Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Visjaunākie notikumi VenecuÄ“lā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šÄ«s valsts iedzÄ«votājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultÅ«ras norisÄ“s. Politika ir kultÅ«ras elements. Spriest par citas tautas politiku ir tikpat nepieklājÄ«gi kā spriest par citas tautas jebkuru citu kultÅ«ras elementu. Taču jebkuras kultÅ«ras norises reizÄ“ ir vÄ“sturiskās norises – pieder vÄ“sturei visplašÄkajā nozÄ«mÄ“. Tā tas ir arÄ« ar visjaunākajiem notikumiem VenecuÄ“lā. Tie ir vÄ“sturiski notikumi, un tie attiecas ne tikai uz dotās valsts vÄ“sturi, bet attiecas uz visas cilvÄ“ces vÄ“sturi, par kuru mÄ“s drÄ«kstam interesÄ“ties un par kuru interesÄ“ties ir mÅ«su pienākums, no vÄ“stures mācoties un priekš sevis izdarot auglÄ«gus secinājumus.

Å…emot vÄ“rā VenecuÄ“las pieredzi, bÅ«tisks ir secinājums par Ä£eopolitisko determinantu. RespektÄ«vi, par Ä£eopolitiku kā determinantu – faktoru, kas kaut ko rada vai cÄ“loniski nosaka, un faktoru, no kā kaut kas ir atkarÄ«gs. Ä¢eopolitika kā konstruktÄ«vs, respektÄ“jams, formāli akceptÄ“ts determinants pasaules politikā eksistÄ“ jau no tā laika, kad radās pirmie valstiskie veidojumi ar tām lÄ«dzās esošÄs Ä£eogrāfiskās telpas kontrolÄ“šanas ambÄ«cijām. Un tas nekas, ka šÄ«s ambÄ«cijas pirmo reizi zinātniski sāka izskaidrot tikai XIX gs. beigās un terminu “Ä£eopolitika” zviedrs RÅ«dolfs ÄŒellens ieteica tikai 1899.gadā. Starp citu, par “libido” cilvÄ“ki sāka zinātniski interesÄ“ties arÄ« tikai XX gs. sākumā.

Venecuēlas visjaunākā laika pieredze liecina par savdabīgu evolūciju, kas ir konstatējama dota determinanta pārmaiņās. Tiekamies ar ģeopolitisko ambīciju legalizāciju, leģitimāciju un pat sava veida propagandu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē.

ASV neslēpj un nekaunas no ģeopolitiskajām ambīcijām savās spīlēs turēt visu planētu. Vēsturiski vēl nesen (XX gs. pirmajā pusē) valstis slēpa ģeopolitiskos plānus gan no savas valsts sabiedrības, gan no Zemes pārējās sabiedrības. Ģeopolitiskās konstrukcijas tika naidīgi uzskatītas par politiski zemisku izdarību un pat antihumānu izdarību. Tāds naidīgs viedoklis eksistēja ne tikai masu sabiedrībā, bet arī elites kādā daļā.

Rietumu civilizācijā spilgts piemÄ“rs ir slavenais Molotova-Ribentropa pakts. Kā zināms, PSRS sagraušanas arhitekti veikli izmantoja masu sabiedrÄ«bas naidÄ«go attieksmi pret fašistu varas un padomju varas slepeno vienošanos par Austrumeiropas sadalÄ«jumu starp Vāciju un PSRS. PSRS sagraušanas arhitektiem tas izdevās tāpÄ“c, ka Rietumu sabiedrÄ«bā pret Ä£eopolitiku joprojām valdÄ«ja dziļš naidÄ«gums. Ä¢eopolitika asociÄ“jās (pamatoti) ar hitleriskās Vācijas zinātni. PÄ“c II Pasaules kara Rietumu (arÄ« PSRS) universitātÄ“s neeksistÄ“ja akadÄ“miskais diskurss par Ä£eopolitiku. Ä¢eopolitiskās tÄ“zes neeksistÄ“ja arÄ« PSRS politiskās elites stratÄ“Ä£ijā. Tā uzskata PSRS vÄ“stures speciālisti.

Faktiski XX gs. beigās t.s. atmodas periodā situācija bija ambivalenta, - tāda, kam ir iekšÄ“ji pretrunÄ«gas jÅ«tas un domas. No vienas puses Ä£eopolitika bija vÄ“sturisks fakts cilvÄ“ces tÅ«kstošgadÄ«gajā politiskajā pagātnÄ“. Pirms Molotova-Ribentropa pakta Rietumeiropā 1938.gada 30.septembrÄ« bija Minhenes vienošanās starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju. Par šo vienošanos rietumu ļaudis bija informÄ“ti. No otras puses ap Molotova-Ribentropa paktu 80.g. beigās tika uzpÅ«sta manipulatÄ«va aura, izmantojot jÄ“dzienu “okupācija” un tā vienpusÄ«go (nezinātnisko) interpretāciju masu komunikācijā. PSRS sagraušanas arhitekti neņēma vÄ“rā, ka ÄŒehoslovākijas Sudetu apgabala atdošana vāciešiem bija ne mazāk traÄ£iska nelietÄ«ba (“okupācija”) kā “okupācija” saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu.

VenecuÄ“las visjaunākā laika notikumiem ir dziļi pamācoša polittehnoloÄ£iskā vÄ“rtÄ«ba. Tagad skaidri un gaiši ir redzams, ka pasaules gandrÄ«z ikvienas valsts (izņēmumi ir Ķīna, Irāna) jebkurš jaunais politiskais projekts ir obligāti Ä£eopolitiski jāsaskaņo. Teiksim, valsts apvÄ“rsums, velme likvidÄ“t nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku iekārtu, velme atbrÄ«voties no kriminālā kapitālisma organizÄ“tās noziedzÄ«bas var Ä«stenoties tikai tad, ja ir saņemta, sacÄ«sim, Ä£eopolitiskā atļauja. Jebkura jauna nacionālā politiskā projekta realizācija ir jāsāk ar Ä£eopolitisko saskaņošanu un Ä£eopolitiskās atļaujas saņemšanu. Tas, protams, pilnā mÄ“rā attiecas arÄ« uz Latviju. Īpaši tagad, kad ir vajadzÄ«gs valsts pastāvÄ“šanas jauns projekts.

Latviju ir pārklājusi organizÄ“tās noziedzÄ«bas epidÄ“mija. Latviešu tautu uz saulaino tāli tagad bÄ«da organizÄ“tās noziedzÄ«bas bandas. Kriminālais kapitālisms ir sasniedzis apogeju – visaugstāko pakāpi. PSKP/VDK morālie kastrāti nobāl jaunās paaudzes kolosālo neliešu priekšÄ. Padomju nomenklatÅ«ras alkatÄ«gie “veči” nav salÄ«dzināmi ar tādas briesmÄ«gas šÄ·irnes neliešiem kā bordāni, juraši, strÄ«Ä·es, gobzemi, kaimiņi, petravičas. BriesmÄ«gi nelieši ir okupÄ“juši Latviju. Neliešu okupācijas laikā valdÄ«ba ir nodota vadÄ«t organizatoriskajam vārgulim. Viņš tagad skaisti purpina par noziedzÄ«bas sekām, kaut gan no viņa gaida nesaudzÄ«gu rÄ«cÄ«bu, likvidÄ“jot noziedzÄ«gos grupÄ“jumus un noziedzniekus, kuru skaits sniedzas tÅ«kstošos. Latvija kā noziedzÄ«bas perÄ“klis, latvieši kā noziedznieku kolonija. Vai to vÄ“l kāds uzdrošinās noliegt dzÄ«ves periodā, kad visi mediji ir pārpildÄ«ti ar latviešu noziedzÄ«bas sižetiem?

Ä»oti bÅ«tiska nelaime ir Latvijā sastopamā nelietÄ«bas un tumsonÄ«bas sintÄ“ze. TumsonÄ«bas nostiprināšana, atzÄ«šana, pieļaušana ir graujošs process. Lietojot svešvārdus, šo procesu var saukt par obskurantisma aprobāciju. Taču var bÅ«t arÄ« citi niansÄ“ti apzÄ«mÄ“jumi: obskurantisma leÄ£itimācija (oficiāla apstiprināšana), obskurantisma legalizācija (likuma spÄ“ka piešÄ·iršana), obskurantisma socializācija (sabiedriskošana), obskurantisma ideoloÄ£izācija (pārvÄ“ršana par idejisko kompleksu), obskurantisma radikalizācija (uzskatÄ«šana par kaut ko tādu, kas skar pašus pamatus), obskurantisma glorifikācija (cildināšana).

Doto riebÄ«go, pazemojošo, necienÄ«go, apkaunojošo tumsonÄ«bas procesu nākas izskaidrot. Nākas izskaidrot tā cÄ“loņus. Noteikti nav tikai viens cÄ“lonis, bet ir vairāki (daudzi) cÄ“loņi. No tiem var izveidot zināmu hierarhiju. Tās augstākajā (praktiski nevÄ“rtÄ«gi zemākajā) pakāpÄ“ katrā ziņā ir izglÄ«tÄ«bas degradācija (satura primitivizācija un zinātniskā lÄ«meņa kritums, ākstÄ«bas ar “uzskatu plurālismu”, satura neoliberālistiskās un postmodernistiskās kroplÄ«bas, diplomu pirkšana, šarlatānisma izplatÄ«ba docÄ“tāju “zinātnÄ“”). PÄ“c tam seko akadÄ“miskās inteliÄ£ences profesionālās misijas satrÅ«dÄ“šana, nespÄ“jot elementāri pretoties obskurantisma aprobācijai un veikt tumsonÄ«bas cenzora profesionāli funkcionālos pienākumus. MÅ«su mietpilsoņu guru kÅ«les, stradiņi, rozenvaldi, daukšti, skudras, ijābieši, druvietes, kursÄ«tes, cimdiņas klusÄ“, jo baidās vÄ“rsties pret tumsonÄ«bu. Bet tā tas Latvijā agrāk nebija. Latviešiem ir plaša pieredze tumsonÄ«bas nepieļaušanā, jo padomju laikā jebkuru niecÄ«gāko šarlatānisma iedÄ«gli momentā apklusināja kāds pasniedzÄ“js, zinātniskais lÄ«dzstrādnieks, profesors, akadÄ“miÄ·is. Tagad tas tā nenotiek, un tāpÄ“c pusizglÄ«totie bordāni turpina staigāt ar lepni paceltu galvu pÄ“c kārtÄ“jā tumsonÄ«bas apliecinājuma.

Hierarhijas augstākajā pakāpÄ“ noteikti atrodas mediji. Īpaši to galvenie redaktori. Nelaime ir tā, ka mÅ«su medijos tagad strādā totāli neizglÄ«tots jauniešu slānis, kas nav spÄ“jÄ«gs bÅ«t kognitÄ«vais filtrs, nepieļaujot publiskajā telpā ziedÄ“t obskurantismam. Ja medijos bÅ«tu adekvāti galvenie redaktori, dažādu redakciju vadÄ«tāji, tad viņi neļautu bordāniem laimÄ«gi plunčāties tumsonÄ«bas vannā. Viņi nepublicÄ“tu tumsoniska satura tekstus.

PÄ“cpadomju Latvijā tumsonÄ«ba triumfÄ“. Tagad vÄ“rsties pret tumsonÄ«bu ir ļoti grÅ«ti. Turklāt mÅ«su šodienas obskuranti ir arÄ« ļoti nekaunÄ«gi tipi. To pierāda Bordāna, Juraša izcili nekaunÄ«gā darbÄ«ba, noziedzÄ«bas izdzimteņiem cenšoties panākt starptautisku aizsardzÄ«bu, it kā pasaulÄ“ neviens nezinātu, kas pašlaik ir Latvija un ko pašlaik var sagaidÄ«t no latviešiem. NekaunÄ«ga demagoga reputāciju katru dienu sev medijos kaldina Gobzems. Tik enerÄ£iska cenšanās savus nodomus realizÄ“t ar krāpšanu, melÄ«giem solÄ«jumiem, glaimiem un faktu sagrozÄ«šanu latviešu politiskajās aprindās vÄ“l nebija sastapta. Gonzema demagoÄ£ija ir unikāla vÄ“rtÄ«ba latviešu politiÄ·u galmā.

Pasaules politisko notikumu vÄ“sturÄ“ var sastapt daudzus gadÄ«jumus, kad kādā valstÄ« destruktÄ«vas darbÄ«bas ir nonākušas lÄ«dz baltkvÄ“lei un tāpÄ“c ir nekavÄ“joties jāpieņem radikāli mÄ“ri, lai izolÄ“tu, likvidÄ“tu postošos, ārdošos (svešvārdā – destruktÄ«vos) procesus un to autorus. Visbiežāk runa ir par politiskajām nesaskaņām, kuras draud izvÄ“rsties militārā konfrontācijā (pilsoņu karā).

Reāli mÄ“dz bÅ«t visdažādākie iegansti, kad nepieciešama stingra roka, stingrs spÄ“ks. Tā tas bija Latvijas Republikā XX gs. 30.gadu sākumā. Toreiz politisko partiju skaits pārsniedza simtu, un valdÄ«ba bija nestabila. Ja arÄ« ar lielām mokām izdevās sastādÄ«t valdÄ«bu, tad tā noturÄ“jās tikai dažus mÄ“nešus. Vārdu sakot, LR politiskā krÄ«ze destruktÄ«vi atsaucās uz valsts dzÄ«vi, un destrukcija bija nonākusi lÄ«dz baltkvÄ“lei. 1934.gada 15.maijā notika valsts apvÄ“rsums. Tas tika veikts ar armijas un aizsargu palÄ«dzÄ«bu.

VÄ“sture atkārtojas! Latvijas Republikā atkal politiskie procesi ir nonākuši lÄ«dz baltkvÄ“lei. Šoreiz tiekamies ar kriminālā kapitālisma sekām – masveidÄ«gu noziedzÄ«bu, no kuras lielākā daļa ir organizÄ“tā noziedzÄ«ba. Pastāvošajam nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam aizvadÄ«tajos gadu desmitos ir izdevies radÄ«t juridiski iestrādātu noziegumu brÄ«vÄ«bu. Tas traucÄ“ tieši un atklāti vÄ“rsties pret noziedzÄ«bu, kura ir sasniegusi grandiozu apjomu un ir izvÄ“rtusies par nacionālo katastrofu latviešu tautai. ValdošÄ kliÄ·e ir viens milzÄ«gs noziedzÄ«bas kukluksklans. Latviešu tautas vÄ“sturiskā virzÄ«ba ir novesta lÄ«dz baltkvÄ“lei, jo noziedzÄ«bas ārdošais, graujošais vÄ“riens ir sasniedzis maksimālo robežu, ja tā drÄ«kstam izsacÄ«ties par noziedzÄ«bu, kurai principā nedrÄ«kst bÅ«t ne minimālā, ne maksimālā robeža, jo noziedzÄ«ba vispār nedrÄ«kst bÅ«t.

Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka ir nepieciešama radikāla rÄ«cÄ«ba – kādam spÄ“kam ir jāizsludina ārkārtÄ“js stāvoklis un jāpārņem vara, nekavÄ“joties likvidÄ“jot noziedznieku bandas. Tas tā ir jādara, taču šajā ziņā acÄ«mredzot ir nepārvarams šÄ·Ä“rslis.

Pašlaik Latvijā nav tāda spÄ“ka, kas varÄ“tu vÄ“rsties pret noziedzÄ«bas biezo slāni. 1934.gadā bija Ulmanis, Balodis, bija armija, aizsargi. Tagad nav ne Ulmaņa, Baloža, ne armijas, ne aizsargu. Tagad nav kam veikt valsts apvÄ“rsumu. Latviešu tauta jau ir pusmirusi un nav spÄ“jÄ«ga pretoties savas nāves veicinātājiem – masveida organizÄ“tajai noziedzÄ«bai un tumsonÄ«bai. Mums nav politiskā spÄ“ka, kas dotos saņemt Ä£eopolitisko atļauju valsts pastāvÄ“šanas jaunam projektam.

Novērtē šo rakstu:

0
0