Menu
Pilnā versija

Dzimtcilvēku asiņu lāsts

IndriÄ·is Latvietis, Baiļu triloÄ£ijas autors · 11.12.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nav tā, ka es katru mīļu dienu to tik vien pasāktu, kā no sociālo tÄ«klu un portālu komentāru sadaļām „noskaidrotu, ko tauta domā”. Ja bÅ«tu tā darÄ«jis, nekāda „Baiļu” triloÄ£ija nekad nebÅ«tu ieraudzÄ«jusi dienas gaismu. Bet pašlaik, kad jaunais romāns „РИGA 2040” ir vÄ“l tikai pašos, pašos pirmsākumos, kad vÄ“l nav nekā vairāk par pašu ieceri, - reizÄ“m gadās gan.

Mans secinājums bÅ«s Ä«ss un krievisks – nu vienkārši охуеть, pardon mai frenč, no visiem šiem „tautas masu” viedokļiem, no kuriem tā vien liekas – mÅ«sdienu latvietis ir aizmirsis visu savas tautas vÄ“sturi un gatavs pagulties apakšÄ da pilnÄ«gi jebkurai varai un vispār jebkam.

Sākot no tiem, kas ir tik svÄ“ti pārliecināti, ka padomju tiesnesis – kolaborants Vonsovičs, kas savulaik deva cietumsodus džemperu tirgotājiem, bet tagad izrādÄ«jies neaizstājams jaunajai „elitei”, esot lāga cilvÄ“ks, jo visi likumi taču ir jāievÄ“ro un visas varas ir labas varas, un beidzot ar tiem, kuri ir sajÅ«smā, ka Lembergs vairs nevarÄ“s visu organizÄ“t un apzagt nabaga valsti, un kuriem ir pajāt, ko „Lemberga sankcijas” nozÄ«mÄ“s valstij un galu galā ar viņiem pašiem.

No malu malām ar katru mÄ“nesi un gadu lien ārā vienkārši apbrÄ«nojams un pārsteidzošs verdziskums visās savās formās. MÄ“s piedosim čekas stukačiem, jo tādi jau bija laiki, mÄ“s neko sliktu neteiksim par padomju tiesnešiem, jo viņi taču kalpoja varai un likumam – un kas nu tur Ä«pašs, ka tā bija okupācijas vara un pretdabiskie, necilvÄ“ciskie un murgainie padomju likumi.

Un par Lembergu un viņa sankcijām... Nav man nekādu simpātiju pret miljarda nozadzÄ“ju - visi "Baiļu" lasÄ«tāji to labi zina, jo atceras romāna varoni Aivaru Embergu un viņa miroņus. Bet tas, kas plÅ«st no "tautas masu" publiskās pārliecÄ«bas - viens Ä«stens vergu prieks, citādi nepateikt: mÄ“s paši neko nevaram, un tagad kaut kāda cita vara kaut ko izdarÄ«s mÅ«su vietā. Protams, ne tad, kad tam bija kāda nozÄ«me, turklāt tā, ka pie reizes noslaucÄ«s vienu no trim lielajām Latvijas ostām un vÄ“l nez ko – bet nu vienalga. Vienalga skaisti! Paldies šai lielajai varai!

Ar vārdu sakot, ja man vÄ“l bija kādas šaubas par to, kā tur tas viss notika četrdesmitajā, četrdesmit pirmajā un četrdesmit devÄ«tajā gadā, tad šÄ« te gatavÄ«ba zemoties jebkurai varai, lai cik tā bÅ«tu sveša un brÄ«vam cilvÄ“kam nepieņemama, šÄ«s šaubas izgaisina. Protams, bučoja krievu tankus, protams, ierakstÄ«ja kaimiņus izvedamo sarakstos, protams, labprāt piepalÄ«dzÄ“ja izÄ·ert un apšaut žīdus – kā vara lika, tā arÄ« darÄ«ja. Un vÄ“l pa priekšu skrÄ“ja. Un atkal skries – jau tagad ir gatavi. Un vienalga, par kādu varu runa.

Un tad es tā pie sevis domāju – nu kāda jÄ“ga man jums, dzimtcilvÄ“ku pÄ“cteči, vispār ir rakstÄ«t šo te „РИGA 2040”, par kuru jau nosaukums izsaka pietiekami daudz? Nekas taču no tā nemainÄ«sies ne jÅ«su galvās, ne jÅ«su sirdÄ«s. JÅ«s tik daudzas paaudzes padevÄ«bā sakumpuši esat veduši savas jaunlaulātās pie barona, lai tas varÄ“tu izmantot savas pirmās nakts tiesÄ«bas, ka šis kupris jums ir pieaudzis uz, šÄ·iet, mūžīgiem laikiem. MašÄ«nā braukt vai pie televizora sÄ“dÄ“t netraucÄ“, bet bÅ«t brÄ«viem cilvÄ“kiem ar savu valsti – tā cita lieta.

Protams, protams. Tie, kas bija gatavi karot par savu brÄ«vÄ«bu, lielākoties nolika galvas gan tepat LožmetÄ“jkalnā un Nāves salā, gan Krievijas stepÄ“s. Un tie bija tie labākie. Tie, kas palika pāri, savu nevarÄ“šanu, savu dvÄ“seles tuklumu apliecināja gan trÄ«sdesmit septÄ«tajā gadā Krievijā, gan četrdesmitajā gadā Latvijā – oi, ko nu mÄ“s, oi, varbÅ«t bÅ«s labi, oi, gan jau vara zina, ko dara, vienalga, vai tas bÅ«tu asiņainais diktators Staļins vai aptaukojusies vadoņa parodija Ulmanis.

TiešÄm – kāda jÄ“ga man rakstÄ«t? JÅ«s pašausmināsieties (un nākamajā grāmatā iemeslu un pamata šausmināties bÅ«s vairāk nekā visā „Baiļu” triloÄ£ijā kopā!), pašausmināsieties... un ar to arÄ« viss beigsies. JÅ«s dosieties klanÄ«ties varai, lai kāda tā bÅ«tu un ko no jums pieprasÄ«tu, ar vieglu roku attaisnosiet visus sev lÄ«dzÄ«gos un gavilÄ“siet, kad šÄ« vara iznÄ«cinās visus tos, kas no jums atšÄ·iras.

Bet uzrakstÄ«t vienalga vajadzÄ“s. AtšÄ·irÄ«bā no Vizmas Belševicas IndriÄ·a man nav ne mazākās cerÄ«bas, kur nu vÄ“l ticÄ«bas, ka kādreiz jÅ«s atnāksiet no kārtÄ“jo reizi pelnu vÄ“jos izvÄ“dÄ«tām mājām un kaut ko pārmetÄ«siet, - pat tam jÅ«s bÅ«siet par gļēvu. DrÄ«zāk jÅ«s savstarpÄ“ji kausieties pelnos par apdegušÄm garozām. Bet es vismaz bÅ«šu jÅ«s brÄ«dinājis. Tādiem kā jÅ«s sava valsts nepienākas, un ļoti iespÄ“jams, ka šÄds brÄ«dis pienāks vÄ“l jÅ«su, dzimtcilvÄ“ku pÄ“cteči, dzÄ«ves laikā.

Novērtē šo rakstu:

0
0