Dievapziņa - strÄ«dÄ“ties vai mÄ“Ä£inÄt saprast?
JÄnis MiezÄ«tis · 11.07.2020. · Komentāri (0)Katram no mums ir sava patiesÄ«ba jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasÄ«tÄ, redzÄ“tÄ, dzirdÄ“tÄ, skolÄ iemÄcÄ«tÄ un pašu dzÄ«vÄ“ pieredzÄ“tÄ. Satiekoties mÄ“s dažkÄrt ne tikai runÄjam par ikdienišÄ·Äm lietÄm, bet arÄ« diskutÄ“jam un strÄ«damies par tÄdiem jautÄjumiem, kas saistÄs ar politiku, ekonomiku, morÄles vÄ“rtÄ«bÄm, dzÄ«ves jÄ“gu…
Ir tÄds teiciens, ka “strÄ«dos dzimst patiesÄ«ba”, taÄu tÄ Ä«sti nav. StrÄ«dos notiekošÄ domu apmaiņa ne tuvu nav pilnvÄ“rtÄ«ga. MÄ“s viegli uztveram un pieņemam tÄs domas un atziņas, kas atbilst mÅ«su pasaules uzskatam bet tajÄ pašÄ laikÄ kategoriski noraidÄm un apstrÄ«dam visu to, kas šim mÅ«su pasaules uzskatam neatbilst. Un tas arÄ« ir saprotami, jo vieglÄk taÄu ir kaut ko vienu noraidÄ«t un atmest, nevis šÄ« viena dēļ pÄrbÅ«vÄ“t visu savas dzÄ«ves laikÄ uzcelto pasaules uzskata Ä“ku.
TÄpÄ“c mÅ«su strÄ«di vairumÄ gadÄ«jumu no patiesÄ«bas meklÄ“jumiem pÄrvÄ“ršas par sacensÄ«bÄm daiļrunÄšanÄ un niknÄ savas patiesÄ«bas aizstÄvÄ“šanÄ ar visiem iespÄ“jamiem lÄ«dzekļiem. Lai no tÄ izvairÄ«tos, vÄ“rtÄ«gÄka ir mÅ«su domu apmaiņa rakstveidÄ. TÄ netiek aizskarts mÅ«su pašlepnums, un mÄ“s varam mierÄ«gi iedziļinÄties un pÄrdomÄt lasÄ«to. Protams, ja vien sevi neuzskatÄm par viszinošÄkajiem, visgudrÄkajiem – tÄdiem, kuriem pieder vispareizÄkÄ patiesÄ«ba pasaulÄ“.
Vieni no niknÄkajiem strÄ«diem notiek par reliÄ£iska satura jautÄjumiem starp Dieva esamÄ«bas atzinÄ“jiem un Dieva noliedzÄ“jiem jeb ateistiem. Un tas arÄ« nav nekÄds brÄ«nums, jo attieksme pret Dieva esamÄ«bu ir pamatÄ jebkuram pasaules uzskatam. No šÄ« pamata ir atkarÄ«gas mÅ«su domas visos citos jautÄjumos.
Ja Dievs ir pasaulÄ“, tad kur Viņš ir? ŠÄdu un lÄ«dzÄ«gus jautÄjumus parasti uzdod nevis tie, kuri meklÄ“ Dievu, bet gan tie, kuri stÅ«rgalvÄ«gi atsakÄs redzÄ“t un atzÄ«t Viņa esamÄ«bu vai arÄ« par šo jautÄjumu nav Ä«paši interesÄ“jušies un viņus apmierina tas, kas pa ausu galam saklausÄ«ts vai kaut kur pavirši izlasÄ«ts. Pieņemu, ka esi viens no viņiem un tÄpÄ“c uzskati, ka nekÄda Dieva pasaulÄ“ nav. Tas ir tikai “melnsvÄrÄu izgudrojums”, lai cilvÄ“kus paverdzinÄtu, atņemtu viņiem brÄ«vÄ«bu, turÄ“tu paklausÄ«bÄ un liktu sev kalpot.
Kad tu brauc ar savu auto vai sÄ“di pie datora, tu taÄu nenoliegsi, ka šis tavs braucamrÄ«ks un dators ir daudzu izgudrotÄju un konstruktoru intelektuÄlÄ darba rezultÄts. Bez šÄ« intelektuÄlÄ darba ieguldÄ«juma pasaulÄ“ nebÅ«tu ne auto, ne datoru. Tad kÄdēļ tu, paraugoties uz savu attÄ“lu spogulÄ« vai uz to koku, kas aug aiz tavas istabas loga un redzot kaut ko tÄdu, kas savÄ uzbÅ«vÄ“ ir neskaitÄmas reizes sarežģītÄks par jebkuru auto vai datoru, pÄ“kšÅ†i atsakies atzÄ«t šo intelektuÄlÄ darba ieguldÄ«jumu un saki, ka tas viss ir radies matÄ“rijas pašorganizÄcijas rezultÄtÄ un attÄ«stÄ«jies dabÄ«gÄs evolÅ«cijas ceļÄ?
Atceries botÄnikÄ mÄcÄ«to! Katra koka lapiņa ar savu plÄtnes formu, tÄ«klojumu, epidermas slÄņiem, hloroplastus saturošajiem pamataudiem, vadaudiem un atvÄrsnÄ«tÄ“m ir kÄ gudri izplÄnota miniatÅ«ra rÅ«pnÄ«ca, kas no Å«dens un citÄm neorganiskajÄm vielÄm, izmantojot Saules gaismu, sintezÄ“ kokam nepieciešamÄs organiskÄs vielas. Un padomÄ, kÄdas zinÄšanas un gudrÄ«ba ir vajadzÄ«ga, lai ne tikai vienas lapiņas, bet visa lielÄ koka attÄ«stÄ«bu iekodÄ“tu tÄdÄ mazÄ sÄ“kliņÄ, no kuras šis koks ir izaudzis.
NeskaitÄmi kÄda AugstÄkÄ SaprÄta darbÄ«bas rezultÄti un klÄtesamÄ«bas pierÄdÄ«jumi ir mums visapkÄrt, ja vien mÄ“s tos vÄ“lamies ieraudzÄ«t un atzÄ«t. Ja mÄ“s to nevÄ“lamies, tad varam redzÄ“to “izskaidrot”, izdomÄjot tÄdus nosaukumus kÄ “matÄ“rijas pašorganizÄcija” un “evolÅ«cija”. Tu droši vien tagad teiksi, ka viena lieta ir pieņemt zinÄtnÄ“ balstÄ«tus atzinumus un pavisam kas cits ir ticÄ“t “melnsvÄrÄu” izdomÄtÄm pasakÄm? Tad nu pavisam nedaudz padomÄsim par šiem zinÄtnÄ“ balstÄ«tajiem atzinumiem.
TÄtad kaut kad, mÅ«su Saules sistÄ“mas pirmsÄkumos, atdziestot kosmosÄ lidojošai, ugunÄ«gai, tÅ«kstošgrÄdÄ«gÄ lavas karstumÄ kvÄ“lojošai lodei, uz tÄs izveidojÄs ciets apvalks, kura biezums attiecÄ«bÄ pret lodes kopÄ“jo lielumu ir apmÄ“ram tÄds pats kÄ olas Äaumalas biezums pret tÄs šÄ·idro saturu. Un tad šÄ« Äaula pÄ“c kvÄ“lojošÄ karstuma dÄ«vainÄ veidÄ nepalika sterila un mirusi kosmiskÄs telpas vakuumÄ, bet uz tÄs izveidojÄs kontinenti, okeÄni un jÅ«ras, kur bez jebkÄda AugstÄkÄ SaprÄta klÄtbÅ«tnes un dalÄ«bas, pati no sevis radÄs un evolÅ«cijas procesÄ, dabÄ«gÄs izlases ceÄ¼Ä attÄ«stÄ«jÄs visa Zemes bagÄtÄ«gÄ augu un dzÄ«vnieku pasaule. Un tikai laimÄ«gas nejaušÄ«bas dēļ šÄ« mÅ«su lode atrodas tieši tÄdÄ attÄlumÄ no Saules, lai tas viss tÄ varÄ“tu notikt. Ja mÅ«su Zeme savÄ orbÄ«tÄ atrastos kaut nedaudz tÄlÄk vai tuvÄk, viss dzÄ«vais te sasaltu vai sadegtu Saules staros.
TurklÄt vai tiešÄm arÄ« tÄ ir tikai laimÄ«ga sagadÄ«šanÄs, ka neviens no asteroÄ«diem, komÄ“tÄm vai citiem debesu Ä·ermeņiem, ar kuriem ir pilna Visuma telpa, vÄ“l lÄ«dz šim nav caursitis šo plÄno Äaulu, uz kuras mÄ“s dzÄ«vojam tÄ, lai ugunÄ«gÄ lavÄ sadedzinÄtu visu šo mÅ«su evolÅ«ciju? Ir nepieciešams tiešÄm liels fanÄtisms, lai noticÄ“tu, ka šÄ« ÄrkÄrtÄ«gi sarežģītÄ, bet vienlaikus trauslÄ un viegli ievainojamÄ mÅ«su dzÄ«vÄs dabas pasaule ir spÄ“jusi tÄ vienkÄrši pati no sevis rasties, attÄ«stÄ«ties un izdzÄ«vot miljoniem gadu garumÄ. Jau pati dzÄ«vÄs šÅ«nas rašanÄs no nedzÄ«vÄs matÄ“rijas vien ir neatrisinÄta mÄ«kla mÅ«sdienu zinÄtnei, nemaz nerunÄjot par pÄrÄ“jo. Ja atmetam lieku daiļrunÄ«bu, nÄkas atzÄ«t, ka Dieva noliedzÄ“ju prÄtos aklas ticÄ«bas un fanÄtisma ir tik pat, ja vÄ“l ne vairÄk, kÄ reliÄ£iozu cilvÄ“ku prÄtos. TÄdēļ domÄju, ka tas tev nebÅ«s nekÄds zaudÄ“jums, ja izlasÄ«si to, ko es vÄ“los tev pastÄstÄ«t par cilvÄ“ka attiecÄ«bÄm ar Dievu.
Dievs, reliģijas un ateisms
Dieva jeb AugstÄkÄ SaprÄta esamÄ«bu un klÄtbÅ«tni ir sajutuši cilvÄ“ki visos laikos. Un atbilstoši savam izpratnes lÄ«menim, kÄ arÄ« dažos Ä«pašos apziņas stÄvokļos saņemtai informÄcijai, ir meklÄ“juši veidus, kÄ tuvoties šim AugstÄkajam SaprÄtam, uzturÄ“t ar Viņu saikni un tÄdÄ veidÄ iegÅ«t šÄ« VarenÄ SpÄ“ka aizsardzÄ«bu un palÄ«dzÄ«bu savas dzÄ«ves gaitÄs. TÄ pasaulÄ“ ir radušÄs daudzas reliÄ£ijas ar savÄm mÄcÄ«bÄm, parašÄm, rituÄliem un kanoniem, kas bieži vien nonÄk pretrunÄ gan viena ar otru, gan ar materiÄlistiskÄs zinÄtnes hipotÄ“zÄ“m.
Daudzo reliÄ£iju pastÄvÄ“šana pasaulÄ“ un to savstarpÄ“jÄs pretrunas bieži tiek izmantotas kÄ argumenti, lai radÄ«tu iespaidu par reliÄ£ijÄm kÄ kaut ko nenopietnu, domÄjošam cilvÄ“kam nepieņemamu. SavukÄrt atsevišÄ·u ticÄ«bas sludinÄtÄju darbÄ«ba pÄ“c principa “klausies uz maniem vÄrdiem, bet neskaties uz maniem darbiem” ir devusi ateistiem daudz iespÄ“ju pret reliÄ£iju vÄ“rst neskaitÄmas dzÄ“lÄ«bas, ironiju, izsmieklu un pÄrmetumus gan divkosÄ«bÄ, gan liekulÄ«bÄ. PSRS laikÄ bija pat izdota tÄda “JautrÄ bÄ«bele”, kurÄ ateisti izsmÄ“ja kristÄ«gÄs ticÄ«bas svÄ“tos rakstus un arÄ« mÅ«sdienÄs šÄda literatÅ«ra tiek plaši izplatÄ«ta.
VÄ“l jÄsaka, ka nenoliedzami lielu un nopietnu kaitÄ“jumu reliÄ£iskÄ pasaules uzskata popularitÄtei ir nodarÄ«juši arÄ« vÄ“sturÄ“ zinÄmie, it kÄ ticÄ«bas vÄrdÄ pastrÄdÄtie asiņainie noziegumi un tas, ka reliÄ£ijas ir tikušas un arÄ« šodien tiek izmantotas dažÄda ranga šÄ«s zemes varaskÄro valdnieku savtÄ«gu nodomu piepildÄ«šanai. To visu es šeit stÄstu tÄdēļ, lai vÄ“rstu tavu uzmanÄ«bu uz to, ka ateisma propaganda galvenokÄrt savu saturu smeļas no dažÄdu reliÄ£iju un reliÄ£isku darbinieku kritikas, nevis no kÄdiem skaidriem, neapšaubÄmiem argumentiem par Dieva neesamÄ«bu. Dieva noliegšana viņiem vairÄk ir tikai kÄ emocionÄls secinÄjums, ko tie izdara, par pamatu ņemot viņu pašu izveidoto reliÄ£iju un reliÄ£isko kultu kalpotÄju negatÄ«vos tÄ“lus.
ArÄ« tajos gadÄ«jumos, kad ateisti cenšas apstrÄ«dÄ“t tieši Dieva eksistenci, viņi vispirms izveido kÄdu vulgarizÄ“tu Dieva tÄ“lu. Viņi, piemÄ“ram, attÄ“lo Dievu kÄ tÄdu onkulÄ«ti, kurš sēž uz mÄkoņa un tad ar ironiju, izsmieklu, asprÄtÄ«gi piemeklÄ“tÄm efektÄ«gÄm frÄzÄ“m, noliedzot šÄ« pašu radÄ«tÄ tÄ“la pastÄvÄ“šanas iespÄ“jamÄ«bu, rada klausÄ«tÄjos negatÄ«vu attieksmi pret Dievu. TomÄ“r emocijas nevar bÅ«t par argumentu kaut kÄ noliegšanai. Tu taÄu neapšaubÄ«si reizrÄ“Ä·ina tabulu tikai tÄdēļ vien, ka tev skolÄ to mÄcÄ«ja kÄds pretÄ«gs, nesimpÄtisks matemÄtikas skolotÄjs. ReizÄ“m mums dzÄ«vÄ“ nÄkas sastapties ar gadÄ«jumiem, kad lielas patiesÄ«bas nonÄk necienÄ«gÄs lÅ«pÄs, un tad ir jÄprot nošÄ·irt šÄ«s patiesÄ«bas no tÄm lÅ«pÄm, kas mums tÄs stÄsta. TÄdēļ kļūda ir uzskatÄ«t, ka visas reliÄ£ijas ir mÄņi un tukšas blēņas.
ĪstenÄ«bÄ katra reliÄ£ija ir mÄcÄ«ba par DievišÄ·o. Tie ir kÄ dažÄdi ceļi, kas ved uz vienu mÄ“rÄ·i. Nu neveiktu visos laikmetos miljoniem cilvÄ“ku reliÄ£iskas darbÄ«bas, ja no tÄ negÅ«tu sev reÄlu labumu! CilvÄ“ki vienkÄrši nav tÄdi muļķi. Man atmiÅ†Ä nÄk kÄds konkrÄ“ts gadÄ«jums, kas notika tÄlajos padomju varas gados kÄdÄ vidusskolÄ. Vienu zÄ“nu, kurš labi mÄcÄ«jÄs, bet nestÄjÄs komjaunatnÄ“, izsauca uz komjaunatnes komiteju, lai uzzinÄtu, kÄpÄ“c viņš to nedara. “Es ticu Dievam,” šis zÄ“ns atbildÄ“ja. “KÄ tu vari ticÄ“t tÄdiem muļķīgiem mÄņiem?!” sašutis jautÄja komjaunatnes sekretÄrs. “Redziet, mans tÄ“vs visu mūžu ir ticÄ“jis Dievam, mans vectÄ“vs visu mūžu ir ticÄ“jis Dievam, un man neliekas, ka es bÅ«tu par viņiem gudrÄks, tÄdēļ arÄ« es ticu Dievam.” Komjaunatnes sekretÄram nebija ko atbildÄ“t.
Tu droši vien esi dziedÄ“jis to komunistu plaši skandinÄto teicienu, ka “reliÄ£ija ir opijs tautai”. Ar to viņi cenšas pateikt, ka reliÄ£ija ir tautu apmuļķošanas, apdullinÄšanas un paverdzinÄšanas instruments. TomÄ“r jÄsaprot, ka instruments un tÄ pielietošana ir divas dažÄdas lietas. Ar cirvjiem un nažiem ir nogalinÄti daudzi cilvÄ“ki, bet tÄdēļ neviens tos nesauc par slepkavÄ«bas instrumentiem un neatsakÄs no to izmantošanas. Nauda pasaulÄ“ tika ieviesta kÄ tirgus maiņas lÄ«dzeklis un vÄ“rtÄ«bu mÄ“rs. MÅ«sdienÄs nauda ir pÄrvÄ“rsta par visÄ«stÄko cilvÄ“ku izmantošanas un paverdzinÄšanas instrumentu, bet tÄdēļ neviens no naudas neatsakÄs, jo nauda labi kalpo arÄ« savam pamatuzdevumam, kÄ dēļ tÄ ir radÄ«ta. Sekas neveido instruments, bet gan tÄ pielietošana.
LÄ«dzÄ«gi ir ar reliÄ£ijÄm. Ja kÄds visa ļaunuma sakni saskata reliÄ£ijÄ, tad man jÄjautÄ, vai tiešÄm viņš tic, ka, pasaulÄ“ izzÅ«dot visÄm reliÄ£ijÄm, izzustu mÄ“Ä£inÄjumi apmuļķot un paverdzinÄt tautas? Ne jau reliÄ£ijÄs ir jÄmeklÄ“ šis ļaunums, bet atsevišÄ·os reliÄ£iju izmantošanas gadÄ«jumos! ArÄ« tavÄ dzÄ«vÄ“ reliÄ£ija var bÅ«t gan mÄcÄ«ba par Dievu un dievišÄ·o, kas kalpo par pamatu tavai garÄ«gajai un intelektuÄlajai izaugsmei, gan aklas pielÅ«gšanas un kalpošanas kults, ko citi izmanto kÄ instrumentu tavai paverdzinÄšanai. Viss atkarÄ«gs no tevis paša.
JÄsaka gan, ka ticÄ«ba nav tas veiksmÄ«gÄkais apzÄ«mÄ“jums cilvÄ“ka attieksmei pret Dieva esamÄ«bu. Jebkura ticÄ«ba atstÄj vietu šaubÄm. Tikai zinÄšanas rada pÄrliecÄ«bu. ZinÄšanu par Dieva esamÄ«bu varbÅ«t pareizÄk bÅ«tu apzÄ«mÄ“t par dievapziņu (jeb apziņu, ka Dievs ir pasaulÄ“) vai dievatziņu (jeb Dieva esamÄ«bas atzÄ«šanu). Tieši šÄ« dievapziņa ir tÄ, kas spÄ“j izmainÄ«t gan atsevišÄ·a cilvÄ“ka dzÄ«vi, gan visu pasauli, kurÄ dzÄ«vojam. TicÄ«ba Dievam bÅ«tu vairÄk attiecinÄma uz ticÄ«bu un uzticÄ“šanos Dieva dotajam padomam un atbalstam, nevis Viņa esamÄ«bai.
DzÄ«vot ar dievapziņu – tas nenozÄ«mÄ“ obligÄtu dalÄ«bu kÄdÄ reliÄ£iskÄ draudzÄ“, sektÄ vai kopÄ. Tas nenozÄ«mÄ“ arÄ« klanÄ«šanos, uz ceļiem tupÄ“šanu un kaut kÄdu galvÄ iekaltu lÅ«gšanu vai mantru automÄtisku skaitÄ«šanu, lai izpatiktu vai kalpotu Dievam. Dievam nav vajadzÄ«ga ne mÅ«su kalpošana, ne mÅ«su mÄ“Ä£inÄjumi Viņam izpatikt, ne mÅ«su lÅ«gšanÄ saliktÄs rokas. VisÄm šÄ«m darbÄ«bÄm jÄ“ga un nozÄ«me ir tikai tad, ja tÄ ir mÅ«su iekšÄ“jÄ nepieciešamÄ«ba un mÄ“s to darÄm kÄ kaut ko sev vajadzÄ«gu, lai savÄ apziÅ†Ä spÄ“tu koncentrÄ“ties un vÄ“rsties pie Dieva.
DzÄ«vot ar dievapziņu – tas nenozÄ«mÄ“ arÄ« obligÄtu distancÄ“šanos no dalÄ«bas reliÄ£iskajÄ dzÄ«vÄ“. SvarÄ«gi ir izjust to kopÄ«bu, kas rodas, ja blakus ir lÄ«dzÄ«gi domÄjoši cilvÄ“ki, ar kuriem dalÄ«ties savÄs domÄs un izjÅ«tÄs, ar kuriem kopÄ ar Dieva palÄ«gu veidot kÄdus vÄ“rtÄ«gus pasÄkumus, darÄ«t labus darbus un godÄt Dievu.
ReliÄ£iskais fanÄtisms
Diemžēl pretstatÄ Dieva noliedzÄ“ju fanÄtiskajai ticÄ«bai ir arÄ« tikpat agresÄ«vs reliÄ£iskais fanÄtisms. Šis fanÄtisms rodas, kad kÄdas reliÄ£ijas kanonu, rituÄlu un ceremoniju stingra ievÄ“rošana un izpilde no garÄ«gas izaugsmes instrumenta tiek pÄrvÄ“rsta par neiecietÄ«gu, diktatorisku pašmÄ“rÄ·i, bet pati reliÄ£ija par lepošanÄs objektu. CilvÄ“kam liekas, ka šÄdi viņš kalpo Dievam, bet Ä«stenÄ«bÄ viņš kalpo savam “ego” un paša izraudzÄ«tajai “visÄ«stÄkajai”, “vispareizÄkajai” reliÄ£ijai.
PazaudÄ“ts tiek galvenais reliÄ£ijas uzdevums – cilvÄ“ka garÄ«gÄ izaugsme un saikne ar Dievu. TÄ vietÄ cilvÄ“kÄ vairojas lepnÄ«ba, pÄrÄkuma sajÅ«ta un reliÄ£iska neiecietÄ«ba pret citai reliÄ£ijai piederÄ«gajiem. PiemÄ“ram, dažkÄrt reliÄ£iskas augstprÄtÄ«bas pÄrņemti kristieši ironizÄ“ par “pagÄniem”, kuri it kÄ pielÅ«dzot akmeņus, kokus vai Sauli. ŠÄda nostÄja nav nekas vairÄk kÄ tumsonÄ«ga demagoÄ£ija. ArÄ« paši kristieši taÄu nepielÅ«dz svÄ“tbildes, krustu vai krucifiksu. Viņi pielÅ«dz Dievu vai kÄdu no saviem svÄ“tajiem.
Lai cilvÄ“ks spÄ“tu koncentrÄ“ties un savÄ lÅ«gšanÄ pÄ“c padoma, palÄ«dzÄ«bas vai atbalsta vÄ“rsties pie Dieva, viņam nepieciešams kÄds konkrÄ“ts objekts, kas viņa apziņu koncentrÄ“ un tuvina dievišÄ·ajam. Un mÄkslinieka gleznota svÄ“tbilde vai krucifikss ne ar ko nav pÄrÄki par Dieva radÄ«tÄs dabas objektiem, kuru tuvumÄ cilvÄ“ks izjÅ«t šo saikni ar dievišÄ·o. SvarÄ«gÄkais ir tas, ko mÄ“s lÅ«dzam Dievam, nevis tas, ko un kÄ mÄ“s darÄm, lai šo savu lÅ«gšanu izteiktu. Ja tu sev tuvam cilvÄ“kam sÅ«ti vÄ“stuli, tad arÄ« svarÄ«gÄkais ir vÄ“stules saturs, nevis tas, no kura datora, mobilÄ telefona vai pasta nodaļas tu šo vÄ“stuli nosÅ«ti. Ne visas lÅ«gšanas Dievs uzklausa, bet tas ir tÄdēļ, ka ne vienmÄ“r mÅ«su nodomi ir godÄ«gi un ne vienmÄ“r tas, ko mÄ“s lÅ«dzam, mums tiešÄm ir vajadzÄ«gs.
Brīžos, kad jÅ«tam savu neziņu un šaubas, mÄ“s varam lÅ«gt Viņa padomu. Ja jÅ«tamies vÄji un nedroši, mÄ“s varam lÅ«gt Viņam dot mums spÄ“ku un atbalstu. MÄ“s varam lÅ«gt Viņu pasargÄt mÅ«s un mums tuvus cilvÄ“kus no nelaimÄ“m un ļaunuma, kurus nevaram atvairÄ«t pašu spÄ“kiem. MÄ“s varam lÅ«gt Viņa svÄ“tÄ«bu mÅ«su domÄm un godÄ«gi padarÄ«tajiem darbiem. Bet ir jÄsaprot, ka Dievs nav mÅ«su kalps, kura pienÄkums bÅ«tu kaut ko darÄ«t mÅ«su vietÄ, ja to spÄ“jam paveikt paši.
DažkÄrt par reliÄ£iskiem fanÄtiÄ·iem izliekas arÄ« tie, kuri reliÄ£ijai pieslÄ“jušies kÄdu savtÄ«gu, tÄ«ri materiÄlistisku interešu vadÄ«ti. ReliÄ£iskais fanÄtisms un prasÄ«bas pÄ“c bezierunu paklausÄ«bas pieaug tajÄs reliÄ£ijÄs, kas ir pÄrvÄ“rstas par instrumentu kÄdu pasaulÄ«gu, merkantilu mÄ“rÄ·u sasniegšanai. TÄpÄ“c ļoti svarÄ«gi ir just to robežu, aiz kuras tava dalÄ«ba kÄdÄ draudzÄ“, sektÄ vai reliÄ£iskÄ kopÄ pÄrstÄj bÅ«t noderÄ«ga tavai garÄ«gajai izaugsmei, dievapziņai un sÄk padarÄ«t tevi par kalpu kÄdiem šÄ«s zemes kungiem un viņu nodomiem.
Iegūt, neko nezaudējot
Pieļauju, ka, izlasÄ«jis lÄ«dz šai vietai, tu vÄ“lÄ“tos man uzdot apmÄ“ram šÄdu jautÄjumu. Bet ko tad es iegÅ«šu no tÄs dievapziņas? Ko man dos tas, ka es zinÄšu,a ka tÄds Dievs ir? Es zinu arÄ« to, ka saule spÄ«d debesÄ«s. Nu un? Kas man no tÄ?
MÄ“Ä£inÄšu paskaidrot. Ja tu sÄ“di mÄ«kstÄ dÄ«vÄnÄ, skaties televizoru vai sÄ“rfo internetÄ un nebÄz savu degunu laukÄ no istabas, zinÄšanas par Sauli debesÄ«s tev tiešÄm neko nedos. TaÄu tiem, kuri izmanto saules staru siltumu, lai audzÄ“tu labÄ«bu vai iegÅ«tu elektrÄ«bu, šÄ«s zinÄšanas dod ļoti daudz. ZinÄšanas neko nav vÄ“rtas, ja tÄs netiek izmantotas un pielietotas dzÄ«vÄ“. Un dzÄ«vot ar dievapziņu nozÄ«mÄ“ tieši šo zinÄšanu izmantošanu un pielietošanu. LÄ«dzÄ«gi kÄ Saulei lecot, tÄs gaisma mÅ«su acÄ«m atklÄj nakts tumsas slÄ“pto apkÄrtni, arÄ« dievapziņa mums atklÄj jaunu skatÄ«jumu uz savu dzÄ«vi un pasauli, dod jaunus vÄ“rtÄ«bu kritÄ“rijus un jaunus orientierus mÄ“rÄ·u nospraušanai savÄ dzÄ«vÄ“.
Vai tu esi kÄdreiz padomÄjis par to, cik mums dzÄ«vÄ“ izmaksÄ nevis mums vajadzÄ«gais un nepieciešamais, bet mÅ«su alkatÄ«ba, vÄ“lme dominÄ“t, izcelties, palepoties, izrÄdÄ«ties, bÅ«t pÄrÄkiem par citiem? MÄ“s aizmetam projÄm labas lietas tikai tÄpÄ“c, ka tÄs ir izgÄjušas no modes. Mums vajag nevis vienkÄrši Ä“rtu, piemÄ“rotu apģērbu, mašÄ«nu vai mobilo tÄlruni. Mums vajag, lai tas mÅ«su apģērbs, auto vai mobilais tÄlrunis bÅ«tu modernÄki un pÄrÄki, “krutÄki” par drauga, kaimiņa, paziņas, darba kolÄ“Ä£a apģērbu, telefonu vai mašÄ«nu.
Mums vajag nevis vienkÄrši Ä“rtu mÄjokli, bet gan tÄdu, lai ar tÄ iekÄrtojumu mÄ“s pÄrsteigtu vai vismaz radÄ«tu respektablu iespaidu uz katru, kas šeit ienÄk. Par sieviešu vÄ“lmi palepoties ar savu apģērbu, rotas lietÄm un mainÄ«t savu izskatu ar dÄrgÄm kosmÄ“tiskÄm operÄcijÄm vispÄr labÄk paklusÄ“t. Un visas reklÄmas aÄ£entÅ«ras un milzÄ«gÄ modes industrija strÄdÄ uz to, lai veicinÄtu mums šo vÄ“lmi pirkt, pirkt, pirkt un tÄ“rÄ“t naudu.
MÄ“s esam iemÄcÄ«ti citus vÄ“rtÄ“t pÄ“c viņu apģērba, auto, mÄjas, konta bankÄ, un arÄ« paši tiekam šÄdi vÄ“rtÄ“ti. Tas, kÄ cilvÄ“ks ģērbjas, ar kÄdu auto brauc, kur pusdieno, ir jau padarÄ«ts par tÄdu kÄ vizÄ«tkarti, kas apliecina viņa piederÄ«bu kÄdÄm zinÄmÄm sabiedrÄ«bas aprindÄm. MÄ“s tÄ“rÄ“jam naudu, lai apmierinÄtu savu lepnÄ«bas kÄri un esam nelaimÄ«gi, ja to nespÄ“jam. Bet vai tas mums tiešÄm ir vajadzÄ«gs?! Ja mÄ“s savu naudu esam nopelnÄ«juši ar godÄ«gu darbu, tad tas ir naudÄ pÄrvÄ“rstais mÅ«su dzÄ«ves laiks. Vai ir vÄ“rts atdot savas dzÄ«ves laiku šÄdai bezjÄ“dzÄ«gai savstarpÄ“jai sacensÄ«bai?
VÄ“lme palepoties un demonstrÄ“t savu pÄrÄkumu ir daudzveidÄ«ga. Jebkura bagÄtÄ«ba (t.i. mantas un naudas daudzums, kas vairÄkkÄrt pÄrsniedz konkrÄ“tÄ cilvÄ“ka vajadzÄ«bas tuvÄkÄ un tÄlÄkÄ nÄkotnÄ“) zaudÄ“tu savu nozÄ«mi, ja nedotu savam Ä«pašniekam iespÄ“ju kaut kÄ izcelties pÄrÄ“jo vidÅ«. BagÄtÄ«ba kaut kÄdu gandarÄ«jumu dod, tikai to demonstrÄ“jot. DÄrgs apģērbs, izsmalcinÄti Ä“dieni un dzÄ“rieni, grezni mÄkslas priekšmeti – viss tas kalpo kÄ sava pÄrÄkuma demonstrÄ“jums.
TomÄ“r dabÄ ir iekÄrtots tÄ, ka komforts un pÄrmÄ“rÄ«bas Ä“šanÄ vai baudÄs padara cilvÄ“ku gļēvus, notrulina un rada veselÄ«bas traucÄ“jumus. MÅ«su Ä·ermenim ir vajadzÄ«ga gan atpÅ«ta, gan fizisks darbs un garÄ«ga piepÅ«le. Jo vairÄk mÄ“s gÄdÄjam tikai par savu labsajÅ«tu un baudkÄres apmierinÄšanu, jo vairÄk iespÄ“ja sasniegt labsajÅ«tu un izjust baudu no mums attÄlinÄs. Gala iznÄkums ir tÄds, ka, piemÄ“ram, zemnieks pÄ“c grÅ«ta darba cÄ“liena savu rupjmaizes riecienu un gaļas šÄ·Ä“li apÄ“d ar lielÄku baudu nekÄ kÄds izlutinÄts resnvÄ“deris visizsmalcinÄtÄko maltÄ«ti, ko augstas klases pavÄri servÄ“juši greznos porcelÄna traukos kÄdÄ dÄrgÄ restorÄnÄ.
ĪstenÄ«bÄ jau cilvÄ“kam materiÄlÄ ziÅ†Ä arÄ« mÅ«sdienÄs nav vajadzÄ«gs nekas Ä«paši daudz – vienkÄršs, Ä“rts mÄjoklis, apģērbs, uzturs un kÄds viņa vajadzÄ«bÄm atbilstošs transporta lÄ«dzeklis. Dievapziņa mÄca mums cienÄ«t to darbu un resursus, kas ieguldÄ«ti mums vajadzÄ«gajÄs lietÄs un apzinÄties šo lietu vÄ“rtÄ«bu.
Lietu vÄ“rtÄ«ba un lietu cena mÅ«sdienÄs ir visai atšÄ·irÄ«gas. No modes izgÄjis apģērbs bieži vien ir pat Ä“rtÄks, praktiskÄks un glÄ«tÄks par dÄrgi pÄ“rkamajÄm modes precÄ“m. Ar auto, kas maksÄ 15 tÅ«kstošus, var tikpat labi nokļūt mums vajadzÄ«gajÄs vietÄs kÄ ar auto, kas maksÄ 150 tÅ«kstošus. Mans rokas pulkstenis, kas maksÄja 25 eiro, rÄda to pašu laiku, ko “Rolex” par 25 000 eiro uz kÄda miljonÄra rokas. Ja šis miljonÄrs savu naudu ir nopelnÄ«jis godÄ«gÄ darbÄ, tad viņš savai lepnÄ«bas kÄrei ir ziedojis kÄdu daļu savas dzÄ«ves laika. Bet, ja viņš savus miljonus ir sarausis negodÄ«gÄ ceļÄ, viņš ir atņēmis un piesavinÄjies citu darba augļus un kÄdam varbÅ«t pietrÅ«kst maizes rieciena tikai tÄdēļ, lai šis lielÄ«bnieks varÄ“tu palepoties ar šo glÄ«to nieciņu uz savas rokas.
Bet lepnÄ«ba un alkatÄ«ba jau nezina robežas. Viņiem vajag arvien vairÄk un vairÄk - naudu, Ä«pašumus, varu, slavu…. TÄ vairojas nabadzÄ«ba, nelaimes un ciešanas uz šÄ«s pasaules. Tikai dievapziņa palÄ«dz mums tÄ pa Ä«stam saprast, cik tas viss ir muļķīgi un nevajadzÄ«gi.
Vai tu esi padomÄjis, kÄdēļ cilvÄ“ki Ä·ildojas, uzbrÅ«k un pat nogalina viens otru, bet valstis un tautas savÄ starpÄ karo? GandrÄ«z vienmÄ“r tas notiek tÄpÄ“c, ka vieni grib iegÅ«t sev kaut ko tÄdu, kas viņiem pÄ“c taisnÄ«bas nepieder un uz ko viņiem nav tiesÄ«bu, bet otri ir spiesti aizstÄvÄ“ties. Valstis uzbrÅ«k viena otrai, lai iegÅ«tu varu un noteikšanu par svešu teritoriju, tur esošajÄm dabas bagÄtÄ«bÄm un cilvÄ“kiem.
CilvÄ“ks dažÄdos veidos uzbrÅ«k otram cilvÄ“kam tÄdēļ, ka ir iekÄrojis kaut ko tÄdu, uz ko viņam nav tiesÄ«bu, ko viņš nav nopelnÄ«jis ar savu darbu un ko vÄ“las otram cilvÄ“kam atņemt. Galvenais, ka šajos konfliktos uzbrÅ«košÄ puse vienmÄ“r labi apzinÄs savas rÄ«cÄ«bas nelietÄ«bu un ļaunumu, bet tÄ vietÄ, lai tÄ nedarÄ«tu, meklÄ“ ieganstus un attaisnojumu savai rÄ«cÄ«bai. Ja agresorvalstÄ«m par šÄdiem izdomÄtiem iemesliem kalpo komunisma, demokrÄtijas vai savas izredzÄ“tÄ«bas (nacisma) idejas, tad cilvÄ“ku starpÄ tie parasti ir rupji, viltÄ«gi meli, ar ko tiek pamatotas “tiesÄ«bas” atņemt otram cilvÄ“kam mantu, brÄ«vÄ«bu vai dzÄ«vÄ«bu.
Ne tikai svÄ“tie raksti mums atklÄj tos ideÄlus, pÄ“c kÄdiem savÄ dzÄ«vÄ“ vadÄs dievbijÄ«gs cilvÄ“ks. Viss tas ir pateikts arÄ« tajÄ, ko mÄ“s saucam par tautas folkloru – teikÄs, pasakÄs, tautas dziesmÄs. TÄdi teicieni kÄ “Nedari otram to, ko nevÄ“lies, lai kÄds cits nodara tev”, “Ko sÄ“si, to pļausi”, “Netaisna manta augļus nenes” atspoguļo tieši dievbijÄ«ga cilvÄ“ka attieksmi pret apkÄrtÄ“jo pasauli.
Dievs un mÄ“s paši.
Tas, vai atzÄ«stam Dieva esamÄ«bu, nav tikai jautÄjums par Dievu. Tas ir jautÄjums arÄ« par mums pašiem. Par ko mÄ“s uzskatÄm paši sevi – par garÄ«gÄm intelektuÄlÄm personÄ«bÄm vai par haosa radÄ«tiem biorobotiem, kas ar bioÄ·Ä«misku reakciju palÄ«dzÄ«bu smadzenÄ“s ieguvuši kaut kÄdas intelektuÄlas spÄ“jas un garÄ«gumu.
CilvÄ“kam atzÄ«t sevi par garÄ«gu, intelektuÄlu bÅ«tni un noliegt AugstÄkÄ saprÄta esamÄ«bu ir tas pats, kas Å«dens pilienam atzÄ«t savu un citu Å«dens pilienu eksistenci, bet noliegt pasaules okeÄna pastÄvÄ“šanu. Kad mÄ“s domÄjam par kÄdu cilvÄ“ku, mÄ“s taÄu domÄjam par viņu kÄ par garÄ«gu personÄ«bu, nevis kÄ par ar garÄ«gÄm Ä«pašÄ«bÄm apveltÄ«tu Ä·ermeni. Ja mÄ“s sakÄm, ka cienÄm kÄdu cilvÄ“ku, tad taÄu ar to mÄ“s nedomÄjam cieņu pret viņa Ä·ermeni.
Tad kÄdēļ cilvÄ“kam nomirstot, mÄ“s par viņu domÄjam tieši kÄ par mirušu Ä·ermeni, kas zaudÄ“jis savas garÄ«gÄs Ä«pašÄ«bas? VienÄ«gi dievapziņa, uzlÅ«kojot mirušu cilvÄ“ku, mums palÄ«dz saprast, ka tas, ko redzam savÄ priekšÄ, ir tikai Äaula – nedzÄ«vi matÄ“rijas agregÄti. Bet viņš, kurš ar šo agregÄtu palÄ«dzÄ«bu staigÄja, runÄja ar mums, skatÄ«ja pasauli un tajÄ darbojÄs, ir to visu pametis un no mums aizgÄjis.
Ne reti par dievbijÄ«giem cilvÄ“kiem saka, ka viņi nav brÄ«vi savÄ izvÄ“lÄ“, jo pakļauti kaut kÄdÄm ar savu dievticÄ«bu saistÄ«tÄm prasÄ«bÄm, noteikumiem un ierobežojumiem. Tieši otrÄdi, dievapziņa atbrÄ«vo cilvÄ“ku no tÄ slazda, kur viņu ir iedzinis patÄ“rÄ“šanas kults un kalpošana savai godkÄrei. PieticÄ«ba un mÄ“renÄ«ba – tas nav kaut kÄds mÄkslÄ«gi uzkrauts slogs, kas nu tagad bÅ«tu ar piepÅ«li jÄnes. PieticÄ«ba un mÄ“renÄ«ba cilvÄ“kam ar dievapziņu izriet no viņa pasaules uzskata. TÄ ir viņa iekšÄ“jÄ pÄrliecÄ«ba un paša izvÄ“le. TaÄu tas nenozÄ«mÄ“, ka dzÄ«vojot ar dievapziņu pilnÄ«bÄ jÄatsakÄs no materiÄlÄm lietÄm vai materiÄlÄm interesÄ“m. Ir tÄds teiciens: “Vajag Ä“st, lai dzÄ«votu, nevis dzÄ«vot, lai Ä“stu.” Un dzÄ«vošanai nekÄda grezna izÄ“šanÄs ikdienÄ nav vajadzÄ«ga.
DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nenozÄ«mÄ“ attiekties no materiÄlÄ, bet gan tas nozÄ«mÄ“ šo materiÄlo atbÄ«dÄ«t otrajÄ plÄnÄ un nepadarÄ«t par vienÄ«go un galveno, pÄ“c kÄ tiekties un kam ziedot savu dzÄ«vi. No tÄ, vai mÄ“s sevi uzskatÄm par garÄ«gÄm, ar intelektu apveltÄ«tÄm bÅ«tnÄ“m, vai biorobotiem ir atkarÄ«ga visa tÄ vÄ“rtÄ«bu skala, ko izvÄ“lamies. Vai nu mÄ“s tiecamies pÄ“c garÄ«gÄm vÄ“rtÄ«bÄm, vai kÄ bioroboti un dzÄ«vnieki kalpojam tikai sava Ä·ermeņa vajadzÄ«bÄm un labsajÅ«tai, bet visu intelektuÄlo un garÄ«go uzskatÄm par kaut ko otršÄ·irÄ«gu, par kaut ko tÄdu, kas ir tikai izklaidei, laika Ä«sinÄšanai un garlaicÄ«bas kliedÄ“šanai noderÄ«gas prÄta rotaļas.
DievbijÄ«gi cilvÄ“ki nav kaut kÄdas kompleksu un nedrošÄ«bas nomÄktas personÄ«bas, kÄ to ne reti cenšas iztÄ“loties ateisti. Tieši otrÄdi, dievapziņa ļauj drosmÄ«gi skatÄ«ties acÄ«s savam liktenim un palÄ«dz pÄrdzÄ«vot visas nelaimes un dzÄ«ves pÄrbaudÄ«jumus. Dievapziņa tev neliek klausÄ«t pavÄ“lÄ“m, neliek tev kalpot vai baidÄ«ties no Dieva dusmÄm, kaut daudzas reliÄ£ijas pauž arÄ« šÄdus uzskatus. Apziņa par AugstÄkÄ SaprÄta esamÄ«bu ir kÄ bÄkas gaisma, kas tikai rÄda pareizo ceļu, pareizos orientierus un vÄ“rtÄ«bu kritÄ“rijus, no kÄ vadÄ«ties, bet noteicÄ“js par savu dzÄ«vi un tÄs veidotÄjs esi tu pats.
Tieši dzÄ«ve bez dievapziņas ir tÄ, kas vairo mÅ«su bailes un nedrošÄ«bu gan kritiskos brīžos, gan ikdienÄ. DzÄ«vojot bez dievapziņas, tu nezini, kam ticÄ“t un kam neticÄ“t, kas ir labs un kas ļauns, kas pareizi, kas nepareizi. Tik daudzi cilvÄ“ki atklÄti neizsaka savas domas tikai tÄdēļ, ka baidÄs bÅ«t atšÄ·irÄ«gi no sabiedrÄ«bÄ valdošÄ viedokļa un tÄpÄ“c saņemt nosodÄ«jumu vai izsmieklu. Tik daudzi cilvÄ“ki ikdienÄ bez ierunÄm pakļaujas augstÄkstÄvošas priekšniecÄ«bas prasÄ«bÄm, pavÄ“lÄ“m, rÄ«kojumiem, norÄdÄ«jumiem pat tad, ja tie ir muļķīgi, bezjÄ“dzÄ«gi vai pat antihumÄni, jo baidÄs sadusmot augstÄkstÄvošo, nokļūt viņa nežēlastÄ«bÄ vai pazaudÄ“t savu darbu.
Ja tev dzÄ«vÄ“ nav dievapziņas, tad uzreiz uzrodas desmitiem kungu, kundziņu un pavÄ“lnieku, kas liek sev kalpot, kas tevi izrÄ«ko, regulÄ“ tavu dzÄ«vi un liek baidÄ«ties un zemoties savÄ priekšÄ. Un nevienam no viņiem tu nevari uzticÄ“ties. BrÄ«vÄ«ba bez dievapziņas ir fikcija. Turpretim, ja tu dzÄ«vo saskaÅ†Ä ar Dievu, tad Viņš tev dzÄ«vÄ“ ir augstÄkÄ un vienÄ«gÄ AutoritÄte pÄ“c kÄ vadÄ«ties. Un tu zini, ka Viņš tevi nekad nenodos un neizmantos savÄ labÄ. Ar Dieva padomu un atbalstu, tu pat vistumšÄkajÄ naktÄ« nebÅ«si viens. AugstÄkÄ SaprÄta klÄtbÅ«tne atbrÄ«vo tavu apziņu no pastÄvÄ«gas nedrošÄ«bas un bailÄ“m, tÄpÄ“c dievapziņa ir radošuma, apdÄvinÄtÄ«bas un cilvÄ“ka potenciÄla aktivizÄ“tÄja. Ko nozÄ«mÄ“ vÄ“rsties pie Dieva un saņemt Viņa padomu un atbalstu, tu gan pa Ä«stam uzzinÄsi tikai tad, kad pašam bÅ«s šÄda pieredze.
Dzīve ar dievapziņu.
Dievapziņa – tÄ nav Dieva slavÄ“šana. SlavÄ“ tikai sliktu preci, ko vÄ“las pÄrdot. AtbilstošÄks apzÄ«mÄ“jums šeit ir Dieva godinÄšana jeb godÄšana. Un arÄ« tad jÄsaprot, ka ne jau Dievam ir vajadzÄ«ga tÄ mÅ«su godinÄšana, bet gan mums pašiem. Un ir tikai dabÄ«gi, ka pret mÅ«su pasaules RadÄ«tÄju, kura mÄ«lestÄ«ba, padoms un atbalsts mÅ«s vada caur dzÄ«vi, mÄ“s izjÅ«tam cieņu, bijÄ«bu, apbrÄ«nu un pateicÄ«bu. Zaimojot Dievu, mÄ“s paši kļūstam nožēlojami. Par tÄdiem muļķiem tautÄ mÄ“dz teikt, ka “viņš spļauj akÄ, no kuras pašam jÄdzer” vai “zÄģē zaru, uz kura pats sēž”. Dieva godÄšana, tas nenozÄ«mÄ“ tikai reliÄ£isku ceremoniju vai rituÄlu darbÄ«bu veikšanu Viņam par godu. ArÄ« ikdienÄ pieminot un daudzinot Dieva vÄrdu, mÄ“s Viņu godÄjam un vienlaicÄ«gi cits citam atgÄdinÄm par Viņa esamÄ«bu.
KÄpÄ“c atcerÄ“ties Dievu savÄ ikdienÄ, mums ir tik ļoti svarÄ«gi? Brīžos, kad mÄ“s savÄs dusmÄs vai sliktÄ garastÄvokļa iespaidÄ cenšamies kÄdam nepelnÄ«ti uzbrukt, viņu apvainot vai pazemot, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mÄ“s kÄdu apmelojam, aprunÄjam, par kÄdu ņirgÄjamies, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mÄ“s savas alkatÄ«bas vai godkÄres dēļ cenšamies ar varu vai viltu piesavinÄties kaut ko tÄdu, kas mums nepieder, ko ar savu darbu neesam nopelnÄ«juši un uz ko mums nav tiesÄ«bu, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad piedzÄ«vojam neveiksmi vai nelaimi un mums liekas, ka tas nu ir pasaules gals, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. TÄpÄ“c tik svarÄ«gi ir uzturÄ“t saikni ar Dievu savÄ apziÅ†Ä un atcerÄ“ties Viņu savÄ ikdienÄ.
DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nozÄ«mÄ“ no rÄ«ta celties un katru jaunu dienu saņemt kÄ Dieva dÄvanu, bet vakarÄ mierÄ«gi aizmigt, zinot, ka tu šo dienu esi godÄ«gi nodzÄ«vojis. Tas nozÄ«mÄ“ apzinÄties, ka tu nevienu neesi ne apkrÄpis, ne apzadzis, ne apmelojis, ne kÄ citÄdi ar savÄm darbÄ«bÄm apzinÄti kÄdam kaitÄ“jis. DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nozÄ«mÄ“ dzÄ«vot tÄ, lai tu no savas puses šajÄ Dieva radÄ«tajÄ pasaulÄ“ nevairotu citu cilvÄ“ku sÄpes un ciešanas, bet gan savu iespÄ“ju robežÄs darÄ«tu visu, lai mazinÄtu to ļaunumu, netaisnÄ«bu un nežēlÄ«bu, kas šeit plosÄs.
Dievs un ļaunums pasaulē.
Bieži lielu ciešanu un pÄrdzÄ«vojumu brīžos cilvÄ“ki jautÄ. Ja Dievs ir žēlsirdÄ«gs un visuvarens, tad kÄdēļ Viņš ļauj mums tÄ ciest bet neiznÄ«cina pasaulÄ“ esošo ļaunumu? Lai atrastu atbildi uz šo jautÄjumu, vispirms jÄpadomÄ, kas ir ļaunums un kÄ tas pasaulÄ“ rodas. Un te nu nÄkas atzÄ«t, ka tÄ Ä¼aunuma avots un radÄ«tÄjs gandrÄ«z vienmÄ“r ir cilvÄ“ks, tÄtad mÄ“s paši. Katra mÅ«su izvÄ“le un rÄ«cÄ«ba rada sekas. Ja šÄ« rÄ«cÄ«ba ir dumja, kļūdaina, kaut kÄdu netÄ«ru nodomu un zemisku mÄ“rÄ·u diktÄ“ta, tad arÄ« sekas ir tÄdas, kas cerÄ“tÄ labuma vietÄ atnes vilšanos, ciešanas un nelaimi gan mums pašiem, gan mÅ«su lÄ«dzcilvÄ“kiem.
LÅ«gt Dievam iznÄ«cinÄt ļaunumu pasaulÄ“ ir gandrÄ«z tas pats, kas lÅ«gt Dievu iznÄ«cinÄt mÅ«s pašus. SavukÄrt, ja Dievs nekavÄ“joties ar rÄ«ksti vai zibeni sodÄ«tu mÅ«s ik reizi, kad mÄ“s sastrÄdÄjam kÄdas muļķības, tad kÄda bÅ«tu jÄ“ga tÄdai dzÄ«vei? Ne jau tÄdēļ cilvÄ“ks kÄ garÄ«ga, intelektuÄla bÅ«tne iemiesojas fiziskÄ Ä·ermenÄ«, lai tur vienkÄrši eksistÄ“tu. Fiziskais Ä·ermenis mums dod iespÄ“ju tiešÄ veidÄ saskarties ar materiÄlo pasauli, fiziski izjust šo pasauli un iedarboties uz to. Tikai brÄ«vi rÄ«kojoties un izjÅ«tot savas rÄ«cÄ«bas sekas “uz savas Ädas”, mÄ“s varam augt savÄ bÅ«tÄ«bÄ. Tas, ko mÄ“s saucam par ļaunumu, Ä«stenÄ«bÄ ir nepieciešams faktors mÅ«su attÄ«stÄ«bai. Visa dzÄ«ve mums ir kÄ skola, kur mÄcÄmies no savÄm un citu kļūdÄm. Bet, ja mÄ“s nemÄcamies, tad vienas un tÄs pašas nelaimes dažÄdos veidos mÅ«su dzÄ«vÄ“ atkÄrtojas tik ilgi, lÄ«dz mÄ“s iemÄcamies saprast savas kļūdas un tÄs pÄrvarÄ“t.
Un nekÄda Ä«paša gudrÄ«ba jau nav vajadzÄ«ga, lai mazinÄtu ļaunumu pasaulÄ“. Jo vairÄk mÄ“s dzÄ«vosim saskaÅ†Ä ar Dievu un Viņa likumiem no kÄ atvasinÄtas morÄles normas, jo mazÄk ļaunuma mÅ«su dēļ bÅ«s šajÄ pasaulÄ“. Jo vairÄk mÄ“s attÄlinÄsimies no Dieva un Viņa likumiem, jo vairÄk ļaunuma sev un saviem lÄ«dzcilvÄ“kiem sagÄdÄsim. Un šÄ« likumsakarÄ«ba darbojas gan cilvÄ“ku savstarpÄ“jo attiecÄ«bu, gan starpvalstu lÄ«menÄ«. Tas ir tik vienkÄrši un reizÄ“ tik sarežģīti. Dievs mums ir devis gan zinÄšanas, gan spÄ“jas un vienlaikus atstÄjis brÄ«vu izvÄ“li rÄ«koties pÄ“c sava prÄta. Jo tikai kļūdoties, piedzÄ«vojot neveiksmes, nelaimes, ciešanas un cÄ«noties ar pašu radÄ«to ļaunumu, mÄ“s savÄ dzÄ«vÄ“ tÄ pa Ä«stam varam saprast šo vienkÄršo patiesÄ«bu. Diemžēl daudzi cilvÄ“ki nodzÄ«vo savu dzÄ«vi tÄ arÄ« neko nesapratuši.
Zinu, ko tu tagad teiksi. Bet ko darÄ«t, ja ļaunums ir sagrÄbis varu pÄr visu valsti vai tautu un atsevišÄ·s cilvÄ“ks pret to ir bezspÄ“cÄ«gs? Atbilde vienkÄrša – vispirms jau ir jÄpÄrstÄj tam kalpot. Tikai pateicoties lišÄ·iem, pakalpiņiem un klusÄ“jošajam vairÄkumam ļauni cilvÄ“ki var valstÄ« sagrÄbt varu. Ja mÄ“s paklausÄ«gi nobalsojam par “mazÄko” ļaunumu, tad nav jÄbrÄ«nÄs, ka tas mums pÄ“c tam kož. Jo augstÄkos amatos sēž savas alkatÄ«bas, zemisku iegribu un slavas kÄres pÄrņemti muļķi, jo lielÄku ļaunumu tie spÄ“j nodarÄ«t visai sabiedrÄ«bai.
TÄdēļ mums katram Dieva un savas sirdsapziņas priekšÄ ir jÄizdara viss, kas no mums atkarÄ«gs, lai viņi tur nesÄ“dÄ“tu. Nav jÄgÄž nekÄdi kalni vai jÄtaisa asiņainas revolÅ«cijas. VienkÄrši katram ir jÄizdara tas mazumiņš, ko viņš spÄ“j un var izdarÄ«t. Ir tÄds teiciens: “Izdari visu, ko spÄ“j un cik labi vien vari, bet rezultÄtus atstÄj Dieva ziņÄ.” Un nevajag meklÄ“t attaisnojumu savai nedarÄ«šanai citos cilvÄ“kos. Tikpat labi viņi attaisnojumu savai nedarÄ«šanai meklÄ“ tevÄ«. TÄdēļ neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, bet dari, kas tev ir jÄdara. Ja mÄ“s katrs no savas puses bÅ«sim izdarÄ«juši visu, ko spÄ“jam, tad arÄ« Dievs mums palÄ«dzÄ“s. Tas ir tik vienkÄrši un reizÄ“ tik grÅ«ti.
ZinÄtne un Dievs.
Bieži Dieva esamÄ«bas apziņa tiek iztÄ“lota kÄ kaut kas tÄds, kas ir pretÄ“js zinÄtnei un nav ar to savienojams. TÄpÄ“c es tagad gribu tev pajautÄt: Kam kalpo zinÄtne? Tu droši vien man atbildÄ“si, ka zinÄtne kalpo pasaules izzinÄšanai, cilvÄ“ces tehnisko iespÄ“ju vairošanai un labklÄjÄ«bas celšanai. PiekrÄ«tu. Tikai kam kalpo šÄ« izzinÄšana, tehnisko iespÄ“ju vairošana un labklÄjÄ«ba pasaulÄ“, kur nav Dieva un cilvÄ“ki sevi uzskata par bezdvÄ“seliskiem radÄ«jumiem, kas lemti nenovÄ“ršamai iznÄ«cÄ«bai savas nÄves brÄ«dÄ«?
Lai kÄdi skaisti un cÄ“li mÄ“rÄ·i arÄ« netiktu skandinÄti, diemžēl ir jÄatzÄ«st, ka šÄdÄ pasaulÄ“ zinÄtne kalpo nevis cilvÄ“kiem, bet cilvÄ“ku alkatÄ«bai, varas un slavas kÄrei, egoismam, baudkÄrei, patmÄ«lÄ«bai, iedomÄ«bai, savtÄ«gumam. NovÄ“ršoties no Dieva, mÄ“s novÄ“ršamies arÄ« no tiem Dieva likumiem, kas nodrošina saskaņu un harmoniju šajÄ pasaulÄ“. Izmantojot savus tehniskos sasniegumus, mÄ“s sÄkam “uzlabot” un pÄrkÄrtot Dieva doto pasauli pÄ“c sava tuvredzÄ«gÄ prÄta iegribÄm un kaprÄ«zÄ“m. Jo varenÄks ir mÅ«su tehniskais bruņojums, jo vairÄk šÄda rÄ«cÄ«ba sÄk apdraudÄ“t gan apkÄrtÄ“jo dabu, gan mÅ«s pašus.
TÄ ir kÄ vieglprÄtÄ«gu bÄ“rnu rotaļĚanÄs ar sÄ“rkociņiem. Ķīmisko, bakterioloÄ£isko un kodolieroÄu izgatavošana un to pielietošanas gadÄ«jumi to visspilgtÄk pierÄda. TomÄ“r ne mazÄk bÄ«stami ir godkÄres vai citu savtÄ«gu apsvÄ“rumu dēļ veiktie vieglprÄtÄ«gie eksperimenti kodolfizikÄ un gÄ“nu inženierijÄ. PÄ“dÄ“jÄ laikÄ milzÄ«gu progresu guvuši arÄ« tehniskie sasniegumi cilvÄ“ka psihes ietekmÄ“šanas, pakļaušanas un kontroles jomÄ. Ar ko tas draud visai cilvÄ“cei, domÄju, ka nav jÄpaskaidro.
MÄ“s lepojamies ar savu tehnisko varenÄ«bu un to, ka liekam tehnikai strÄdÄt savÄ labÄ, bet nemanÄm, ka šÄdi arvien vairÄk kļūstam par apkalpojošo personÄlu pašu radÄ«tajai tehnikai. MÄ“s ne tikai tai kalpojam, bet kļūstam arvien vairÄk no tÄs atkarÄ«gi. TehniskÄs ierÄ«ces ir kÄ protÄ“zes, uz kurÄm paļaujoties, mÄ“s zaudÄ“jam savas, Dieva dotÄs spÄ“jas un iemaņas. PilnÄ sparÄ notiek mÄkslÄ«gÄ intelekta pÄ“tÄ«jumi. MÄkslÄ«gÄ intelekta klÄtbÅ«tne strauji palielinÄs gan civilajÄ, gan militÄrajÄ jomÄ. Ir jau radÄ«ti cilvÄ“kveidÄ«gi roboti. TÄds ASV izgatavots robots Sofija tam sarÄ«kotajÄ televÄ«zijas intervijÄ atklÄti apsolÄ«ja iznÄ«cinÄt cilvÄ“kus. SkatÄ«tÄju vairÄkums to uzņēma kÄ tÄdu amizantu joku. Eiropas parlaments gan ir sÄcis darbu pie rezolÅ«cijas mÄkslÄ«gÄ intelekta attÄ«stÄ«bas regulÄ“šanai, tikai ne jau ar rezolÅ«cijÄm te iespÄ“jams ko noregulÄ“t. PagaidÄm tÄdas sofijas klausa izslÄ“gšanas pogai, bet cik ilgi?
No morÄlas izaugsmes atrauta zinÄtne un tÄs radÄ«tÄ cilvÄ“ces tehnisko iespÄ“ju attÄ«stÄ«ba ir ļoti bÄ«stama, visu cilvÄ“ces pastÄvÄ“šanu apdraudoša. SavukÄrt bez dievapziņas nav nekÄda pamatojuma cilvÄ“ka morÄlai izaugsmei. Visus tos labos, skaistos aicinÄjumus uz humÄnismu, lÄ«dzcietÄ«bu, cilvÄ“cÄ«bu, cilvÄ“kmÄ«lestÄ«bu, jau itin bieži skandina arÄ« materiÄlisma pÄrņemti cilvÄ“ki, tikai, kad jÄseko reÄlai darbÄ«bai, naudas, slavas un varas kÄre viņu pašu galvÄs to visu pÄrvÄ“rš par tukšu skaņu. TÄpÄ“c vienÄ«gi ar patiesu dievapziņu saistÄ«ta zinÄtnes un tehnikas attÄ«stÄ«ba var kalpot cilvÄ“cei, to neapdraudot.
Dievapziņa nav ticÄ«ba kÄdiem mÄņiem vai mÄ«tiem. Tieši otrÄdi, dievapziņa palÄ«dz mums atbrÄ«voties no tiem materiÄlisma un patÄ“rÄ“šanas kulta radÄ«tajiem mÄņiem un mÄ«tiem, kam visa sava mūža garumÄ, pašiem to neapzinoties, kalpo lielÄkÄ cilvÄ“ces daļa. Tieši dievapziņa ir tÄ, kas ļauj saprast, cik Ä«stenÄ«bÄ smieklÄ«ga, nožēlojama un bezjÄ“dzÄ«ga ir šÄ« alkatÄ«gÄ naudas, slavas un varaskÄre, kas liek, vienam cilvÄ“kam sagrÄbt tik daudz, cik viņš nav spÄ“jÄ«gs izlietot tÅ«kstoš dzÄ«vÄ“s, bet tÅ«kstoš citus cilvÄ“kus atstÄt izmisumÄ un nabadzÄ«bÄ. Laimi nevar uzbÅ«vÄ“t uz citu nelaimes. Un laimÄ«gu nÄkotni visai cilvÄ“cei jau nu pavisam noteikti šÄdi nav iespÄ“jams radÄ«t.
Dievs mums tik tuvais un tÄlais.
Visbeidzot, kas tad Ä«sti ir tas Dievs, par ko es šeit visu laiku runÄju? Te nu man nÄkas atzÄ«t, ka Dievs ir kaut kas tÄds, kas stÄv pÄri mÅ«su saprašanai. Ne es, ne kÄds cits nevar definÄ“t, kas ir Dievs. TÄpat kÄ skudra nevar definÄ“t, kas ir cilvÄ“ks. Lai to saprastu, mÄ“Ä£ini definÄ“t kaut ko daudz vienkÄršÄku, piemÄ“ram, kas ir zemeslode. Tu teiksi, ka Zeme ir planÄ“ta? Bet kas ir planÄ“ta? Ar ko Zeme atšÄ·iras no citÄm planÄ“tÄm? Kas zemeslode ir no astrofizikas, astronomijas, Ä£eoloÄ£ijas, Ä£eofizikas, Ä£eodÄ“zijas, meteoroloÄ£ijas, Ä£eomorfoloÄ£ijas, Ä£eogrÄfijas, hidroloÄ£ijas, bioloÄ£ijas aspektiem?
Es domÄju, ka tu ar savu definÄ«ciju pierakstÄ«si pilnas daudzas lappuses un arÄ« tad šÄ« definÄ«cija ne tuvu nebÅ«s pilnÄ«ga kaut vai tÄdēļ vien, ka mÅ«sdienu zinÄtnei par Zemi vÄ“l ir daudz nezinÄmÄ. LÄ«dzÄ«gi ir ar reliÄ£ijÄs un mitoloÄ£ijÄ sastopamo politeismu (daudzdievÄ«bu) un panteismu (daba, pasaule kÄ Dieva iemiesojums). ĪstenÄ«bÄ tie visi ir mÄ“Ä£inÄjumi padarÄ«t Dieva bÅ«tÄ«bu tuvÄku un saprotamÄku cilvÄ“kiem.
PoliteismÄ dažÄdi dievišÄ·Ä izpausmes veidi tiek izdalÄ«ti, pielÅ«gti un godinÄti kÄ atsevišÄ·as dievÄ«bas, bet panteismÄ Dievs tiek pielÅ«gts un godinÄts caur dabas objektiem (svÄ“tbirzis, svÄ“takmeņi, svÄ“tavoti u.c. objekti un svÄ“tvietas).
Tas nenozÄ«mÄ“, ka šÄdas reliÄ£ijas bÅ«tu aplamas jeb nepareizas. Ja tu definÄ“si zemeslodi no kÄdas vienas zinÄtnes aspekta, arÄ« tad tava definÄ«cija nebÅ«s nepareiza. TÄ bÅ«s nepilnÄ«ga, bet ne nepareiza. TÄpat tas ir ar reliÄ£ijÄm. AtšÄ·irÄ«gÄs reliÄ£ijÄs nav radÄ«jusi atšÄ·irÄ«gu dievu pastÄvÄ“šana, bet gan atšÄ·irÄ«bas dažÄdo tautu kultÅ«rÄ, mentalitÄtÄ“ un dzÄ«vesveidÄ, kas radÄ«jušas atšÄ·irÄ«gus mÄ“Ä£inÄjumus skaidrot dievišÄ·o un veidot katrai tautai sev piemÄ“rotÄko garÄ«go praksi.
VispÄr jau nav iespÄ“jams nodalÄ«t tautas kultÅ«ru, mentalitÄti un dievestÄ«bu. Tie ir kÄ daudzkrÄsaini pavedieni, kas savstarpÄ“ji savijoties un krustojoties veido kopÄ“ju, harmonisku audumu. VienÄ«gi ateisms cenšas šo audumu ÄrdÄ«t un jaukt. Ja tu šobrÄ«d domÄ par to, kura no reliÄ£ijÄm tad ir tÄ pareizÄkÄ, tad varu pateikt, ka konkrÄ“ti tev pareizÄ reliÄ£ija vai reliÄ£iskÄ mÄcÄ«ba bÅ«s tÄ, kura spÄ“s tieši tavu apziņu tuvinÄt Dievam un veicinÄt tieši tavu garÄ«go un dvÄ“selisko izaugsmi. Bet to atrast vari tikai tu pats.
MÄ“s varam teikt, ka Dievs ir AugstÄkais SaprÄts, Pasaules RadÄ«tÄjs, MÄ«lestÄ«ba..., bet viss, ko bÅ«sim pateikuši, bÅ«s tikai mÅ«su priekšstati par Dievu, nevis Dieva bÅ«tÄ«bas attÄ“lojums. Tas, ka mÄ“s kaut ko nespÄ“jam izprast un izskaidrot ar precÄ«zÄm definÄ«cijÄm, nevar bÅ«t par pamatu noraidÄ«t tÄ esamÄ«bu. ArÄ« mums tuvajÄ dabÄ vÄ“l ir daudz kÄ tÄda, ko mÄ“s neesam atklÄjuši un lÄ«dz galam izpratuši.
Bija laiks, kad cilvÄ“ki nepazina ne elektrÄ«bu, ne radioaktÄ«vo starojumu, bet tas nenozÄ«mÄ“, ka toreiz dabÄ nekÄ tÄda nebija. CilvÄ“ki ir saprÄtÄ«gas bÅ«tnes, un neviens, pat visfanÄtiskÄkais ateists nenoliegs prÄta esamÄ«bu savÄ galvÄ. Bet mÄ“s nevaram izņemt no savas galvas šo prÄtu un otram parÄdÄ«t. PrÄta esamÄ«bu var konstatÄ“t tikai pÄ“c prÄta ÄrÄ“jÄm izpausmÄ“m. TaÄu runÄjot par AugstÄko SaprÄtu, ateisti pieprasa, lai kÄds to noliek viņiem priekšÄ un parÄda vai vismaz apraksta un nodefinÄ“ Viņa veidolu. Viņi saka – pierÄdi man, bet nesaprot, ka jÄpierÄda ir katram pašam sev. Dieva esamÄ«bu un klÄtbÅ«tni pasaulÄ“ neviens Tev nav spÄ“jÄ«gs pierÄdÄ«t, bet tikai par to pastÄstÄ«t. PÄrÄ“jais atkarÄ«gs no tava paša prÄta spÄ“jÄm un vÄ“lÄ“šanÄs uzzinÄt PatiesÄ«bu.
Sabiedrība ar un bez Dieva
ŠobrÄ«d pasaulÄ“ ir sarežģīta situÄcija. Dieva vÄrds tiek gan godÄts, gan izsmiets. Ar Dieva vÄrdu uz lÅ«pÄm tiek darÄ«ti gan labi, gan ļauni darbi. Reti kÄds no mums var teikt, ka viņš ir laimÄ«gs un apmierinÄts ar savu dzÄ«vi. Ir izstrÄdÄti neskaitÄmi plÄni un projekti par to, kÄ uzlabot šo pasauli, kurÄ dzÄ«vojam. Savulaik komunisti cilvÄ“ces gaišo nÄkotni mÄ“Ä£inÄja veidot, par pamatu ņemot Dieva noliegšanas un cilvÄ“ka visvarenÄ«bas idejas. GaišÄs nÄkotnes vietÄ iznÄca asiņaina diktatÅ«ra, kas komunisma nÄkotnes vÄrdÄ atnesa postu, ciešanas un iznÄ«cÄ«bu neskaitÄmiem miljoniem cilvÄ“ku. LÄ«dz pati sabruka.
Tagad modÄ“ nÄkusi demokrÄtija. ArÄ« mÅ«sdienu demokrÄtijai Dievs nav vajadzÄ«gs. Un atkal “pareizÄs demokrÄtijas” vÄrdÄ krÄ«t bumbas, sprÄgst raÄ·etes, tiek nogalinÄti cilvÄ“ki un gÄztas valdÄ«bas. KÄ augstÄkÄ vÄ“rtÄ«ba bieži tiek sludinÄta brÄ«vÄ«ba, jeb liberÄlisms. Bet cik gan brÄ«vs var bÅ«t cilvÄ“ks, kura apziņa atrodas materiÄlisma un patÄ“rÄ“šanas kulta sprostÄ un kÄdiem mÄ“rÄ·iem viņš šo savu brÄ«vÄ«bu izmantos? NenovÄ“ršami tÄ var bÅ«t tikai kÄdas mazas sabiedrÄ«bas daļas brÄ«vÄ«ba uz vairÄkuma brÄ«vÄ«bas rÄ“Ä·ina. Un mÄ“s jau labi zinÄm, kÄ sauc šÄdu “brÄ«vÄ«bas” formu. To sauc par verdzÄ«bu.
Un nav jau bÅ«tiskas atšÄ·irÄ«bas, vai šÄda “brÄ«vÄ«ba” tiek nodrošinÄta ar važÄm un Ä·Ä“dÄ“m vai, izmantojot naudu, implantÄ“tus Äipus un varas izdotus likumus. SabiedrÄ«bÄ, kur nevalda dievapziņa, nekad nebÅ«s taisnÄ«guma, godÄ«guma un vienlÄ«dzÄ«gu iespÄ“ju visiem. MateriÄlisms un Dieva noliegšana cilvÄ“ku tuvina dzÄ«vnieciskajam. Un dzÄ«vnieku barÄ nav iespÄ“jams ne godÄ«gums, ne taisnÄ«gums. Lai arÄ« kÄdos smalkos vÄrdos mÄ“s to neietÄ“rptu un kÄdus sabiedrÄ«bas modeļus nemÄ“Ä£inÄtu izgudrot, šeit vienmÄ“r valdÄ«s stiprÄkÄ tiesÄ«bas un bara hierarhija.
Un otrÄdi, ja valdnieki un tautas dzÄ«vos saskaÅ†Ä ar Dieva likumiem, jebkurš sabiedrÄ«bas modelis, jebkura valsts iekÄrta nodrošinÄs gan godÄ«gumu, atklÄtÄ«bu un saskaņu cilvÄ“ku sabiedrÄ«bÄ, gan racionÄlu Zemes resursu izmantošanu un cilvÄ“ci neapdraudošu zinÄtnes un tehnikas attÄ«stÄ«bu. Teikt, ka tÄ ir neiespÄ“jama utopija, nozÄ«mÄ“ atzÄ«t, ka mÄ“s, neskatoties uz savÄm prÄta spÄ“jÄm un tehnisko bruņojumu, esam un vienmÄ“r paliksim tikai bara dzÄ«vnieki.
Tas, ko tev pastÄstÄ«ju, nav mÄ“Ä£inÄjums tevi pievÄ“rst kaut kÄdai reliÄ£ijai vai centieni tevi par kaut ko pÄrliecinÄt. Katram no mums ir savs skatÄ«jums uz pasauli un dzÄ«vi, ko dzÄ«vojam. TomÄ“r dažkÄrt ir visai vÄ“rtÄ«gi paraudzÄ«ties uz visu ierasto un zinÄmo no cita skatupunkta. Tas dod vielu pÄrdomÄm.