Iesaki rakstu:

Šis teksts kārtÄ“jo vÄ“lÄ“šanu gaidās jau tālajā, šÄ·iet, 2009. gadā publicÄ“ts interneta portālā “Apollo”. Tolaik šis medijs autoriem maksāja ciešamus honorārus, neveica publicÄ“šanai iesniegto garadarbu politisko, ideoloÄ£isko, komerciālo u.c. veida cenzÅ«ru. PÄ“c manas pārliecÄ«bas, publikācija, nemainot tekstā ne vārda, nav zaudÄ“jusi aktualitāti arÄ« Latvijas valsts simtgades un jau 13. Saeimas vÄ“lÄ“šanu priekšvakarā. Tāpat lieliski apzinos, ka vairumam pilsoņu bÅ«s diametrāli pretÄ“js viedoklis, ko tautieši sparÄ«gi aizstāvÄ“s, liekot lietā argumentus, demagoÄ£iju vai lamas. Tātad vÄ“stÄ«jums iz pagātnes.

VÄ“lÄ“šanās esmu piedalÄ«jies reizi mūžā. 18 gadu vecumā godam izpildÄ«ju padomju pilsoņa pienākumu, kad PSRS Augstākās Padomes vÄ“lÄ“šanās nodevu balsi par nesatricināmā komunistiskās partijas un bezpartejisko bloka kandidātu, konkrÄ“tāk, par ievÄ“rojamo komunistiskās partijas un padomju valsts darbinieku ArvÄ«du Janoviču Pelši.

Savukārt iecirkņa vÄ“lÄ“šanu komisijas priekšsÄ“dÄ“tāja man, padomju demokrātijas debitantam, pasniedza boļševistiski sarkanu neļķīti un prezentÄ“ja grāmatiņu, tiesa, ne idejisko «Kā rÅ«dÄ«jās tÄ“rauds», bet abstraktā humānisma inspirÄ“to «Anapurnu»...

Kopš tās tālās dienas vÄ“lÄ“šanas Padlatvijā un Latvijas Republikā iztikušas bez manas klātbÅ«tnes. LR pilsoņa pases Ä«pašo atzÄ«mju sadaļa saglabājusi nevainÄ«bu – neviena zÄ«modziņa par dalÄ«bu visu lÄ«meņu vÄ“lÄ“šanās, referendumos...

Man zināmi pilsoniskās sabiedrÄ«bas arhitektu standartpārmetumi tamlÄ«dzÄ«gai nostājai, bet tos komentÄ“t vai atspÄ“kot šÄ·iet nevietā. Vien pateikšu, ka varÄ«tÄ“m cenšos nepiedalÄ«ties ne noziegumā, ne farsā, ne Ä£eÄ·Ä«bā. Un esmu pārliecināts – nav principiālas atšÄ·irÄ«bas t.s. tautvaldÄ«bā gan okupÄ“tajā, gan atjaunotajā Latvijā. Emocionālais kopsaucÄ“js nepārprotams – derdzÄ«gi! Katra sistÄ“ma gaida manu mÄ«lestÄ«bu, vismaz lojalitāti, un bezkaunÄ«gi paģēr ziedošanos. Varu atkārtot savulaik rakstÄ«to – kāpÄ“c man jāmirst par Latviju, lai Latvija mirst par mani... TikmÄ“r politiskā iekārta Latvijā šobrÄ«d nozÄ«mÄ“ savtÄ«gu viduvÄ“jÄ«bu, lÄ“tu ambÄ«ciju un kaktu mesiānisma diktatÅ«ru. Es boikotÄ“ju muļķību – tur nav vajadzÄ«ga drosme, pietiek ar pašironiju...

AtzÄ«šos, reizÄ“m neticu pat Dievam, kur nu vÄ“l vÄ“lÄ“šanu gaidās ticÄ“šu malačiem, kuru famÄ«lijas iedrukātas biļetenos. Ar lÄ«dzdalÄ«bu vÄ“lÄ“šanu rituālā negrasos pastarpināti izteikt kaut kripatiņas atbalsta kādam politiskā teātra personāžam, reklāmas rullÄ«ša zvaigznim. Interesanti, cik daudzi no balsotājiem, kuri iecÄ“la varas saulÄ«tÄ“ mÅ«slaiku Latvijas izputinātājus, klusÄ«bā par savu rÄ«cÄ«bu demokrātijas spÄ“lÄ«tÄ“ nosarkst lÄ«dz nabai? Pieļauju – nedaudzi... Nelga latvietis visos laikos tic TV «Panorāmai», kļūst par politisko manipulāciju un politiskās reklāmas upuri, bet viņa cilvÄ“ciskā sāpe un pilsoniskā pozÄ«cija izsakāma pūļa noskaņojuma refrÄ“nā, šajā dvÄ“seles kliedziena falsetā – nav par ko balsot!...

Protams, protams, jauki bÅ«tu dzÄ«vot ideālajā Latvijā – tādā zaļā un pārtikušÄ, kur nav encefalÄ«ta Ä“rču, bet cilvÄ“ki mūžam jauni un cits citam nemitÄ«gi saka «siers» amerikāņu mÄ“lÄ“, atsedzot veselÄ«gus vai arÄ« valsts sarÅ«pÄ“tus zobus... Un jauki, ja šo laimÄ«bu panākt lÄ«dzÄ“tu godÄ«gi un prātÄ«gi tautas priekšstāvji. Taču uz pasaules lietu kārtÄ«bu var palÅ«koties no banālā «cilvÄ“ks visu lietu mÄ“rs» aspekta. Ja tā – nav principiālas atšÄ·irÄ«bas, dzÄ«vot impÄ“rijas guberņā, Padlatvijā vai Latvijas Republikā. CilvÄ“ka iekšÄ“jā brÄ«vÄ«ba nav atkarÄ«ga no sistÄ“mas taisnÄ«guma un lupatas krāsas karogkātā. ArÄ« mÄ“ra laikā iespÄ“jams dzÄ«rot, arÄ« pie avota iespÄ“jams mirt slāpÄ“s... Ja valsts nedzen uz giljotÄ«nu, Aušvici vai Kolimu, dzÄ«ves piepildÄ«jums ir konkrÄ“ta cilvÄ“ka kompetencÄ“. TāpÄ“c negrasos vainot Latvijas Republiku, ka, piemÄ“ram, neesmu vietÄ“jo miljonāru sarakstā, neesmu sacerÄ“jis pārlaicÄ«gi aizgrābjošu mÄ«las stāstu... Latvija nav atbildÄ«ga, ka nespÄ“ju atmest smÄ“Ä·Ä“šanu un nespÄ“ju noskriet maratonu...

Var, protams, no valsts izsist vai izkrāpt nodokļu atlaides, pabalstus, garantijas, pasÅ«tÄ«jumus... PieprasÄ«t gludus ceļus, treknu sviestu un saulainas vecumdienas... Tikai velti no valsts gaidÄ«t vai paģērÄ“t ticÄ«bu, cerÄ«bu, mÄ«lestÄ«bu... ŠÄ«m vÄ“rtÄ«bām nav paredzÄ“ts finansÄ“jums budžetā, par tām nelemj koalÄ«cijas padomÄ“... Par tām nedebatÄ“ un nebalso... Tās sagaida kā brÄ«numu un nopelna kā žēlastÄ«bu.

Pret Latvijas valsti man, politkorekti koÄ·etÄ“jot, attieksme neitrāla. Ja dzÄ«vÄ“ kas patiesi baida, tad baisas nevarÄ«bas iespÄ“ja, kad tapsi atkarÄ«gs no šÄ«s valsts labvÄ“lÄ«bas. Nudien, pamaz prieka pārvÄ“rsties cilvÄ“kā ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām, kurš, sev par nelaimi saglabājot skaidru saprātu, pilnÄ«gas paralÄ«zes dēļ nabagmājā un pieslapinātā gultā nespÄ“j biļetenu urnā iemest, mušu no deguna notraukt, kur nu vÄ“l vÄ“nas sev pāršÅ†Äpt...

Tiktāl sendienu publicistikas paraudziņš. DzÄ«vojot 2018. gada Latvijā, reizÄ“m pieÄ·eru sevi pie augšminÄ“tajam tekstam pretÄ“ja, iespÄ“jams, Ä·ecerÄ«ga viedokļa, proti, es nedrÄ«kstu šÄ«s, presÄ“ bieži par epohālām nokristÄ«tajām, vÄ“lÄ“šanas boikotÄ“t. Lieliski apzinos, ka cerÄ«bas Latvijas valsts nākotnes uzplaukumam, ir iluzoras, vienalga, kādi tautas priekšstāvji dirnÄ“s Augstajā namā, vienalga, kāda bÅ«s nākamā valdÄ«bas koalÄ«ciju. Tātad vÄ“lÄ“šanas neko neizšÄ·ir, neko nemaina. Secinājums nepārprotams  - jāpiedalās un jābalso par KPV.LV listi! Kazi, šie malači (partijai, tās lÄ«deriem veltÄ«tie epiteti zināmi) spÄ“s padarÄ«t valsts politisko dzÄ«vi lustÄ«gāku, pārvÄ“rtÄ«s JÄ“kabielas namu par Latvijas akadÄ“misko absurda teātri. Latviešiem grÅ«ši ar humora izjÅ«tu. VarbÅ«t tāpÄ“c, citÄ“jot klasiÄ·i, mums neizdodas smejot atkratÄ«ties no savas pagātnes.