Iesaki rakstu:

9. un 10. maija notikumi pie okupācijas pieminekļa atklāja to, ko daudzi nojauta, bet kam līdz pat pēdējam negribēja ticēt. Latvijā dzīvo visai apjomīga 5. kolonna, savukārt valsts vara varbūt spēj būt stingra un apņēmīga mierīgos apstākļos, bet ir pilnīgi apjukusi un bezpalīdzīga krīzes situācijā.

BrÄ«dÄ«, kad rakstu šÄ«s rindiņas, galvenais uztraukums ir par to, vai raksta publicÄ“šanas dienā virsraksts jau nebÅ«s jāmaina un divu dienu vietā jāraksta trÄ«s. Tieši tā sanāca ar manu iepriekšÄ“jo rakstu, kas bija veltÄ«ts 9. maija notikumiem. Likās - viss, pasākums beidzies, bet še tev, 10. maijā jampadracis Uzvaras parkā atsākās ar jaunu, Latvijai vÄ“l naidÄ«gāku sparu.

9. maijā ziedu licÄ“ji vÄ“l centās ievÄ“rot kaut kādu formālu pieklājÄ«bu un savu rÄ«cÄ«bu saistÄ«t ar sen pagājušo karu, bet 10. maijā jau atklāti notika agresorvalsts karogu demonstrācijas un PSRS (Putina Krievijas) himnas atskaņošana. Policija bija acÄ«mredzami apjukusi un nevarÄ«ga. Tā uzdrošinājās aizturÄ“t tikai tos, kuri piederÄ“ja pie mazākuma grupas. Tas ir, tos, kuri centās kaut kā izrādÄ«t neapmierinātÄ«bu ar tik klaju pretvalstiskā noskaņojuma demonstrāciju.

Cik adekvāta bija šÄ«s neapmierinātÄ«bas demonstrācija (ziedu izspārdÄ«šana), jau ir cits jautājums, bet fakts paliek fakts - cilvÄ“ki ar Krievijas karogiem visai brÄ«vi staigāja pa laukumu. Tas, ka beigu beigās viņi tika no laukuma aizvākti un pat it kā nogādāti policijas iecirknÄ«, nemaina lietas bÅ«tÄ«bu. Valsts varas vājums tika pamanÄ«ts. No visām pusÄ“m.

10. maija pievakarÄ“, kad sociālajos tÄ«klos auga sašutuma vilnis par visas dienas garumā nerimstošo Latvijas valstij naidÄ«gu personāžu ālÄ“šanos okupācijas pieminekļa pakājÄ“, cilvÄ“ki gaidÄ«ja izlÄ“mÄ«gu valsts varas pārstāvju rÄ«cÄ«bu. Kaut vai uzrunu. Taču tādu nebija. Radās iespaids, ka valsts vara nepastāv. Valsti neviens vairs nevada. Notikumi risinās pašplÅ«smā. 

Visas kaut cik augstās amatpersonas bija nolÄ«dušas kaut kur alās un izlikās par beigtām. Ne skaņas, ne maņas. IzskanÄ“ja ziņas, ka iekšlietu ministre Marija Golubeva esot kārtÄ“jā konferencÄ“ MadridÄ“, bet premjers Krišjānis Kariņš Kanādā. Nekļuva skaidrs, vai darba vai savās darÄ«šanās.

Kādas notiekošajam varÄ“tu bÅ«t politiskās konsekvences? 10. maijā no visdažādāko sabiedrÄ«bas pārstāvju puses izskanÄ“ja aicinājumi Golubevai demisionÄ“t. SajÅ«ta, ka viņa kā ministre nav gluži savā vietā, brieda jau sen. Jau sākoties Baltkrievijas migrantu krÄ«zei. Tagad pÄ“c Ukrainas kara sākuma šÄ« sajÅ«ta ir tikai pastiprinājusies un tagad pÄ“c notikumiem pie pieminekļa jau kļuvusi par pamatplÅ«smas nostāju.

Man personiski nav nekas pret šo cilvÄ“ku. Var pat saprast viņas pārliecÄ«bu. ProblÄ“ma ir cita. Viņa ir izteikti akadÄ“misks, ideoloÄ£iski tendÄ“ts cilvÄ“ks. ArÄ« šajās kritiskajās dienās viņa bija nevis RÄ«gā, reālo notikumu virpulÄ«, bet gan konferencÄ“ MadridÄ“, kur tās dalÄ«bnieki lasÄ«ja labskanÄ«gas, bet savā bÅ«tÄ«bā tukšas runas, ar kurām braukā no vienas konferences uz otru, veidojot kaut kādu vienotu ideoloÄ£isko fonu. ProblÄ“ma ir tikai tā, ka pastāv milzu pārrāvums starp šo “ideoloÄ£isko fonu” un realitāti uz ielas. Latvija šajā ziņā pat nav rekordiste. Citur šÄ« atrautÄ«ba ir vÄ“l lielāka.

AkadÄ“miskās teorijās dzÄ«vojoši cilvÄ“ki praktiskus amatus varbÅ«t var ieņemt miera apstākļos. KrÄ«zes brīžos pie stÅ«res jālaiž pieredzÄ“juši profesionāļi/praktiÄ·i. Golubeva šÄ« brīža realitātei ir pilnÄ«gi nepiemÄ“rota. ArÄ« no ideoloÄ£iskās pārliecÄ«bas aspekta. Nav šaubu, ka šo viņas nepiemÄ“rotÄ«bu saprot gan viņas partijā, gan valdÄ«bā kopumā. Taču politiskā realitāte ir tāda, ka pÄ“c dažiem mÄ“nešiem bÅ«s vÄ“lÄ“šanas; koalÄ«cija ir tāda, kāda tā ir, un tagad nekādas asas kustÄ«bas neviens šajā koalÄ«cijā izdarÄ«t nevÄ“las. VienkāršÄk izsakoties, politiskajā šÄ·irā valda vÄ“lme kaut kā novilkt lÄ«dz vÄ“lÄ“šanām, un tad jau redzÄ“s...

Diemžēl vai par laimi, situācija ir tāda, ka tā vienkārši “novilkt” lÄ«dz vÄ“lÄ“šanām var arÄ« neizdoties. Ukrainas karš, rašistisko spÄ“ku aktivizÄ“šanās, okupācijas pieminekļa nojaukšanas/nenojaukšanas jautājums pamazām kļūst par priekšvÄ“lÄ“šanu laika galveno darba kārtÄ«bas jautājumu, lai kā to daudziem negribÄ“tos. RespektÄ«vi, priekšplānā izvirzās jautājumi nevis par to, kas nākotnÄ“ tiks “veicināts” un “attÄ«stÄ«ts”, bet gan konkrÄ“ti un neatliekami darbi. Nevis kādas darba grupas tiks dibinātas jautājuma “pÄ“tÄ«šanai” un risinājuma “izstrādāšanai”, bet gan kad tiks pieņemti konkrÄ“ti lÄ“mumi un veikti konkrÄ“ti darbi.

VÄ“l pirms dažām nedēļām šÄ·ita, ka gaidāmajās Saeimas vÄ“lÄ“šanās viss pamatvilcienos skaidrs un esošÄ koalÄ«cija (ar nebÅ«tiskām izmaiņām), visticamāk, rullÄ“s tālāk arÄ« pÄ“c 1. oktobra, bet tagad situācija kļūst daudz nenoteiktāka, jo klusi atsÄ“dÄ“t aliņā vairs nesanāk. Tauta prasa pozicionÄ“šanos. Skaidru un nepārprotamu. Ja pagaidām vÄ“l ne tik uzstājÄ«gi, tad tas ir tikai laika jautājums. Golubevas kategoriskais atteikums demisionÄ“t ir tieši šÄda skaidra pozicionÄ“šanās, un vÄ“lÄ“tājiem tā jāliek aiz auss. Tāpat kā citu politisko spÄ“ku reakcija uz šo atteikumu.

Var jau paši politiÄ·i bāzt galvu smiltÄ«s kā strausi, taču lai pÄ“c tam nebrÄ«nās par negaidÄ«tajām izmaiņām Saeimas sastāvā. Īpaši personāliju ziņā. Šajās dienās nodemonstrÄ“tais valsts varas vājums daudziem ir atvÄ“ris acis un licis šo to pārvÄ“rtÄ“t. NevajadzÄ“tu aizmirst, ka dzÄ«vojam laikos, kad graudi tiek intensÄ«vi vÄ“tÄ«ti no pelavām. Kad runas strauji devalvÄ“jas un vÄ“rtÄ«bā ceļas konkrÄ“ta rÄ«cÄ«ba. To arÄ« no politiÄ·iem gaidām.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv