÄ«vainÄ kÄrtÄ pÄ“dÄ“jÄ laikÄ sÄcis pÅ«st Krievijas stabulÄ“. VÄrdu nesaukšu..." intervijÄ atklÄjis ĪvÄns.
SavukÄrt par "Äekas maisu" iztÄ«rÄ«šanu no to cilvÄ“ku vÄrdiem, kuri ļoti nav vÄ“lÄ“jušies tajos atrasties, daudz ir ticis baumots jau ilgi. ĪvÄns šajÄ sakarÄ, gan neminot konkrÄ“tus vÄrdus un uzvÄrdus, intervijÄ min: " ArÄ« pÄ“c Äekas maisu pÄrņemšanas viens pazÄ«stams LNNK politiÄ·is, kas tur bija klÄt, atnÄca pie manis un teica: “Zini, es sev par pÄrsteigumu konstatÄ“ju, ka arÄ« tur esmu. Ko darÄ«t?” Ilgi domÄju, kÄdēļ viņš man to saka. PÄ“c tam viņa “maisos” nebija. Es te stÄstu tikai shÄ“mu, jo uzvÄrdus minÄ“t negribu."
"MÄ“s ar šiem mÄ“sliem esam tÄ aplipuši, ka neesam spÄ“juši no tiem nomazgÄties lÄ«dz šim brÄ«dim. Kad savelku toreiz piezÄ«mju grÄmatiÅ†Ä lasÄ«to un “pÄ“kšÅ†Äs” izmaiņas cilvÄ“ku domÄšanÄ tagad, man sÄk likties, ka tas nÄk ne no vecuma muļķības. PÄ“teris LaÄ·is reiz pÄ“dÄ“jam Latvijas PSR VDK priekšniekam Edmundam Johansonam janvÄra barikÄžu laikÄ, kad kungs bija iedzÄ“ris un drusku apjucis, pajautÄja: “Saki, cik tavÄ“jo pie mums ir?” Viņš teica: “Ir, ir. Bet pie LNNK ir daudz vairÄk.” (..)
Droši vien lustrÄcijas lietu vajadzÄ“ja toreiz ņemt diezgan radikÄli. ÄŒehijÄ un VÄcijÄ tÄ izdarÄ«ja, bet mÄ“s esam ÄrkÄrtÄ«gi daudz nokavÄ“juši. Skaidrs, ka tie cilvÄ“ki nav mainÄ«jušies un viņos joprojÄm ir verdziskais aÄ£enta, ostÄ«tÄja un labuma meklÄ“tÄja gars. Skaidrs arÄ«, ka Krievija savus iemidzinÄtos Äekistus sÄk atmodinÄt. Šiem cilvÄ“kiem bija un ir ko slÄ“pt, tÄpÄ“c viņus var ļoti viegli šantažēt. Par to nav šaubu, jo Äekas metodes KrievijÄ nav mainÄ«jušÄs," intervijÄ stÄsta ĪvÄns.
Bijušais politiÄ·is saistÄ«bÄ ar Latvijas AvÄ«zei sniegto interviju gan nevÄ“lÄ“jÄs atbildÄ“t uz Pietiek jautÄjumiem - kÄpÄ“c ziņas, kas varÄ“tu liecinÄt, ka Imants Kalniņš ir bijis VDK ziņotÄjs vai aÄ£ents, viņš nav publiskojis laikÄ, kad komponists bija Saeimas deputÄts, un kÄpÄ“c viņš nav vÄ“rsies tiesÄ«bsargÄšanas iestÄdÄ“s ar ziņÄm par iespÄ“jamu "Äekas maisu" iztÄ«rÄ«šanu.
Lai atsvaidzinÄtu lasÄ«tÄju zinÄšanas par šo jomu, Pietiek šodien publicÄ“ "Äekas mantojumam" veltÄ«to nodaļu no trÄ«ssÄ“jumu grÄmatas "MÅ«su vÄ“sture: 1985 - 2005":
ÄŒekas mantojums
„Valsts drošÄ«bas komiteja LatvijÄ, domÄjams, atstÄja tikai to, ko tai bija izdevÄ«gi atstÄt. [..] Un atstÄja to, kas, ja mÄ“s to varbÅ«t neprasmÄ«gi lietosim un izmantosim, var tikai kaitÄ“t,” – šÄdus vÄrdus AugstÄkÄs Padomes sÄ“dÄ“ 1991. gada nogalÄ“ teica parlamenta pilnvarotais Äekas Ä«pašumu pÄrņēmÄ“js, vÄ“lÄkais neveiksmÄ«gais publicists Vilis Seleckis. TurpmÄko gadu notikumi pierÄdÄ«ja, ka neko daudz deputÄts nebija kļūdÄ«jies.
Maisu epopeja: pirmÄ daļa
DažÄdas dÄ«vainÄ«bas ar neatkarÄ«gÄs Latvijas varas iestÄžu pÄrņemtajiem VDK dokumentiem sÄkÄs jau 1991. gada beigÄs. PÄrņemšanÄ iesaistÄ«to dažÄdo dienestu un komisiju (no AugstÄkÄs Padomes puses ar Äekas Ä«pašumu pÄrņemšanu nodarbojÄs PÄ“tera Simsona vadÄ«tÄ komisija, kuras kompetencÄ“ bija sarunas ar Krieviju, kÄ arÄ« V. Selecka vadÄ«tÄ komisija, kuras misija bija tieši VDK Ä«pašumu apzinÄšana, savukÄrt valdÄ«ba ar Äekas lietÄm nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinÄ“tÄ darbÄ«ba vÄ“lÄk izraisÄ«ja neskaitÄmas sazvÄ“restÄ«bas teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevÄ«bÄ.
PiemÄ“ram, jau drÄ«z vien pÄ“c VDK dokumentu pÄrņemšanas aizdomas par iespÄ“jamo nolaidÄ«bu bija spiests atspÄ“kot toreizÄ“jais valdÄ«bas apsardzes priekšnieks (vÄ“lÄk viņš kļuva par pirmo DrošÄ«bas policijas šefu, bet pÄ“c tam strÄdÄja Satversmes aizsardzÄ«bas birojÄ) Raimonds Rožkalns, kura padotie Äekas dokumentus bija apsargÄjuši tikmÄ“r, kamÄ“r tie vÄ“l atradÄs StÅ«ra mÄjÄ. Ilgi gan viņiem to darÄ«t neļÄva, jo virkne parlamenta deputÄtu uzskatÄ«ja, ka labÄk ar šo darbu galÄ tiks AugstÄkÄs Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vÄ“lÄk pÄrtapa DrošÄ«bas dienestÄ. TÄdēļ tieši AP apsargiem tika uzticÄ“ts Äekas arhÄ«vu – aÄ£entÅ«ras alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kas atradÄs divos ar VDK un AP zÄ«mogiem aizzÄ«mogotos maisos, un statistisko kartotÄ“ku divos aizzÄ«mogotos diplomÄtkoferos – pÄrvest uz parlamenta Ä“ku.
„VisinteresantÄkais, ka tajÄ laikÄ, kad notika šÄ« operÄcija, es atrados AP apsardzes dienesta telpÄs pie šÄ« dienesta priekšnieka vietnieka un palÄ«ga, kuri paši nezinÄja par notiekošo bijušajÄ VDK Ä“kÄ, nezinÄja, ka viņu dienests izbraucis uz operÄciju un notiek arhÄ«vu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kÄ baidÄ«jÄs?” – šis R. Rožkalna stÄsts ir tikai viena no liecÄ«bÄm par vispÄrÄ“jo aizdomÄ«guma gaisotni, kas valdÄ«ja VDK dokumentu pÄrņemšanas laikÄ.
TaÄu lÄ«dz 1991. gada novembrim dokumenti vÄ“l atradÄs StÅ«ra mÄjÄ – telpÄs nr. 219 un 331, kas tika oficiÄli aizzÄ«mogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. TajÄ pašÄ Ä“kÄ BrÄ«vÄ«bas un Stabu ielas stÅ«rÄ«, uz kuru vÄ“l vairÄkus mÄ“nešus pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas bariņš VDK virsnieku gÄja kÄ uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galÄ, humÄnu apsvÄ“rumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taÄu cilvÄ“ki sagaida pensiju. Idille beidzÄs brÄ«dÄ«, kad Ä“ku nolÄ“ma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lÄ“mums radÄ«ja nÄkamo – jau pieminÄ“to rÄ«kojumu par Äekas dokumentu pÄrvietošanu uz „drošÄku vietu”, par kÄdu tika uzskatÄ«ta AugstÄkÄs Padomes Ä“ka.
PÄrvešanas process gan noritÄ“ja ne pÄrÄk organizÄ“ti: piemÄ“ram, aktÄ par pÄrvešanu nebija norÄdÄ«ts transportÄ“jamo vienÄ«bu skaits, kas skeptiÄ·iem vÄ“lÄk ļÄva uzdot jautÄjumu – vai tiešÄm pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vÄ“l jo vairÄk pastiprinÄja baumas, ka pÄrvešanas laikÄ 27. novembrÄ« daļa papÄ«ru izbirusi uz StÅ«ra mÄjas kÄpnÄ“m. Notikumos iesaistÄ«tÄs personas gan pÄ“c tam precizÄ“ja, ka izbiruši mazÄk svarÄ«gie operatÄ«vÄs meklÄ“šanas kartotÄ“kas materiÄli, kas nezinÄmu iemeslu dēļ atšÄ·irÄ«bÄ no aÄ£entÅ«ras kartÄ«tÄ“m neatradÄs aizzÄ«mogotos maisos un ÄemodÄnos, bet gan parastos kartotÄ“kas skapÄ«šos. Viss pÄ“c tam esot rÅ«pÄ«gi savÄkts un sapakots atpakaļ, taÄu iemesls aizdomÄm un vÄ“lÄk ilgus gadus pastÄvošÄm sazvÄ“restÄ«bas teorijÄm tik un tÄ bija radÄ«ts.
PiemÄ“ram, vÄ“sturniece un vÄ“lÄkÄ Saeimas priekšsÄ“dÄ“tÄja Ilga Grava–Kreituse kÄdÄ intervijÄ presei klÄstÄ«ja: „Dokumentus pÄrņēma ļoti specifiskÄ veidÄ, bÄžot maisos. Maisos bÄza gan Latvijas KomunistiskÄs partijas centrÄlkomitejas dokumentus, gan VDK arhÄ«vus. Tikai atšÄ·irÄ«bÄ no citÄm iestÄdÄ“m VDK dokumentus „nejauši” izbÄ“ra uz trepÄ“m un pÄ“c tam atkal saslaucÄ«ja kopÄ. TÄ radÄs teiciens: ja LatvijÄ zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tÄ? PiemÄ“ram, I. Kreituses skatÄ«jumÄ rezultÄtÄ „šodien maz kas ir palicis pÄri no Ä«stajiem Äekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucÄ“ šobrÄ«d pie varas esošajiem. Viņi sÄkuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztÄ«rÄ«jušies ÄrÄ”. Un ko, viņasprÄt, nozÄ«mÄ“ „iztÄ«rÄ«jušies”? „Mans kolÄ“Ä£is no Latvijas UniversitÄtes, kurš patiešÄm strÄdÄjis VDK struktÅ«rÄ (viņš nekad to Ä«paši arÄ« nav slÄ“pis), lÅ«dza apstiprinÄjumu no TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centra. Tur atbildÄ“ja, ka viņa vÄrda šajÄ kartotÄ“kÄ nav. KolÄ“Ä£is bija ļoti pÄrsteigts un pÄ“c tam teica: tagad man vÄ“l kÄds liks, lai es ticu šiem maisiem?”
JebkurÄ gadÄ«jumÄ nav brÄ«nums, ka arÄ« pÄ“dÄ“jÄ Äekas vadÄ«tÄja Edmunda Johansona atmiņÄs „Äekas maisu” pÄrņemšanas procedÅ«ra atainota diezgan nepievilcÄ«gÄ gaismÄ. LÅ«k, aina no E. Johansona aprakstÄ«tÄs sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pÄrņēmÄ“ju deputÄtu Linardu Muciņu: „VaicÄju, vai ir sagatavoti kÄdi akti, lÄ“mumi? TÄdu nebija! PieprasÄ«ju sastÄdÄ«t izņemšanas protokolu un tajÄ norÄdÄ«t, ka izņemšana notikusi vardarbÄ«gi. Protokols tika sastÄdÄ«ts un pievienots lielajam protokolam kÄ pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstÄ«ts pavirši, bez kartotÄ“kas saskaitÄ«šanas, bez nosaukumiem. ArÄ« kopÄ“jais kartÄ«šu skaits netika uzrÄdÄ«ts. Maisus komitejÄ pat neaizplombÄ“ja. [..] To visu taÄu vajadzÄ“ja darÄ«t vismaz prokuratÅ«ras klÄtbÅ«tnÄ“, jo pret VDK bija ierosinÄta kriminÄllieta. ProkuratÅ«ras darbinieki varÄ“ja atnÄkt un izņemt kartotÄ“ku, noformÄ“t ar protokolu un pÄrņemt. TÄ kÄ tas nenotika, šodien grÅ«ti pateikt, cik daudz kartÄ«šu pazuda. No pieredzes zinu – kÄdam cilvÄ“kam noteikti ir jÄbÅ«t kartotÄ“kÄ, bet izrÄdÄs, ka viņu tur nav. GrÅ«ti pateikt, kÄdÄ veidÄ, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanÄ«jÄs no šiem maisiem nozust.”
Bijušais galvenais Äekists arÄ« uzskatot, ka, šÄdi pÄrņemot Äekas dokumentus, tikusi pÄrkÄpta augustÄ noslÄ“gtÄ starpvalstu vienošanÄs, un tieši šÄ« iemesla dēļ Maskava neesot uzskatÄ«jusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhÄ«vu. Par Krievijas arhÄ«viem gan ir arÄ« kÄda cita versija, ko Astras Milles grÄmatÄ Te un citadelÄ“. JÄnis Peters. TumšsarkanÄ izteicis Latvijas pirmais vÄ“stnieks KrievijÄ JÄnis Peters. Proti, viena lidmašÄ«na ar VDK arhÄ«va dokumentiem no Krievijas RÄ«gÄ ieradusies un bijis paredzÄ“ts arÄ« nÄkamais reiss, kas gan tÄ arÄ« nekad neesot noticis. „BrÄ«numi beidzÄs pÄ“c dažiem mÄ“nešiem. Otra lidmašÄ«na neizlidoja, jo Latvijai pÄ“kšÅ†i pietrÅ«ka lÄ«dzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerÄ“jÄs J. Peters. Vai problÄ“ma bija tikai naudÄ, tagad varam vien minÄ“t.
SavukÄrt vÄ“l skarbÄkiem vÄrdiem dokumentu pÄrvešanas procesu daudzus gadus vÄ“lÄk Latvijas AvÄ«zÄ“ atminÄ“jÄs bijušais iekšlietu operatÄ«vais darbinieks, RÄ«gas tiesas apgabala prokurors un VDK darbÄ«bas pÄrtraukšanas valdÄ«bas komisijas loceklis Klementijs RancÄns: „KÄ AugstÄkajÄ PadomÄ“, tÄ Ministru PadomÄ“ Äekas lietÄ bija viens galvenais jautÄjums – kÄ tikt klÄt pie maisiem, kÄ noslÄ“pt piecus datorus, kuri bija Äekas informÄcijas centrÄ un kuros bija pilns aÄ£entu šifrÄ“ts saraksts un operatÄ«vÄ darba uzskaite – unikÄls materiÄls, uz kuru biju sarunÄjis arÄ« atšifrÄ“šanas speciÄlistus.
VDK darbÄ«bas pÄrtraukšanai un mantas un dokumentu pÄrņemšanai bija izveidota valdÄ«bas komisija, kuras sastÄvÄ man bija uzdevums pÄrņemt visu operatÄ«vo informÄciju, kartotÄ“kas un slepeno literatÅ«ru. AÄ£entu uzskaites kartotÄ“ka, tÄ sauktie Äekas maisi, bija ieslÄ“gta kabinetÄ, atslÄ“gas atradÄs AugstÄkajÄ PadomÄ“. No komisijas izveidošanas brīža Äekas dokumentu pÄrņemšanÄ nebija tiesÄ«ga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadÄ«jumus, ja valdÄ«ba vai parlaments pieņemtu kÄdu normatÄ«vo aktu rÄ«cÄ«bas korekcijai. NekÄdu aktu nebija.
PÄrņēmu slepeno literatÅ«ru, sekretariÄta dokumentus un normatÄ«vos aktus un vairÄkus uzskaites dokumentus un kartotÄ“kas, kÄ arÄ« 53 aÄ£entu uzskaites žurnÄlus par laiku no 1945. lÄ«dz 1991. gadam [TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centra direktors Indulis ZÄlÄ«te precizÄ“ – par 1953. – 1987.gadu]. ŽurnÄlos bija redzams VDK darbinieka vÄrds, savervÄ“tÄ aÄ£enta pseidonÄ«ms, vervÄ“šanas datums, kad izslÄ“gts no tÄ«kla un vai ir kartÄ«te vai tÄ iznÄ«cinÄta. SaglabÄta bija apmÄ“ram 1/3 kartÄ«šu [I. ZÄlÄ«tes labojums – 1/5 daļa].
Bez manas ziņas vai komisijas vadÄ«tÄja ziņas un paraksta nedrÄ«kstÄ“ja rÄ«koties arÄ« ar Äekas aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m, ar informÄcijas centrÄ esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdÄ«bas komisiju un AugstÄkÄs Padomes komisijas vadÄ«tÄju Vili Selecki, atsevišÄ·i deputÄti vakara stundÄ vardarbÄ«gi iebruka VDK Ä“kÄ un sagrÄba kartotÄ“ku. Šie deputÄti, jÄdomÄ, paši bija interešu konfliktÄ ar maisu saturu. ŠÄdu maisu sagrÄbšanu varÄ“ja kvalificÄ“t kÄ laupÄ«šanu.
NelikumÄ«gi, bez komisijas ziņas tika nozagti arÄ« minÄ“tie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. UzrakstÄ«ju rezolÅ«ciju, ka šÄdu piekrišanu varÄ“tu dot vienÄ«gi tad, ja par to bÅ«tu Ministru Padomes lÄ“mums. IestÄjÄs klusums un pÄ“c kÄda laika ieraudzÄ«ju, ka datoru nav. Nozagti. KÄ man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. ManuprÄt, ar to jÄsaprot, ka Godmanis arÄ« parÅ«pÄ“jÄs, lai Äekas aÄ£entu vÄrdi un Äekas operatÄ«vÄ darba datorizÄ“tÄ uzskaite nenokļūtu Latvijas rÄ«cÄ«bÄ.
RÄ«gÄ bija kÄds VDK Ä£enerÄlis (uzvÄrdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasÄ«jumu atdot VDK arhÄ«vus atbildÄ“ja, ka tÄdas pilnvaras viņam ir un labprÄt parakstÄ«tu, bet Ivars Godmanis esot parakstÄ«jis vienošanÄs protokolu ar Maskavu, ka šo jautÄjumu risinÄs valdÄ«bu lÄ«menÄ« un ka esot bijusi saruna aÄ£entu jautÄjumu iesaldÄ“t uz 75 gadiem, proti, tas nozÄ«mÄ“jot atlikt šÄ jautÄjuma risinÄšanu uz nenoteiktu laiku...”
PiecÄ«ši un pÄrÄ“jie
Kad nu VDK dokumenti kaut kÄ tomÄ“r nonÄca AugstÄkajÄ PadomÄ“, sÄkÄs epopejas nÄkamais cÄ“liens, ko nosacÄ«ti varÄ“tu saukt „Ko darÄ«t?” To, ka kuram katram rakņÄties pa aÄ£entÅ«ras dokumentÄciju ļaut nebÅ«tu prÄta darbs, deputÄti saprata, tÄdēļ pirmajos mÄ“nešos pieeja „Äekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargÄtÄ seifa atslÄ“gas bija tikai vÄrdÄ nesauktiem V. Selecka komisijas deputÄtiem (bet vÄrdÄ tos nesauca tÄdēļ, lai nevienam neuzmÄktos kÄrdinÄjums klusÄ vietÄ iekraut atslÄ“gu glabÄtÄjam pa galvu un pÄ“c tam nolaupÄ«t arhÄ«vu), un nepiederošas personas vismaz teorÄ“tiski papÄ«riem klÄt tikt nevarÄ“ja. RezultÄtÄ kÄ pagaidu variants 1993. gada maijÄ tika izvÄ“lÄ“ta dokumentu nodošana jaunizveidotÄ TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centra – par tÄ pirmo vadÄ«tÄju kļuva Paulis Kļaviņš – pÄrziņÄ.
TikmÄ“r par to, ka „Äekas maisos” varÄ“tu bÅ«tu – un gan jau noteikti ir – arÄ« ļoti pazÄ«stamu cilvÄ“ku vÄrdi, runas sÄkÄs jau 1991.–1992. gadÄ. Vienlaikus cirkulÄ“ja vesela virkne citu baumu – gan par cilvÄ“kiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespÄ“jamiem viltojumiem. SpilgtÄkais stÄsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzÄ«vesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lÅ«k, kÄds AugstÄkÄs Padomes deputÄts, Tautas frontes un LNNK aktÄ«vists, vÄ“lÄk caurkritis uzņēmÄ“js piedÄvÄjis iegÄdÄties vÄ«ra „stukaÄa kartÄ«ti” par pusotru tÅ«kstoti dolÄru, taÄu A. Kreituss no šÄda piedÄvÄjuma esot atteicies.
SavukÄrt par iespÄ“jamiem viltojumiem P. Kļaviņš vÄ“lÄk ironizÄ“ja: „VÄ“l ir iespÄ“jama datu viltošanas hipotÄ“ze. PrincipÄ dokumenti nav neapšaubÄmi, bet par konkrÄ“tu personu – viltoti! TÄdÄ gadÄ«jumÄ atbildÄ«gs bÅ«s Johansons un viņa zeļļi. BÅ«s dienÄm un naktÄ«m stÅ«ra mÄjÄ zÄ«lÄ“juši, vai nu ar tasÄ«tes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arÄ«, kÄrtis liekot, bÅ«s centušies sazÄ«mÄ“t, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputÄtiem, lai tad tiem pamatÄ«gi iezÄģētu – re, kas par blēžiem! Ja tÄdÄ vai citÄdÄ veidÄ bÅ«tu bijuši jÄsazÄ«lÄ“ arÄ« nÄkamÄs pašvaldÄ«bas deputÄti, tad pasÄkums ir brÄ«numaini trÄpÄ«gs. Kas gan var mÄ“roties ar Latvijas Äekistu spÄ“jÄm!” (Starp citu, vÄ“lÄk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turÄ“ts aizdomÄs, ka esot nokopÄ“jis kartotÄ“ku savÄm vajadzÄ«bÄm, ko pats gan, zvÄ“rot pie Dieva, kategoriski noliedza.)
TÄ nu „maisi” bija nonÄkuši dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bÄ – bet ko tÄlÄk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnÄ«gi, ne visaptveroši – informÄcija par 4–4,5 tÅ«kstošiem cilvÄ“ku, aÄ£entÅ«ras saraksti, bet ne aÄ£entu personÄ«gÄs un darba lietas. JÄ, arÄ« uzskaites žurnÄli, bet – tavu sodÄ«bu – kartÄ«tes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnÄlos minÄ“tajÄm personÄm. „ŽurnÄlÄ redzam veselu virkni atzÄ«mju – „kartÄ«te iznÄ«cinÄta”. MazÄk to, kuriem kartÄ«te ir. Bet atsevišÄ·as nodaļas aÄ£enti, robežapsardzÄ«bas un armijas aÄ£enti, tie, kuri pa tiešo sadarbojÄs ar Maskavu, ne maisos, ne reÄ£istrÄcijas grÄmatÄ nav. No aÄ£entu sastÄva izslÄ“dza visos gadÄ«jumos, kad persona tika izvirzÄ«ta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitÄ“tu viņus tautas un starptautisko institÅ«ciju acÄ«s. IzslÄ“dza arÄ«, kad pateica, ka pÄrtrauc sadarbÄ«bu, kad notiesÄja par kriminÄlnoziegumu vai pÄrsÅ«tÄ«ja kartÄ«ti uz to republiku, kur izbrauca dzÄ«vot. Par izslÄ“gtajiem kartÄ«tes vajadzÄ“ja iznÄ«cinÄt, tomÄ“r bieži to nedarÄ«ja ar nolÅ«ku, ka izslÄ“gtais turpmÄk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartÄ«te iznÄ«cinÄta, bet ar laiku ar aÄ£entu jÄatjauno sakari, bÅ«tu jÄprasa atļauja Maskavai izsÅ«tÄ«t kartÄ«ti utt., kas radÄ«ja lielas nepatikšanas un neÄ“rtÄ«bas. TÄdēļ mums ir tÄds maisu saturs, nevis tas tÄds tika atstÄts provokatÄ«vos nolÅ«kos. VarbÅ«t ir arÄ« vÄ“l kÄdi mÄ“rÄ·i, bet par to lai runÄ VDK bijušie vadÄ«tÄji,” – tÄ „maisu” satura Ä«patnÄ«bas vÄ“lÄk skaidroja K. RancÄns.
To, ka žurnÄlos ir krietni vien vairÄk vÄrdu nekÄ kartÄ«šu, atzina P. Kļaviņš, savukÄrt presei izdarot secinÄjumu, ka „tÄtad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonÄca TSDC rÄ«cÄ«bÄ. [..] MÄ“s spriežam par šiem Äekas maisiem tÄ, it kÄ no smagÄs mašÄ«nas kravas kastes nejauši bÅ«tu nobiruši daži koferÄ«ši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstÄts nejauši! Ja VDK zinÄja, ko lÄ«dzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zinÄja, kas ir jÄatstÄj un kam tas noderÄ“s...”
NekÄdu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecÄ«bu darÄ«t, pirmsÄkumos nebija. 1993. gada 5. jÅ«lijÄ TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centrs gan paziņoja, ka „Äekas maisos” esot piecu jaunÄs Saeimas deputÄtu vÄrdi, taÄu tas notika, tÄ sacÄ«t, pilnÄ«gi pašdarbnieciski. „TobrÄ«d AP vÄ“l nebija izstrÄdÄjusi nekÄdus norÄdÄ«jumus, ko ar šiem dokumentiem darÄ«t. TaÄu bija likums, ka bijušie aÄ£enti nedrÄ«kst kandidÄ“t 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanÄs. MÄ“s ar [TotalitÄro režīmu noziegumu izmeklÄ“šanas komisijas priekšsÄ“dÄ“tÄju Daini] Vanagu konstatÄ“jÄm, ka dažu cilvÄ“ku vÄrdi parÄdÄs šajÄ kartotÄ“kÄ. UzrakstÄ«jÄm ziņojumu AP. Kam gan citam lai mÄ“s vÄ“l bÅ«tu ziņojuši, ja ne parlamenta MandÄtu komisijai? Ja nebÅ«tu tÄ rÄ«kojušies, varÄ“tu teikt: viņi slÄ“pj informÄciju un droši vien sÄks tirgoties,” daudz vÄ“lÄk intervijÄ NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei taisnojÄs P. Kļaviņš.
TÄ nu tikai 1994. gada pavasarÄ« puslÄ«dz droši tika nosaukti divi no SaeimÄ ievÄ“lÄ“tajiem „Äekas piecÄ«šiem” – Ärlietu ministrs Georgs Andrejevs un Ä«pašu uzdevumu ministrs EdvÄ«ns InkÄ“ns (tieši 1994. gadÄ arÄ« tika pÄrtraukts E. InkÄ“na un viņa kolÄ“Ä£u JÄņa ŠipkÄ“viÄa un OjÄra Rubeņa leÄ£endÄrais raidÄ«jums Labvakar). Sekoja arÄ« pÄrÄ“jo triju nosaukšana – tie izrÄdÄ«jÄs Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvÄrds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).
Ä€rlietu ministrs faktiski bija „atšifrÄ“ts” jau pirms tam – MÄris Gailis memuÄros vÄ“lÄk atminÄ“jÄs: „Atceros, ka reiz kÄdÄs pusdienÄs turpat BrÄ«vÄ«bas ielÄ 36 AndrÄ“jevs teica, ka par prezidenta amata kandidÄtu tomÄ“r nevarÄ“šot bÅ«t – viņš nejÅ«toties drošs, ka nesanÄk kaut kÄdas ziepes, jo kÄ zinÄtnieks esot rakstÄ«jis atskaites par Ärzemju komandÄ“jumiem. TÄtad kaut kÄdu nedrošÄ«bu viņš sevÄ« juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arÄ« tobrÄ«d izrÄdÄ«jÄs vienÄ«gais, kas savu vainu (protams, ne tajÄ, ka bÅ«tu „stuÄÄ«jis” par nevainÄ«giem ļaudÄ«m, bet sadarbÄ«bÄ ar VDK gan) atzina, turklÄt publiski – laikraksta Diena speciÄlizlaidumÄ ar pamatsaukli – tÄ, tas nu ir pateikts!
SavukÄrt pÄrÄ“jie „piecÄ«šu” dalÄ«bnieki Ä·Ä“rÄs pie tiesu darbiem, lai atspÄ“kotu „Äekas maisu” tiešÄm ne jau nu simtprocentÄ«gi drošÄs ziņas, – un pÄ“c pailgas tiesÄšanÄs tas viņiem arÄ« izdevÄs. Kaut gan prokuratÅ«ra par visiem Äetriem bija izdarÄ«jusi slÄ“dzienu, ka sadarbÄ«ba ar VDK bijusi apzinÄta, E. InkÄ“nam izdevÄs no šÄ«s lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragÄtu reputÄciju, – viņš pats vÄ“rsÄs tiesÄ, lai apliecinÄtu savu nevainÄ«bu, un attiecÄ«bÄ uz viņu prokuratÅ«ra arÄ« pati atsauca izvirzÄ«tÄs apsÅ«dzÄ«bas: nekÄdu vÄ“rÄ Å†emamu pierÄdÄ«jumu vienkÄrši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vÄ“lÄk nedaudz pasmÄ«nÄ“ja arÄ« par tiesu kompetenci šajÄ jautÄjumÄ: „Rodas jautÄjums – vai tiesneši, kad bÅ«s aptaustÄ«juši VDK kartotÄ“kas papÄ«rus, varÄ“s pateikt, ka dokumenti nav autentiski? VarbÅ«t pieļaus iespÄ“ju, ka ierakstus izdarÄ«juši lidojošo šÄ·Ä«vÄ«šu piloti, kas beidzamajÄ laikÄ atkal sÄkuši klaiņot pa mÅ«su atmosfÄ“ru?”)
A. Kreitusam tiesÄšanÄs beidzÄs 1997. gadÄ, cita starpÄ paspÄ“jot paziņot, ka šÄ« viņa „Äekas lieta” esot kartotÄ“kas pÄrzinÄtÄjas – Latvijas NacionÄlÄs neatkarÄ«bas kustÄ«bas politiskais pasÅ«tÄ«jums. SavukÄrt R. Milbergam sanÄca tiesÄties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadÄ stÄjÄs spÄ“kÄ galÄ«gais spriedums, ar kuru tiesa konstatÄ“ja, ka kÄdreizÄ“jais deputÄts tiešÄm neesot apzinÄti slepeni sadarbojies ar VDK. TaÄu orÄ£ijas ap „Äekas maisos” it kÄ atrodamiem ļaudÄ«m nerimÄs, un priekšvÄ“lÄ“šanu cīņÄs sadarbÄ«ba ar VDK tika piedÄ“vÄ“ta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijÄ mazpazÄ«stamajÄ Krievijas laikrakstÄ Aļ–Kods publikÄcijÄ ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotÄjs bija teikts: „Ir dokumenti par lÄ«dzšinÄ“jÄ Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbÄ«bu ar VDK. DosjÄ“ figurÄ“ viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aÄ£entÅ«ras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikÄcija esot „provokÄcija, lai izjauktu stabilitÄti, kas izveidojusies pÄ“c Latvijas–Krievijas lÄ«gumu noslÄ“gšanas”, un lieta tiešÄm nomira dabiskÄ nÄvÄ“.)
TikmÄ“r presei 1997. gada rudenÄ« nÄcÄs konstatÄ“t: tobrÄ«d valstij vÄ“l nebija izdevies pierÄdÄ«t sadarbÄ«bas faktu ar VDK nevienÄ pašÄ amatpersonas lietÄ. ArÄ« turpmÄkajos gados „pierÄdÄ«tu stukaÄu” – cilvÄ“ku, kuru vÄrdi „no maisiem” tika izcelti tikai tÄpÄ“c, ka viņi bija sadomÄjuši pretendÄ“t uz kÄdiem valsts amatiem, – izrÄdÄ«jÄs ÄrkÄrtÄ«gi maz. 2001. gadÄ statistika bija šÄda: septiņu gadu laikÄ ierosinÄti nepilni divarpus simti pÄrbaudes lietu, no kurÄm aptuveni 60 gadÄ«jumos tajÄs minÄ“tÄs personas sadarbÄ«bas faktu bija atzinušas pašas, savukÄrt tiesa sadarbÄ«bas faktu atzinusi vÄ“l bÅ«tiski retÄk – apmÄ“ram piektÄ daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vÄ“l skumjÄka: virsprokurors EdvÄ«ns Ziediņš 2000. gadÄ Saeimu informÄ“ja, ka no 144 lietÄm tikai sešÄs tiesa konstatÄ“jusi sadarbÄ«bu ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pÄ“c tam, kad persona pati atzinusi savu saistÄ«bu, bet pÄrÄ“jÄs „karÄjoties gaisÄ”.
Reižumis politiskÄs karjeras izjaukšanai gan pietika arÄ« tikai ar ziņÄm par cilvÄ“ka vÄrda atrašanu „maisos”. TÄ, piemÄ“ram, „stukaÄa” kartÄ«te ceļu uz Saeimu aizšÄ·Ä“rsoja premjera Einara Repšes Ärštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadÄ tika virzÄ«ts uz amatu Korupcijas novÄ“ršanas un apkarošanas biroja vadÄ«bÄ – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierÄdÄ«jumu A. Agruma apzinÄtai sadarbÄ«bai ar VDK, pilnÄ«gi pietika ar divdomÄ«go prokuratÅ«ras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklÄ“šanÄ nebija iespÄ“jams gÅ«t pierÄdÄ«jumus, lai izdarÄ«tu kategorisku secinÄjumu, ka Agrums bijis VDK informators”.
TaÄu kopumÄ, gadiem ejot, jaunas atklÄsmes par Äekas maisiem un to saturu sabiedrÄ«bu atstÄja aizvien vienaldzÄ«gÄku. TÄ, piemÄ“ram, nekÄdu Ä«pašo šoku neizraisÄ«ja TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centra jaunÄ vadÄ«tÄja Induļa ZÄlÄ«tes Saeimai tai pašÄ 2000. gadÄ sniegtÄ informÄcija, ka kopumÄ no 134 AugstÄkÄs Padomes deputÄtiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarÄ«bu, ar VDK varÄ“tu bÅ«t sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris BojÄrs un Andris Plotnieks). TÄtad varot teikt, ka „šÄ«s 23 balsis bija vairÄk nekÄ izšÄ·irošas, lai pieņemtu deklarÄciju par Latvijas neatkarÄ«bu, jo VDK bija arÄ« iespÄ“ja ietekmÄ“t šos cilvÄ“kus”.
SavukÄrt sabiedrÄ«bÄ plaši pazÄ«stamu „stukaÄu” izrÄdÄ«jÄs jau pavisam maz – ilgi tiesÄjÄs eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadÄ par Ä«stu „stukaÄu” tika atzÄ«ts bijušais RÄ«gas DzÄ«vojamo mÄju privatizÄcijas komisijas priekšsÄ“dÄ“tÄjs, sociÄldemokrÄts JÄnis Rupkus, un tai pašÄ gadÄ par „stukaÄu” tika atzÄ«ts arÄ« Saeimas Zaļo un zemnieku savienÄ«bas frakcijas deputÄts ArvÄ«ds Ulme. TurklÄt vienlaikus „nÄca modÄ“” arÄ« dažÄdas bijušo ziņotÄju atrunas: piemÄ“ram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepÄrsÅ«dzÄ“šot tÄpÄ“c, ka „tÄpat neviens neticÄ“s, ka neesmu bijis saistÄ«ts ar VDK”.
SavukÄrt A. Ulme, kurš saskaÅ†Ä ar prokuratÅ«ras viedokli pats bija atzinis sadarbÄ«bas faktu, tik ilgi putrojÄs skaidrojumos un iespaidos par visÄ vainojamo „naftas mafiju” un piedzÄ«vojumiem prokuratÅ«rÄ, kur pratinot stingrÄk nekÄ savulaik VDK, kamÄ“r lieta vienkÄrši noklusa. Puses tÄ arÄ« palika katra pie sava: prokuratÅ«ra – pie pÄrliecÄ«bas, ka A. Ulme sadarbÄ«bu ar VDK atzinis, bet zaļo pÄrstÄvis – ka ReabilitÄcijas un specdienestu lietu prokuratÅ«ru vispÄr vajadzÄ“tu likvidÄ“t, jo tÄ desmit gadus tikai tÄ“rÄ“jusi naudu. „Desmit gadi pagÄjuši, prokuratÅ«ra tos maisus ir redzÄ“jusi un analizÄ“jusi. TaÄu viņi man šodien saka: mÅ«s neinteresÄ“, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. ÄŒekÄ biji – biji. TÄtad esi sadarbojies. A tÄlÄkais neinteresÄ“. Un tÄ aiziet pa visu presi, ka Ulme Äekists. Ir taÄu Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, kas varÄ“tu pieaicinÄt bijušos VDK Ä£enerÄļus un secinÄt, ka tie maisi nav atstÄti nejauši,” A. Ulme pagÅ«Ä£ojÄs laikrakstam RÄ«gas Balss.
LÄ«dz ar to LatvijÄ, kÄ izrÄdÄ«jÄs, palika tikai divi vispÄrzinÄmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšÄ·Ä“rsoja ceļu uz valsts un vÄ“lÄ“tiem amatiem, – Juris BojÄrs un bijušais PSRS Robežapsardzes spÄ“ku (kuri formÄli bija VDK pÄrziņÄ) virsnieks JÄnis Ä€damsons. SavukÄrt visprominentÄkais Latvijas „pierÄdÄ«tais stukaÄs” izrÄdÄ«jÄs bijušais PrivatizÄcijas aÄ£entÅ«ras padomes loceklis, par apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK pelÄ“ko kardinÄlu bieži saukÄtais Normunds LakuÄs. Tiesa, arÄ« viņš spurojÄs, cik spÄ“dams: kad 2001. gadÄ par viņa iespÄ“jamo ziņotÄja karjeru sÄka informÄ“t prese, N. LakuÄs runÄja pÄr vÄ“ršanos tiesÄ par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taÄu patiesÄ«bÄ esot atzÄ«ts pat par cietušo, un tiesÄšanÄs dažÄdÄs instancÄ“s.
Beigu beigÄs tomÄ“r punktu pielika AugstÄkÄs tiesas SenÄts – N. LakuÄs tiešÄm „bija VDK aÄ£ents, apzinÄti sadarbojÄs ar VDK, slepeni sniedza informÄciju par citÄm personÄm”. TÄ nu „pierÄdÄ«tajam stukaÄam” atlika vien nÄkt klajÄ ar savu sazvÄ“restÄ«bas teoriju: „Ja grib cilvÄ“ku iebaidÄ«t, ierobežot, ietekmÄ“t, tas ir labÄkais veids. Man prasÄ«ja konkrÄ“ti par kuÄ£niecÄ«bu nelÄ«st tur, kur nevajag. TiklÄ«dz es sÄku iebilst kaut kÄdiem darÄ«jumiem, kuros summas rakstÄmas ar sešÄm, septiņÄm vai pat astoņÄm nullÄ“m, tÅ«lÄ«t seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidÄm, paldies Dievam, neesmu apvainots vienÄ«gi pedofilijÄ un žīdu šaušanÄ, bet tas viss jau vÄ“l ir priekšÄ.”
PiektÄ kolonna vai uzticami kadri?
Bet kas pÄ“c VDK likvidÄ“šanas notika ar pašiem Äekistiem? Kur viņi pazuda – emigrÄ“ja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arÄ« pa kÄdam drošÄ«bniekam tiešÄm aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomÄ“r palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenÄcÄs pÄrkvalificÄ“ties, jo viņus darbÄ pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.
Pirms sašust par šÄdu lÄ“mumu, der atcerÄ“ties, ka kadru trÅ«kums policijÄ tobrÄ«d bija teju vai katastrofÄls, tÄdēļ iekšlietu ministra Ziedoņa ÄŒevera lÄ“mums izmantot kvalificÄ“tus darbiniekus (lai arÄ« vÄ“l nesen Latvijai, teiksim tÄ, ne pÄrÄk lojÄlus) bija visai loÄ£isks. TÄ jaunizveidotajÄ ministrijas InformÄcijas departamentÄ vien darbu atrada 41 bijušais Äekists, bet kopÄ“jais visÄ Iekšlietu ministrijas sistÄ“mÄ darbÄ pieņemto bijušo Äekistu skaits bija vÄ“l lielÄks – vairÄk nekÄ pusotrs simts. PiemÄ“ram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizÄ“tÄs noziedzÄ«bas apkarošana, lielÄ mÄ“rÄ tika veidota uz analoÄ£iskas VDK 6. daļas bÄzes, izmantojot vairÄkus pieredzÄ“jušos tÄs virsniekus. Deviņdesmito gadu vidÅ« gan 6. daļu izformÄ“ja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijÄ pameta, uzsÄkot privÄtbiznesu.
Par lÄ“mumu pieņemt darbÄ Äekistus Z. ÄŒeveram drÄ«z vien nÄcÄs uzklausÄ«t parlamenta deputÄtu pÄrmetumus – sak, kamdēļ gan policijÄ strÄdÄ cilvÄ“ki, par kuru lojalitÄti nevienam nav nekÄdas pÄrliecÄ«bas? Stingri ņemot, pÄrmetumiem gan Ä«sti nebija pamata, jo pati AugstÄkÄ Padome Ä«paši nesteidzÄs pieņemt likumu par valsts drošÄ«bu, kas reglamentÄ“tu, kÄdas struktÅ«ras tad ar kÄdiem jautÄjumiem nodarbojas un kas tajÄs drÄ«kst strÄdÄt. Interesanti arÄ«, ka uzreiz pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas neviens vispÄr nopietni nedomÄja par kaut kÄdiem ierobežojumiem bijušajiem Äekistiem.
Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolÄ par Latvijas Republikas AugstÄkÄs Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpÄ“jÄm saistÄ«bÄm VDK darbÄ«bas pÄrtraukšanai Latvijas teritorijÄ (no mÅ«su puses to parakstÄ«ja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pÄrvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstÄ«ts, ka Latvijas puse apņemas garantÄ“t bijušo VDK darbinieku sociÄlekonomiskÄs, personiskÄs un politiskÄs tiesÄ«bas. TaÄu, ņemot vÄ“rÄ, ka PSRS ar visu savu DrošÄ«bas komiteju drÄ«z vien sabruka un AugstÄkÄ Padome par šÄdu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tÄ diez ko saistoša nelikÄs, un iesÄkumam eksÄekistiem tika aizliegts iesaistÄ«ties politikÄ, bet vÄ“lÄk sekoja arÄ« profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norÄdÄ«ja, ka Äekisti šajÄ gadÄ«jumÄ izvÄ“lÄ“ti par peramajiem puikÄm, bet kompartijas vadošÄ loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnÄ«ti aizmirsta. TÄ bijušais LPRS VDK priekšsÄ“dÄ“tÄja vietnieks JÄnis Trubiņš kÄdÄ intervijÄ vÄ“lÄk šÄ·endÄ“jÄs: „PierÄdiet, vai tiešÄm no manas darbÄ«bas radÄs kÄdas sekas, valsts taÄu ir atjaunota! Ir cÄ“loņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvÄ“ks, kas mani 1988.gadÄ komandÄ“ja, sēž SaeimÄ. Vai man viņam bÅ«tu jÄatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, AugstÄkÄ padome, komjaunatne, pionieri… TÄ bija vienota sistÄ“ma. Tad vajag sodÄ«t visu sistÄ“mu. Lai es justos vainÄ«gs to skolotÄju priekšÄ, kas mani tÄdai dzÄ«vei sagatavoja? Bija taÄu arÄ« eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstÄ«ja, ka šÄ« grÄmata atbilst tÄdam un tÄdam pantam, kas bija pamats spriedumam.”
IespÄ“jams gan, ka arÄ« vÄ“lÄk deputÄti Äekistu problÄ“mai nebÅ«tu pievÄ“rsuši lielu uzmanÄ«bu, ja vien 1992. gadÄ trauksmes zvanu nesÄktu skandinÄt DrošÄ«bas dienesta priekšnieks Juris VectirÄns, kurš paziņoja, ka stÄvoklis valstÄ« kļūstot dramatisks, jo notikumu attÄ«stÄ«bu nosakot izpildvara ar savu represÄ«vo aparÄtu, kas veidots no bijušajiem Äekistiem. IzklausÄs tiešÄm draudÄ«gi, taÄu situÄciju viegli pikantu padarÄ«ja fakts, ka informÄcijas vÄkšanas ziÅ†Ä J. VectirÄna vadÄ«tais DrošÄ«bas dienests konkurÄ“ja ar InformÄcijas departamentu, bet aktualizÄ“tÄ„Äekistu lieta” ļÄva vismaz uz laiku pÄ“dÄ“jo atbÄ«dÄ«t otrajÄ plÄnÄ.
PÄris gadus Äekistu jautÄjums tika muļļÄts kÄ karsts kartupelis, lÄ«dz 1995. gadÄ septembrÄ« NacionÄlÄ drošÄ«bas padome lietai beidzot pielika punktu (tÄ vismaz tobrÄ«d likÄs), pavÄ“lot triju mÄ“nešu laikÄ visus bijušos Äekistus un kÄdreizÄ“jos padomju armijas izlÅ«kdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošÄ«bas iestÄdÄ“s. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgÄnus”, tÄdēļ pÄ“c pÄrbaudes nÄcÄs konstatÄ“t, ka drošÄ«bas iestÄdÄ“s (par tÄdÄm deviņdesmito gadu vidÅ« tika uzskatÄ«ts Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, AizsardzÄ«bas ministrijas pretizlÅ«košanas dienests, DrošÄ«bas policija un Zemessardzes informÄcijas dienests) strÄdÄ vairs tikai apmÄ“ram 40 padomju kaluma drošÄ«bnieku.
TaÄu arÄ« ar to patriekšanu neko gludi negÄja, jo noteikto triju mÄ“nešu laikÄ par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairÄk nekÄ desmit „iztÄ«rÄmo”. Kur palika pÄrÄ“jie? Atrada jaunas vietas esošo struktÅ«ru ietvaros. PiemÄ“ram, DrošÄ«bas policijas darbinieki ar VDK pagÄtni tika pÄrcelti uz parasto policiju (objektivitÄtes labad jÄpiezÄ«mÄ“, ka viņu vidÅ« bija arÄ« tiešÄm unikÄli speciÄlisti), bet MilitÄrÄs pretizlÅ«košanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par NacionÄlo bruņoto spÄ“ku izlÅ«košanas pÄrvaldes priekšnieku, jo viņa lÄ«dzšinÄ“jais dienests gluži vienkÄrši tika likvidÄ“ts. Pavisam un galÄ«gi drošÄ«bas struktÅ«ras no bijušo Äekistu ietekmes atbrÄ«vojÄs vien deviņdesmito gadu otrajÄ pusÄ“, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstÄja nekÄdas manevra iespÄ“jas, jo amerikÄņi un pÄrÄ“jie rietumnieki savu nostÄju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošÄ«bniekiem aizmirstiet!
ÄŒekisti un bizness
NebÅ«t ne visi vakarÄ“jie Äekisti arÄ« savu tÄlÄko dzÄ«vi pÄ“c VDK sabrukuma vÄ“lÄ“jÄs saistÄ«t ar valstiskajiem drošÄ«bas dienestiem. Ne viens vien eksÄekists deviņdesmito gadu pirmajÄ pusÄ“ sÄka darbu arÄ« neskaitÄmajÄs tÄ laika komercbankÄs. PiemÄ“ram, pats E. Johansons sÄka strÄdÄt Sakaru bankÄ, savukÄrt Bankas Baltija drošÄ«bas dienests vispÄr mudžēja no nesenajiem VDK vÄ«riem – vadÄ«ja to kÄdreizÄ“jais VDK 6. daļas (cīņa pret organizÄ“to noziedzÄ«bu) vadÄ«tÄjs Jurijs Anaņjevs, kurš savÄ paspÄrnÄ“ paņēma vairÄkus bijušos kolÄ“Ä£us. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trÄ«s bijušie Äekisti ar neseno VDK priekšsÄ“dÄ“tÄja vietnieku kadru jautÄjumos Andri Vanagu priekšgalÄ. SavukÄrt Unibankas drošÄ«bas dienestÄ kÄdu laiku strÄdÄja kÄdreizÄ“jais VDK pretizlÅ«košanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienÄkumos ietilpa Ärzemju tautiešu pieskatÄ«šana, bet pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas eksÄekists kÄdu brÄ«di paspÄ“ja pastrÄdÄt arÄ« DrošÄ«bas policijÄ).
SavukÄrt vÄ“l citi bijušie neredzamÄs frontes cÄ«nÄ«tÄji nolÄ“ma mesties lielajÄ biznesÄ, un jaunajÄ gadu tÅ«kstotÄ« Latvijas miljonÄru sarakstÄ varÄ“ja atrast prÄvu pulku kÄdreizÄ“jo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gÄzes kompÄnijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas lÄ«dzÄ«pašnieks Juris Savickis, gan tranzÄ«tbiznesÄ nodarbinÄtie, taÄu vienlaikus arÄ« laikraksta Telegraf lÄ«dzÄ«pašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo Ä«pašumu biznesmenis Aldis Plaudis.
Viņu padomjlaiku nodarbes? SaskaÅ†Ä ar 90. gadu sÄkuma LPSR VDK oficiÄlo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlÅ«košanu, V. Komogorcevs – ar pretizlÅ«košanu, G. Indriksona ampluÄ ir bijusi padomju valsts konstitucionÄlÄs iekÄrtas aizsardzÄ«ba, bet par pÄrÄ“jo minÄ“to ļaužu nodarbÄ“m drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizÄ“jo darbÄ«bu cenšas pÄrklÄt ar noslÄ“puma plÄ«vuru – gan J. Savickis, garÄmejot ieminoties par savu tehniskÄs informÄcijas vÄcÄ“ja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispÄr cenšas iespÄ“ju robežÄs izvairÄ«ties no savas Äekas pagÄtnes pieminÄ“šanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemÄ«lu publicitÄti un nekad neesmu lÄ«dis rampas gaismÄ, izņemot tos tÄlos gadus, kad dejoju DancÄ« – tad dejoju arÄ« uz NacionÄlÄs operas skatuves.”
SavukÄrt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošÄ«bas komitejÄ arÄ« neatkarÄ«gÄs Latvijas laikos publiski pieminÄ“ja itin bieži, vairÄk akcentÄ“ja savu neatkarÄ«go raksturu un sava veida disidentismu – piemÄ“ram, šÄdos vÄrdos: „ÄŒekÄ man bija liela tieksme pÄ“c neatkarÄ«bas. Bija lietas, ko es uzskatÄ«ju, ka man jÄizdara, un bija lietas, no kurÄm veiksmÄ«gi izvairÄ«jos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kÄ mÄcÄ“ju no tÄm izgrozÄ«ties tÄpat kÄ no dežūrÄm kapsÄ“tÄs, parÄdÄ“s.”
NevÄ“lÄ“šanÄs runÄt par konkrÄ“tÄm tÄlaika nodarbÄ“m ir viegli izskaidrojama – tÄ, piemÄ“ram, izskatÄs tÄ paša G. Indriksona pÄrstÄvÄ“tÄs VDK 5. daļas funkciju pilns izklÄsts: „Daļa cīņai ar ideoloÄ£isko diversiju. 1989. gadÄ, kad PSRS VDK pasludinÄja par ideoloÄ£iskÄs izspiegošanas izslÄ“gšanu no sava darba tematikas, šÄ« daļa tika pÄrdÄ“vÄ“ta par konstitucionÄlÄs iekÄrtas aizsardzÄ«bas daļu. ŠÄ«s daļas intereses aptvÄ“ra ideoloÄ£isko uzraudzÄ«bu un ietekmÄ“šanu faktiski visÄs Latvijas iedzÄ«votÄju grupÄs. 1. nodaļa – latviešu emigrÄcija, aktÄ«vie pasÄkumi, izstrÄžu plÄnošana; 2. nodaļa – radošÄ inteliÄ£ence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzÄ«to uzraudzÄ«ba, „nacionÄlradikÄļi”; 4. nodaļa – reliÄ£ija un padomju vÄcieši; 5. nodaļa – anonÄ«mo autoru meklÄ“šana un identificÄ“šana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadÄ“miskÄ inteliÄ£ence un studÄ“jošÄ jaunatne (izšÄ·Ä«lÄs no 2. nodaļas, saglabÄjot ar to kopÄ«gas intereses).”
Protams, bÅ«tu interesanti noskaidrot precÄ«zi, kurÄ tieši no šÄ«m nodaļÄm darbojies G. Indriksons, taÄu nozÄ«mÄ«gÄkas no biznesa vÄ“stures viedokļa ir nevis cilvÄ“ku konkrÄ“tas nodarbes noteiktÄ laika posmÄ, bet gan – kÄ tÄs bijušajiem Äekistiem palÄ«dzÄ“jušas (vai nav palÄ«dzÄ“jušas) uzņēmÄ“jdarbÄ«bas attÄ«stÄ«šanÄ. „Indriksons nav Latvijas bizness. TÄ nav viņa nauda,” – tÄ Å¾urnÄlÄ KapitÄls paziņoja skandalozais advokÄts AinÄrs Platacis, un tÄpat visos laikos sabiedrÄ«bÄ ir cirkulÄ“jušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pÄ“c padomju valsts sabrukuma nonÄkušas konkrÄ“tu personu rokÄs, lai to izmantotu privÄtbiznesÄ ar tÄlejošiem un, protams, neatkarÄ«gajai Latvijai naidÄ«giem mÄ“rÄ·iem.
Paši kÄdreizÄ“jie Äekisti versiju par „Äekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loÄ£iskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rÄ«cÄ«bÄ nebija neierobežotu lÄ«dzekļu, kurus tÄ vienkÄrši varÄ“tu ņemt un ieguldÄ«t biznesÄ, jo komitejas darbÄ«bas mÄ“rogi ne tuvu nebija tÄdi kÄ „lielajai VDK” MaskavÄ, kas tiešÄm tÄ“rÄ“ja milzu summas izlÅ«košanas operÄcijÄm ÄrvalstÄ«s. Un arÄ« tÄ nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rÅ«pÄ«gi kontrolÄ“ta, lai neviens operatÄ«vais darbinieks nevarÄ“tu to nelietderÄ«gi izšÄ·Ä“rdÄ“t. ReÄli kaut kÄdi lÄ«dzekļi iegÅ«ti, tikai pašÄ·Ä«stot VDK Ä«pašumiem: šÄ·iet, zinÄmÄkais „Äekas lÄ«dzekļu” izmantošanas gadÄ«jums ir izlÅ«košanas nozares pÄrstÄvja, vÄ“lÄkÄ gÄzes biznesmeņa Jura Savicka stÄsts, kÄ viņš kopÄ ar kolÄ“Ä£iem par trim tÅ«kstošiem rubļu iegÄdÄjies lÄ“rumu veco VDK seifu, bet pÄ“c atjaunošanas tos pÄrdevis par tÄdu pašu summu – bet jau gabalÄ.
Otrais arguments – ja arÄ« pagrÄ«des lÄ«dzekļi bÅ«tu bijuši, tad pagalam neloÄ£iska liekas to sadale, piešÄ·irot naudu nebÅ«t ne uzticamÄkajiem un nopelniem bagÄtÄkajiem VDK virsniekiem. Jo kÄ gan tas nÄkas, ka pie naudas ticis, piemÄ“ram, pretizlÅ«košanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešÄ palicis pats komitejas priekšsÄ“dÄ“tÄjs Edmunds Johansons? KÄdēļ par miljonÄru kļuva tÄs pašas pretizlÅ«košanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsÄ“dÄ“tÄja vietnieks JÄnis Trubiņš palika bešÄ? JÄņem arÄ« vÄ“rÄ, ka deviņdesmito gadu sÄkumÄ, kad potenciÄlie neatkarÄ«bas apdraudÄ“tÄji rÄ“gojÄs uz katra stÅ«ra, eksÄekistu biznesu diezgan rÅ«pÄ«gi pÄ“tÄ«ja un uzraudzÄ«ja jaunie Latvijas drošÄ«bas dienesti, taÄu neko kriminÄlu, ieskaitot Äekas naudas pÄ“das, tÄ arÄ« neatrada.
Tiesa, savi argumenti ir arÄ« cilvÄ“kiem, kas versiju par „Äekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. PiemÄ“ram, kÄds bijušais VDK aÄ£ents, kurš gan par labÄku uzskatÄ«ja saglabÄt anonimitÄti, vienam no šÄ«s grÄmatas autoriem savulaik pauda šÄdu viedokli – astoņdesmito gadu beigÄs VDK ticis izstrÄdÄts slepens plÄns brÅ«košÄs PSRS reanimÄ“šanai, kas paredzÄ“ja komitejas darbinieku iefiltrÄ“šanu ekonomiskajÄ vidÄ“ un vajadzÄ«bas brÄ«dÄ« – ekonomikas kontroles pÄrņemšanu savÄs rokÄs. TaÄu, tÄ kÄ PSRS sabruka, arÄ« projekts pajuka, bet tajÄ iesaistÄ«tajiem Äekistiem neatlika nekas cits kÄ vien turpinÄt uzsÄkto darbošanos biznesÄ, tikai nu jau pašiem uz savu roku.
PierÄdÄ«jumu šai versijai nav, un paši kÄdreizÄ“jie VDK virsnieki korÄ« apgalvo, ka biznesÄ visu sasnieguši paši un bez kaut kÄdas bijušo darba devÄ“ju palÄ«dzÄ«bas. „Ja kÄds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu ÄemodÄnu... ÄŒeka nekÄdu naudu nedeva un lÄ«dz šai dienai neviens neko netaisÄs dot,” vÄ“lÄkajos gados presei paziņoja, piemÄ“ram, G. Indriksons. KÄda tad ir viņa versija par sava biznesa sÄkumiem? „Gudrais cilvÄ“ks PÄ“teris Lauva [vÄ“lÄk slavens kÄ viens no netiešajiem Ä€dolfa Hitlera Mein Kampf izdevÄ“jiem latviski], bijušais universitÄtes prorektors, Skonto lÄ«dzdibinÄtÄjs un tÄ idejiskais tÄ“vs, teica: „Gunti, varbÅ«t pietiek tev ar to komiteju?...” Es kÄ reiz MaskavÄ pabeidzu izlÅ«ku skolu, atgriezos un teicu, ka gribÄ“tu darÄ«t tÄ, kÄ mani mÄcÄ«ja MaskavÄ, vai arÄ« nedarÄ«šu neko. Dažiem vadÄ«tÄjiem tas bija nepieņemami. Un es aizgÄju privÄtbiznesÄ.” No kurienes nauda? „ManuprÄt, no RÄ«ga–bankas – 500 tÅ«kstošus rubļu „pa blatu” sagÄdÄja mans kolÄ“Ä£is Agris Latišs.” Un tÄlÄk? „PÄ“teris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krÄsmetÄlus, un es sÄku vest tos no Krievijas. LatvijÄ mÄ“s nevienu tonnu nezagÄm un neuzpirkÄm. PÄ“c tam Armands Stendzenieks man palÄ«dzÄ“ja to VÄcijÄ pÄrdot vÄ“l labÄk. TÄ ka pirmo kapitÄlu mÄ“s nopelnÄ«jÄm ar krÄsaino metÄlu. Droši vien daudzi tÄ sÄka...”
ArÄ« bijušais VDK pretizlÅ«košanas nodaļas vadÄ«tÄja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajÄ LatvijÄ kļuvis par naftas kompÄnijas Lat–West–East vadÄ«tÄju, vÄ“lÄk atzina, ka daudzo neseno Äekistu biznesa panÄkumi ir likumsakarÄ«gi: „Tie, kuri toreiz saspringti strÄdÄja un bija kÄrtÄ«gi, godÄ«gi cilvÄ“ki, spÄ“juši ieņemt arÄ« pienÄcÄ«gu vietu jaunajÄ sabiedrÄ«bÄ. PiemÄ“ram, Guntis Indriksons arÄ« toreiz labi strÄdÄja, bija komunikabls, uzticams, godÄ«gs puisis un arÄ« šajÄ dzÄ«vÄ“ ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, lÄ«dzÄ«gus vÄrdus Skonto holdinga radÄ«tÄjam G. Indriksonam savulaik veltÄ«ja arÄ« E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktÄ«vs un iniciatÄ«vas bagÄts. DrošÄ«bas komiteja pat bremzÄ“ja viņa izaugsmi. Viņš jau pÄ“c dabas bija saimniecisks, ar visÄm biznesmenim nepieciešamajÄm Ä«pašÄ«bÄm.”
Par sava biznesa pirmsÄkumiem intervijÄ RÄ«gas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stÄstÄ«ja tÄ: „MÄ“s sÄkÄm ar trikotÄžas tirdzniecÄ«bu, televizoru un mašÄ«nu tirdzniecÄ«bu, tapetÄ“m, mÄ“s pÄrdevÄm visu, ko varÄ“ja pirkt un pÄrdot. VÄ“lÄk, kad sapratÄm, ka mums ir iespÄ“jams ieņemt savu nišu, mÄ“s sÄkÄm kÄ komisionÄri kompÄnijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmÄm nelielu komisijas naudu, un organizÄ“jÄm tranzÄ«ta sistÄ“mu caur Ventspili un RÄ«gu. PalÄ“nÄm, vispirms ar šo komisijas naudu, pÄ“c tam paši sÄkÄm pirkt un pÄrdot, pirkt naftas bÄzes, autouzpildes stacijas.”
TurklÄt bijušo Äekistu biznesa ceļš nebija viscaurÄ“m rozÄ“m klÄts: piemÄ“ram, A. Plaudim zaudÄ“jumi izpaudÄs kÄ Getliņos izgÄztas safrÄna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kÄ bankrotÄ“jušas kompÄnijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krÄ«zÄ“ zaudÄ“ti miljoni un ietekme naftas tranzÄ«tÄ, kas paÄibÄ“ja konkurencÄ“ ar Ventspils uzņēmÄ“jiem. TurklÄt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminÄ“tajiem kungiem liktenis bija labvÄ“lÄ«gs, tad šÄ« biznesmeņa kÄdreizÄ“jam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pÄ“dÄ“jo nezinÄmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidÅ« uzspÄ“ra gaisÄ kopÄ ar lifta kabÄ«ni.
Aptuveni tajÄ pat laikÄ bÄ“dÄ«gs liktenis piemeklÄ“ja vÄ“l vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pÄ“c komitejas likvidÄ“šanas pÄrgÄja darbÄ uz neatkarÄ«gÄs Latvijas drošÄ«bas struktÅ«rÄm, – DrošÄ«bas policijas analÄ«tiÄ·i Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kÄda nama kÄpnÄ“m KrišjÄņa ValdemÄra ielÄ, pÄris stÄvus zem Ziedoņa ÄŒevera vadÄ«tÄ fonda DrošÄ«ba mÄ«tnes. SÄkotnÄ“ji tika pieļauts, ka notikusi slepkavÄ«ba, taÄu izmeklÄ“šanas gaitÄ atklÄjÄs, ka nelaiÄ·is bijis krietnÄ reibumÄ un tÄdēļ ticamÄka ir versija par nelaimes gadÄ«jumu. TaÄu kopumÄ lielÄkÄ daļa bijušo Äekistu gluži labi spÄ“ja iekÄrtoties arÄ« jaunajÄ sabiedriski ekonomiskajÄ formÄcijÄ, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiÄli cÄ«nÄ«jušies.
Tiesa, ja noraugÄmies uz kopÄ“jo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pÄris procenti bijušo Äekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstÄ esošajiem cilvÄ“kiem Uzņēmumu reÄ£istra datu bÄzÄ“ reÄ£istrÄ“tÄs kapitÄldaļas rezultÄti ir diezgan pieticÄ«gi: kopÄ“jais „Äekistisko” kompÄniju skaits 2005. gadÄ nepÄrsniedza sešus simtus, kuru vidÅ« tikai diviem desmitiem gada apgrozÄ«jums pÄrsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitÄmo eksÄekistu – miljonÄru uzņēmumu, pÄrÄ“jÄ VDK bijušo darbinieku masa acÄ«mredzami nebija spÄ“jusi izmantot savus kontaktus, izglÄ«tÄ«bu un pieredzi tirgus ekonomikas apstÄkļos, samierinoties ar algota darbaspÄ“ka vai mazu kompÄnijiņu lÄ«dzÄ«pašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acÄ«mredzami nav tÄda mÄ“roga fakts, lai ietekmÄ“tu tautsaimniecÄ«bu kopumÄ. Daži valsts redzami bÅ«vniecÄ«bas pÄrstÄvji, kas ir agrÄk strÄdÄjuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecÄ«bu kopumÄ. PiederÄ«ba VDK 2004. gadÄ nav faktors, kas dod jebkÄdas priekšrocÄ«bas biznesÄ,” atzina Satversmes aizsardzÄ«bas biroja direktora vietnieks Uldis DzenÄ«tis.
„PublicÄ“t nedrÄ«kst noslÄ“pt”
Tiesa, padsmit gadus pÄ“c VDK likvidÄ“šanas bijušo Äekistu ekonomiskÄ „jauda” precÄ«zi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzÄ«bas birojs un DrošÄ«bas policija atklÄtÄ«bai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidÄcijas acÄ«mredzami esot pagÄjis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki bÅ«tu atraduši savu vietu darba tirgÅ« vai arÄ« aizgÄjuši pensijÄ”. Bijušo Äekistu reÄlo lomu traucÄ“ noskaidrot Latvijas likumdošana, kurÄ ir iestrÄdÄta virkne normu, kas aizstÄv ne tikai bijušos VDK ziņotÄjus un aÄ£entus, bet arÄ« „dziļÄs urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienÄdÄ statusÄ.
„VDK darbinieki šÄ likuma izpratnÄ“ ir visi bijušie VDK štata, kÄ arÄ« Ärštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbÄ«bai ar VDK un kuras par atlÄ«dzÄ«bu vai bez atlÄ«dzÄ«bas sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildÄ«jušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušÄs VDK dokumentu saglabÄšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu. SaskaÅ†Ä ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informÄcijas par konkrÄ“tÄm fiziskajÄm personÄm”.
SavukÄrt attiecÄ«bÄ uz visiem pÄrÄ“jiem dokumentiem grožus uzliek valdÄ«bas noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informÄcija par Valsts drošÄ«bas komitejas štata un Ärštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«bu Valsts drošÄ«bas komitejÄ tiesa nav atzinusi par noziedzÄ«gu”, zinÄtniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pÄ“c dokumenta oriÄ£inÄla uzrakstÄ«šanas vai piecus gadus pÄ“c tÄs personas nÄves, par kuru ir attiecÄ«gÄ informÄcija”.
ŠÄ«s sausÄs likumu un noteikumu normas gan galÄ«gi neatspoguļo tÄs kaislÄ«bas, kas ap Äekas maisu un pÄrÄ“jÄs VDK dokumentÄcijas saturu sÄka mutuļot jau uzreiz pÄ“c VDK oficiÄlÄs likvidÄcijas. Jau 1991. gada rudenÄ« pavÄ«dÄ“ja, piemÄ“ram, priekšlikumi, ka varbÅ«t vajadzÄ“tu visas šÄ«s kartotÄ“kas publicÄ“t bez jebkÄdas atlases. PilnÄ«gi pretÄ“js bija ierosinÄjums visu kartotÄ“ku vienkÄrši iznÄ«cinÄt, lai neizraisÄ«tu vispÄrÄ“jas raganu medÄ«bas, vÄ“l cits priekšlikums paredzÄ“ja VDK aÄ£entÅ«ras sarakstus iesaldÄ“t uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pÄ“c tam bÅ«tu jÄiepazÄ«stas ar šiem dokumentiem, kuri acÄ«mredzot ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs Latvijas netÄ«rÄ«bai, pūžņiem vai kÄ tamlÄ«dzÄ«gi tos varÄ“tu nosaukt, šobrÄ«d tos vispÄr neaiztiekot,” šo ierosinÄjumu komentÄ“ja V. Seleckis.
KonkrÄ“tu lÄ“mumu par dokumentu izmantošanu AugstÄkÄ Padome tÄ arÄ« nepieņēma, bet dokumenti beigu beigÄs 1993. gada maijÄ nonÄca TotalitÄrisma seku dokumentÄ“šanas centra rokÄs. TaÄu ar glabÄtÄju izvÄ“li nekas nebija atrisinÄts – nÄkamajÄ desmitgadÄ“ grÅ«ti atrast gadu, kad politiskajÄs aprindÄs nebÅ«tu apspriests jautÄjums, ko ar Äekas kartotÄ“ku Ä«sti iesÄkt. PiemÄ“ram, 1996. gada sÄkumÄ DemokrÄtiskÄs partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tÄjs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu Äekas maisu publicÄ“šanu. 1996. gada februÄrÄ« to oficiÄli ierosinÄja Joahima ZÄ«gerista frakcija Latvijai, taÄu ierosinÄjums tika noraidÄ«ts; jau pirms tam bija noraidÄ«ts LNNK un ZaļÄs partijas lÄ«dzÄ«gs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.
SazvÄ“restÄ«bas teoriju cienÄ«tÄji šajÄ saistÄ«bÄ jau sÄka saskatÄ«t jaunas likumsakarÄ«bas – piemÄ“ram, jau pieminÄ“tÄ I. Kreituse presÄ“ nÄca klajÄ ar atklÄsmi, ka „vienmÄ“r, kad dienas gaismÄ izvelk Äekas maisus, drÄ«z krÄ«t valdÄ«ba”. TomÄ“r beigu beigÄs 2004. gadÄ pienÄca brÄ«dis, kad Saeima mistiskÄ kÄrtÄ spÄ“ja vienoties un izlÄ“ma Äekas maisus „atvÄ“rt”, t.i. pilnÄ«bÄ publiskot to saturu – nelÄ«dzÄ“ja pat savu sadarbÄ«bu labprÄtÄ«gi atzinušÄ G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tÄ esot „letiņu rÄ«dÄ«šana citam pret citu”. TaÄu vairÄkkÄrt stingri iejaucÄs Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrÄ«kst, jo LatvijÄ esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgÅ«t VDK arhÄ«vus kaut cik nopietnu cerÄ«bu nav, turklÄt maisos ir arÄ« to cilvÄ“ku vÄrdi, kas ar VDK sadarbojušies organizÄ“tÄs noziedzÄ«bas, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanÄ.
Tiesa, jau pieminÄ“tais K. RancÄns gan norÄdÄ«ja – „nav taisnÄ«ba tiem, kuri saka, ka varÄ“tu noteikt aÄ£enta darbÄ«bas bÅ«tÄ«bu tad, ja mÅ«su rÄ«cÄ«bÄ bÅ«tu aÄ£enta personÄ«gÄ lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. MÄ“s uzzinÄtu daudz vairÄk, bet tomÄ“r pÄrÄk maz, lai pateiktu, ka aÄ£ents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespÄ“jams noteikt, kad aÄ£ents sniedza patiesu informÄciju, kad dezinformÄciju, kad iestÄjas par sava darbabiedra, paziņas noniecinÄšanu, iznÄ«cinÄšanu, nomelnošanu, jo ne vienmÄ“r varÄ“ja vai vajadzÄ“ja informÄciju pÄrbaudÄ«t”. ViņaprÄt, „sadarbÄ«bas fakts juridiski ir apstiprinÄms jau ar to, ka ir kartÄ«te un ieraksts uzskaites žurnÄlÄ. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. TaÄu politisko lÄ“mumu pieņemšanÄ šÄdi argumenti netika ņemti vÄ“rÄ – un skaidrs punkts Äekas maisu lietÄ tÄ arÄ« netika pielikts.