Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Komponists Imants Kalniņš padomju laikā varÄ“tu bÅ«t bijis oficiāls vai neformāls Valsts drošÄ«bas komitejas (VDK) ziņotājs, savukārt pÄ“c 1991. gada augusta neveiksmÄ«gā puča pārņemtā VDK kartotÄ“ka ir tikusi "iztÄ«rÄ«ta" no ziņām par pie varas nākušajiem nacionālajiem politiÄ·iem, - šÄdus skaidrus mājienus intervijā Latvijas AvÄ«zei devis kādreizÄ“jais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsÄ“dÄ“tājs Dainis Īvāns.

"Pie manis LTF laikā ir nākuši cilvÄ“ki un raudādami atzinuši, ka sadarbojušies ar čeku. Pie manis nonāca arÄ« čekas virsnieka, kultÅ«ras jomas kuratora Māra Dreijera piezÄ«mju grāmatiņa, kurā bija saraksts ar viņa iecienÄ«tākajām kontaktpersonām. Dreijers bija baletdejotājas Zitas Errsas vÄ«rs. Grāmatiņa izkļuva ārā tikai tādēļ, ka viņš bija sašÄvis Errsu; bija izmeklÄ“šana un juceklis, un čeka nespÄ“ja uzreiz to lietu noklusināt. Grāmatiņa nonāca pie kāda žurnālista, kurš to parādÄ«ja man. Sarakstā bija daudzi uzvārdi. Tur bija pazÄ«stams, iemīļots, nacionāls komponists, kas dÄ«vainā kārtā pÄ“dÄ“jā laikā sācis pÅ«st Krievijas stabulÄ“. Vārdu nesaukšu..." intervijā atklājis Īvāns.

Savukārt par "čekas maisu" iztÄ«rÄ«šanu no to cilvÄ“ku vārdiem, kuri ļoti nav vÄ“lÄ“jušies tajos atrasties, daudz ir ticis baumots jau ilgi. Īvāns šajā sakarā, gan neminot konkrÄ“tus vārdus un uzvārdus, intervijā min: " ArÄ« pÄ“c čekas maisu pārņemšanas viens pazÄ«stams LNNK politiÄ·is, kas tur bija klāt, atnāca pie manis un teica: “Zini, es sev par pārsteigumu konstatÄ“ju, ka arÄ« tur esmu. Ko darÄ«t?” Ilgi domāju, kādēļ viņš man to saka. PÄ“c tam viņa “maisos” nebija. Es te stāstu tikai shÄ“mu, jo uzvārdus minÄ“t negribu."

"MÄ“s ar šiem mÄ“sliem esam tā aplipuši, ka neesam spÄ“juši no tiem nomazgāties lÄ«dz šim brÄ«dim. Kad savelku toreiz piezÄ«mju grāmatiņā lasÄ«to un “pÄ“kšÅ†Äs” izmaiņas cilvÄ“ku domāšanā tagad, man sāk likties, ka tas nāk ne no vecuma muļķības. PÄ“teris LaÄ·is reiz pÄ“dÄ“jam Latvijas PSR VDK priekšniekam Edmundam Johansonam janvāra barikāžu laikā, kad kungs bija iedzÄ“ris un drusku apjucis, pajautāja: “Saki, cik tavÄ“jo pie mums ir?” Viņš teica: “Ir, ir. Bet pie LNNK ir daudz vairāk.” (..)

Droši vien lustrācijas lietu vajadzÄ“ja toreiz ņemt diezgan radikāli. ÄŒehijā un Vācijā tā izdarÄ«ja, bet mÄ“s esam ārkārtÄ«gi daudz nokavÄ“juši. Skaidrs, ka tie cilvÄ“ki nav mainÄ«jušies un viņos joprojām ir verdziskais aÄ£enta, ostÄ«tāja un labuma meklÄ“tāja gars. Skaidrs arÄ«, ka Krievija savus iemidzinātos čekistus sāk atmodināt. Šiem cilvÄ“kiem bija un ir ko slÄ“pt, tāpÄ“c viņus var ļoti viegli šantažēt. Par to nav šaubu, jo čekas metodes Krievijā nav mainÄ«jušÄs," intervijā stāsta Īvāns.

Bijušais politiÄ·is saistÄ«bā ar Latvijas AvÄ«zei sniegto interviju gan nevÄ“lÄ“jās atbildÄ“t uz Pietiek jautājumiem - kāpÄ“c ziņas, kas varÄ“tu liecināt, ka Imants Kalniņš ir bijis VDK ziņotājs vai aÄ£ents, viņš nav publiskojis laikā, kad komponists bija Saeimas deputāts, un kāpÄ“c viņš nav vÄ“rsies tiesÄ«bsargāšanas iestādÄ“s ar ziņām par iespÄ“jamu "čekas maisu" iztÄ«rÄ«šanu.

Lai atsvaidzinātu lasÄ«tāju zināšanas par šo jomu, Pietiek šodien publicÄ“ "čekas mantojumam" veltÄ«to nodaļu no trÄ«ssÄ“jumu grāmatas "MÅ«su vÄ“sture: 1985 - 2005":

ÄŒekas mantojums

„Valsts drošÄ«bas komiteja Latvijā, domājams, atstāja tikai to, ko tai bija izdevÄ«gi atstāt. [..] Un atstāja to, kas, ja mÄ“s to varbÅ«t neprasmÄ«gi lietosim un izmantosim, var tikai kaitÄ“t,” – šÄdus vārdus Augstākās Padomes sÄ“dÄ“ 1991. gada nogalÄ“ teica parlamenta pilnvarotais čekas Ä«pašumu pārņēmÄ“js, vÄ“lākais neveiksmÄ«gais publicists Vilis Seleckis. Turpmāko gadu notikumi pierādÄ«ja, ka neko daudz deputāts nebija kļūdÄ«jies.

 

Maisu epopeja: pirmā daļa

Dažādas dÄ«vainÄ«bas ar neatkarÄ«gās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistÄ«to dažādo dienestu un komisiju (no Augstākās Padomes puses ar čekas Ä«pašumu pārņemšanu nodarbojās PÄ“tera Simsona vadÄ«tā komisija, kuras kompetencÄ“ bija sarunas ar Krieviju, kā arÄ« V. Selecka vadÄ«tā komisija, kuras misija bija tieši VDK Ä«pašumu apzināšana, savukārt valdÄ«ba ar čekas lietām nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinÄ“tā darbÄ«ba vÄ“lāk izraisÄ«ja neskaitāmas sazvÄ“restÄ«bas teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevÄ«bā.

PiemÄ“ram, jau drÄ«z vien pÄ“c VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespÄ“jamo nolaidÄ«bu bija spiests atspÄ“kot toreizÄ“jais valdÄ«bas apsardzes priekšnieks (vÄ“lāk viņš kļuva par pirmo DrošÄ«bas policijas šefu, bet pÄ“c tam strādāja Satversmes aizsardzÄ«bas birojā) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmÄ“r, kamÄ“r tie vÄ“l atradās StÅ«ra mājā. Ilgi gan viņiem to darÄ«t neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatÄ«ja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vÄ“lāk pārtapa DrošÄ«bas dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticÄ“ts čekas arhÄ«vu – aÄ£entÅ«ras alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kas atradās divos ar VDK un AP zÄ«mogiem aizzÄ«mogotos maisos, un statistisko kartotÄ“ku divos aizzÄ«mogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta Ä“ku.

„Visinteresantākais, ka tajā laikā, kad notika šÄ« operācija, es atrados AP apsardzes dienesta telpās pie šÄ« dienesta priekšnieka vietnieka un palÄ«ga, kuri paši nezināja par notiekošo bijušajā VDK Ä“kā, nezināja, ka viņu dienests izbraucis uz operāciju un notiek arhÄ«vu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kā baidÄ«jās?” – šis R. Rožkalna stāsts ir tikai viena no liecÄ«bām par vispārÄ“jo aizdomÄ«guma gaisotni, kas valdÄ«ja VDK dokumentu pārņemšanas laikā.

Taču lÄ«dz 1991. gada novembrim dokumenti vÄ“l atradās StÅ«ra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzÄ«mogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašÄ Ä“kā BrÄ«vÄ«bas un Stabu ielas stÅ«rÄ«, uz kuru vÄ“l vairākus mÄ“nešus pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galā, humānu apsvÄ“rumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taču cilvÄ“ki sagaida pensiju. Idille beidzās brÄ«dÄ«, kad Ä“ku nolÄ“ma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lÄ“mums radÄ«ja nākamo – jau pieminÄ“to rÄ«kojumu par čekas dokumentu pārvietošanu uz „drošÄku vietu”, par kādu tika uzskatÄ«ta Augstākās Padomes Ä“ka.

Pārvešanas process gan noritÄ“ja ne pārāk organizÄ“ti: piemÄ“ram, aktā par pārvešanu nebija norādÄ«ts transportÄ“jamo vienÄ«bu skaits, kas skeptiÄ·iem vÄ“lāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešÄm pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vÄ“l jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrÄ« daļa papÄ«ru izbirusi uz StÅ«ra mājas kāpnÄ“m. Notikumos iesaistÄ«tās personas gan pÄ“c tam precizÄ“ja, ka izbiruši mazāk svarÄ«gie operatÄ«vās meklÄ“šanas kartotÄ“kas materiāli, kas nezināmu iemeslu dēļ atšÄ·irÄ«bā no aÄ£entÅ«ras kartÄ«tÄ“m neatradās aizzÄ«mogotos maisos un čemodānos, bet gan parastos kartotÄ“kas skapÄ«šos. Viss pÄ“c tam esot rÅ«pÄ«gi savākts un sapakots atpakaļ, taču iemesls aizdomām un vÄ“lāk ilgus gadus pastāvošÄm sazvÄ“restÄ«bas teorijām tik un tā bija radÄ«ts.

PiemÄ“ram, vÄ“sturniece un vÄ“lākā Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāja Ilga Grava–Kreituse kādā intervijā presei klāstÄ«ja: „Dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhÄ«vus. Tikai atšÄ·irÄ«bā no citām iestādÄ“m VDK dokumentus „nejauši” izbÄ“ra uz trepÄ“m un pÄ“c tam atkal saslaucÄ«ja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tā? PiemÄ“ram, I. Kreituses skatÄ«jumā rezultātā „šodien maz kas ir palicis pāri no Ä«stajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucÄ“ šobrÄ«d pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztÄ«rÄ«jušies ārā”. Un ko, viņasprāt, nozÄ«mÄ“ „iztÄ«rÄ«jušies”? „Mans kolÄ“Ä£is no Latvijas Universitātes, kurš patiešÄm strādājis VDK struktÅ«rā (viņš nekad to Ä«paši arÄ« nav slÄ“pis), lÅ«dza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra. Tur atbildÄ“ja, ka viņa vārda šajā kartotÄ“kā nav. KolÄ“Ä£is bija ļoti pārsteigts un pÄ“c tam teica: tagad man vÄ“l kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?”

Jebkurā gadÄ«jumā nav brÄ«nums, ka arÄ« pÄ“dÄ“jā čekas vadÄ«tāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedÅ«ra atainota diezgan nepievilcÄ«gā gaismā. LÅ«k, aina no E. Johansona aprakstÄ«tās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmÄ“ju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lÄ“mumi? Tādu nebija! PieprasÄ«ju sastādÄ«t izņemšanas protokolu un tajā norādÄ«t, ka izņemšana notikusi vardarbÄ«gi. Protokols tika sastādÄ«ts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstÄ«ts pavirši, bez kartotÄ“kas saskaitÄ«šanas, bez nosaukumiem. ArÄ« kopÄ“jais kartÄ«šu skaits netika uzrādÄ«ts. Maisus komitejā pat neaizplombÄ“ja. [..] To visu taču vajadzÄ“ja darÄ«t vismaz prokuratÅ«ras klātbÅ«tnÄ“, jo pret VDK bija ierosināta krimināllieta. ProkuratÅ«ras darbinieki varÄ“ja atnākt un izņemt kartotÄ“ku, noformÄ“t ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grÅ«ti pateikt, cik daudz kartÄ«šu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvÄ“kam noteikti ir jābÅ«t kartotÄ“kā, bet izrādās, ka viņu tur nav. GrÅ«ti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanÄ«jās no šiem maisiem nozust.”

Bijušais galvenais čekists arÄ« uzskatot, ka, šÄdi pārņemot čekas dokumentus, tikusi pārkāpta augustā noslÄ“gtā starpvalstu vienošanās, un tieši šÄ« iemesla dēļ Maskava neesot uzskatÄ«jusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhÄ«vu. Par Krievijas arhÄ«viem gan ir arÄ« kāda cita versija, ko Astras Milles grāmatā Te un citadelÄ“. Jānis Peters. Tumšsarkanā izteicis Latvijas pirmais vÄ“stnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašÄ«na ar VDK arhÄ«va dokumentiem no Krievijas RÄ«gā ieradusies un bijis paredzÄ“ts arÄ« nākamais reiss, kas gan tā arÄ« nekad neesot noticis. „BrÄ«numi beidzās pÄ“c dažiem mÄ“nešiem. Otra lidmašÄ«na neizlidoja, jo Latvijai pÄ“kšÅ†i pietrÅ«ka lÄ«dzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerÄ“jās J. Peters. Vai problÄ“ma bija tikai naudā, tagad varam vien minÄ“t.

Savukārt vÄ“l skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vÄ“lāk Latvijas AvÄ«zÄ“ atminÄ“jās bijušais iekšlietu operatÄ«vais darbinieks, RÄ«gas tiesas apgabala prokurors un VDK darbÄ«bas pārtraukšanas valdÄ«bas komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā PadomÄ“, tā Ministru PadomÄ“ čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslÄ“pt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aÄ£entu šifrÄ“ts saraksts un operatÄ«vā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arÄ« atšifrÄ“šanas speciālistus.

VDK darbÄ«bas pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdÄ«bas komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatÄ«vo informāciju, kartotÄ“kas un slepeno literatÅ«ru. AÄ£entu uzskaites kartotÄ“ka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslÄ“gta kabinetā, atslÄ“gas atradās Augstākajā PadomÄ“. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesÄ«ga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadÄ«jumus, ja valdÄ«ba vai parlaments pieņemtu kādu normatÄ«vo aktu rÄ«cÄ«bas korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatÅ«ru, sekretariāta dokumentus un normatÄ«vos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotÄ“kas, kā arÄ« 53 aÄ£entu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. lÄ«dz 1991. gadam [Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra direktors Indulis ZālÄ«te precizÄ“ – par 1953. – 1987.gadu]. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervÄ“tā aÄ£enta pseidonÄ«ms, vervÄ“šanas datums, kad izslÄ“gts no tÄ«kla un vai ir kartÄ«te vai tā iznÄ«cināta. Saglabāta bija apmÄ“ram 1/3 kartÄ«šu [I. ZālÄ«tes labojums – 1/5 daļa].

Bez manas ziņas vai komisijas vadÄ«tāja ziņas un paraksta nedrÄ«kstÄ“ja rÄ«koties arÄ« ar čekas aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdÄ«bas komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadÄ«tāju Vili Selecki, atsevišÄ·i deputāti vakara stundā vardarbÄ«gi iebruka VDK Ä“kā un sagrāba kartotÄ“ku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. ŠÄdu maisu sagrābšanu varÄ“ja kvalificÄ“t kā laupÄ«šanu.

NelikumÄ«gi, bez komisijas ziņas tika nozagti arÄ« minÄ“tie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. UzrakstÄ«ju rezolÅ«ciju, ka šÄdu piekrišanu varÄ“tu dot vienÄ«gi tad, ja par to bÅ«tu Ministru Padomes lÄ“mums. Iestājās klusums un pÄ“c kāda laika ieraudzÄ«ju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arÄ« parÅ«pÄ“jās, lai čekas aÄ£entu vārdi un čekas operatÄ«vā darba datorizÄ“tā uzskaite nenokļūtu Latvijas rÄ«cÄ«bā.

RÄ«gā bija kāds VDK Ä£enerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasÄ«jumu atdot VDK arhÄ«vus atbildÄ“ja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstÄ«tu, bet Ivars Godmanis esot parakstÄ«jis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdÄ«bu lÄ«menÄ« un ka esot bijusi saruna aÄ£entu jautājumu iesaldÄ“t uz 75 gadiem, proti, tas nozÄ«mÄ“jot atlikt šÄ jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”

PiecÄ«ši un pārÄ“jie

Kad nu VDK dokumenti kaut kā tomÄ“r nonāca Augstākajā PadomÄ“, sākās epopejas nākamais cÄ“liens, ko nosacÄ«ti varÄ“tu saukt „Ko darÄ«t?” To, ka kuram katram rakņāties pa aÄ£entÅ«ras dokumentāciju ļaut nebÅ«tu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mÄ“nešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslÄ“gas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem (bet vārdā tos nesauca tādēļ, lai nevienam neuzmāktos kārdinājums klusā vietā iekraut atslÄ“gu glabātājam pa galvu un pÄ“c tam nolaupÄ«t arhÄ«vu), un nepiederošas personas vismaz teorÄ“tiski papÄ«riem klāt tikt nevarÄ“ja. Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvÄ“lÄ“ta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra – par tā pirmo vadÄ«tāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā.

TikmÄ“r par to, ka „čekas maisos” varÄ“tu bÅ«tu – un gan jau noteikti ir – arÄ« ļoti pazÄ«stamu cilvÄ“ku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulÄ“ja vesela virkne citu baumu – gan par cilvÄ“kiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespÄ“jamiem viltojumiem. Spilgtākais stāsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzÄ«vesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lÅ«k, kāds Augstākās Padomes deputāts, Tautas frontes un LNNK aktÄ«vists, vÄ“lāk caurkritis uzņēmÄ“js piedāvājis iegādāties vÄ«ra „stukača kartÄ«ti” par pusotru tÅ«kstoti dolāru, taču A. Kreituss no šÄda piedāvājuma esot atteicies.

Savukārt par iespÄ“jamiem viltojumiem P. Kļaviņš vÄ“lāk ironizÄ“ja: „VÄ“l ir iespÄ“jama datu viltošanas hipotÄ“ze. Principā dokumenti nav neapšaubāmi, bet par konkrÄ“tu personu – viltoti! Tādā gadÄ«jumā atbildÄ«gs bÅ«s Johansons un viņa zeļļi. BÅ«s dienām un naktÄ«m stÅ«ra mājā zÄ«lÄ“juši, vai nu ar tasÄ«tes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arÄ«, kārtis liekot, bÅ«s centušies sazÄ«mÄ“t, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputātiem, lai tad tiem pamatÄ«gi iezāģētu – re, kas par blēžiem! Ja tādā vai citādā veidā bÅ«tu bijuši jāsazÄ«lÄ“ arÄ« nākamās pašvaldÄ«bas deputāti, tad pasākums ir brÄ«numaini trāpÄ«gs. Kas gan var mÄ“roties ar Latvijas čekistu spÄ“jām!” (Starp citu, vÄ“lāk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turÄ“ts aizdomās, ka esot nokopÄ“jis kartotÄ“ku savām vajadzÄ«bām, ko pats gan, zvÄ“rot pie Dieva, kategoriski noliedza.)

Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnÄ«gi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tÅ«kstošiem cilvÄ“ku, aÄ£entÅ«ras saraksti, bet ne aÄ£entu personÄ«gās un darba lietas. Jā, arÄ« uzskaites žurnāli, bet – tavu sodÄ«bu – kartÄ«tes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minÄ“tajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzÄ«mju – „kartÄ«te iznÄ«cināta”. Mazāk to, kuriem kartÄ«te ir. Bet atsevišÄ·as nodaļas aÄ£enti, robežapsardzÄ«bas un armijas aÄ£enti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reÄ£istrācijas grāmatā nav. No aÄ£entu sastāva izslÄ“dza visos gadÄ«jumos, kad persona tika izvirzÄ«ta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitÄ“tu viņus tautas un starptautisko institÅ«ciju acÄ«s. IzslÄ“dza arÄ«, kad pateica, ka pārtrauc sadarbÄ«bu, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsÅ«tÄ«ja kartÄ«ti uz to republiku, kur izbrauca dzÄ«vot. Par izslÄ“gtajiem kartÄ«tes vajadzÄ“ja iznÄ«cināt, tomÄ“r bieži to nedarÄ«ja ar nolÅ«ku, ka izslÄ“gtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartÄ«te iznÄ«cināta, bet ar laiku ar aÄ£entu jāatjauno sakari, bÅ«tu jāprasa atļauja Maskavai izsÅ«tÄ«t kartÄ«ti utt., kas radÄ«ja lielas nepatikšanas un neÄ“rtÄ«bas. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatÄ«vos nolÅ«kos. VarbÅ«t ir arÄ« vÄ“l kādi mÄ“rÄ·i, bet par to lai runā VDK bijušie vadÄ«tāji,” – tā „maisu” satura Ä«patnÄ«bas vÄ“lāk skaidroja K. Rancāns.

To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartÄ«šu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rÄ«cÄ«bā. [..] MÄ“s spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašÄ«nas kravas kastes nejauši bÅ«tu nobiruši daži koferÄ«ši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko lÄ«dzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderÄ“s...”

Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecÄ«bu darÄ«t, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jÅ«lijā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacÄ«t, pilnÄ«gi pašdarbnieciski. „TobrÄ«d AP vÄ“l nebija izstrādājusi nekādus norādÄ«jumus, ko ar šiem dokumentiem darÄ«t. Taču bija likums, ka bijušie aÄ£enti nedrÄ«kst kandidÄ“t 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanās. MÄ“s ar [Totalitāro režīmu noziegumu izmeklÄ“šanas komisijas priekšsÄ“dÄ“tāju Daini] Vanagu konstatÄ“jām, ka dažu cilvÄ“ku vārdi parādās šajā kartotÄ“kā. UzrakstÄ«jām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mÄ“s vÄ“l bÅ«tu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebÅ«tu tā rÄ«kojušies, varÄ“tu teikt: viņi slÄ“pj informāciju un droši vien sāks tirgoties,” daudz vÄ“lāk intervijā NeatkarÄ«gajai RÄ«ta AvÄ«zei taisnojās P. Kļaviņš.

Tā nu tikai 1994. gada pavasarÄ« puslÄ«dz droši tika nosaukti divi no Saeimā ievÄ“lÄ“tajiem „čekas piecÄ«šiem” – ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un Ä«pašu uzdevumu ministrs EdvÄ«ns InkÄ“ns (tieši 1994. gadā arÄ« tika pārtraukts E. InkÄ“na un viņa kolÄ“Ä£u Jāņa ŠipkÄ“viča un Ojāra Rubeņa leÄ£endārais raidÄ«jums Labvakar). Sekoja arÄ« pārÄ“jo triju nosaukšana – tie izrādÄ«jās Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvārds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).

Ä€rlietu ministrs faktiski bija „atšifrÄ“ts” jau pirms tam – Māris Gailis memuāros vÄ“lāk atminÄ“jās: „Atceros, ka reiz kādās pusdienās turpat BrÄ«vÄ«bas ielā 36 AndrÄ“jevs teica, ka par prezidenta amata kandidātu tomÄ“r nevarÄ“šot bÅ«t – viņš nejÅ«toties drošs, ka nesanāk kaut kādas ziepes, jo kā zinātnieks esot rakstÄ«jis atskaites par ārzemju komandÄ“jumiem. Tātad kaut kādu nedrošÄ«bu viņš sevÄ« juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arÄ« tobrÄ«d izrādÄ«jās vienÄ«gais, kas savu vainu (protams, ne tajā, ka bÅ«tu „stučījis” par nevainÄ«giem ļaudÄ«m, bet sadarbÄ«bā ar VDK gan) atzina, turklāt publiski – laikraksta Diena speciālizlaidumā ar pamatsaukli – tā, tas nu ir pateikts!

Savukārt pārÄ“jie „piecÄ«šu” dalÄ«bnieki Ä·Ä“rās pie tiesu darbiem, lai atspÄ“kotu „čekas maisu” tiešÄm ne jau nu simtprocentÄ«gi drošÄs ziņas, – un pÄ“c pailgas tiesāšanās tas viņiem arÄ« izdevās. Kaut gan prokuratÅ«ra par visiem četriem bija izdarÄ«jusi slÄ“dzienu, ka sadarbÄ«ba ar VDK bijusi apzināta, E. InkÄ“nam izdevās no šÄ«s lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragātu reputāciju, – viņš pats vÄ“rsās tiesā, lai apliecinātu savu nevainÄ«bu, un attiecÄ«bā uz viņu prokuratÅ«ra arÄ« pati atsauca izvirzÄ«tās apsÅ«dzÄ«bas: nekādu vÄ“rā ņemamu pierādÄ«jumu vienkārši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vÄ“lāk nedaudz pasmÄ«nÄ“ja arÄ« par tiesu kompetenci šajā jautājumā: „Rodas jautājums – vai tiesneši, kad bÅ«s aptaustÄ«juši VDK kartotÄ“kas papÄ«rus, varÄ“s pateikt, ka dokumenti nav autentiski? VarbÅ«t pieļaus iespÄ“ju, ka ierakstus izdarÄ«juši lidojošo šÄ·Ä«vÄ«šu piloti, kas beidzamajā laikā atkal sākuši klaiņot pa mÅ«su atmosfÄ“ru?”)

A. Kreitusam tiesāšanās beidzās 1997. gadā, cita starpā paspÄ“jot paziņot, ka šÄ« viņa „čekas lieta” esot kartotÄ“kas pārzinātājas – Latvijas Nacionālās neatkarÄ«bas kustÄ«bas politiskais pasÅ«tÄ«jums. Savukārt R. Milbergam sanāca tiesāties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spÄ“kā galÄ«gais spriedums, ar kuru tiesa konstatÄ“ja, ka kādreizÄ“jais deputāts tiešÄm neesot apzināti slepeni sadarbojies ar VDK. Taču orÄ£ijas ap „čekas maisos” it kā atrodamiem ļaudÄ«m nerimās, un priekšvÄ“lÄ“šanu cīņās sadarbÄ«ba ar VDK tika piedÄ“vÄ“ta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijā mazpazÄ«stamajā Krievijas laikrakstā Aļ–Kods publikācijā ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotājs bija teikts: „Ir dokumenti par lÄ«dzšinÄ“jā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbÄ«bu ar VDK. DosjÄ“ figurÄ“ viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aÄ£entÅ«ras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikācija esot „provokācija, lai izjauktu stabilitāti, kas izveidojusies pÄ“c Latvijas–Krievijas lÄ«gumu noslÄ“gšanas”, un lieta tiešÄm nomira dabiskā nāvÄ“.)

TikmÄ“r presei 1997. gada rudenÄ« nācās konstatÄ“t: tobrÄ«d valstij vÄ“l nebija izdevies pierādÄ«t sadarbÄ«bas faktu ar VDK nevienā pašÄ amatpersonas lietā. ArÄ« turpmākajos gados „pierādÄ«tu stukaču” – cilvÄ“ku, kuru vārdi „no maisiem” tika izcelti tikai tāpÄ“c, ka viņi bija sadomājuši pretendÄ“t uz kādiem valsts amatiem, – izrādÄ«jās ārkārtÄ«gi maz. 2001. gadā statistika bija šÄda: septiņu gadu laikā ierosināti nepilni divarpus simti pārbaudes lietu, no kurām aptuveni 60 gadÄ«jumos tajās minÄ“tās personas sadarbÄ«bas faktu bija atzinušas pašas, savukārt tiesa sadarbÄ«bas faktu atzinusi vÄ“l bÅ«tiski retāk – apmÄ“ram piektā daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vÄ“l skumjāka: virsprokurors EdvÄ«ns Ziediņš 2000. gadā Saeimu informÄ“ja, ka no 144 lietām tikai sešÄs tiesa konstatÄ“jusi sadarbÄ«bu ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pÄ“c tam, kad persona pati atzinusi savu saistÄ«bu, bet pārÄ“jās „karājoties gaisā”.

Reižumis politiskās karjeras izjaukšanai gan pietika arÄ« tikai ar ziņām par cilvÄ“ka vārda atrašanu „maisos”. Tā, piemÄ“ram, „stukača” kartÄ«te ceļu uz Saeimu aizšÄ·Ä“rsoja premjera Einara Repšes ārštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadā tika virzÄ«ts uz amatu Korupcijas novÄ“ršanas un apkarošanas biroja vadÄ«bā – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierādÄ«jumu A. Agruma apzinātai sadarbÄ«bai ar VDK, pilnÄ«gi pietika ar divdomÄ«go prokuratÅ«ras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklÄ“šanā nebija iespÄ“jams gÅ«t pierādÄ«jumus, lai izdarÄ«tu kategorisku secinājumu, ka Agrums bijis VDK informators”.

Taču kopumā, gadiem ejot, jaunas atklāsmes par čekas maisiem un to saturu sabiedrÄ«bu atstāja aizvien vienaldzÄ«gāku. Tā, piemÄ“ram, nekādu Ä«pašo šoku neizraisÄ«ja Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra jaunā vadÄ«tāja Induļa ZālÄ«tes Saeimai tai pašÄ 2000. gadā sniegtā informācija, ka kopumā no 134 Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarÄ«bu, ar VDK varÄ“tu bÅ«t sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris Bojārs un Andris Plotnieks). Tātad varot teikt, ka „šÄ«s 23 balsis bija vairāk nekā izšÄ·irošas, lai pieņemtu deklarāciju par Latvijas neatkarÄ«bu, jo VDK bija arÄ« iespÄ“ja ietekmÄ“t šos cilvÄ“kus”.

Savukārt sabiedrÄ«bā plaši pazÄ«stamu „stukaču” izrādÄ«jās jau pavisam maz – ilgi tiesājās eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadā par Ä«stu „stukaču” tika atzÄ«ts bijušais RÄ«gas DzÄ«vojamo māju privatizācijas komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs, sociāldemokrāts Jānis Rupkus, un tai pašÄ gadā par „stukaču” tika atzÄ«ts arÄ« Saeimas Zaļo un zemnieku savienÄ«bas frakcijas deputāts ArvÄ«ds Ulme. Turklāt vienlaikus „nāca modÄ“” arÄ« dažādas bijušo ziņotāju atrunas: piemÄ“ram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepārsÅ«dzÄ“šot tāpÄ“c, ka „tāpat neviens neticÄ“s, ka neesmu bijis saistÄ«ts ar VDK”.

Savukārt A. Ulme, kurš saskaņā ar prokuratÅ«ras viedokli pats bija atzinis sadarbÄ«bas faktu, tik ilgi putrojās skaidrojumos un iespaidos par visā vainojamo „naftas mafiju” un piedzÄ«vojumiem prokuratÅ«rā, kur pratinot stingrāk nekā savulaik VDK, kamÄ“r lieta vienkārši noklusa. Puses tā arÄ« palika katra pie sava: prokuratÅ«ra – pie pārliecÄ«bas, ka A. Ulme sadarbÄ«bu ar VDK atzinis, bet zaļo pārstāvis – ka Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratÅ«ru vispār vajadzÄ“tu likvidÄ“t, jo tā desmit gadus tikai tÄ“rÄ“jusi naudu. „Desmit gadi pagājuši, prokuratÅ«ra tos maisus ir redzÄ“jusi un analizÄ“jusi. Taču viņi man šodien saka: mÅ«s neinteresÄ“, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. ÄŒekā biji – biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresÄ“. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, kas varÄ“tu pieaicināt bijušos VDK Ä£enerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši,” A. Ulme pagÅ«Ä£ojās laikrakstam RÄ«gas Balss.

LÄ«dz ar to Latvijā, kā izrādÄ«jās, palika tikai divi vispārzināmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšÄ·Ä“rsoja ceļu uz valsts un vÄ“lÄ“tiem amatiem, – Juris Bojārs un bijušais PSRS Robežapsardzes spÄ“ku (kuri formāli bija VDK pārziņā) virsnieks Jānis Ä€damsons. Savukārt visprominentākais Latvijas „pierādÄ«tais stukačs” izrādÄ«jās bijušais Privatizācijas aÄ£entÅ«ras padomes loceklis, par apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK pelÄ“ko kardinālu bieži saukātais Normunds Lakučs. Tiesa, arÄ« viņš spurojās, cik spÄ“dams: kad 2001. gadā par viņa iespÄ“jamo ziņotāja karjeru sāka informÄ“t prese, N. Lakučs runāja pār vÄ“ršanos tiesā par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taču patiesÄ«bā esot atzÄ«ts pat par cietušo, un tiesāšanās dažādās instancÄ“s.

Beigu beigās tomÄ“r punktu pielika Augstākās tiesas Senāts – N. Lakučs tiešÄm „bija VDK aÄ£ents, apzināti sadarbojās ar VDK, slepeni sniedza informāciju par citām personām”. Tā nu „pierādÄ«tajam stukačam” atlika vien nākt klajā ar savu sazvÄ“restÄ«bas teoriju: „Ja grib cilvÄ“ku iebaidÄ«t, ierobežot, ietekmÄ“t, tas ir labākais veids. Man prasÄ«ja konkrÄ“ti par kuÄ£niecÄ«bu nelÄ«st tur, kur nevajag. TiklÄ«dz es sāku iebilst kaut kādiem darÄ«jumiem, kuros summas rakstāmas ar sešÄm, septiņām vai pat astoņām nullÄ“m, tÅ«lÄ«t seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidām, paldies Dievam, neesmu apvainots vienÄ«gi pedofilijā un žīdu šaušanā, bet tas viss jau vÄ“l ir priekšÄ.”

Piektā kolonna vai uzticami kadri?

Bet kas pÄ“c VDK likvidÄ“šanas notika ar pašiem čekistiem? Kur viņi pazuda – emigrÄ“ja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arÄ« pa kādam drošÄ«bniekam tiešÄm aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomÄ“r palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenācās pārkvalificÄ“ties, jo viņus darbā pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.

Pirms sašust par šÄdu lÄ“mumu, der atcerÄ“ties, ka kadru trÅ«kums policijā tobrÄ«d bija teju vai katastrofāls, tādēļ iekšlietu ministra Ziedoņa ÄŒevera lÄ“mums izmantot kvalificÄ“tus darbiniekus (lai arÄ« vÄ“l nesen Latvijai, teiksim tā, ne pārāk lojālus) bija visai loÄ£isks. Tā jaunizveidotajā ministrijas Informācijas departamentā vien darbu atrada 41 bijušais čekists, bet kopÄ“jais visā Iekšlietu ministrijas sistÄ“mā darbā pieņemto bijušo čekistu skaits bija vÄ“l lielāks – vairāk nekā pusotrs simts. PiemÄ“ram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizÄ“tās noziedzÄ«bas apkarošana, lielā mÄ“rā tika veidota uz analoÄ£iskas VDK 6. daļas bāzes, izmantojot vairākus pieredzÄ“jušos tās virsniekus. Deviņdesmito gadu vidÅ« gan 6. daļu izformÄ“ja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijā pameta, uzsākot privātbiznesu.

Par lÄ“mumu pieņemt darbā čekistus Z. ÄŒeveram drÄ«z vien nācās uzklausÄ«t parlamenta deputātu pārmetumus – sak, kamdēļ gan policijā strādā cilvÄ“ki, par kuru lojalitāti nevienam nav nekādas pārliecÄ«bas? Stingri ņemot, pārmetumiem gan Ä«sti nebija pamata, jo pati Augstākā Padome Ä«paši nesteidzās pieņemt likumu par valsts drošÄ«bu, kas reglamentÄ“tu, kādas struktÅ«ras tad ar kādiem jautājumiem nodarbojas un kas tajās drÄ«kst strādāt. Interesanti arÄ«, ka uzreiz pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas neviens vispār nopietni nedomāja par kaut kādiem ierobežojumiem bijušajiem čekistiem.

Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolā par Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpÄ“jām saistÄ«bām VDK darbÄ«bas pārtraukšanai Latvijas teritorijā (no mÅ«su puses to parakstÄ«ja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstÄ«ts, ka Latvijas puse apņemas garantÄ“t bijušo VDK darbinieku sociālekonomiskās, personiskās un politiskās tiesÄ«bas. Taču, ņemot vÄ“rā, ka PSRS ar visu savu DrošÄ«bas komiteju drÄ«z vien sabruka un Augstākā Padome par šÄdu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tā diez ko saistoša nelikās, un iesākumam eksčekistiem tika aizliegts iesaistÄ«ties politikā, bet vÄ“lāk sekoja arÄ« profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norādÄ«ja, ka čekisti šajā gadÄ«jumā izvÄ“lÄ“ti par peramajiem puikām, bet kompartijas vadošÄ loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnÄ«ti aizmirsta. Tā bijušais LPRS VDK priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks Jānis Trubiņš kādā intervijā vÄ“lāk šÄ·endÄ“jās: „Pierādiet, vai tiešÄm no manas darbÄ«bas radās kādas sekas, valsts taču ir atjaunota! Ir cÄ“loņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvÄ“ks, kas mani 1988.gadā komandÄ“ja, sēž Saeimā. Vai man viņam bÅ«tu jāatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, Augstākā padome, komjaunatne, pionieri… Tā bija vienota sistÄ“ma. Tad vajag sodÄ«t visu sistÄ“mu. Lai es justos vainÄ«gs to skolotāju priekšÄ, kas mani tādai dzÄ«vei sagatavoja? Bija taču arÄ« eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstÄ«ja, ka šÄ« grāmata atbilst tādam un tādam pantam, kas bija pamats spriedumam.”

IespÄ“jams gan, ka arÄ« vÄ“lāk deputāti čekistu problÄ“mai nebÅ«tu pievÄ“rsuši lielu uzmanÄ«bu, ja vien 1992. gadā trauksmes zvanu nesāktu skandināt DrošÄ«bas dienesta priekšnieks Juris Vectirāns, kurš paziņoja, ka stāvoklis valstÄ« kļūstot dramatisks, jo notikumu attÄ«stÄ«bu nosakot izpildvara ar savu represÄ«vo aparātu, kas veidots no bijušajiem čekistiem. Izklausās tiešÄm draudÄ«gi, taču situāciju viegli pikantu padarÄ«ja fakts, ka informācijas vākšanas ziņā J. Vectirāna vadÄ«tais DrošÄ«bas dienests konkurÄ“ja ar Informācijas departamentu, bet aktualizÄ“tā„čekistu lieta” ļāva vismaz uz laiku pÄ“dÄ“jo atbÄ«dÄ«t otrajā plānā.

Pāris gadus čekistu jautājums tika muļļāts kā karsts kartupelis, lÄ«dz 1995. gadā septembrÄ« Nacionālā drošÄ«bas padome lietai beidzot pielika punktu (tā vismaz tobrÄ«d likās), pavÄ“lot triju mÄ“nešu laikā visus bijušos čekistus un kādreizÄ“jos padomju armijas izlÅ«kdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošÄ«bas iestādÄ“s. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgānus”, tādēļ pÄ“c pārbaudes nācās konstatÄ“t, ka drošÄ«bas iestādÄ“s (par tādām deviņdesmito gadu vidÅ« tika uzskatÄ«ts Satversmes aizsardzÄ«bas birojs, AizsardzÄ«bas ministrijas pretizlÅ«košanas dienests, DrošÄ«bas policija un Zemessardzes informācijas dienests) strādā vairs tikai apmÄ“ram 40 padomju kaluma drošÄ«bnieku.

 Taču arÄ« ar to patriekšanu neko gludi negāja, jo noteikto triju mÄ“nešu laikā par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairāk nekā desmit „iztÄ«rāmo”. Kur palika pārÄ“jie? Atrada jaunas vietas esošo struktÅ«ru ietvaros. PiemÄ“ram, DrošÄ«bas policijas darbinieki ar VDK pagātni tika pārcelti uz parasto policiju (objektivitātes labad jāpiezÄ«mÄ“, ka viņu vidÅ« bija arÄ« tiešÄm unikāli speciālisti), bet Militārās pretizlÅ«košanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par Nacionālo bruņoto spÄ“ku izlÅ«košanas pārvaldes priekšnieku, jo viņa lÄ«dzšinÄ“jais dienests gluži vienkārši tika likvidÄ“ts. Pavisam un galÄ«gi drošÄ«bas struktÅ«ras no bijušo čekistu ietekmes atbrÄ«vojās vien deviņdesmito gadu otrajā pusÄ“, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstāja nekādas manevra iespÄ“jas, jo amerikāņi un pārÄ“jie rietumnieki savu nostāju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošÄ«bniekiem aizmirstiet!

ÄŒekisti un bizness

NebÅ«t ne visi vakarÄ“jie čekisti arÄ« savu tālāko dzÄ«vi pÄ“c VDK sabrukuma vÄ“lÄ“jās saistÄ«t ar valstiskajiem drošÄ«bas dienestiem. Ne viens vien eksčekists deviņdesmito gadu pirmajā pusÄ“ sāka darbu arÄ« neskaitāmajās tā laika komercbankās. PiemÄ“ram, pats E. Johansons sāka strādāt Sakaru bankā, savukārt Bankas Baltija drošÄ«bas dienests vispār mudžēja no nesenajiem VDK vÄ«riem – vadÄ«ja to kādreizÄ“jais VDK 6. daļas (cīņa pret organizÄ“to noziedzÄ«bu) vadÄ«tājs Jurijs Anaņjevs, kurš savā paspārnÄ“ paņēma vairākus bijušos kolÄ“Ä£us. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trÄ«s bijušie čekisti ar neseno VDK priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu priekšgalā. Savukārt Unibankas drošÄ«bas dienestā kādu laiku strādāja kādreizÄ“jais VDK pretizlÅ«košanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatÄ«šana, bet pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas eksčekists kādu brÄ«di paspÄ“ja pastrādāt arÄ« DrošÄ«bas policijā).

Savukārt vÄ“l citi bijušie neredzamās frontes cÄ«nÄ«tāji nolÄ“ma mesties lielajā biznesā, un jaunajā gadu tÅ«kstotÄ« Latvijas miljonāru sarakstā varÄ“ja atrast prāvu pulku kādreizÄ“jo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gāzes kompānijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas lÄ«dzÄ«pašnieks Juris Savickis, gan tranzÄ«tbiznesā nodarbinātie, taču vienlaikus arÄ« laikraksta Telegraf lÄ«dzÄ«pašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo Ä«pašumu biznesmenis Aldis Plaudis.

Viņu padomjlaiku nodarbes? Saskaņā ar 90. gadu sākuma LPSR VDK oficiālo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlÅ«košanu, V. Komogorcevs – ar pretizlÅ«košanu, G. Indriksona ampluā ir bijusi padomju valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzÄ«ba, bet par pārÄ“jo minÄ“to ļaužu nodarbÄ“m drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizÄ“jo darbÄ«bu cenšas pārklāt ar noslÄ“puma plÄ«vuru – gan J. Savickis, garāmejot ieminoties par savu tehniskās informācijas vācÄ“ja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispār cenšas iespÄ“ju robežās izvairÄ«ties no savas čekas pagātnes pieminÄ“šanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemÄ«lu publicitāti un nekad neesmu lÄ«dis rampas gaismā, izņemot tos tālos gadus, kad dejoju DancÄ« – tad dejoju arÄ« uz Nacionālās operas skatuves.”

Savukārt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošÄ«bas komitejā arÄ« neatkarÄ«gās Latvijas laikos publiski pieminÄ“ja itin bieži, vairāk akcentÄ“ja savu neatkarÄ«go raksturu un sava veida disidentismu – piemÄ“ram, šÄdos vārdos: „ÄŒekā man bija liela tieksme pÄ“c neatkarÄ«bas. Bija lietas, ko es uzskatÄ«ju, ka man jāizdara, un bija lietas, no kurām veiksmÄ«gi izvairÄ«jos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kā mācÄ“ju no tām izgrozÄ«ties tāpat kā no dežūrām kapsÄ“tās, parādÄ“s.”

NevÄ“lÄ“šanās runāt par konkrÄ“tām tālaika nodarbÄ“m ir viegli izskaidrojama – tā, piemÄ“ram, izskatās tā paša G. Indriksona pārstāvÄ“tās VDK 5. daļas funkciju pilns izklāsts: „Daļa cīņai ar ideoloÄ£isko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloÄ£iskās izspiegošanas izslÄ“gšanu no sava darba tematikas, šÄ« daļa tika pārdÄ“vÄ“ta par konstitucionālās iekārtas aizsardzÄ«bas daļu. ŠÄ«s daļas intereses aptvÄ“ra ideoloÄ£isko uzraudzÄ«bu un ietekmÄ“šanu faktiski visās Latvijas iedzÄ«votāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktÄ«vie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošÄ inteliÄ£ence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzÄ«to uzraudzÄ«ba, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliÄ£ija un padomju vācieši; 5. nodaļa – anonÄ«mo autoru meklÄ“šana un identificÄ“šana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadÄ“miskā inteliÄ£ence un studÄ“jošÄ jaunatne (izšÄ·Ä«lās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopÄ«gas intereses).”

Protams, bÅ«tu interesanti noskaidrot precÄ«zi, kurā tieši no šÄ«m nodaļām darbojies G. Indriksons, taču nozÄ«mÄ«gākas no biznesa vÄ“stures viedokļa ir nevis cilvÄ“ku konkrÄ“tas nodarbes noteiktā laika posmā, bet gan – kā tās bijušajiem čekistiem palÄ«dzÄ“jušas (vai nav palÄ«dzÄ“jušas) uzņēmÄ“jdarbÄ«bas attÄ«stÄ«šanā. „Indriksons nav Latvijas bizness. Tā nav viņa nauda,” – tā žurnālā Kapitāls paziņoja skandalozais advokāts Ainārs Platacis, un tāpat visos laikos sabiedrÄ«bā ir cirkulÄ“jušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pÄ“c padomju valsts sabrukuma nonākušas konkrÄ“tu personu rokās, lai to izmantotu privātbiznesā ar tālejošiem un, protams, neatkarÄ«gajai Latvijai naidÄ«giem mÄ“rÄ·iem.

Paši kādreizÄ“jie čekisti versiju par „čekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loÄ£iskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rÄ«cÄ«bā nebija neierobežotu lÄ«dzekļu, kurus tā vienkārši varÄ“tu ņemt un ieguldÄ«t biznesā, jo komitejas darbÄ«bas mÄ“rogi ne tuvu nebija tādi kā „lielajai VDK” Maskavā, kas tiešÄm tÄ“rÄ“ja milzu summas izlÅ«košanas operācijām ārvalstÄ«s. Un arÄ« tā nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rÅ«pÄ«gi kontrolÄ“ta, lai neviens operatÄ«vais darbinieks nevarÄ“tu to nelietderÄ«gi izšÄ·Ä“rdÄ“t. Reāli kaut kādi lÄ«dzekļi iegÅ«ti, tikai pašÄ·Ä«stot VDK Ä«pašumiem: šÄ·iet, zināmākais „čekas lÄ«dzekļu” izmantošanas gadÄ«jums ir izlÅ«košanas nozares pārstāvja, vÄ“lākā gāzes biznesmeņa Jura Savicka stāsts, kā viņš kopā ar kolÄ“Ä£iem par trim tÅ«kstošiem rubļu iegādājies lÄ“rumu veco VDK seifu, bet pÄ“c atjaunošanas tos pārdevis par tādu pašu summu – bet jau gabalā.

Otrais arguments – ja arÄ« pagrÄ«des lÄ«dzekļi bÅ«tu bijuši, tad pagalam neloÄ£iska liekas to sadale, piešÄ·irot naudu nebÅ«t ne uzticamākajiem un nopelniem bagātākajiem VDK virsniekiem. Jo kā gan tas nākas, ka pie naudas ticis, piemÄ“ram, pretizlÅ«košanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešÄ palicis pats komitejas priekšsÄ“dÄ“tājs Edmunds Johansons? Kādēļ par miljonāru kļuva tās pašas pretizlÅ«košanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks Jānis Trubiņš palika bešÄ? Jāņem arÄ« vÄ“rā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad potenciālie neatkarÄ«bas apdraudÄ“tāji rÄ“gojās uz katra stÅ«ra, eksčekistu biznesu diezgan rÅ«pÄ«gi pÄ“tÄ«ja un uzraudzÄ«ja jaunie Latvijas drošÄ«bas dienesti, taču neko kriminālu, ieskaitot čekas naudas pÄ“das, tā arÄ« neatrada.

Tiesa, savi argumenti ir arÄ« cilvÄ“kiem, kas versiju par „čekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. PiemÄ“ram, kāds bijušais VDK aÄ£ents, kurš gan par labāku uzskatÄ«ja saglabāt anonimitāti, vienam no šÄ«s grāmatas autoriem savulaik pauda šÄdu viedokli – astoņdesmito gadu beigās VDK ticis izstrādāts slepens plāns brÅ«košÄs PSRS reanimÄ“šanai, kas paredzÄ“ja komitejas darbinieku iefiltrÄ“šanu ekonomiskajā vidÄ“ un vajadzÄ«bas brÄ«dÄ« – ekonomikas kontroles pārņemšanu savās rokās. Taču, tā kā PSRS sabruka, arÄ« projekts pajuka, bet tajā iesaistÄ«tajiem čekistiem neatlika nekas cits kā vien turpināt uzsākto darbošanos biznesā, tikai nu jau pašiem uz savu roku.

PierādÄ«jumu šai versijai nav, un paši kādreizÄ“jie VDK virsnieki korÄ« apgalvo, ka biznesā visu sasnieguši paši un bez kaut kādas bijušo darba devÄ“ju palÄ«dzÄ«bas. „Ja kāds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu čemodānu... ÄŒeka nekādu naudu nedeva un lÄ«dz šai dienai neviens neko netaisās dot,” vÄ“lākajos gados presei paziņoja, piemÄ“ram, G. Indriksons. Kāda tad ir viņa versija par sava biznesa sākumiem? „Gudrais cilvÄ“ks PÄ“teris Lauva [vÄ“lāk slavens kā viens no netiešajiem Ä€dolfa Hitlera Mein Kampf izdevÄ“jiem latviski], bijušais universitātes prorektors, Skonto lÄ«dzdibinātājs un tā idejiskais tÄ“vs, teica: „Gunti, varbÅ«t pietiek tev ar to komiteju?...” Es kā reiz Maskavā pabeidzu izlÅ«ku skolu, atgriezos un teicu, ka gribÄ“tu darÄ«t tā, kā mani mācÄ«ja Maskavā, vai arÄ« nedarÄ«šu neko. Dažiem vadÄ«tājiem tas bija nepieņemami. Un es aizgāju privātbiznesā.” No kurienes nauda? „Manuprāt, no RÄ«ga–bankas – 500 tÅ«kstošus rubļu „pa blatu” sagādāja mans kolÄ“Ä£is Agris Latišs.” Un tālāk? „PÄ“teris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krāsmetālus, un es sāku vest tos no Krievijas. Latvijā mÄ“s nevienu tonnu nezagām un neuzpirkām. PÄ“c tam Armands Stendzenieks man palÄ«dzÄ“ja to Vācijā pārdot vÄ“l labāk. Tā ka pirmo kapitālu mÄ“s nopelnÄ«jām ar krāsaino metālu. Droši vien daudzi tā sāka...”

ArÄ« bijušais VDK pretizlÅ«košanas nodaļas vadÄ«tāja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajā Latvijā kļuvis par naftas kompānijas Lat–West–East vadÄ«tāju, vÄ“lāk atzina, ka daudzo neseno čekistu biznesa panākumi ir likumsakarÄ«gi: „Tie, kuri toreiz saspringti strādāja un bija kārtÄ«gi, godÄ«gi cilvÄ“ki, spÄ“juši ieņemt arÄ« pienācÄ«gu vietu jaunajā sabiedrÄ«bā. PiemÄ“ram, Guntis Indriksons arÄ« toreiz labi strādāja, bija komunikabls, uzticams, godÄ«gs puisis un arÄ« šajā dzÄ«vÄ“ ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, lÄ«dzÄ«gus vārdus Skonto holdinga radÄ«tājam G. Indriksonam savulaik veltÄ«ja arÄ« E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktÄ«vs un iniciatÄ«vas bagāts. DrošÄ«bas komiteja pat bremzÄ“ja viņa izaugsmi. Viņš jau pÄ“c dabas bija saimniecisks, ar visām biznesmenim nepieciešamajām Ä«pašÄ«bām.”

Par sava biznesa pirmsākumiem intervijā RÄ«gas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stāstÄ«ja tā: „MÄ“s sākām ar trikotāžas tirdzniecÄ«bu, televizoru un mašÄ«nu tirdzniecÄ«bu, tapetÄ“m, mÄ“s pārdevām visu, ko varÄ“ja pirkt un pārdot. VÄ“lāk, kad sapratām, ka mums ir iespÄ“jams ieņemt savu nišu, mÄ“s sākām kā komisionāri kompānijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmām nelielu komisijas naudu, un organizÄ“jām tranzÄ«ta sistÄ“mu caur Ventspili un RÄ«gu. PalÄ“nām, vispirms ar šo komisijas naudu, pÄ“c tam paši sākām pirkt un pārdot, pirkt naftas bāzes, autouzpildes stacijas.”

Turklāt bijušo čekistu biznesa ceļš nebija viscaurÄ“m rozÄ“m klāts: piemÄ“ram, A. Plaudim zaudÄ“jumi izpaudās kā Getliņos izgāztas safrāna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kā bankrotÄ“jušas kompānijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krÄ«zÄ“ zaudÄ“ti miljoni un ietekme naftas tranzÄ«tā, kas pačibÄ“ja konkurencÄ“ ar Ventspils uzņēmÄ“jiem. Turklāt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminÄ“tajiem kungiem liktenis bija labvÄ“lÄ«gs, tad šÄ« biznesmeņa kādreizÄ“jam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pÄ“dÄ“jo nezināmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidÅ« uzspÄ“ra gaisā kopā ar lifta kabÄ«ni.

Aptuveni tajā pat laikā bÄ“dÄ«gs liktenis piemeklÄ“ja vÄ“l vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pÄ“c komitejas likvidÄ“šanas pārgāja darbā uz neatkarÄ«gās Latvijas drošÄ«bas struktÅ«rām, – DrošÄ«bas policijas analÄ«tiÄ·i Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kāda nama kāpnÄ“m Krišjāņa Valdemāra ielā, pāris stāvus zem Ziedoņa ÄŒevera vadÄ«tā fonda DrošÄ«ba mÄ«tnes. SākotnÄ“ji tika pieļauts, ka notikusi slepkavÄ«ba, taču izmeklÄ“šanas gaitā atklājās, ka nelaiÄ·is bijis krietnā reibumā un tādēļ ticamāka ir versija par nelaimes gadÄ«jumu. Taču kopumā lielākā daļa bijušo čekistu gluži labi spÄ“ja iekārtoties arÄ« jaunajā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiāli cÄ«nÄ«jušies.

Tiesa, ja noraugāmies uz kopÄ“jo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti bijušo čekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstā esošajiem cilvÄ“kiem Uzņēmumu reÄ£istra datu bāzÄ“ reÄ£istrÄ“tās kapitāldaļas rezultāti ir diezgan pieticÄ«gi: kopÄ“jais „čekistisko” kompāniju skaits 2005. gadā nepārsniedza sešus simtus, kuru vidÅ« tikai diviem desmitiem gada apgrozÄ«jums pārsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitāmo eksčekistu – miljonāru uzņēmumu, pārÄ“jā VDK bijušo darbinieku masa acÄ«mredzami nebija spÄ“jusi izmantot savus kontaktus, izglÄ«tÄ«bu un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspÄ“ka vai mazu kompānijiņu lÄ«dzÄ«pašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acÄ«mredzami nav tāda mÄ“roga fakts, lai ietekmÄ“tu tautsaimniecÄ«bu kopumā. Daži valsts redzami bÅ«vniecÄ«bas pārstāvji, kas ir agrāk strādājuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecÄ«bu kopumā. PiederÄ«ba VDK 2004. gadā nav faktors, kas dod jebkādas priekšrocÄ«bas biznesā,” atzina Satversmes aizsardzÄ«bas biroja direktora vietnieks Uldis DzenÄ«tis.

„PublicÄ“t nedrÄ«kst noslÄ“pt”

Tiesa, padsmit gadus pÄ“c VDK likvidÄ“šanas bijušo čekistu ekonomiskā „jauda” precÄ«zi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzÄ«bas birojs un DrošÄ«bas policija atklātÄ«bai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidācijas acÄ«mredzami esot pagājis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki bÅ«tu atraduši savu vietu darba tirgÅ« vai arÄ« aizgājuši pensijā”. Bijušo čekistu reālo lomu traucÄ“ noskaidrot Latvijas likumdošana, kurā ir iestrādāta virkne normu, kas aizstāv ne tikai bijušos VDK ziņotājus un aÄ£entus, bet arÄ« „dziļās urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienādā statusā.

„VDK darbinieki šÄ likuma izpratnÄ“ ir visi bijušie VDK štata, kā arÄ« ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbÄ«bai ar VDK un kuras par atlÄ«dzÄ«bu vai bez atlÄ«dzÄ«bas sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildÄ«jušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušÄs VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatÄ“šanu. Saskaņā ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informācijas par konkrÄ“tām fiziskajām personām”.

Savukārt attiecÄ«bā uz visiem pārÄ“jiem dokumentiem grožus uzliek valdÄ«bas noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informācija par Valsts drošÄ«bas komitejas štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbÄ«bu Valsts drošÄ«bas komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzÄ«gu”, zinātniskiem un publicistiskiem mÄ“rÄ·iem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pÄ“c dokumenta oriÄ£ināla uzrakstÄ«šanas vai piecus gadus pÄ“c tās personas nāves, par kuru ir attiecÄ«gā informācija”.

ŠÄ«s sausās likumu un noteikumu normas gan galÄ«gi neatspoguļo tās kaislÄ«bas, kas ap čekas maisu un pārÄ“jās VDK dokumentācijas saturu sāka mutuļot jau uzreiz pÄ“c VDK oficiālās likvidācijas. Jau 1991. gada rudenÄ« pavÄ«dÄ“ja, piemÄ“ram, priekšlikumi, ka varbÅ«t vajadzÄ“tu visas šÄ«s kartotÄ“kas publicÄ“t bez jebkādas atlases. PilnÄ«gi pretÄ“js bija ierosinājums visu kartotÄ“ku vienkārši iznÄ«cināt, lai neizraisÄ«tu vispārÄ“jas raganu medÄ«bas, vÄ“l cits priekšlikums paredzÄ“ja VDK aÄ£entÅ«ras sarakstus iesaldÄ“t uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pÄ“c tam bÅ«tu jāiepazÄ«stas ar šiem dokumentiem, kuri acÄ«mredzot ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs Latvijas netÄ«rÄ«bai, pūžņiem vai kā tamlÄ«dzÄ«gi tos varÄ“tu nosaukt, šobrÄ«d tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentÄ“ja V. Seleckis.

KonkrÄ“tu lÄ“mumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arÄ« nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvÄ“li nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadÄ“ grÅ«ti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebÅ«tu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotÄ“ku Ä«sti iesākt. PiemÄ“ram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicÄ“šanu. 1996. gada februārÄ« to oficiāli ierosināja Joahima ZÄ«gerista frakcija Latvijai, taču ierosinājums tika noraidÄ«ts; jau pirms tam bija noraidÄ«ts LNNK un Zaļās partijas lÄ«dzÄ«gs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

SazvÄ“restÄ«bas teoriju cienÄ«tāji šajā saistÄ«bā jau sāka saskatÄ«t jaunas likumsakarÄ«bas – piemÄ“ram, jau pieminÄ“tā I. Kreituse presÄ“ nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmÄ“r, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drÄ«z krÄ«t valdÄ«ba”. TomÄ“r beigu beigās 2004. gadā pienāca brÄ«dis, kad Saeima mistiskā kārtā spÄ“ja vienoties un izlÄ“ma čekas maisus „atvÄ“rt”, t.i. pilnÄ«bā publiskot to saturu – nelÄ«dzÄ“ja pat savu sadarbÄ«bu labprātÄ«gi atzinušÄ G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rÄ«dÄ«šana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrÄ«kst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgÅ«t VDK arhÄ«vus kaut cik nopietnu cerÄ«bu nav, turklāt maisos ir arÄ« to cilvÄ“ku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizÄ“tās noziedzÄ«bas, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

Tiesa, jau pieminÄ“tais K. Rancāns gan norādÄ«ja – „nav taisnÄ«ba tiem, kuri saka, ka varÄ“tu noteikt aÄ£enta darbÄ«bas bÅ«tÄ«bu tad, ja mÅ«su rÄ«cÄ«bā bÅ«tu aÄ£enta personÄ«gā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. MÄ“s uzzinātu daudz vairāk, bet tomÄ“r pārāk maz, lai pateiktu, ka aÄ£ents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespÄ“jams noteikt, kad aÄ£ents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājas par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznÄ«cināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmÄ“r varÄ“ja vai vajadzÄ“ja informāciju pārbaudÄ«t”. Viņaprāt, „sadarbÄ«bas fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartÄ«te un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lÄ“mumu pieņemšanā šÄdi argumenti netika ņemti vÄ“rā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arÄ« netika pielikts.

Novērtē šo rakstu:

0
0