Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien aprit gads kopš dienas, kad ceļā no savas Mežaparka savrupmājas savā automašÄ«nā tika nošauts bÄ“dÄ«gi slavenais maksātnespÄ“jas administrators Mārtiņš Bunkus. KamÄ“r Valsts policija joprojām tikai sola nozieguma atklāšanu, Pietiekšodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ nodaļu no Latvijas grāmatnÄ«cās pÄ“dÄ“jās nedēļās vispieprasÄ«tākās grāmatas – jaunā trillera „Nauda”: šajā ievadnodaļā aprakstÄ«ti „izdomāti” notikumi „advokāta Runkus” Mežaparka mājā liktenÄ«gās dienas rÄ«tā.

Prologs VI. Advokāts

Šodienai vajadzÄ“ja bÅ«t lieliskai, izcilai, vienreizÄ«gai dienai. Noteikti vajadzÄ“ja. Citādi nemaz nevarÄ“ja bÅ«t…

Advokāts atvÄ“ra acis jau mazā gaismiņā, pastiepa roku pÄ“c vecmodÄ«gā, bet sirdij tik tuvā un mīļā “Vertu” telefona – jopcik, knapi pieci no rÄ«ta. Kas tieši bija rādÄ«jies sapņos un izrāvis viņu no miega, advokāts neatcerÄ“jās – vienÄ«gā liecÄ«ba bija caurcaurÄ“m slapjā zÄ«da gultasveļa un trauksmes sajÅ«ta, kas nevis izzuda, bet tikai auga augumā.

Tam vajadzÄ“ja bÅ«t priekpilnam satraukumam – galu galā šodien vajadzÄ“ja sekmÄ«gi noslÄ“gties daudzu mÄ“nešu smagam darbam. Darbam, uz kādu šajā valstÄ« bija spÄ“jÄ«gi labi ja pārdesmit cilvÄ“ku – un to vidÅ« viņš noteikti bija visspÄ“jÄ«gākais. Droši.

Labi, ne pilnÄ«gi noslÄ“gties. Šis bija starpfinišs, kam vajadzÄ“ja atnest iecerÄ“tos augļus. Viss bija savās vietās. IesaistÄ«tie cilvÄ“ki, nepieciešamie paraksti, reÄ£istrācijas un pārskaitÄ«jumu dokumenti, faili… jā, protams, kā nu bez failiem. ArÄ« TIE faili. Viss, kas bija ar tādām pÅ«lÄ“m gatavots, organizÄ“ts, gādāts un izkārtots pareizās porcijās un secÄ«bā.

Atlika tikai aizvadÄ«t šo dienu – un kārotais auglis pats iekritÄ«s viņa rokās, nevajadzÄ“s vairs ne slÄ“pties, ne maskÄ“ties, ne izlikties. Viņš ieņems pelnÄ«to vietu, un dažādi dergļi pierausies, skaidrs, ka pierausies, – tādi kā, piemÄ“ram, viņa “mīļais kaimiņš”. Advokāts pameta skatu pa logu uz ekonomikas ministra Pašeradena savrupmāju, kas atradās cieši blakus viņa Mežaparka namam.

VÄ“l burtiski pāris dienu – un šis stÄ«vais pÅ«slis, kura paša biogrāfijā bija gan valsts apzagšana, gan muļķīgas kontrabandas shÄ“mas, aizmirsÄ«s savu uzpÅ«tÄ«go viebšanos nejaušas saskriešanās brīžos un sāks bijÄ«gi klanÄ«ties, klusÄ«bā kalkulÄ“jot, kā izspiest kādu labumu pašam sev vai savai partijai. Visi viņi bija tādi.

DÄ«vainā kārtā ministra mājas otrā stāva logos jau dega gaisma. Advokāts nedaudz pabrÄ«nÄ«jās, bet – kas viņam par daļu. Haha, droši vien Pašeradena kungam miedziņš lāgā nenāk, domājot, kādus vÄ“l makaronus par OIK tÄ“mu sakarināt uz ausÄ«m saviem atlikušajiem vÄ“lÄ“tājiem.

BÅ«tu nu pašiedomātajam izcilajam valstsvÄ«ram, kura lielākais tautsaimnieciskais sasniegums bija izdevniecÄ«bas “Dana” noprihvatizÄ“šana un nolaišana pa burbuli, kaut nedaudz sajÄ“gas par šo tÄ“mu, viņš jau sen bÅ«tu atskrÄ“jis pie sava kaimiņa un palÅ«dzis sakontaktÄ“t ar cilvÄ“kiem, kuri patiešÄm, krieviski izsakoties, bija tÄ“mā.

Taču vai nu Pašreadena kungs bija tups kā zābaks, vai arÄ« – kas daudz ticamāk – viņam pašam un viņa partijai bija ne mazums labvēļu tieši OIK biznesmeņu vidÅ«, kuru intereses bija svÄ“tas un neaizskaramas. Tā nu šim arÄ« nācās mÄ“Ä£ināt vienlaikus gan zivtiņu apÄ“st, gan uz kaut kā stingra un elastÄ«ga uzsÄ“sties.

Bet šÄ« galÄ«gi nebija advokāta tÄ“ma – tur bija citi organizÄ“tāji un citi pelnÄ«tāji. Lai nu Pašeradena kungs pats tiek galā ar savām problÄ“mām,– advokātam šobrÄ«d bija daudz svarÄ«gākas lietas darāmas. Lai gan lÄ«dz pirmajām no bÅ«tiskajām pārrunām centrā vÄ“l bija palikušas vairākas stundas, prātÄ«gāk bija jau tagad visu bez steigas vÄ“lreiz pārdomāt un salikt pa plauktiņiem.

Advokāts bez steigas nokāpa uz pirmo stāvu, ar acÄ«m noglāstot svaigi atjaunotās mājas kāpņu margas, – katrs to posms bija izmaksājis vairāk, nekā tāds Pašeradens saņēma algā vairāku mÄ“nešu laikā. Ne tikai algā – arÄ« sponsoru piešpricÄ“s.

Formāli gan šÄ« Mežaparka māja nepiederÄ“ja viņam – tāpat kā astonmārtins, no kura tomÄ“r bija nācies šÄ·irties, kad tas sāka piesaistÄ«t pārāk lielu uzmanÄ«bu, tāpat kā pie mājas stāvošais baltais reindžroveris, tāpat kā konti bankās, uzņēmumu kapitāldaļas un šis tas vÄ“l vÄ“rtÄ«gāks. Tam visam bija savi formālie Ä«pašnieki, bet advokāts bija labākajā gadÄ«jumā tikai lietotājs, nekas vairāk.

Kā viņam riebās šÄ«s nejÄ“dzÄ«gās, apkaunojošÄs, pazemojošÄs paslÄ“pes. Bet citādi nevarÄ“ja. Viņam apkārt bija cilvÄ“ki, kas nebaidÄ«jās demonstrÄ“t savu panākumu augļus – bet advokāts to nevarÄ“ja un nevÄ“lÄ“jās atļauties, jo bija pieredzÄ“jis, kā agri vai vÄ“lu skaudÄ«gā pasaule šos pāvus ar visām viņu astÄ“m aprija tādā vai citādā veidā.

Tagad arÄ« šai paslÄ“pju nepieciešamÄ«bai beidzot pienāks gals, – viņš ieņems savām spÄ“jām atbilstošu vietu, kur viņam vairs nevajadzÄ“s maskÄ“ties. NÄ“, tieši otrādi – viņa statuss bÅ«s tik neapstrÄ«dams, ka jebkura augstākā plaukta luksusa manta tam piegulÄ“s kā cimds rokai. Visi pasaules pašeradeni to novÄ“rtÄ“s.

Bet, lai tas tā tiešÄm notiktu, visu vÄ“lreiz vajadzÄ“ja pārskatÄ«t, par visu vajadzÄ“ja pārliecināties. Viens seifs mājā atradās tur, kur tam arÄ« vajadzÄ“ja bÅ«t, – otrā stāva istabā aiz gleznas. Taču bija vÄ“l viens, kuru advokāts, lai kā arÄ« nicinātu fizisku darbu, saimniecÄ«bas telpas grÄ«dā bija iemontÄ“jis pats saviem spÄ“kiem.

Pats viņš bija izurbinājis caurumu, pats pircis seifu, pats to ievietojis un ieskrÅ«vÄ“jis, pats ielÄ“jis betonu, pats noslÄ«pÄ“jis virsmu un tad šo meistardarbu vÄ“l kārtÄ«gi nomaskÄ“jis. Nekāds smalkais darbs tas nebija, taču nepieciešamo drošÄ«bu garantÄ“ja. Un šajā situācijā tas bija absolÅ«ti nepieciešams.

Seifs nebija necik liels, un advokātam nācās kārtÄ«gi papÅ«lÄ“ties, lai no tā izmakšÄ·erÄ“tu gandrÄ«z visu saturu – dažas mapÄ«tes, pāris datu nesÄ“jus un palielu, iegarenu iezilganas krāsas kasti, kas bija ietÄ«ta nez kādas lidostas tax free maisiņā.

Visu šo guvumu advokāts pasita padusÄ“ un atgriezās pirmā stāva bibliotÄ“kā – tā viņš mÄ«lÄ“ja saukt šo telpu, lai gan tajā nebija gandrÄ«z nevienas grāmatas. Gan jau vÄ“lāk bÅ«s. Izkārtojis visu seifa saturu uz grÄ«das, viņš paņēma minerālÅ«dens pudeli, apsÄ“dās uz dÄ«vāna malas un iegrima pārdomās.

Viss gan jau desmitiem reižu bija pārdomāts un izsvÄ“rts. Katrā mapÄ«tÄ“ bija tieši tas, kam tur vajadzÄ“ja bÅ«t, – to adresāti bija dažādi, un dažāds bija arÄ« mapÄ«šu saturs. Lielākā vÄ“rtÄ«ba gan bija ietilpÄ«gā zibatmiņa, kurā… bet labāk bija par to pat nedomāt. ArÄ« tai bija savs adresāts. Visas vienošanās bija noslÄ“gtas, atlika tikai saņemt pāris parakstus – un zibatmiņa dosies… nu, tā vairs nebija viņa darÄ«šana.

Un vÄ“l šÄ« kastÄ«te un tās nedaudz neparastais saturs. Vispār jau ļoti neparastais. PatiesÄ«bā kastÄ«te mierÄ«gi varÄ“ja palikt seifā – ar advokāta šodienas pasākumu plānu tai nebija nekāda sakara. Viņam vienkārši gribÄ“jās atbrÄ«voties no urdošÄs trauksmes sajÅ«tas, pacilājot rokās kaut ko vienkārši skaistu un, ja tā varÄ“tu teikt, gandrÄ«z vai cildenu.

Jā, jā, jā, vienkārši uz mirkli padomāt par skaisto. Galu galā – ja viņš ļoti gribÄ“tu, noteikti bÅ«tu iespÄ“jams ko tādu iegÅ«t arÄ« sev pašam. Nu, teiksim, visādiem pašeradeniem par spÄ«ti – lai pasiekalojas, mÅ«dži. VarbÅ«t ne šodien un ne pÄ“c mÄ“neša, bet pÄ“c dažiem gadiem – kāpÄ“c ne?

TiešÄm – kāpÄ“c gan ne? ŠÄ« bija valsts, kur varÄ“ja nopirkt visu, to nu viņš zināja droši. Jautājums bija tikai par cenu un iegādes valÅ«tu. Tā varÄ“ja bÅ«t nauda, bet varÄ“ja bÅ«t arÄ« tas viss, kas bija izklāts viņa priekšÄ. VajadzÄ“ja tikai zināt pareizos pircÄ“jus.

KastÄ«te ar tās saturu pie advokāta bija nonākusi gandrÄ«z vai nejauši. Viņš gan bija palÅ«dzis profesionālu cilvÄ“ku palÄ«dzÄ«bu, lai bez lieka trokšÅ†a iztÄ«rÄ«tu kādas pārmÄ“ru iedomÄ«gas un augstprātÄ«gas radÄ«bas seifu dažu kilometru attālumā no šejienes – Langstiņos. Taču advokātam ne prātā nebija nācis, ka seifā varÄ“tu atrasties kaut kas tāds.

Noteikti bija kāds iemesls, kura dēļ centrālās bankas prezidents savā seifā turÄ“ja šÄdu mantiņu. Bet kāds? Advokātam nebija ne laika, ne vÄ“lÄ“šanās to skaidrot. Katram cilvÄ“kam bija tiesÄ«bas uz kādu vājÄ«bu – ja reiz šis stÄ«vais uzpÅ«tenis bija drusku fetišists, kas nu tur liels. Bija – un izbija. Tagad viss bÅ«s pavisam citādāk. Prezidenta dziesmiņa jau sen bija nodziedāta – lielā mÄ“rā pateicoties arÄ« tam, ka viņa seifa saturs bija nonācis advokāta rokās.

Taču urdošÄ trauksme negribÄ“ja un negribÄ“ja izzust – gandrÄ«z vai šÄ·ita, ka no iekšÄm nākošais nemiers vÄ“las advokātu pabrÄ«dināt par ko tādu, ko parastās maņas nespÄ“j fiksÄ“t. Bet par ko?

Advokāts pārlaida tramÄ«gu skatu palielajai telpai. Viss bija savās vietās… vai vismaz gandrÄ«z viss. Skapja durvis – vai tiešÄm viņš vakarā tās bija pametis pavÄ“rtas? Advokātam bija daudz mazu vājÄ«biņu, ko pats par tādām nemaz neuzskatÄ«ja, taču viņš bija izcils pedants un nedaudz lepojās ar šo Ä«pašÄ«bu.

Taču doma par skapja durvÄ«m pagaisa, kad aiz loga viņš pÄ“kšÅ†i pamanÄ«ja tumšu stāvu. Tas pavÄ«dÄ“ja un nozuda, bet pilnÄ«gi noteikti nebija nekāds rÄ“gs vai iedoma. Advokāta sirds krÅ«tÄ«s salÄ“cās tā, ka novibrÄ“ja pat bungādiņas, seja iekvÄ“lojās, bet kājas uz mirkli sastinga un gandrÄ«z vai saļima. Galvā šaudÄ«jās tikai viens jautājums – vai tiešÄm bija atnākuši pÄ“c viņa?…

Saņēmis visu savu gribasspÄ“ku, advokāts izrāvās no hipnotizÄ“ta trusÄ«ša stāvokļa un drudžaini pārlaida acis savā priekšÄ izkārtotajiem materiāliem. Ko Ä·ert, kur likt? Dokumenti bija pārāk apjomÄ«gi, tie vairs nebija glābjami, vajadzÄ“ja paspÄ“t izglābt vismaz zibatmiņu – bet kur???

Kāds paziņa pirms kāda laika bija stāstÄ«jis, kā viņš, ierodoties viesiem no Korupcijas apkarošanas biroja, Ä«paši svarÄ«gu zibatmiņu bija paspÄ“jis “iedÄ“stÄ«t” puÄ·upodā, kur maskotajiem truleņiem nebija ienācis prātā parakņāties. Bet advokāta mājā nebija nevienas pašas puÄ·es.

Ko tad? Ko tad??? PÄ«damies halāta jostā, viņš pielÄ“ca kājās un paÄ·Ä“ra zibatmiņu. Skatiens drudžaini šaudÄ«jās uz visām pusÄ“m, rokas pašas kaut kur iestÅ«ma mazo nieciņu. Kaut kur vajadzÄ“ja iebāzt vÄ“l vienu mazu sÄ«kumu, bez kura zibatmiņai nebija nekādas jÄ“gas… un šajā brÄ«dÄ« varÄ“ja skaidri sadzirdÄ“t, kā atveras mājas parādes durvis.

Kā – atveras? Kā tas bija iespÄ“jams?? Kur tad zvans vai enerÄ£iska klauvÄ“šana, kā tam vajadzÄ“ja bÅ«t šÄdās situācijās? Tātad… tātad tā nemaz nebija valsts?! Kas tad? KURŠ TAD??? Kur viņš bija tā pārrÄ“Ä·inājies? Kurš uzdrÄ«kstÄ“jās?

Taču dzÄ«vnieciski instinkti izsita no galvas pÄ“dÄ“jās domu atliekas. Advokāts, vÄ“lreiz sapinies halāta jostā, klupšus krišus metās uz saimniecÄ«bas telpas pusi – tur bija otras durvis, cerÄ«ba vÄ“l bija!

Ä€trāk, ātrāk, ātrāk… durvis pavÄ“ris, viņš negaidot aci pret aci sadÅ«rās ar droši vien to pašu tumši tÄ“rpto cilvÄ“ku, kurš iepriekš bija rÄ“gojies aiz loga – un viss izbeidzās tik pÄ“kšÅ†i, ka advokāts nespÄ“ja to pat pamanÄ«t. Realitāte bija – un pÄ“kšÅ†i izbeidzās…

Jau dažas minÅ«tes vÄ“lāk divi cilvÄ“ki, kuru darbÄ«bās nebija nevienas pašas liekas kustÄ«bas, bija rÅ«pÄ«gi pārmeklÄ“juši visas telpas, ielÅ«kojušies otrā stāva seifā un sabāzuši viena atnestajā plecu somā gan tā saturu, gan pirmajā stāvā uz grÄ«das izklātās mapÄ«tes. SaimniecÄ«bas telpas seifs gan viņu skatieniem palika nepamanÄ«ts.

ZemÄ“ guļošo advokāta Ä·ermeni viņi tikpat lietišÄ·i ietÄ“rpa āra drÄ“bÄ“s, halātu pakāra vannas istabā un, vÄ“l paÄ·Ä“ruši turpat stāvošo datoru, kurā krājās mājas ārÄ“jo novÄ“rošanas kameru ieraksti, devās prom. Viens no viņiem, bez redzamas piepÅ«les uzvÄ“lis Ä·ermeni plecos, iznesa to pa sÄ“tas durvÄ«m un iekrāva baltajā reindžroverÄ«. GandrÄ«z nedzirdami iedÅ«cās motors – un prom viņi bija.

Mājā iestājās pilnÄ«gs klusums – bet ne uz ilgu laiku. Pagāja dažas minÅ«tes, tad vÄ“l dažas, pirmā stāva skapja durvis pavÄ“rās, un pa tām bezgala uzmanÄ«gi palÅ«rÄ“ja nedaudz melnÄ«gsnÄ“ja un ļoti, ļoti notrÅ«kusies seja. VÄ“l mirklis – un no skapja izlÄ«da nedaudz sakumpis neliela auguma cilvÄ“ks.

IzbiedÄ“ti palÅ«kojies apkārt, nezināmais viesis pavÄ“rās pa vienu logu, pa otru, tad acÄ«m redzami brÄ«tiņu svārstÄ«jās – kāpt uz otro stāvu vai tomÄ“r ne. PÄ“c visa spriežot, nolÄ“mis, ka labāk bÅ«s doties prom iespÄ“jami ātrāk un tālāk, viņš vÄ“lreiz pārlaida skatienu telpai.

Visi dokumenti bija pagaisuši, taču, pamanÄ«jis advokāta Ä·ermeņa apģērbšanas procesā zemÄ“ nokritušo maku, nelÅ«gtais viesis paÄ·Ä“ra to un jau taisÄ«jās pamest māju, kad viņa uzmanÄ«bu piesaistÄ«ja turpat uz grÄ«das gulošÄ zilganā, iegarenā kastÄ«te. Viņš pasvārstÄ«ja to rokās, tad izlÄ“mÄ«gi ieslidināja azotÄ“ un metās to pašu sÄ“tas durvju virzienā. Tās noklaudzÄ“ja, un tagad gan klusumu vairs nepārtrauca nekas.

Novērtē šo rakstu:

0
0