Iesaki rakstu:

Pāris gadus pret nāves „prihvatizācijas” tÄ“vs un Andra ŠÄ·Ä“les kompanjons, „tiesāšanās Ä·Ä“Ä·a” diriÄ£ents Andris GrÅ«tups izdeva savu pÄ“dÄ“jo – „slepeno grāmatu”. Aptuveni simt eksemplāru tirāžā izdotā grāmata ar nosaukumu „Katarse”, kuru autors dÄ“vÄ“ja par savu „grÄ“ksÅ«dzi”, tika tikai dāvināta „Ä«pašiem” cilvÄ“kiem, - pie tās netika pat GrÅ«tupa advokātu biroja kolÄ“Ä£i. Å…emot vÄ“rā aktualizÄ“jušos „ebreju kompensāciju” jautājumu, kā arÄ« GrÅ«tupa sarežģītās attiecÄ«bas ar šo kopienu, Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentu no šÄ«s „slepenās grāmatas”, kas veltÄ«ts tieši ebrejiem.

„Ebreji ir visur. ArÄ« šajā grāmatā. Gan galvenajās lomās, gan avanscÄ“nā. Bez viņiem darbam pietrÅ«ktu krāsas un garšas. Ä»oti kolorÄ«ti un Ä«patni. Ebreji Latvijā dzÄ«vojuši un dzÄ«vos. Par viņiem arÄ« rakstu. Ne tikai par latviešiem un krieviem. ArÄ« par ebrejiem!

Interese aizsākās deviņdesmito gadu vidÅ«. Nopirku kādu ebreju grāmatu un izlasÄ«ju. Atklāju sev jaunu pasauli. Tik tuvu un saprotamu. Sāku meklÄ“t citus darbus. Lasiju cauriem vakariem. Kā atnāku no darba, tā gultā un lasu. DzÄ«voju ebreju pasaulÄ“. Šo to atzÄ«mÄ“ju, pierakstu un iegaumÄ“ju. AizrautÄ«ba dziļa un nepārvarama. GandrÄ«z vai mānija. Tik interesanta pasaule! BezgalÄ«ga un dziļa. Kā tāds pasaules okeāns.

Arī advokāta darbā sastapos ar ebrejiem. Jau no padomju laikiem. Ebreju pārpārēm. Visi dzīvi un kustīgi. Acis zibsnī un mirdz. Pārrunājām tīri profesionālas lietas. Mani kolēģi bārstīja asprātības. Stāstīja ebreju jociņus un anekdotes. Piesauca "mūžīgos žīdus" un citus ebreju folkloras tēlus. Ieklausījos un iegaumēju. Ar laiku iemācījos tāpat kā viņi... Tikpat sulīgi un smieklīgi. Kolēģi brīnījās: "Kā tu zini?! Kas tev mācīja?" Parasti atjokoju. Atbildēju kaut ko nenozīmīgu.

Vienreiz uz biroju atnāca lielas krievu avÄ«zes redaktors. ŠÄ·iet, ka Gurovs. PÄ“c tautÄ«bas ebrejs. Taču savu ebrejÄ«bu rÅ«pÄ«gi slÄ“pa.

Gurovs atnāca, lai gatavotu interviju. Par likumiem, saimnieciskiem jautājumiem un politiku. Iesāka ar ebreju jociņiem un asprātībām...

Atbildi parādā nepaliku — komentÄ“ju redaktora teikto — tā ir ebreju paruna, tas nāk no jÅ«daisma Ä“tikas u.tml.

Gurovs iepleta acis, bet vēl īsti nesaprata...

"Zināt...?" iesāka redaktors, "Vaira Vīķe-Freiberga mums nav autoritāte..."

"Pareizi!" piekritu zibenīgi. "Necel sev elkus! Tā māca Svētie raksti. Arī tas ir jūdaisms."

Puisis apjuka. Viņa asistente — jauna ebreju meitene — pietvÄ«ka un apmulsa. Tādu intervijas pagriezienu viņa nav gaidÄ«jusi.

Redaktors nepadevās. Gluži pretēji! Devās pretuzbrukumā.

"Advokāta kungs!" turpināja oponents. "Vislabākie advokāti ir ebreji!"

To pateicis, Gurovs vÄ“rās izaicinoši. AcÄ«s intrigas uguntiņas: "Nu gan es izsitÄ«šu to GrÅ«tupu no sliedÄ“m...! Autoritāte ies pa gaisu...! Sāks protestÄ“t. Teiks, ka tā vis nav, ka vienÄ«gi ebreji...

Taču es — nÄ“! Gluži pretÄ“ji.

Piekritu. "Tā tas ir! Arī es savam skolotājam, izcilam padomju ebrejam, esmu veltījis grāmatu. Jūs to nezinājāt?!"

Piegāju pie grāmatu plaukta, izņēmu "Tiesu prakses un komentāru" pirmo grāmatu, uzšÄ·Ä«ru un parādÄ«ju... Grāmatā melns uz balta: veltÄ«jums JÅ«lijam Gilmanam. Vienam no labākajiem Latvijas advokātiem.

Redaktors pavisam apstulba.

Šoreiz es neatlaidos. UzbÄ“ru vÄ“l ogles...! SmaidÄ«dams pajautāju, vai ir kāda valsts, kurā viņš justos kā mājās.

Zemtekstā domāju Izraēlu.

Gurovs sarāvās. Brīdi manī vērās. Saņēmās un lepni atcirta: "Latvija...! Tā ir Latvija!"

Abi sākām smieties. Tālākā saruna jau raita un lietišÄ·a.

Redaktors par mÅ«su sarunu droši vien izstāstÄ«ja saviem ciltsbrāļiem. Un tā viss sākās... Mani sāka aicināt uz dažādiem ebreju svÄ“tkiem. Vienreiz pat iededzu Hanukas svečturi. Tas rabÄ«na nopelns. Vecais Barkāns manā birojā biežs viesis. Nāca skaidrot juridiskas lietas. Vienreiz palÅ«dza sponsorÄ“t kādu grāmatu par Latvijas sinagogām. Es rabÄ«nam korekti atteicu — kāpÄ“c man jādod nauda? Neesmu ebrejs. Vai tad ebreju uzņēmÄ“ji un baņķieri nevar palÄ«dzÄ“t...?!

Pats Barkāns — it kā vienkāršs vÄ«riņš... Ä»oti gudrs un vÄ“rÄ«gs. DienÄ“jis IzraÄ“las armijā... ĪpašÄs vienÄ«bās... DzÄ«ves pieredze milzÄ«ga. ArÄ« iemaņas un prasmes izkoptas. Ar rabÄ«nu sarunas atklātas un interesantas. Es pat atceros, kā viņš smaržoja. Tāds Ä«patns sviedru aromāts.

Iepazinu arÄ« citus laicÄ«gus un garÄ«gus ebreju vadoņus. UzrakstÄ«ju plašu noveli par AlfrÄ“du Dreifusu. Atsauksmes pozitÄ«vas. ArÄ« profesors Stranga mani uzteic — esot uzrakstÄ«jis interesantu darbu! Jau vÄ“lāk vÄ“sturnieks MarÄ£ers Vestermans atzina, ka stāsta nobeigums viņam nepatÄ«k. Nevar Ä«sti saprast, vai Dreifuss vainÄ«gs, vai nÄ“...! Tā vien tikai detaļa...

Kad izdevu savu "Beilisādi", ebreju sabiedrÄ«bā šoks: no kurienes tam GrÅ«tupam šÄdas zināšanas? Kā viņš ticis pie unikāliem arhÄ«vu materiāliem? Starp citu, šo jautājumu man uzdeva arÄ« sakarā ar citām grāmatām. Taču šoreiz par Beili! KāpÄ“c darbā minÄ“tie secinājumi atšÄ·iras no vispārpieņemtajiem? Sakramentāls jautājums.

AtbildÄ“ju, ka vispārpieņemtas lietas mani neinteresÄ“. "Vispārpieņemtais" nereti ir tikai izdoma un tradÄ«cija. Nekas vairāk! Kāda cilvÄ“ka radÄ«ta mitoloÄ£ija. Beiļa mÄ«tu radÄ«ja jurists Tagers un izbijis žurnālists Brazuļ-Bruškovskis. Vai man jāseko šo cilvÄ“ku izdomai? NÄ“! Es pats lasÄ«ju arhÄ«va papÄ«rus. IzstudÄ“ju trÄ«sdesmit kilogramus. Svarā neietilpst monogrāfijas, brošÅ«ras, žurnālu un avīžu raksti. Vien arhÄ«va dokumenti.

Izlasīju, pārbaudīju, salīdzināju, izmērīju, nosvēru un izdarīju secinājumus. Varu atbildēt par katru vārdu, zilbi un burtu! Par katru teikumu. Patiesība man svarīgāka par mītu.

Tā vārds pēc vārda, grāmata pēc grāmatas un manas attiecības ar ebreju kopienu pasliktinājās.

ArÄ« par KonstantÄ«na ÄŒakstes pieminekli sastrÄ«dÄ“jāmies. Kāds ebrejs Gombergs vÄ“lÄ“jās RÄ«gas centrā novietot PÄ“teri Pirmo. Antifašista vietā nolikt imperiālistu... Gombergam palÄ«gos Dolgopolovs. Ari ebrejs. Viens no RÄ«gas varasvÄ«riem... Varens kokteilis. Ir gan dÄ«vainas tās ebreju asinis... Antifašista vietā imperators!!! VarbÅ«t tā bija atbilde Rolanda statujai? Atbilde baltvāciešiem? VarbÅ«t...?! Ja tā..., rÄ«cÄ«ba loÄ£iska un pārdomāta. Iecere grandioza un zÄ«mÄ«ga.

ProtestÄ“ju un nepieļāvu. Rezultātā čiks vien sanāca. Nav ne antifašista, ne imperiālista! Tukša vieta...

Kad iebildu pret ebreju Ä«pašumu netaisnÄ«gu restitÅ«ciju, es viņu acÄ«s rÅ«dÄ«ts "antisemÄ«ts" un naidnieks. Žults un naida straumes. IznÄ«cinoši raksti krievu presÄ“...

UztvÄ“ru to mierÄ«gi. Esmu rÄ«kojies vien godÄ«gi un taisnÄ«gi. Žēl latviešu! KāpÄ“c viņiem jāmaksā? KāpÄ“c jāuzņemas sveša vaina? KāpÄ“c jārada pazemÄ«bas un padevÄ«bas apziņa? Vai latviešiem ar lÄ«dzšinÄ“jo bagāžu nepietiek?! Pietiek! Un vÄ“l atliek...!

CilvÄ“ki atbalstÄ«ja mani. To jutu gan atsauksmÄ“s, gan ielu sarunās. Sveši cilvÄ“ki pienāk un saka: "Paldies!" VÄ«ri, garām ejot, noņem cepuri, sievietes uzsmaida. Jau pÄ“c acÄ«m redzu, ko viņi par mani domā.

NevÄ“los bÅ«t oriÄ£ināls... TāpÄ“c minÄ“šu arÄ« divas ebrejietes. Simpātiskas un varenas sievietes. Viena no viņām tolaik vadÄ«ja kādu lielu krievu avÄ«zi. VienmÄ“r mani balstÄ«ja un aizstāvÄ“ja. Skaista un eleganta dāma. Savulaik tincināja par ebrejiem.

"Andri, ja tev dzimtā ir kāds kristīts ebrejs, tad pasaki. Ko tur slēpt?" smaidot ieprasījās Ksenija.

Vai jautājums nevietā un nelaikā? Nē! Pilnīgi vietā. To diktē normāla cilvēciska interese... Arī ebreju solidaritāte to prasa. Kā teiktu Rozanovs:

"Asinis... Ebreju asinis... Tās vārās un mutuļo... Nervozē un satraucas... Pārdzīvo un nīst..."

AtbildÄ“ju godÄ«gi, ka nezinu. Ulda Ģērmaņa vārdiem — sniegs aizputinājis visas pÄ“das... Eju pa aizputinātām pÄ“dām. MeklÄ“ju zÄ«mes un skaidroju. Kad ceļu atradÄ«šu, atbildÄ“šu.

Otra mana simpātija — kursabiedrene Ella. Mana karstā atvasara. Ellai imponÄ“ja mana aizrautÄ«ba. Mana ebreju mānija. Meitene man lÄ«dzÄ“ja un atbalstÄ«ja. DvÄ“seles kontakts izcils. Sapratāmies no pusvārda. Runājām ļoti atklāti. Gan par ebrejiem, gan latviešiem. Ja sveša auss to dzirdÄ“tu, pārbÄ«tos...

"Tu jau zini par maniem tautas brāļiem vairāk nekā es," uzteica Ella. Un pÄ“kšÅ†i negaidÄ«ts jautājums:

"Saki, Andri, vai es tiešÄm izskatos pÄ“c tipiskas ebrejietes?"

"Izskaties gan..." iesmējos.

Nezinu, vai mana atbilde viņu sarūgtināja. Varbūt meitene vēlējās būt citāda...? Ne tik ebrejiska? Varbūt...

Jaunībā pēc kāda kautiņa gulēju stomatoloģiskajā poliklīnikā. Lūdzu dakteriem izlabot manu salauzto degunu. Noņemt rētaudus un uzspodrināt "fasādi".

Ārstējās arī kāds jauns ebrejs. Viņam nepatīk dzimtais deguns! Pārāk līks! Pārāk ebrejisks!

Degunu ārsti iztaisnoja. Puisis varen priecÄ«gs. Taču pÄ“c dažām dienām deguns no jauna saliecās... VÄ«rietis panikā. Ebreju asinis stiprākas par medicÄ«nu un dakteriem...”