Iesaki rakstu:

Arvien vairāk cilvÄ“ku visā pasaulÄ“ sāk pievÄ“rst uzmanÄ«bu dažāda ranga varturu neparastajai uzvedÄ«bai – gan vairāk vai mazāk “demokrātiskā” ceļā ievÄ“lÄ“tie, gan “spalvainās rokas” ieceltie valstu (kuras gan vairāk atbilst komercsabiedrÄ«bu statusam) vadÄ«tāji, gan arÄ« to administrāciju darbinieki gandrÄ«z atklāti veic naidÄ«gas un postošas darbÄ«bas pret savu tautu un lÄ«dzpilsoņiem.

ArÄ« spÄ“ka struktÅ«ru pārstāvji bieži vien pilnÄ«gi atklāti “aizmirst” savu pamatuzdevumu – gādāt par iedzÄ«votāju drošÄ«bu, - un pāriet ienaidnieka pusÄ“, sākdami visai enerÄ£iski vÄ“rsties pret tautu, kura viņiem bÅ«tu jāaizstāv un jāsargā. Kas ir noticis?!

Situācija, kad “savÄ“jie” ar gluži maniakālu degsmi vÄ“ršas pret savÄ“jiem un “tautas kalpi” izrādās par melÄ«giem, mantkārÄ«giem, nežēlÄ«giem un neģēlÄ«giem tirāniem, ir kļuvusi tik izplatÄ«ta, ka daudzi cilvÄ“ki sākuši pievÄ“rst tai uzmanÄ«bu un meklÄ“t izskaidrojumu.

Versijas ir dažādas, bet vadlÄ«nija ir kopÄ«ga – aiz cilvÄ“ka ārienes slÄ“pjas kaut kas cits. Nu nevar normāls cilvÄ“ks citam cilvÄ“kam, turklāt – savÄ“jam, darÄ«t tik daudz ļauna! Daži tic, ka aiz lielvalstu prezidentu cilvÄ“kveidÄ«gās maskas slÄ“pjas reptiļi. Daži – ka citplanÄ“tieši. Daži domā, ka tie ir cilvÄ“ku kloni. Bioroboti, tā teikt. Jo tiešÄm – daudzu augstu amatpersonu darbÄ«ba ir tik izteikti necilvÄ“cÄ«ga, antihumāna un uzkrÄ«toši tendÄ“ta uz cilvÄ“ku rases iznÄ«cināšanu vai vismaz cilvÄ“ku dzÄ«ves kvalitātes ievÄ“rojamu pasliktināšanu, ka tādu versiju dzimšana ir visnotaļ saprotama...

Bet visām šÄ«m versijām ir viens vājais punkts, Ahileja papÄ“dis, tā teikt. Tajās galÄ«gi “neierakstās” mums pazÄ«stamie cilvÄ“ki, kuri “uztaisÄ«juši” politisko karjeru vai nonākuši “augstā” amatā un... mainÄ«jušies lÄ«dz nepazÄ«šanai. PiemÄ“ram -  kaimiņu Artis vai mÅ«su pagalma Grieta, ar kuriem spÄ“lÄ“jāmies viena smilšu kastÄ“, gājām kopā bÄ“rnudārzā, izpÄ«pÄ“jām aiz stÅ«ra pirmo cigareti un – ko tur slÄ“pt – astotās klases izlaidumā, mazliet iereibuši, skÅ«pstÄ«jāmies. Dažreiz “aizskÅ«pstÄ«jāmies”...

Vārdu sakot – šie cilvÄ“ki izauga kopā ar mums, mÅ«su acu priekšÄ. MÄ“s viņus pazinām personÄ«gi. Viņu dzÄ«ve ritÄ“ja mÅ«su acu priekšÄ. IespÄ“jamÄ«ba, ka kāds viņus slepeni nomainÄ«jis pret citplanÄ“tiešiem vai ka viņu ādā ielÄ«dis reptilis, ir tuvu nullei. Un tomÄ“r – VIÅ…I IR CITI!

Kā tas var bÅ«t, ka cilvÄ“ks it kā ir tas pats, bet – vienlaicÄ«gi – cits?! Ä€rÄ“ji viņš ir atpazÄ«stams, bet pÄ“c uzvedÄ«bas, domāšanas veida un runas – nÄ“?! Kā tas ir iespÄ“jams, ka kaimiņu Ilžuks, kura tagad ir deputāts, vairs nesveicina savu bÄ“rnÄ«bas draudzeni, ar kuru kopā, savulaik, tik daudz “podu gāzts”, bet kaimiņu Ivariņš tagad, uzvilcis policista tÄ“rpu, raksta protokolu savam bÄ“rnÄ«bas draugam Jančukam par “epidemioloÄ£isko prasÄ«bu neievÄ“rošanu”? Un Ivariņam ir pilnÄ«gi “pie kājas”, ka “epidemioloÄ£iskās prasÄ«bas” ir acÄ«mredzami maniakāla, šizofrÄ“niska pianista & Co sacerÄ“jums, bet Jančuks vienkārši piketÄ“ par savu bÄ“rnu tiesÄ«bām uz bÄ“rnÄ«bu! Un – ja vadÄ«ba liks – Ivariņš ir gatavs gāzt Jančukam ar tālredzÄ«gi lÄ«dzi paņemto steku...

Kas notiek ar cilvÄ“kiem?! Kādēļ viņi tik viegli zaudÄ“ savu augsto statusu – CILVÄ’KS?! Kā tas var notikt, ka daudzi no viņiem nonāk tik nožēlojamā stāvoklÄ«, ka pat salÄ«dzinājums ar dzÄ«vnieku vai lopu nāktu pÄ“dÄ“jiem par labu?!

Atbilde ir – DÄ’MONI. Tās ir dzÄ«vas bÅ«tnes, kuras var iemājot cilvÄ“kā un lÄ«dz nepazÄ«šanai izmainÄ«t viņa personÄ«bu, padarot to nepievilcÄ«gāku un – bieži vien – pat bÄ«stamu apkārtÄ“jiem cilvÄ“kiem un sabiedrÄ«bai kopumā. Austrumos viņus mÄ“dz saukt arÄ« par DŽINIEM, bet – atšÄ·irÄ«bā no dÄ“moniem – džini var bÅ«t arÄ« labi. MÄ“s, rietumnieki, sarunvalodā tos dÄ“vÄ“jam par labajiem gariem vai eņģeļiem. (Tiem, kuriem nepatÄ«k, ka es bieži pieminu Austrumus, atgādinu, ka ikdienā lietojam arābu ciparus...)

Te ir jāatzÄ«st, ka tiem “sazvÄ“restÄ«bas teoriju” piekritÄ“jiem, kuri uzskata, ka daudzu valstu vadÄ«tāji patiesÄ«bā nav tie, par ko uzdodas, daļēji ir taisnÄ«ba. Proti, cilvÄ“kam ir tie paši pirkstu nospiedumi, asins grupa, iekšÄ“jie orgāni utt., bet viņš var pārstāt bÅ«t cilvÄ“ks vispārpieņemtā izpratnÄ“. Jo mÄ“s gan identificÄ“jam, bet nevÄ“rtÄ“jam cilvÄ“kus pÄ“c viņu anatomijas, izskata, ādas krāsas vai asins grupas, bet pÄ“c viņu neredzamās, garÄ«gās bÅ«tÄ«bas un tās izpausmÄ“m.

Ne velti saka – cilvÄ“ces dižgari! Tam vienmÄ“r ir pozitÄ«vs konteksts. Un - šeit ir  interesants paradokss – ne vienmÄ“r dižgari ir ievÄ“rojami cilvÄ“ki; ne vienmÄ“r ievÄ“rojami cilvÄ“ki ir dižgari. PiemÄ“ram, visiem zināmie Hitlers. Vai Pols Pots. Visi viņus zina, bet par dižgariem nesauc. Slaveni viņi kļuvuši tikai savu neticamo ļaundarÄ«bu dēļ. Slaveni, bet ne diži...

PretÄ“ji ir ar dižgariem. Viņi pat var nebÅ«t slaveni. Bieži vien cilvÄ“ki viņu gara diženumu atzÄ«st vai par to uzzina tikai pÄ“c diženo cilvÄ“ku nāves/aiziešanas citā “pasaulÄ“”. Dižgaru pienesums vienmÄ“r ir pozitÄ«vs, tas ir devums cilvÄ“cei. AtkarÄ«bā no sabiedrÄ«bas un/vai laikmeta demonizācijas pakāpes dižgari bieži vien ne vien netiek atzÄ«ti, bet pat tiek vajāti. Spilgts piemÄ“rs ir JÄ“zus Kristus, bet sešus gadsimtus vÄ“lāk – Muhameds.

Ne velti saka: “Neviens nav tik ļoti nÄ«sts kā tas, kurš runā patiesÄ«bu...”

Esmu pārliecināts, ka cilvÄ“ks var paveikt kaut ko tiešÄm dižu tikai tad, ja viņam palÄ«dz Visaugstākais. Rakstniekiem, mÅ«ziÄ·iem, dzejniekiem Dievs sÅ«ta MÅ«zu – garu, kurš diktÄ“, iedvesmo vai liek skanÄ“t. Daudzi ievÄ“rojami komponisti ir liecinājuši, ka viņi tikai pieraksta mÅ«ziku, kura skan “kaut kur galvā”. Nekas no sevis nav jāizspiež. Kā Mocarts un SaljÄ“ri...

ArÄ« labs raksts var rasties naktÄ«. Tu pamosties un vienkārši pieraksti.

Un pretÄ“ji – arÄ« dÄ“moni var iedvesmot. Tiesa – citā virzienā. Tikai dÄ“moni varÄ“ja Polam Potam dot ideju parvÄ“rst skolas par cietumiem un spÄ«dzinātavām. Un tikai dÄ“moni varÄ“ja likt vakarÄ“jiem skolotājiem kļūt par bendÄ“m.

Starp citu, šis fenomens mani ir vienmÄ“r interesÄ“jis, proti – kā vidusmÄ“ra mietpilsonis, inteliÄ£ents cilvÄ“ks, skolotājs vai ārsts, nākot pie varas kādam cilvÄ“knÄ«dÄ“ju režīmam, var sākt tam kalpot un darÄ«t šaušalÄ«gas lietas (kā Pola Pota režīma laikā Kambodžā, kad daudzi skolotāji kļuva par bendÄ“m un sāka nodarboties ar cilvÄ“ku spÄ«dzināšanu), bet, mainoties laikiem atkal, kļūt par cienÄ«jamiem sabiedrÄ«bas locekļiem un gādÄ«giem Ä£imenes galvām. Vai Latvijā...

Es nonācu pie secinājuma, ka daudzi (vairums) cilvÄ“ku ir bez sava kodola, bez sava “es”. Kā skaida upÄ“ – kur straume nes, tur dodas; kā sausa lapa, atrāvusies no koka, kurš tai deva dzÄ«vÄ«bu un spÄ“ku – kur vÄ“jš pÅ«š, tur lido. Vai kā tukšs trauks – ko tajā ielies, tas bÅ«s...Kurš režīms valdÄ«s, tam kalpos...

BÅ«t bez “kodola”, bez satura cilvÄ“kam ir ļoti bÄ«stami, jo var nonākt “neatgriešanās punktā”. Ja, turpinot metaforu par cilvÄ“ku kā trauku, mÄ“s sadzÄ«vÄ“ mÄ“dzam lietot vienu un to pašu krÅ«zi gan Å«dens pasmelšanai, gan kafijai, gan pienam, tad nekad mÄ“s neliksim galdā trauku, kurs izmantots citam, piemÄ“ram - sanitāram nolÅ«kam. MÄ“s nemÄ“dzam servÄ“t pusdienu galdu, izmantojot karafes vietā sanitāro pÄ«li vai zupas terÄ«nes vietā – “šÄ«beri”. Tātad – trauka pielietojums neatgriezeniski ir noteicis/ determinÄ“jis tā likteni.

Latviešu dižgars Rainis teicis: “...Kad netÄ«ru Å«deni lej tÄ«rā traukā, tad ij trauks kļūst netÄ«rs.” Bet... Vai esam perfekti? Noteikti – nÄ“!

Ko nu?! Vai tiešÄm mums nav vairs cerÄ«bu?! Vai tiešÄm mums visiem lemts “netÄ«rā trauka” liktenis?! AtzÄ«simies taču, ka visi esam darÄ«juši kaut ko nepareizu vai netÄ«ru. Cits “porņukus” skatÄ«jies, cits melojis, cits/cita sievu/vÄ«ru krāpis-usi, cits, mantkārÄ«bas apstulbots, labākos gadus iztÄ“rÄ“jis, dzÄ«damies pÄ“c naudas. Mieru, tikai mieru. Ja mÄ“s bÅ«tu pilnÄ«gi un nevainojami, mÄ“s bÅ«tu kā pats Dievs. Ja kāds domā, ka viņam nav nevienas uts, tam jau ir vismaz divas...

Tad tomÄ“r – kur ir tā atšÄ·irÄ«ba starp CILVÄ’KU, kurš pakritis/izdarÄ«jis kaut ko nepareizu/ kļūdÄ«jies, un cÅ«ku, kura ar labpatiku vārtās dubļos, proti - cilvÄ“ku, kuram PATĪK darÄ«t nelietÄ«bas? Kur ir šis “neatgriešanās punkts”? Kad cilvÄ“ks ir “karafe”, bet kad - “pÄ«le”?

Es uzskatu, ka tā ir IZVÄ’LE. Tā ir brÄ«nišÄ·Ä«ga, bet vienlaikus – ārkārtÄ«gi svarÄ«ga lieta, ko Visaugstākais dāvājis mums – cilvÄ“kiem. IzvÄ“le mÅ«s atšÄ·ir no dzÄ«vniekiem; izvÄ“le mÅ«s var “augšÄmcelt”, izvÄ“le var mÅ«s nogalināt... MÅ«su izvÄ“le noteiks, vai mums ausÄ« čukstÄ“s un dos padomus eņģeļi vai mÄ“s uzklausÄ«sim dÄ“monus un kļūsim par dÄ“monu midzeni un instrumentu viņu rokās. Esmu dzÄ«vÄ“ personÄ«gi sastapis cilvÄ“ku, kurš apzināti IZVÄ’LÄ’JIES iet Lucifera (Austrumos - Šaitans) pÄ“dās. AugstprātÄ«ba, meli, neapvaldÄ«ta godkāre, patoloÄ£isks egoisms, mantkārÄ«ba – cilvÄ“ks izvÄ“lÄ“jās šo. Un kļuva par dÄ“monu. DÄ“mons viņā iemājoja, sajutās komfortabli un sāka neierobežoti valdÄ«t. CilvÄ“ks pārvÄ“rtās lÄ«dz nepazÄ«šanai...

ŠÄ·iet, pat visskeptiskākais cilvÄ“ks nenoliegs, ka eksistÄ“ nemateriāli, neredzami spÄ“ki – labais un ļaunais. Esat dzirdÄ“juši “man galvā pÄ“kšÅ†i iešÄvās doma”? Dažreiz “iešaujas prātā” laba doma, bet dažreiz – slikta. MÄ“s esam mediji. MÄ“s esam pa vidu. MÅ«su izvÄ“le noteiks, kam bÅ«s materializÄ“ties, manifestÄ“ties šajā redzamajā, materiālajā pasaulÄ“ un kam – ne. Tādēļ vienmÄ“r vieni cilvÄ“ki graus, citi – bÅ«vÄ“s; vieni kropļos, citi – ārstÄ“s; vieni meklÄ“s, kā nodarÄ«t ļaunu, citi – kā palÄ«dzÄ“t. Tā ir bijis vienmÄ“r, un tā bÅ«s vienmÄ“r. MÅ«su atbildÄ«ba un uzdevums – noorientÄ“ties bieži vien visai neviennozÄ«mÄ«gajās situācijās un bÅ«t “pareizajā” pusÄ“. Sargāt sevi no ļaunā, nepadoties tam. DarÄ«t labu. NekļūdÄ«simies - sirds pateiks priekšÄ...

VÄ“rojot šÄ« laika notikumus un cilvÄ“kus, rodas sajÅ«ta, ka atsprāguši elles vārti un visi dÄ“moni izsprukuši ārā. VÄ“l vairāk – tie okupÄ“juši pasauli, iegājuši un pamatÄ«gi nocietinājušies daudzos ietekmÄ«gos, bet ļoti netÄ«ros cilvÄ“kos. Tas nav nejauši – dÄ“moniem patÄ«k netÄ«ri cilvÄ“ki. GarÄ«gi netÄ«ri, protams, – mantkārÄ«gi, alkatÄ«gi, skaudÄ«gi, godkārÄ«gi, augstprātÄ«gi. DÄ“moni kontrolÄ“ cilvÄ“ku prātu, maina personÄ«bu tiktāl, ka cilvÄ“ki pat sāk izskatÄ«ties pÄ“c dÄ“moniem. Baidos, ka daudzi no varturiem ir aiz “neatgriešanās robežas”, un cilvÄ“ku vairs no viņiem nebÅ«s. Bet – tikai Visaugstākais redz cilvÄ“ka sirdi, un tikai Viņam ir pÄ“dÄ“jais vārds visās lietās.

Bet mÅ«su uzdevums – nebaidÄ«ties no dÄ“moniem un nepakļauties viņiem, vienlaikus uzmanoties, lai savās taisnÄ«gajās dusmās mÄ“s nekļūtu viņiem lÄ«dzÄ«gi. IevÄ“rojiet garÄ«go higiÄ“nu. IzslÄ“dziet televizorus un ieslÄ“dziet prātu. DÄ“moni izmanto cilvÄ“ka maņas – redzi, dzirdi. Viņi okupÄ“juši arÄ« masu medijus, Ä«paši iecienÄ«ta viņiem ir televÄ«zija. Viņiem ir savi cilvÄ“ki ne vien politiÄ·u (masveidā), bet arÄ« mÅ«ziÄ·u un mākslinieku aprindās. Viņus var atšÄ·irt pÄ“c tā, kam viņi kalpo. Ja kalpo tautai naidÄ«gajam režīmam – skaidrs. Senos rakstos teikts: “Tu esi tā vergs (piederi tam), kurš tevi ir uzvarÄ“jis.”

Tādēļ – nepadosimies, draugi, kaut kādiem nešÄ·Ä«steņiem cilvÄ“ku veidolā. Īsts CILVÄ’KS pÄ“c statusa ir augstāks par dÄ“monu, tādēļ nebaidieties no viņiem. Šis ir pārbaudÄ«jumu un vÄ“tÄ«šanas laiks, kurš bija neizbÄ“gams. Lai redzÄ“tu, kas ir kas...

Un pienāks laiks, kad arÄ« “mÅ«su ielā bÅ«s svÄ“tki”; mÄ“s priecāsimies par uzvaru un viens otru apsveiksim. Un mÅ«su RadÄ«tājs labpatikā uz mums noraudzÄ«sies.

LÅ«k, uzvarÄ“tāji, lÅ«k – CILVÄ’KI!