Iesaki rakstu:

Esmu nodzÄ«vojis gana ilgu mūžu, lai spÄ“tu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušÄs, bet ir saglabājies tÄ“va dotais mantojums, kas sniedz liecÄ«bas par vÄ“l senākiem laikiem, tai skaitā tÄ“va mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.

Lai kāda bÅ«tu šodienas sabiedrÄ«bas attieksme pret 1917.gada revolÅ«ciju, tā ir daļa no manas vÄ“stures, jo mans tÄ“vs tur bija ar vienÄ«go mÄ“rÄ·i - lai Latvija bÅ«tu brÄ«va.  Katram var bÅ«t sava attieksme pret 1917.gada revolÅ«ciju, bet nevar noliegt, ka Latvija tieši pÄ“c tās tika atzÄ«ta par brÄ«vu un neatkarÄ«gu valsti.

Mans tÄ“vs nomira 1946.gadā, jo pÄ“c kara Latvijā bija ļoti smaga dzÄ«ve arÄ« tiem, kurus neizsÅ«tÄ«ja. Mana tÄ“va māsu izsÅ«tÄ«ja 1949.gadā, un, kad viņa atgriezās, tad, protams, padalÄ«jās ar piedzÄ«voto izsÅ«tÄ«jumā, un varÄ“jām pārliecināties, ka šeit palikušajiem pÄ“ckara gadi nebija vieglāki. Radiniece no izsÅ«tÄ«juma atgriezās ar palieliem naudas uzkrājumiem, ar ko nevarÄ“ja  lepoties šeit palikušie.

Runāju ar savu sievastÄ“vu, kurš pirmskara Latvijā bija saimnieks - lielfermas Ä«pašnieks, kurš uz Vāciju tirgoja sviestu un bekonu, viņš atzina, ka labāk nekā padomju laikā nekad nav dzÄ«vojis. 

Mans sievastÄ“vs bija apbrÄ«nojams cilvÄ“ks, nenogurdinoši strādÄ«gs, labi izglÄ«tots, daudz lasÄ«jis, savas darba dzÄ«ves laikā izveidojis tam laikam ievÄ“rojamus uzkrājumus, ko atstāt bÄ“rniem. Tikai pÄ“c  Repšes un Godmaņa reformām mana strādÄ«gā sievastÄ“va uzkrātie 30 000 rubļi, par kuriem varÄ“ja nopirkt 3 žiguļus, pārvÄ“rtās par 150 latiem, kuri tā arÄ« palika kā dāvana Latvijas Krājbankai.

Lai cik smagi bija pÄ“ckara gadi, dzÄ«ve ar katru gadu uzlabojās. MÄ“s Ä£imenÄ“ bijā 5 bÄ“rni un visi gājām skolā, ieguvām izglÄ«tÄ«bu, strādājām, izveidojām Ä£imenes. Lai arÄ« alga nebija liela, bet par to varÄ“ja izdzÄ«vot. Darbavieta piešÄ·Ä«ra labiekārtotu dzÄ«vokli un apmaksāja tā ekspluatācijas izdevumus. PÄ“c 1991.gada man nācās to dzÄ«vokli otrreiz nopirkt nu jau no šÄ«s valsts.

Apstākļi izmanÄ«jās tik bÅ«tiski, ka, nemainot darbu, darba alga, pārveidota latos, bija tik niecÄ«ga, ka ziemas laikā dzÄ«vokļa ekspluatācijas izdevumi bija lielāki par algu un nācās atteikties no centrālās apkures un iebÅ«vÄ“t godmaņa krāsniņu, lai nenosaltu. DzÄ«ves apstākļi  no 1991.gada bija kā pÄ“c kara. Ja pÄ“ckara gados, bija jÅ«tams uzlabojums, tad diemžēl jāatzÄ«st, ka no 1991.gada es uzlabojumus neesmu sajutis.

Jā, es redzu, ka tiem, kuri nekaunÄ«gi  par kapeikām privatizÄ“ja (es teiktu - nozaga) visu, kas iepriekš bija mÅ«su kopÄ«gā manta un kalpoja kopÄ«gam labumam, ir kļuvuši  nepieklājÄ«gi turÄ«gi un pārnet tiem, kas nezaga, ka nemāk dzÄ«vot. Vai man tiešÄm jājÅ«tas vainÄ«gam, ka nepiedalÄ«jos valsts izzagšanā? Vai tāpÄ“c es piedalÄ«jos barikādÄ“s, lai daži nelieši varÄ“tu nesodÄ«ti nozagt, to, kas piederÄ“ja mums visiem?

Neskatoties uz to, ka mans tÄ“vs stāvÄ“ja pie Latvijas valsts dibināšanas šÅ«puļa, man nav, ar ko lepoties, un nav iemesla svinÄ«bām. Pat tā skola, kurā es mācÄ«jos pÄ“ckara smagajos apstākļos, ir likvidÄ“ta tagad, kad kara nav bijis, un apkārtnes bÄ“rni uz skolu vairs nevar aiziet ar kājām, ir jābrauc uz skolu, kas atrodas krietni tālāk no mājām.

Ja visi 5 mana tÄ“va bÄ“rni dzÄ«voja un strādāja Latvijā, tad mani 3 bÄ“rni savu iztiku pelna un maksā nodokļus svešumā, un mani 8 mazbÄ“rni savu izglÄ«tÄ«bu iegÅ«st citās zemÄ“s.

Esmu par vecu, lai cÄ«nÄ«tos par pārmaiņām, un, ja mani bÄ“rni te vairs nedzÄ«vo, tad man nav arÄ«, par ko cÄ«nÄ«ties. TāpÄ“c man nav, ko svinÄ“t, un es nesvinÄ“šu Latvijas simtgadi. ArÄ« vÄ“lÄ“šanās es nepiedalÄ«šos.