Iesaki rakstu:

PÄ“c 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatÄ«kamāk jÅ«tas cilvÄ“ki. CilvÄ“kos nepatiku izraisa postcilvÄ“ku uzvara 13.Saeimas vÄ“lÄ“šanās. CilvÄ“kus postcilvÄ“ku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. PostcilvÄ“ku Ä£enÄ“ze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pÄ“cpadomju gadus. TomÄ“r pÄ“c vÄ“lÄ“šanām no tā nekļuva vieglāk. NepatÄ«kamās prognozes nespÄ“j mazināt emocionālo pārdzÄ«vojumu, tiekoties ar skaudro realitāti.

Latvijā vÄ“l ir samÄ“rā prāvs cilvÄ“ku skaits. Viņi veido vietÄ“jās sabiedrÄ«bas garÄ«gi veselo indivÄ«du kopumu. Viņi nav zaudÄ“juši cilvÄ“ciskumu un joprojām dzÄ«vo atbilstoši cilvÄ“ces tradicionālajām vÄ“rtÄ«bām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cÄ“lumu un rÄ«cÄ«bas mÄ“rÄ·tiecÄ«bu. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidÄ«ba un izvirtÄ«ba. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvÄ“ces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildÄ«ba, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attÄ«stÄ«bas kvintesence – galvenais, svarÄ«gākais un bÅ«tiskākais sasniegums tautas vÄ“sturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultÅ«ras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvÄ“kiem raugās kā uz šausmÄ«gu anormālÄ«bu.

Tajā pašÄ laikā viņi ir pamatÄ«gi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu: „KāpÄ“c XIX gs. otrajā pusÄ“ latviešiem piedzima mazai tautai negaidÄ«ti liela plejāde izcilu personÄ«bu, bet XX gs. otrajā pusÄ“ tika sadzemdÄ“ta postcilvÄ“ku milzÄ«ga populācija?” Tāpat viņos baismas izraisa jautājums: „Kas notiks ar tautu, ja postcilvÄ“ciskums izrādÄ«sies Ä£enÄ“tiski nostiprināts?” PostcilvÄ“ku dominÄ“šana parlamentā un valdÄ«bā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvÄ“ki neslÄ“pj attieksmi pret nacionālo kolapsu. DominÄ“ velme pÄ“c iespÄ“jas ātrāk doties prom no Latvijas.

Latvieši nav pirmie, kuri cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzÄ«vo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvÄ“ku šodienas emocijām ir emocionālās analoÄ£ijas pasaules vÄ“sturÄ“. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā lÄ«menÄ« cilvÄ“ki ir izjutuši arÄ« agrāk. ArÄ« agrāk ir bijuši ļoti drÅ«mi notikumi, kad tautas un tās valsts dzÄ«vÄ“ ielaužas ellišÄ·Ä«gi spÄ“ki un visu barbariski izposta, dzÄ«vi pārvÄ“ršot par nemitÄ«gu morālo mocÄ«bu.

Ä»oti uzskatāmi ir divi piemÄ“ri. MÅ«su zemes iedzÄ«votājiem abi piemÄ“ri ir labi pazÄ«stami. Viens no piemÄ“riem tieši attiecas uz mÅ«sdienu Latvijas cilvÄ“kiem. Tas ir piemÄ“rs, kura pagātnei ir turpinājums tagadnÄ“ un nenosakāmi ilgi bÅ«s turpinājums nākotnÄ“. To pašlaik izjÅ«t un turpmāk izjutÄ«s gan Latvijā palikušie cilvÄ“ki, gan Latviju pametušie cilvÄ“ki. Runa ir par amerikāņu okupāciju Rietumeiropā pÄ“c II Pasaules kara un par Krievijas sabrukumu 1917.gadā.

Pret t.s. oktobra revolÅ«ciju krievu Ä«stie cilvÄ“ki joprojām izturas kā pret apkaunojošu pazemojumu, kas iezvanÄ«ja krievu tautas cilvÄ“cisko panÄ«kumu, kultÅ«ras mantojuma zaimošanu, nacionālā genofonda antropoloÄ£iski vÄ“rtÄ«gākās daļas iznÄ«cināšanu. Krievu aristokrātijas, oficieru korpusa, garÄ«dzniecÄ«bas, akadÄ“miskās inteliÄ£ences iznÄ«cināšana bija krievu gara aristokrātijas iznÄ«cināšana.

Apkaunojoši un pazemojoši bija tas, ka tautu un valsti sagrāva lumpeniskas, plebejiskas, tumsoniskas, analfabÄ“tiskas masas, kuras kodÄ“ja, zombÄ“ja, programmÄ“ja, komandÄ“ja kaut kādi no ārpasaules uzklÄ«duši nenosakāmas kultÅ«ras identitātes deklasÄ“ti ebreji, pusebreji, gruzÄ«ni, latvieši. Viņu briesmu darbi nav aizmirsti. Netika aizmirsti 100 gados un acÄ«mredzot nekad neizzudÄ«s no krievu tautas vÄ“sturiskās atmiņas.

Par to liecināja „jubilejas” publikācijas 2017.gadā. Tajās zÄ«mÄ«ga ir emocionālās tonalitātes saglabāšanās pÄ“c 100 gadiem. Principā nekas nav mainÄ«jies. Apkaunojumu un pazemojumu izjuta 1917. gadā dzÄ«vojošie krievu tautÄ«bas cilvÄ“ki. Viņu emocionālā reakcija ir atspoguļota daudzos romānos un memuāros. Tā ir atspoguļota arÄ« padomju kinofilmās kā „buržuāzijas” neizprotošÄ izturÄ“šanās pret proletariāta diktatÅ«ru.

Apkaunojumu un pazemojumu izjÅ«t arÄ« tagad dzÄ«vojošie krievu Ä«stie cilvÄ“ki. Tas tika uzsvÄ“rts „jubilejas” publikācijās. NepatÄ«kamas emocijas izraisa sociuma viszemāko slāņu uzkundzÄ“šanās, kā arÄ« valdošÄs elites bezspÄ“cÄ«ba glābt Krieviju no sabrukuma. Šajā ziņā 13.Saeimas vÄ“lÄ“šanas ne ar ko neatšÄ·iras no bezspÄ“cÄ«gās pagaidu valdÄ«bas gāšanas Krievijā. Krievijā valdošÄ elite, bet LR kriminālā oligarhija, faktiski padevās bez kaujas, nodevÄ«gi pametot tautu graujoši postošu monstru varā.

Amerikāņu kundzÄ«ba Rietumeiropā un pÄ“c PSRS sabrukuma visā Eiropā ir viens no lielākajiem eiropiešu kauna traipiem. PÄ“c II Pasaules kara Baltais nams neaizveda uz mājām savu armiju. Rietumeiropā palika ASV milzÄ«gs militārais kontingents. Tas ir okupācijas kontingents, jo nepakļaujas vietÄ“jiem likumiem, kā tas tagad ir arÄ« Latvijas Republikā.

Par rietumeiropiešu apkaunojumu un pazemojumu tāpat kā par krievu apkaunojumu un pazemojumu ir plaša bibliotÄ“ka. Taču ir viena atšÄ·irÄ«ba. Ja Krievijā pÄ“cpadomju laikā par 1917.gada revolÅ«cijas nacionāli graujošo bÅ«tÄ«bu drÄ«kst brÄ«vi runāt un rakstÄ«t, tad Rietumeiropā un tagad arÄ« pÄ“cpadomju Latvijā par amerikāņu okupāciju netiek brÄ«vi runāts un rakstÄ«ts. ŠÄ«s tÄ“mas aizliegumu cÄ«tÄ«gi sargā valdošÄs elites. PÄ“c II Pasaules kara amerikāņi Rietumeiropā izaudzināja sev paklausÄ«gu un padevÄ«gu politisko, ekonomisko, garÄ«gās kultÅ«ras eliti. Tāda ir izaudzināta arÄ« Latvijā.

Par ASV lomu Eiropā patiesÄ«bu visbiežāk runā un raksta paši amerikāņi. Turklāt netiek slÄ“pta nicÄ«gā izturÄ“šanās pret rietumeiropiešiem, kuri derot vienÄ«gi „trauku mazgāšanai”, jo vairs nespÄ“jot savā dzÄ«vÄ“ kaut ko patstāvÄ«gi un vÄ“rtÄ«gi nokārtot. Eiropas saimnieku augstprātÄ«gā izturÄ“šanās ir vÄ“l viens iegansts Ä«sto eiropiešu emocionālajam sarÅ«gtinājumam par savu apkaunojošo un pazemojošo stāvokli.

Latvijas postcilvÄ“kiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjÅ«t. Viņiem vispār nav pazÄ«stamas cilvÄ“ku emocionālās izjÅ«tas. Viņi neizjÅ«t ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mÅ«su vÄ“derus baro un mÅ«su sadzÄ«viskās vajadzÄ«bas apgādā ar speciāli priekš mums pietaisÄ«tu trešÄs šÄ·iras produkciju, ko paši rietumeiropieši neÄ“d un nelieto. PostcilvÄ“ki neizjÅ«t ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. PostcilvÄ“kiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas „panÄ«kušu reÄ£ionu”.

PostcilvÄ“kiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. ArÄ« viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktÄ«vi „tautai” izgaismo postcilvÄ“ku panākumus 13.Saeimas vÄ“lÄ“šanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvÄ“tu klusu, apkalpojošais personāls gudri komentÄ“ postcilvÄ“ku (daunu-klaunu un morāli patoloÄ£iski sagandÄ“to primātu) turpmāko „politiku”. Tajā svarÄ«gi esot saglabāt „Latvijas eiroatlantisko virzienu”: „Nav pamata bažām, ka jaunās valdÄ«bas laikā varÄ“tu mainÄ«ties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomÄ“r aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionÄ“s eiroatlantiskajā kopienā (!?), šÄdu viedokli pauda Latvijas Ä€rpolitikas institÅ«ta (LÄ€I) direktors Andris SprÅ«ds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizÄ“jusies (!?). Viņš uzskata, ka šÄ«s vÄ“lÄ“šanas nav izrādÄ«jušÄs izšÄ·irošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa (!?) maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomÄ“r pastāv. Viens no tiem esot izvÄ“le, kā Latvija sevi saredzÄ“s eiroatlantiskajā kopienā” (citāts no „Delfi”).

Tāds viedoklis var bÅ«t ne mazāk atbaidošiem tipiem par mÅ«su jaunajām politiskajām slavenÄ«bām (dauniem-klauniem un morāli patoloÄ£iski sagandÄ“tajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garÄ«gi sagandÄ“ts, ka nav spÄ“jÄ«gs atšÄ·irt psihiski veselus cilvÄ“kus no psihiski slimiem cilvÄ“kiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvÄ“ku ievÄ“lÄ“šana parlamentā un iekļaušana valdÄ«bā ir normāla parādÄ«ba un nekādā gadÄ«jumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. PostcilvÄ“ku invāzija priekš viņa nav emocionāla pārdzÄ«vojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mÅ«sdienu vÄ“sturÄ“. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplÅ«stu ar Rietumu Ä«sto cilvÄ“ku emocionālajiem pārdzÄ«vojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pÄ“c II Pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrÅ«k Ä«stiem cilvÄ“kiem šodienas Eiropā: „PÄ“c SprÅ«da domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados bÅ«s daudz grÅ«tāk veidot pozitÄ«vu Latvijas tÄ“lu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tÄ“lu varÄ“tu pasliktināt.”

 No postcilvÄ“ku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzÄ“jas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvÄ“cisku seju – uzskatu un rÄ«cÄ«bas patstāvÄ«bu, valstisko suverenitāti, kā arÄ« nevÄ“las piesārņot nāciju ar citu rasu migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzÄ«ga. Latvijai ir jābÅ«t postcilvÄ“ka sejai – verdziski padevÄ«gai un verdziski pakalpÄ«gai sejai bez jebkādas suverenitātes pazÄ«mÄ“m.

Latvijas Ä€rpolitikas institÅ«ta direktors acÄ«mredzot nav spÄ“jÄ«gs saprast vÄ“l vienu bÅ«tisku momentu. Rietumu elite noteikti ir lietas kursā, kāds cilvÄ“ciskais materiāls uzvarÄ“ja 2018.gada 6.oktobrÄ«. Naivi bÅ«tu cerÄ“t par Rietumu elites neziņu vai nespÄ“ju objektÄ«vi novÄ“rtÄ“t mÅ«su daunus-klaunus un morāli patoloÄ£iski sagandÄ“tos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektÄ«vais vÄ“rtÄ“jums bÅ«tiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru pie tam postcilvÄ“kiem iesaka atļaut arÄ« turpmāk duļķot lÄ«dzšinÄ“jam pederastam ārlietu ministra krÄ“slā. Tāpat direktoram Dievs nav vÄ“lÄ“jis saprast, ka 13.Saeimas kadriem nevar bÅ«t ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var bÅ«t tikai kaut kas pilnÄ«gi savādāks, kura apzÄ«mÄ“jumā iederas vienÄ«gi rupji un neliterāri vārdi.

Māra Jurjāna zīmējums