Menu
Pilnā versija

Ģimenes galantā sagraušana

Arturs PriedÄ«tis · 06.06.2016. · Komentāri (13)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

MÅ«sdienu pasaulÄ“ ir samÄ“rā liels starptautiski atzÄ«mÄ“jamo dienu skaits. Pašlaik gadā ir 44 starptautiski atzÄ«mÄ“jamās dienas. Tādu iepriecinājumu sniedz internets. Tajā ir publicÄ“ts starptautiski atzÄ«mÄ“jamo dienu saraksts dažādās valodās.

Starptautiski atzīmējamās dienas ir ļoti jauns kultūras fenomens. Cilvēces vēsturē tas radās tikai pēc II Pasaules kara, kad 1945.gada 26.jūnijā izveidoja ANO. Starptautiski atzīmējamās dienas nosaka ANO Ģenerālā asambleja. Nosaka arī UNESCO. Tāpēc 44 dienām nākas pieskaitīt vēl vismaz 10 dienas.

Protams, uz Zemes atzÄ«mÄ“jamās dienas bija arÄ« agrāk. Taču tās vienmÄ“r attiecās tikai uz valsti. Neattiecās uz civilizāciju, kontinentu, planÄ“tu. Attiecās vienÄ«gi uz kādu valsti. PiemÄ“ram, varÄ“ja regulāri svinÄ“t valsts dibināšanas gadadienu. Valsts svÄ“tki varÄ“ja bÅ«t karaļa, cara, imperatora dzimšanas diena. ValstÄ« varÄ“ja katru gadu atcerÄ“ties uzvaras leÄ£endārās kaujās, aizstāvot dzimteni. Īpašs atzÄ«mÄ“jamo dienu komplekts mÄ“dza bÅ«t reliÄ£iskie svÄ“tki. Tā kā reliÄ£ija vairākām valstÄ«m kopÄ«ga, kopÄ«gi bija arÄ« reliÄ£iskie svÄ“tki.

ANO ir planetāra organizācija. Tā savā darbībā orientējās uz visu cilvēci. Tās mērķis ir risināt Zemes iedzīvotāju problēmas.

Organizācijas mÄ“rÄ·is ir ietekmÄ“jis starptautiski atzÄ«mÄ“jamo dienu izvÄ“li. Šo dienu izvÄ“li ir nosacÄ«jušas planÄ“tas problÄ“mas. Katra atzÄ«mÄ“jamā diena ir vienota ar konkrÄ“tu problÄ“mu. Starptautiski atzÄ«mÄ“jamo dienu saraksts faktiski ir planetāri globālo problÄ“mu saraksts. Tas liecina par planetāri globālo problÄ“mu tematiku, rašanās laiku un aktualitāti. Saraksts atspoguļo cilvÄ“ces problemātisko virzÄ«bu no XX gadsimta vidus lÄ«dz šodienai.

Kā zināms, XX gadsimta vidÅ« cilvÄ“cei sākās ārkārtÄ«gi grÅ«ti laiki. 60.gados sākās unikālā demogrāfiskā pāreja. Tā cilvÄ“ci piespieda tikties ar pagātnÄ“ ne ar ko nesalÄ«dzināmiem pārbaudÄ«jumiem, izaicinājumiem, draudiem. Nenormāli strauji pieauga „krāsaino” rasu dzimstÄ«ba. Tas izraisÄ«ja badu, bezdarbu, nabadzÄ«bu, migrāciju. TurpretÄ« „baltās” eiropeÄ«du rases dzimstÄ«ba samazinājās, nāvÄ«gi apdraudot rases nākotni. „Baltajiem” fatāli zuda griba aizsargāties pret demogrāfisko apdraudÄ“jumu. PašaizsardzÄ«bas vietā negaidÄ«ti uzplauka sociālais trulums un iracionālisms. „Balto” cilvÄ“ku sociāli apātiskā un nesaprātÄ«gā darbÄ«ba arvien vairāk un vairāk sāka liecināt, ka viņi paši sevi dzen postā un paši veicina savu sabrukumu.

Tā teikt, pirmsnāves agonijā XX gs. nogalÄ“ eiropeÄ«du aprindās iekaisa divas kaislÄ«bas. Pirmkārt, alkatÄ«ba. Otrkārt, dzÄ«rošana.

Rietumeiropā, ASV 70.gadu beigās alkatÄ«bas apsÄ“stie pilnÄ«gi zaudÄ“ja mÄ“ra sajÅ«tu peļņas jautājumos. Viņi izraisÄ«ja finansiālās kroplÄ«bas un kapitālisma krÄ«zi. Viņi izjauca politiski sistÄ“misko un finansiāli ekonomisko kārtÄ«bu uz Zemes. 80.gadu vidÅ« viņiem talkā nāca Austrumeiropas „sarkanā” elite. Tā bija ne mazāk alkatÄ«bas apsÄ“sta kā Rietumeiropas, ASV alkatÄ«bas apsÄ“stie. „Sarkanā” elite pati sagrāva sociālisma sistÄ“mu. Rezultātā uz planÄ“tas sākās Ä£eopolitiskais haoss.

Savukārt dzÄ«rotāji XX gs. nogalÄ“ bezprātÄ«gi nodevās dzÄ«ves baudÄ«šanai, atmeta rÅ«pes par attÄ«stÄ«bu, progresu, rÄ«tdienas uzdevumiem un pienākumiem. DzÄ«rotāji sāka dzÄ«vot atbilstoši drausmÄ«gajam principam „DzÄ«res mÄ“ra laikā”. Savu bezprātÄ«go baudu ideoloÄ£iskajam attaisnojumam viņi izdomāja speciālu mācÄ«bu. To nosauca par postmodernismu. Reāli tiekamies ar eiropeÄ«du civilizācijas suicÄ«da argumentāciju. ŠÄ« mācÄ«ba pamato viendienÄ«šu viendienÄ«go orÄ£iju fizioloÄ£isko, psiholoÄ£isko, morālo, estÄ“tisko, sociālo, filosofisko, politisko jÄ“gu. Tagad šo mācÄ«bu atbalsta un tās izplatÄ«bu mÄ“rÄ·tiecÄ«gi veicina arÄ« alkatÄ«bas apsÄ“stie gan Rietumos, gan bijušajā „sarkanajā” Austrumeiropā. Tas viņiem ir ļoti izdevÄ«gi. Pat ļoti, ļoti izdevÄ«gi. PatiesÄ«bā daudz izdevÄ«gāk nekā postmodernisma tiešajiem autoriem – akadÄ“miskajai inteliÄ£encei ar viendienÄ«šu dzÄ«rÄ“s nodzerto prātu.

Starptautiski atzÄ«mÄ“jamo dienu saraksts ir savdabÄ«gs cilvÄ“ces visjaunāko laiku rÅ«pju un nedienu spogulis. Sarakstā ir Å«dens diena, pārtikas diena, cilvÄ“ktiesÄ«bu diena, migrantu diena, nabadzÄ«bas izskaušanas diena, ceļu satiksmes upuru diena, invalÄ«du diena, pašnāvÄ«bu novÄ“ršanas diena, spÄ«dzināšanas upuru atbalsta diena, bÄ“gļu diena, rasu diskriminācijas likvidÄ“šanas diena, labdarÄ«bas diena, diena bez tabakas, pretnarkomānijas diena, garÄ«gās veselÄ«bas diena. AtsevišÄ·as atzÄ«mÄ“jamas dienas ir veltÄ«tas slimÄ«bu (vēža, tuberkulozes, hepatÄ«ta, diabÄ“ta, AIDS) izplatÄ«bas ierobežošanai. UNESCO nosacÄ«to atzÄ«mÄ“jamo dienu sarakstā, piemÄ“ram, ir radio diena, muzeju diena, teātru diena, grāmatu un autortiesÄ«bu diena.

Pret starptautiski atzÄ«mÄ“jamām dienām katra valsts var izturÄ“ties atbilstoši savām vajadzÄ«bām. Visu nosaka attiecÄ«gās dienas atzÄ«mÄ“šanas politiskā, ideoloÄ£iskā un cita veida aktualitāte dotajā valstÄ«.

Tā, piemÄ“ram, 16.novembris ir Starptautiskā iecietÄ«bas diena. ANO Ä¢enerālā asambleja šo dienu izsludināja 1997.gadā. Runa ir galvenokārt par rasu, etnisko, reliÄ£isko iecietÄ«bu. Latvijā šo dienu pirmajos gados atzÄ«mÄ“ja tikai MKC (Multikulturālisma centrs – privāta zinātniskā iestāde). Latvijas valdošÄ kliÄ·e, partijas, sabiedriskās organizācijas, pašvaldÄ«bas par šo dienu ilgu laiku neizrādÄ«ja nekādu interesi. AcÄ«mredzot tāpÄ“c, ka šÄ« diena bija veltÄ«ta iecietÄ«bai pret latviešiem kaitÄ«gajiem „krieviem”, „žīdiem” un pārÄ“jiem cittautiešiem. Faktiski pret pusi no SatversmÄ“ fiksÄ“tās „Latvijas tautas”.

Latvija rezervÄ“ti ir izturÄ“jusies ne tikai pret Starptautisko iecietÄ«bas dienu. No 1994.gada saskaņā ar ANO Ä¢enerālās asamblejas rezolÅ«ciju katru gadu 15.maijā cilvÄ“ce atzÄ«mÄ“ Starptautisko Ä£imenes dienu. Latvijā šo dienu atzÄ«mÄ“ no 2008.gada (tas atkal ir uzzināts internetā).

Starptautiskā ģimenes diena arī ir savdabīgs spogulis. Tas atspoguļo planetāri globālās problēmas ģimenes līmenī.

Lieta ir tā, ka katru gadu ANO formulÄ“ noteiktu tÄ“mu. Tai ierosina pievÄ“rst Ä«pašu uzmanÄ«bu Ä£imenes dienas pasākumos. TÄ“ma ir vienota ar aktuālu problÄ“mu Ä£imenes pastāvÄ“šanā. LÄ«dz šim ir pievÄ“rsta uzmanÄ«ba, piemÄ“ram, Ä£imenÄ“m kā nabadzÄ«bas upuriem, Ä£imenÄ“m bez sava mājokļa, slimÄ«bu ietekmei uz Ä£imenÄ“m, Ä£imenei un invalÄ«diem, Ä£imenei un darbam, tÄ“va, mātes un bÄ“rnu lomai Ä£imenÄ“, migrācijas ietekmei uz Ä£imeni, maznodrošinātajām Ä£imenÄ“m. 2016.gadā ANO ieteica tÄ“mu „Ä¢imene: veselÄ«gs dzÄ«ves veids un stabila nākotne”.

Šogad Latvijā Ä£imenes dienu atzÄ«mÄ“ja dÄ«vainā veidā. Tā vien liekas, ka tika noorganizÄ“ta speciāla akcija, lai mÅ«su sabiedrÄ«bā par Ä£imeni nostiprinātu kādam relatÄ«vi globālam politiskajam un ekonomiskajam spÄ“kam izdevÄ«gu priekšstatu. Domājams, akcija tika vadÄ«ta no viena centra. Tika savlaicÄ«gi noorganizÄ“ts, lai par akciju sinhroni vÄ“stÄ«tu Latvijas visi masu komunikācijas lÄ«dzekļi.

Ar mediju palÄ«dzÄ«bu Latvijas sabiedrÄ«bā tika radÄ«ts priekšstats, ka pie mums Ä£imenes dienā pats galvenais bija Klāva Sedlenieka viedoklis par Ä£imeni. Informācijas aÄ£entÅ«ra „Leta”, interneta RÄ«gas ziņu portāli, dažādi saiti, galvaspilsÄ“tas un provinces prese izplatÄ«ja iepriekš speciāli sagatavotu materiālu. Tas sākās ar šÄdiem vārdiem: „SvÄ“tdiena, 15. maijs, ir Starptautiskā Ä£imenes diena. RÄ«gas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents, antropologs un maÄ£istra studiju programmas Sociālā antropoloÄ£ija vadÄ«tājs Klāvs Sedlenieks aktualizÄ“ diskusiju par to, kas mÅ«sdienās ir Ä£imene, uzsverot, ka tā var bÅ«t ļoti dažāda un nav vienas pareizās vai nepareizās Ä£imenes formas vai tml. Turklāt bÅ«tu neapdomÄ«gi dzÄ«vot 21. gadsimtā un sagaidÄ«t, ka Ä£imene ir tāda pati, kāda tā bija raksturÄ«ga, piemÄ“ram, 19. gadsimtā.”

Speciāli sagatavotajā materiālā citÄ“tie un turpmākie teikumi atstāj ļoti nepatÄ«kamu iespaidu. Viss liecina, ka tiekamies ar galantu (izmeklÄ“ti pieklājÄ«gu, smalku un laipnu) Ä£imenes sagraušanu. Nekādā ziņā nevar bÅ«t runa par Ä£imenes „stabilo nākotni”. ANO ieteiktā tÄ“ma ir riebÄ«gi izkropļota un pasniegta postmodernistiskās perversijas pretdabiskajā skatÄ«jumā.

K.Sedlenieks saka: „BÅ«tu ārkārtÄ«gi grÅ«ti pateikt, ka ir kaut kāda viena Ä£imenes forma un noteiktas lomas, kas šajā Ä£imenÄ“ ir Ä«stās, jo tur ir ārkārtÄ«gi lielas dažādÄ«bas. [..] Citā situācijā, kas, starp citu, ir mÅ«sdienu globalizÄ“tajā pasaulÄ“, kur pastāv brÄ«vais tirgus, kur liels uzsvars ir uz cilvÄ“ka brÄ«vu pārvietošanos, uz viņa karjeru dažādās vietās, nevis atrašanos un darbu visu laiku vienā un tajā pašÄ vietā, rodas nepieciešamÄ«ba pārvietoties, un ar to ir saistÄ«ts uzskats un nepieciešamÄ«ba, ka arÄ« Ä£imenes ir daudz elastÄ«gākas, nekā tas bija pasaulÄ“, kura bija daudz mazāk mobila.” Žurnālisti K.Sedlenieka izteikumus atstāstÄ«ja šÄdi: „Viņa ieskatā, visizplatÄ«tākā Ä£imenes forma, iespÄ“jams, ir tā sauktā nukleārā Ä£imene, kurā ir divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvÄ“ki, kas var bÅ«t vai arÄ« nebÅ«t pieaugušo atvases. Antropologs atzÄ«mÄ“ja, ka arÄ« tas, cik ilgi un kādā kompozÄ«cijā šÄ« Ä£imene kopā turas, var bÅ«t dažādi.”

Kā redzam, „aktualizÄ“tajā diskusijā” (!?) Ä£imenei nav nekādas vÄ“rtÄ«bas. Ä¢imenes vietā ir kaut kāds sociālais mÄ«kstmiesis (molusks). Nav ne „pareizas” Ä£imenes, ne „nepareizas” Ä£imenes. MÅ«su gadsimtā Ä£imene nevarot bÅ«t lÄ«dzÄ«ga Ä£imenei iepriekšÄ“jos gadsimtos. MÅ«sdienu Ä£imenÄ“ viss esot sajaucies – nav „noteiktas lomas, kas šajā Ä£imenÄ“ ir Ä«stās”. Tātad Ä£imenÄ“ vairs neeksistÄ“ ne mātes loma, ne tÄ“va loma, ne bÄ“rnu loma. Neviena loma neesot „Ä«stā”. Savukārt „globalizÄ“tajā pasaulÄ“” (!?) sakarā ar darbu, pārvietošanos, karjeru, „brÄ«vo tirgu” (!?) Ä£imene vispār zaudÄ“jot jÄ“gu – „Ä£imenes ir daudz elastÄ«gākas (!?), nekā tas bija pasaulÄ“ (!?)”. Turklāt Ä£imenes sastāvs - „kompozÄ«cija”(!?) - arÄ« esot kļuvis nenoteikts: „[..] divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvÄ“ki, kas var bÅ«t vai arÄ« nebÅ«t pieaugušo atvases”.

Tātad mani pieaugušie dÄ“li vairs neietilpst manā Ä£imenÄ“! Tātad mana Ä£imene nav lÄ«dzÄ«ga manu senču Ä£imenÄ“m! Tātad esmu mÅ«su Ä£imenÄ“ spÄ“lÄ“jis „neÄ«stu” lomu!

No vienas puses ir skaidrs, ka tiekamies ar kaut kādu smieklīgu murgojumu, plānprātiņa vieplību, debila jaunekļa idiotiju, deģenerāta vīziju. Kā parasti tādās reizēs, murgojumu, vieplību, idiotiju, vīziju papildina terminoloģiskais rēbuss.

MÄ«klaina un nesaprotama ir svešvārda „nukleārs” lietošana. Ar šo svešvārdu apzÄ«mÄ“ kaut ko tādu, kas ir saistÄ«ts ar atoma kodolu un atoma kodola procesiem. Tātad ar attiecÄ«gās parādÄ«bas noteiktu kodolu, stabilu substanci, to, kas ir pamatā un patstāvÄ«gais. Viņa gaišÄ«bas Sedlenieka kunga/jaunkunga (?) izpratnÄ“ Ä£imene nav kodols, bet sociālais mÄ«kstmiesis (molusks). TāpÄ“c nevar bÅ«t metaforiskais atvasinājums „nukleārā Ä£imene”. Viņa gaišÄ«bas Sedlenieka kunga/jaunkunga izpratnÄ“ Ä£imene nekādā gadÄ«jumā nav sociālais kodols, kas Ä£imene ir garÄ«gi normālo cilvÄ“ku izpratnÄ“.

No otras puses ir labi zināms smieklÄ«gu murgojumu, plānprātiņa vieplÄ«bu, debila jaunekļa idiotiju, deÄ£enerāta vÄ«ziju ideoloÄ£iskais uzdevums. Nevar bÅ«t ne mazāko šaubu, ka šogad Starptautiskajā Ä£imenes dienā ir ticis izvirzÄ«ts ideoloÄ£iskais uzdevums latviešu sabiedrÄ«bā par Ä£imeni nostiprināt postmodernistiski perverso priekšstatu. NoorganizÄ“ts ir nepārprotams uzbrukums Ä£imenes institÅ«tam, vÄ“loties to pÄ“c iespÄ“jas ātrāk sagraut latviešu dzÄ«vÄ“.

Neapšaubāmi, tāds uzbrukums nav vÄ“rsts tikai pret latviešiem. „Balto” populācijas alkatÄ«gi apsÄ“stie stratÄ“Ä£i un ideologi kopā ar postmodernisma pielÅ«dzÄ“jiem vÄ“las sagraut Ä£imeni visās zemÄ“s. AlkatÄ«bas apmierināšanā Ä£imene ir primārā. Ja tiek sagrauta Ä£imene, tad pārÄ“jo sociālo elementu sagraušana vairs nesagādā lielas pÅ«les.

Ä¢imene ir cilvÄ“ka sociālās dzÄ«ves pamatinstitÅ«ts. Ä¢imene nav ierindas institÅ«ts – viens no institÅ«tiem. Ä¢imene ir pamatinstitÅ«ts. CilvÄ“kam Ä£imene ir pats galvenais, pats svarÄ«gākais, pats dārgākais un pats mīļākais institÅ«ts. Bez Ä£imenes cilvÄ“ks nevar dzÄ«vot. DzÄ«ve bez Ä£imenes nav cilvÄ“ciski pilnvÄ“rtÄ«ga dzÄ«ve. Ä¢imene ir cilvÄ“ka socializācijas galvenā pakāpe. To, ko cilvÄ“kam dod Ä£imene, nevar dot neviens cits. Tie, kuri kontrolÄ“ Ä£imeni, kontrolÄ“ arÄ« visu pārÄ“jo cilvÄ“ku esamÄ«bā. Tie, kuri cilvÄ“kam atņem Ä£imeni, faktiski cilvÄ“kam atņem viņa eksistenciālos pamatus. Ä¢imene ir cilvÄ“ces vÄ“rtÄ«bu glabātāja, sargātāja un turpinātāja. Ä¢imene ir kultÅ«ras pārmantojamÄ«bas platforma, stabilitātes un attÄ«stÄ«bas faktors.

Taču ģimene ir ne tikai cilvēka sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir arī sabiedrības sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir sociālās morāles avots, sociālās cieņas, sociālās integrācijas un sociālās solidaritātes avots. Ja stabila ir ģimene, tad stabila ir arī sabiedrība un valsts. Ģimene ir sabiedrības un valsts kritērijs. Stāvoklis ģimenē raksturo stāvokli sabiedrībā un valstī. Sabiedrību un valsti atsedz sabiedrības un valsts attieksme pret ģimeni.

Uz planÄ“tas ir kolektÄ«vs ļauns spÄ“ks, kas vÄ“las sagraut Ä£imeni. Šis kolektÄ«vais ļaunais spÄ“ks ļoti labi apzinās Ä£imenes kolosālo sÅ«tÄ«bu. Sagraujot Ä£imeni, tiek sagrauta arÄ« valsts. Tā vairs nav spÄ“jÄ«ga sevi aizstāvÄ“t. Valsts zaudÄ“ suverenitāti. Nacionālās bagātÄ«bas nonāk citu rokās. Sagraujot Ä£imeni, viegli ir kontrolÄ“t un pārvaldÄ«t visu cilvÄ“ci. Visus pārvÄ“rst par savu preču un pakalpojumu pircÄ“jiem, kredÄ«tu ņēmÄ“jiem, amorāliem un paklausÄ«giem radÄ«jumiem visos jautājumos.

KolektÄ«vais ļaunais spÄ“ks ir izvÄ“lÄ“jies viltÄ«gu un iemidzinošu pieeju savas postmodernistiskās ideoloÄ£ijas propagandā. ŠÄ« pieeja ir sastopama arÄ« mÅ«su docenta-gaišreÄ£a tumšredzÄ«bā.

Postmodernistiskajā idiotijā ļoti izplatÄ«ts ir plurālisms kā metodoloÄ£iskais princips. RespektÄ«vi, katru parādÄ«bu atspoguļot saskaņā ar tÄ“zi „viss plÅ«st un mainās”. CilvÄ“ku apziņā tiek iezombÄ“ts, ka viņu dzÄ«vÄ“ nekas nav stabils, patstāvÄ«gs un pastāvÄ«gs. Neviena dzÄ«ves forma un vÄ“rtÄ«ba nav stabila, patstāvÄ«ga un pastāvÄ«ga. Kā redzam, arÄ« Ä£imene nav stabila, patstāvÄ«ga un pastāvÄ«ga izpausme. Ä¢imenÄ“ nekas nav konstants – nemainÄ«gs. Ä¢imenÄ“ nekas nav vÄ“rtÄ«gs un svÄ“ts. Ä¢imenÄ“ „viss plÅ«st un mainās”. TāpÄ“c nav vÄ“rts domāt par Ä£imenes veidošanu, laulÄ«bām, bÄ“rnu dzemdÄ“šanu. Ja iegribÄ“sies bÄ“rnus, tad varÄ“s viegli sameklÄ“t tādus, kuri var „arÄ« nebÅ«t pieaugušo atvases”.

Nepieciešams paslavÄ“t šÄ« gada Starptautiskās Ä£imenes dienas galveno varoni.

Klāvs Sedlenieks šoreiz nepārsteidza. Viņš pārsteidza agrāk. Manuprāt, viņš ir viens no intelektuāli neadekvātākajiem latviešu jaunajiem „akadÄ“miÄ·iem”. Viņš parasti pārsteidz daudz gaišÄk kā citi mÅ«su juvenālie satoriskie gaismmīļi šlāpini, ijābi, šnores, poriņas, mÅ«rnieki. Klāvs Sedlenieks gaismjÅ«tÄ«gi pārsteidza toreiz, kad savā gaišredzÄ«bā noliedza cilšu, etnosu, tautu, nāciju fizisko pastāvÄ“šanu. Viņam pieder šÄda gaismizturÄ«ga tumsonÄ«ba: „Nācija vai etniska grupa, vai tauta fiziski nepastāv (izcÄ“lums mans – A.P.), tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloÄ£ijas veidi, kā indivÄ«di vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominÄ“t pār citiem indivÄ«diem un grupām.”

Novērtē šo rakstu:

0
0