Iesaki rakstu:

Piederu pie tiem cilvÄ“kiem, kas gandrÄ«z nekavÄ“joties pÄ“c grāmatas „Viltvārdis” iznākšanas to iegādājās, divās dienās izlasÄ«ja un sāka gaidÄ«t – ko tad teiks tās galvenais varonis. GaidÄ«t nācās ilgi, divas nedēļas, lÄ«dz „Latvijas AvÄ«ze” interviju ar Egilu Levitu pieteica kā „patiesÄ«bu” par viņa Ä£imeni, pilsonÄ«bu un izglÄ«tÄ«bu. IzlasÄ«ju un, maigi izsakoties, esmu vÄ«lies – ja tas ir viss, ko saistÄ«bā ar jauno grāmatu un tajā minÄ“tajiem faktiem var minÄ“t valsts prezidents, tad tas ir ļoti, ļoti, ļoti aizdomÄ«gi un skumji.

Tātad no visiem grāmatā minÄ“tajiem faktiem tās galvenais varonis ir nolÄ“mis atspÄ“kot... jā, ne pārāk daudzus – sešus. Tieši tā – no desmitu desmitiem precÄ«zi sešus.

Pirmais: „Mana mamma Ingeborga Bārga ir dzimusi 1926. gadā, bet pÄ“c laulÄ«bām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte ir Auguste Bārga, kurai bija 21 gads, kad piedzima mana mamma. Auguste uzauga Vācijā, no kurienes nesen bija atbraukusi uz Latviju. Šodien ārlaulÄ«bā dzimst apmÄ“ram puse bÄ“rnu, bet toreiz tas neskaitÄ«jās labi, ka neprecÄ“tai sievietei piedzimst bÄ“rns. Tādēļ Augustes vecāki - KarlÄ«ne un Jānis Bārgi - adoptÄ“ja manu mammu Ingeborgu.”

Šis tiešÄm tā arÄ« varÄ“tu bÅ«t. Atklāts, protams, paliek jautājums, kāpÄ“c visās savās plašajās intervijās par senču radurakstiem Egils Levits šo faktu bija slÄ“pis. Bet labi – gadās. Faktiski gan šis „atklājums” rada tikai jaunu jautājumu un neskaidrÄ«bas – ja reiz Auguste bÄ“rnu piedzÄ«vojusi kaut kur no malas, tad kas ir Ä«stais Egila Levita sencis? Kādi brÄ«numi vÄ“l tiek slÄ“pti tur?

VÄ“l kas: ja Augustes vecāki adoptÄ“ja mazmeitu Ingeborgu kā savu meitu, tad Ingeborgas anketā padomju laikā Augustei bija jābÅ«t pieminÄ“tai kā Ingeborgas māsai, bet... nekā tāda nav. Ingeborga anketā, ko ar savu roku ir aizpildÄ«jis Egils Levits, ir norādÄ«jusi kā māti 1875.gadā dzimušo KarolÄ«nu Bargs, dzimušu fon Maijeri (meli, protams), un māsu - 1916.gadā dzimušu Martu Ercenu, dzimušu Bārgs. Un kur tad Auguste? Levitu Ä£imene krāpa VDK, kā vien ienāca prātā, un čeka visu labticÄ«gi ņēma pretÄ«?

Un vÄ“l – nedaudz matemātikas. Levita māte Ingeborga dzimusi 1926.gadā. Ingeborgas oficiālā māte KarolÄ«na dzimusi 1872. vai 1875.gadā;. KarolÄ«nes māte LÄ«ba dzimusi 1822.gadā. Levita pieminÄ“tā ārlaulÄ«bas vecmamiņa Auguste dzimusi 1904.gadā un viņas nav nevienā Levitu deklarācijā ne kā mātes ne kā mātes māsas.

Nav šaubu, ka viltvārdis atkal samelojies, jo, skaiti kā gribi vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa LÄ«ba nenodzÄ«voja pat lÄ«dz 1940.gadam, kaut arÄ« 1936.gadā tika atzÄ«ta par vecāko sievieti Latvijā. Saskaitiet arÄ« šÄ«m sievietÄ“m gadu skaitļus: LÄ«ba - 1822.gads un meita KarlÄ«na - 1872.gads. StarpÄ«ba – 50 gadu. Tur arÄ« kāds ārlaulÄ«bas bÄ“rns tika legalizÄ“ts?

Otrais: „VÄ“lāk Auguste apprecÄ“jās ar manu vectÄ“vu Jāni Ermansonu. Abi tika izsÅ«tÄ«ti kopā ar manu vecvecmāti KarlÄ«nu. VecvectÄ“vs Jānis Bārgs tajā laikā vairs nebija dzÄ«vs - viņš nomira 1928. gadā. Tas ir diezgan manipulatÄ«vi šo faktu izlaist.”

Šis jau ir krāšÅ†i: grāmatā Jāņa Bārga nāve 1928. gadā ir pieminÄ“ta veselas četras reizes. Interesanti – pilsonis viltvārdis grāmatu nemaz nav izlasÄ«jis vai arÄ« tiešÄm vienkārši nespÄ“j nemelot?

Trešais: „- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minÄ“tām bÄ“rnÄ«bas atmiņām, ka jÅ«s kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsÅ«tÄ«juma SibÄ«rijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šÄda vecuma cilvÄ“ki parasti neko neatceroties.

- Bieži ir tā, ka agrās bÄ“rnÄ«bas atmiņas veidojas arÄ« no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precÄ«zi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tÅ«daļ pÄ“c amnestijas vai vÄ“lāk. Intervijās godÄ«gi atbildÄ“ju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pÄ“tÄ«jums.”

Grāmatā atradu vietu, kur precÄ«zi citÄ“ts tās galvenā varoņa stāstÄ«jums kādai naivai sieviešu žurnāla pārstāvei: „Mana pati pirmā bÄ“rnÄ«bas atmiņa ir par to, kā ar mammu gāju uz RÄ«gas Dzelzceļa staciju sagaidÄ«t manu vecomāti, vecotÄ“vu un citus radus, kas atgriezās no izsÅ«tÄ«juma SibÄ«rijā. Viņi kā zemnieki tika izsÅ«tÄ«ti padomju okupantu lielākajā masveida represijas pasākumā pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta izsÅ«tÄ«šanā.

Man iespiedies atmiņā skats, kā iebrauca vilciens ar dÅ«mu mutuļiem, un mamma teica: tagad tu satiksi savu vecomammu un vecopapu. Un no vagona izkāpa pufaikās tÄ“rpti cilvÄ“ki...” Un tagad viltvārdis mÄ“Ä£ina izlocÄ«ties...

Ceturtais: „- Grāmatā ir aprakstÄ«ta epizode, ka tÄ“va māsÄ«ca aicinājusi tÄ“vu uz IzraÄ“lu. Vai to māsÄ«cu esat atradis?

- Es nekad neesmu viņu meklÄ“jis. IespÄ“jams, ka tāda bija, bet man tas nav zināms.”

Teikšu Ä«si – nu kā var šitā melot? Grāmatā ir gan Egila Levita aizpildÄ«tas anketas par izbraukšanu tieši pie šÄ«s māsÄ«cas, gan skaidras norādes, ka tā ir bijusi absolÅ«ti fiktÄ«va māsÄ«ca, jo visi tÄ“va radi gājuši bijā holokaustā, gan vÄ“l skaidrākas aizdomas, kura iestāde šo māsÄ«cu „piemeklÄ“jusi”.

Piektais: „- Rietumu raidstaciju klausÄ«šanās kopā ar tÄ“vu - cik ticamas ir šÄ«s atmiņas? PÄ“c grāmatas autora domām, tas esot mazticams, jo jÅ«s dzÄ«vojāt komunālajā dzÄ«vokli, kur visi visus dzird un var paziņot čekai

Tas bija vakara rituāls, var jau neklausÄ«ties pārmÄ“rÄ«gi skaļi. Abi ar tÄ“vu katru vai gandrÄ«z katru vakaru pÄ“c vakariņām klausÄ«jāmies BBC, "Deutsche Welle”, "Amerikas balsi”... ŠÄ«s raidstacijas nepārtraukti tika traucÄ“tas, tāpÄ“c bija jāuzregulÄ“ tie radioviļņi, kurus čekisti tik ļoti "nezāģēja".”

Grāmatā tas nemaz nav pieminÄ“ts, tikai pÄ“c tās iznākšanas atklājies, ka Ä»eņina ielas 59. nams, kur dzÄ«voja Levitu Ä£imene, bijis savienots ar blakus esošo čekas „stÅ«ra māju”. Un kāds mÄ“Ä£ina iestāstÄ«t, ka faktiski pie čekas lielās auss klausÄ«jies „ienaidnieku balsis”? Te nu bÅ«tu labāk paklusÄ“jis, - neviens cits kā čekas aÄ£ents un provokators to nebÅ«tu varÄ“jis atļauties.

Sestais: „- Starpposmā man bija Vācijas nepilsoņa (aliens) pase. 1985. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vÄ“stniecÄ«bas Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitÄ«jās neefektÄ«va, jo Latvija pastāvÄ“ja tikai de iure, bet ne de facto. PÄ“c Latvijas valsts neatkarÄ«bas atjaunošanas 1992. gadā es reÄ£istrÄ“jos kā pilsonis. Taču toreiz spÄ“kā esošais Vācijas pavalstniecÄ«bas likums neparedzÄ“ja dubultpilsonÄ«bu. Ja cilvÄ“ks tika brÄ«vprātÄ«gi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadÄ«jumā - Latvijas) pilsonÄ«bā, tad tas nozÄ«mÄ“ja atteikšanos no Vācijas pilsonÄ«bas un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonÄ«ba tika automātiski zaudÄ“ta. Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarÄ“ja bÅ«t, jo es kļuvu par Latvijas vÄ“stnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarÄ“ja kļūt par ārvalsts vÄ“stnieku Vācijā.”

VÄ“l pÄ“rnruden Egils Levits ar dažu mÄ“nešu starpÄ«bu vienai un tai pašai avÄ«zei izklāstÄ«ja gan šo versiju, gan tieši pretÄ“jo – ka nekad neesot bijis Vācijas pilsonis. Jauki, ka beidzot ir izdomājis, kura versija pareiza.

SeptÄ«tais... bet septÄ«tā vairs nav. Neko no pārÄ“jā grāmatā „Viltvārdis” Egils Levits pat nemÄ“Ä£ina atspÄ“kot. Vispār un pilnÄ«gi neko.