Iesaki rakstu:

„Reti, tomÄ“r palaikam notiek tā, ka mākslinieka darbs un personÄ«bas tÄ“ls kādā laikā, vietā un sabiedrÄ«bā pārkāpj mākslas (..) robežas un pārtoppar ko tiešÄku — sabiedrÄ«bas attieksmju veidotāju un polarizÄ“tāju, kura ietekme pārsniedz parasto mākslas mīļotāja loku un grÅ«ti fiksÄ“jamā veidā, bet tādēļ ne mazāk iespaidÄ«gi formÄ“ sabiedrisko domu. Tāds liktenis un loma 20 gs. 60.-80. gados bija Vizmas Belševicas dzejai, karstāko degpunktu sasniedzot ar Gadu gredzenu darbiem un turpinot gruzdÄ“t un kvÄ“lot arÄ« pÄ“c tam.” (Inta ÄŒaklā.)

PÄ“c tam ir vÄ“l 20 gadi Padomju SavienÄ«bas, ir trimda, ir turpat 30 gadu neatkarÄ«gās Latvijas - trijās dažādās politiskās un sabiedriskās iekārtās. VÄ“sturiskie pagriezieni skāra mÅ«s visus. AstrÄ«dei Ivaskai uz ASV Vizma rakstÄ«ja: „Es negribu domāt par to, kas mÅ«s šÄ·ir.” Intas ÄŒaklās teikto gribu papildināt ar personisko pieredzi - lÄ«dz šodienai.

Ir grāmatas (un cilvÄ“ki), kas izmaina visu dzÄ«vi. Vizmas Belševicas dzeja ne tikai formÄ“ja „sabiedrisko domu” Padomju Latvijā, tā ietekmÄ“ja arÄ« manu dzÄ«vi trimdā.

Man pašai Gadu gredzenu nebija, toties Jurim Kronbergam Stokholmā bija, un viņš aizdeva nokopÄ“t. VÄ“l šodien nespÄ“ju aptvert viņa uzticÄ“šanos, lai gan — Gadu gredzeni jau nebija grāmata, kuru varÄ“ja tā vienkārši nospert.

MÄ“s bijām atÄ“dušies trimdas „histÄ“risko nacionālismu”, kas ar gadiem bija kļuvis tukšÄks, skaļāks un primitÄ«vāks. Un te pÄ“kšÅ†i „jauns patriotisms”, kas nāca no Padomju Latvijas! Vizmai Belševicai pārmeta „tautas zaimošanu” un „nacionālās pašcieņas trÅ«kumu”? Tikai jāpārlasa IndriÄ·a Latvieša piezÄ«mes uz Livonijas hronikas malām vai Latvijas vÄ“stures motÄ«vs: VecrÄ«ga, lai visas tā laika jÅ«tas, dusmas, spÄ«ts, ilgas un mÄ«lestÄ«ba vienā rāvienā atgrieztos. Ne Vizma zaimoja savu tautu — mÄ“s paši to darÄ«jām un turpinām darÄ«t vÄ“l joprojām.

Sekoja klusums. Piespiedu klusums. RÄ«ga klusÄ“ja? KlusÄ“ja. Un ne tikai RÄ«ga. KlusÄ“ja trimda, bet pie pirmās izdevÄ«bas atjaunotajā valstÄ« ieņēma ministru posteņus: trimdas nacionāļi un šejienes komunisti, manuprāt, bija vienoti kādā grandiozā nodevÄ«bā.

Nezinājām? Zinājām, visi zinājām, lai gan izlikāmies nezinām. Un zinām arÄ« šodien. Kādēļ izliekamies tik pārsteigti par šodien atklātām nodevÄ«bām? Nekas jau nav mainÄ«jies.

Sen patiesības akās ūdens rūgts.

Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.

Uldis Ģērmanis 1994. gadā rakstÄ«ja: „MÄ“s nepārspÄ«lÄ“sim arÄ«, ja teiksim, ka Godmaņa valdÄ«ba bija pārsvarā tipiska stukaču valdÄ«ba. Tikai tā izskaidrojamas šÄ«s valdÄ«bas izdarÄ«bas.” Tad kādēļ klusÄ“jām?

Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?

Nejautā. Tev neatbildēs.

Ir jājautā. Kad nodevību un melus vairs nevar neredzēt.

Bailēs no brīža,

kad patiesÄ«bu vairs nevarÄ“s neredzÄ“t —

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazie dēli,

Senis nesarkst tēvi.

Un bijušais Latvijas Universitātes rektors (un visi citi rektori, mācÄ«tāji, tiesneši utt.), kas, pieÄ·erts ziņošanā, saraksta attaisnojošu domrakstu saviem draugiem un kolÄ“Ä£iem, „kam ir tiesÄ«bas zināt”, lai nenosarkdams melotu atkal, televÄ«zijā intervijā apgalvodams, ka viņam nav bijis kontaktu ar VDK. Mums nav tiesÄ«bas zināt? It Ä«paši, ja šis cilvÄ“ks pretendÄ“ja uz Latvijas Valsts prezidenta amatu? Ar nodevÄ«bu un meliem, skatÄ«damies tieši kamerā, skatÄ«damies tieši tautai acÄ«s.

Ar kādiem meliem viņš domāja reprezentÄ“t tautu un valsti? Runāt aizvesto piemiņas dienās, teikt runas valsts svÄ“tkos? Ne jau „vÄ“sture” melo, bet gan cilvÄ“ki.

Pār malām vilšanās un vÄ“lo šaubu mÄ“rs.

Man nav nekādu tiesību kādam kaut ko pārmest par notikumiem pirms 1990. gada.

Es nezinu, kā pati būtu izturējusies. Bet bija cilvēki, kas spēja izturēt un izturēties citādi. Tas dod ticību arī sev.

Bailes? ArÄ« Vizmai bija bailes. Kādā vÄ“stulÄ“ Ojāram Vācietim viņa apraksta mazu epizodi laukos: „Man šovakar vienai te bail. Pirmo reizi. Sākumā pa laikiem apmāju braukāja svešas kravas mašÄ«nas...”

Intervijā Rolfam Ekmanim viņa stāsta par notikumiem, kas 70. gados risinājās apVDK kratÄ«šanā konfiscÄ“to ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manuskriptu Internacionālisms vai rusifikācija?, kuru Vizma bija tulkojusi: „Mani publicÄ“t solÄ«ja pÄ“c Dzjubas procesa. Un man jautāja, kā es vÄ“rtÄ“ju Dzjubas darbu. Protams, ja es gribÄ“tu turpmāk labi dzÄ«vot, man vajadzÄ“ja izgāzt sašutumu par Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacÄ«ju ko citu — ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudÄ“ta, tad viņam ir par to jāraksta.” Dzjubas tiesāšana notika 1973. gadā. Vizmai tolaik jau bija drukas aizliegums, draudÄ“ja turpmāka „izolÄ“šana”, varbÅ«t pat aresta draudi.

Šodien nav aizlieguma, bet brÄ«vās Latvijas valsts IzglÄ«tÄ«bas ministrijas ierÄ“dņu trulums un aprobežotÄ«ba tāpat apdraud latviešu valodas eksistenci. Un sistemātiski, gadiem ilgi. Cik sistemātiski notiek mÄ“Ä£inājumi iznÄ«dÄ“t latviešu literatÅ«ru (un lÄ«dz ar to valodu) no skolu programmām? Ir vÄ“rts pasekot, kuras tā sauktās latviešu partijas izceļas ar savu divkosÄ«bu un apzinātu strādāšanu pretÄ« latviešu tautas interesÄ“m. Vai kāds vispār ir interesÄ“jies par sekām? Kādas šodien ir studentu zināšanas latviešu literatÅ«rā un vÄ“sturÄ“ pirmajā kursā augstskolās, kur pilnÄ«gi nekaunÄ«gi notiek pāreja no iepriekš lietotās krievu valodas uz angļu valodu, un savās valstÄ«s nesekmÄ«gi ārzemju rektori, atraduši patvÄ“rumu Latvijā, augstprātÄ«gi atsakās iemācÄ«ties valsts valodu?

 LÄ“ns ir bÄ“rza baltums.

 Ašs ir cirvja cirtiens.

 (..)

 Viegli nocirst koku.

Maza, starptautiska atkāpe. Atceros vācu televÄ«zijas kadrus, kad cilvÄ“ki pÄ“c 1989. gada gāja pārbaudÄ«t savus datus Stasi (bijušÄs Vācijas Demokrātiskās Republikas drošÄ«bas dienests) arhÄ«vos. Dokumentu krātuvÄ“ iegāja smaidÄ«dami, bet iznāca satriekti, nespÄ“dami parunāt, jo ziņotāji izrādÄ«jās paši tuvākie cilvÄ“ki, nevis kaimiņi, bet Ä£imenes locekļi, vÄ«rs, sieva, vecāki, bÄ“rni. Cits piemÄ“rs no rakstniecÄ«bas vÄ“stures agrākajā ÄŒehoslovākijā: 2008. gadā atklājās, ka Milans Kundera 1950. gadā denuncÄ“jis kādu pretkomunisma spiegu. Toreiz četri Nobela prÄ“mijas laureāti, to skaitā Vāclavs Havels, ņēmās viņu aizstāvÄ“t, nespÄ“dami noticÄ“t šÄdai nodevÄ«bai un kā argumentu minot: „Bija tādi laiki.” Gadu vÄ“lāk atradās jauns dokuments, kas apstiprināja Kunderas nodevÄ«bu: viņa denuncÄ“tais Miroslavs Dvoračeks tika notiesāts uz nāvi, vÄ“lāk „apžēlots” uz 14 gadiem darba nometnÄ“.

Bija tādi laiki, kad nodevība tika prasīta no visiem.

 Kā greizsirdÄ«ga sieva Roma prasa,

 Lai ik uz soļa mÄ«lestÄ«bu zvÄ“r

 Tai publiski... Un spiegu acÄ«m lasa

 Starp manām rindām, ka tai nepieder

 ŠÄ« sirds, kādreiz tik ļāvÄ«ga un naiva.

O, nodevēju tauta, vai ir vērts

 Par tevi bÅ«t, par tevi galvu nolikt?

 O, suņu tauta! Asins bļodā mÄ“rc

 Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.

 (..)

 O, kalpu tauta! Saldā priekā trÄ«c

 Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,

 Bet tavus brāļus.

 (..)

 Jo kunga rokā goda zÄ«me mirdz,

 Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzÄ«m šaustā

 Beigs raustÄ«ties.

 Un atkal sulots zars

 BÅ«s atcirsts tava dzÄ«vā spÄ“ka kokam.

Par Gadu gredzeniem nerunā. PresÄ“ raksta par Vizmu Belševicu: latvietes temperaments, sievietes pašcieņa, dzejnieces intelekts. KinokomÄ“diju Tās dullās PaulÄ«nes dēļ pa laikam rāda televÄ«zijā. Vizmai tā filma nepatika. Runā par Billes fenomenu, par nācijas kopÄ“jām bÄ“rnÄ«bas atmiņām, par „simtgades filmu”. Kas ir nācijas kopÄ“jās atmiņas? Bille? Vai Gadu gredzeni?

Gadu gredzeni ir pārāk aktuāli un neÄ“rti, jo dur ar pirkstu brÅ«cÄ“. Gadu gredzeni ir kā Å«dens šÄ·irtne arÄ« šodien. Pavaicājiet kādam, ko viņš domā par šo grāmatu, — iestājas neÄ“rts klusums, izvairÄ«šanās. Te domas pašÄ·iras kā bibliskie Å«deņi. Bet ne jau tamdēļ, lai mÄ“s sausām kājām izietu pa vidu. Gadu gredzeni prasa katra izšÄ·iršanos.

Gadu gredzeni ir citas atmiņas, nekā gribam atcerÄ“ties. MÄ“s negribam redzÄ“t savu gļēvumu, negribam, lai mums atgādina par laipošanu, pielāgošanos, pazemojumu. Gadu gredzeni pasaka tieši sejā, kādi esam, bet ko visu laiku noklusÄ“jam, jo negribam dzirdÄ“t, negribam tādi bÅ«t bijuši. Tādi bÅ«t.

Latvijas simtgade sakrita ar Gadu gredzenu piecdesmitgadi. Simtgadei kopumā atvÄ“lÄ“ti 60 miljoni eiro. Vienalga, kā taisnojas kultÅ«ras ministre, vai nauda tÄ“rÄ“ta no valsts budžeta vai pašvaldÄ«bu budžetiem, vai speciālas programmas — manā skatÄ«jumā 60 miljoni iztrallināti visādos pasākumos, salÅ«tos un koncertos. Kas nebija slinks, varÄ“ja pieteikt koncertu, un savÄ“jiem tika, jo savÄ“jie vÄ“rtÄ“ja savÄ“jos. Un vai kāda nozÄ«me tam, cik tika tÄ“rÄ“ts RÄ«gas salÅ«tā — 240 000 vai 370 000, ja RÄ«gas domÄ“ visā krāšÅ†umā atklājas korupcija un valsts izzagšana? Tā ir mÅ«su nodokļu nauda, kas izšauta gaisā un iztrallināta visādās haltÅ«rās. Simtgades svinÄ«go tukšumu cilvÄ“ki tā pa Ä«stam laikam pamanÄ«ja noslÄ“guma koncertā pie Nacionālās bibliotÄ“kas. Te nav runa par (pārspÄ«lÄ“tām) autoratlÄ«dzÄ«bām, bet par haltÅ«rām. Tas viss? Latvijas simtgadei? Tāds tukšums? Tāds tukšums. Latvijas simtgadÄ“. Latvija tai tÄ“rÄ“ja vairāk nekā Igaunija un Somija savām simtgadÄ“m kopā.

Vai kāds vÄ“l atceras, par ko nauda tika tÄ“rÄ“ta, kad RÄ«ga bija Eiropas kultÅ«ras galvaspilsÄ“ta? Man prātā nāk viens vienÄ«gs pasākums, bet ar to tad arÄ« iegājām pasaules ziņu apritÄ“. PilnÄ«gi aizrāvās elpa, cik fantastiska un Ä£eniāla ideja — grāmatu Ä·Ä“de no vecās Nacionālās bibliotÄ“kas uz jauno bibliotÄ“ku ledainā laikā pāri Akmens tiltam. Uz brÄ«di parādÄ«jām, ka esam kultÅ«ras tauta — ar vienkāršu grāmatu Ä·Ä“di — bez haltÅ«rām, bez liekiem finansÄ“jumiem, bez salÅ«tiem.

2017. gada 19. novembrÄ« sāku pierakstÄ«t avīžu virsrakstus, vairāk joka pÄ“c, tomÄ“r ar nodomu izsekot Latvijas notikumiem simtgades gadā. Lai nerastos pārpratums — es nedzÄ«voju avīžu virsrakstos vien un nebarojos no tiem. Taču aiz katra virsraksta ir stāsts un reāli cilvÄ“ki. Rezultāts bija graujošs: 125 lappuses (tikai virsraksti!) valsts izzagšanas, korupcijas, noziegumu, zādzÄ«bu, slepkavÄ«bu, izvarošanas, varmācÄ«bas, cietsirdÄ«bas, birokrātijas murgu, iestāžu un ministriju augstprātÄ«bas un stulbuma, ierÄ“dņu visatļautÄ«bas, rupjÄ«bas, nabadzÄ«bas, pašnāvÄ«bu, neizdarÄ«bu, cietsirdÄ«bas, ņirgāšanās par citu nelaimÄ“m, ugunsgrÄ“ku, ļaunprātÄ«gu dedzināšanu, etnisku kÅ«dÄ«šanu un melu, melu, melu. Uz šÄ« fona, kas ir „mÅ«su valsts” ikdiena un realitāte, visas svÄ“tku runas izklausÄ«jās ciniskas un „falšas” (atvainojos par rupjo Ä£ermānismu), un, ja kāds bija patiess savās „svinÄ«gajās” uzrunās, tad jo ciniskāk un briesmÄ«gāk.

Uz kādiem pamatiem pastāv šÄ« valsts? VienÄ«gi uz vārda „Latvija”?

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu, un 4. maijam Latvijas vÄ“sturÄ“ ir tāda pati nozÄ«me kā 18. novembrim, par ko Uldis Ģērmanis teicis šÄdus vārdus: „MÄ“s pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vÄ“stures un kultÅ«ras apziņu. Lai kāda tauta varÄ“tu pastāvÄ“t, tai vajadzÄ«ga sava pašcieņa. Kas pats sevi neciena, to necienÄ« arÄ« neviens cits.”

MÅ«sdienu Latvijā KultÅ«ras ministrija 4. maiju pārvÄ“rš par apolitiskiem, kaut kādiem bezvÄ“sturiskiem „baltā galdauta svÄ“tkiem”. Cik garÄ«gi tukšai jābÅ«t sabiedrÄ«bai, lai šÄds trulums gÅ«tu atbalstu? Atmodas laika politiskā griba, drosme un varÄ“šana no Daugavmalas pārcelta izčākstÄ“t piknikos un tusiņos „sakoptajos” māju pagalmos. MÄ“s kļūstam par baltām lapām, tukšÄm vÄ“stures lapām. VarbÅ«t arÄ« 18. novembri pārvÄ“rst, piemÄ“ram, par Latvian Beerfest? Tur vismaz varÄ“tu rast kādu vÄ“sturisku mantojumu.

Kurā brÄ«dÄ« sākās šÄ« smadzeņu skalošana?

Neviena nācija nevar pastāvÄ“t bez vÄ“sturiskās un kultÅ«ras atmiņas. MÅ«su identitāti veido kultÅ«ras atmiņas: ja tās pozitÄ«vas — tie esam mÄ“s, ja negatÄ«vas — tie neesam mÄ“s. Vai 1990. gada 4. maijā atjaunotā Latvija ir vÄ“stures pārpratums? Kur palikusi tā laika drosme, kur palikusi politiskā un morālā varÄ“šana, kur palikuši tā laika ideāli un uzdrÄ«kstÄ“šanās?

Pirms turpat 20 gadiem rakstÄ«ju: „MÄ“s varam dzÄ«vot un domāt vienÄ«gi savas vÄ“stures ietvaros. Mums ir sava identitāte — viduseiropeiska, latviska, nemitÄ«gi apdraudÄ“ta. Citādas mums nekad nav bijis un nebÅ«s. Mums tā tikai jāapzinās un jāpieņem.”

Identitāte kļūst saistoša, ja cilvÄ“ki runā vienā valodā un dalās lÄ«dzÄ«gā pieredzÄ“, ko veido paaudzes. ŠÄ« kopÄ“jā pieredze rada identitāti. Pašlaik liekas, ka daži laikabiedri grib ar mÅ«su politisko un kultÅ«ras atmiņu ne tikai manipulÄ“t, bet arÄ« to masÄ«vi pārveidot. SašÄ·eltie identitātes meklÄ“jumi rāda, ka mÅ«sos ir kāda dziļa identitātes nojausma, kuru nespÄ“jam formulÄ“t. Tas, ko dzirdam augstās svÄ“tku runās, drÄ«zāk rada distancÄ“tÄ«bas izjÅ«tu — tie neesam mÄ“s. Bet kas mÄ“s esam? Vai mÄ“s vispār esam? Ka es, piemÄ“ram, esmu „latviete”, ir pilnÄ«gi absurda situācija. No otras puses, tieši šis absurdums rada manu identitāti. Identitātes zudums kā identitāte. Te nu mÄ“s esam. PilnÄ«gi absurdā situācijā — „Baltā galdauta svÄ“tkos”.

Vai vienÄ«gā kopÄ“jā identitāte latviešiem ir DziesmusvÄ“tki? Jo lielāks masu pasākums, jo diženāka un nesatricināmāka mÅ«su identitāte? Globālā mÄ“rogā? Bet kas notiek pārÄ“jos četros piecos gados, kad nedziedam un nedejojam? Kad pametam valsti?

Mirdza Ķempe savu primitÄ«vo vārsmojumu RÄ«ga neklusÄ“ kā ideoloÄ£iski pareizu atbildi Vizmai Belševicai sacerÄ“ja 1969. gadā:

Arī Rīgai pāri lepna Gaisma lās.

Vai vien Livonijas Indriķi mums lasīt spēt,

Vecā vēsturē tās divdomības sēt,

Kuras mietpilsoņus ielīksmo?

Galveno lai redzam,

Ne kā strausi smiltīm galvas sedzam!

Ko mums slapstīties tā pa vēsturi,

Kad no mūsu dzīvības bezgaldaudz bij prasīts,

Ka pat gadu simti neizdzēstu

PārestÄ«bas, upurus un mokas —

Vārdus atklātus lai runā mutes, raksta rokas!

Kurā pusē, dzejniek, stāvi! Tu par dzīvību vai nāvi?

ArvÄ«ds Grigulis piebalsoja apsÅ«dzÄ«bai: „Belševicu neviens neattaisnos.” Te vietā Dainas Bleieres atziņa: laikabiedri labi apzinājās, ka ne jau vÄ“stures grāmatas ilustrāciju Belševica ir rakstÄ«jusi, bet runa ir par nepretošanos svešai varai, verdziskumu un nodevÄ«bu mÅ«sos pašos.

1990. gadā kādā vÄ“stulÄ“ Vizma man atklāj: „Kā politiska darbiniece esmu izgāzusies. Velti mani ievÄ“lÄ“ja Pilsoņu kongresā un Latvijas komitejā. Nevienam es tajā komitejā neesmu vajadzÄ«ga. Jau pirmajā sÄ“dÄ“ ar visu miesu jutu, ka esmu bloÄ·Ä“jams svešÄ·ermenis. Un tiku bloÄ·Ä“ta. Lai bÅ«tu tā.”

Cik daudz no Vizmas pašas pārdzÄ«votā ieplÅ«dis poÄ“mā IndriÄ·a Latvieša piezÄ«mes uz Livonijas hronikas malām? NodevÄ«ba, attiecÄ«bas ar varu, sirdsapziņa... IndriÄ·is ir gan vācu iekarotāju hronists, bet arÄ« latvietis, „kauls no tautas kaula”, kas redz savas tautas nodevÄ«bu, bet reizÄ“ pats ir nodevÄ“js. Savas tautas nodevÄ“js.

 To zobenbrāļa lÄ«ksmÄ«bu!

 Viņš var

 Ar tavu palÄ«gu tev pašai cirvi nokalt.

 Kad tava iztapÄ«gā seja pārāk dergs,

 Kur JÅ«das apse tā,

 lai pakārties es eju,

 Tavs, vergu tautas, zemiskākais vergs,

 Kas pieder krustnešiem ar zobenu un dzeju.

Kā sadzÄ«vot ar savu nodevÄ«bu —

 Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!

 Garš bija mūžs. Bet mūža nomods — Ä«ss.

Visaugstākais no manu tÄ“vu godiem —

 Pa stāvu liesmu uzkāpt debesÄ«s

 Un izkliegt netaisnÄ«bu, kurā mana tauta

 Ar dzelzi kvÄ“lojošu nÄ«dÄ“ta un kauta. 

Kādā sarunā Vizma teica:

„Ja kāds saka: bija tādi laiki - netici! Tādu laiku nebija. VienmÄ“r bija izvÄ“le. Nevienam nebija jākļūst par cÅ«ku!”

VissāpÄ«gākās ir poÄ“mas beigas, kad IndriÄ·is nolād savu tautu. Vai IndriÄ·im ir tiesÄ«bas nolādÄ“t savu tautu? Jā, ir. NolādÄ“dams tautu, viņš nolād arÄ« sevi, savu gļēvumu un nodevÄ«bu:

No pelnu vējos izvēdītām mājām

Reiz viņi nāks un prasīs man: kāpēc

Uz debesīm un savu tautu brēc?

Vai gana posta nav, ka mÅ«su kaunu sÄ“šus

Sēj pasaulē? Vai neesam mēs smieti

Bez tevis dievsgan? Un es atbildÄ“šu.

Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās

VÄ“l bÄ“ršu sāli, lai tu neaizmirstu

Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks

Par piedošanas maigumu. Es mirstu

Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs

Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!

Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,

Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums

No dzelžu lietus. Mana roka vāja

Un nespēj tavas pārestības piedzīt.

Bet vārdi — tas ir zobens abpusgriezÄ«gs

Pār viņu pilīm un pār tavām mājām.

Agrākos laikos, kad dega māja, cilvēki glāba Bībeli.

Man vienmēr līdzās 50 gadus veca Gadu gredzenu kopija.

* Raksta pirmpublicÄ“jums literatÅ«ras, publicistikas un vÄ“stures žurnālā „DomuzÄ«me” (2019, 2. nr.).