Menu
Pilnā versija

Dieva cilvēki starp dzelžiem

Aidis Tomsons, Latvijas Radio darbinieks · 17.09.2017. · Komentāri (90)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Man daudzi ir jautājuši, kā beidzās mÅ«su stāsts ar apglabāto automašÄ«nu Somijā. Es sākotnÄ“ji negribÄ“ju rakstÄ«t. Man pašam šÄ·iet, ka es pārāk bieži rakstu par sevi. Dievs par mums tā rÅ«pÄ“jas, ka pašam bail – vai tikai nešÄ·iet, ka es lielos. Bet draugi saka, tā tas nav. Un Dievs šorÄ«t manās ikrÄ«ta sarunās ar Viņu iedrošināja, lai es uzrakstu. ĪstenÄ«bā šajā laikā atkal bijis tik daudz piedzÄ«vojumu! Bet nu labi, šoreiz par mÅ«su automašÄ«nu.

I daļa: Dieva cilvēki starp dzelžiem

Vakar piedzÄ«voju negaidÄ«tu izaicinājumu – Helsinkos saplÄ«sa mÅ«su Ä£imenes auto. ApmÄ“ram piecus kilometrus pirms ostas, kur bija jādodas mājās ar prāmi. Pats par sevi tas nav nekas neparasts. Neparasti ir tas, kā šÄdos brīžos atklājas Dievs. VÄ“l gan ir daudz jautājuma zÄ«mju. Bet varbÅ«t tieši tāpÄ“c ir vÄ“rts uzrakstÄ«t tagad – lai to atcerÄ“tos tad, kad uz dažiem jautājumiem bÅ«s rastas atbildes.

MÅ«su auto nebija jauns – tam bija 16 gadi. Taču vairāk nekā trÄ«s gadus, kopš tas bija mÅ«su Ä£imenes Ä«pašumā, tas kalpoja gandrÄ«z bez remonta. AtsevišÄ·s Dieva brÄ«numaino piedzÄ«vojumu stāsts bÅ«tu par to, kā Viņš šo auto palÄ«dzÄ“ja sagādāt. Bet šoreiz ne par to.

Pirms brauciena devos garākā sarunā ar Dievu. IzlÅ«dzos, lai Viņš pārrauga mÅ«su ceļojumu. SacÄ«ju gan par mÅ«su pieredzÄ“jušo auto, gan citām iespÄ“jamām Ä·ibelÄ“m. Un saņēmu iedrošinājumu no Viņa izbaudÄ«t gaidāmās priecÄ«gās dienas.

To arī darījām. Bijām ar bērniem divas dienas atrakciju parkā, dzīvojāmies trīs naktis pa kempingu. Dievs par visu gādāja un rūpējās. Vakar no rīta devāmies atpakaļceļā, cerēdami vēl pāris stundas apskatīt Helsinkus.

Bija palikuši apmÄ“ram 5 kilometri lÄ«dz ostai, kad negaidÄ«ta skaņa lika apstāties ceļa malā. Pabraukt vairs nevarÄ“ja. Protams, sākotnÄ“ji bija apjukums, bÄ“rni lÅ«dza Dievu. Pagāja dažas minÅ«tes, kamÄ“r es aptvÄ“ru zvanÄ«t vispirms 112 un tālāk pa Ä·Ä“dÄ«tei nonākt lÄ«dz evakuatoram.

Nedomāju, ka ir vÄ“rts šeit stāstÄ«t visu sÄ«kumos. Taču svarÄ«gākais ir tas, kā šÄdās situācijās Dievs spÄ“j atklāties un parādÄ«t savu labestÄ«bu caur cilvÄ“kiem. Mani uzreiz nobrÄ«dināja, ka tikai 150 eiro maksās auto aizvilkt lÄ«dz autoservisam. Kad vÄ“lāk tur tika kalkulÄ“ts, ka detaļas bÅ«s pieejamas tikai nākamajā nedēļā, tas viss maksās vairāk nekā tÅ«kstoš eiro, un nav vÄ“l zināms, kad viss bÅ«s gatavs, es izmisÄ«gi sacÄ«ju Dievam, ka esmu bezizejā. Man pirmdien jābÅ«t darbā, sieva ar bÄ“rniem bez telefona sakariem ir kaut kur Helsinku centrā, naudas šÄdam remontam man nav, prāmja biļetes iet zudumā, bet mājās mÄ“s netiekam. Ko darÄ«t?

Dievam patÄ«k sarežģītas situācijas, vai ne? Jo Viņam nav nekā sarežģīta, drÄ«zāk Viņam tā ir iespÄ“ja atklāties. Mans evakuatora vadÄ«tājs izrādÄ«jās pirmais Dieva sÅ«tÄ«tais eņģelis. Viņš ne tikai gaidÄ«ja, kamÄ“r es tieku skaidrÄ«bā autoservisā, viņš arÄ« uzņēmās tulka lomu ar tiem, kas angliski nerunāja. Kopā izrÄ“Ä·inājām, ka par tādu naudu es varÄ“tu nopirkt divus lÄ«dzÄ«gi vecus auto Helsinkos. Pārvest pāri salÅ«zušo auto ar prāmi izrādÄ«jās pārāk dārgi (Tallink uz prāmja uzvilkt auto neļauj, bet evakuators maksā 800 eiro!). Tā tapa ideja par autokapsÄ“tu. Un lai gan viņš šaubÄ«jās, vai Latvijas auto tik viegli varÄ“s norakstÄ«t Somijas autoplacÄ«, tas izrādÄ«jās vienkārši.

MÄ“s atkal uzvilkām mÅ«su vāģi uz evakuatora un devāmies kārtot papÄ«rus. Sverot, kārtojot dokumentus un gaidot, es pirmo reizi šajā juceklÄ« ļoti skaidri izdzirdÄ“ju Dieva balsi. Interesanti, ka Viņš tik bieži mani noÄ·er, atvainojiet par atklātÄ«bu, tualetÄ“. Tieši tur nepārprotami Dievs sacÄ«ja: „NeraizÄ“jies, viss bÅ«s labi. Izbaudi arÄ« šo piedzÄ«vojumu!” Un es zināju, ka Dievs priecājas, ja es Viņam uzticos, lai gan tajā brÄ«dÄ« tik labi nemaz nejutos.

Es vairākas stundas izbraukāju daudzus desmitus kilometru apkārt Helsinkiem evakuatora kabÄ«nÄ“, un beigās viņš mani ar visām daudzajām somām aizveda lÄ«dz ostai. Šoferis teica – ja bÅ«s jauns izsaukums, viņam bÅ«s jādodas prom, un man viss bÅ«s jāturpina pašam. Bet izsaukuma nebija! Tikai tad, kad bijām pie ostas vārtiem, viņam piezvanÄ«ja. Bet mÄ“s jau bijām klāt. Un viņš pat nepaņēma visus 150 eiro – tikai 130. Es nezināju, kā lai viņam pasaku paldies. Taču viņa ziemeļnieciskajos vaibstos es nekādas Ä«pašas emocijas nemanÄ«ju.

Apkrauti ar paunām, mÄ“s paspÄ“jām uz mÅ«su kuÄ£i! Un tad es piedzÄ«voju, ko nozÄ«mÄ“ draudze. Es dažiem draugiem feisbukā uzrakstÄ«ju par Ä·ibeli un jautāju, vai viņi nevar apskatÄ«ties, cikos iziet pÄ“dÄ“jais autobuss no Tallinas. Es vÄ“l šobrÄ«d nespÄ“ju aptvert Dieva labestÄ«bu cilvÄ“kos. Vesela virkne cilvÄ“ku pieteicās atbraukt no RÄ«gas uz Tallinu mums pakaļ! 4 stundas turp, četras atpakaļ pa nakti! NÄ“, to es negribÄ“ju atļaut. Turklāt arÄ« nejutu pamudinājumu šÄdu upuri pieņemt viena apsvÄ“ruma dēļ – mÅ«su Ä£imenei ceļojums bija apdrošināts. AutomašÄ«nas nāvi mana apdrošināšana neparedzÄ“ja, taču ceļojuma grafika izmaiņas bija iekļautas riskos.

Es cerÄ“ju, ka apdrošinātāji apmaksās autobusa biļetes vai arÄ« sliktākajā gadÄ«jumā viesnÄ«cu un tad biļetes nākamajā dienā. Noskaidrojām, ka vienu autobusu varbÅ«t var paspÄ“t, ja vien bÅ«s brÄ«vas vietas un nenotiks aizkavÄ“šanās. Kad piezvanÄ«ja vÄ“l viens draugs Gunārs Rodins un piedāvāja braukt pakaļ, viņš pÄ“c mana atteikuma ieminÄ“jās, ka ostā vajag paņemt taksi, lai nokļūtu lÄ«dz autoostai. Un tajā brÄ«dÄ« es jutu, ka šis padoms ir no Dieva. Es tikai nezināju, ka Dievam ir vÄ“l kaut kas padomā.

Uz autobusu mÄ“s bÅ«tu paspÄ“juši, taču mums paskaidroja, ka visas vietas esot izpirktas jau krietni iepriekš! Un tad nāca trešais negaidÄ«tais piedāvājums – braukt uz mājām no Tallinas ar taksometru! Tas likās kaut kas neiespÄ“jams, taču taksometra vadÄ«tājs, kurš mÅ«s veda uz autoostu, skaidroja, ka viņš varot aizvest ar lielu atlaidi. Viņš tiešÄm bija neatlaidÄ«gs! Un es nedzirdÄ“ju Dieva NÄ’. SarÄ“Ä·inājām, un iznāca, ka pārnakšÅ†ot Tallinā vislÄ“tākajā viesnÄ«cā (kādu var bez rezervācijas atrast) un tad no rÄ«ta piecatā ar autobusu doties mājup izmaksās dārgāk nekā tÅ«daļ ar taksometru uz mājām. Šis ceļš mums izmaksāja 175 eiro.

VadÄ«tājs izrādÄ«jās ļoti jauks cilvÄ“ks. Visu ceļu runājāmies, trijos naktÄ« viņš pie mums vÄ“l izdzÄ“ra kafijas krÅ«zi un tad devās atpakaļ uz mājām, sarunājuši, ka šovasar viņš pie mums atbrauks ciemos ar visu Ä£imeni. Bet mÄ“s laimÄ«gi šajā naktÄ« jau gulÄ“jām savās gultās.

ŠorÄ«t devos garā sarunā ar savu Debesu TÄ“vu un pārrunāju vakardienas saspringtos notikumus. Dievs varÄ“ja ļaut mÅ«su auto salÅ«zt pÄ“c 10 kilometriem (mums nobruka ātrumkārba), un es noteikti no Tallinas bÅ«tu centies to dabÅ«t uz mājām un labot. Dievs ļāva mums izbaudÄ«t visu ceļojumu, taču apturÄ“ja to tieši pirms prāmja. KāpÄ“c? To es nezinu. IespÄ“jams, ka es ieguldÄ«tu naudu vecā mašÄ«nā, un bÅ«tu atkal citas Ä·ibeles. Man tieši augustā bija jāiziet tehniskā apskate. VarbÅ«t Dievs pasargāja no vÄ“l lielākām nelaimÄ“m? Dievs man ir atbildÄ“jis ļoti vienkārši – neraizÄ“jies, uzticies Man! Un es ticu – ja es redzÄ“tu visu no Dieva perspektÄ«vas, es pats gribÄ“tu, lai ar mani notiek tas, kas vakar notika. Man patÄ«k, kā foršÄ rakstniece E.Vaita raksta – ja mÄ“s redzÄ“tu visu tā, kā Dievs redz, un bÅ«tu Viņa vietā, mÄ“s liktu šiem notikumiem risināties tieši tādā pašÄ veidā. Viņš savā labestÄ«bā mums dod vislabāko!

Es, protams, nezinu, vai un ko man atmaksās Swedbank apdrošināšana no maniem tÄ“riņiem. Man nav skaidrs, kad un kā mÄ“s tiksim pie cita auto. Kā jau sākumā rakstÄ«ju, man ir daudz jautājuma zÄ«mju. Bet Dievs man šorÄ«t mežā sacÄ«ja, ka Viņš grib mums sagādāt vÄ“l kaut ko labāku, nekā Ä£imenei bija lÄ«dz šim (bet bija ļoti labi!). Man nav ne jausmas, kā un ko Viņš grasās to izdarÄ«t, un kas man ir jāmaina paša plānos. Bet to jau es redzÄ“šu! Un tas noteikti bÅ«s tikpat forši kā vakar, kad mÄ“s Dieva gādÄ«bu varÄ“jām piedzÄ«vot ar daudzajiem Viņa cilvÄ“kiem Somijā, Igaunijā un Latvijā.

II daļa: Vēlreiz par dzelžiem. Un Dievu

Te nu jÅ«s fotogrāfijā redzat mÅ«su jauno auto. Pavisam jaunu! VÄ“l taču pirms dažiem mÄ“nešiem man pat prātā nenāca, ka mÄ“s kaut ko tādu varÄ“tu nopirkt un atļauties. Un, jāatzÄ«st, daļēji tas ir pirkums ticÄ«bā.

Kad es iepriekš uzrakstÄ«ju par piedzÄ«voto Somijā, es vÄ“l nezināju, vai atdabÅ«šu kādu naudu no iztÄ“rÄ“tā. Mums bija kredÄ«tkarte, ar kuru norÄ“Ä·inājāmies, bet manā bankā kredÄ«tkarte nozÄ«mÄ“ arÄ« ceļojuma apdrošināšanu. Mums atmaksāja ne tikai velti nopirkto prāmja biļeti automašÄ«nai, bet arÄ« braucienu ar taksometru no Tallinas lÄ«dz mājām. MÅ«su ziņā palika tikai evakuatora izdevumi. Å…emot vÄ“rā nenopirkto degvielu, mÄ“s pazaudÄ“jām tikai ap 100 eiro.

TiklÄ«dz es nokārtoju visus dokumentus, lai atgÅ«tu apdrošināšanas naudiņu, es nākamajā dienā negaidÄ«ti saslimu, nokļuvu slimnÄ«cā, un, jāatzÄ«st, joprojām vÄ“l neesmu varÄ“jis atgriezties darbā. Par to, kā Dievs apbrÄ«nojami kārtoja lietas slimnÄ«cā, bÅ«tu jāraksta atsevišÄ·i. Taču, atgriezies mājās pÄ“c operācijas, spriedu, ka mÄ“s kādu laiku varÄ“tu iztikt bez auto. TomÄ“r drÄ«z vien secinājām, cik tas ir sarežģīti un arÄ« dārgi. BÄ“rniem aizbraukt pie vecmammas uz laukiem un atpakaļ jau izmaksāja pusi no auto mÄ“neša maksas.

Var jau bÅ«t, ka es vÄ“l šaubÄ«tos, ja Dievs mani neuzrunātu caur diviem apbrÄ«nojamiem notikumiem. Pirmais bija kāds mÅ«su draudzes brālis, kurš nevÄ“las, lai viņa vārds bÅ«tu zināms. Viņam iepriekšÄ“jā dienā viens cits cilvÄ“ks bija uzticÄ“jis naudu ar vienkāršu norādi- lai viņš palÄ«dz tam, kuram šobrÄ«d ir vajadzÄ«ba. Un brālis bija sajutis skaidru mudinājumu atbraukt pie mums, atvest naudu, lai mÄ“s varÄ“tu nopirkt automašÄ«nu. Tas bija tik negaidÄ«ti! Es pat sākumā atteicos, jo citiem taču vajadzÄ«bas ir daudz spiedošÄkas! TomÄ“r beigās to pieņēmām. Lai arÄ« sieva apņēmās daļu no naudas nodot vÄ“l pāris cilvÄ“kiem, mÄ“s zinājām, ka šÄ« nauda pie mums nonākusi, Ä«paši Dieva sÅ«tÄ«ta.

Otrs notikums bija tāds, ko es pat sākumā neaptvÄ“ru. Man darba vieta pārskaitÄ«ja negaidÄ«ti lielu atvaļinājuma naudu. Tikai vÄ“lāk, saņemot aprÄ“Ä·inu, sapratu, ka grāmatvede ir kļūdÄ«jusies un pārskaitÄ«jusi vienu tÅ«kstoti par daudz. AizrakstÄ«ju, un esam vienojušies, ka pamazām, laika gaitā, atvelkot no algas, es šo pārmaksu atdošu. Taču tajā brÄ«dÄ« manā rÄ«cÄ«bā neizprotam bija nonākuši 1000 eiro, un es jutu drošu pamudinājumu no Dieva lÅ«koties jaunas automašÄ«nas virzienā. Viņš mani iedrošināja: šÄ« ir nauda pirmajai iemaksai.

Droši vien nav vÄ“rts stāstÄ«t, kā mÄ“s izvÄ“lÄ“jāmies mÅ«su jauno automašÄ«nu. Man joprojām bija jāizcÄ«na zināma ticÄ«bas cīņa. Galu galā par auto tagad katru mÄ“nesi jāmaksā 150 eiro, un mÅ«su budžets arÄ« lÄ«dz šim ir bijis diezgan saplānots. Taču savās ikrÄ«ta pastaigās ar Dievu esmu saņēmis nepārprotamu apliecinājumu par to neraizÄ“ties. Nauda bÅ«s!

Tā nu mums ir auto. Un mÄ“s esam ļoti pateicÄ«gi Dievam par šo dāvanu. Un arÄ« par ticÄ«bu, ka Viņš visu gādās. Protams, es cilvÄ“ciski rÄ“Ä·inu, ko darÄ«t tālāk. Sieva saka, ka mÄ“s varam ielocÄ«ties esošajā Ä£imenes budžetā. Un droši vien tā ir. Es pats Dievam esmu teicis, ka labprāt strādātu vairāk, lai varÄ“tu piepelnÄ«ties. IespÄ“jams, ka Dievs tādu iespÄ“ju dos (kā Viņš to ir darÄ«jis ne reizi vien). MÄ“s brÄ«nāmies par ziņām, kas parādās plašsaziņas lÄ«dzekļos – valsts grasās bÅ«tiski palielināt trešÄ bÄ“rna pabalstu, tāpat mums paliks vairāk naudas pÄ“c gaidāmās nodokļu reformas. Es tiešÄm ar interesi vÄ“roju, kā Dievs gādā mums lÄ«dzekļus. Man ir Dieva dāvāts iedrošinājums, ka nauda bÅ«s ne tikai ikdienas tÄ“riņiem un auto, bet mÄ“s vÄ“l nākamgad ar Ä£imeni varÄ“sim aizbraukt kādā ekskursijā. Var jau bÅ«t, ka es alojos, bet esmu daudzkārt piedzÄ«vojis, kā Dievam patÄ«k mÅ«s iepriecināt.

Post Scriptum vietā vÄ“l viena maza epizode. Tajā dienā, kad atbraucām ar jauno auto no salona, zinājām, ka lÄ«dz nākamajai algai gan bÅ«s jāsaraujas – pirmie tÄ“riņi vienmÄ“r ir lielāki. Sieva teica, ka no kredÄ«tkartes jāaizņemas kādi 20 eiro. Iebraucām veikalā pÄ“c pārtikas. Kad es jau liku pirkumus bagāžniekā, Tatjana jautāja, kas tur mÄ“tājas pie mašÄ«nas? Es pat nebiju ievÄ“rojis. ZemÄ“ salocÄ«ti gulÄ“ja 20 eiro! Devos, lai iekāptu mašÄ«nā, un pie durvÄ«m ieraudzÄ«ju vÄ“l vienu divdesmitnieku. MašÄ«nā tos sadalÄ«jām – 20 eiro sievai, 20 man tÄ“riņiem. Protams, tas bija negaidÄ«ti. AcÄ«mredzot, kāds šo naudu bija pazaudÄ“jis, un es ceru, ka šim cilvÄ“kam tas nebija sāpÄ«gs zaudÄ“jums. Bet man bija sajÅ«ta, ka Dievs atkārtoti mani iedrošina - Viņš par mums gādās. VienmÄ“r.

Pārpublicēts no http://blogs.adventistiem.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0