Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Katram no mums ir sava patiesÄ«ba jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasÄ«tā, redzÄ“tā, dzirdÄ“tā, skolā iemācÄ«tā un pašu dzÄ«vÄ“ pieredzÄ“tā. Satiekoties mÄ“s dažkārt ne tikai runājam par ikdienišÄ·Äm lietām, bet arÄ« diskutÄ“jam un strÄ«damies par tādiem jautājumiem, kas saistās ar politiku, ekonomiku, morāles vÄ“rtÄ«bām, dzÄ«ves jÄ“gu…

Ir tāds teiciens, ka “strÄ«dos dzimst patiesÄ«ba”, taču tā Ä«sti nav. StrÄ«dos notiekošÄ domu apmaiņa ne tuvu nav pilnvÄ“rtÄ«ga. MÄ“s viegli uztveram un pieņemam tās domas un atziņas, kas atbilst mÅ«su pasaules uzskatam bet tajā pašÄ laikā kategoriski noraidām un apstrÄ«dam visu to, kas šim mÅ«su pasaules uzskatam neatbilst. Un tas arÄ« ir saprotami, jo vieglāk taču ir kaut ko vienu noraidÄ«t un atmest, nevis šÄ« viena dēļ pārbÅ«vÄ“t visu savas dzÄ«ves laikā uzcelto pasaules uzskata Ä“ku.

TāpÄ“c mÅ«su strÄ«di vairumā gadÄ«jumu no patiesÄ«bas meklÄ“jumiem pārvÄ“ršas par sacensÄ«bām daiļrunāšanā un niknā savas patiesÄ«bas aizstāvÄ“šanā ar visiem iespÄ“jamiem lÄ«dzekļiem. Lai no tā izvairÄ«tos, vÄ“rtÄ«gāka ir mÅ«su domu apmaiņa rakstveidā. Tā netiek aizskarts mÅ«su pašlepnums, un mÄ“s varam mierÄ«gi iedziļināties un pārdomāt lasÄ«to. Protams, ja vien sevi neuzskatām par viszinošÄkajiem, visgudrākajiem – tādiem, kuriem pieder vispareizākā patiesÄ«ba pasaulÄ“.

Vieni no niknākajiem strÄ«diem notiek par reliÄ£iska satura jautājumiem starp Dieva esamÄ«bas atzinÄ“jiem un Dieva noliedzÄ“jiem jeb ateistiem. Un tas arÄ« nav nekāds brÄ«nums, jo attieksme pret Dieva esamÄ«bu ir pamatā jebkuram pasaules uzskatam. No šÄ« pamata ir atkarÄ«gas mÅ«su domas visos citos jautājumos.

Ja Dievs ir pasaulÄ“, tad kur Viņš ir? ŠÄdu un lÄ«dzÄ«gus jautājumus parasti uzdod nevis tie, kuri meklÄ“ Dievu, bet gan tie, kuri stÅ«rgalvÄ«gi atsakās redzÄ“t un atzÄ«t Viņa esamÄ«bu vai arÄ« par šo jautājumu nav Ä«paši interesÄ“jušies un viņus apmierina tas, kas pa ausu galam saklausÄ«ts vai kaut kur pavirši izlasÄ«ts. Pieņemu, ka esi viens no viņiem un tāpÄ“c uzskati, ka nekāda Dieva pasaulÄ“ nav. Tas ir tikai “melnsvārču izgudrojums”, lai cilvÄ“kus paverdzinātu, atņemtu viņiem brÄ«vÄ«bu, turÄ“tu paklausÄ«bā un liktu sev kalpot.

Kad tu brauc ar savu auto vai sÄ“di pie datora, tu taču nenoliegsi, ka šis tavs braucamrÄ«ks un dators ir daudzu izgudrotāju un konstruktoru intelektuālā darba rezultāts. Bez šÄ« intelektuālā darba ieguldÄ«juma pasaulÄ“ nebÅ«tu ne auto, ne datoru. Tad kādēļ tu, paraugoties uz savu attÄ“lu spogulÄ« vai uz to koku, kas aug aiz tavas istabas loga un redzot kaut ko tādu, kas savā uzbÅ«vÄ“ ir neskaitāmas reizes sarežģītāks par jebkuru auto vai datoru, pÄ“kšÅ†i atsakies atzÄ«t šo intelektuālā darba ieguldÄ«jumu un saki, ka tas viss ir radies matÄ“rijas pašorganizācijas rezultātā un attÄ«stÄ«jies dabÄ«gās evolÅ«cijas ceļā?

Atceries botānikā mācÄ«to! Katra koka lapiņa ar savu plātnes formu, tÄ«klojumu, epidermas slāņiem, hloroplastus saturošajiem pamataudiem, vadaudiem un atvārsnÄ«tÄ“m ir kā gudri izplānota miniatÅ«ra rÅ«pnÄ«ca, kas no Å«dens un citām neorganiskajām vielām, izmantojot Saules gaismu, sintezÄ“ kokam nepieciešamās organiskās vielas. Un padomā, kādas zināšanas un gudrÄ«ba ir vajadzÄ«ga, lai ne tikai vienas lapiņas, bet visa lielā koka attÄ«stÄ«bu iekodÄ“tu tādā mazā sÄ“kliņā, no kuras šis koks ir izaudzis.

Neskaitāmi kāda Augstākā Saprāta darbÄ«bas rezultāti un klātesamÄ«bas pierādÄ«jumi ir mums visapkārt, ja vien mÄ“s tos vÄ“lamies ieraudzÄ«t un atzÄ«t. Ja mÄ“s to nevÄ“lamies, tad varam redzÄ“to “izskaidrot”, izdomājot tādus nosaukumus kā “matÄ“rijas pašorganizācija” un “evolÅ«cija”. Tu droši vien tagad teiksi, ka viena lieta ir pieņemt zinātnÄ“ balstÄ«tus atzinumus un pavisam kas cits ir ticÄ“t “melnsvārču” izdomātām pasakām? Tad nu pavisam nedaudz padomāsim par šiem zinātnÄ“ balstÄ«tajiem atzinumiem.

Tātad kaut kad, mÅ«su Saules sistÄ“mas pirmsākumos, atdziestot kosmosā lidojošai, ugunÄ«gai, tÅ«kstošgrādÄ«gā lavas karstumā kvÄ“lojošai lodei, uz tās izveidojās ciets apvalks, kura biezums attiecÄ«bā pret lodes kopÄ“jo lielumu ir apmÄ“ram tāds pats kā olas čaumalas biezums pret tās šÄ·idro saturu. Un tad šÄ« čaula pÄ“c kvÄ“lojošÄ karstuma dÄ«vainā veidā nepalika sterila un mirusi kosmiskās telpas vakuumā, bet uz tās izveidojās kontinenti, okeāni un jÅ«ras, kur bez jebkāda Augstākā Saprāta klātbÅ«tnes un dalÄ«bas, pati no sevis radās un evolÅ«cijas procesā, dabÄ«gās izlases ceļā attÄ«stÄ«jās visa Zemes bagātÄ«gā augu un dzÄ«vnieku pasaule. Un tikai laimÄ«gas nejaušÄ«bas dēļ šÄ« mÅ«su lode atrodas tieši tādā attālumā no Saules, lai tas viss tā varÄ“tu notikt. Ja mÅ«su Zeme savā orbÄ«tā atrastos kaut nedaudz tālāk vai tuvāk, viss dzÄ«vais te sasaltu vai sadegtu Saules staros.

Turklāt vai tiešÄm arÄ« tā ir tikai laimÄ«ga sagadÄ«šanās, ka neviens no asteroÄ«diem, komÄ“tām vai citiem debesu Ä·ermeņiem, ar kuriem ir pilna Visuma telpa, vÄ“l lÄ«dz šim nav caursitis šo plāno čaulu, uz kuras mÄ“s dzÄ«vojam tā, lai ugunÄ«gā lavā sadedzinātu visu šo mÅ«su evolÅ«ciju? Ir nepieciešams tiešÄm liels fanātisms, lai noticÄ“tu, ka šÄ« ārkārtÄ«gi sarežģītā, bet vienlaikus trauslā un viegli ievainojamā mÅ«su dzÄ«vās dabas pasaule ir spÄ“jusi tā vienkārši pati no sevis rasties, attÄ«stÄ«ties un izdzÄ«vot miljoniem gadu garumā. Jau pati dzÄ«vās šÅ«nas rašanās no nedzÄ«vās matÄ“rijas vien ir neatrisināta mÄ«kla mÅ«sdienu zinātnei, nemaz nerunājot par pārÄ“jo. Ja atmetam lieku daiļrunÄ«bu, nākas atzÄ«t, ka Dieva noliedzÄ“ju prātos aklas ticÄ«bas un fanātisma ir tik pat, ja vÄ“l ne vairāk, kā reliÄ£iozu cilvÄ“ku prātos. Tādēļ domāju, ka tas tev nebÅ«s nekāds zaudÄ“jums, ja izlasÄ«si to, ko es vÄ“los tev pastāstÄ«t par cilvÄ“ka attiecÄ«bām ar Dievu.

 Dievs, reliÄ£ijas un ateisms

Dieva jeb Augstākā Saprāta esamÄ«bu un klātbÅ«tni ir sajutuši cilvÄ“ki visos laikos. Un atbilstoši savam izpratnes lÄ«menim, kā arÄ« dažos Ä«pašos apziņas stāvokļos saņemtai informācijai, ir meklÄ“juši veidus, kā tuvoties šim Augstākajam Saprātam, uzturÄ“t ar Viņu saikni un tādā veidā iegÅ«t šÄ« Varenā SpÄ“ka aizsardzÄ«bu un palÄ«dzÄ«bu savas dzÄ«ves gaitās. Tā pasaulÄ“ ir radušÄs daudzas reliÄ£ijas ar savām mācÄ«bām, parašÄm, rituāliem un kanoniem, kas bieži vien nonāk pretrunā gan viena ar otru, gan ar materiālistiskās zinātnes hipotÄ“zÄ“m.

Daudzo reliÄ£iju pastāvÄ“šana pasaulÄ“ un to savstarpÄ“jās pretrunas bieži tiek izmantotas kā argumenti, lai radÄ«tu iespaidu par reliÄ£ijām kā kaut ko nenopietnu, domājošam cilvÄ“kam nepieņemamu. Savukārt atsevišÄ·u ticÄ«bas sludinātāju darbÄ«ba pÄ“c principa “klausies uz maniem vārdiem, bet neskaties uz maniem darbiem” ir devusi ateistiem daudz iespÄ“ju pret reliÄ£iju vÄ“rst neskaitāmas dzÄ“lÄ«bas, ironiju, izsmieklu un pārmetumus gan divkosÄ«bā, gan liekulÄ«bā. PSRS laikā bija pat izdota tāda “Jautrā bÄ«bele”, kurā ateisti izsmÄ“ja kristÄ«gās ticÄ«bas svÄ“tos rakstus un arÄ« mÅ«sdienās šÄda literatÅ«ra tiek plaši izplatÄ«ta.

 VÄ“l jāsaka, ka nenoliedzami lielu un nopietnu kaitÄ“jumu reliÄ£iskā pasaules uzskata popularitātei ir nodarÄ«juši arÄ« vÄ“sturÄ“ zināmie, it kā ticÄ«bas vārdā pastrādātie asiņainie noziegumi un tas, ka reliÄ£ijas ir tikušas un arÄ« šodien tiek izmantotas dažāda ranga šÄ«s zemes varaskāro valdnieku savtÄ«gu nodomu piepildÄ«šanai. To visu es šeit stāstu tādēļ, lai vÄ“rstu tavu uzmanÄ«bu uz to, ka ateisma propaganda galvenokārt savu saturu smeļas no dažādu reliÄ£iju un reliÄ£isku darbinieku kritikas, nevis no kādiem skaidriem, neapšaubāmiem argumentiem par Dieva neesamÄ«bu. Dieva noliegšana viņiem vairāk ir tikai kā emocionāls secinājums, ko tie izdara, par pamatu ņemot viņu pašu izveidoto reliÄ£iju un reliÄ£isko kultu kalpotāju negatÄ«vos tÄ“lus.

ArÄ« tajos gadÄ«jumos, kad ateisti cenšas apstrÄ«dÄ“t tieši Dieva eksistenci, viņi vispirms izveido kādu vulgarizÄ“tu Dieva tÄ“lu. Viņi, piemÄ“ram, attÄ“lo Dievu kā tādu onkulÄ«ti, kurš sēž uz mākoņa un tad ar ironiju, izsmieklu, asprātÄ«gi piemeklÄ“tām efektÄ«gām frāzÄ“m, noliedzot šÄ« pašu radÄ«tā tÄ“la pastāvÄ“šanas iespÄ“jamÄ«bu, rada klausÄ«tājos negatÄ«vu attieksmi pret Dievu. TomÄ“r emocijas nevar bÅ«t par argumentu kaut kā noliegšanai. Tu taču neapšaubÄ«si reizrÄ“Ä·ina tabulu tikai tādēļ vien, ka tev skolā to mācÄ«ja kāds pretÄ«gs, nesimpātisks matemātikas skolotājs. ReizÄ“m mums dzÄ«vÄ“ nākas sastapties ar gadÄ«jumiem, kad lielas patiesÄ«bas nonāk necienÄ«gās lÅ«pās, un tad ir jāprot nošÄ·irt šÄ«s patiesÄ«bas no tām lÅ«pām, kas mums tās stāsta. Tādēļ kļūda ir uzskatÄ«t, ka visas reliÄ£ijas ir māņi un tukšas blēņas.

ĪstenÄ«bā katra reliÄ£ija ir mācÄ«ba par DievišÄ·o. Tie ir kā dažādi ceļi, kas ved uz vienu mÄ“rÄ·i. Nu neveiktu visos laikmetos miljoniem cilvÄ“ku reliÄ£iskas darbÄ«bas, ja no tā negÅ«tu sev reālu labumu! CilvÄ“ki vienkārši nav tādi muļķi. Man atmiņā nāk kāds konkrÄ“ts gadÄ«jums, kas notika tālajos padomju varas gados kādā vidusskolā. Vienu zÄ“nu, kurš labi mācÄ«jās, bet nestājās komjaunatnÄ“, izsauca uz komjaunatnes komiteju, lai uzzinātu, kāpÄ“c viņš to nedara. “Es ticu Dievam,” šis zÄ“ns atbildÄ“ja. “Kā tu vari ticÄ“t tādiem muļķīgiem māņiem?!” sašutis jautāja komjaunatnes sekretārs. “Redziet, mans tÄ“vs visu mūžu ir ticÄ“jis Dievam, mans vectÄ“vs visu mūžu ir ticÄ“jis Dievam, un man neliekas, ka es bÅ«tu par viņiem gudrāks, tādēļ arÄ« es ticu Dievam.” Komjaunatnes sekretāram nebija ko atbildÄ“t.

Tu droši vien esi dziedÄ“jis to komunistu plaši skandināto teicienu, ka “reliÄ£ija ir opijs tautai”. Ar to viņi cenšas pateikt, ka reliÄ£ija ir tautu apmuļķošanas, apdullināšanas un paverdzināšanas instruments. TomÄ“r jāsaprot, ka instruments un tā pielietošana ir divas dažādas lietas. Ar cirvjiem un nažiem ir nogalināti daudzi cilvÄ“ki, bet tādēļ neviens tos nesauc par slepkavÄ«bas instrumentiem un neatsakās no to izmantošanas. Nauda pasaulÄ“ tika ieviesta kā tirgus maiņas lÄ«dzeklis un vÄ“rtÄ«bu mÄ“rs. MÅ«sdienās nauda ir pārvÄ“rsta par visÄ«stāko cilvÄ“ku izmantošanas un paverdzināšanas instrumentu, bet tādēļ neviens no naudas neatsakās, jo nauda labi kalpo arÄ« savam pamatuzdevumam, kā dēļ tā ir radÄ«ta. Sekas neveido instruments, bet gan tā pielietošana.

LÄ«dzÄ«gi ir ar reliÄ£ijām. Ja kāds visa ļaunuma sakni saskata reliÄ£ijā, tad man jājautā, vai tiešÄm viņš tic, ka, pasaulÄ“ izzÅ«dot visām reliÄ£ijām, izzustu mÄ“Ä£inājumi apmuļķot un paverdzināt tautas? Ne jau reliÄ£ijās ir jāmeklÄ“ šis ļaunums, bet atsevišÄ·os reliÄ£iju izmantošanas gadÄ«jumos! ArÄ« tavā dzÄ«vÄ“ reliÄ£ija var bÅ«t gan mācÄ«ba par Dievu un dievišÄ·o, kas kalpo par pamatu tavai garÄ«gajai un intelektuālajai izaugsmei, gan aklas pielÅ«gšanas un kalpošanas kults, ko citi izmanto kā instrumentu tavai paverdzināšanai. Viss atkarÄ«gs no tevis paša.

Jāsaka gan, ka ticÄ«ba nav tas veiksmÄ«gākais apzÄ«mÄ“jums cilvÄ“ka attieksmei pret Dieva esamÄ«bu. Jebkura ticÄ«ba atstāj vietu šaubām. Tikai zināšanas rada pārliecÄ«bu. Zināšanu par Dieva esamÄ«bu varbÅ«t pareizāk bÅ«tu apzÄ«mÄ“t par dievapziņu (jeb apziņu, ka Dievs ir pasaulÄ“) vai dievatziņu (jeb Dieva esamÄ«bas atzÄ«šanu). Tieši šÄ« dievapziņa ir tā, kas spÄ“j izmainÄ«t gan atsevišÄ·a cilvÄ“ka dzÄ«vi, gan visu pasauli, kurā dzÄ«vojam. TicÄ«ba Dievam bÅ«tu vairāk attiecināma uz ticÄ«bu un uzticÄ“šanos Dieva dotajam padomam un atbalstam, nevis Viņa esamÄ«bai.

DzÄ«vot ar dievapziņu – tas nenozÄ«mÄ“ obligātu dalÄ«bu kādā reliÄ£iskā draudzÄ“, sektā vai kopā. Tas nenozÄ«mÄ“ arÄ« klanÄ«šanos, uz ceļiem tupÄ“šanu un kaut kādu galvā iekaltu lÅ«gšanu vai mantru automātisku skaitÄ«šanu, lai izpatiktu vai kalpotu Dievam. Dievam nav vajadzÄ«ga ne mÅ«su kalpošana, ne mÅ«su mÄ“Ä£inājumi Viņam izpatikt, ne mÅ«su lÅ«gšanā saliktās rokas. Visām šÄ«m darbÄ«bām jÄ“ga un nozÄ«me ir tikai tad, ja tā ir mÅ«su iekšÄ“jā nepieciešamÄ«ba un mÄ“s to darām kā kaut ko sev vajadzÄ«gu, lai savā apziņā spÄ“tu koncentrÄ“ties un vÄ“rsties pie Dieva.

DzÄ«vot ar dievapziņu – tas nenozÄ«mÄ“ arÄ« obligātu distancÄ“šanos no dalÄ«bas reliÄ£iskajā dzÄ«vÄ“. SvarÄ«gi ir izjust to kopÄ«bu, kas rodas, ja blakus ir lÄ«dzÄ«gi domājoši cilvÄ“ki, ar kuriem dalÄ«ties savās domās un izjÅ«tās, ar kuriem kopā ar Dieva palÄ«gu veidot kādus vÄ“rtÄ«gus pasākumus, darÄ«t labus darbus un godāt Dievu.

Reliģiskais fanātisms

Diemžēl pretstatā Dieva noliedzÄ“ju fanātiskajai ticÄ«bai ir arÄ« tikpat agresÄ«vs reliÄ£iskais fanātisms. Šis fanātisms rodas, kad kādas reliÄ£ijas kanonu, rituālu un ceremoniju stingra ievÄ“rošana un izpilde no garÄ«gas izaugsmes instrumenta tiek pārvÄ“rsta par neiecietÄ«gu, diktatorisku pašmÄ“rÄ·i, bet pati reliÄ£ija par lepošanās objektu. CilvÄ“kam liekas, ka šÄdi viņš kalpo Dievam, bet Ä«stenÄ«bā viņš kalpo savam “ego” un paša izraudzÄ«tajai “visÄ«stākajai”, “vispareizākajai” reliÄ£ijai.

PazaudÄ“ts tiek galvenais reliÄ£ijas uzdevums – cilvÄ“ka garÄ«gā izaugsme un saikne ar Dievu. Tā vietā cilvÄ“kā vairojas lepnÄ«ba, pārākuma sajÅ«ta un reliÄ£iska neiecietÄ«ba pret citai reliÄ£ijai piederÄ«gajiem. PiemÄ“ram, dažkārt reliÄ£iskas augstprātÄ«bas pārņemti kristieši ironizÄ“ par “pagāniem”, kuri it kā pielÅ«dzot akmeņus, kokus vai Sauli. ŠÄda nostāja nav nekas vairāk kā tumsonÄ«ga demagoÄ£ija. ArÄ« paši kristieši taču nepielÅ«dz svÄ“tbildes, krustu vai krucifiksu. Viņi pielÅ«dz Dievu vai kādu no saviem svÄ“tajiem.

Lai cilvÄ“ks spÄ“tu koncentrÄ“ties un savā lÅ«gšanā pÄ“c padoma, palÄ«dzÄ«bas vai atbalsta vÄ“rsties pie Dieva, viņam nepieciešams kāds konkrÄ“ts objekts, kas viņa apziņu koncentrÄ“ un tuvina dievišÄ·ajam. Un mākslinieka gleznota svÄ“tbilde vai krucifikss ne ar ko nav pārāki par Dieva radÄ«tās dabas objektiem, kuru tuvumā cilvÄ“ks izjÅ«t šo saikni ar dievišÄ·o. SvarÄ«gākais ir tas, ko mÄ“s lÅ«dzam Dievam, nevis tas, ko un kā mÄ“s darām, lai šo savu lÅ«gšanu izteiktu. Ja tu sev tuvam cilvÄ“kam sÅ«ti vÄ“stuli, tad arÄ« svarÄ«gākais ir vÄ“stules saturs, nevis tas, no kura datora, mobilā telefona vai pasta nodaļas tu šo vÄ“stuli nosÅ«ti. Ne visas lÅ«gšanas Dievs uzklausa, bet tas ir tādēļ, ka ne vienmÄ“r mÅ«su nodomi ir godÄ«gi un ne vienmÄ“r tas, ko mÄ“s lÅ«dzam, mums tiešÄm ir vajadzÄ«gs.

Brīžos, kad jÅ«tam savu neziņu un šaubas, mÄ“s varam lÅ«gt Viņa padomu. Ja jÅ«tamies vāji un nedroši, mÄ“s varam lÅ«gt Viņam dot mums spÄ“ku un atbalstu. MÄ“s varam lÅ«gt Viņu pasargāt mÅ«s un mums tuvus cilvÄ“kus no nelaimÄ“m un ļaunuma, kurus nevaram atvairÄ«t pašu spÄ“kiem. MÄ“s varam lÅ«gt Viņa svÄ“tÄ«bu mÅ«su domām un godÄ«gi padarÄ«tajiem darbiem. Bet ir jāsaprot, ka Dievs nav mÅ«su kalps, kura pienākums bÅ«tu kaut ko darÄ«t mÅ«su vietā, ja to spÄ“jam paveikt paši.

 Dažkārt par reliÄ£iskiem fanātiÄ·iem izliekas arÄ« tie, kuri reliÄ£ijai pieslÄ“jušies kādu savtÄ«gu, tÄ«ri materiālistisku interešu vadÄ«ti. ReliÄ£iskais fanātisms un prasÄ«bas pÄ“c bezierunu paklausÄ«bas pieaug tajās reliÄ£ijās, kas ir pārvÄ“rstas par instrumentu kādu pasaulÄ«gu, merkantilu mÄ“rÄ·u sasniegšanai. TāpÄ“c ļoti svarÄ«gi ir just to robežu, aiz kuras tava dalÄ«ba kādā draudzÄ“, sektā vai reliÄ£iskā kopā pārstāj bÅ«t noderÄ«ga tavai garÄ«gajai izaugsmei, dievapziņai un sāk padarÄ«t tevi par kalpu kādiem šÄ«s zemes kungiem un viņu nodomiem.

Iegūt, neko nezaudējot

Pieļauju, ka, izlasÄ«jis lÄ«dz šai vietai, tu vÄ“lÄ“tos man uzdot apmÄ“ram šÄdu jautājumu. Bet ko tad es iegÅ«šu no tās dievapziņas? Ko man dos tas, ka es zināšu,a ka tāds Dievs ir? Es zinu arÄ« to, ka saule spÄ«d debesÄ«s. Nu un? Kas man no tā?

MÄ“Ä£ināšu paskaidrot. Ja tu sÄ“di mÄ«kstā dÄ«vānā, skaties televizoru vai sÄ“rfo internetā un nebāz savu degunu laukā no istabas, zināšanas par Sauli debesÄ«s tev tiešÄm neko nedos. Taču tiem, kuri izmanto saules staru siltumu, lai audzÄ“tu labÄ«bu vai iegÅ«tu elektrÄ«bu, šÄ«s zināšanas dod ļoti daudz. Zināšanas neko nav vÄ“rtas, ja tās netiek izmantotas un pielietotas dzÄ«vÄ“. Un dzÄ«vot ar dievapziņu nozÄ«mÄ“ tieši šo zināšanu izmantošanu un pielietošanu. LÄ«dzÄ«gi kā Saulei lecot, tās gaisma mÅ«su acÄ«m atklāj nakts tumsas slÄ“pto apkārtni, arÄ« dievapziņa mums atklāj jaunu skatÄ«jumu uz savu dzÄ«vi un pasauli, dod jaunus vÄ“rtÄ«bu kritÄ“rijus un jaunus orientierus mÄ“rÄ·u nospraušanai savā dzÄ«vÄ“.

Vai tu esi kādreiz padomājis par to, cik mums dzÄ«vÄ“ izmaksā nevis mums vajadzÄ«gais un nepieciešamais, bet mÅ«su alkatÄ«ba, vÄ“lme dominÄ“t, izcelties, palepoties, izrādÄ«ties, bÅ«t pārākiem par citiem? MÄ“s aizmetam projām labas lietas tikai tāpÄ“c, ka tās ir izgājušas no modes. Mums vajag nevis vienkārši Ä“rtu, piemÄ“rotu apģērbu, mašÄ«nu vai mobilo tālruni. Mums vajag, lai tas mÅ«su apģērbs, auto vai mobilais tālrunis bÅ«tu modernāki un pārāki, “krutāki” par drauga, kaimiņa, paziņas, darba kolÄ“Ä£a apģērbu, telefonu vai mašÄ«nu.

Mums vajag nevis vienkārši Ä“rtu mājokli, bet gan tādu, lai ar tā iekārtojumu mÄ“s pārsteigtu vai vismaz radÄ«tu respektablu iespaidu uz katru, kas šeit ienāk. Par sieviešu vÄ“lmi palepoties ar savu apģērbu, rotas lietām un mainÄ«t savu izskatu ar dārgām kosmÄ“tiskām operācijām vispār labāk paklusÄ“t. Un visas reklāmas aÄ£entÅ«ras un milzÄ«gā modes industrija strādā uz to, lai veicinātu mums šo vÄ“lmi pirkt, pirkt, pirkt un tÄ“rÄ“t naudu.

MÄ“s esam iemācÄ«ti citus vÄ“rtÄ“t pÄ“c viņu apģērba, auto, mājas, konta bankā, un arÄ« paši tiekam šÄdi vÄ“rtÄ“ti. Tas, kā cilvÄ“ks ģērbjas, ar kādu auto brauc, kur pusdieno, ir jau padarÄ«ts par tādu kā vizÄ«tkarti, kas apliecina viņa piederÄ«bu kādām zināmām sabiedrÄ«bas aprindām. MÄ“s tÄ“rÄ“jam naudu, lai apmierinātu savu lepnÄ«bas kāri un esam nelaimÄ«gi, ja to nespÄ“jam. Bet vai tas mums tiešÄm ir vajadzÄ«gs?! Ja mÄ“s savu naudu esam nopelnÄ«juši ar godÄ«gu darbu, tad tas ir naudā pārvÄ“rstais mÅ«su dzÄ«ves laiks. Vai ir vÄ“rts atdot savas dzÄ«ves laiku šÄdai bezjÄ“dzÄ«gai savstarpÄ“jai sacensÄ«bai?

VÄ“lme palepoties un demonstrÄ“t savu pārākumu ir daudzveidÄ«ga. Jebkura bagātÄ«ba (t.i. mantas un naudas daudzums, kas vairākkārt pārsniedz konkrÄ“tā cilvÄ“ka vajadzÄ«bas tuvākā un tālākā nākotnÄ“) zaudÄ“tu savu nozÄ«mi, ja nedotu savam Ä«pašniekam iespÄ“ju kaut kā izcelties pārÄ“jo vidÅ«. BagātÄ«ba kaut kādu gandarÄ«jumu dod, tikai to demonstrÄ“jot. Dārgs apģērbs, izsmalcināti Ä“dieni un dzÄ“rieni, grezni mākslas priekšmeti – viss tas kalpo kā sava pārākuma demonstrÄ“jums.

TomÄ“r dabā ir iekārtots tā, ka komforts un pārmÄ“rÄ«bas Ä“šanā vai baudās padara cilvÄ“ku gļēvus, notrulina un rada veselÄ«bas traucÄ“jumus. MÅ«su Ä·ermenim ir vajadzÄ«ga gan atpÅ«ta, gan fizisks darbs un garÄ«ga piepÅ«le. Jo vairāk mÄ“s gādājam tikai par savu labsajÅ«tu un baudkāres apmierināšanu, jo vairāk iespÄ“ja sasniegt labsajÅ«tu un izjust baudu no mums attālinās. Gala iznākums ir tāds, ka, piemÄ“ram, zemnieks pÄ“c grÅ«ta darba cÄ“liena savu rupjmaizes riecienu un gaļas šÄ·Ä“li apÄ“d ar lielāku baudu nekā kāds izlutināts resnvÄ“deris visizsmalcinātāko maltÄ«ti, ko augstas klases pavāri servÄ“juši greznos porcelāna traukos kādā dārgā restorānā.

ĪstenÄ«bā jau cilvÄ“kam materiālā ziņā arÄ« mÅ«sdienās nav vajadzÄ«gs nekas Ä«paši daudz – vienkāršs, Ä“rts mājoklis, apģērbs, uzturs un kāds viņa vajadzÄ«bām atbilstošs transporta lÄ«dzeklis. Dievapziņa māca mums cienÄ«t to darbu un resursus, kas ieguldÄ«ti mums vajadzÄ«gajās lietās un apzināties šo lietu vÄ“rtÄ«bu.

Lietu vÄ“rtÄ«ba un lietu cena mÅ«sdienās ir visai atšÄ·irÄ«gas. No modes izgājis apģērbs bieži vien ir pat Ä“rtāks, praktiskāks un glÄ«tāks par dārgi pÄ“rkamajām modes precÄ“m. Ar auto, kas maksā 15 tÅ«kstošus, var tikpat labi nokļūt mums vajadzÄ«gajās vietās kā ar auto, kas maksā 150 tÅ«kstošus. Mans rokas pulkstenis, kas maksāja 25 eiro, rāda to pašu laiku, ko “Rolex” par 25 000 eiro uz kāda miljonāra rokas. Ja šis miljonārs savu naudu ir nopelnÄ«jis godÄ«gā darbā, tad viņš savai lepnÄ«bas kārei ir ziedojis kādu daļu savas dzÄ«ves laika. Bet, ja viņš savus miljonus ir sarausis negodÄ«gā ceļā, viņš ir atņēmis un piesavinājies citu darba augļus un kādam varbÅ«t pietrÅ«kst maizes rieciena tikai tādēļ, lai šis lielÄ«bnieks varÄ“tu palepoties ar šo glÄ«to nieciņu uz savas rokas.

Bet lepnÄ«ba un alkatÄ«ba jau nezina robežas. Viņiem vajag arvien vairāk un vairāk - naudu, Ä«pašumus, varu, slavu…. Tā vairojas nabadzÄ«ba, nelaimes un ciešanas uz šÄ«s pasaules. Tikai dievapziņa palÄ«dz mums tā pa Ä«stam saprast, cik tas viss ir muļķīgi un nevajadzÄ«gi.

Vai tu esi padomājis, kādēļ cilvÄ“ki Ä·ildojas, uzbrÅ«k un pat nogalina viens otru, bet valstis un tautas savā starpā karo? GandrÄ«z vienmÄ“r tas notiek tāpÄ“c, ka vieni grib iegÅ«t sev kaut ko tādu, kas viņiem pÄ“c taisnÄ«bas nepieder un uz ko viņiem nav tiesÄ«bu, bet otri ir spiesti aizstāvÄ“ties. Valstis uzbrÅ«k viena otrai, lai iegÅ«tu varu un noteikšanu par svešu teritoriju, tur esošajām dabas bagātÄ«bām un cilvÄ“kiem.

CilvÄ“ks dažādos veidos uzbrÅ«k otram cilvÄ“kam tādēļ, ka ir iekārojis kaut ko tādu, uz ko viņam nav tiesÄ«bu, ko viņš nav nopelnÄ«jis ar savu darbu un ko vÄ“las otram cilvÄ“kam atņemt. Galvenais, ka šajos konfliktos uzbrÅ«košÄ puse vienmÄ“r labi apzinās savas rÄ«cÄ«bas nelietÄ«bu un ļaunumu, bet tā vietā, lai tā nedarÄ«tu, meklÄ“ ieganstus un attaisnojumu savai rÄ«cÄ«bai. Ja agresorvalstÄ«m par šÄdiem izdomātiem iemesliem kalpo komunisma, demokrātijas vai savas izredzÄ“tÄ«bas (nacisma) idejas, tad cilvÄ“ku starpā tie parasti ir rupji, viltÄ«gi meli, ar ko tiek pamatotas “tiesÄ«bas” atņemt otram cilvÄ“kam mantu, brÄ«vÄ«bu vai dzÄ«vÄ«bu.

Ne tikai svÄ“tie raksti mums atklāj tos ideālus, pÄ“c kādiem savā dzÄ«vÄ“ vadās dievbijÄ«gs cilvÄ“ks. Viss tas ir pateikts arÄ« tajā, ko mÄ“s saucam par tautas folkloru – teikās, pasakās, tautas dziesmās. Tādi teicieni kā “Nedari otram to, ko nevÄ“lies, lai kāds cits nodara tev”, “Ko sÄ“si, to pļausi”, “Netaisna manta augļus nenes” atspoguļo tieši dievbijÄ«ga cilvÄ“ka attieksmi pret apkārtÄ“jo pasauli.

Dievs un mÄ“s paši.

Tas, vai atzÄ«stam Dieva esamÄ«bu, nav tikai jautājums par Dievu. Tas ir jautājums arÄ« par mums pašiem. Par ko mÄ“s uzskatām paši sevi – par garÄ«gām intelektuālām personÄ«bām vai par haosa radÄ«tiem biorobotiem, kas ar bioÄ·Ä«misku reakciju palÄ«dzÄ«bu smadzenÄ“s ieguvuši kaut kādas intelektuālas spÄ“jas un garÄ«gumu.

CilvÄ“kam atzÄ«t sevi par garÄ«gu, intelektuālu bÅ«tni un noliegt Augstākā saprāta esamÄ«bu ir tas pats, kas Å«dens pilienam atzÄ«t savu un citu Å«dens pilienu eksistenci, bet noliegt pasaules okeāna pastāvÄ“šanu. Kad mÄ“s domājam par kādu cilvÄ“ku, mÄ“s taču domājam par viņu kā par garÄ«gu personÄ«bu, nevis kā par ar garÄ«gām Ä«pašÄ«bām apveltÄ«tu Ä·ermeni. Ja mÄ“s sakām, ka cienām kādu cilvÄ“ku, tad taču ar to mÄ“s nedomājam cieņu pret viņa Ä·ermeni.

Tad kādēļ cilvÄ“kam nomirstot, mÄ“s par viņu domājam tieši kā par mirušu Ä·ermeni, kas zaudÄ“jis savas garÄ«gās Ä«pašÄ«bas? VienÄ«gi dievapziņa, uzlÅ«kojot mirušu cilvÄ“ku, mums palÄ«dz saprast, ka tas, ko redzam savā priekšÄ, ir tikai čaula – nedzÄ«vi matÄ“rijas agregāti. Bet viņš, kurš ar šo agregātu palÄ«dzÄ«bu staigāja, runāja ar mums, skatÄ«ja pasauli un tajā darbojās, ir to visu pametis un no mums aizgājis.

Ne reti par dievbijÄ«giem cilvÄ“kiem saka, ka viņi nav brÄ«vi savā izvÄ“lÄ“, jo pakļauti kaut kādām ar savu dievticÄ«bu saistÄ«tām prasÄ«bām, noteikumiem un ierobežojumiem. Tieši otrādi, dievapziņa atbrÄ«vo cilvÄ“ku no tā slazda, kur viņu ir iedzinis patÄ“rÄ“šanas kults un kalpošana savai godkārei. PieticÄ«ba un mÄ“renÄ«ba – tas nav kaut kāds mākslÄ«gi uzkrauts slogs, kas nu tagad bÅ«tu ar piepÅ«li jānes. PieticÄ«ba un mÄ“renÄ«ba cilvÄ“kam ar dievapziņu izriet no viņa pasaules uzskata. Tā ir viņa iekšÄ“jā pārliecÄ«ba un paša izvÄ“le. Taču tas nenozÄ«mÄ“, ka dzÄ«vojot ar dievapziņu pilnÄ«bā jāatsakās no materiālām lietām vai materiālām interesÄ“m. Ir tāds teiciens: “Vajag Ä“st, lai dzÄ«votu, nevis dzÄ«vot, lai Ä“stu.” Un dzÄ«vošanai nekāda grezna izÄ“šanās ikdienā nav vajadzÄ«ga.

DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nenozÄ«mÄ“ attiekties no materiālā, bet gan tas nozÄ«mÄ“ šo materiālo atbÄ«dÄ«t otrajā plānā un nepadarÄ«t par vienÄ«go un galveno, pÄ“c kā tiekties un kam ziedot savu dzÄ«vi. No tā, vai mÄ“s sevi uzskatām par garÄ«gām, ar intelektu apveltÄ«tām bÅ«tnÄ“m, vai biorobotiem ir atkarÄ«ga visa tā vÄ“rtÄ«bu skala, ko izvÄ“lamies. Vai nu mÄ“s tiecamies pÄ“c garÄ«gām vÄ“rtÄ«bām, vai kā bioroboti un dzÄ«vnieki kalpojam tikai sava Ä·ermeņa vajadzÄ«bām un labsajÅ«tai, bet visu intelektuālo un garÄ«go uzskatām par kaut ko otršÄ·irÄ«gu, par kaut ko tādu, kas ir tikai izklaidei, laika Ä«sināšanai un garlaicÄ«bas kliedÄ“šanai noderÄ«gas prāta rotaļas.

DievbijÄ«gi cilvÄ“ki nav kaut kādas kompleksu un nedrošÄ«bas nomāktas personÄ«bas, kā to ne reti cenšas iztÄ“loties ateisti. Tieši otrādi, dievapziņa ļauj drosmÄ«gi skatÄ«ties acÄ«s savam liktenim un palÄ«dz pārdzÄ«vot visas nelaimes un dzÄ«ves pārbaudÄ«jumus. Dievapziņa tev neliek klausÄ«t pavÄ“lÄ“m, neliek tev kalpot vai baidÄ«ties no Dieva dusmām, kaut daudzas reliÄ£ijas pauž arÄ« šÄdus uzskatus. Apziņa par Augstākā Saprāta esamÄ«bu ir kā bākas gaisma, kas tikai rāda pareizo ceļu, pareizos orientierus un vÄ“rtÄ«bu kritÄ“rijus, no kā vadÄ«ties, bet noteicÄ“js par savu dzÄ«vi un tās veidotājs esi tu pats.

Tieši dzÄ«ve bez dievapziņas ir tā, kas vairo mÅ«su bailes un nedrošÄ«bu gan kritiskos brīžos, gan ikdienā. DzÄ«vojot bez dievapziņas, tu nezini, kam ticÄ“t un kam neticÄ“t, kas ir labs un kas ļauns, kas pareizi, kas nepareizi. Tik daudzi cilvÄ“ki atklāti neizsaka savas domas tikai tādēļ, ka baidās bÅ«t atšÄ·irÄ«gi no sabiedrÄ«bā valdošÄ viedokļa un tāpÄ“c saņemt nosodÄ«jumu vai izsmieklu. Tik daudzi cilvÄ“ki ikdienā bez ierunām pakļaujas augstākstāvošas priekšniecÄ«bas prasÄ«bām, pavÄ“lÄ“m, rÄ«kojumiem, norādÄ«jumiem pat tad, ja tie ir muļķīgi, bezjÄ“dzÄ«gi vai pat antihumāni, jo baidās sadusmot augstākstāvošo, nokļūt viņa nežēlastÄ«bā vai pazaudÄ“t savu darbu.

Ja tev dzÄ«vÄ“ nav dievapziņas, tad uzreiz uzrodas desmitiem kungu, kundziņu un pavÄ“lnieku, kas liek sev kalpot, kas tevi izrÄ«ko, regulÄ“ tavu dzÄ«vi un liek baidÄ«ties un zemoties savā priekšÄ. Un nevienam no viņiem tu nevari uzticÄ“ties. BrÄ«vÄ«ba bez dievapziņas ir fikcija. Turpretim, ja tu dzÄ«vo saskaņā ar Dievu, tad Viņš tev dzÄ«vÄ“ ir augstākā un vienÄ«gā Autoritāte pÄ“c kā vadÄ«ties. Un tu zini, ka Viņš tevi nekad nenodos un neizmantos savā labā. Ar Dieva padomu un atbalstu, tu pat vistumšÄkajā naktÄ« nebÅ«si viens. Augstākā Saprāta klātbÅ«tne atbrÄ«vo tavu apziņu no pastāvÄ«gas nedrošÄ«bas un bailÄ“m, tāpÄ“c dievapziņa ir radošuma, apdāvinātÄ«bas un cilvÄ“ka potenciāla aktivizÄ“tāja. Ko nozÄ«mÄ“ vÄ“rsties pie Dieva un saņemt Viņa padomu un atbalstu, tu gan pa Ä«stam uzzināsi tikai tad, kad pašam bÅ«s šÄda pieredze.

Dzīve ar dievapziņu.

Dievapziņa – tā nav Dieva slavÄ“šana. SlavÄ“ tikai sliktu preci, ko vÄ“las pārdot. AtbilstošÄks apzÄ«mÄ“jums šeit ir Dieva godināšana jeb godāšana. Un arÄ« tad jāsaprot, ka ne jau Dievam ir vajadzÄ«ga tā mÅ«su godināšana, bet gan mums pašiem. Un ir tikai dabÄ«gi, ka pret mÅ«su pasaules RadÄ«tāju, kura mÄ«lestÄ«ba, padoms un atbalsts mÅ«s vada caur dzÄ«vi, mÄ“s izjÅ«tam cieņu, bijÄ«bu, apbrÄ«nu un pateicÄ«bu. Zaimojot Dievu, mÄ“s paši kļūstam nožēlojami. Par tādiem muļķiem tautā mÄ“dz teikt, ka “viņš spļauj akā, no kuras pašam jādzer” vai “zāģē zaru, uz kura pats sēž”. Dieva godāšana, tas nenozÄ«mÄ“ tikai reliÄ£isku ceremoniju vai rituālu darbÄ«bu veikšanu Viņam par godu. ArÄ« ikdienā pieminot un daudzinot Dieva vārdu, mÄ“s Viņu godājam un vienlaicÄ«gi cits citam atgādinām par Viņa esamÄ«bu.

KāpÄ“c atcerÄ“ties Dievu savā ikdienā, mums ir tik ļoti svarÄ«gi? Brīžos, kad mÄ“s savās dusmās vai sliktā garastāvokļa iespaidā cenšamies kādam nepelnÄ«ti uzbrukt, viņu apvainot vai pazemot, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mÄ“s kādu apmelojam, aprunājam, par kādu ņirgājamies, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad mÄ“s savas alkatÄ«bas vai godkāres dēļ cenšamies ar varu vai viltu piesavināties kaut ko tādu, kas mums nepieder, ko ar savu darbu neesam nopelnÄ«juši un uz ko mums nav tiesÄ«bu, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. Brīžos, kad piedzÄ«vojam neveiksmi vai nelaimi un mums liekas, ka tas nu ir pasaules gals, mÄ“s esam aizmirsuši Dievu. TāpÄ“c tik svarÄ«gi ir uzturÄ“t saikni ar Dievu savā apziņā un atcerÄ“ties Viņu savā ikdienā.

DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nozÄ«mÄ“ no rÄ«ta celties un katru jaunu dienu saņemt kā Dieva dāvanu, bet vakarā mierÄ«gi aizmigt, zinot, ka tu šo dienu esi godÄ«gi nodzÄ«vojis. Tas nozÄ«mÄ“ apzināties, ka tu nevienu neesi ne apkrāpis, ne apzadzis, ne apmelojis, ne kā citādi ar savām darbÄ«bām apzināti kādam kaitÄ“jis. DzÄ«vot ar dievapziņu, tas nozÄ«mÄ“ dzÄ«vot tā, lai tu no savas puses šajā Dieva radÄ«tajā pasaulÄ“ nevairotu citu cilvÄ“ku sāpes un ciešanas, bet gan savu iespÄ“ju robežās darÄ«tu visu, lai mazinātu to ļaunumu, netaisnÄ«bu un nežēlÄ«bu, kas šeit plosās.

Dievs un ļaunums pasaulē.

Bieži lielu ciešanu un pārdzÄ«vojumu brīžos cilvÄ“ki jautā. Ja Dievs ir žēlsirdÄ«gs un visuvarens, tad kādēļ Viņš ļauj mums tā ciest bet neiznÄ«cina pasaulÄ“ esošo ļaunumu? Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, vispirms jāpadomā, kas ir ļaunums un kā tas pasaulÄ“ rodas. Un te nu nākas atzÄ«t, ka tā ļaunuma avots un radÄ«tājs gandrÄ«z vienmÄ“r ir cilvÄ“ks, tātad mÄ“s paši. Katra mÅ«su izvÄ“le un rÄ«cÄ«ba rada sekas. Ja šÄ« rÄ«cÄ«ba ir dumja, kļūdaina, kaut kādu netÄ«ru nodomu un zemisku mÄ“rÄ·u diktÄ“ta, tad arÄ« sekas ir tādas, kas cerÄ“tā labuma vietā atnes vilšanos, ciešanas un nelaimi gan mums pašiem, gan mÅ«su lÄ«dzcilvÄ“kiem.

LÅ«gt Dievam iznÄ«cināt ļaunumu pasaulÄ“ ir gandrÄ«z tas pats, kas lÅ«gt Dievu iznÄ«cināt mÅ«s pašus. Savukārt, ja Dievs nekavÄ“joties ar rÄ«ksti vai zibeni sodÄ«tu mÅ«s ik reizi, kad mÄ“s sastrādājam kādas muļķības, tad kāda bÅ«tu jÄ“ga tādai dzÄ«vei? Ne jau tādēļ cilvÄ“ks kā garÄ«ga, intelektuāla bÅ«tne iemiesojas fiziskā Ä·ermenÄ«, lai tur vienkārši eksistÄ“tu. Fiziskais Ä·ermenis mums dod iespÄ“ju tiešÄ veidā saskarties ar materiālo pasauli, fiziski izjust šo pasauli un iedarboties uz to. Tikai brÄ«vi rÄ«kojoties un izjÅ«tot savas rÄ«cÄ«bas sekas “uz savas ādas”, mÄ“s varam augt savā bÅ«tÄ«bā. Tas, ko mÄ“s saucam par ļaunumu, Ä«stenÄ«bā ir nepieciešams faktors mÅ«su attÄ«stÄ«bai. Visa dzÄ«ve mums ir kā skola, kur mācāmies no savām un citu kļūdām. Bet, ja mÄ“s nemācamies, tad vienas un tās pašas nelaimes dažādos veidos mÅ«su dzÄ«vÄ“ atkārtojas tik ilgi, lÄ«dz mÄ“s iemācamies saprast savas kļūdas un tās pārvarÄ“t.

Un nekāda Ä«paša gudrÄ«ba jau nav vajadzÄ«ga, lai mazinātu ļaunumu pasaulÄ“. Jo vairāk mÄ“s dzÄ«vosim saskaņā ar Dievu un Viņa likumiem no kā atvasinātas morāles normas, jo mazāk ļaunuma mÅ«su dēļ bÅ«s šajā pasaulÄ“. Jo vairāk mÄ“s attālināsimies no Dieva un Viņa likumiem, jo vairāk ļaunuma sev un saviem lÄ«dzcilvÄ“kiem sagādāsim. Un šÄ« likumsakarÄ«ba darbojas gan cilvÄ“ku savstarpÄ“jo attiecÄ«bu, gan starpvalstu lÄ«menÄ«. Tas ir tik vienkārši un reizÄ“ tik sarežģīti. Dievs mums ir devis gan zināšanas, gan spÄ“jas un vienlaikus atstājis brÄ«vu izvÄ“li rÄ«koties pÄ“c sava prāta. Jo tikai kļūdoties, piedzÄ«vojot neveiksmes, nelaimes, ciešanas un cÄ«noties ar pašu radÄ«to ļaunumu, mÄ“s savā dzÄ«vÄ“ tā pa Ä«stam varam saprast šo vienkāršo patiesÄ«bu. Diemžēl daudzi cilvÄ“ki nodzÄ«vo savu dzÄ«vi tā arÄ« neko nesapratuši.

Zinu, ko tu tagad teiksi. Bet ko darÄ«t, ja ļaunums ir sagrābis varu pār visu valsti vai tautu un atsevišÄ·s cilvÄ“ks pret to ir bezspÄ“cÄ«gs? Atbilde vienkārša – vispirms jau ir jāpārstāj tam kalpot. Tikai pateicoties lišÄ·iem, pakalpiņiem un klusÄ“jošajam vairākumam ļauni cilvÄ“ki var valstÄ« sagrābt varu. Ja mÄ“s paklausÄ«gi nobalsojam par “mazāko” ļaunumu, tad nav jābrÄ«nās, ka tas mums pÄ“c tam kož. Jo augstākos amatos sēž savas alkatÄ«bas, zemisku iegribu un slavas kāres pārņemti muļķi, jo lielāku ļaunumu tie spÄ“j nodarÄ«t visai sabiedrÄ«bai.

Tādēļ mums katram Dieva un savas sirdsapziņas priekšÄ ir jāizdara viss, kas no mums atkarÄ«gs, lai viņi tur nesÄ“dÄ“tu. Nav jāgāž nekādi kalni vai jātaisa asiņainas revolÅ«cijas. Vienkārši katram ir jāizdara tas mazumiņš, ko viņš spÄ“j un var izdarÄ«t. Ir tāds teiciens: “Izdari visu, ko spÄ“j un cik labi vien vari, bet rezultātus atstāj Dieva ziņā.” Un nevajag meklÄ“t attaisnojumu savai nedarÄ«šanai citos cilvÄ“kos. Tikpat labi viņi attaisnojumu savai nedarÄ«šanai meklÄ“ tevÄ«. Tādēļ neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, bet dari, kas tev ir jādara. Ja mÄ“s katrs no savas puses bÅ«sim izdarÄ«juši visu, ko spÄ“jam, tad arÄ« Dievs mums palÄ«dzÄ“s. Tas ir tik vienkārši un reizÄ“ tik grÅ«ti.

Zinātne un Dievs.

Bieži Dieva esamÄ«bas apziņa tiek iztÄ“lota kā kaut kas tāds, kas ir pretÄ“js zinātnei un nav ar to savienojams. TāpÄ“c es tagad gribu tev pajautāt: Kam kalpo zinātne? Tu droši vien man atbildÄ“si, ka zinātne kalpo pasaules izzināšanai, cilvÄ“ces tehnisko iespÄ“ju vairošanai un labklājÄ«bas celšanai. PiekrÄ«tu. Tikai kam kalpo šÄ« izzināšana, tehnisko iespÄ“ju vairošana un labklājÄ«ba pasaulÄ“, kur nav Dieva un cilvÄ“ki sevi uzskata par bezdvÄ“seliskiem radÄ«jumiem, kas lemti nenovÄ“ršamai iznÄ«cÄ«bai savas nāves brÄ«dÄ«?

Lai kādi skaisti un cÄ“li mÄ“rÄ·i arÄ« netiktu skandināti, diemžēl ir jāatzÄ«st, ka šÄdā pasaulÄ“ zinātne kalpo nevis cilvÄ“kiem, bet cilvÄ“ku alkatÄ«bai, varas un slavas kārei, egoismam, baudkārei, patmÄ«lÄ«bai, iedomÄ«bai, savtÄ«gumam. NovÄ“ršoties no Dieva, mÄ“s novÄ“ršamies arÄ« no tiem Dieva likumiem, kas nodrošina saskaņu un harmoniju šajā pasaulÄ“. Izmantojot savus tehniskos sasniegumus, mÄ“s sākam “uzlabot” un pārkārtot Dieva doto pasauli pÄ“c sava tuvredzÄ«gā prāta iegribām un kaprÄ«zÄ“m. Jo varenāks ir mÅ«su tehniskais bruņojums, jo vairāk šÄda rÄ«cÄ«ba sāk apdraudÄ“t gan apkārtÄ“jo dabu, gan mÅ«s pašus.

Tā ir kā vieglprātÄ«gu bÄ“rnu rotaļāšanās ar sÄ“rkociņiem. Ķīmisko, bakterioloÄ£isko un kodolieroču izgatavošana un to pielietošanas gadÄ«jumi to visspilgtāk pierāda. TomÄ“r ne mazāk bÄ«stami ir godkāres vai citu savtÄ«gu apsvÄ“rumu dēļ veiktie vieglprātÄ«gie eksperimenti kodolfizikā un gÄ“nu inženierijā. PÄ“dÄ“jā laikā milzÄ«gu progresu guvuši arÄ« tehniskie sasniegumi cilvÄ“ka psihes ietekmÄ“šanas, pakļaušanas un kontroles jomā. Ar ko tas draud visai cilvÄ“cei, domāju, ka nav jāpaskaidro.

MÄ“s lepojamies ar savu tehnisko varenÄ«bu un to, ka liekam tehnikai strādāt savā labā, bet nemanām, ka šÄdi arvien vairāk kļūstam par apkalpojošo personālu pašu radÄ«tajai tehnikai. MÄ“s ne tikai tai kalpojam, bet kļūstam arvien vairāk no tās atkarÄ«gi. Tehniskās ierÄ«ces ir kā protÄ“zes, uz kurām paļaujoties, mÄ“s zaudÄ“jam savas, Dieva dotās spÄ“jas un iemaņas. Pilnā sparā notiek mākslÄ«gā intelekta pÄ“tÄ«jumi. MākslÄ«gā intelekta klātbÅ«tne strauji palielinās gan civilajā, gan militārajā jomā. Ir jau radÄ«ti cilvÄ“kveidÄ«gi roboti. Tāds ASV izgatavots robots Sofija tam sarÄ«kotajā televÄ«zijas intervijā atklāti apsolÄ«ja iznÄ«cināt cilvÄ“kus. SkatÄ«tāju vairākums to uzņēma kā tādu amizantu joku. Eiropas parlaments gan ir sācis darbu pie rezolÅ«cijas mākslÄ«gā intelekta attÄ«stÄ«bas regulÄ“šanai, tikai ne jau ar rezolÅ«cijām te iespÄ“jams ko noregulÄ“t. Pagaidām tādas sofijas klausa izslÄ“gšanas pogai, bet cik ilgi?

No morālas izaugsmes atrauta zinātne un tās radÄ«tā cilvÄ“ces tehnisko iespÄ“ju attÄ«stÄ«ba ir ļoti bÄ«stama, visu cilvÄ“ces pastāvÄ“šanu apdraudoša. Savukārt bez dievapziņas nav nekāda pamatojuma cilvÄ“ka morālai izaugsmei. Visus tos labos, skaistos aicinājumus uz humānismu, lÄ«dzcietÄ«bu, cilvÄ“cÄ«bu, cilvÄ“kmÄ«lestÄ«bu, jau itin bieži skandina arÄ« materiālisma pārņemti cilvÄ“ki, tikai, kad jāseko reālai darbÄ«bai, naudas, slavas un varas kāre viņu pašu galvās to visu pārvÄ“rš par tukšu skaņu. TāpÄ“c vienÄ«gi ar patiesu dievapziņu saistÄ«ta zinātnes un tehnikas attÄ«stÄ«ba var kalpot cilvÄ“cei, to neapdraudot.

Dievapziņa nav ticÄ«ba kādiem māņiem vai mÄ«tiem. Tieši otrādi, dievapziņa palÄ«dz mums atbrÄ«voties no tiem materiālisma un patÄ“rÄ“šanas kulta radÄ«tajiem māņiem un mÄ«tiem, kam visa sava mūža garumā, pašiem to neapzinoties, kalpo lielākā cilvÄ“ces daļa. Tieši dievapziņa ir tā, kas ļauj saprast, cik Ä«stenÄ«bā smieklÄ«ga, nožēlojama un bezjÄ“dzÄ«ga ir šÄ« alkatÄ«gā naudas, slavas un varaskāre, kas liek, vienam cilvÄ“kam sagrābt tik daudz, cik viņš nav spÄ“jÄ«gs izlietot tÅ«kstoš dzÄ«vÄ“s, bet tÅ«kstoš citus cilvÄ“kus atstāt izmisumā un nabadzÄ«bā. Laimi nevar uzbÅ«vÄ“t uz citu nelaimes. Un laimÄ«gu nākotni visai cilvÄ“cei jau nu pavisam noteikti šÄdi nav iespÄ“jams radÄ«t.

Dievs mums tik tuvais un tālais.

Visbeidzot, kas tad Ä«sti ir tas Dievs, par ko es šeit visu laiku runāju? Te nu man nākas atzÄ«t, ka Dievs ir kaut kas tāds, kas stāv pāri mÅ«su saprašanai. Ne es, ne kāds cits nevar definÄ“t, kas ir Dievs. Tāpat kā skudra nevar definÄ“t, kas ir cilvÄ“ks. Lai to saprastu, mÄ“Ä£ini definÄ“t kaut ko daudz vienkāršÄku, piemÄ“ram, kas ir zemeslode. Tu teiksi, ka Zeme ir planÄ“ta? Bet kas ir planÄ“ta? Ar ko Zeme atšÄ·iras no citām planÄ“tām? Kas zemeslode ir no astrofizikas, astronomijas, Ä£eoloÄ£ijas, Ä£eofizikas, Ä£eodÄ“zijas, meteoroloÄ£ijas, Ä£eomorfoloÄ£ijas, Ä£eogrāfijas, hidroloÄ£ijas, bioloÄ£ijas aspektiem?

Es domāju, ka tu ar savu definÄ«ciju pierakstÄ«si pilnas daudzas lappuses un arÄ« tad šÄ« definÄ«cija ne tuvu nebÅ«s pilnÄ«ga kaut vai tādēļ vien, ka mÅ«sdienu zinātnei par Zemi vÄ“l ir daudz nezināmā. LÄ«dzÄ«gi ir ar reliÄ£ijās un mitoloÄ£ijā sastopamo politeismu (daudzdievÄ«bu) un panteismu (daba, pasaule kā Dieva iemiesojums). ĪstenÄ«bā tie visi ir mÄ“Ä£inājumi padarÄ«t Dieva bÅ«tÄ«bu tuvāku un saprotamāku cilvÄ“kiem.

Politeismā dažādi dievišÄ·Ä izpausmes veidi tiek izdalÄ«ti, pielÅ«gti un godināti kā atsevišÄ·as dievÄ«bas, bet panteismā Dievs tiek pielÅ«gts un godināts caur dabas objektiem (svÄ“tbirzis, svÄ“takmeņi, svÄ“tavoti u.c. objekti un svÄ“tvietas).

Tas nenozÄ«mÄ“, ka šÄdas reliÄ£ijas bÅ«tu aplamas jeb nepareizas. Ja tu definÄ“si zemeslodi no kādas vienas zinātnes aspekta, arÄ« tad tava definÄ«cija nebÅ«s nepareiza. Tā bÅ«s nepilnÄ«ga, bet ne nepareiza. Tāpat tas ir ar reliÄ£ijām. AtšÄ·irÄ«gās reliÄ£ijās nav radÄ«jusi atšÄ·irÄ«gu dievu pastāvÄ“šana, bet gan atšÄ·irÄ«bas dažādo tautu kultÅ«rā, mentalitātÄ“ un dzÄ«vesveidā, kas radÄ«jušas atšÄ·irÄ«gus mÄ“Ä£inājumus skaidrot dievišÄ·o un veidot katrai tautai sev piemÄ“rotāko garÄ«go praksi.

Vispār jau nav iespÄ“jams nodalÄ«t tautas kultÅ«ru, mentalitāti un dievestÄ«bu. Tie ir kā daudzkrāsaini pavedieni, kas savstarpÄ“ji savijoties un krustojoties veido kopÄ“ju, harmonisku audumu. VienÄ«gi ateisms cenšas šo audumu ārdÄ«t un jaukt. Ja tu šobrÄ«d domā par to, kura no reliÄ£ijām tad ir tā pareizākā, tad varu pateikt, ka konkrÄ“ti tev pareizā reliÄ£ija vai reliÄ£iskā mācÄ«ba bÅ«s tā, kura spÄ“s tieši tavu apziņu tuvināt Dievam un veicināt tieši tavu garÄ«go un dvÄ“selisko izaugsmi. Bet to atrast vari tikai tu pats.

MÄ“s varam teikt, ka Dievs ir Augstākais Saprāts, Pasaules RadÄ«tājs, MÄ«lestÄ«ba..., bet viss, ko bÅ«sim pateikuši, bÅ«s tikai mÅ«su priekšstati par Dievu, nevis Dieva bÅ«tÄ«bas attÄ“lojums. Tas, ka mÄ“s kaut ko nespÄ“jam izprast un izskaidrot ar precÄ«zām definÄ«cijām, nevar bÅ«t par pamatu noraidÄ«t tā esamÄ«bu. ArÄ« mums tuvajā dabā vÄ“l ir daudz kā tāda, ko mÄ“s neesam atklājuši un lÄ«dz galam izpratuši.

Bija laiks, kad cilvÄ“ki nepazina ne elektrÄ«bu, ne radioaktÄ«vo starojumu, bet tas nenozÄ«mÄ“, ka toreiz dabā nekā tāda nebija. CilvÄ“ki ir saprātÄ«gas bÅ«tnes, un neviens, pat visfanātiskākais ateists nenoliegs prāta esamÄ«bu savā galvā. Bet mÄ“s nevaram izņemt no savas galvas šo prātu un otram parādÄ«t. Prāta esamÄ«bu var konstatÄ“t tikai pÄ“c prāta ārÄ“jām izpausmÄ“m. Taču runājot par Augstāko Saprātu, ateisti pieprasa, lai kāds to noliek viņiem priekšÄ un parāda vai vismaz apraksta un nodefinÄ“ Viņa veidolu. Viņi saka – pierādi man, bet nesaprot, ka jāpierāda ir katram pašam sev. Dieva esamÄ«bu un klātbÅ«tni pasaulÄ“ neviens Tev nav spÄ“jÄ«gs pierādÄ«t, bet tikai par to pastāstÄ«t. PārÄ“jais atkarÄ«gs no tava paša prāta spÄ“jām un vÄ“lÄ“šanās uzzināt PatiesÄ«bu.

Sabiedrība ar un bez Dieva

ŠobrÄ«d pasaulÄ“ ir sarežģīta situācija. Dieva vārds tiek gan godāts, gan izsmiets. Ar Dieva vārdu uz lÅ«pām tiek darÄ«ti gan labi, gan ļauni darbi. Reti kāds no mums var teikt, ka viņš ir laimÄ«gs un apmierināts ar savu dzÄ«vi. Ir izstrādāti neskaitāmi plāni un projekti par to, kā uzlabot šo pasauli, kurā dzÄ«vojam. Savulaik komunisti cilvÄ“ces gaišo nākotni mÄ“Ä£ināja veidot, par pamatu ņemot Dieva noliegšanas un cilvÄ“ka visvarenÄ«bas idejas. GaišÄs nākotnes vietā iznāca asiņaina diktatÅ«ra, kas komunisma nākotnes vārdā atnesa postu, ciešanas un iznÄ«cÄ«bu neskaitāmiem miljoniem cilvÄ“ku. LÄ«dz pati sabruka.

Tagad modÄ“ nākusi demokrātija. ArÄ« mÅ«sdienu demokrātijai Dievs nav vajadzÄ«gs. Un atkal “pareizās demokrātijas” vārdā krÄ«t bumbas, sprāgst raÄ·etes, tiek nogalināti cilvÄ“ki un gāztas valdÄ«bas. Kā augstākā vÄ“rtÄ«ba bieži tiek sludināta brÄ«vÄ«ba, jeb liberālisms. Bet cik gan brÄ«vs var bÅ«t cilvÄ“ks, kura apziņa atrodas materiālisma un patÄ“rÄ“šanas kulta sprostā un kādiem mÄ“rÄ·iem viņš šo savu brÄ«vÄ«bu izmantos? NenovÄ“ršami tā var bÅ«t tikai kādas mazas sabiedrÄ«bas daļas brÄ«vÄ«ba uz vairākuma brÄ«vÄ«bas rÄ“Ä·ina. Un mÄ“s jau labi zinām, kā sauc šÄdu “brÄ«vÄ«bas” formu. To sauc par verdzÄ«bu.

Un nav jau bÅ«tiskas atšÄ·irÄ«bas, vai šÄda “brÄ«vÄ«ba” tiek nodrošināta ar važām un Ä·Ä“dÄ“m vai, izmantojot naudu, implantÄ“tus čipus un varas izdotus likumus. SabiedrÄ«bā, kur nevalda dievapziņa, nekad nebÅ«s taisnÄ«guma, godÄ«guma un vienlÄ«dzÄ«gu iespÄ“ju visiem. Materiālisms un Dieva noliegšana cilvÄ“ku tuvina dzÄ«vnieciskajam. Un dzÄ«vnieku barā nav iespÄ“jams ne godÄ«gums, ne taisnÄ«gums. Lai arÄ« kādos smalkos vārdos mÄ“s to neietÄ“rptu un kādus sabiedrÄ«bas modeļus nemÄ“Ä£inātu izgudrot, šeit vienmÄ“r valdÄ«s stiprākā tiesÄ«bas un bara hierarhija.

Un otrādi, ja valdnieki un tautas dzÄ«vos saskaņā ar Dieva likumiem, jebkurš sabiedrÄ«bas modelis, jebkura valsts iekārta nodrošinās gan godÄ«gumu, atklātÄ«bu un saskaņu cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā, gan racionālu Zemes resursu izmantošanu un cilvÄ“ci neapdraudošu zinātnes un tehnikas attÄ«stÄ«bu. Teikt, ka tā ir neiespÄ“jama utopija, nozÄ«mÄ“ atzÄ«t, ka mÄ“s, neskatoties uz savām prāta spÄ“jām un tehnisko bruņojumu, esam un vienmÄ“r paliksim tikai bara dzÄ«vnieki.

Tas, ko tev pastāstīju, nav mēģinājums tevi pievērst kaut kādai reliģijai vai centieni tevi par kaut ko pārliecināt. Katram no mums ir savs skatījums uz pasauli un dzīvi, ko dzīvojam. Tomēr dažkārt ir visai vērtīgi paraudzīties uz visu ierasto un zināmo no cita skatupunkta. Tas dod vielu pārdomām.

Novērtē šo rakstu:

0
0