Gads kopÅ¡ Bunkus slepkavÄ«bas: kamÄ“r policijas izmeklÄ“Å¡ana buksÄ“, romÄnÄ aprakstÄ«ti „izdomÄti†notikumi „advokÄta Runkus†Mežaparka mÄjÄ
PIETIEK · 30.05.2019. · Komentāri (0)Šodien aprit gads kopš dienas, kad ceÄ¼Ä no savas Mežaparka savrupmÄjas savÄ automašÄ«nÄ tika nošauts bÄ“dÄ«gi slavenais maksÄtnespÄ“jas administrators MÄrtiņš Bunkus. KamÄ“r Valsts policija joprojÄm tikai sola nozieguma atklÄšanu, Pietiekšodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ nodaļu no Latvijas grÄmatnÄ«cÄs pÄ“dÄ“jÄs nedēļÄs vispieprasÄ«tÄkÄs grÄmatas – jaunÄ trillera „Nauda”: šajÄ ievadnodaÄ¼Ä aprakstÄ«ti „izdomÄti” notikumi „advokÄta Runkus” Mežaparka mÄjÄ liktenÄ«gÄs dienas rÄ«tÄ.
Prologs VI. AdvokÄts
Šodienai vajadzÄ“ja bÅ«t lieliskai, izcilai, vienreizÄ«gai dienai. Noteikti vajadzÄ“ja. CitÄdi nemaz nevarÄ“ja bÅ«t…
AdvokÄts atvÄ“ra acis jau mazÄ gaismiņÄ, pastiepa roku pÄ“c vecmodÄ«gÄ, bet sirdij tik tuvÄ un mÄ«Ä¼Ä “Vertu” telefona – jopcik, knapi pieci no rÄ«ta. Kas tieši bija rÄdÄ«jies sapņos un izrÄvis viņu no miega, advokÄts neatcerÄ“jÄs – vienÄ«gÄ liecÄ«ba bija caurcaurÄ“m slapjÄ zÄ«da gultasveļa un trauksmes sajÅ«ta, kas nevis izzuda, bet tikai auga augumÄ.
Tam vajadzÄ“ja bÅ«t priekpilnam satraukumam – galu galÄ šodien vajadzÄ“ja sekmÄ«gi noslÄ“gties daudzu mÄ“nešu smagam darbam. Darbam, uz kÄdu šajÄ valstÄ« bija spÄ“jÄ«gi labi ja pÄrdesmit cilvÄ“ku – un to vidÅ« viņš noteikti bija visspÄ“jÄ«gÄkais. Droši.
Labi, ne pilnÄ«gi noslÄ“gties. Šis bija starpfinišs, kam vajadzÄ“ja atnest iecerÄ“tos augļus. Viss bija savÄs vietÄs. IesaistÄ«tie cilvÄ“ki, nepieciešamie paraksti, reÄ£istrÄcijas un pÄrskaitÄ«jumu dokumenti, faili… jÄ, protams, kÄ nu bez failiem. ArÄ« TIE faili. Viss, kas bija ar tÄdÄm pÅ«lÄ“m gatavots, organizÄ“ts, gÄdÄts un izkÄrtots pareizÄs porcijÄs un secÄ«bÄ.
Atlika tikai aizvadÄ«t šo dienu – un kÄrotais auglis pats iekritÄ«s viņa rokÄs, nevajadzÄ“s vairs ne slÄ“pties, ne maskÄ“ties, ne izlikties. Viņš ieņems pelnÄ«to vietu, un dažÄdi dergļi pierausies, skaidrs, ka pierausies, – tÄdi kÄ, piemÄ“ram, viņa “mīļais kaimiņš”. AdvokÄts pameta skatu pa logu uz ekonomikas ministra Pašeradena savrupmÄju, kas atradÄs cieši blakus viņa Mežaparka namam.
VÄ“l burtiski pÄris dienu – un šis stÄ«vais pÅ«slis, kura paša biogrÄfijÄ bija gan valsts apzagšana, gan muļķīgas kontrabandas shÄ“mas, aizmirsÄ«s savu uzpÅ«tÄ«go viebšanos nejaušas saskriešanÄs brīžos un sÄks bijÄ«gi klanÄ«ties, klusÄ«bÄ kalkulÄ“jot, kÄ izspiest kÄdu labumu pašam sev vai savai partijai. Visi viņi bija tÄdi.
DÄ«vainÄ kÄrtÄ ministra mÄjas otrÄ stÄva logos jau dega gaisma. AdvokÄts nedaudz pabrÄ«nÄ«jÄs, bet – kas viņam par daļu. Haha, droši vien Pašeradena kungam miedziņš lÄgÄ nenÄk, domÄjot, kÄdus vÄ“l makaronus par OIK tÄ“mu sakarinÄt uz ausÄ«m saviem atlikušajiem vÄ“lÄ“tÄjiem.
BÅ«tu nu pašiedomÄtajam izcilajam valstsvÄ«ram, kura lielÄkais tautsaimnieciskais sasniegums bija izdevniecÄ«bas “Dana” noprihvatizÄ“šana un nolaišana pa burbuli, kaut nedaudz sajÄ“gas par šo tÄ“mu, viņš jau sen bÅ«tu atskrÄ“jis pie sava kaimiņa un palÅ«dzis sakontaktÄ“t ar cilvÄ“kiem, kuri patiešÄm, krieviski izsakoties, bija tÄ“mÄ.
TaÄu vai nu Pašreadena kungs bija tups kÄ zÄbaks, vai arÄ« – kas daudz ticamÄk – viņam pašam un viņa partijai bija ne mazums labvēļu tieši OIK biznesmeņu vidÅ«, kuru intereses bija svÄ“tas un neaizskaramas. TÄ nu šim arÄ« nÄcÄs mÄ“Ä£inÄt vienlaikus gan zivtiņu apÄ“st, gan uz kaut kÄ stingra un elastÄ«ga uzsÄ“sties.
Bet šÄ« galÄ«gi nebija advokÄta tÄ“ma – tur bija citi organizÄ“tÄji un citi pelnÄ«tÄji. Lai nu Pašeradena kungs pats tiek galÄ ar savÄm problÄ“mÄm,– advokÄtam šobrÄ«d bija daudz svarÄ«gÄkas lietas darÄmas. Lai gan lÄ«dz pirmajÄm no bÅ«tiskajÄm pÄrrunÄm centrÄ vÄ“l bija palikušas vairÄkas stundas, prÄtÄ«gÄk bija jau tagad visu bez steigas vÄ“lreiz pÄrdomÄt un salikt pa plauktiņiem.
AdvokÄts bez steigas nokÄpa uz pirmo stÄvu, ar acÄ«m noglÄstot svaigi atjaunotÄs mÄjas kÄpņu margas, – katrs to posms bija izmaksÄjis vairÄk, nekÄ tÄds Pašeradens saņēma algÄ vairÄku mÄ“nešu laikÄ. Ne tikai algÄ – arÄ« sponsoru piešpricÄ“s.
FormÄli gan šÄ« Mežaparka mÄja nepiederÄ“ja viņam – tÄpat kÄ astonmÄrtins, no kura tomÄ“r bija nÄcies šÄ·irties, kad tas sÄka piesaistÄ«t pÄrÄk lielu uzmanÄ«bu, tÄpat kÄ pie mÄjas stÄvošais baltais reindžroveris, tÄpat kÄ konti bankÄs, uzņēmumu kapitÄldaļas un šis tas vÄ“l vÄ“rtÄ«gÄks. Tam visam bija savi formÄlie Ä«pašnieki, bet advokÄts bija labÄkajÄ gadÄ«jumÄ tikai lietotÄjs, nekas vairÄk.
KÄ viņam riebÄs šÄ«s nejÄ“dzÄ«gÄs, apkaunojošÄs, pazemojošÄs paslÄ“pes. Bet citÄdi nevarÄ“ja. Viņam apkÄrt bija cilvÄ“ki, kas nebaidÄ«jÄs demonstrÄ“t savu panÄkumu augļus – bet advokÄts to nevarÄ“ja un nevÄ“lÄ“jÄs atļauties, jo bija pieredzÄ“jis, kÄ agri vai vÄ“lu skaudÄ«gÄ pasaule šos pÄvus ar visÄm viņu astÄ“m aprija tÄdÄ vai citÄdÄ veidÄ.
Tagad arÄ« šai paslÄ“pju nepieciešamÄ«bai beidzot pienÄks gals, – viņš ieņems savÄm spÄ“jÄm atbilstošu vietu, kur viņam vairs nevajadzÄ“s maskÄ“ties. NÄ“, tieši otrÄdi – viņa statuss bÅ«s tik neapstrÄ«dams, ka jebkura augstÄkÄ plaukta luksusa manta tam piegulÄ“s kÄ cimds rokai. Visi pasaules pašeradeni to novÄ“rtÄ“s.
Bet, lai tas tÄ tiešÄm notiktu, visu vÄ“lreiz vajadzÄ“ja pÄrskatÄ«t, par visu vajadzÄ“ja pÄrliecinÄties. Viens seifs mÄjÄ atradÄs tur, kur tam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t, – otrÄ stÄva istabÄ aiz gleznas. TaÄu bija vÄ“l viens, kuru advokÄts, lai kÄ arÄ« nicinÄtu fizisku darbu, saimniecÄ«bas telpas grÄ«dÄ bija iemontÄ“jis pats saviem spÄ“kiem.
Pats viņš bija izurbinÄjis caurumu, pats pircis seifu, pats to ievietojis un ieskrÅ«vÄ“jis, pats ielÄ“jis betonu, pats noslÄ«pÄ“jis virsmu un tad šo meistardarbu vÄ“l kÄrtÄ«gi nomaskÄ“jis. NekÄds smalkais darbs tas nebija, taÄu nepieciešamo drošÄ«bu garantÄ“ja. Un šajÄ situÄcijÄ tas bija absolÅ«ti nepieciešams.
Seifs nebija necik liels, un advokÄtam nÄcÄs kÄrtÄ«gi papÅ«lÄ“ties, lai no tÄ izmakšÄ·erÄ“tu gandrÄ«z visu saturu – dažas mapÄ«tes, pÄris datu nesÄ“jus un palielu, iegarenu iezilganas krÄsas kasti, kas bija ietÄ«ta nez kÄdas lidostas tax free maisiņÄ.
Visu šo guvumu advokÄts pasita padusÄ“ un atgriezÄs pirmÄ stÄva bibliotÄ“kÄ – tÄ viņš mÄ«lÄ“ja saukt šo telpu, lai gan tajÄ nebija gandrÄ«z nevienas grÄmatas. Gan jau vÄ“lÄk bÅ«s. IzkÄrtojis visu seifa saturu uz grÄ«das, viņš paņēma minerÄlÅ«dens pudeli, apsÄ“dÄs uz dÄ«vÄna malas un iegrima pÄrdomÄs.
Viss gan jau desmitiem reižu bija pÄrdomÄts un izsvÄ“rts. KatrÄ mapÄ«tÄ“ bija tieši tas, kam tur vajadzÄ“ja bÅ«t, – to adresÄti bija dažÄdi, un dažÄds bija arÄ« mapÄ«šu saturs. LielÄkÄ vÄ“rtÄ«ba gan bija ietilpÄ«gÄ zibatmiņa, kurÄ… bet labÄk bija par to pat nedomÄt. ArÄ« tai bija savs adresÄts. Visas vienošanÄs bija noslÄ“gtas, atlika tikai saņemt pÄris parakstus – un zibatmiņa dosies… nu, tÄ vairs nebija viņa darÄ«šana.
Un vÄ“l šÄ« kastÄ«te un tÄs nedaudz neparastais saturs. VispÄr jau ļoti neparastais. PatiesÄ«bÄ kastÄ«te mierÄ«gi varÄ“ja palikt seifÄ – ar advokÄta šodienas pasÄkumu plÄnu tai nebija nekÄda sakara. Viņam vienkÄrši gribÄ“jÄs atbrÄ«voties no urdošÄs trauksmes sajÅ«tas, pacilÄjot rokÄs kaut ko vienkÄrši skaistu un, ja tÄ varÄ“tu teikt, gandrÄ«z vai cildenu.
JÄ, jÄ, jÄ, vienkÄrši uz mirkli padomÄt par skaisto. Galu galÄ – ja viņš ļoti gribÄ“tu, noteikti bÅ«tu iespÄ“jams ko tÄdu iegÅ«t arÄ« sev pašam. Nu, teiksim, visÄdiem pašeradeniem par spÄ«ti – lai pasiekalojas, mÅ«dži. VarbÅ«t ne šodien un ne pÄ“c mÄ“neša, bet pÄ“c dažiem gadiem – kÄpÄ“c ne?
TiešÄm – kÄpÄ“c gan ne? ŠÄ« bija valsts, kur varÄ“ja nopirkt visu, to nu viņš zinÄja droši. JautÄjums bija tikai par cenu un iegÄdes valÅ«tu. TÄ varÄ“ja bÅ«t nauda, bet varÄ“ja bÅ«t arÄ« tas viss, kas bija izklÄts viņa priekšÄ. VajadzÄ“ja tikai zinÄt pareizos pircÄ“jus.
KastÄ«te ar tÄs saturu pie advokÄta bija nonÄkusi gandrÄ«z vai nejauši. Viņš gan bija palÅ«dzis profesionÄlu cilvÄ“ku palÄ«dzÄ«bu, lai bez lieka trokšÅ†a iztÄ«rÄ«tu kÄdas pÄrmÄ“ru iedomÄ«gas un augstprÄtÄ«gas radÄ«bas seifu dažu kilometru attÄlumÄ no šejienes – Langstiņos. TaÄu advokÄtam ne prÄtÄ nebija nÄcis, ka seifÄ varÄ“tu atrasties kaut kas tÄds.
Noteikti bija kÄds iemesls, kura dēļ centrÄlÄs bankas prezidents savÄ seifÄ turÄ“ja šÄdu mantiņu. Bet kÄds? AdvokÄtam nebija ne laika, ne vÄ“lÄ“šanÄs to skaidrot. Katram cilvÄ“kam bija tiesÄ«bas uz kÄdu vÄjÄ«bu – ja reiz šis stÄ«vais uzpÅ«tenis bija drusku fetišists, kas nu tur liels. Bija – un izbija. Tagad viss bÅ«s pavisam citÄdÄk. Prezidenta dziesmiņa jau sen bija nodziedÄta – lielÄ mÄ“rÄ pateicoties arÄ« tam, ka viņa seifa saturs bija nonÄcis advokÄta rokÄs.
TaÄu urdošÄ trauksme negribÄ“ja un negribÄ“ja izzust – gandrÄ«z vai šÄ·ita, ka no iekšÄm nÄkošais nemiers vÄ“las advokÄtu pabrÄ«dinÄt par ko tÄdu, ko parastÄs maņas nespÄ“j fiksÄ“t. Bet par ko?
AdvokÄts pÄrlaida tramÄ«gu skatu palielajai telpai. Viss bija savÄs vietÄs… vai vismaz gandrÄ«z viss. Skapja durvis – vai tiešÄm viņš vakarÄ tÄs bija pametis pavÄ“rtas? AdvokÄtam bija daudz mazu vÄjÄ«biņu, ko pats par tÄdÄm nemaz neuzskatÄ«ja, taÄu viņš bija izcils pedants un nedaudz lepojÄs ar šo Ä«pašÄ«bu.
TaÄu doma par skapja durvÄ«m pagaisa, kad aiz loga viņš pÄ“kšÅ†i pamanÄ«ja tumšu stÄvu. Tas pavÄ«dÄ“ja un nozuda, bet pilnÄ«gi noteikti nebija nekÄds rÄ“gs vai iedoma. AdvokÄta sirds krÅ«tÄ«s salÄ“cÄs tÄ, ka novibrÄ“ja pat bungÄdiņas, seja iekvÄ“lojÄs, bet kÄjas uz mirkli sastinga un gandrÄ«z vai saļima. GalvÄ šaudÄ«jÄs tikai viens jautÄjums – vai tiešÄm bija atnÄkuši pÄ“c viņa?…
Saņēmis visu savu gribasspÄ“ku, advokÄts izrÄvÄs no hipnotizÄ“ta trusÄ«ša stÄvokļa un drudžaini pÄrlaida acis savÄ priekšÄ izkÄrtotajiem materiÄliem. Ko Ä·ert, kur likt? Dokumenti bija pÄrÄk apjomÄ«gi, tie vairs nebija glÄbjami, vajadzÄ“ja paspÄ“t izglÄbt vismaz zibatmiņu – bet kur???
KÄds paziņa pirms kÄda laika bija stÄstÄ«jis, kÄ viņš, ierodoties viesiem no Korupcijas apkarošanas biroja, Ä«paši svarÄ«gu zibatmiņu bija paspÄ“jis “iedÄ“stÄ«t” puÄ·upodÄ, kur maskotajiem truleņiem nebija ienÄcis prÄtÄ parakņÄties. Bet advokÄta mÄjÄ nebija nevienas pašas puÄ·es.
Ko tad? Ko tad??? PÄ«damies halÄta jostÄ, viņš pielÄ“ca kÄjÄs un paÄ·Ä“ra zibatmiņu. Skatiens drudžaini šaudÄ«jÄs uz visÄm pusÄ“m, rokas pašas kaut kur iestÅ«ma mazo nieciņu. Kaut kur vajadzÄ“ja iebÄzt vÄ“l vienu mazu sÄ«kumu, bez kura zibatmiņai nebija nekÄdas jÄ“gas… un šajÄ brÄ«dÄ« varÄ“ja skaidri sadzirdÄ“t, kÄ atveras mÄjas parÄdes durvis.
KÄ – atveras? KÄ tas bija iespÄ“jams?? Kur tad zvans vai enerÄ£iska klauvÄ“šana, kÄ tam vajadzÄ“ja bÅ«t šÄdÄs situÄcijÄs? TÄtad… tÄtad tÄ nemaz nebija valsts?! Kas tad? KURŠ TAD??? Kur viņš bija tÄ pÄrrÄ“Ä·inÄjies? Kurš uzdrÄ«kstÄ“jÄs?
TaÄu dzÄ«vnieciski instinkti izsita no galvas pÄ“dÄ“jÄs domu atliekas. AdvokÄts, vÄ“lreiz sapinies halÄta jostÄ, klupšus krišus metÄs uz saimniecÄ«bas telpas pusi – tur bija otras durvis, cerÄ«ba vÄ“l bija!
Ä€trÄk, ÄtrÄk, ÄtrÄk… durvis pavÄ“ris, viņš negaidot aci pret aci sadÅ«rÄs ar droši vien to pašu tumši tÄ“rpto cilvÄ“ku, kurš iepriekš bija rÄ“gojies aiz loga – un viss izbeidzÄs tik pÄ“kšÅ†i, ka advokÄts nespÄ“ja to pat pamanÄ«t. RealitÄte bija – un pÄ“kšÅ†i izbeidzÄs…
Jau dažas minÅ«tes vÄ“lÄk divi cilvÄ“ki, kuru darbÄ«bÄs nebija nevienas pašas liekas kustÄ«bas, bija rÅ«pÄ«gi pÄrmeklÄ“juši visas telpas, ielÅ«kojušies otrÄ stÄva seifÄ un sabÄzuši viena atnestajÄ plecu somÄ gan tÄ saturu, gan pirmajÄ stÄvÄ uz grÄ«das izklÄtÄs mapÄ«tes. SaimniecÄ«bas telpas seifs gan viņu skatieniem palika nepamanÄ«ts.
ZemÄ“ guļošo advokÄta Ä·ermeni viņi tikpat lietišÄ·i ietÄ“rpa Ära drÄ“bÄ“s, halÄtu pakÄra vannas istabÄ un, vÄ“l paÄ·Ä“ruši turpat stÄvošo datoru, kurÄ krÄjÄs mÄjas ÄrÄ“jo novÄ“rošanas kameru ieraksti, devÄs prom. Viens no viņiem, bez redzamas piepÅ«les uzvÄ“lis Ä·ermeni plecos, iznesa to pa sÄ“tas durvÄ«m un iekrÄva baltajÄ reindžroverÄ«. GandrÄ«z nedzirdami iedÅ«cÄs motors – un prom viņi bija.
MÄjÄ iestÄjÄs pilnÄ«gs klusums – bet ne uz ilgu laiku. PagÄja dažas minÅ«tes, tad vÄ“l dažas, pirmÄ stÄva skapja durvis pavÄ“rÄs, un pa tÄm bezgala uzmanÄ«gi palÅ«rÄ“ja nedaudz melnÄ«gsnÄ“ja un ļoti, ļoti notrÅ«kusies seja. VÄ“l mirklis – un no skapja izlÄ«da nedaudz sakumpis neliela auguma cilvÄ“ks.
IzbiedÄ“ti palÅ«kojies apkÄrt, nezinÄmais viesis pavÄ“rÄs pa vienu logu, pa otru, tad acÄ«m redzami brÄ«tiņu svÄrstÄ«jÄs – kÄpt uz otro stÄvu vai tomÄ“r ne. PÄ“c visa spriežot, nolÄ“mis, ka labÄk bÅ«s doties prom iespÄ“jami ÄtrÄk un tÄlÄk, viņš vÄ“lreiz pÄrlaida skatienu telpai.
Visi dokumenti bija pagaisuši, taÄu, pamanÄ«jis advokÄta Ä·ermeņa apģērbšanas procesÄ zemÄ“ nokritušo maku, nelÅ«gtais viesis paÄ·Ä“ra to un jau taisÄ«jÄs pamest mÄju, kad viņa uzmanÄ«bu piesaistÄ«ja turpat uz grÄ«das gulošÄ zilganÄ, iegarenÄ kastÄ«te. Viņš pasvÄrstÄ«ja to rokÄs, tad izlÄ“mÄ«gi ieslidinÄja azotÄ“ un metÄs to pašu sÄ“tas durvju virzienÄ. TÄs noklaudzÄ“ja, un tagad gan klusumu vairs nepÄrtrauca nekas.