Iesaki rakstu:

Zinot, ka šobrÄ«d mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarÄ«go un maz – par svarÄ«go, sākšu ar nesvarÄ«go – ar skaidru atbildi uz jautājumu, vai es piedalÄ«šos 16. marta atceres pasākumos un, galvenais, kāpÄ“c es to darÄ«šu.

Jau daudzus gadus esmu piedalÄ«jies 16. marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es nevaru rÄ«koties citādāk, jo arÄ« manai dzÄ«vei nav lielas jÄ“gas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leÄ£iona karavÄ«ru piemiņu gan Lestenes Brāļu kapos, gan gājienā pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa.

LestenÄ“ es godinu tos Latvijas karavÄ«rus, kas ar savām dzÄ«vÄ«bām un asinÄ«m cÄ«nÄ«jās pret noziedzÄ«go boļševisma režīmu. Lai gan latviešu leÄ£ionāri cÄ«nÄ«jās zem tikpat Latvijai naidÄ«ga fašistiskās Vācijas noziedzÄ«gā režīma karoga, viņu cīņa nebija bezjÄ“dzÄ«ga. Pateicoties desmitiem tÅ«kstošu leÄ£ionāru dzÄ«vÄ«bu, izdevās aizkavÄ“t milzÄ«go boļševiku karaspÄ“ku, tādÄ“jādi izglābjot tÅ«kstošiem iznÄ«cÄ«bai lemtu Latvijas pilsoņu, kam radās iespÄ“ja izglābties trimdā Rietumos. Daudzi leÄ£ionāri kureliešu rindās vÄ“lāk krita cīņā pret vācu fašistiem, simtiem sagÅ«stÄ«tu leÄ£ionāru tika nosÅ«tÄ«ti uz koncentrācijas nometnÄ“m. PÄ“c 2. pasaules kara beigām daudzi leÄ£ionāri turpināja cīņu pret boļševikiem kā nacionālie partizāni, un viņu cīņa palÄ«dzÄ“ja mums saglabāt Latvijas neatkarÄ«bas ideju dzÄ«vu lÄ«dz pat Atmodas laikam.

Pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa es godinu Latvijas valstiskuma ideju, kā vārdā cÄ«nÄ«jās latviešu leÄ£ionāri. TÄ“vzemei un brÄ«vÄ«bai – šie vārdi nebija tukša skaņa lielam vairumam leÄ£ionāru, kas cerÄ“ja uz 1919. gadā piedzÄ«votā brÄ«numa atkārtošanos – Rietumu sabiedroto karaspÄ“ka vÄ“ršanos pret boļševiku Krieviju un Latvijas atbrÄ«vošanu.

16. marta gājiena jÄ“ga ir ne tikai paust skaidru nosodÄ«jumu 2 totalitāriem pagātnes režīmiem, kas ir nodarÄ«juši milzum daudz posta Latvijai un pasaulei, bet arÄ« vÄ“rsties pret fašisma atdzimšanu šodien.

Un 17. martā es atkal došos pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa, lai godinātu tos 189 varoņus, kas parakstÄ«ja Latvijas Centrālās padomes memorandu, ar to aicinot nekavÄ“joties atjaunot okupÄ“tās Latvijas suverenitāti. MÅ«sdienās ir grÅ«ti iedomāties, ka viens paraksts var laupÄ«t cilvÄ“kam dzÄ«vÄ«bu, brÄ«vÄ«bu vai dzimteni – taču tieši tas notika ar vairumu memoranda parakstÄ«tāju, pret kuriem vÄ“rsās gan nacistu, gan komunistu okupanti. Ja mÅ«sdienu Latvijas politikā bÅ«tu kaut vai puse to godavÄ«ru un sievu, kas parakstÄ«ja šo memorandu, mÅ«su valstiskums bÅ«tu daudz mazāk apdraudÄ“ts. 17. martā es pieminÄ“šu arÄ« latviešu un lietuviešu nacionālos partizānus, kas 1949. gada 17. martā Īles mežos krita cīņā ar čekistiem par savu valstu brÄ«vÄ«bu. Un es aicinu gan latviešus, gan lietuviešus, gan ukraiņus, gan krievus, gan visus cittautiešus, kas grib dzÄ«vot brÄ«vā un plaukstošÄ Latvijā un nevis Putina fašistiskajā impÄ“rijā doties, šajā dienā plkst. 18.00 pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa un kopā noliekt galvas un pateikt – Varoņiem slava!

Visbeidzot, ja daži “ietekmÄ«gi” politiÄ·i Latvijā domā, ka ministra amatu nedrÄ«kst ieņemt Latvijas Republikas pilsonis, kas savas tautas nākotnes vārdā godina varonÄ«gus Latvijas karavÄ«rus un sabiedriskus darbiniekus, kā arÄ« godina Latvijas valstiskuma ideju – tad lai Latvijas pilsoņi šoruden lemj, kādi valstsvÄ«ri tai ir vajadzÄ«gi….

Par galveno – kas apdraud Latvijas valstiskumu šobrÄ«d?

Ir naivi iedomāties, ka Krievijas politiku pret Latviju patiesÄ«bā ietekmÄ“ tāds lokāla mÄ“roga pasākums kā ziedu nolikšana pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa 16. martā.

Jāsaprot, ka mÅ«sdienu Krievija, it Ä«paši pÄ“c pÄ“dÄ“jiem notikumiem Ukrainā, jau šobrÄ«d ir kļuvusi par totalitāras diktatÅ«ras valsti.

Totalitāram režīmam meli, provokācijas un visur esoša klaji iracionāla propaganda ir ietekmes noturÄ“šanas un paplašināšanas instrumenti un šo realitāti nevar izmainÄ«t pat pielabināšanās un neslÄ“pta gatavÄ«ba kļūt par jauno kungu kalpu.

Totalitāra režīma propagandas funkcija nav atspoguļot objektīvo realitāti, bet gan veidot režīmam vēlamu nākotnes notikumu attīstības scenāriju, sagatavot režīma atbalstītājus gaidāmajiem notikumu pagriezieniem.

Tāpēc baidīties, ka Krievija pārmetīs Latvijai 16. marta gājienu, ir bezjēdzīgi. Notikumi Krimā liecina, ka Krievijai mūsdienās nav vajadzīgas pat kaut cik jēdzīgi izstrādātas provokācijas, lai veiktu agresiju pret miermīlīgu kaimiņvalsti.

LÄ«dz ar to, nozombÄ“tais Kremļa TV skatÄ«tājs par “fašisma atdzimšanu” Latvijā varÄ“s uzzināt gan 16. martā, gan jebkurā citā datumā – kad vien šo propagandas kanālu saimniekiem tas bÅ«s izdevÄ«gi…

PÄ“dÄ“jo nedēļu notikumi Ukrainā un arÄ« šeit, Latvijā, ir daudziem atvÄ“ruši acis. ŠobrÄ«d nevienam domājošam cilvÄ“kam nav noslÄ“pums, ka totalitārā Kremļa režīma propagandas virsmÄ“rÄ·is Latvijā ir viens – ar Krievijas un dažu vietÄ“jo mediju palÄ«dzÄ«bu iznÄ«dÄ“t latviešu nācijas valstsgribu – ja latvieši kļūs vienaldzÄ«gi pret savu valsti, tad nekādi tanki nebÅ«s vajadzÄ«gi…

Tātad vienaldzÄ«gi, iztapÄ«gi un iebaidÄ«ti latvieši (it sevišÄ·i politiÄ·i) ir galvenais drauds Latvijas valstiskumam gan šobrÄ«d, gan pÄ“c simts gadiem.

Maidana mācības

Ukrainā šobrÄ«d ir noticis pretÄ“jais – nācija ir saliedÄ“tāka kā nekad, un tas ir radÄ«jis Kremlim nopietnas problÄ“mas – daudzu krievvalodÄ«go ukraiņu lojalitāte Ukrainas valstij ir liels pārsteigums Kremlim, bet tā arÄ« ir viena mācÄ«ba, kur mums ir ko mācÄ«ties no ukraiņiem. Latviešiem ir jāpasniedz roka Latvijas valstij lojāliem cittautiešiem, jāspÄ“j paust sava atzinÄ«ba un lepnums ikkatram cittautietim, kas saziņā cenšas lietot latviešu valodu.

Otrā Maidana mācÄ«ba ir – nekad nenodot savas Ä«stenās vÄ“rtÄ«bas. TāpÄ“c 16. martā, kad Kremlis Ä«stenos Krimā tādu pašu farsu kā Baltijas valstÄ«s 1940. gadā un, pieminot ne tikai tos, kas cÄ«nÄ«jās un krita par Latvijas brÄ«vÄ«bu, bet arÄ« kritušos par brÄ«vu un demokrātisku Ukrainu, es pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa nolikšu ziedus Ukrainas karoga krāsā.

Un visbeidzot – Ukraina šobrÄ«d ir parādÄ«jusi tautas tiešÄs demokrātijas spÄ“ku, no kā var pamācÄ«ties pat valstis ar senām demokrātijas tradÄ«cijām. Kad Ukrainas politiÄ·i, Eiropas SavienÄ«bas valstu ārlietu ministru mudināti, panāca pragmatisku vienošanos ar savu diktatoru, tieši tauta Maidanā pateica: “NÄ“!”, panākot korumpantu režīma tÅ«lÄ«tÄ“ju krišanu.

Tauta Maidanā apzinās, ka droša un plaukstoša Ukraina nav iespÄ“jama, ja netiek Ä«stenota bezkompromisu cīņa ar korupciju un padomisko blatu sistÄ“mu. ŠÄ« patiesÄ«ba ir attiecināma arÄ« uz Latviju. Šo cīņu nevar Ä«stenot viens vai daži desmiti cilvÄ“ku, ir nepieciešams aktÄ«vs tautas atbalsts. Pilsoniskai sabiedrÄ«bai ir aktÄ«vi jāpieskata un vajadzÄ«bas gadÄ«jumā arÄ« jāpatriec negodprātÄ«gi, savtÄ«gi politiÄ·i un ierÄ“dņi, kas personiskā labuma dēļ ir gatavi pat savu dzimteni pārdot, kā tas ir gadÄ«jumā ar uzturÄ“šanās atļaujām.

ŠobrÄ«d ir Ä«stais laiks visiem Latvijas patriotiem saliedÄ“ties, lai ar kopÄ«gu darbu radÄ«tu daudz drošÄku un plaukstošÄku Latviju. Šo mÄ“rÄ·i var sasniegt, ja mÄ“s – Latvijas brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāju pÄ“cteči, pieturÄ“simies pie savām galvenajām vÄ“rtÄ«bām – rÄ«cÄ«bas un pārliecÄ«bas brÄ«vÄ«bas, drosmes un godÄ«guma!

Einārs Cilinskis

Latvijas Republikas pilsonis