Iesaki rakstu:

IepriekšÄ“jā etÄ«dÄ“ bija runa par kultÅ«ras teorijas pirmajiem soļiem. Tie galvenokārt sakņojās XIX gs. nogalÄ“ un XX gs. sākumā populārajā evolucionismā. Tolaik viens no lielākajiem teorÄ“tiskajiem sasniegumiem bija atziņa, ka kultÅ«rā tāpat kā dabā ir sastopama evolÅ«cija. Evolucionisma korifeji bija Anglijas zinātnieki.

PÄ“c tam kultÅ«ras teorijas attÄ«stÄ«ba pārsvarā ir satuvināta ar strukturālismu un semiotiku. Ja evolucionisma korifeji galvenokārt bija Anglijas zinātnieki, tad strukturālisma un semiotikas korifeji galvenokārt ir Krievijas zinātnieki. XX gadsimtā Krievija (PSRS) kļuva par humanitāro zinātņu ideju Ä£enerÄ“šanas placdarmu. Turklāt jaunu ideju Ä£enerÄ“šana humanitārajās zinātnÄ“s ļoti bÅ«tiski ir vienota ar Latvijas vārdu un patiesÄ«bā ir viens no mÅ«su zemes lepnumiem zinātnes vÄ“sturÄ“. VienÄ«gi žēl, ka šo lepnumu latviešu humanitārai inteliÄ£encei vÄ“l ir jāiemācās nacionāli cienÄ«gi novÄ“rtÄ“t. Tas ir latviešu humanitārās inteliÄ£ences nākotnes mājas uzdevums.

Pagaidām latviešu humanitārās inteliÄ£ences vecākās paaudzes kāda daļa visu pareizi saprot un atzÄ«st Latvijas lomu strukturālisma un semiotikas virzÄ«bā. Tikai diemžēl tas notiek klusÄ«bā katram pie sevis. Atklāti un godÄ«gi par to pie mums nedrÄ«kst izsacÄ«ties, ja nevÄ“las nokļūt mÅ«su humanitārās inteliÄ£ences neformālās korporācijas pelÄ“ko baronu (tipisku masu cilvÄ“ku) šovinistiskajā nežēlastÄ«bā. Tāpat kā padomju laikā arÄ« tagad šajā neformālajā korporācijā valda akli aprobežots naids pret to visu, kas ir saistÄ«ts ar strukturālismu, semiotiku un to korifejiem - ebreju un krievu izcelsmes zinātniekiem.

Strukturālisms kā konceptuāla pamatsistēma radās XX gs. sākumā. Strukturālisms popularitātes virsotni sasniedza 60.gados.

Strukturālisma idejas pirmo reizi formulÄ“tas valodniecÄ«bā – lingvistiskajā strukturālismā. Par lingvistiskā strukturālisma pamatlicÄ“ju uzskata Šveices zinātnieku Ferdinandu de SosÄ«ru. Lingvistiskā strukturālisma pilnveidošanā ļoti lielu ieguldÄ«jumu deva Krievijas zinātnieki. Īpaši Romans Jākobsons, kura tÄ“vs studÄ“ja RÄ«gas politehnikumā un māte bija dzimusi RÄ«gā.

LiteratÅ«rzinātnÄ“ struktÅ«ras jÄ“dzienu viens no pirmajiem lietoja RÄ“zeknÄ“ dzimušais Jurijs Tiņanovs. Viņš kopā ar Viktoru Šklovski (tā vecvecāki nāk no CÄ“sÄ«m) un Borisu Eihenbaumu bija tā saucamās formālās skolas spilgtākie pārstāvji Krievijā XX gs. 10.-20. gados. Formālās skolas teorÄ“tiskās nostādnes pielietoja valodniecÄ«bā, literatÅ«rzinātnÄ“, folkloristikā, mākslas zinātnÄ“, psiholoÄ£ijā. Formālai skolai ir milzÄ«ga nozÄ«me strukturālisma Ä£enÄ“zÄ“. Un tÅ«lÄ«t nākas paskaidrot, ka formālās skolas mantojums ir viens no pamatavotiem mÅ«sdienu kulturoloÄ£ijai. Tātad kulturoloÄ£ijas pamatlicÄ“ji ir ar Latviju vienoti cilvÄ“ki. Bet tas nebÅ«t nav viss mÅ«su lepnumu plejādÄ“.

PÄ“c II Pasaules kara Rietumu universitātÄ“s humanitāro programmu studentu galvenā teorÄ“tiskā lasāmviela bija Jākobsona, Tiņanova, Šklovska, Eihenbauma angļu valodā tulkotās grāmatas. Tā tas bija vÄ“l aizvadÄ«tā gadsimta beigās. 90.gados, kad pirmo reizi bija iespÄ“jams savām acÄ«m apskatÄ«t Rietumu universitāšu bibliotÄ“ku plauktus, tajos dominÄ“ja „mÅ«sÄ“jie”, bet dažās bibliotÄ“kās bija tikai „mÅ«sÄ“jie”. Tas, protams, izraisÄ«ja dziļu saviļņojumu.

PÄ“c II Pasaules kara strukturālisma priekšrocÄ«bas kultÅ«ras pÄ“tniecÄ«bā plaši izmantoja padomju zinātnieki. Starptautiski pazÄ«stams kļuva Tartu universitātes profesors Jurijs Lotmans. Viņu vairāki Latvijas zinātnieki uzskata par savu mentoru. Lotmans jau 1961.gadā publicÄ“ja rakstu par strukturālisma priekšrocÄ«bām mākslas darbu izpÄ“tÄ“. Savukārt 70. gados Lotmans publicÄ“ja virkni teorÄ“tisko apceru, kurās no strukturālisma viedokļa uzlÅ«koja visu kultÅ«ru. Viņa pÄ“dÄ“jām grāmatām (zinātnieks mira 1993.g.) vispār ir tipiski kulturoloÄ£iska ievirze.

Semiotika ir patstāvīga zinātne. Tās pirmās idejas formulētas XIX gs. beigās. Viens no semiotikas pamatlicējiem ir amerikānis Čarlzs Sanders Pīrss. Rietumos semiotika strauji uzplauka XX gs. 50.gados, sevī mērķtiecīgi koncentrējot strukturālās lingvistikas, kibernētikas un informācijas teorijas sasniegumus. Semiotika ir kardināli ietekmējusi daudzas zinātnes. Tajā skaitā arī kulturoloģiju.

Semiotika ir izteikti abstrakta zinātne. Tā ir zinātne par zÄ«mÄ“m un zÄ«mju sistÄ“mām. Semiotikas priekšmets ir tāda darbÄ«ba, uzvedÄ«ba un komunikācija, kurā figurÄ“ zÄ«mes. Praktiski tas nozÄ«mÄ“, ka semiotika var analizÄ“t kultÅ«ras visus segmentus. Semiotikā par zÄ«mÄ“m dÄ“vÄ“ jebkuras informācijas vienÄ«bas. Saprotams, ka zÄ«mes ir svarÄ«gs kultÅ«ras lÄ«dzeklis. Ar zÄ«mju palÄ«dzÄ«bu fiksÄ“ un vÄ“rtÄ“ jebkuru informāciju. Bez zÄ«mÄ“m nav iespÄ“jama informācijas apmaiņa, informācijas uzkrāšana un glabāšana. PÄ“tot kultÅ«ru, uzmanÄ«bas lokā ir izmantotās zÄ«mju sistÄ“mas gan verbālajā, gan neverbālajā formā.

Ja Rietumos semiotika triumfÄ“ja galvenokārt kibernÄ“tikas kontekstā, tad Padomju SavienÄ«bā semiotika triumfÄ“ja galvenokārt humanitāro zinātņu kontekstā. Semiotikas pielietošanā lielus panākumus guva jau minÄ“tais Jurijs Lotmans kopā ar Maskavas kolÄ“Ä£iem. Viņi izveidoja tā dÄ“vÄ“to Tartu-Maskavas skolu. Tās darbÄ«bā dominÄ“ja semiotiskā pieeja. Strukturālisms figurÄ“ja kā idejiskais avots un zināms tramplÄ«ns pārejai uz semiotisko pieeju.

Tartu-Maskavas skolai joprojām ir vitāla ietekme zinātnÄ“. Zinātnisko aktualitāti nav zaudÄ“juši Tartu universitātes publicÄ“tie rakstu krājumi „Darbi par zÄ«mju sistÄ“mām” (1964-1992). Ä»oti interesantajos tekstos dažādas kultÅ«ras valodas (tās tiek sauktas par „sekundārām modelÄ“jošÄm sistÄ“mām”) salÄ«dzinātas plašÄ kultÅ«ras kontekstā. 1990.gadā RÄ«gā latviešu valodā iznāca Tartu-Maskavas skolas ievÄ“rojamā pārstāvja Vjačeslava Ivanova grāmata „Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zÄ«mju sistÄ“mu dinamika”. PÄ“cpadomju gados akadÄ“miÄ·is V.Ivanovs ir devis grandiozu ieguldÄ«jumu kulturoloÄ£ijas studiju programmu izveidÄ“ ASV un Krievijas universitātÄ“s.

Taču Latvijas spožākais lepnums ir „Tiņanova lasÄ«jumi”. Tā saucas zinātniskā konference, kas no 1982.gada reizi divos gados trÄ«s vasaras dienas notiek RÄ“zeknÄ“. Padomju laikā konferencÄ“s piedalÄ«jās PSRS izcilākie humanitāro zinātņu speciālisti, bet RÄ«gā iznāca visā pasaulÄ“ labi pazÄ«stamie „Tiņanova lasÄ«jumu krājumi”. PÄ“cpadomju laikā konferencÄ“s piedalās zinātnieki no ASV, IzraÄ“las, Rietumeiropas valstÄ«m, Krievijas, Igaunijas. Konferences galvenais mÄ“rÄ·is ir papildināt formālās skolas, strukturālisma un semiotikas devumu kultÅ«ras izpÄ“tÄ“. „Tiņanova lasÄ«jumus” var uzskatÄ«t par kulturoloÄ£isko ideju ļoti svarÄ«gu avotu. KonferencÄ“ savā laikā piedalÄ«jās J.Lotmans, V.Ivanovs, B.Dubins, M.Jampoļskis. Viņu devumam kulturoloÄ£ijā komentāri nav vajadzÄ«gi.

Bez pārspÄ«lÄ“juma var apgalvot, ka no 1982.gada Latvija (RÄ“zekne) ir kļuvusi pasaules humanitāro zinātnieku sapņu zeme. „Tiņanova lasÄ«jumos” sapņo piedalÄ«ties katrs sevi cienošs filologs, mākslas zinātnieks, kultÅ«ras sociologs, kultÅ«ras antropologs, kulturologs. „Tiņanova lasÄ«jumu krājumi” tÅ«lÄ«t kļūst par bibliogrāfisku retumu. Kāda krājuma laimÄ«gais Ä«pašnieks kolÄ“Ä£iem grāmatu izrāda kā nenovÄ“rtÄ“jamu dārgumu. Padomju laikā nevarÄ“ja bÅ«t runa par Rietumu zinātnieku piedalÄ«šanos. PÄ“cpadomju laikā robežas ir atvÄ“rtas. Taču viss ir atkarÄ«gs no konferences budžeta, bet galvenais – ieguldÄ«juma zinātnÄ“. Pasaules zinātnieki saņem individuālo uzaicinājumu piedalÄ«ties konferencÄ“ un tajā nolasÄ«t referātu.

Vislabākajā situācijā vienmÄ“r ir atradušies Latvijas zinātnieki. Konference tradicionāli notiek RÄ“zeknes KultÅ«ras nama lielajā zālÄ“. Ieeja ir bez maksas, un vietas pietiek visiem interesentiem. TomÄ“r konferences dalÄ«bnieki vienmÄ“r trÄ«s dienas strādā dziļā vientulÄ«bā. Latvijas zinātnieki nekad nav izmantojuši unikālo iespÄ“ju paklausÄ«ties un redzÄ“t vaigā pasaules humanitāro zinātņu „einšteinus”. MÅ«su humanitāro zinātņu kadri ne tikai paši ir nevÄ“rÄ«gi izturÄ“jušies pret ievÄ“rojamo zinātnisko pasākumu, bet arÄ« nicÄ«gi norājuši tos dažus latviešu kolÄ“Ä£us, kuri cieši saistÄ«ti ar „Tiņanova lasÄ«jumiem”. No 1982.gada aizvadÄ«tos gadu desmitus praktiski tas attiecas tikai uz vienu latvieti, kurš konferencÄ“ ir nolasÄ«jis vairākus referātus, padomju laikā panāca „Tiņanova lasÄ«jumu krājuma” izdošanu RÄ«gā Zinātņu akadÄ“mijas izdevniecÄ«bā, bet pÄ“cpadomju laikā palÄ«dzÄ“ja noorganizÄ“t daudzas konferences, ieskaitot finansÄ“juma sagādāšanu pasākumam. Par to viņš regulāri aiz muguras ir dzirdÄ“jis latviešu naidÄ«gos šÅ†Äcienus „Ko tas P[..] pinas ar tiem žīdiem un krieviem!”. Latviešu humanitārās inteliÄ£ences patoloÄ£iskais provinciālisms ir piedodams. Taču nekādi nav piedodama šovinisma klātbÅ«tne zinātnÄ“. Šovinisms (galÄ“jais nacionālisms) ne tikai mazina, teiksim, letonikas zinātnisko vÄ“rienu, bet arÄ« nepatÄ«kami traucÄ“ Latvijai ieņemt to vietu, ko tā ir pelnÄ«jusi ieņemt pasaules zinātnes vÄ“sturÄ“.

XX gs. nogalÄ“ kultÅ«ras izpÄ“tÄ“ iestājās „zelta laikmets”. Pats svarÄ«gākais ir tas, ka beidzot vienotā kompleksā apvienojās kultÅ«ras izziņas galvenie pamatvirzieni – filosofiskais, teorÄ“tiskais un vÄ“sturiskais. Pateicoties tam, beidzot nostiprinājās jauna zinātne – kulturoloÄ£ija. Par tās nepieciešamÄ«bu atsevišÄ·i tālredzÄ«gi domātāji izsacÄ«jās jau XX gs. sākumā. Uz Latviju tas attiecas vistiešÄkajā veidā. Tam bÅ«s veltÄ«ta nākamā etÄ«de.