Iesaki rakstu:

AizvadÄ«tajā nedēļā 61 Saeimas deputāts nobalsoja par 40 miljonu eiro lielas apšaubāmas „kompensācijas” piešÄ·iršanu „ebreju kopienai” saistÄ«bā ar zaudÄ“tajiem Ä«pašumiem. Pašlaik, kad jau šomÄ“nes klajā nāks IndriÄ·a Latvieša jaunā romāna „Nāve” pirmā daļa, šis notikums liek atcerÄ“ties iepriekšÄ“jā „Baiļu” sÄ“rijas romānā „Nauda” aprakstÄ«tās „caurcaurÄ“m izdomātās” norises ap „austrumnieku krievžīdiem” un to interesÄ“m, - Pietiek publicÄ“ četras nodaļas no šÄ«s grāmatas.

43. nodaļa

Sen, tiešÄm sen Ilmāram RimÄ“vičam nebija gadÄ«jies satikt šo, kā nezinātājam varÄ“ja šÄ·ist, tik simpātisko, dzÄ«vespriecÄ«go un komunikablo kungu aci pret aci, turklāt divatā vien.

“Austrumu bankas” padomes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks, bankas padomes priekšsÄ“dÄ“tāja un lielākā akcionāra māsas vÄ«rs, bankas valdes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieka tÄ“vs un bankas trešais lielākais akcionārs, tad vÄ“l arÄ« bankas Labdaru fonda padomes priekšsÄ“dÄ“tājs un visbeidzot – vienas no Latvijas ebreju organizācijām vadÄ«tājs.

RimÄ“vičam nekad nebija bijis ne laika, ne intereses iedziļināties šajās Latvijas nedaudzo pārpalikušo ebreju aizrautÄ«gajās nesaskaņās, kurās reizÄ“m pa gaisu lidoja pat izrautu matu šÄ·ipsnas, taču to gan viņš zināja, ka Arkādijam Zaharenko šajos kašÄ·os ir nozÄ«mÄ«ga loma.

Vienu slavÄ“ts, otru nÄ«sts, šis ārÄ“ji bezgala jaukais un patÄ«kamais cilvÄ“ks bija nopietna figÅ«ra ne tikai pašmāju ebreju dzÄ«vÄ“ vien. Kuram, ja ne RimÄ“vičam, bija zināt, ka tieši starptautisko ebreju organizāciju aizstāvÄ«ba bija viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ “Austrumu banka” joprojām bija pie dzÄ«vÄ«bas. Atbrauca pie Puntiņa kunga un vÄ“l citiem kungiem delegācija, pavaimanāja, padraudÄ“ja – un re, kā…

Zaharenko kungs tiešÄm bija komunikabls un smaidÄ«gs, ar visiem bezgala draudzÄ«gs, taču realitāte bija pilnÄ«gi cita, un RimÄ“vičs to lieliski zināja. PatiesÄ«bā Arkādijs Zaharenko bija no tiem cilvÄ“kiem, kam labāk pirkstus mutÄ“ nebāzt, – nokodÄ«s ar visu roku vismaz lÄ«dz elkonim un pat uzdzert nepaprasÄ«s.

Kas attiecās uz naudas lietām, tad to, ka RimÄ“vičam savulaik bija izdevies izspiest no “austrumnieku” krievžīdiem ikmÄ“neša simtiņa maksājumu, viņš uzskatÄ«ja par vienu no saviem izcilākajiem, tā sacÄ«t, sportiskajiem sasniegumiem. Tas bija apmÄ“ram tāpat kā pierunāt krokodilu atdot daļu no vistas, kas jau aprÄ«ta un pa pusei sagremota. Vai pitonu – atrÄ«t trusÄ«ti.

Jā, jā, tieši krievžīdiem, citādi nepateiksi. RimÄ“vičs nebija nekāds antisemÄ«ts, taču viņš mūžā bija saticis dažādus ebrejus un labi zināja, ar ko tie var atšÄ·irties. Bija principiāli ļaudis, kuri, neraugoties uz personiskām nesaskaņām, tomÄ“r radÄ«ja zināmu cieņu un respektu. Un bija šÄdi te krievžīdi, no kuriem tāpat kā no katra otrā krievlatviešu uzņēmÄ“ja varÄ“ja sagaidÄ«t jebkuru draņķību pat niecÄ«gas summiņas vārdā.

Jau vecajos laikos RimÄ“vičs bija ar vāji slÄ“ptu nepatiku vÄ“rojis, kā šÄ« krievžīdu Ä£imenÄ«te, kura tālajos deviņdesmitajos savu “banku” bija sākusi kaut kā prihvatizÄ“ta bÄ“rnudārza Ä“kā, klientus bieži vien nevis vienkārši noslauc, bet nolupina kā sÄ«polus – tā, ka no klienta biznesa un Ä«pašumiem pat apgrauzta serdÄ«te pāri nepaliek.

Procenti, jauni procenti, soda naudas, Ä·Ä«lu atņemšana – tā visa bija ierasta lieta Latvijas banku nozarÄ“. KamÄ“r tev viss gāja labi, ar attiecÄ«bām jums viss bija kārtÄ«bā, bet, tikko kaut kas aizgāja greizi, no tevis nodÄ«rāja visu un vÄ“l ar uzviju.

TomÄ“r “Austrumu banka” izcÄ“lās pat šajā vidÄ“. Šie krievžīdi, kas sevÄ« bija apvienojuši sliktākās Ä«pašÄ«bas, kuras slikti cilvÄ“ki piedÄ“vÄ“ja abām nācijām, pilnā nopietnÄ«bā uzskatÄ«ja, ka viņiem ir tiesÄ«bas ne tikai uz kredÄ«tu procentiem, bet arÄ« uz daļu no savu klientu peļņas.

Laika gaitā bankas akcionāru sastāvs bija pamainÄ«jies. Visiem, kuri dzÄ«voja ilÅ«zijās par to, kā “apvienotā žīdu nācija valda pasauli”, vajadzÄ“ja bÅ«t klāt, kad vieni no “Austrumu bankas” akcionāriem, izmantojot krÄ«zes apstākļus, brutāli uzmeta otrus. Un kā vieni, tā otri bija tieši izredzÄ“tās tautas pārstāvji…

Bankas saimnieks gan jau daudzus gadus bija viens un tikai viens – Zaharenko sievasbrālis LeonÄ«ds Eserkins. Aukstas, ciniskas, bezbailÄ«gas smadzenes, kuru Ä«pašnieks necieta publicitāti un jau deviņdesmitajos gados bija slavens ar to, ka viņam attiecÄ«bās ar bandÄ«tiem nevajadzÄ“ja nekādu “rešalu” – pats visu spÄ“ja nokārtot ar visdažādākajām metodÄ“m.

RimÄ“vičam gan par šo kungu bija zināms vÄ“l šis tas – piemÄ“ram, skaidrs apliecinājums tam, ka nauda vien laimi nenes, it Ä«paši, ja tā bija sapelnÄ«ta šÄdā veidā. Sieva alkoholiÄ·e, dÄ“ls narkomāns, kurš turklāt izraidÄ«ts no Amerikas un bijis spiests tur atstāt savu dÄ“lu – Eserkina mazdÄ“lu. Ebrejiem Ä£imene vienmÄ“r bijusi Ä«paši svarÄ«ga, tāpÄ“c RimÄ“vičs varÄ“ja aptuveni iedomāties, kā jutās Eserkins.

“Austrumnieki” atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam bija Ä«paši nesimpātiski vÄ“l viena iemesla dēļ. Viņš Latvijā nezināja nevienu citu kredÄ«tiestādi, kuras saimnieki tik skaidri demonstrÄ“tu – šÄ« nav mÅ«su valsts!

Jā, arÄ« RimÄ“vičam te daudz kas nepatika. ArÄ« RimÄ“vičs šeit ļoti bieži jutās kā Ä“rglis kurkuļu dÄ«Ä·Ä« – viņa vÄ“riens un intelekts prasÄ«ja pilnÄ«gi citus plašumus. TomÄ“r viņš novÄ“rtÄ“ja vietu, kas viņam nodrošināja statusu un iztiku, kamÄ“r “Austrumu” krievžīdi gandrÄ«z vai atklāti deklarÄ“ja: mums patiesÄ«bā nav nekāda sakara ar šo valsti, izņemot vienÄ«gi to, ka mÄ“s te kādu laiku sekmÄ«gi varam taisÄ«t biznesu!

LÅ«k, lÅ«k – “kādu laiku”. FebruārÄ« šis “kāds laiks” bija beidzies. Bija gan nolemts “austrumniekus” pasaudzÄ“t, taču, kur malku cÄ“rt, tur skaidas lec. Melnais caurums, kurš stingri atbilstoši RimÄ“viča plānam sevÄ« iesÅ«ca “CBLV banku”, gandrÄ«z, gandrÄ«z parāva lÄ«dzi arÄ« Eserkina un Zaharenko lolojumu – un nekādi starptautisko ebreju kantoru aizlÅ«gumi nebÅ«tu palÄ«dzÄ“juši. IespÄ“jams, bÅ«tu arÄ« parāvis, ja ne krievžīdu Ä«pašie talanti, – RimÄ“vičs bija pārliecināts, ka viņi bÅ«s gatavi uz jebkuru nelietÄ«bu, lai paglābtu savu biznesu, un nekļūdÄ«jās.

Nauda no “Austrumu bankas” plÅ«da prom fantastiskos apmÄ“ros. SÅ«ci vajadzÄ“ja aizdambÄ“t, un eserkini-zaharenki izdomāja vÄ“l fantastiskāku veidu, kā to panākt. ApmÄ“ram mÄ“nesi pÄ“c RimÄ“viča negadÄ«juma un “CBLV” faktiskās slÄ“gšanas “austrumnieki” visiem saviem “aizdomÄ«gajiem” – faktiski tiem, kuriem kontos bija nauda, – nerezidentu klientiem paziņoja, ka sāks viņu pārbaudi. Un pārbaudes laikā konti, protams, nebÅ«s pieejami…

VÄ“l vairāk, krievžīdi izdomāja novatorisku veidu, kā vÄ“l uz atvadām nopelnÄ«t uz šiem klientiem, kurus viņiem tāpat nāktos zaudÄ“t. Par konta apkalpošanu katru mÄ“nesi no klienta tiek iekasÄ“ti tÅ«kstoš eiro, kas bija vismaz desmitreiz vairāk nekā vidÄ“jās tirgus cenas, bet par tādu maksājumu dokumentu iesniegšanu, kurus banka var nepieņemt, – pieci simti.

Citiem vārdiem sakot, “austrumnieki” savus klientus nolika situācijā, kad viņu konti ir arestÄ“ti, no tiem katru mÄ“nesi tiek ieturÄ“ti tÅ«kstoš eiro un vÄ“l piecsimt eiro par katru dokumentu, ko banka pÄ“c saviem uzskatiem nepieņem. Vienoties nevar, sniegt prasÄ«bu tiesā nevar, jo nav vÄ“l beigusies nerezidentu “tÄ«rÄ«bas” pārbaude, kuru apstiprinās visi sargsuņi, ieskaitot uzraudzÄ«bu, ko vada tas pats Puntiņa kungs.

Tā nu krievžīdu klienti mÄ“nešu mÄ“nešiem varÄ“ja noskatÄ«ties, kā viņu kontus pamazām iztÄ«ra pati banka un kā viņu pašu biznesi bez iesaldÄ“tās naudas iet dibenā. Turklāt pat paši bankas darbinieki intensÄ«vi izplatÄ«ja baumas, ka no tās palikusi pāri tikai čaula, un arÄ« tas bija precÄ«zs un cinisks aprÄ“Ä·ins.

RimÄ“vičs labi varÄ“ja iedomāties šÄda “Austrumu bankas” klienta noskaņu: tevi drāž visos iespÄ“jamos veidos, tu jau sāc domāt, ka bÅ«si pazaudÄ“jis pilnÄ«gi visu – un tad pie tevis piesakās kāds krievžīdu pārstāvis, kurš saka: tā un tā, iemaksā tik un tik, lai tavs konts tiktu atsaldÄ“ts, un vÄ“l atdod mums, piemÄ“ram, trÄ«sdesmit procentus, lai saņemtu pārÄ“jo – vai varbÅ«t arÄ« nesaņemtu, bet uz dažiem gadiem noliktu depozÄ«tā…

Žēl gan RimÄ“vičam šo “austrumnieku” klientu nebija ne kripatas, – paši labi zināja, kur bāžas ar savu nez kur nez kā iegÅ«to naudu. Savulaik viņš savu iespÄ“ju robežās šiem eserkiniem bija palÄ«dzÄ“jis – vai, pareizāk sakot, nedarÄ«jis neko sliktu –, jo pÄ“c zināmām pārrunām un variantu demonstrÄ“šanas šie bija sākuši kārtÄ«gi maksāt ikmÄ“neša nodevu. Bet tagad… tagad bija cita runa.

GodÄ«gi runājot, patiesÄ«bā viņam tieši šobrÄ«d galva gāja riņķī no visa tā, kas faktiski vienlaikus bija jāorganizÄ“, jākārto un vienkārši jāpārdomā, lai nekļūdÄ«tos brÄ«dÄ«, kad kļūdÄ«ties nedrÄ«kstÄ“ja.

Vispirms jau uz priekšu bija jāvirza viņa “CBLV” plāns – figÅ«ras bija izvietotas, bet akli nedrÄ«kstÄ“ja uzticÄ“ties nevienam. Ne Dibuā, ne Lezdiņam un viņa aprÅ«pÄ“jamajiem bābiešiem, ne Naudsepam ar viņa varzu, ne Timotijam, ne Veroni, ne vÄ“l dažiem cilvÄ“kiem, par kuriem labāk bija pat nedomāt. Turklāt vajadzÄ“ja sākt domāt arÄ« par kandidatÅ«ru likvidatora postenim, – tādu kļūdu kā ar Runku otrreiz atkārtot nedrÄ«kstÄ“ja.

Runkus… jā, arÄ« tā bija nopietna tÄ“ma. Ja pieņem, ka tieši mazais draņķis bija noorganizÄ“jis ielaušanos viņa mājā un seifa iztÄ«rÄ«šanu, tad kur viņš bija licis visu pārÄ“jo seifa saturu? Vai arÄ« – kur to bija licis kāds cits? PiemÄ“ram, iznirelis Durašs?

Seifā bija glabājušÄs pāris lietas, kam Ä«sta nozÄ«me bija tikai zinātāja acÄ«s – un šÄdu zinātāju visā valstÄ« bija labi ja pāris. BÅ«tu vienkārši lieliski tās atgÅ«t – bet pajautāt ko tādu Durašam automātiski nozÄ«mÄ“tu apliecināt šo mantiņu vÄ“rtÄ«gumu. NÄ“, steigties šeit nekādā ziņā nedrÄ«kstÄ“ja.

Tad vÄ“l šÄ«s noklausÄ«šanās iekārtas, kas, izrādās, gadiem ilgi bija uzstādÄ«tas viņa mājās. KAB tas noteikti nebija – tad kaut kas jau bÅ«tu uzpeldÄ“jis pratināšanās. Bet kas tad? Durašs, neraugoties uz pieteikšanos sarunai burtiski pāris stundas pÄ“c iekārtu atrašanas, par tām nebija pat iepÄ«kstÄ“jies. VarbÅ«t tiešÄm tā bija tikai sagadÄ«šanās? Kurš tad? Kurš bija gadiem ilgi noklausÄ«jies un tad Ä«stajā brÄ«dÄ« ziņas par RimÄ“viča plāniem aiznesis Veroni? Un varbÅ«t ne tikai Veroni vien?

It kā ar to bÅ«tu par maz, vÄ“l bija arÄ« bez pÄ“dām pazudušais Mortensons, tad tÄ«ri sadzÄ«viskais finanšu trÅ«kums, jā, protams, arÄ« RimÄ“viča paša kriminālprocesi. Kas tur notika, ar ko bija skaidrojams apklusums – versijas bija, bet Ä«stas skaidrÄ«bas nebija. Un, protams, šobrÄ«d pats, pats galvenais, pat par “CBLV” plānu svarÄ«gākais, – Duraša ieraksti.

NevarÄ“tu teikt, ka RimÄ“vičs bijušajam KABistam, tagadÄ“jam jaunajam un daudzsološajam politiÄ·im, bÅ«tu noticÄ“jis simtprocentÄ«gi. Taču viss sakrita, un arÄ« demonstrÄ“tais ieraksts pilnÄ«gi noteikti bija Ä«sts.

Protams, pastāvÄ“ja variants, ka Durašs vÄ“l var pārdomāt, mÄ“Ä£ināt ierakstus pārdot pa daļām, pašantažēt gan RimÄ“viču, gan citus “Spāru” sarunu dalÄ«bniekus, no kuriem dažus RimÄ“vičs zināja un vÄ“l dažus nojauta.

Bet nÄ“, nez vai. Šie menti vienmÄ“r savā bÅ«tÄ«bā bija aprobežoti, viņiem pietrÅ«ka mÄ“roga, vÄ«zijas izjÅ«tas, fantāzijas lidojuma – un piedevām bieži vien viņi bija vienkārši gļēvi. Tā ka tad, kad Durašs bija ierunājies par miljonu, RimÄ“vičs patiešÄm ticÄ“ja, ka tas ir KABista sapņu un cerÄ«bu augstākais lÄ«menis, nekas vairāk viņa paurÄ« vienkārši neievietojas.

Nedaudz biedÄ“joša gan bija Duraša ieminÄ“šanās, ka, šÄ·iet, viņš varÄ“šot piedāvāt ne tikai “Spāru” sarunas vien, bet vÄ“l šo to, kas varÄ“tu bÅ«t tapis kāda bijušÄ prezidenta rezidencÄ“ kaut kur Gaujas vai Amatas krastos. Vai tiešÄm viņi bÅ«tu tikuši arÄ« lÄ«dz “Mājiņām”? Un vai tiešÄm SmÄ“les senilā marionete VÄ“rziņš bija izrādÄ«jies slÄ«pāks, nekā varÄ“ja iedomāties? Vai arÄ« viņu bija izmantojis kāds cits?

Bet lielos vilcienos tas neko nemainÄ«ja. Ja “Spāru” ieraksti nāks atklātÄ«bā, vairs nebÅ«s svarÄ«gi – ir kaut kas ierakstÄ«ts arÄ« “Mājiņās” vai ne. Un otrādi – ja Durašs pārdos vienus ierakstus, viņš bÅ«s gatavs pārdot arÄ« otrus. Runa bÅ«s tikai par naudu – un tas pašlaik bija jautājums numur viens. DrošÄ«bas dēļ labāk bÅ«tu turÄ“t gatavÄ«bā divus miljonus, nevis tikai vienu. Nu, vismaz pusotru. Gan jau reizÄ“m šie menti spÄ“ja ne tikai atņemt un dalÄ«t, bet arÄ« saskaitÄ«t…

– Sveicināti, Zaharenko kungs, mums vajadzÄ“tu vienu svarÄ«gu lietu pārrunāt! – RimÄ“vičs vÄ“rsās pie viņam iepretim sÄ“došÄ kunga ar kuplo sirmu matu cekulu un tam piesprausto ebreju cepurÄ«ti. – Ä»oti svarÄ«gu mums visiem. SvarÄ«gu un izdevÄ«gu.

44. nodaļa

Saruna ar “Austrumu bankas” padomes priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieku, trešo lielāko akcionāru, vietÄ“jās ebreju kopienas šišku un ko tik vÄ“l ne Arkādiju Zaharenko sākās galÄ«gi ne tā, kā RimÄ“vičs to bija iedomājies. Kaut iedomājies viņš bija nudien daudzus un dažādus tās variantus.

Tā vietā, lai sāktu sarunu ar formāli draudzÄ«gu aprunāšanos par to, kā aug bÄ“rni un cik grÅ«ti šajos grÅ«tajos laikos ir saglabāt normālas cilvÄ“ciskas attiecÄ«bas, Zaharenko kungs, nezaudÄ“jot savu mūžīgo viltus draudzÄ«gumu, izvilka no žaketes iekškabatas dažas datorraksta lapiņas un pasniedza tās RimÄ“vičam.

– LÅ«k, Ilmāra kungs… – Viņi savstarpÄ“jā komunikācijā vienmÄ“r izmantoja šÄdas uzrunas, kas balansÄ“ja pa vidu starp oficiozumu un viltus draudzÄ«gumu. – Man te kolÄ“Ä£is lÅ«dza nodot jums tādu mazu failiņu. Runā, ka tāds kopā ar vÄ“l citiem dokumentiem pašlaik klÄ«stot apkārt… MeklÄ“jot pareizās rokas…

RimÄ“vičs ieskatÄ«jās datorizdrukā uz parastām rakstāmpapÄ«ra lapām bez kādām norādÄ“m par autoru vai izcelsmi. PāršÄ·Ä«ra otro lapiņu, trešo, tad atgriezās pie pirmās un sāka lasÄ«t jau kārtÄ«gi. AcÄ«mredzot tas bija tieši tas, ko no viņa sagaidÄ«ja viesis.

Fails ar nosaukumu “Uzziņas materiāls – OBJEKTS I. R.”.

“Pārbaudot OBJEKTU pa uzskaites kartotÄ“kām, viennozÄ«mÄ«ga atbilde par to, ka viņš atrodas aktÄ«vā uzskaitÄ“ kā “avots”, netika saņemta, taču kolÄ“Ä£u paaugstinātā interese no FSB 1. daļas (izlÅ«košana), tomÄ“r liek domāt par to, ka OBJEKTS pašlaik ir “uz aktÄ«viem kontaktiem”, taču tie ir dziļi nošifrÄ“ti. Par to, ka OBJEKTS ir operatÄ«vās attiecÄ«bās, liecina kategorisks aizliegums veikt pret viņu jebkāda veida operatÄ«vus pasākumus.

Kā pārbaudes gaitā izdevās noskaidrot, pirmie operatÄ«vie kontakti ar OBJEKTU bijuši vÄ“l laikā, kad eksistÄ“ja PSRS, konkrÄ“ti, pirms izbraukšanas uz mācÄ«bām ASV. PÄ“c avota rÄ«cÄ«bā esošÄs informācijas, ar OBJEKTU attiecÄ«bas uzturÄ“ja Jānis Bukāns.

PÄ“c avota rÄ«cÄ«bā esošÄs informācijas, tajā laikā saistÄ«bā ar OBJEKTA profesionālo darbÄ«bu ticis strādāts uz nākotni. VarbÅ«t viņu ne tik daudz bija plānots izmantot Ä«slaicÄ«gas informācijas iegÅ«šanas, bet gan ietekmes ziņā. Tieši tādā kontekstā, lai nepieļautu nevÄ“lamu attieksmi attiecÄ«bā uz vienu vai otru finanšu iestādi, kurās bija un ir Krievijas valsts intereses.

Kā spilgtākais piemÄ“rs tam esot “Marex bankas” likvidācija (I. Podmanis) un vÄ“lāka pārdošana ASV investoriem. Nav noslÄ“pums, ka šajā bankā glabājies ar Krieviju saistÄ«ts kapitāls, kura daļa pÄ“c kraha sākuma bija “jāizved” attiecÄ«gajā laikā un attiecÄ«gajā virzienā.

PÄ“c iegÅ«tās informācijas, OBJEKTS ar viņa rÄ«cÄ«bā esošiem instrumentiem nostrādājis ļoti labi, faktiski neliekot šÄ·Ä“ršÄ¼us procesam. Vai tas bijis uzdevums, avots neņemas spriest. Protams, naivi bÅ«tu uzskatÄ«t, ka OBJEKTS ir vienÄ«gais “vaininieks” bankas krahā, un viņš noteikti nebija vienÄ«gais izpildÄ«tājs visā operācijā.

Par nozÄ«mÄ«gu posmu, pÄ“c avota izteikumiem, OBJEKTA biogrāfijā ir uzskatāms darbs korporācijā “BAIBA”, kurā strādāja daudzi “kantora”, it Ä«paši 1.daļas, darbinieki, kuri tad arÄ«, iespÄ“jams, veica OBJEKTA uzraudzÄ«bu un audzināšanu. Šo OBJEKTA darbÄ«bas posmu viņš pats no savas oficiālās biogrāfijas (CV) ir izslÄ“dzis.

Kā zināms, ar “BAIBU” saistÄ«tās “Depozitārija bankas” vadÄ«tājs Raits Bailis arÄ« bija operatÄ«vās attiecÄ«bās ar VDK. Kā uzskata avots, bankas lÄ«dzekļu izvešanā uz Krieviju ne maza loma varÄ“ja bÅ«t OBJEKTAM, kurš jau tajā laikā bija pašreizÄ“jā amatā.

Cik zināms avotam, tad R. Bailis un OBJEKTS bijuši ļoti labi paziņas. PÄ“c avota domām, ko apstiprina arÄ« iegÅ«tās informācijas analÄ«ze, “BAIBA” varÄ“ja bÅ«t kāda Krievijas radÄ«tās rezidentÅ«ras sastāvdaļa.

Diezgan sÄ«ki esot izpÄ“tÄ«ta OBJEKTA personÄ«ba. Tam, pÄ“c avota vārdiem, tikušas un tiekot izmantotas operatÄ«vās metodes (pamatā – uzziņa). Viņa darbÄ«bai tiekot sekots un veikts procesa monitorings.

OBJEKTS ir interesants sarunu biedrs tādā nozÄ«mÄ“, ka ir erudÄ«ts. Labāk komunicÄ“jot šaurā lokā. ParādÄ«šanās masās viņu darot nervozu, to esot atzinis arÄ« pats. Nevarot noliegt viņa aso prātu.

Ä»oti miesaskārÄ«ga persona. PatÄ«k “sānsoļi”. ViennozÄ«mÄ«gi pašlaik ir zināms, ka OBJEKTAM ir arÄ« netradicionāla orientācija.

Sievieti uztverot kā priekšmetu. GandrÄ«z anekdotisks gadÄ«jums bijis ar viņa pirmo sievu, kad neesot ļāvis viņai nogriezt garos matus, jo viņam tā gribÄ“jies. To, ka sieva nedrÄ«kst griezt matus, esot paredzÄ“jis un nostiprinājis pat lÄ«gumā.

SpÄ«tÄ«gs. Attieksme pret materiālām vÄ“rtÄ«bām raksturojoties ar alkatÄ«bu, pat mantrausÄ«bu. Tieši šÄ«s Ä«pašÄ«bas, ja ir iespÄ“ja, tad vajagot izmantot viņa piesaistei. Eksperti atzinuši – ja viņš kādreiz “nodegs”, tad tas bÅ«s materiālā aspekta dēļ. Pie kam esot ļoti sÄ«kmanÄ«gs. PatÄ«kot dārgas dāvanas.

JāatzÄ«mÄ“ piesardzÄ«ba visos jautājumos. Ä»oti uzmanÄ«gi izvÄ“loties paziņas. Faktiski dzÄ«vÄ“ esot kādas 2–3 personas, ar kurām esot atklātāks nekā ar pārÄ“jiem. Jau pieminÄ“tais J. Bukāns, ar kuru vieno pazÄ«šanās kopš jaunÄ«bas. Protams, pÄ“c uzziņas varot spriest, ka tuva persona esot jau pieminÄ“tais Andris Bukmanis.

Asi attÄ«stÄ«ta intuÄ«cija. Kā izteicās avots, pÄ“c ekspertu viedokļa, ja nepieciešams izsist no lÄ«dzsvara, vajag negaidÄ«ti mainÄ«t viņam ierasto vidi. Nav stresa noturÄ«gs, it Ä«paši negaidÄ«tās situāciju maiņās. PatÄ«kot visu izplānot. Savus ieradumus, dzÄ«ves ritmu, dienas kārtÄ«bu nemainot.

Komforta cilvÄ“ks. ManierÄ«gs, rÅ«pÄ“jas par savu ārieni un fizisko veselÄ«bu. Esot problÄ“mas ar asinsspiedienu. SpÄ“lÄ“ tenisu klubā, kas bāzÄ“jas Ä€dažos. Klubā darbojas vairākas Latvijā prominentas personas – A. RausnÄ«tis un viņa sieva, J. Slavickis (“Etera”), V. Reimanis (bijusÄ« “SBE bankas” augsta amatpersona).

Kluba biedri periodiski rÄ«kojot turnÄ«rus bijušÄ Latvijas prezidenta A. VÄ“rziņa Ä«pašumos CÄ“su apkārtnÄ“. Kluba biedri saviem pasākumiem rÄ«kojot regulārus un respektablus izbraukumus uz ārzemÄ“m. PÄ“dÄ“jais izbraukums, kurā it kā piedalÄ«jies OBJEKTS, esot bijis apmÄ“ram pirms diviem mÄ“nešiem uz Turciju.

Materiāli viņš ir nodrošināts, pat ļoti. Protams, ka ir neoficiālie ienākumi. PÄ“c avota teiktā, viens no kanāliem ir FTK. Par labvÄ“lÄ«gām pārbaudÄ“m šÄ«s iestādes pārstāvji tiekot dāsni apdāvināti no atsevišÄ·Äm finanšu institÅ«cijām. It Ä«paši tas tiekot piekopts bankās ar Ukrainas kapitālu, jo vismaz 50% finanšu operāciju tajās ir “pelÄ“kas”.

PÄ“c avotu informācijas, OBJEKTS jau deviņdesmito gadu sākumā ir sācis gÅ«t nelikumÄ«gus ienākumus – regulārus dāvinājumus no atsevišÄ·Äm komercbankām, kurām radušÄs vai tikušas radÄ«tas problÄ“mas. SākotnÄ“ji šÄ«s summas bijušas nelielas, nepārsniedzot dažus tÅ«kstošus latu no katras bankas.

Faktiski jau tolaik tā bijusi izspiešana. OBJEKTS mÄ“dzis izteikties – es jums parādÄ«šu vienu sarkano karodziņu, tad otru sarkano karodziņu, bet trešÄ karodziņa vairs nebÅ«s, jo nebÅ«s jÅ«su bankas.

OBJEKTS ļāvis noprast, ka šÄ« mÄ“neša maksa ir vajadzÄ«ga nevis viņam personiski, bet lai dalÄ«tos, iespÄ“jams, arÄ« ar Latvijas Centrālās bankas prezidentu Einaru Epši. VÄ“lāk šÄ« informācija nonākusi arÄ« lÄ«dz pašam E. Epšem, kurš izsaucis pie sevis vairāku banku vadÄ«bas pārstāvjus un interesÄ“jies, vai šai informācijai ir pierādÄ«jumi. DrÄ«z pÄ“c tam OBJEKTS veicis aktÄ«vas darbÄ«bas, lai veicinātu Epšes darbÄ«bu politikā.

AtbrÄ«vojies no Epšes uzraudzÄ«bas, OBJEKTS varÄ“jis izvÄ“rsties plašÄk, taču saglabājis maksimālu piesardzÄ«bu. Tajā pašÄ laikā OBJEKTS sācis aizvien asāk vÄ“rsties pret kredÄ«tiestādÄ“m, kuras nav vÄ“lÄ“jušÄs maksāt vai pildÄ«t citas nelikumÄ«gas prasÄ«bas. No lielajām kredÄ«tiestādÄ“m tādas bijušas divas – “Marex banka” un “CBLV banka”.

OBJEKTA ietekme nozÄ«mÄ«gi pieaugusi pÄ“c 2008. gada un “Marex bankas” darbÄ«bas beigām. PÄ“c avotu informācijas, OBJEKTS atbalstÄ«jis naudas lÄ«dzekļu izņemšanas ierobežojumu nenoteikšanu savtÄ«gu iemeslu dēļ, taču papildus tam bijis ieinteresÄ“ts arÄ« tajā, ka Latvijas valsts bankas glābšanai aizņemas ievÄ“rojamas summas starptautiskajās finanšu institÅ«cijās.

LÄ«dz ar šo aizņēmumu izdarÄ«šanu institÅ«cijās, kuru pārstāvis ir OBJEKTS vai kurās OBJEKTS ir Latvijas pārstāvis, OBJEKTA ietekme pieaugusi Ä«paši strauji. PÄ“c “Krābankas” darbÄ«bas pārtraukšanas 2011. gadā OBJEKTAM izdevās atbrÄ«voties arÄ« no FTK vadÄ«tājas IrÄ“nas KÅ«manes, ko viņš uzskatÄ«ja par sev nepietiekami lojālu.

Avoti nozarÄ“ uzskata, ka gan profesionālā, gan personiskā lÄ«menÄ« OBJEKTS ir ļoti bÄ«stams cilvÄ“ks, kam var bÅ«t pat trÄ«s, četras, piecas un vairākas “sejas”. OBJEKTS tiek raksturots kā persona, kura nevienam, kas no OBJEKTA ir atkarÄ«gs, nespÄ“j piedot nekādu patstāvÄ«bu. Kas nav ar mums, tas ir pret mums, – tā OBJEKTS esot izteicies kādam tuvākam draugam.

Draugu OBJEKTAM, kā minÄ“ts, ir ļoti maz, ja vispār ir. Tas saistÄ«ts arÄ« ar to, ka pÄ“dÄ“jos gados OBJEKTS faktiski dzÄ«vo iedomātā pasaulÄ“, raksturÄ«gs ļoti augsts pašvÄ“rtÄ“jums, ir ar savu viedokli par visu. OBJEKTS uzskata sevi par izcilu stratÄ“Ä£i vairāk nekā valsts lÄ«menÄ«.

AtsevišÄ·as personas uzskata, ka OBJEKTS ir zaudÄ“jis saikni ar realitāti. OperatÄ«vā informācija liecina, ka OBJEKTS pÄ“dÄ“jos gados ir konsultÄ“jies ar psihiatriem, taču darÄ«jis to neregulāri, faktiski nodarbojoties ar pašÄrstÄ“šanos. Tas novedis pie regulāras medikamentu lietošanas bez pietiekama seku izvÄ“rtÄ“juma.

PÄ“dÄ“jos gados OBJEKTS ir aizvien biežāk tirgojies ar ietekmi. Tiek uzskatÄ«ts, ka ar viņa starpniecÄ«bu cilvÄ“ki mÄ“Ä£inājuši risināt problÄ“mas dažādos jautājumos. Daudzi vÄ«lušies, jo OBJEKTS nevis risinājis problÄ“mas, bet tikai nav iejaucies un nav licis šÄ·Ä“ršÄ¼us, ko pats uzskata par ļoti nozÄ«mÄ«gu nopelnu.

Avoti norāda uz OBJEKTA neikdienišÄ·o attieksmi pret naudu. Nevar teikt, ka nauda viņam bÅ«tu pašmÄ“rÄ·is. Galvenais OBJEKTAM ir visa veida vara, ietekme, respekts. Rodas iespaids, ka OBJEKTA mÄ“rÄ·is ir uzbÅ«vÄ“t piramÄ«du, kurā viņš ir pašÄ augšÄ.

Tajā pašÄ laikā OBJEKTS uzskata naudu par ļoti svarÄ«gu dzÄ«ves sastāvdaļu. Nauda OBJEKTAM ir personisko panākumu, sabiedriskā stāvokļa kritÄ“rijs. Īpaši svarÄ«ga OBJEKTAM ir viņa personiskā nauda un nauda, ko viņš uzskata par savu.

OBJEKTS labi izprot sabiedriskās attiecÄ«bas, par Centrālās bankas lÄ«dzekļiem ir ļoti labi trenÄ“ts šajā jomā, izgājis dažādus treniņus un kursus. Labi manipulÄ“ ar cilvÄ“kiem. Praktiskajā ekonomikā, uzņēmÄ“jdarbÄ«bā ir nezinošs. Ir neoficiāla informācija, ka zaudÄ“jis nopietnus lÄ«dzekļus savā slÄ“ptajā uzņēmÄ“jdarbÄ«bā.

No avotiem iegÅ«tā informācija ļauj secināt, ka, pašlaik tiekot strādāts pie tā, lai OBJEKTU legāli varÄ“tu nosÅ«tÄ«t uz Eiropu. Sabiedriskais fons attiecÄ«bā uz OBJEKTA karjeru ir un tiekot uzturÄ“ts nelabvÄ“lÄ«gs, ne bez “kantora” palÄ«dzÄ«bas. Tas tiekot darÄ«ts ar mÄ“rÄ·i, lai OBJEKTS it kā masu apziņas spiediena rezultātā aizietu no sava amata un nepaliktu darbā uz nākamo periodu.”

– Nu un ko jÅ«s man gribat teikt ar šo veco zupu, Arkādija kungs? – Šeit neko daudz nevajadzÄ“ja domāt. Šeit vajadzÄ“ja rÄ«koties. Tieši un skaidri.

45. nodaļa

DÄ«vaini, bet neizskatÄ«jās, ka Zaharenko kungs bÅ«tu gaidÄ«jis kādu citu reakciju. Viņš joprojām sÄ“dÄ“ja tikpat nepiespiestā pozā un visos iespÄ“jamos veidos izstaroja draudzÄ«guma viļņus – tik sirsnÄ«gus, ka nezinātājs, protams, pieviltos. Bet Ilmārs RimÄ“vičs nebija nezinātājs, nudien ne.

– Arkādija kungs, paldies, protams, bet es tiešÄm nesaprotu, kāda man jÄ“ga no šÄ«… skolnieku sacerÄ“juma. VarbÅ«t bÅ«siet tik laipns un paskaidrosiet… ja vien mÄ“s nevaram Ä·erties pie nopietniem jautājumiem… Jā, un žēl, protams, ka Eserkina kungs nevarÄ“ja ierasties. Tik sen nav gadÄ«jies satikt…

– Jā, Eserkina kungs diemžēl… lÅ«dza atvainot. JÅ«s taču zināt, Ilmāra kungs, kā tas pašlaik ir ar finanšu nozari. JāmÄ“Ä£ina saglābt katrs santÄ«miņš. TāpÄ“c Eserkina kungs lÅ«dza atvainot, ka… Ä»oti vÄ“lÄ“jās jÅ«s satikt, bet pÄ“kšÅ†i tāds caitnots, ka…

Tie, protams, bija meli, un Zaharenko lieliski saprata, ka RimÄ“vičs saprot gan to, ka tie ir meli, gan to, ka Zaharenko saprot, ka viņš saprot… Ar vārdu sakot, visi visu saprata, bet lÄ«dz noteiktam punktam izlikās pieklājÄ«gi un korekti.

PatiesÄ«bā “Austrumu bankas” saimnieks uzskatāmi demonstrÄ“ja, ka vismaz pašlaik atstādinātais – bet ne atlaistais! – Centrālās bankas prezidents Ilmārs RimÄ“vičs pÄ“c statusa neatbilst tam, lai ar viņu tiktos personiski. Nu, to varÄ“ja saprast. RimÄ“viča ziņā bija to mainÄ«t. VarbÅ«t jau šajā sarunā, varbÅ«t vÄ“lāk.

– Jā, saprotu, protams. Tad, lÅ«dzu, Arkādija kungs… Paldies, protams, par lasāmvielu, bet kāda jÄ“ga no šÄ« sacerÄ“juma, ko jÅ«s man tik laipni…

– JÄ“ga? NÄ“, Ilmāra kungs, jÄ“gas tur Ä«paši nekādas… Vienkārši atnesu palasÄ«ties, varat paturÄ“t sev. Domāju, jums bÅ«s interesanti uzzināt, kas viss pašlaik klÄ«st apkārt un var nonākt nepareizās rokās… Vienu laiku ap jums, Ilmāra kungs, bija pilnÄ«gs klusums, bet tagad… tagad tāda sajÅ«ta, ka atkal kaut kas sākas. Un sākas tieši ap jums. TāpÄ“c, ja nu jÅ«s gadÄ«jumā nebijāt pamanÄ«jis un Ä«sti nezinājāt, kas un kā…

RimÄ“vičs klausÄ«jās šajos ieinteresÄ“tas draudzÄ«bas un rÅ«pju apliecinājumos un neticÄ“ja nevienam pašam Arkādija Zaharenko vārdam. Protams, krievžīdiem kaut kas bija aiz ādas, ne jau tāpat vien viņi izmÄ“tātu šÄdus papÄ«rÄ«šus. Nekādā gadÄ«jumā. Vai nu mÄ“Ä£ināja viņu nobiedÄ“t, vai deva mājienu, ka ir tikuši pie kaut kāda apjomÄ«gāka kompromata, vai vÄ“l kaut kas… Nu, kāda starpÄ«ba, viņam pašlaik bija pilnÄ«gi citas prioritātes.

– Paldies, paldies, Arkādija kungs! Es noteikti brÄ«vā brÄ«dÄ« izlasÄ«šu kārtÄ«gi. VienmÄ“r interesanti uzzināt, kā tevi saskata cilvÄ“ki no malas… un vÄ“l jaukāk tas, ka cilvÄ“ki par tevi joprojām interesÄ“jas. Ziniet, nudien sirds silst…

– Man prieks, Ilmāra kungs. ArÄ« Eserkina kungam šÄ·ita, ka jums bÅ«s interesanti, tāpÄ“c jau viņš lÅ«dza izmantot gadÄ«jumu un nodot. Personiskajam arhÄ«vam vai kaut kā tā. – Zaharenko bija pati laipnÄ«ba, un RimÄ“vičam vairs nebija nekādu šaubu, ka agri vai vÄ“lu viņi atgriezÄ«sies gan pie šÄ«m lapiņām, gan pie Eserkina gādÄ«bas patiesajiem iemesliem. Labi, tas bÅ«s kaut kad, šie krievžīdi nekad nesteidzās un visu plānoja, plānoja un tad vÄ“lreiz pārplānoja.

– Jauki, jauki, Arkādija kungs… Bet es par to mazo lietu, kuras dēļ man nācās atraut jÅ«s no jÅ«su bankas… optimizÄ“šanas darbiem.

– Jā, jā… laiki ir tiešÄm grÅ«ti. Kas to vÄ“l pirms gada bÅ«tu domājis, ka viss tā sarežģīsies. JÅ«s pat iedomāties nevarat, Ilmāra kungs, kādas pÅ«les ir bijis jāpieliek, lai visus šos mÄ“nešus spÄ“tu izdzÄ«vot. Ir bijis tā, ka pat maizes kumosam lāgā nepietiek, visu ziedojam, lai banka izdzÄ«votu un klientiem bÅ«tu labāk. TiešÄm dramatiski, Ilmāra kungs…

Nu, te jau sākās tipiska ebrejiski baņķieriska vaimanāšana, pie sevis nosmÄ«kņāja RimÄ“vičs. Lai kāds tu bÅ«tu cietais un aukstais stratÄ“Ä£is, gadsimtos iesÄ“dušies vaimanāšanas, Ä«dÄ“šanas un matu plÄ“šanas refleksi prasÄ«ja savu. Tikko tu ar kaulu smadzenÄ“m sajuti, ka no tevis kāds varÄ“tu gribÄ“t naudu, tu pilnÄ«gi automātiski sāki vaimanāt.

Protams, sava daļa taisnÄ«bas šajās vaimanās bija, “austrumniekiem” tiešÄm negāja viegli, viņi pat nebija veikuši ikgadÄ“jo luksusa auto iepirkumu un braukāja ar pagājušÄ gada bentlijiem un reindžroveriem, hahaha. Ak, nabadziņi…

– Es saprotu, saprotu, Arkādija kungs. TāpÄ“c arÄ« visus šos ilgos mÄ“nešus es jÅ«s netraucÄ“ju un labi zināju, ka ir pamatoti iemesli, kuru dēļ ikmÄ“neša maksājumi… Bet nu tagad, kā es saprotu, situācija ir normalizÄ“jusies, un mÄ“s varÄ“tu atgriezties pie…

– Pie kā atgriezties? Es tiešÄm nesaprotu, cienÄ«tais Ilmāra kungs. – Cik neprasmÄ«ga izlikšanās. Kā tad, tu jau nu, Arkaša, bÅ«si tas, kurš neko nesaprot. Labi, labi, es tev tÅ«lÄ«t paskaidrošu. Uz pirkstiem parādÄ«šu, uz kalkulatora saspaidÄ«šu…

– Stress dara briesmÄ«gas lietas, Arkādija kungs, es labi saprotu, kā jÅ«s jÅ«taties. Runa… runa ir par ikmÄ“neša maksājumiem. JÅ«su maksājumiem. Es nekļūdÄ«šos, ja teikšu, ka pÄ“dÄ“jais bija… janvārÄ«, vai ne? FebruārÄ« bija paredzÄ“ts uz divdesmito datumu sākumu, bet… nu, es saprotu. Taču tagad jau viss ir nomierinājies.

Zaharenko kungs joprojām sēdēja tikpat mierīgs un joprojām centās izstarot draudzīguma un vēlīguma fluīdus. Īsti labi gan tas viņam vairs neizdevās.

– Ilmāra kungs… Ilmāra kungs, jÅ«s tagad visā nopietnÄ«bā man mÄ“Ä£ināt pateikt, ka…

– Jā! Jā, tieši tā. – Nu jau pietiks šÄ«s riņķošanas ap karsto putras podu. – Ä»oti vienkārša matemātika, Arkādija kungs. Desmit mÄ“neši pagājuši, faktiski vienpadsmit… Vienpadsmit pareizināt ar simtu… Nu labi, desmit ar simtu, lai bÅ«tu tāda neliela atlaide. Sanāk… Nu, Arkādija kungs, jÅ«s taču esat baņķieris, matemātiku zināt izcili. PrecÄ«zi viens sanāk.

– Skaaaaidrs… – Joprojām draudzÄ«gā tonÄ« noteica Zaharenko. – Un tātad jÅ«s, Ilmāra kungs… jÅ«s visā nopietnÄ«bā tagad sakāt, ka es… mÄ“s jums bÅ«tu parādā apaļu miljonu eiro? Bez kādiem jokiem, ja? Tā kā par iemaksām, kuras…

– Jā, Arkādija kungs, jā. Kādi gan tur joki? Viss nopietni, kā savulaik vienojāmies, tā arÄ« jādzÄ«vo. Lai visiem bÅ«tu Ä“rti un droši, un komfortabli, bez nevajadzÄ«giem asumiem un konfliktiem…

Vai tiešÄm viss izdosies tik vienkārši, cerÄ«gi nodomāja RimÄ“vičs. “Austrumniekiem” taču vajadzÄ“ja saprast, ka viņš, neraugoties uz Ä«slaicÄ«gām problÄ“mām, joprojām ir pirmā lieluma figÅ«ra un…

Šajā mirklÄ« Zaharenko sāka smieties, un, jo skaļāk viņš smÄ“jās, jo vairāk tas RimÄ“vičam nepatika. Pārāk bieži cilvÄ“ki viņa klātbÅ«tnÄ“ bija sākuši smieties. Kādreiz tā nebija, nudien ne.

No sirds izsmējies, Zaharenko ierunājās jau nopietnākā, atturīgākā tonī.

– NÄ“, Ilmāra kungs, jÅ«s nu gan… Ziniet, es vienubrÄ«d gandrÄ«z vai noticÄ“ju, ka jÅ«s tā pavisam nopietni tagad prasāt no mums miljonu… no mÅ«su Ä£imenes, ja tā varÄ“tu teikt. Kaut arÄ« jÅ«s nekas diemžēl vairs neesat un labi zināt, cik mums iet smagi, jÅ«s vienalga… Un tik nopietni, tik lietišÄ·i… NÄ“, visu cieņu, Ilmāra kungs, jÅ«su situācijā saglabāt humora izjÅ«tu – tas ir lieliski. Es tiešÄm izjÅ«tu cieņu pret to, kā jÅ«s turaties.

Nekrietnais krievžīds visu labi saprata! Par to RimÄ“vičs nešaubÄ«jās ne par gramu vai milimetru. Labi saprata – un ņirgājās vai vienkārši vilka laiku, lai apdomātu Ä«sto atbildi un pie reizes paeksaminÄ“tu viņa, RimÄ“viča, nodomu nopietnÄ«bu. DrÄ«zāk jau vienkārši ņirgājās – krievžīdi nevarÄ“ja jau laikus nenoprast, par ko bÅ«s saruna.

Nu gan vienreiz bija gana!

– Klau, Arkaša! – RimÄ“vičs labi zināja, ka šÄ« bija aizskaroša uzruna. Tieši tā arÄ« pašlaik vajadzÄ“ja! – Nu jau pietiks! Kas nav skaidrs? Viss ir skaidrs. Vai mums nebija vienošanās? Vai vienošanās nav jāpilda? Tad kur ir problÄ“ma? Man kaut ko sÄ«kāk izstāstÄ«t – kas un kāpÄ“c, un kā gadās ar cilvÄ“kiem, kas nepilda vienošanās?

Tas gan nebija nekāds pārsteigums, ka Zaharenko kungs vairs nemÄ“Ä£ināja izskatÄ«ties ne jauks, ne draudzÄ«gs. RimÄ“vičam pašam savu sarunas biedru viņa “mistera Haida” veidolā nebija nācies skatÄ«t, bet stāsti gan bija dzirdÄ“ti.

– Ä€, tad tas tomÄ“r nebija joks… Žēl, ļoti žēl, Ilmār… – “Kungs” bija mests pie malas kā nevajadzÄ«gs. – Žēl, ka jÅ«s tik… tik nesaprātÄ«gi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ… iluzoras naudas dēļ riskÄ“t ar gadiem ilgušÄm attiecÄ«bām un… jā, ja jums jÅ«su Mārtiņš varÄ“tu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzÄ“tu viņā ieklausÄ«ties… cik svarÄ«gi ir galÄ«gi neatrauties no realitātes.

RimÄ“vičs Ä«sti nesaprata visu sava sarunu biedra teikto, bet tas nebija bÅ«tiski. BÅ«tisks bija miljons, no kura bija atkarÄ«gs tik daudz, un viņš juta, kā tas lÄ“nām sāk izslÄ«dÄ“t no rokām.

– Arkaša, beidz te lÄ«kumot un filozofÄ“t! Mums bija noruna! Un es varu piespiest tevi to izpildÄ«t, ja kas…

– Ak tad Arkaša?! Ek, Ilmār, kad tava vecvecvecvecmāmiņa ar cÅ«kām kopā gulÄ“ja, tad Arkašas sencis jau Toru lasÄ«ja pie zelta svečtura… – Zaharenko nesaniknojās, kā varÄ“tu domāt, drÄ«zāk viņa balsÄ« ieskanÄ“jās atklāta nožēla. – MÄ“s domājām, ka tu varbÅ«t tiešÄm esi cilvÄ“ks ar augstu intelektu un ka tikai dzÄ«ve tevi piespiež. Bet redz, kā tu patiesÄ«bā…

Labi, Ilmāra kungs, ja tu gribi runāt tieši un skaidri, tad runāsim tieši un skaidri. Redzi, Ilmāra… kungs, tu vairs neesi tajā situācijā, lai kāds varÄ“tu uztvert nopietni tavus draudus un… Nu padomā pats – tu taču arÄ« lÄ«dz šim nevienam neko reāli nepalÄ«dzÄ“ji. PalÄ«dzÄ«ba nebija tavs produkts, ko tu pārdevi. Tu pārdevi kaut ko pavisam citu…

– Ko tad? – Muļķīgais jautājums RimÄ“vičam izlauzās pats no sevis.

– Ko? Tu, Ilmāra kungs, labi zini, ka pārdevi… nu, teiksim tā – neiejaukšanos. To, ka tu nekaitÄ“si, lai gan varÄ“tu kaitÄ“t. Kā tu domā, kāpÄ“c Kuseļņikovs un Buimeisters aizskrÄ“ja liecināt?

Nu labi, Buimeisters ir vienkārši alkoholiÄ·is, bet Kuseļņikovs… nu neizturÄ“ja krieva karstās asinis, nesaprata viņš, kā var prasÄ«t naudu nevis par to, ka izdarÄ«s kaut ko labu, bet tikai par to, ka neizdarÄ«s kaut ko sliktu.

MÄ“s, ebreji, mÄ“s esam citādāki. MÄ“s esam pieraduši, ka visi mums dara pāri, mÄ“s par to tik ļoti neuztraucamies. MÄ“s zinām, ka Visuaugstais mums palÄ«dzÄ“s – un, ja ne Visuaugstais, tad mums pašiem sev jāpalÄ«dz.

Nu un tagad… atceries, Ilmāra kungs, pÄ“dÄ“jo sarunu ar Eserkina kungu? Es, lÅ«k, labi atceros – tieši pirms mÅ«su tikšanās palÅ«dzu un vÄ“lreiz noklausÄ«jos… NÄ“, nÄ“, Ilmāra kungs, neskaties uz mani tik briesmÄ«gi – mÄ“s vienmÄ“r esam korekti pret cilvÄ“kiem, kuri ir korekti pret mums. KamÄ“r mums nedraud, arÄ« mÄ“s… nekur nenesam ne ierakstus, ne failus, neko…

VÄ“l viena saruna bija aizgājusi galÄ«gi nepareizi, nodomāja RimÄ“vičs. Pašlaik vairāk par visu pasaulÄ“ bÅ«tu derÄ“jusi viena tabletÄ«te prāta asināšanai un noturÄ«bai, taču pasniegties pÄ“c tās šobrÄ«d – tas nozÄ«mÄ“tu atklāti izrādÄ«t Zaharenko savu vājumu. NÄ“, nÄ“, nÄ“, tikai ne to.

– Nu redzi, Ilmāra kungs, tev laikam atgriežas realitātes sajÅ«ta. Kad tev atkal bÅ«s produkts, ko pārdot, tad mÄ“s to atkal pirksim. Par lielāku vai mazāku naudu… vai varbÅ«t par ko citu. Å…emot vÄ“rā, kā te viss mums ir noticis, tas ir cits jautājums. Bet pirksim. Produktu.

Taču, kamÄ“r produkta tev nav un tu, Ilmāra kungs, vienkārši sÄ“di šeit un mÄ“Ä£ini kaut ko panākt… Tā tu neko nepanāksi, Ilmāra kungs. Vai nu tev ir tāds vai citādāks produkts, vai arÄ« gaidām labākus laikus…

Diemžēl krievžīdam bija taisnība, to nevarēja noliegt. Rimēvičs drudžaini norija siekalas.

– Labi… labi, es saprotu, Arkādija kungs. Es pieļauju, ka man varÄ“tu bÅ«t pavisam cits produkts. Es Ä«sumā izstāstÄ«šu. Tas viss sākās 2014. gadā, kad… nu, jÅ«s taču arÄ« interesÄ“jāties par “Citu dÄ“li”, tāpÄ“c sākumu es izlaidÄ«šu…

46. nodaļa

Lai kādi arÄ« nebÅ«tu šie krievžīdi, vienu nevarÄ“ja noliegt, nodomāja RimÄ“vičs. Ja tev bija, ko dot pretÄ«, ar viņiem varÄ“ja vienoties. VajadzÄ“ja tikai preci vai pakalpojumu, vai naudu. IzdevÄ«gums viņiem bija pāri visam.

Protams, protams, saruna bija galÄ“ji nepatÄ«kama, taču skaties, kā gribi, – šim te Arkašam ar smieklÄ«go kipu uz pakauša diemžēl bija taisnÄ«ba. Viņam, RimÄ“vičam, šobrÄ«d nebija tā produkta, par ko pÄ“c bÅ«tÄ«bas bija toreizÄ“jā vienošanās, kura viņam no “Austrumu bankas” krievžīdiem lÄ«dz pat nelaimÄ«gajam februārim bija ienesusi apaļu simtu mÄ“nesÄ«. Viņš gluži vienkārši nebija amatā, kurā varÄ“tu bÅ«t draudÄ«gs – vai labvÄ“lÄ«gs – krievžīdu bankai un visam viņu biznesam.

Toties RimÄ“vičam bija cits produkts – tÄ«ri komerciāls. LÄ«gums ar Timotiju atkal bija pie viņa, un atšÄ·irÄ«bā no stulbeņa Duraša šim te Arkašam nevajadzÄ“ja ne divreiz, ne pat vienreiz paskaidrot, kas ir šis dokuments, ko tas nozÄ«mÄ“ un kāda ir šo lapiņu pat ne teorÄ“tiskā, bet pilnÄ«gi praktiskā vÄ“rtÄ«ba.

Atlika tikai vienoties par opcijas daļu un summu. Drošs paliek drošs, RimÄ“vičs prasÄ«ja pusotru miljonu un cerÄ“ja, ka par ceturto daļu “Citas dÄ“les” opcijas to varÄ“tu dabÅ«t. Kā nekā astoņi miljoni bija pati mazākā summa, kam saskaņā ar aplÄ“sÄ“m vajadzÄ“ja ieripot viņa kabatā pÄ“c bankas pārdošanas, – lai kā tur arÄ« beigtos mistera Kalkina tiesāšanās ar Mortensona marioneti Biksni.

Nekā nebija! No sava amata augstumiem RimÄ“vičam nekad nebija sanācis nopietni kaulÄ“ties – viņš varÄ“ja atļauties bez tā iztikt un vienkārši diktÄ“t noteikumus. Savukārt pilsonis Zaharenko bija no tiem ļaudÄ«m, kam kaulÄ“šanās un asinssÅ«kšana ir ikdienas nodarbe.

Pagāja pārdesmit minÅ«tes, brīžam RimÄ“vičam jau vienkārši gribÄ“jās visu šo pasākumu mest pie malas, bet beigu beigās pie kaut kāda kopsaucÄ“ja viņi nonāca. Tiek parakstÄ«ts lÄ«gums, Kalkina lÄ«guma oriÄ£ināls tiek nodots uzticamai trešajai personai – visticamāk, auditorkompānijai vai kam tādam, pÄ“c tam triju dienu laikā RimÄ“vičs saņem savu miljonu, bet atlikušos piecsimt tÅ«kstošus – nedēļas vai divu laikā.

Skaidrās naudas sakarā Zaharenko gan bija locÄ«jies kā zutis uz nokaitÄ“tas pannas, bet tur nu RimÄ“vičs palika ciets un nelokāms. BÅ«tu vÄ“l pie rokas Mortensons, kaut ko varÄ“tu mÄ“Ä£ināt izdomāt, bet tas joprojām bija pazudis. Tā ka skaidra nauda bija vienÄ«gais iespÄ“jamais variants. Nekas cits nederÄ“ja – neies jau viņš Durašam kaut ko uz kontu pārskaitÄ«t. Un neies tas ko tādu pieņemt.

PÄ“c ilgas pukstÄ“šanas un stenÄ“šanas Zaharenko bija piekritis. Un kā nu nepiekrist, ja par nožēlojamo pusotru miljonu RimÄ“vičam bija nācies atdot pusi no savas opcijas. Ne ceturto daļu, ne trešo – pusi! VarbÅ«t tā bija četrus, bet varbÅ«t arÄ« visus astoņus miljonus vÄ“rta! Bet tur nu neko – krievžīdiem bija pietiekami skaidrs, ka viņi pašlaik ir RimÄ“viča pÄ“dÄ“jā iespÄ“ja, tā ka viņu rÄ«cÄ«bu varÄ“ja uzskatÄ«t par gandrÄ«z vai korektu…

Zaharenko bija prom, un RimÄ“vičs, beidzot ticis pie savas svarÄ«gās tabletes, varÄ“ja mierÄ«gi galvā atspÄ“lÄ“t atpakaļ sarunu. NÄ“, patiesÄ«bā jau nebija nekādu pārsteigumu, – arÄ« tas ne, ka krievžīdi bija kaut ko kaut kad ierakstÄ«juši un tagad pieklājÄ«gi piedraudÄ“ja: ja tu gadÄ«jumā atgriezÄ«sies amatā un atkal mÄ“Ä£ināsi no mums kaut ko regulāri “tāpat vien”, “par netraucÄ“šanu” prasÄ«t, mÄ“s šos ierakstus un visu pārÄ“jo kaut kur aiznesÄ«sim.

Ja tā padomā, arÄ« šÄdā ziņā viņu pieeja bija gandrÄ«z vai simpātiska. SÄ«ksti lÄ«dz pÄ“dÄ“jam, sasodÄ«ti asinssÅ«cÄ“ji – jā, tas viss tā bija, taču viņi zināja mÄ“ru. Galu galā, lai ko nu šie krievžīdi arÄ« tur bÅ«tu ierakstÄ«juši, viņi to nebija nekur nesuši ne pirms, ne pÄ“c viņa negadÄ«juma. NÄ“, nebija. PaturÄ“ja pie sevis, vienÄ«gi maksāt pārtrauca – patiesÄ«bā jau pilnÄ«gi loÄ£isks solis, viņš bÅ«tu darÄ«jis tāpat.

VienÄ«gais, kas izlÄ“ca no kopÄ“jās sarunas gaitas, bija Zaharenko vārdi par Mārtiņu, kurš varÄ“tu dot labu padomu. RimÄ“viča atmiņā tie bija burtiski iededzināti.

“Žēl, Ilmār, ka jÅ«s tik… tik nesaprātÄ«gi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ… iluzoras naudas dēļ riskÄ“t ar gadiem ilgušÄm attiecÄ«bām un… jā, ja jums Mārtiņš varÄ“tu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzÄ“tu viņā ieklausÄ«ties… cik svarÄ«gi ir galÄ«gi neatrauties no realitātes…”

Mārtiņš, Mārtiņš… RimÄ“vičam nebija ne mazāko šaubu, par kādu Mārtiņu ir runa, – un par to tad arÄ« vajadzÄ“ja nopietni padomāt.

Toreiz maijā viņš tāpat kā lielākā daļa Latvijas – gan plašo tautas masu, gan zinošÄku cilvÄ“ku – bija ilgi un gari domājis par to, kurš tad galu galā to Runku šitā te. GaišÄ dienas laikā, skarbi un demonstratÄ«vi, pat ļoti. Laika domāt viņam bija daudz, informācijas arÄ« krietni vairāk nekā tautas masām un pat zinošiem ļaudÄ«m – bet lielos vilcienos jÄ“gas no tās nebija nekādas.

Ja godÄ«gi, tas nebija saprotams, jo tas vienkārši nebija saprotams. Protams, šis RimÄ“viča, tā sacÄ«t, kandidāts bija galÄ«gi atsities no rokām, iedomājies sevi par pirmā lieluma spÄ«dekli, kas tÅ«lÄ«t ar visiem visu sakārtos, vieniem pārdos otrus, tiem atkal trešos, lÄ«dz beigu beigās viņš bÅ«s baltā… nu, ja ne zirgā, tad reindžroverÄ«, bet visi pārÄ“jie – mÄ“slos lÄ«dz ausÄ«m. Un skatÄ«sies viņā bijÄ«gi un pielÅ«dzoši.

NevarÄ“ja noliegt, ka šis tas misteram Runkum tiešÄm bija izdevies gluži labi. Pat lieliski. Visas – nu, ne pilnÄ«gi visas, protams, bet vienalga – RimÄ“viča iestrādes viņš bija pievācis un pārņēmis tā, ka citos apstākļos prieks bÅ«tu noskatÄ«ties. Un seifa zādzÄ«ba un iztÄ«rÄ«šana – arÄ« tas liecināja par neikdienišÄ·u nekaunÄ«bu un gatavÄ«bu uz gandrÄ«z visu.

RimÄ“vičs, noraugoties, kā viens sÄ«ks draņķis mÄ“Ä£ina pievākt viņa projektu, bija griezis zobus. Griezis zobus un domājis – vai tiešÄm tas tā arÄ« var izdoties vai arÄ« kāds iznirelim tomÄ“r iebliezÄ«s pa spārniem. TomÄ“r viņam pat prātā nebija ienācis, ka tas viss varÄ“tu beigties šÄdi – ar trim vai cik tur lodÄ“m pie kapu mÅ«ra.

RimÄ“vičam bija šÄ·itis, ka vismaz šajā jomā Latvijā patiešÄm bija iestājusies Eiropa. Nozagt – jā, pašantažēt – jā, uzmest visos iespÄ“jamos veidos – jā, protams, desmitreiz jā! Bet slepkavÄ«ba – tas tomÄ“r bija kaut kas neikdienišÄ·s, ārpus jebkuriem rāmjiem un nerakstÄ«tajiem noteikumiem.

Tā nu RimÄ“vičs bija domājis, domājis un beigu beigās nonācis pie tā paša plašo tautas masu un bezgala zinošo ļaužu secinājuma – nu kurš gan cits, ja ne “CBLV” puiši? Viņiem bija motÄ«vs, viņiem bija iespÄ“jas, viņi bija kārtÄ«gi nokaitināti, ja ne kārtÄ«gā izmisumā, – tad jau skaidrs, ka tieši viņi!

Bija gan apsvÄ“rumi un fakti, kas nekā negāja kopā. RimÄ“vičam ar “CBLV” puišiem bija gājis visādi. Pareizāk, nevis visādi, bet viss tikai vienos vārtos – tu ar viņiem pa labam, tu ar viņiem pa sliktam, tu viņiem mājienu diplomātisku vai mājienu ar mietu, bet šie neko. Blisina acis, izliekas par muļķīšiem, bet pakļauties un maksāt – ne un ne!

Jā, bet arÄ« cÅ«cÄ«bas viņi nestrādāja un pat nemÄ“Ä£ināja. Pieļaut, ka šÄdi pareizie puiši pÄ“kšÅ†i ņem un tādu iznireli Runku – knaks? Pieļaut, protams, varÄ“ja visu. Ja vienā svaru kausā ir bizness, ko tu esi taisÄ«jis desmitiem gadu, un pilnÄ«gi reāla iespÄ“ja to nevis vienkārši pazaudÄ“t, bet vÄ“l noskatÄ«ties, kā to pievāc parazÄ«tu bars ar sÄ«ku draņķa iznireli priekšgalā, bet otrā – tikt vaļā no šÄ« iznireļa izlÄ“mÄ«gi un reizi par visām reizÄ“m…

Bet vienalga – neizskatÄ«jās pÄ“c “CBLV” puišiem, galÄ«gi neizskatÄ«jās. Maksimums, ko RimÄ“vičs varÄ“ja pieļaut, –kaut kādi pār mÄ“ru nervozi noguldÄ«tāji no austrumiem bija sastresojušies, ka reizÄ“ ar Runkus vai kāda no viņa “komandas” kļūšanu par likvidatoru viņu simtiem vai desmitiem miljonu pienāks gleznains kirdiks.

Starp citu, tā tas, visticamāk, arÄ« bÅ«tu noticis – tieši tāds jau arÄ« bija RimÄ“viča paša plāns. MÄ“s cÄ«nāmies pret netÄ«ro naudu – un paši savā pulciņā izlemjam, kas konkrÄ“tajā gadÄ«jumā ir tÄ«ra un kas netÄ«ra nauda.

Protams, arÄ« tādā gadÄ«jumā ne jau paši “CBLV” puiši organizÄ“ja, ne jau paši pasÅ«tÄ«ja, pat mājienu paši, visticamāk, nedeva. Un kam gan, ja tāds sastresojies noguldÄ«tājs no Krievijas, Kazahstānas vai kādas citas “stānas” pats visu izdarÄ«s, pat rÄ“Ä·inu nepiestādÄ«s un vÄ“l nopriecāsies, ka lÄ“ti atrisinājis problÄ“mu.

Jā, tā tas tiešÄm varÄ“ja bÅ«t. Šitāds eksotisks, jokus nepazÄ«stošs un necivilizÄ“ts auns visu saorganizÄ“ja, nolÄ«ga kaut kādus kirgÄ«zu profesionāļus… jā, jā, bez kādiem jokiem, tur bija tiešÄm labi profesionāļi… nolÄ«ga un deva skaidru uzdevumu – izdariet tā, lai šitas tur nelien un arÄ« cits vairs nekad nelien! Lai visi saprot, kas ir kas!

Uz RimÄ“viča statusa un intelektuālās pakāpes cilvÄ“kiem šÄda ietekmÄ“šana, protams, neiedarbojās – viņi kam tādam stāvÄ“ja pāri. Bet uz citiem, parastiem ļautiņiem tas nostrādāja labi. Tā ka – jā, kopumā RimÄ“vičs pievienojās vispārpieņemtajam viedoklim, un policijas stāstiņi par to, kā tÅ«lÄ«t viss bÅ«s atklāts, viņu tikai smÄ«dināja.

Bet tagad… Krievžīdi nebija tie, kas runāja vienkārši runāšanas pÄ“c. Ja reiz tik nopietns – neraugoties uz ārÄ“jo draudzÄ«gumu – cilvÄ“ks kā Zaharenko pieminÄ“ja tik nopietnu lietu kā Runkus nošaušanu, tas pilnÄ«gi noteikti bija signāls. Un, visticamāk, signāls pašam RimÄ“vičam – iespÄ“jams, uzskatot viņu par viegli neadekvātu, krievžīds bija iedomājies, ka vajag atstādināto bankas prezidentu viegli pabaidÄ«t.

Tā, protams, bija pārrÄ“Ä·ināšanās! Neviens! Neviens un nekad nedrÄ«kstÄ“ja draudÄ“t Ilmāram RimÄ“vičam! Neviens nedrÄ«kstÄ“ja mÄ“Ä£ināt viņu ar kaut ko iebiedÄ“t! Ilmārs RimÄ“vičs nebija šÄds tāds plebejs, kuram kaut kādi… vienalga, krievžīdi vai kāds cits varÄ“tu atļauties teikt – piesargies, tu taču redzi, kas notika ar to, kas nepiesargājās!

Protams, šobrÄ«d viņam vajadzÄ“ja bÅ«t pieklājÄ«gam un korektam. LÄ«gums ar krievžīdiem bija jāparaksta, iepriekšÄ“jais lÄ«gums bija jāatdod, kur un kā norunāts, nauda bija jāsagaida – gan pirmā, gan otrā daļa. Un arÄ« pÄ“c tam kariņam nebija ne Ä«stais laiks, ne… vispār nekas.

VajadzÄ“ja nedaudz paciesties, vajadzÄ“ja saņemt naudu, miljonu samaksāt iznirelim Durašam par “Spāru” ierakstiem, bet ar atlikušo noteikti pietiks, lai aizbāztu visus operatÄ«vos caurumus un noalgotu speciālistus, kas ar ierakstiem rÄ«kosies pÄ“c viņa stingrām norādÄ“m. Un tad… tad… reizÄ“ ar viņa “CBLV” plānu, kuram šoreiz nepamaisÄ«s kaut kādas nejÄ“dzÄ«bas un nodevÄ“ji, nokārtot visus savus rÄ“Ä·inus, lai cik banāli tas arÄ« izklausÄ«tos.

Bet tas viss nenozÄ«mÄ“ja, ka viņam vajadzÄ“tu vienkārši aizmirst krievžīda Arkašas vārdus. Ilmārs RimÄ“vičs vÄ“l nevarÄ“ja pateikt, kāds viņam personiski varÄ“tu bÅ«t labums no tā, ka viņš noskaidro, kurš Ä«sti pasÅ«tÄ«ja Mārtiņa Runkus krāšÅ†o, demonstratÄ«vo un pamācošo slepkavÄ«bu. Bet šÄds labums noteikti kaut kur slÄ“pās – vajadzÄ“ja tikai prast to saskatÄ«t…

Kā parasti pÄ“dÄ“jā laikā, arÄ« šoreiz telefona zvans viņu izrāva no Ä«paši svarÄ«gām pārdomām. Taču, uzmetot skatienu ekrānam, RimÄ“vičs vienā rāvienā aizmirsa runkus, zaharenkus, eserkinus un visus pārÄ“jos pÄ“dÄ“jo dienu personāžus. Mortensons – nu tad beidzot atradies pazudušais grasis! Nu ko, biedri Kvadrāt, tev priekšÄ bÅ«s ļoti nopietna saruna.