Iesaki rakstu:

Par ataraksiju dÄ“vÄ“ pilnÄ«gu dvÄ“seles mieru. To cilvÄ“ks sasniedz izziņas rezultātā, iegÅ«stot zināšanas par pasauli. CilvÄ“kā ataraksija iestājās tad, kad viņš ir pilnÄ«gi pārliecināts par savu zināšanu pareizÄ«bu. Viņam nav nekādas bailes par zināšanu nepilnÄ«bu, aizspriedumainÄ«bu, tendenciozitāti, kroplÄ«bu, nepareizÄ«bu. Ataraksija ir maksimāla morālā labsajÅ«ta. Var teikt - izziņas labsajÅ«ta, kognitÄ«vais komforts.

Svešvārds „ataraksija” ir cÄ“lies no sengrieÄ·u valodas. Senie grieÄ·i jÅ«smoja par izziņā sasniegto dvÄ“seles mieru. Rietumu civilizācijā šo jÄ“dzienu visvairāk cienÄ«ja senie grieÄ·i. Tā raksta vÄ“sturnieki. CilvÄ“kam garÄ«go Ä“rtÄ«bu sagādā bezgalÄ«gs apmierinājums par zināšanu pareizÄ«bu. Senie grieÄ·i tādu garÄ«go Ä“rtÄ«bu nosauca par ataraksiju. Tas ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs indiešu nirvānai – pilnÄ«gam laimes, miera un atbrÄ«votÄ«bas stāvoklim saplÅ«smÄ“ ar dievišÄ·o.

MÄ“s tagad droši drÄ«kstam runāt arÄ« par latviešu ataraksiju. Latviešu ataraksiju drÄ«kstam salÄ«dzināt ar seno grieÄ·u ataraksiju. Tam ir paijājošs iemesls.

Internetā bija publicÄ“ta kolosāla atziņa „Latvieši vienÄ«gie ir sasnieguši Augstāko Apziņas lÄ«meni”. Šo kolosālo atziņu neviens vÄ“l nav apstrÄ«dÄ“jis. Tas nenotika ne tÅ«lÄ«t pÄ“c šÄ«s kolosālās atziņas publicÄ“šanas, ne turpmākajā laikā lÄ«dz šobaltdienai. Tātad tā ir patiesÄ«ba. Bet, ja tā ir patiesÄ«ba, tad drÄ«kstam runāt par latviešu ataraksiju. Latviešu Augstākās Apziņas glāstošajai pašapmierinātÄ«bai katrā ziņā ir daudz kopÄ“ja ar seno grieÄ·u ataraksiju. VienÄ«gi diemžēl vÄ“l nedrÄ«kstam runāt par visu latviešu ataraksiju, bet drÄ«kstam runāt tikai par latviešu „politiÄ·u” etnisko ataraksiju.

Latviešu „politiÄ·i” sauļojas etniskajā ataraksijā. Viņi ir simtprocentÄ«gi pārliecināti par savu zināšanu pareizÄ«bu, piemÄ“ram, jÄ“dziena „tautÄ«ba” lietošanā. Latviešu „politiÄ·iem” nav nekādas bailes par zināšanu nepilnÄ«bu, aizspriedumainÄ«bu, tendenciozitāti, kroplÄ«bu, nepareizÄ«bu jÄ“dziena „tautÄ«ba” lietošanā. To 2016.gada 15.septembrÄ« apliecināja „politiÄ·u” vÄ“trainā Ä·Ä«vÄ“šanās parlamentā sakarā ar labojumiem „Vārda, uzvārda un tautÄ«bas ieraksta maiņas likumā”.

Viens no RÄ«gas medijiem sniedza šÄdu informāciju: „GrozÄ«tais likums dod iespÄ“ju mainÄ«t tautÄ«bas ierakstu uz “latvietis” vai “lÄ«bietis (lÄ«vs)” arÄ« personai, kura Latvijā uzturas ar derÄ«gu uzturÄ“šanās atļauju, reÄ£istrācijas apliecÄ«bu vai pastāvÄ«gās uzturÄ“šanās apliecÄ«bu ar nosacÄ«jumu, ka tā var apliecināt savu latvisko izcelsmi. LÄ«dz šim mainÄ«t tautÄ«bas ierakstu varÄ“ja persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešÄ·irts bezvalstnieka statuss.[..] Personai, kura vÄ“las mainÄ«t tautÄ«bas ierakstu, likums jau patlaban nosaka pienākumu ar dokumentiem apliecināt latvisko izcelsmi un latviešu valodas zināšanas”.

VÄ“traino Ä·Ä«vÄ“šanos uzsildÄ«ja „politiÄ·u” etniskā ataraksija. Par to nevar bÅ«t ne mazāko šaubu. „PolitiÄ·u” smadzenes izbauda kognitÄ«vo komfortu. Jau agrāk Latvijas parlamenta „politiÄ·i” lielÄ«jās ar šÄdu viedokli: „TautÄ«ba nav parādÄ«ba, kas nododama dzimumceļā, tautÄ«ba nav tas, ko cilvÄ“ks manto Ä£enÄ“tiski”. AcÄ«mredzot „politiÄ·i” ir pārliecināti par dotā viedokļa pareizÄ«bu un pilnā mÄ“rā sākuši izbaudÄ«t etniskās ataraksijas „kaifu”. Viņi ne uz brÄ«di nepieļauj domu par savu zināšanu grandiozo aplamÄ«bu. TāpÄ“c vÄ“trainās Ä·Ä«vÄ“šanās laikā „politiÄ·i” par tautÄ«bu atkārtoja: „Tas ir pašidentifikācijas jautājums. Ja persona uzskata, ka ir latvietis, nevienam nav pamata apšaubÄ«t viņa attieksmi.”

Protams, Latvijā jebkura persona var sevi uzskatÄ«t par abāzu, agulieti, cahuru, farsu, ižoru, jezÄ«du, lazu, udu. MinÄ“to tautÄ«bu personas tagad dzÄ«vo Latvijā, un katrs latvietis var sevi piepulcināt viņu skaitam. Neoliberāli demokrātiskā valstÄ« ar postmodernistisko plurālismu valda ne tikai uzskatu brÄ«vÄ«ba, bet arÄ« etniskās identitātes brÄ«vÄ«ba. Jebkurš drÄ«kst sev oriÄ£ināli izdomāt tautÄ«bu, kāda bÅ«s tikai viņam. Neoliberāli demokrātiskā valstÄ« ar postmodernistisko plurālismu nevienam nav tiesÄ«bas aizliegt izdomāt savu tautÄ«bu.

Saprotams, cilvÄ“ki ar veselo  saprātu uz tādu rÄ«cÄ«bu skatÄ«sies greizi. Viņu pārliecÄ«bā tāda rÄ«cÄ«ba nav normāla. TautÄ«ba nav „pašidentifikācijas jautājums”. Ar tautÄ«bu nedrÄ«kst akstÄ«ties. TautÄ«bu nedrÄ«kst mainÄ«t politisko un materiālistisko apsvÄ“rumu ietekmÄ“. TautÄ«bas maiņa nedrÄ«kst bÅ«t privātÄ«pašuma, finansiālo bagātÄ«bu, karjeras, politiskās varas iegÅ«šanas nosacÄ«jums. To saprātÄ«gi cilvÄ“ki intuitÄ«vi apzinās. Viņu intuÄ«ciju apstiprina zinātne.

CilvÄ“kam mÄ“dz bÅ«t dažādas identitātes (piederÄ«bas). Tas ir normāli, un tā tam ir jābÅ«t. Katram cilvÄ“kam ir šÄ·iriskā identitāte un profesionālā identitāte. Daudziem ir reliÄ£iskā identitāte. Tagad ir pieņemts lepoties ar seksuālo identitāti.

TautÄ«ba ir etniskā identitāte – piederÄ«ba noteiktai tautai (etnosam). Tā ir vienÄ«gā konstantā identitāte. CilvÄ“ks nevar mainÄ«t etnisko identitāti. Etniskā identitāte ir nemainÄ«gs cilvÄ“ka Ä«pašums. CilvÄ“ks var mainÄ«t jebkuru citu identitāti. VienÄ«gi viņš nevar mainÄ«t etnisko identitāti. Viņš var ākstÄ«ties ar etnisko identitāti, bet reāli viņš nevar mainÄ«t etnisko identitāti. Latvietis vienmÄ“r paliks latvietis arÄ« tad, ja sevi sauks par abāzu, agulieti, cahuru, farsu utt. Latvietis var likt dokumentos (pasÄ“) norādÄ«t jebkuru tautÄ«bu, taču patiesÄ«bā viņš vienmÄ“r paliks latvietis.

Tas, ka mums ir speciāls likums tautÄ«bas ieraksta maiņai, neliecina ne par ko labu. Tas liecina par dažādām anomālijām sabiedrÄ«bā. Tā ir sabiedrÄ«ba, kurā tautÄ«ba ir dažādu spekulāciju objekts. TautÄ«bas maiņu, domājams, visbiežāk pamudina nevis eksotiskas oriÄ£inalitātes alkas, bet gan merkantÄ«listiski apsvÄ“rumi. Mainot valsts institÅ«cijās tautÄ«bu,  noteikti neiztiek bez korupcijas un dokumentu viltošanas. TautÄ«bas maiņa liecina par sabiedrÄ«bu bez stingras un konsekventas etniskās cieņas. SabiedrÄ«bā ir cilvÄ“ki, kuri neciena savu etnisko izcelsmi. Tātad neciena savus senčus, sākot ar māti un tÄ“vu.

ReizÄ“ tā ir sabiedrÄ«ba bez teicamas etnoloÄ£iskās izglÄ«tÄ«bas un pareizām zināšanām par etniskumu. TautÄ«bas maiņa ir nelaime, bet nevis laime. Amorāli ir lepoties ar tautÄ«bas maiņu. Stulbi ar likumdošanu tautÄ«bas maiņā „demonstrÄ“t latviešu un valsts atvÄ“rtÄ«bu”. Tāda pieeja ir iespÄ“jama vienÄ«gi kognitÄ«vās tumsonÄ«bas un morālās deÄ£enerācijas vidÄ“. Tikai odiozā vidÄ“ var piedāvāt likumā ierakstÄ«t šÄdu normu: „Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kam vismaz pÄ“dÄ“jos 15 gadus pastāvÄ«gā dzÄ«vesvieta ir Latvija un kas augstākajā lÄ«menÄ« (!?) prot latviešu valodu, ja viņa jÅ«t (!?) piederÄ«bu latviešu kultÅ«rai, kā arÄ« apzinās un vÄ“las publiski nostiprināt (!?) savu piederÄ«bu latviešu tautai, ir tiesÄ«ga mainÄ«t savu tautÄ«bas ierakstu pret ierakstu „latvietis”.”

Saeimas „politiÄ·i” likumdošanas darbÄ«bā grozās ne tikai ap nepareizām, bet arÄ« vienpusÄ«gām zināšanām. Viņiem ir elementāras zināšanas par tautÄ«bas radurakstiem (vÄ“sturisko izcelsmi). Šo zināšanu kopumu nākas saukt par socioloÄ£isko Ä£enealoÄ£iju.

Tādās zināšanās norāde par tautÄ«bu liecina par piederÄ«bu attiecÄ«gajai tautai. Norāde „latvietis” liecina par piederÄ«bu latviešu tautai. SocioloÄ£iskajā Ä£enealoÄ£ijā tas nozÄ«mÄ“, ka latvietis tāpat kā citi latvieši pieder latviešu tautai. Visi latvieši runā latviešu valodā. Tāpat visi latvieši atzÄ«st kopÄ«go izcelsmi, latviešiem ir precÄ«zi fiksÄ“ta dzÄ«ves Ä£eogrāfiskā telpa, latviešiem ir tradicionālas sadzÄ«ves formas, latvieši apzinās savu etnisko atšÄ·irÄ«bu no citām tautām. Latviešiem ir sava kultÅ«ra. Tādi ir tautas klasiskie kritÄ“riji socioloÄ£iskajā Ä£enealoÄ£ijā. Šie kritÄ“riji ir organiski vienoti ar tautÄ«bu.

Klasisko kritÄ“riju lÄ«menÄ« (resp., socioloÄ£iskās Ä£enealoÄ£ijas lÄ«menÄ«) patiešÄm ir iespÄ“jams ākstÄ«ties ar tautÄ«bu – mainÄ«t to reizÄ“ ar politiskās iekārtas maiņu, lai pievienotos jaunās politiskās iekārtas svÄ“tajai „titulnācijai”. Ä€kstÄ«bās ar tautÄ«bu var izdomāt sev unikālu tautÄ«bu, mainÄ«t tautÄ«bu, lai nopirktu zemi un uz tās uzceltu vasarnÄ«cu. IespÄ“jami arÄ« citi ākstÄ«bas varianti.

CilvÄ“ks var samÄ“rā viegli panākt atbilstÄ«bu socioloÄ£iskās Ä£enealoÄ£ijas klasiskajiem kritÄ“rijiem. Viņš var iemācÄ«ties latviešu valodu, dzÄ«vot saskaņā ar latviešu tradicionālajām sadzÄ«ves formām. Viņš var apzināties savu etnisko atšÄ·irÄ«bu no nelatviešiem. Viņš var visu mūžu dzÄ«vot latviešu Ä£eogrāfiskajā telpā. Viņš var demonstrÄ“t piederÄ«bu latviešu kultÅ«rai.

Taču socioloÄ£iskā Ä£enealoÄ£ija nav vienÄ«gā Ä£enealoÄ£ija tautÄ«bas analÄ«tikā. Turklāt socioloÄ£iskā Ä£enealoÄ£ija nav izšÄ·irošÄ etniskajā identifikācijā. IzšÄ·irošÄ nozÄ«me ir divām citām Ä£enealoÄ£ijām – Ä£enÄ“tiskajai Ä£enealoÄ£ijai un DNS (dezoksiribonukleÄ«nskābes) Ä£enealoÄ£ijai.

Cilvēka likteni nosaka divas informācijas plūsmas: gēnu kopums (genoms) un kultūras kopums. Ja kultūras kopums attiecās uz socioloģisko ģenealoģiju, tad genoms attiecās uz ģenētisko ģenealoģiju.

PiemÄ“ram, neviens cilvÄ“ks nepiedzimst ar valodas prasmi. Valodu mācās no apkārtÄ“jiem cilvÄ“kiem. PlašÄkā nozÄ«mÄ“ – no kultÅ«ras. Toties genoms ir informācijas kopums par cilvÄ“ka matu krāsu, acu krāsu, ādas krāsu, deguna formu, ausu formu. Proti, to visu, ko mantojam no senčiem Ä£enÄ“tiski un kas objektÄ«vi apstiprina latvieša piederÄ«bu latviešiem. Lai kļūtu par abāzu, agulieti, cahuru, latvietis nevar atbrÄ«voties no sava latviskā genoma un pārņemt abāza, agulieša, cahura genomu.

Ä¢enÄ“tiskā Ä£enealoÄ£ija liecina, ka cilvÄ“ku genotips nosaka kultÅ«ru. Tikai Ä«sti latvieši nosaka latviešu kultÅ«ru. Visvairāk tas atsaucās uz uzvedÄ«bu: intro/ekstrovertumu, atsevišÄ·u cilvÄ“ku dzÄ«ves individuālo tempu, psihomotoro un sporta aktivitāti, neirotismu, domāšanu, depresijas noslieksmi, vecumu pirmā dzimumakta laikā, kognitÄ«vās attÄ«stÄ«bas vecumu, šizofrÄ“niskuma noslieksmi. Sastopami speciāli pÄ“tÄ«jumi par jaunpiedzimušajiem, lai noskaidrotu genotipa diktÄ“tās etniskās atšÄ·irÄ«bas (kustÄ«bas raksturu, auguma stāju, muskuļu tonusu, emocionālo reakciju.

TautÄ«bas (tautas) pamatā ir Ä£enÄ“tisko Ä«pašÄ«bu kopums. TautÄ«ba ir Ä·ermeniskā organisma fizioloÄ£iskā identifikācija. Tas skan pasmagi, bet tā ir zinātniskajā terminologijā formulÄ“ta patiesÄ«ba. „Dzeltenais” vienmÄ“r paliek „dzeltenais”, ja arÄ« viņš pats to neatzÄ«st. Saprotams, vienā tautā var bÅ«t modifikācijas – etniskās atšÄ·irÄ«bas bioloÄ£iskajā ziņā (auguma konstitÅ«cijā, galvaskausa formā, acu, matu sejas krāsā, deguna formā u.c.). Bet tas nav galvenais.

MÅ«su „politiÄ·i” vadās no atziņas: ja cilvÄ“ks sevi uzskata par latvieti, runā latviski, domā latviski, pieder latviešu kultÅ«rai, tad viņa bioloÄ£iskā piederÄ«ba nav svarÄ«ga. CilvÄ“ks var lÄ«dzināties papuasam, aborigÄ“nam, nÄ“Ä£erim, Ä·Ä«niešu antropoloÄ£iskajam tipam. „PolitiÄ·i” uzskata, ka bioloÄ£iskajām Ä«pašÄ«bām nav nekādas vÄ“rtÄ«bas tautÄ«bas maiņas juridiskajā procesā. Tas ir maldÄ«gs uzskats.

Tautai piemÄ«t bioloÄ£iskā vienotÄ«ba. To atzÄ«st zinātne. Vienas tautÄ«bas pārstāvji paaudzi pÄ“c paaudzes ir bioloÄ£iski lÄ«dzÄ«gi. Katrai tautai konstatÄ“jama tai specifiska biogramma – iedzimtas uzvedÄ«bas stratÄ“Ä£iskais repertuārs. Biogrammā ir kodÄ“ta sociālā reakcija, garÄ«gās prioritātes, zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Tautas pārstāvju individuālās biogrammas summÄ“jās tautas kopÄ“jā biogrammā, kas piešÄ·ir unikālu raksturu tautai un tās kultÅ«rai.

TrešÄ Ä£enealoÄ£ija – DNS Ä£enealoÄ£ija - precÄ«zi nosaka etniskās izcelsmes vÄ“sturi. Vārdi „DNS Ä£enealoÄ£ija” ir nosaukums ļoti jaunai (no 2008.gada) zinātniskajai disciplÄ«nai Ä·Ä«miskajā kinÄ“tikā, pÄ“tot cilvÄ“ces Ä£enÄ“tisko vÄ“sturi un tautu migrāciju. DNS Ä£enealoÄ£ijas pamatlicÄ“js ir amerikāņu zinātnieks Anatolijs Kļosovs (Anatole A. Klyosov; 1946).

DNS Ä£enealoÄ£ijas pamatā ir DNS testÄ“šana un testa rezultātu interpretācija, nosakot cilvÄ“ka radurakstus gadu tÅ«kstošiem ilgā laikā. Jau ir iegÅ«ti dati par leÄ£endāro āriju un indoeiropiešu vÄ“sturi. Jaunās zinātniskās disciplÄ«nas pÄ“tnieciskie rezultāti neapstiprina slaveno koncepciju par Homo sapiens izcelsmi Ä€frikā. DNS Ä£enealoÄ£ijai ir interesanta informācija par slāviem, baltiem, ebrejiem, eiropiešu haplogrupu R1a.

Vispār DNS Ä£enealoÄ£ija ir apvÄ“rsums zinātnÄ“. Īpaši vÄ“sturÄ“, antropoloÄ£ijā, etnoloÄ£ijā, lingvistikā. Jau pašlaik (2016.gadā) ir skaidrs, ka zināšanas par cilvÄ“ka izcelsmi, cilvÄ“ces Ä£enÄ“tisko vÄ“sturi, tautu migrāciju ir ļoti nepilnÄ«gas un visbiežāk pilnÄ«gi aplamas. ArÄ« tautas t.s. etniskā tÄ«rÄ«ba var izrādÄ«ties fikcija. Dažu valstu vadÄ«ba jau ir sākusi etnopolitikā izmantot DNS Ä£enealoÄ£ijas unikālās zināšanas.

Latvijā tiek veikta DNS testÄ“šana, lai noskaidrotu bÄ“rnu un vecāku bioloÄ£isko radniecÄ«bu. Galvenokārt tas ir saistÄ«ts ar tÄ“va atsacÄ«šanos maksāt alimentus. MÅ«su „politiÄ·iem” ir visas iespÄ“jas DNS testÄ“šanu pagriezt Latvijas iedzÄ«votāju etniskās Ä£enealoÄ£ijas virzienā. TestÄ“šanai pirmo vajadzÄ“tu palÅ«gt „politiÄ·i” Andreju Judinu. Viņš šajā esejā ir gandrÄ«z visu idiotisko citātu autors.