Iesaki rakstu:

ŠÄ« raksta autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstÄ«jies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās un, iespÄ“jams, saistÄ«ts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Tas ārkārtÄ«gi precÄ«zi atspoguļo PSRS drošÄ«bas iestāžu darba stilu, metodes un mÄ“rÄ·us. Tas stāsta par to, kā tika vervÄ“ti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrÄ«bā pazÄ«stami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultÅ«ras un reliÄ£iskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā. Un tā - jÅ«su uzmanÄ«bai eksčekista Rozes atklāsme…

Kas ir EdvÄ«ns InkÄ“ns? Latviešu patriots, kas aktÄ«vi iesaistÄ«jās Atmodas laika procesos? Patiess žurnālists, kurš centās atsegt aizmirstās vÄ“stures lapaspuses? AktÄ«vs politiÄ·is un Latvijas tÄ“la veidotājs? Kas Ä«sti ir šis tik aktÄ«vais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. AcÄ«mredzami šim vÄ«ram ir, ko slÄ“pt. Mana pārliecÄ«ba ir - ja gribi bÅ«t politikā, jābÅ«t izgaismotiem visiem tavas dzÄ«ves ceļiem. VÄ“l vairāk - ja vÄ“lies apšaubÄ«t kāda cita godÄ«gumu, pašam jābÅ«t tÄ«ram un godÄ«gam. TāpÄ“c esmu gatavs bez ļaunuma, sausiem faktiem atsegt EdvÄ«na InkÄ“na dzÄ«ves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistÄ«ts ar Atmodas laiku, un tāpÄ“c interesants. Raksts nebÅ«tu tapis, ja InkÄ“na kungs distancÄ“tos no politikas un darbotos, teiksim, uzņēmÄ“ja lauciņā. Bet diemžēl tā nav.

EdvÄ«na InkÄ“na studenta gaitas sākās 1976.gadā, mācoties toreizÄ“jās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātÄ“. Studentu vidÅ« EdvÄ«ns izcÄ“lās kā asprātÄ«gs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticÄ“jās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rÄ«koja ballÄ«tes. EdvÄ«ns bija viens no grupas saliedÄ“tājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju SavienÄ«bā bija kuratori no VDK. Otrajai daļai jeb pretizlÅ«košanai bija Ä«paša interese par studentiem. Tajā laikā UniversitātÄ“ kÅ«rÄ“ja labi sagatavoti operatÄ«vie darbinieki. Kā vienu varu minÄ“t Ozoliņa kungu.

EdvÄ«ns nokļuva redzeslokā kā perspektÄ«vs kadrs. Tas notika 1979.gada nogalÄ“ pÄ“c kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka EdvÄ«nu vervÄ“ja operatÄ«vais darbinieks, tolaik no 2.daļas, uzvārdā Zaļais. Students EdvÄ«ns InkÄ“ns bija zinātkārs un atraisÄ«ts. Viņš jau studiju gados, ne bez mÅ«su palÄ«dzÄ«bas, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. EdvÄ«nu nevajadzÄ“ja virzÄ«t un iespaidot. 1983.gadā InkÄ“ns ar kolÄ“Ä£iem apmeklÄ“ja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildÄ«ja 2.daļas doto uzdevumu - atgriežoties uzrakstÄ«ja detalizÄ“tu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromata pamata abi tika savervÄ“ti kā aÄ£enti VDK. InkÄ“na kungs ar savu ziņojumu var iepazÄ«ties attiecÄ«gajās iestādÄ“s, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsÄ“tā Podoļskā, bet daži dÄ«vainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.

1984.gadā InkÄ“ns tika pārvests darbā uz 1.daļu (VDK 1.daļa nodarbojās ar ārÄ“jo izlÅ«košanu - Red.). Tas notika pÄ“c Ä«pašas viņa personÄ«bas analÄ«zes. AtcerÄ“simies, ka EdvÄ«ns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidÄ«jumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiÄ·is un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistÄ«ts ar PSRS drošÄ«bas iestādÄ“m - Red.). TelevÄ«zijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists - Red.). Jau 1983.gadā EdvÄ«ns skaloja cilvÄ“ku smadzenes ar raidÄ«juma “Globuss” starpniecÄ«bu. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja Ivara Ķezbera (politiÄ·is un diplomāts, no 1973. lÄ«dz 1978.gadam strādāja PSRS vÄ“stniecÄ«bā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistÄ«ts ar VDK - Red.), kuru pamatoti uzskata par InkÄ“na aizmuguri, ieteikums.

TomÄ“r 1986.gadā ÄŒatokvas konferences (ASV - PSRS sabiedrÄ«bas pārstāvju tikšanās JÅ«rmalā - Red.) laikā vadÄ«t pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticÄ“ja EdvÄ«na kolÄ“Ä£im Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz InkÄ“na kunga principialitāti un ticÄ«bu tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamÄ«ba darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā EdvÄ«na InkÄ“na saimnieki bija 1.daļas darbinieki Ločmelis (PÄ“teris Ločmelis - LPSR VDK 1.daļas 2.nodaļas operatÄ«vais pilnvarotais - Red.) un Anspaks (Roberts Anspaks - VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks - Red.).

Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentÅ«ru, kas varÄ“tu darboties ārzemÄ“s, jo nereti gadÄ«jās, kad kāds mÅ«su darbinieks tika atmaskots un izraidÄ«ts no ārvalsts. Tā gadÄ«jās arÄ« ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists CÄ«rulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopÄ«gai vÄ“lmei iemācÄ«ties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzÄ«voklÄ«. Tajā laikā docenta dzÄ«voklÄ« kosmÄ“tisko remontu veica Abeltiņa kādreizÄ“jais kolÄ“Ä£is no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pÄ“c paša vÄ“lÄ“šanās, jo nespÄ“ja samierināties ar tur notiekošo. KamÄ“r InkÄ“ns ar Anspaka kungu cÄ«tÄ«gi mācÄ«jās angļu valodu, Jurkāns mālÄ“ja. Par stundām norÄ“Ä·inājās Roberts [Anspaks].

1987.gada vasarā notikumiem attÄ«stoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratÄ“Ä£iju tuvākam laikam, kas paredzÄ“ja aizpildÄ«t vakuumu, kāds varÄ“ja izveidoties pÄ“c aktÄ«vāko helsinkiešu (CilvÄ“ktiesÄ«bu aizstāvÄ«bas grupas “Helsinki-86″ dalÄ«bnieku - Red.) izraidÄ«šanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbÅ«t nojauta, bet sÄ«kumos nezināja.

“Labvakar” laiks

1988.gada janvārÄ« no vecā Ä€genskalna (Latvijas TV vecā studija Ä€genskalnā - Red.) tika pārraidÄ«ta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrÄ«bu ar savu atklātÄ«bu un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radÄ«tu demokrātisku iespaidu, uz studiju varÄ“ja piezvanÄ«t un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problÄ“mas raidÄ«juma vadÄ«tājiem neradÄ«ja. Pati iecere nāca no InkÄ“na puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minÄ“t. Bet jāatgādina, ka 1987.gada straujie notikumi noteica spÄ“les noteikumus. Uz 14.jÅ«nija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste - Red.) kundzes vadÄ«bā. ŠÄ« grupa filmÄ“ja riteņbraucÄ“ju svÄ“tkus, sarkanos strÄ“lniekus, kuri nosodÄ«ja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14.jÅ«niju, protams arÄ« pašu “H-86″ rÄ«koto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vÄ“lāk, ne bez Gavara un InkÄ“na kungu lÄ«dzdalÄ«bas, materiāli televÄ«zijā tika samontÄ“ti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā Ä“ka, tā sauktā StÅ«ra māja - Red.). Caur presi sabiedrÄ«ba tika noskaņota nelabvÄ“lÄ«gi pret tik lielu atklātÄ«bu. Tas kaitÄ“ja iepriekš izstrādātajam plānam - katrs notikums jāatspoguļo un tam jādod atbilstošs novÄ“rtÄ“jums.

InkÄ“nam uzticÄ“ja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” - 23.augustu RÄ«gā. To viņš paveica profesionāli. PÄ“c vakara pārraides VDK atbildÄ«gie darbinieki sanāca kopā un novÄ“rtÄ“ja notikušo. GandrÄ«z visi atzinÄ«gi novÄ“rtÄ“ja EdvÄ«na InkÄ“na sagatavoto un vakarā pārraidÄ«to reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudÄ«m, kas pārsvarā nezināja 23.augusta nozÄ«mi. Taču bija arÄ« tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrÄ“tu attieksmi un zināšanas par šo dienu vÄ“sturÄ“. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacÄ«to par it kā slepeno protokolu esamÄ«bu. Tas tika izgriezts ārā. Visi šaubÄ«gie pilsoņu izteicieni nonāca attiecÄ«gās iestādes analÄ«tiskajā nodaļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrÄ«bas noskaņojums. AtsevišÄ·i cilvÄ“ki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektÄ«vos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodÄ«ti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldÄ«jumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktÄ“jās ar mÅ«su darbiniekiem. Un citādāk jau arÄ« tolaik nevarÄ“ja.

ProblÄ“mas radās vÄ“lāk, kad InkÄ“na kungs pats uz savu galvu sāka virzÄ«t procesus. Var minÄ“t 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova - Ribentropa pakta slepeno protokolu esamÄ«bu. EdvÄ«na sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultÅ«ras ministrs Ivars Ķezbers. AtcerÄ“simies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat AustrumberlÄ«nes arhÄ«vos esot protokolu slepenie pielikumi. TomÄ“r uzdot tik konkrÄ“tus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vÄ“stures] baltajiem plankumiem. EdvÄ«nam tika punkti no skatÄ«tājiem, kur autoritāte tiek gÅ«ta lÄ“nām un gudri. Taču attiecÄ«bā pret čeku viņš pārforsÄ“ja. Jau tajā laikā VDK sāka dalÄ«ties pārbÅ«ves (krievu “perestroika” - Red.) piekritÄ“jos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatÄ«ja, ka InkÄ“ns vairs nekalpo padomju idejām. ŠÄdus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstÄ«m, kur tika intervÄ“ti un pÄ“cāk parādÄ«ti televÄ«zijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina - VDK 1.daļa nodarbojās ar izlÅ«košanu. Bija saņemtas direktÄ«vas no Maskavas iesaistÄ«t žurnālistus, aktierus un sabiedrÄ«bā pazÄ«stamus cilvÄ“kus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aÄ£itÄ“ja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticÄ«bu tautiešu integrācijai iespÄ“jamos repatriācijas gadÄ«jumos. Ä»oti svarÄ«gi bija panākt PBLA (Pasaules BrÄ«vo latviešu apvienÄ«ba - Red.) un ALA (Amerikas latviešu apvienÄ«ba - Red.) vadÄ«bas ticÄ«bu tiem spÄ“kiem, kas 88.-89.gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcÄ«tÄ«gi ļaudis, tā teikt - no tautas. Tautas Frontes Ä€rÄ“jo sakaru komiteja, atšÄ·irÄ«bā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur lÄ«dz tam atradās VDK 1.daļas konspiratÄ«vais dzÄ«voklis. Liktenim labpatika, ka vÄ“lÄ“šanās par komitejas priekšsÄ“di kolÄ“Ä£i apstiprināja nevis InkÄ“nu, bet Jurkānu. Komitejā vÄ“l darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.

InkÄ“ns un Jurkāns, neraugoties uz kopÄ«giem uzdevumiem un draugiem no 1.daļas, bieži ecÄ“jās. AcÄ«mredzami tolaik abiem piemita lÄ«deru loma Atmodas kustÄ«bā. TomÄ“r bieži tas traucÄ“ja kopÄ«gajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenÄ«gs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte - Red). DraudzÄ«ba ieilga. Jānim vajadzÄ“ja izšÄ·irties, ko viņš arÄ« vÄ“lāk izdarÄ«ja. Toties EdvÄ«ns čomiski informÄ“ja Anspaku par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precÄ“jies. Paldies Dievam, ka čeka tik zemu nenolaidās un kopÄ“jā lieta varÄ“ja turpināties.

SevišÄ·i svarÄ«ga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meirovica pārvilināšana mÅ«su pusÄ“. Tas notika 1989.gada rudenÄ« LTF 2.kongresa laikā. EdvÄ«ns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsÄ“dÄ“tāju Anatoliju Gorbunovu. MÅ«su vÄ“lÄ“šanās bija, lai arÄ« vÄ«rs, kas stāvÄ“jis pie Padlatvijas šÅ«puļa - Bruno Kalniņš - viesotos šeit un tiktos ar republikas vadÄ«bu. Diemžēl svÄ«tru pārvilka “Labvakar” intervija ar BrunÄ«ti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecÄ«zs vÄ“sturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizÄ“tu, atgādinātu patiesÄ«bu, InkÄ“ns stÅ«rgalvÄ«gi klusÄ“ja. Tas nepatika mÅ«su vadÄ«bai. Kalniņa kungs, lai arÄ« aicināts, tā arÄ« Latviju neapmeklÄ“ja.

Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju SavienÄ«bā notika nemieri, lija nevainÄ«gu cilvÄ“ku asinis un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties, VDK, vismaz Latvijā, bija svarÄ«gi procesus kontrolÄ“t un ievirzÄ«t mierÄ«gā gultnÄ“. MÄ“s, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var bÅ«t ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpÄ“c notika daudzu helsinkiešu un citu aktÄ«vistu izraidÄ«šana no valsts. BÅ«tÄ«bā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mÅ«su gādÄ«bu un centās kalpot, kā nu mācÄ“ja. VarbÅ«t tieši tāpÄ“c viņiem šodien tik grÅ«ti pieņemt TrÄ«szvaigžņu ordeni?

Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1.daļai bija svarÄ«gi veidot tiltu ar pretÄ“jo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticÄ“tu pārbÅ«ves procesa neatgriezeniskumam. AtcerÄ“simies Maskavā panākto vienošanos 1986.gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudÄ«t atklātÄ«bas politiku, bija Baltijas reÄ£ions. TomÄ“r mÄ“s centāmies, lai procesus virzÄ«tu pazÄ«stami cilvÄ“ki, kādi vadÄ«ja Tautas Fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātÄ“s tikuši ierobežoti. Bet velti. GodÄ«gi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās NeatkarÄ«bas kustÄ«ba - Red.) un VAK (Vides AizsardzÄ«bas Klubs - Red.). Idejiskā ziņā. VienÄ«gi runājot par lÄ«deriem, mÄ“s panācām, ka partijas funkcionāri un arÄ«dzan godÄ«gie komunisti saņem tautas uzticÄ«bu. Un te par pilsoņu ideoloÄ£isko apstrādi jāsaka paldies InkÄ“nam un “Labvakar”. Nav iespÄ“jams tik Ä«sā laikā mainÄ«t cilvÄ“ka imidžu bez masu informācijas lÄ«dzekļu palÄ«dzÄ«bas. ŠÄ« ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problÄ“ma. MÄ“s labi atceramies ÄŒaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas lÄ«dera Honekera bÄ“dÄ«go iznākumu.

Lai arÄ« VDK valdÄ«ja dažādi uzskati, dominÄ“jušais bija - tie cilvÄ“ki, kas ir izglÄ«toti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lÄ“cienam vai pārejai citā kvalitātÄ“. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstÄ«s mÄ«tošie tautieši arÄ« pieņemtu lÄ«dzšinÄ“jos lÄ«derus. TF Ä€rlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā, politnama Mazajā zālÄ“ pulcÄ“jās komunisti, lai izteiktu neuzticÄ«bu Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darÄ«jis”, nomainÄ«tu ar, citÄ“ju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sÅ«tÄ«ja uz ārzemÄ“m, bet tas uz prāta apgaismÄ«bu trimdiniekus neuzvedināja.

KāpÄ“c viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vÄ“lāk pat balotÄ“ties vienā sarakstā ar kādreizÄ“jo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dÄ«vaini, trimdas latviešu vadÄ«ba bija mÅ«su tÄ«klos jau 1989.gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoÄ£ins (kā viņu nereti dÄ“vÄ“ja VDK strādājošie krievi) InkÄ“ns. PretÄ“ji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarÄ«bu soli pa solim, ko parasti deklarÄ“ja Jurkāns, jau nepilnu mÄ“nesi pÄ“c LTF 1.kongresa tautas “ārÄ“jā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brÄ«vu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sÅ«tņus no tÄ“vzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, [videofilmÄ“šanas] kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mÄ“s dabÅ«jām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spÄ“les noteikumi.

VienÄ«gais, ko VDK neparedzÄ“ja un nevarÄ“ja ietekmÄ“t - lÄ«dzekļu plÅ«sma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplÅ«smā. Sakaru uzturÄ“tāji vÄ“l pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rÄ«kojās pÄ“c saviem ieskatiem. Otrs - mÄ“s nevarÄ“jām pilnÄ«bā kontrolÄ“t Rietumu specdienestu interesi un arÄ« kontaktÄ“šanos ar mÅ«su sÅ«tņiem. Daži no mÅ«su vadÄ«bas uzskatÄ«ja, ka spÄ“le notiek uz abām pusÄ“m, lai arÄ« reālu pierādÄ«jumu tam nebija.

EdvÄ«nam InkÄ“nam nācās arÄ« ciest. TÄ«ri fiziski. Manās piezÄ«mÄ“s ir saglabājies konkrÄ“ts datums - 1988.gada 6.septembris. ViesnÄ«cas “RÄ«ga” restorānā InkÄ“na kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminÄ“sim. Pienāca trÄ«s vÄ«ri baltos kreklos, šlipsÄ“s un vÄ“jjakās. Sakot, ka vÄ“las parunāt par 40.gadu, puiši gribÄ“ja apsÄ“sties, pret ko EdvÄ«ns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. EdvÄ«na degunu Ä·Ä“ra dÅ«re. ZālÄ“ sÄ“došie palika nesapratnÄ“. PalÄ«dzÄ“t bija lieki - cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvÄ«da. Jāteic, ka EdvÄ«ns neizraisÄ«ja kautiņu un arÄ« neaizstāvÄ“jās. Savam draugam Robertam pat lÅ«dza neko nesākt, lai atrastu vainÄ«gos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pÄ“c EdvÄ«na un Ķezbera tiešraides TV, un to var arÄ« saistÄ«t ar atmaksu par Ivara nostādÄ«šanu neÄ“rtā stāvoklÄ« bÅ«tiska jautājuma priekšÄ. Bet var bÅ«t arÄ« citi iemesli. LÄ«dzÄ«gs gadÄ«jums vienā publiskā pasākumā notika arÄ« 1989.gadā, kad EdvÄ«ns devās nokārtot dabiskās vajadzÄ«bas un piedzÄ«voja lÄ«dzÄ«gu uzbrukumu. Jāuzsver EdvÄ«na pacietÄ«ba un māksla pārestÄ«bu nepubliskot. Ne visi to spÄ“j.

Divi augstāk aprakstÄ«tie gadÄ«jumi varÄ“tu bÅ«t kāda atbilde žurnālistam vai personÄ«ga nepatika. Iemesls - daži VDK virsnieki ziņoja par EdvÄ«na InkÄ“na sakariem ar specdienestiem ārzemÄ“s. Maskavas kolÄ“Ä£i to gan pa saviem kanāliem pārbaudÄ«ja, bet neko konkrÄ“tu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minÄ“to personu. Jo, kā jau sākumā uzsvÄ“ru, EdvÄ«ns samÄ“rā ātri uzdienÄ“ja no 2.daļas (pretizlÅ«košana) uz l.daļu (izlÅ«košana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitÄ“s vajadzÄ“ja visādi lÄ«ferÄ“t. Man ļoti patÄ«k Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.

Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstÄ«tas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvÄ“ja par EdvÄ«nu InkÄ“nu. Lai kā kuram viņš patiktu vai nÄ“, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoÄ£iju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvÄ“kiem, kuri bijuši ciešÄk saistÄ«ti ar EdvÄ«nu. Palasiet cienÄ«jamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dÄ“la Gunāra Meirovica atmiņas 1998.gada oktobra “Lauku AvÄ«zÄ“”. VarbÅ«t taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulÄ“ jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vÄ“stnieks ASV Anatols Dinsbergs. InkÄ“na kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jÅ«tām ir apbrÄ«nas vÄ“rta. Vai kāds to vispār aprakstÄ«s?

VajadzÄ“tu atcerÄ“ties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasÄ“dināja visu Ä£imeni pie TV ekrāniem un lika ticÄ“t redzÄ“tajam un dzirdÄ“tajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var bÅ«t divejāda. SvarÄ«gi, kā tā tiek izgaismota. PiemÄ“ram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arÄ« bija. VienmÄ“r kāds kadrā pateica ko piedauzÄ«gu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatÄ«jās objektÄ«vā, vai arÄ« rubināja degunu sēžot politizglÄ«tÄ«bas namā. PÄ“c sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanÄ«gam skatÄ«tājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā bÅ«s, ja nebÅ«s. TurpretÄ«, veidojot sižetus par LTF lÄ«deriem, tika parādÄ«ta tautas mÄ«lestÄ«ba, aizmirstot pastāstÄ«t par pagātni, aizkulisÄ“m un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustÄ«bām, tām atvÄ“lÄ“ja necilu vietu, parādot, ka, piemÄ“ram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponÄ“ latvisku Latviju un gremdÄ“jas pirmskara nostalÄ£ijā.

Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnÄ“s un cietumos, un kuras varÄ“ja daudz vairāk pastāstÄ«t un saliedÄ“t tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievÄ“roja ideoloÄ£iskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādÄ«t. Nekad InkÄ“na vadÄ«tie žurnālisti nav pievÄ“rsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu AkadÄ“mijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “ÄŒetri stāsti bez epiloga” par cilvÄ“kiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988.gada sākumā noskatÄ«jās virkne radošu cilvÄ“ku, starp kuriem InkÄ“na kungs bilda - tādu nevarot rādÄ«t sabiedrÄ«bai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatÄ«jās pa kaktiem, pārsÅ«tÄ«ja uz ārvalstÄ«m, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varÄ“ja parādÄ«t Latvijas TelevÄ«zijā. Protams, vienmÄ“r bÅ«s cilvÄ“ki, kas baidÄ«sies. Bet Propagandas redakcija varÄ“ja bÅ«t drosmÄ«gāka un sabiedrÄ«bas vÄ“lmÄ“m pretimnākošÄka.

Tajā pašÄ laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televÄ«zijas vadÄ«bas ļaudis. Un tas mÅ«s patiesi tracināja, lai arÄ« sapratām motivāciju attiecÄ«giem rājieniem no toreizÄ“jā TV Ä£enerāldirektora Lejas par to, ka neskatoties uz filmÄ“šanas aizliegumu pie BrÄ«vÄ«bas pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomÄ“r ieradās un savu darbu paveica. AcÄ«mredzami, kādam vajadzÄ“ja labvakariešus uztaisÄ«t par mocekļiem. Pie kam vÄ“lāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicÄ“tas pavÄ“les par rājieniem vairākiem TV ļaudÄ«m. ArÄ« tā var veidot mocekļa tÄ“lu, kuru patstāvÄ«gi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvÄ“kus patiesi saniknoja, bet taisnoties bÅ«tu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem EdvÄ«ns personÄ«gi zvanÄ«ja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta Abeltiņa dzÄ«vokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti InkÄ“na kungs zināja, ko var rādÄ«t, bet ko ne.

Dažreiz domas tomÄ“r dalÄ«jās. PiemÄ“ram, kad 1988.gada septembrÄ« liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrÄ«voja Jāņa ÄŒakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesÄ“ja, kas ir šie cilvÄ“ki, ko viņi runā, ko domā, jo vÄ“l nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustÄ«ba tikai auga. Viens no nelikumÄ«gajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televÄ«ziju, lai parādÄ«tu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomÄ“r neparādÄ«ja. Tādas kļūdas atkārtojās arÄ« vÄ“lāk. MÅ«su cilvÄ“kus interesÄ“ja rezonanse sabiedrÄ«bā. KontrolÄ“jot brÄ«vdomÄ«bas garu, tomÄ“r bija svarÄ«gi atļaut cilvÄ“kiem pašiem domāt un darÄ«t. ArÄ« ÄŒakstes koku izciršanas gadÄ«jumā neviens necieta. CilvÄ“ki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens - VDK Latvijā nevÄ“lÄ“jās pieļaut lÄ«dzÄ«gu situācijas attÄ«stÄ«bu, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā (kur nemieri pārauga pilsoņu karā - Red.).

Bijušais VDK 1.daļas operatÄ«vais darbinieks ROZE. 1998.gada oktobrÄ«.

“Laikmeta zÄ«mju” komentārs. EdvÄ«na InkÄ“na sadarbÄ«bas fakta ar VDK konstatācija tika veikta tā saukto Saeimas piecÄ«šu lietas izmeklÄ“šanas ietvaros. SadarbÄ«bu tolaik atzina vien Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. PārÄ“jie, ieskaitot InkÄ“nu, savu vainu noliedza. TomÄ“r VDK aÄ£entu uzskaites materiāli liecina, ka EdvÄ«ns InkÄ“ns ar aÄ£enta segvārdu “UÄ£is” savervÄ“ts 1981.gada jÅ«nijā un izslÄ“gts no aÄ£entu saraksta 1988.gada 26.septembrÄ«. Viņa personÄ«gās darba lietas numurs VDK 1.daļā (ārÄ“jā izlÅ«košana) ir Nr.982. InkÄ“na lietu izskatÄ«ja RÄ«gas pilsÄ“tas Latgales priekšpilsÄ“tas tiesa 1994.gadā. Lai gan izmeklÄ“šanā vairāki VDK darbinieki, tostarp InkÄ“na kÅ«rÄ“tājs PÄ“teris Ločmelis, liecināja par viņa saistÄ«bu ar Kantori, un to apstiprināja arÄ« aÄ£enta UÄ£a ziņojumi VDK, tomÄ“r lietas izskatÄ«šanas gaitā tiesā bijušie čekisti pÄ“kšÅ†i sāka mainÄ«t savas liecÄ«bas. ŠÄ« iemesla dēļ prokurore Astra Leičenko atteicās turpināt uzturÄ“t apsÅ«dzÄ«bu, bet Reabilitācijas un specdienestu lietu virsprokurors PÄ“teris Dzalbe neizmantoja savas tiesÄ«bas pieņemt lÄ“mumu par apsÅ«dzÄ«bas uzturÄ“šanas turpināšanu. TāpÄ“c tiesnesei Žanetei VÄ“verei neatlika nekas cits, kā vien pieņemt EdvÄ«nam InkÄ“nam labvÄ“lÄ«gu spriedumu.

Lai gan tiesas spriedumā teikts, ka InkÄ“na aÄ£enta “uzskaites kartÄ«tes falsifikācijas fakts ir pierādÄ«ts”, tomÄ“r tā nav. Gan VDK pÄ“dÄ“jais priekšsÄ“dÄ“tājs Edmunds Johansons, gan viņa vietnieks Jānis Trubiņš lietā liecināja, ka kartÄ«tes falsifikācija 1981.gadā, kad savervÄ“ts InkÄ“ns, bija praktiski neiespÄ“jama, tāpat kā tas, ka aÄ£ents varÄ“ja nezināt savu segvārdu. ArÄ« “Laikmeta zÄ«mju” veidotājs, kurš, lai arÄ« pavisam nedaudz, tomÄ“r no personÄ«gās pieredzes šo to zina par Latvijas PSR VDK vervÄ“šanas metodÄ“m un ar to saistÄ«tajiem iekšÄ“jiem noteikumiem, sliecas domāt, ka InkÄ“ns ar 99% pārliecÄ«bu tomÄ“r uzskatāms par čekas aÄ£entu un pats to apzinājās. TomÄ“r, tā kā eksistÄ“ tiesas spriedums, kas liecina pretÄ“jo, lasÄ«tājiem pašiem jāizšÄ·ir - ticÄ“t eksčekista Rozes paustajam vai nÄ“.

PublicÄ“jot šo materiālu, mÅ«su mÄ“rÄ·is nav nomelnot InkÄ“na kungu vai apšaubÄ«t tiesas kompetenci, iztiesājot viņa lietu. EdvÄ«ns InkÄ“ns ir tikai piemÄ“rs, jo viņa vietā varÄ“ja bÅ«t jebkurš cits. MÅ«su vÄ“lme bija parādÄ«t čekas aÄ£entu vervÄ“šanas metodes, ar kādām šÄ« iestāde panāca cilvÄ“ku sadarbošanos. Tāpat bijušÄ čekista Rozes aprakstÄ«tais visai precÄ«zi raksturo VDK darbÄ«bu Atmodas gados un to, kā šÄ« organizācija centās kontrolÄ“t Atmodas gaitu, vismaz tās sākuma posmā. Uzzinām arÄ«, kā jaunās varas posteņos tika bÄ«dÄ«ti tā sauktie gaišie komunisti un kāpÄ“c trimdas tautiešu varas spice tik labprātÄ«gi sadarbojās ar bijušajiem (?) partijniekiem. Šis pret InkÄ“nu savulaik vÄ“rstais kompromats ir patiesa laikmeta liecÄ«ba un kā tādu to arÄ« vajadzÄ“tu uztvert. Jo tādu kā viņš bija tÅ«kstošiem.

Jāpasaka arÄ« kas cits. Pat ja InkÄ“ns bija VDK aÄ£ents un to apzinājās, tas nenozÄ«mÄ“, ka viņš bija pret Latvijas neatkarÄ«bu. Ir jāsaprot, ka daudzi čekas aÄ£enti, vismaz PSRS pastāvÄ“šanas beigu posmā, tika piespiesti sadarboties. Dažus piespieda ar kāda kompromata palÄ«dzÄ«bu, citi to darÄ«ja, lai tiktu uz ārzemÄ“m vai netiktu kavÄ“ta viņu karjera. Tieši tāpÄ“c čekas aÄ£entu uzskaites lietās ir tik daudz sabiedrÄ«bā pazÄ«stamu inteliÄ£ences, zinātnes un kultÅ«ras darbinieku. Daudzi no šÄdā veidā savervÄ“tajiem savu “aÄ£enta pienākumu” veica apzināti nolaidÄ«gi, sniedzot čekai maznozÄ«mÄ«gu informāciju, kas neietekmÄ“ja citu cilvÄ“ku likteņus. Atmodas notikumiem uzņemot apgriezienus, arÄ« aÄ£ents UÄ£is pamazām izslÄ«dÄ“ja no čekas ietekmes zonas un galu galā tika izslÄ“gts no aÄ£entu saraksta. TomÄ“r atjaunotās Latvijas liktenis varÄ“ja izveidoties pavisam citādāks, ja ne čekas radÄ«tā bijušo komunistu un trimdas varasvÄ«ru liberāļu komanda “Latvijas ceļš”, kas sagrāba varu pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas. Un šajā procesā InkÄ“na kungam ir ļoti lieli “nopelni”…

Pārpublicēts no laikmetazimes.lv