Menu
Pilnā versija

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

Mārcis Bendiks · 22.03.2017. · Komentāri (18)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sākšu ar apņemšanos, ka šis rakstiņš nebÅ«s par politiku. Tas nenozÄ«mÄ“, ka man nebÅ«tu savu ideoloÄ£isku uzstādÄ«jumu, politisku simpātiju un antipātiju vai ka es censtos tās slÄ“pt. Gluži otrādi, esmu diezgan krass savos uzskatos, no politkorekto glumiÄ·u viedokļa pat margināls, un savu pozÄ«ciju mÄ“dzu publiskot skaļi un neiecietÄ«gi.

Bet šoreiz, visas pasaules un it Ä«paši eiroprogresÄ«vo spÄ“ku uzvaras pavasarÄ« akcentÄ“šu skaidri redzamu lÄ«niju šo faktu pasniegšanā, pilnÄ«gi neatkarÄ«gi no pašas politikas. Manuprāt, tas bÅ«s noderÄ«gi lÄ«dz pat rudenim, jo bezgalÄ«gi objektÄ«vas sajÅ«smas pilnas relācijas par slavas vainagotu ceļu no uzvaras uz uzvaru bÅ«s visu gadu, ikurāt kā brežņevlaiku partijas kongresu gaidās.

Eiropas vÄ“lÄ“šanu sarakstā šogad ir minÄ“ta 21, dažas no tām jau garām un mÅ«su dzÄ«vÄ“ aumež nejÅ«tamas (kā Lihtenšteinas vispārÄ“jās vai Vācijas prezidenta), citas tiešÄm neizbÄ“gami nozÄ«mÄ«gas kā Francijas prezidenta vÄ“lÄ“šanu divas kārtas ar finišu 7. maijā, mazāk dzirdÄ“tās franču parlamenta vÄ“lÄ“šanas, kas sekos mÄ“nesi pÄ“c tam, ar, iespÄ“jams, nopietnākām sekām nekā izdaudzinātās Vācijas Bundestāga vÄ“lÄ“šanas 24. septembrÄ«. Pa to burzmu bÅ«s arÄ« virkne parlamentu un pašvaldÄ«bu vÄ“lÄ“šanu, kas iepriekšminÄ“to uzturÄ“tajā ažiotāžā paies tikpat kā nemanÄ«tas.

Aicinu vÄ“su prātu palÅ«kot, kas tāds ir nolÄ“cies, ka NÄ«derlandes parlamenta vÄ“lÄ“šanu rezultāti tiek pasniegti kā visu gaismas spÄ“ku monumentāla uzvara, gandrÄ«z vai kā Prohorovkas tanku kauja staļiniskās vÄ“stures bilžu grāmatā. Lielākie pÄ“rnā gada blÄ«kšÄ·i bija brexit referendums, kurā ar nelielu pārsvaru uzvarÄ“ja eirointegrācijas pretinieki, un Trampa sensacionālā uzvara ASV. ŠÄ«m eirorastu un liberāļu sakāvÄ“m ir šÄ·ietami atšÄ·irÄ«gi iemesli, par ko drusku vÄ“lāk. TomÄ“r svarÄ«gākais notikums šÄ«gada saprašanas nozÄ«mÄ“ risinājās visā pÄ“rnā gada garumā, un tā reālie fakti tika pilnÄ«gi ignorÄ“ti.

Tā bija Austrijas prezidenta vÄ“lÄ“šanu sāga, kas sākās jau pavasarÄ« un attÄ«stÄ«jās visu gadu lÄ«dz pat decembrim, beidzoties ar nu jau ierasto gaismas spÄ“ku uzvaras raportu. Skaitļi pa tam vidam rādÄ«ja ārkārtÄ«gi zÄ«mÄ«gu ainu. VÄ“lÄ“šanu pirmajā kārtā visvairāk balsu, proti, pusotra miljona no nepilniem 4,3 miljoniem derÄ«go ieguva Austrijas BrÄ«vÄ«bas partijas kandidāts, medijos godāts par labÄ“jo populistu, antiviskautko un tikpat kā par sātana izdzimumu. PilnÄ«bā pazuda fakts, ka Austrijas abu dominÄ“jošo, visu pÄ“ckara periodu valdošo partiju kandidāti netika ne otrajā, ne pat trešajā vietā. Aiz Hofera palika divi neatkarÄ«gie kandidāti, bet valdošÄs elites reprezentanti, abi bijušo valdÄ«bu ministri katrs savāca mazāk par trešdaļu no 1. kārtas uzvarÄ“tāja balsu skaita.

Ä€rpus mÅ«su tÄ“mas lai paliek vÄ“lÄ“šanu otrās kārtas peripetijas, kurās galu galā uzvarÄ“ja Hofera pretinieks van der Bellens. To arÄ« raportÄ“ja labākajās gebelsiski brežņeviskajās tradÄ«cijās. Kaut arÄ« jau pÄ“c pirmās kārtas, 2016. gada aprÄ«lÄ« bija skaidrs pavisam kas cits, proti, ka valdošÄ pareizā, nepopulistiskā, atbildÄ«gā utt. politika ir pilnÄ«bā zaudÄ“jusi elektorāta uzticÄ«bu, ir beigta un pagalam. Tā vispār bija kļuvusi nesvarÄ«ga. VÄ“lÄ“šanu cīņa bija starp diviem margināļiem – krasi labÄ“ju politiÄ·i, ko apkaroja visi mediji, un zaļu proeiropeisku frÄ«ku bez formālas partijas piederÄ«bas, kurš arÄ« uzvarÄ“ja visai eirošÄ¼urai par laimi un patikšanu, uzvara, urā!

ValdošÄs elites nenovÄ“rtÄ“ts aspekts izrādÄ«jās brexita milzu pārsteiguma pamatā. Palikšanas kampaņa balstÄ«jās lielākoties racionālā argumentācijā: cik labi mums ir tai ES un kā mÅ«su ekonomika un katrs no mums zaudÄ“s materiālās labklājÄ«bas nozÄ«mÄ“, ja mÄ“s spersim pašnāvniecisko izstāšanās soli. Pie reizes pabaidot ar britu ekonomikas sabrukumu nākošajā nedēļā pÄ“c balsojuma.

Bet britu vÄ“lÄ“tāju vairākums lika pirmā vietā vÄ“rtÄ«bas, nevis Ä“rtÄ«bas: lai ko tas maksātu GDP procentos un ārÄ“jās tirdzniecÄ«bas bilances skaitļos, mÄ“s gribam atpakaļ savu valsti. Lemt pašiem, nevis izpildÄ«t visādus junkersismus.

Par palikšanu aÄ£itÄ“ja ne tikai valdošie konservatori, bet arÄ« opozÄ«cijas leiboristi un galvenie eirooptimisti liberāļi. Tātad visi. Visi vÄ“rā ņemamie politiskie spÄ“ki bija pret izstāšanos, un tie zaudÄ“ja. Šeit nav runa par pāris procentu punktiem vienā vai otrā pusÄ“, visa valdošÄ elite bija vienā pusÄ“, zaudÄ“tāju pusÄ“.

LÄ«dz ar to saprotama stratÄ“Ä£iskā nozÄ«me ASV prezidenta vÄ“lÄ“šanām, kurās faktiski bija tas pats spÄ“ku sadalÄ«jums: visa valdošÄ elite pret izlÄ“cÄ“ju Trampu. Par viņa sabiedriski politiskās komunikācijas shÄ“mu esmu rakstÄ«jis iepriekš, te svarÄ«gākais ir kas cits, proti, valdošÄ elite, neraugoties uz neredzÄ“tu mÄ“diju angažētÄ«bu un milzÄ«gu finanšu pārsvaru, zaudÄ“ja. UzvarÄ“ja vienkāršs, varbÅ«t pat primitÄ«vs lozungs, lielā mÄ“rā breksitisks: mÄ“s gribam savu valsti atpakaļ, mÅ«su valsts pirmā, pārÄ“jie pÄ“c tam.

Savelkot kopā Austrijas, Lielbritānijas un ASV pÄ“ckara valdošo spÄ“ku sakāvi, kļūst skaidrāks, ka eirorastisko mediju histÄ“rija katru nākošo vÄ“lÄ“šanu sakarā rodas no viņu dzÄ«vnieciskām nāves bailÄ“m. Aiz Francijas prezidenta kandidāta Ä£imenes locekļu blÄ“dÄ«biņu skandāla atkal pazÅ«d saturiski svarÄ«gākais: prezidenta vÄ“lÄ“šanu otrajā kārtā lÄ«dzÄ«gi kā Austrijā pÄ“rn netiks ne valdošie sociālisti, ne visu pÄ“ckara periodu ietekmÄ«gie labÄ“jie. SacensÄ«ba atkal bÅ«s starp galÄ“jo ekstrÄ“mistisko utt. Francijas Nacionālo fronti un neatkarÄ«go kreiso kandidātu. Elite ir ceļā uz mÄ“slaini. Daiļa un politkorekta runāšana jau ir zaudÄ“jusi. SacensÄ«bā paliek daudz vienkāršÄki argumenti.

Uz visa šÄ« fona ir daudz vieglāk saprast ārprātsajÅ«smÄ«go NÄ«derlandes vÄ“lÄ“šanu rezultātu sagaidÄ«šanu medijos. Katrs var saukt par uzvaru, ko vien vÄ“las, bet ir fakti, nesarežģīti un skaidri skaitļi. VÄ“lÄ“šanās valdošÄs partijas (“uzvarÄ“tājas”) zaudÄ“ja, jā, jā, es nepārrakstÄ«jos, zaudÄ“ja 37 deputātu vietas (tur parlamentā kopā ir 150 deputātu), 8 zaudÄ“ja vÄ“lÄ“šanu “uzvarÄ“tāji”, Marka Rutes labÄ“jie, bet 29 – valdÄ«bu veidojošie kreisie, kas uzsāk ceļu uz to pašu izgāztuvi, kurp devušies jau iepriekšaprakstÄ«tie valdošie. Viss kā jau apcerÄ“tajā pjaÄ·iļetku terminoloÄ£ijā: ja divi seti pakāsti, tad trešais ir izšÄ·irošais. ”RešajušÄij!”

VÄ“lÄ“šanu “zaudÄ“tāji” vietu skaitu palielināja, galÄ“ji labÄ“jie par 5 vietām, kreisi zaļie frÄ«ki – par 10. Tā pati aina, kas iepriekš: elites izvirst un sprāgst nost, populisti un frÄ«ki pieņemas spÄ“kā.

Tā kā šis raksts, kā jau solÄ«ts, nav par politiku, bet par to, ko mums stāsta un ko mÄ“s klausāmies, tad piefiksÄ“šu šeit dažus apolitiskus secinājumus.

Par pareizu rezultātu gaidu formÄ“šanu. Tas, kas kontinentālās Eiropas elitÄ“m tiešÄm spoži izdevās, ir Austrijas un NÄ«derlandes tradicionālo sociāldemokrātisko un labÄ“ji–konservatÄ«vo spÄ“ku sagrāves pasniegšana kā visu gaismas spÄ“ku uzvaru. Respect! ShÄ“ma jau sen pazÄ«stama no anekdotes par Novosibirskas dzemdÄ«bu namu sazvanÄ«jušo jauno tÄ“ti: „Sieva dzemdÄ“ja? Es uztraucos, viņa pÄ“dÄ“jos mÄ“nešos murgoja, ka dzemdÄ“s divgalvainu nÄ“Ä£eri! Vai viss labi? Nav? Melnādains?! Ar divām galvām? Ar vienu tikai! Nu, paldies mīļam Dieviņam!” Uzvara, citiem vārdiem sakot.

Par pašpārliecinātÄ«bu. Gan britu, gan amerikāņu elites uzskatÄ«ja par pietiekošu to, kas ir viņu rÄ«cÄ«bā: loÄ£iski argumenti un establišmenta pilnÄ«gs atbalsts. Izrādās, tas negarantÄ“ rezultātu. Amerikāņu gadÄ«jumā ļoti grodi iezÄ«mÄ“jās klasisko masu mediju nespÄ“ja pārraut tās jaunās ietekmes Ä·Ä“des, kas veidojas sociālo platformu laikmetā. Briti savukārt nobalsoja par tādu kā nepieklājÄ«gu un politnekorektu, aizliegtu saukli: pietiek mums to poļu (kas nozÄ«mÄ“ arÄ« leišu, latviešu, Baltijas krievu utt.), pietiek! MÄ“s gribam bÅ«t angļi un dzÄ«vot Anglijā! Kas lielā mÄ“rā ir tas pats trampiskais “America first!”.

Par vienkāršÄ«bu. Trampa kampaņas sakarā par to jau runāts daudz, te bÅ«tu vietā piezÄ«mÄ“t, ka NÄ«derlandes “uzvarÄ“tājs” Marks Rute, aptauju draudÄ«go skaitļu ietekmÄ“ts, ievÄ“rojami mainÄ«ja savu komunikāciju uz vienkāršÄku un pat agresÄ«vāku, ko jau pirms laiciņa pamanÄ«ja nopietnākie ES politikas komentÄ“tāji. Īsi pirms vÄ“lÄ“šanām pat noriskÄ“ja – sarÄ«koja ālÄ“šanos ar Turcijas ministru pabakstÄ«šanu un, kā izrādÄ«jās, izspruka ar mazu vinnestu. Gan jau “uzvarÄ“tāja” ņemšanās ar valdÄ«bas sastutÄ“šanu, kas varÄ“tu ievilkties krietnu pusgadu, paliks citu notikumu Ä“nā.

Par mums un ES. Lai kā mÄ“s justu lÄ«dzi vieniem vai protestÄ“tu pret citiem, Latvijas vÄ“lÄ“tāju ietekme uz procesiem ES ir margināla. Blēņām par “pavisam cita veida savienÄ«bu” netic pat to trubadÅ«ri. Ja padomijā mÄ“s bijām apmÄ“ram viens procents pÄ“c ikkatra parametra un uz mums skatÄ«jās kā uz eiropeiskāko daļu, tad ES mÄ“s esam zem pusprocenta, milzu raiba kolhoza tāla, auksta austrumu nomale. BÅ«sim mierÄ«gi un gudri. MÅ«su izdzÄ«vošana ir iespÄ“ju izmantošanā, ne ideoloÄ£izÄ“tā eksaltācijā. Sekosim faktiem. Mediji ir Ä“rta un derÄ«ga lieta, šamie ne jau visu paši safabricÄ“. Bet ir ziņu virsraksti, ir pašas ziņas, un tad vÄ“l ir fakti, kas ar iepriekšÄ“jo ne vienmÄ“r ir dižos draugos. Tas, ka krietna pusgadsimta iedibinātā kārtÄ«ba mainās un iepriekšÄ“jie valdÄ«tāji, paši savas tukšdiršanas nosmacÄ“ti, liek nost karotes pie daudziem galdiem un silÄ“m, vÄ“l nenozÄ«mÄ“ pasaules galu. Jebkā beigas ir kaut kā cita sākums.

Pārpublicēts no benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0