Iesaki rakstu:

MÅ«su valstÄ« valdošo dāmu aboltiņu, straujumu, mÅ«rnieču trafaretā sisināšana par „Ä£eopolitiskajiem riskiem” un „Ä£eopolitisko apdraudÄ“tÄ«bu” nevar liecināt par neaizÄ“notu prātu. Pie tam nevar liecināt kvadrātā – divkārt. Latvijas valdošÄs kliÄ·es sisināšana par Ä£eopolitiku ir smieklÄ«ga, jo mÅ«su valstiskā pakļautÄ«ba arÄ« ir divkārtÄ«ga parādÄ«ba, tāpat kā divkārtÄ«ga parādÄ«ba ir dāmu prāta aizÄ“nojums. MÅ«su pakļautÄ«ba ir vÄ“l trakāka nekā padomju laikā. Pašlaik esam pakļauti gan Ä£eokrātiskajiem saimniekiem Vašingtonā, gan eiropeiskajai konfederācijai BriselÄ“. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, mÅ«su „tantuku” sisināšana liecina par totālu nekompetenci. Sisināšana nekādi nav saistÄ«ta ar Krievijas Federācijas (KF) Ä£eopolitiskajām ambÄ«cijām. KF oficiālā Ä£eopolitika ir pavisam citādāka, nekā par to sisina mÅ«su varas dāmas. Viņu rÅ«pes par LR drošÄ«bu faktiski pilnÄ«gi nesaskan ar realitāti – Kremļa reāli definÄ“to Ä£eopolitiku. Šajā ziņā apsveicama ir Valsts prezidenta A.BÄ“rziņa drosme, nesen pasakot taisnÄ«bu par mÅ«su „Ä£eopolitisko apdraudÄ“tÄ«bu”. Viņa pateiktā taisnÄ«ba pilnā mÄ“rā atbilst reālajam stāvoklim: Krievija mums negrasās atņemt mÅ«su divkārtÄ“jo „suverenitāti”.

Skaistām sievietÄ“m dažkārt piestāv apburoša nekompetence. BurvÄ«gā nezināšana viņas dara noslÄ“pumaini sievišÄ·Ä«gas un romantiski iekārojamas. Turklāt saprātÄ«gas sievietes nemaz netiecās publiski atklāt savu kompetenci. Tas var no viņām atbaidÄ«t vÄ«riešus. TomÄ“r jāšaubās, vai mÅ«su valdošajām dāmām vajadzÄ“tu Ä«paši censties demonstrÄ“t apburošu nekompetenci un iekārdināt vÄ«riešus. Ja latviešu vÄ«rieši nav piemÄ“roti valsts pārvaldÄ«šanai un šis smagais čemodāns ir jāstiepj sievietÄ“m, tad no viņiem, domājams, nav liels gardums arÄ« citās dzÄ«ves intÄ«majās un neintÄ«majās sfÄ“rās.

MÅ«su „tantuku” Ä£eopolitiskā aplamÄ«ba un neatbilstÄ«ba realitātei ir saprotama. Pirms vairākiem gadu desmitiem iegÅ«tajā formālajā izglÄ«tÄ«bā noteikti neietilpa zināšanas par Ä£eopolitiku. Bet tagad, cauru diennakti stiepjot valsts pārvaldes smago čemodānu, pašizglÄ«tÄ«bai, saprotams, nav ne laika, ne spÄ“ka.

Un vispār Ä£eopolitika pie mums ir pārejošs modes kvieciens. Wikipedia latviešu segmentā par Ä£eopolitiku ir tikai divi teikumi: „Ä¢eopolitika ir vÄ“stures un politoloÄ£ijas starpdisciplÄ«na, kurā tiek pÄ“tÄ«ta Ä£eogrāfisko faktoru, piemÄ“ram, valsts Ä£eogrāfiskā stāvokļa, dabas resursu, ietekme uz valsts ÄrÄ“jo politiku. Terminu "Ä£eopolitika" 20. gadsimta sākumā izveidoja zviedru politiskais zinātnieks RÅ«dolfs Šellens, kuru iedvesmoja vācu Ä£eogrāfa FrÄ«driha Racela 1897. gadā izdotais darbs Politische Geographie (politiskā Ä£eogrāfija)."

Savukārt internets latviešu valodā uzrāda tikai vienu grāmatu, kuras nosaukumā ietilpst vārds „Ä£eopolitika”. Grāmatas nosaukums ir „Eiropas studijas: Ä£eopolitika, integrācija, ideoloÄ£ija”. NiecÄ«gs piedāvājums ir arÄ« augstskolu mājas lapās. Tā, piemÄ“ram, LU, kura internetā sevi slavÄ“ kā „izcilÄ«bu studijās un pÄ“tniecÄ«bā”, no mājas lapā uzskaitÄ«tajiem 5973 kursiem tikai vienā ir fiksÄ“ts vārds „Ä£eopolitika”. LU VÄ“stures un filosofijas fakultāte piedāvā 32. stundu kursu „Ä¢eopolitika un reÄ£ionālisms pasaulÄ“ kopš 1945.gada”.

Tas, kas ir piedodams sievietÄ“m, parasti nav piedodams vÄ«riešiem. Šajā gadÄ«jumā mÅ«su oficiālajiem politikas ekspertiem – latviešu tautas politiskajiem apgaismotājiem daukštiem, ijābiem, skudrām, rozenvaldiem. ArÄ« viņi sisina par „Ä£eopolitiskajiem riskiem” un „Ä£eopolitisko apdraudÄ“tÄ«bu” tādā pašÄ garā kā „tantuki”. ArÄ« viņi savos komentāros apliecina totālu nekompetenci KF Ä£eopolitikā un nebaidās profesionāli amorāli maldināt latviešu tautu.

No mÅ«su oficiālajiem tautas politiskajiem apgaismotājiem, uz kuru zināšanu pelavām pÄ“cpadomju periodā balstās RÄ«gas mediji, gandrÄ«z visi ir bijušie kompartijas nomenklatÅ«ras kadri vai viņu izperÄ“tie kloni. TāpÄ“c aina ir amizanti odioza – smieklÄ«ga un reizÄ“ atbaidoši pretÄ«ga. Ne visās pÄ“cpadomju zemÄ“s tā ir noticis, ka vieni un tie paši kadri apgaismoja tautu „toreiz” un turpina apgaismot tautu „tagad” – pavisam citā sociāli politiskajā iekārtā.

Aplami bÅ«tu nivelÄ“ti izturÄ“ties pret bijušajiem kompartijas nomenklatÅ«ras kadriem. Starp viņiem ir sastopami ļoti gaiši un patstāvÄ«gi domājoši cilvÄ“ki. PiemÄ“ram, A.Rubiks un A.Lembergs. Bet tomÄ“r noteikta piesardzÄ«ba nav lieka.

Kompartijas nomenklatÅ«ra prasÄ«ja no saviem kadriem noteiktas cilvÄ“ciskās Ä«pašÄ«bas. Bija nepieciešama apziņas gatavÄ«ba adaptÄ“ties dogmātiski stagnatÄ«vā idejiskajā materiālā. Bija nepieciešama morālā gatavÄ«ba konsekventi atsacÄ«ties no idejiskās patstāvÄ«bas un sava viedokļa prezentācijas. Faktiski kompartijas nomenklatÅ«rai noderÄ“ja tikai Ä£enÄ“tiski patentÄ“ti stagnāti un konformisti. Ne katrs cilvÄ“ks ir spÄ“jÄ«gs apzināti izvÄ“lÄ“ties stagnāta un konformista garÄ«go esamÄ«bu. To spÄ“j tikai Ä«paša smÄ“rÄ“juma indivÄ«di, kuri organiski iederÄ“jās kompartijas nomenklatÅ«rā un negaidÄ«ti lieliski iederas arÄ« LR garÄ«gajā virzÄ«bā.

Skaidrs, ka stagnāta un konformista garÄ«gā esamÄ«ba nekādā ziņā nestimulÄ“ apgÅ«t jaunas zināšanas un visu mūžu mācÄ«ties. Šajā gadÄ«jumā analÄ«tiski apgÅ«t KF Ä£eopolitiskos modeļus un regulāri sekot lÄ«dzi Ä£eopolitiskās paradigmas attÄ«stÄ«bai mÅ«sdienu pasaulÄ“. Skaidrs, ka arÄ« šodien bijušie kompartijas nomenklatÅ«ras kadri veÄ£etÄ“ savā tradicionālajā stagnāta un konformista garÄ«gajā čaulā. Viņu erudÄ«cija un morāle ir saglabājusies padomju laika lÄ«menÄ«. ArÄ« šodien nevar bÅ«t runa par viņu idejisko patstāvÄ«bu un viedokļu oriÄ£inalitāti. RÄ«gas medijos politikas ekspertu viedokļi nekad viens no otra ne ar ko neatšÄ·iras. ArÄ« viņu jaunie kloni burts burtā atkārto savu perinātāju „viedokli”.

Un pats par sevi ir saprotams, ka mÅ«su oficiālie politikas eksperti tāpat kā „toreiz” arÄ« „tagad” nekad nerunā pretÄ« valsts oficiālajām amatpersonām. Ja „tantuki” izsakās par „Ä£eopolitisko apdraudÄ“tÄ«bu”, tad par to tādā pašÄ terminoloÄ£iskajā šÅ†akstinājumā izsakās daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Ja „tantuki” izsakās par „hibrÄ«dkaru Latvijā”, tad par to tādā pašÄ terminoloÄ£iskajā šÅ†akstinājumā izsakās arÄ« daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Tāpat kā „toreiz”, arÄ« „tagad” tautu apgaismo vienbalsÄ«gs un stabili konsolidÄ“ts izvirtis koris ar savu ideoloÄ£iski manipulatÄ«vo repertuāru, inficÄ“jot masu apziņu ar „Ä£eopolitisko vÄ«rusu” un citiem karikatÅ«riskas politiskās retorikas vÄ«rusiem.

Lai tiktu skaidrÄ«bā, kas reāli notiek Ä£eopolitikā, katram ir jāzina, kāda ir Ä£eopolitikas visdziļākā jÄ“ga un Ä£eopolitikas pragmātiskais mÄ“rÄ·is. Jāsaka atklāti, ka bez prāvām priekšzināšanām vispār nevar pareizi spriest par mÅ«sdienu pasaules komplicÄ“tajām norisÄ“m. Ä¢eopolitika nav izņēmums.

Pirmkārt un galvenokārt, Ä£eopolitika nav kaut kas lÄ«dzÄ«gs plānam Fall Barbarossa, bet ir miermÄ«lÄ«ga zinātne. Tās uzdevums ir palÄ«dzÄ“t analÄ«tiski izprast pasaules spÄ“ku pozÄ«cijas un pasaules spÄ“ku konkurenci. JÄ“dziena „Ä£eopolitika” izmantošana ideoloÄ£iskajās manipulācijās liecina par apziņas traumatismu, bet nevis par apziņas saprātÄ«gu funkcionÄ“šanu.

Ä¢eopolitika ir mācÄ«ba par telpas pārvaldÄ«šanu, panākot noteiktu ietekmi valstÄ«s un civilizācijās. Ä¢eopolitikas jÄ“ga nav saistÄ«ta ar svešas telpas okupāciju – pakļaušanu ar militāro spÄ“ku. Teiksim, Latviju neviens nav okupÄ“jis, taču mÄ“s dzÄ«vojam pilnÄ«gā  ASV Ä£eokrātiskajā pakļautÄ«bā bez ASV karaspÄ“ka iebrukšanas.

MÅ«sdienu Ä£eopolitikā galvenais nav Ä£eogrāfiskais potenciāls, militārais potenciāls un ekonomiskais potenciāls. MÅ«sdienu Ä£eopolitikā dominÄ“ garÄ«gais potenciāls – gara spÄ“ks. TāpÄ“c tagad ir sastopams uzskats, ka Ä£eopolitikas vietā ir stājusies Ä£eofilosofija. Tā savukārt izmanto politiskās filosofijas un kulturoloÄ£ijas zināšanas, lai analizÄ“tu civilizāciju attiecÄ«bas un pasaules iekšÄ“jo (imanento) kārtÄ«bu. AizvadÄ«tajos gados prioritāra ir tÄ“ma par pasaules spÄ“ku poliem – vienpolāro pasauli un daudzpolāro pasauli, kā arÄ« civilizāciju sadursmi.

CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ lielas valstis (impÄ“rijas) vienmÄ“r ir rÅ«pÄ“jušÄs par savu ietekmi uz Zemes. Lielām valstÄ«m (lielām tautām un lielām nācijām) piemÄ«t Ä£eopolitiskais instinkts.

Tas piemīt arī pasaules vislielākajai valstij Krievijai. Jocīgi izskatītos, ja tas tā nebūtu. PSRS periodā ģeopolitikas jēdziens (zinātne) neeksistēja. Taču PSRS politiski stratēģiskā elite vienmēr zīmēja ģeopolitiskos modeļus un rūpējās par ietekmi citās valstīs un citos kontinentos, sākot no Trocka utopijām un beidzot ar Andropova idejām.

Taču Krievijas Ä£eopolitiskais instinkts ilgus gadsimtus izpaudās slimÄ«gā veidā. Krievijai bija milzÄ«gas problÄ“mas ar savu identitāti. Bez identitātes grodas pašapziņas normāla Ä£eopolitika nav iespÄ“jama. Vispirms attiecÄ«gajai valstij ir jātiek galā pašai ar sevi, konkrÄ“ti definÄ“jot savu vÄ“sturisko misiju. Tā, piemÄ“ram, ASV to lepni izdarÄ«ja jau XIX gs. beigās, savu identitāti (vÄ“sturisko misiju) konkrÄ“ti definÄ“jot kā Dieva izredzÄ“to valsti glābt cilvÄ“ci no pagrimuma. ASV pašapziņa (Dieva dāvinātā izredzÄ“to identitāte) joprojām atsaucas uz amerikāņu politiski stratÄ“Ä£iskās elites planetārajām Ä£eopolitiskajām ambÄ«cijām.

Krievija turpretī nekad netika skaidrībā ar savu identitāti. Ilgu laiku burbuļoja divi identitātes varianti. Intelektuālās elites un politiski stratēģiskās elites viena daļa (t.s. rietumnieki) Krieviju uzskatīja par eiropeisko zemi un savu likteni saistīja ar eiropeisko civilizāciju. Otra daļa to noliedza un Krieviju atzina par eirāzisko (slavofilisko) civilizāciju. Krievija ietilpst kaut kādā mistiskā Eirāzijas civilizācijā.

XX gadsimta beigās vÄ“sturiski grandiozu uzvaru sev izmānÄ«ja „rietumnieki”. Viņiem izdevās fantastiskas afÄ“ras formā sagraut PSRS, lai Krievija turpmāk varÄ“tu roku rokā tecināt ar Eiropu un kļūtu eiropeiskās civilizācijas organiska sastāvdaļa. „Rietumnieku” noorganizÄ“tā „perestroika” izdevās pilnā apjomā.

„Rietumnieku” uzvaras prieki tomÄ“r neturpinājās ilgi. ApmÄ“ram ap 2005.gadu Rietumeiropas politiski stratÄ“Ä£iskā elite Krievijas politiski stratÄ“Ä£iskajai elitei lika nepārprotami saprast, ka Krievija lÄ«dz pasaules galam nekad ne uz brÄ«di netiks uzņemta eiropeisko valstu kolektÄ«vā. Tika kategoriski pateikts, ka Krievijai ir jāizbeidz sapņot par organisku iekļaušanos eiropeiskajā civilizācijā un Eiropas-Krievijas attiecÄ«bās vienmÄ“r saglabāsies zināma konfrontācija.

Krievijas politiski stratÄ“Ä£iskā elite kategorisko paziņojumu uztvÄ“ra adekvāti. Atbilde bija V.Putina kaujinieciskā runa Minhenes konferencÄ“ 2007.gada 10.februārÄ«. ŠÄ«s runas galvenās tÄ“zes V.Putins atkārtoja Valdajas pasākumā 2014.gada 24.oktobrÄ«. Ä¢eopolitiski svarÄ«gas ir divas tÄ“zes: 1) vienpolārajai (ASV pārzinātajai) pasaulei nav nākotnes un 2) Krievija ir atsevišÄ·a patstāvÄ«ga civilizācija un vÄ“las dzÄ«vot kā atsevišÄ·a patstāvÄ«ga civilizācija.

Krievijā zinoši cilvÄ“ki raksta, ka „rietumnieku” viena daļa (kriminālā „jaunburžuāzija”, neoliberālisma un postmodernisma zombÄ“tā inteliÄ£ence, birokrātijas un specdienestu augstākie slāņi) joprojām nav attapusies un atrodas šoka stāvoklÄ«. Viņi neparedzÄ“ja Rietumeiropas naidÄ«go attieksmi un cerÄ“ja kļūt savÄ“jie ParÄ«zÄ“, Londonā, BriselÄ“.

Visātrāk attapās un izdarÄ«ja konkrÄ“tus secinājumus Kremlis (valsts prezidenta lÄ«menis), uzsākot radikāli pārkārtot Krievijas sociāli politisko stratÄ“Ä£iju un tajā skaitā Ä£eopolitisko modeli. Galvenokārt pateicoties Kremļa oficiālajai pozÄ«cijai, Krievijā tagad ir nostiprinājies trešais identitātes variants. Proti, Krievija šodien tiek valstiskā lÄ«menÄ« oficiāli definÄ“ta kā atsevišÄ·a patstāvÄ«ga civilizācija.

Trešais identitātes variants eksistÄ“ja jau agrāk. Tajā skaitā arÄ« „perestroikas” laikā un Krievijas Federācijas pirmajos gados. Taču šim variantam toreizÄ“jā jeļciniskā politiski stratÄ“Ä£iskā elite nepievÄ“rsa nekādu uzmanÄ«bu, jo triumfÄ“ja „rietumnieku” eiropeiskais maniakālisms – apsÄ“stā mānija saplÅ«st ar „Eiropu”, iestāties NATO u.tml.

Ko mums nozÄ«mÄ“ trešais variants?

Mums trešais variants nozÄ«mÄ“ ļoti daudz. AcÄ«mredzot pats svarÄ«gākais ir tas, ka trešajā variantā nav modulÄ“ta mÅ«su atgriešanās Krievijas sastāvā. Atgriešanās jau nebija paredzÄ“ta „rietumnieku” spÄ«došajā mahinācijā. Ne velti „perestroika” noslÄ“dzās ar Krievijas lÄ«dera aicinājumu padomju republikām „ņemt suverenitāti tik daudz, cik daudz var paņemt”.

XX gs. beigās Krievija veiksmÄ«gi atbrÄ«vojās no savām vÄ“sturiski tradicionālajām „nomalÄ“m”, lai turpmāk laimÄ«gi dzÄ«votu bez krieviem svešajām tautām un krieviem svešajām kultÅ«rām. Krievi beidzot saprata, ka viņu dzÄ«ves patiesa laime ir sasniedzama vienÄ«gi pašu spÄ“kiem bez dažādu etnisko un kulturoloÄ£isko svešÄ·ermeņu klātbÅ«tnes un naivajiem centieniem tos integrÄ“t savā sÄ“tā.

Krievu un citu Ä£eopolitiÄ·u leksikā lieto ne tikai apzÄ«mÄ“jumu „nomales”, bet lieto arÄ« citus apzÄ«mÄ“jumus. PiemÄ“ram, metaforiski vārdus „jÅ«ras šaurumi”, „bufervalstis”, „tautu un teritoriju josla”. ApzÄ«mÄ“jums „nomales” pÄ“c 1989.-1991.gada ne visai ir piemÄ“rots. PSRS „nomaļu” vietā tika sastutÄ“tas „bufervalstis”.

MÅ«sdienu Ä£eopolitikā jautājums par „bufervalstÄ«m” ir zinātniski un praktiski ļoti aktuāls un ļoti problemātisks gan Krievijai un Rietumeiropai, gan Latvijas Republikai (protams, arÄ« citām „bufervalstÄ«m”). Šajā jautājumā valda liela neskaidrÄ«ba un lielas bažas.

Kā parasti, neskaidrība sākās ar precīzas terminoloģijas deficītu. Tik tikko minētie apzīmējumi tiek lietoti, bet tie nevienu neapmierina. Tos lieto vienīgi tāpēc, ka pagaidām nav izdomāts labāks apzīmējums, kuru visi akceptētu.

Toties vÄ“rtÄ“jot „bufervalstu” bÅ«tÄ«bu, par laimi šodien pastāv spirgta konceptuālā vienprātÄ«ba. Gan Krievijas, gan Rietumu Ä£eopolitiÄ·i atzÄ«st, ka starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju (abām „civilizāciju salām”) dzÄ«vo tautas, kuras nepieder nevienai civilizācijai. Turklāt šo tautu kulturoloÄ£iskā identitāte nav viengabalaina un iekšÄ“ji stabila. Katrā tautā ir tāds kulturoloÄ£iskais segments, kura orientācija var pieslieties vienai vai otrai „civilizācijas salai”. Tās ir tautas, kuras var atrast un var arÄ« neatrast savu vietu kādā no „lielajām civilizācijām”. Praktiski tas nozÄ«mÄ“, ka šÄ«s tautas organiski neiederas ne eiropeiskajā civilizācijā, ne Krievijas civilizācijā. ŠÄ«s tautas par savÄ“jām neuzskata ne eiropeiskā civilizācija, ne Krievijas civilizācija. Nav vÄ“rts gari atkārtot, ka arÄ« mÅ«su tautu krievu tauta un rietumeiropiešu tautas nekad neatzÄ«s par savÄ“jiem.

„Bufervalstu” bÅ«tÄ«ba izraisa noteiktu Ä£eopolitisko vÄ“rtÄ“jumu. Rietumeiropa un Krievija vÄ“las par katru cenu saglabāt „bufervalstis”. Gan Rietumeiropai, gan Krievijai „bufervalstis” ir liela Ä£eopolitiskā vÄ“rtÄ«ba. Ne velti amerikāņu gudrais stratÄ“Ä£is Džordžs Fridmans pirms neilga laika rakstÄ«ja, ka Krievija vÄ“las saglabāt „bufervalstis”, jo  tās vienmÄ“r ir „sargājušas Krieviju no Rietumu okupantiem”. Toties rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem tas neesot pieņemams. Rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem ir ieborÄ“ts, ka Krievija atkal grib atgÅ«t „bufervalstis” un tÅ«lÄ«t, tÅ«lÄ«t tajās iebruks ar saviem tankiem. Ar Dž. Fridmana novÄ“rotajām kaislÄ«bām tiekamies arÄ« Latvijā. ŠÄ«s idiotiskās kaislÄ«bas atspoguļojās „tantuku” un oficiālo politikas ekspertu sisināšanā.

„Bufervalstu” Ä£eopolitiskā aktualitāte un Ä£eopolitiskais problemātiskums izpaužas nepatÄ«kami. „Bufervalstis” ne vienmÄ“r pašas skaidri zina, kas vÄ“las bÅ«t zem Saules un ko vÄ“las sasniegt savā dzÄ«vÄ“. „Bufervalstis” var izraisÄ«t Ä£eopolitiskos riskus.

Runājot par Ä£eopolitiskajiem riskiem, speciālistu aprindās ir izcili teorÄ“tiskie panākumi. Teorija māca, ka Ä£eopolitisko risku faktors ir ne tikai vÄ“sturiski iesÄ«kstÄ“jušÄs starpvalstu un starpcivilizāciju pretrunas, bet lielā mÄ“rā arÄ« „bufervalstu” iekšÄ“jie konflikti, iekšÄ“jā dzÄ«ves nesakārtotÄ«ba un nevÄ“rtÄ«ba. Uz Zemes ļoti daudz kas ir atkarÄ«gs no „bufervalstÄ«m”.

Nākas atgādināt, ka „bufervalsts” Latvija izskatās ļoti bezcerÄ«gi. DivkārtÄ“jā „suverenitāte”, par kuru daudzi jo daudzi kādreiz priecājās (protams, to nevar uzskatÄ«t par tautas veselÄ«gu izpausmi), ir sagādājusi lielāku vilšanos nekā prieku. MÅ«s neciena ne „rietumos”, ne „austrumos”. MÅ«su atpalicÄ«ba visos dzÄ«ves parametros ir katastrofāla. MÅ«su aramzeme, meži un tautsaimniecÄ«ba ir ārzemnieku Ä«pašumā. Nevaram lepoties ne ar Ä«stu eliti, ne garÄ«gi vingru inteliÄ£enci. Pilsoniskās sabiedrÄ«bas vietā dÄ«dās savstarpÄ“ji naidÄ«ga divkopienu sabiedrÄ«ba. Valstiskā patriotisma un valstiskās lojalitātes pakāpe ir kritiski zema. Simtiem  tÅ«kstošu cilvÄ“ku ir aizklÄ«duši dzÄ«vot un strādāt uz citām valstÄ«m. MÅ«su galvaspilsÄ“tas mediji katru dienu stāsta tikai par zādzÄ«bām un blÄ“dÄ«bām, taisnÄ«guma un tiesiskuma trÅ«kumu, kā arÄ« glamÅ«rÄ«gi izvirtÄ«go „dzÄ«ves baudÄ«šanu”. Visas struktÅ«ras diriģē pelÄ“ki masu cilvÄ“ki ar nekaunÄ«gu un trulu ārÄ“jo faktÅ«ru. Šos cilvÄ“kus LU rektors nezin kāpÄ“c dÄ“vÄ“ par „ekselencÄ“m”. Viņu sastāvā strauji ieplÅ«st cilvÄ“ces atkritumi – pederasti, kuru samaitāto smadzeņu izkārnÄ«jumi starptautiski apkauno Latviju. Tauta nav spÄ“jÄ«ga izvirzÄ«t vienu godÄ«gu un gudru cilvÄ“ku valsts visaugstākajam amatam.

Viss minÄ“tais veido negāciju bloku, kas figurÄ“ gadiem un regulāri papildinās ar jaunām negācijām. No „civilizāciju salu” Ä£eopolitiskās drošÄ«bas viedokļa pie mums pakāpeniski uzkrājās ļoti bÄ«stama pulvermuca. Tā agri vai vÄ“lu var pati eksplodÄ“t. VajadzÄ«bas gadÄ«jumā to viegli sašÅ«pot lÄ«dz eksplozijai.

TādÄ“jādi patiesÄ«bā mÅ«su „tantuku” un politisko ekspertu sisināšana par „Ä£eopolitiskajiem riskiem” vispirms un galvenokārt ir jāattiecina pašiem uz sevi, jo mÄ“s paši varam bÅ«t Ä£eopolitisko risku avots. MÅ«su valsts ideāli iekļaujas to valstu kolekcijā, kuras atrodas uz lielo valstu un civilizāciju Ä£eopolitisko interešu robežas. Lai lielās valstis un civilizācijas varÄ“tu dzÄ«vot relatÄ«vi saticÄ«gi, nepieciešama ir ideāla sakārtotÄ«ba uz robežas. „Bufervalstis” nedrÄ«kst stimulÄ“t satraukumu un apdraudÄ“tÄ«bu abās pusÄ“s esošajās lielajās valstÄ«s un civilizācijās. Ja tomÄ“r tas tā notiek, tad parasti ievÄ“rojami saasinās rÄ«vÄ“šanās starp lielajām valstÄ«m un civilizācijām.

Zinātnes teorÄ“tiskos panākumus ir jāprot izmantot. Šajā ziņā amerikāņi ir malači. Savu  Ä£eopolitisko interešu nostiprināšanai, viņiem izdevās šausmÄ«gi sašÅ«pot tipisko „bufervalsti” Ukrainu. Tā rezultātā eiropeiskās civilizācijas un Krievijas civilizācijas kolÄ«zijas ir ieguvušas satraucoši sakāpinātu vÄ“rienu, kas ir ļoti izdevÄ«gi amerikāņu politiski stratÄ“Ä£iskajai elitei.

Neapšaubāmi arÄ« Latvija (Baltijas valstis) ir perspektÄ«vs placdarms ASV Ä£eopolitikā. MākslÄ«gi pamatÄ«gi sašÅ«pojot mÅ«s un mÅ«su kaimiņus, saspÄ«lÄ“jums starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju noteikti iegÅ«s drastiskus apgriezienus. Pats par sevi saprotams, ka tādā gadÄ«jumā mÅ«su liktenis bÅ«s tāds pats, kāds pašlaik ir  ukraiņu tautai. Nav nekādu cerÄ«bu, ka mÄ“s nenoasiņosim (tiešÄ un netiešÄ nozÄ«mÄ“) tāpat, kā tagad noasiņo ukraiņi.