Iesaki rakstu:

Cilvēki mēdz dažādi izsacīties par ražu. Vieni izsakās par sēklinieku ražu. Citi izsakās par intelektuālo ražu, metaforiski apkopojot prāta idejiskos rezultātus.

ArÄ« attieksme pret ražu mÄ“dz bÅ«t dažāda. Mani vecvecāki „Kalniekos” no ražas izmantoja visu lÄ«dz pÄ“dÄ“jai kripatiņai. PiemÄ“ram, pÄ“c labÄ«bas kulšanas vectÄ“vs savāca zemÄ“ nokritušos graudus. Ä¢imenÄ“ viņa kompetencÄ“ ietilpa gādÄ«ba par miltiem maizei un iesalu alum. Savukārt vecmāte kulšanas laikā cÄ«tÄ«gi savāca pelavas. Ä¢imenÄ“ viņas kompetencÄ“ bija lopi. Pelavas var bÅ«t noderÄ«gi pakaiši lopiem.

MÅ«su šodienas intelektuālajā ražā noteikti arÄ« ir graudi un pelavas. MilzÄ«ga vÄ“rtÄ«ba (pasmaidÄ«sim – „milzÄ«gs grauds”) jau ir pati kulšana – dzÄ«ve epohālā pārejas laikmetā. ŠÄ« dzÄ«ve mums sagādā prātu stindzinošas pārmaiņas un mÅ«su apziņu ne mirkli neieaijā stagnatÄ«vā snaudienā.

Eiropiešu dzÄ«ve nekad nav tik ātri un radikāli izmainÄ«jusies kā aizvadÄ«tajos apmÄ“ram 50 gados (var teikt - pÄ“c 1968.g. jocÄ«gajiem nemieriem Rietumeiropas galvaspilsÄ“tās). Agrāk pārmaiņas nostiprinājās gadu desmitiem un gadu simtiem ilgi. Tagad viss notiek ļoti strauji – vienas paaudzes laikā dzÄ«ve izmainās lÄ«dz nepazÄ«šanai. Katra paaudze runā savā valodā, domā savas domas, kurām nav gandrÄ«z nekā kopÄ“ja ar pārÄ“jo lÄ«dzās dzÄ«vojošo paaudžu domām.

Turklāt šajā trakajā pārejas laikmetā vieglāk ir ieraudzÄ«t pelavas nekā graudus. Graudi noteikti eksistÄ“. Taču pelavas ir nomācoši aizÄ“nojušas graudus. Sabiedriskās domas centrā ir pelavas. Sabiedriskā doma kāri riņķo galvenokārt ap pelavām kā ap lielu gardumu. Latvijā tā tas ir ļoti spilgti. Par to gražīgi rÅ«pÄ“jās RÄ«gas latviešu žurnālistika, nevienu dienu neļaujot tautai novÄ“rst uzmanÄ«bu no pelavām.

Bet tā tam ir jābūt. Mūsu pārejas laikmets nav progresīvo pārmaiņu laikmets, bet gan ir regresīvo pārmaiņu laikmets. Graudi eksistē, taču neizceļās kopskatā. Izceļās pelavas.

TāpÄ“c ļoti svarÄ«gs jautājums ir par to, vai tās ir izmantojamas pelavas, kādas bija „Kalniekos” rÅ«pÄ«gi savāktās pelavas, jeb tās ir nekur nederÄ«gas pelavas un noder vienÄ«gi mÅ«su dzÄ«ves negāciju ilustrācijai.

Interesanti ir tas, ka attieksme pret pelavām šÄ·iro cilvÄ“kus. Vieni pelavās saskata varenu bagātÄ«bu. Citi nolād pelavas un uzsver to draudÄ«go iedabu. VÄ“l citi ir indiferenti – neizrāda interesi ne par pelavām, ne par graudiem.

Sarunā par šodienas pelavām vispirms ir jāņem vÄ“rā kultÅ«ru nesaderÄ«bas izraisÄ«tie konflikti. Tie ir daudz bÄ«stamāki nekā militārie konflikti starp valstÄ«m. Musulmaņi ir galvenais civilizācijas drauds Eiropai. Tagad uz planÄ“tas islāma valstis ir vadošais revolucionārais spÄ“ks un pasionārākais sociālais spÄ“ks. Tas nebalstās uz materiālistisko apziņu, kā tas notiek Rietumu civilizācijā. Islāma doktrinārā pasionaritāte radās XX gadsimtā politiskā islāma (fundamentālisma) formā. Nav grÅ«ti ievÄ“rot, ka politiskajam islāmam vislielākais ienaidnieks ir eiropeÄ«du materiālistiskā apziņa (pasaules uzskats) un Rietumu nemitÄ«gā tieksme materiālistisko apziņu uzspiest visai cilvÄ“cei.

Jaunieši (jebkura etnosa nākotnes garants) islāma zemÄ“s ir 60-65% no tautas. Ziedot dzÄ«vÄ«bu idejas vārdā no viņiem gatavi apmÄ“ram 3-5 miljoni. To ir saskaitÄ«juši un mums paziņojuši Rietumu speciālie dienesti. Domājams, ne tikai savu kantoru izmaksu attaisnojumam. Faktiski runa ir par terorisma potenciālu, ar kuru ir jārÄ“Ä·inās „baltajiem” dzÄ«ves baudÄ«tājiem.

"Balto" rasei ir citi skaitļi par jauniešu Ä«patsvaru. Tie ir ļoti bÄ“dÄ«gi skaitļi. Tā, piemÄ“ram, Latvijā 2014.gada sākumā jaunieši vecumā no 15 lÄ«dz 24 gadiem bija 11,3% no iedzÄ«votāju kopskaita. AcÄ«mredzot bÅ«tu arÄ« citi skaitļi par „balto” jauniešu gatavÄ«bu ziedot dzÄ«vÄ«bu idejas vārdā, ja kāds šos skaitļus noskaidrotu. Kas pie tā visa ir vainÄ«gs, atbilde nav zināma. Ja vÄ“lamies iegÅ«t atbildi, tad izskaidrojumu nākas meklÄ“t tajā sfÄ“rā, kuru apsaukājam par pārdabisko (kosmisko) spÄ“ku sfÄ“ru.

NegatÄ«vā demogrāfija („baltās” rases fundamentālā morālā stresa cÄ“lonis) sekmÄ“ deÄ£enerāciju. Ä»oti iespÄ“jams, ka deÄ£enerācija  un deÄ£enerātu klātbÅ«tne visai drÄ«z tiks legalizÄ“ta tāpat kā tagad tiek legalizÄ“ts homoseksuālisms. Jau pašlaik daudzi pret deÄ£enerāciju izturas kā pret graudiem. DeÄ£enerāti iegÅ«s tÄ«kamu sociālo statusu, kļūs dzÄ«ves noteicÄ“ji un dzÄ«ves varoņi. Sociālā disciplÄ«na, ko nodrošina izglÄ«tÄ«ba, audzināšana, ideoloÄ£ija, atmirs. Tās vietā bÅ«s sociālā disciplÄ«na, ko nodrošina demoralizācija – morāli kropli priekšraksti par hominÄ«du rÄ«cÄ«bu un uzvedÄ«bu.

IzglÄ«tÄ«bas sistÄ“mas sniegtās apgaismÄ«bas vietā jau pasen ir stājusies ielas apgaismÄ«ba. Jau labu laiku jaunatne visu iemācās burtiski uz ielas. ArÄ« turpmāk dzÄ«vei nepieciešamās zināšanas sniegs iela, „tusiņi”, sociālie tÄ«kli internetā. UzblÄ«dÄ«s cilvÄ“ciskais kontingents, kas nepazÄ«st vecāku, skolotāju, izcilu personÄ«bu autoritātes veldzi. Vecāki, skolotāji, izcilas personÄ«bas vairs nebÅ«s kognitÄ«vais avots visdažādākajām zināšanām. No „baltajiem” bÅ«s radies cilvÄ“ciskais kontingents, kuram nebÅ«s vajadzÄ«ga māksla, zinātne, ticÄ«ba.

Vismaz 55 gadus lasu grāmatas un rakstus par pasaules kultÅ«ru. LÄ«dz šim tā vien gribÄ“jās ticÄ“t, ka pārsteigumu vairs nevarÄ“tu bÅ«t. No izlasÄ«tā ir stabili ielāgota cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ sastopamā morāli skaidrā un cÄ“lā attieksme pret tÄ“lotājas mākslu, daiļliteratÅ«ru, filosofiju, zinātni, izglÄ«tÄ«bu, audzināšanu, morāli, politiku, ideoloÄ£iju, ekonomiku. Katrā ziņā bija radusies stingra pārliecÄ«ba, ka Homo sapiens populācijā šÄ« morāli skaidrā un cÄ“lā attieksme saglabāsies uz mūžīgiem laikiem un negaidÄ«tas korekcijas šajā attieksmÄ“ nebÅ«s. Tā ir attieksme, kuru akceptÄ“ visa cilvÄ“ce. Tā ir garÄ«gi normālu cilvÄ“ku attieksme. Šo attieksmi nav vajadzÄ«gs koriģēt.

TomÄ“r nÄ“! Stingrā pārliecÄ«ba ir sagrauta. Atklājās, ka negaidÄ«tas korekcijas ir sastopamas. Izrādās, tomÄ“r ir iespÄ“jama pilnÄ«gi negaidÄ«ta attieksme, par kuru lÄ«dz šim nevarÄ“ja izlasÄ«t grāmatās un rakstos. TāpÄ“c nākas adaptÄ“ties dažādu idejisko pārsteigumu vidÄ“. JābÅ«t psiholoÄ£iskajai un intelektuālajai gatavÄ«bai tikties ar visodiozākajiem pavÄ“rsieniem pasaules kultÅ«ras interpretācijā.

 Tepat pie mums Latvijā nākas tikties ar nedzirdÄ“ti kroplu attieksmi pret mākslu, zinātni, ticÄ«bu un citām labām lietām. No manas paaudzes viedokļa šÄ« attieksme ir nekur nederÄ«gas pelavas. Taču no citu paaudžu (pagaidām cerÄ“sim –  no šo paaudžu nelielas daļas) viedokļa šÄ« attieksme acÄ«mredzot ir vÄ“rtÄ«gi graudi, bet nevis nevÄ“rtÄ«gas pelavas.

 2016.gada 22.jÅ«lijā portāls „Delfi” publicÄ“ja Kārļa VÄ“rpes „versiju” ar nosaukumu „VadlÄ«nijas labai dzÄ«vei”. Publikācijas autors ir nosaukts par „filozofu” un „„CenzÅ«rai NÄ“!” domubiedru grupas pārstāvi”. „Versijas” autors izklāsta savu viedokli par MK apstiprināto dokumentu „IzglÄ«tojamo audzināšanas vadlÄ«nijas un informācijas, mācÄ«bu lÄ«dzekļu, materiālu un mācÄ«bu un audzināšanas metožu izvÄ“rtÄ“šanas kārtÄ«ba”.

Kā zināms, minÄ“tais dokuments ļoti bÅ«tiskos morāli tikumiskajos jautājumos latviešu tautu sašÄ·eļ divās antagoniskās (nesamierināmi pretišÄ·Ä«gās) daļās. Vienā daļā ietilpst homoseksuālisma, viendzimuma laulÄ«bu, seksuālās audzināšanas un citu deÄ£eneratÄ«vo izpausmju „praktiÄ·i” un viņu morālie un politiskie atbalstÄ«tāji. Otrā daļā ietilpt deÄ£enerācijas un deÄ£enerātu nosodÄ«tāji. Viņiem kategoriski nav pieņemama homoseksuālisma legalizācija, pederastu lÄ«dzdalÄ«ba valsts pārvaldÄ«šanā, izglÄ«tÄ«bas perturbācija ar seksuālajām perversijām. Vārdu sakot, kategoriski nav pieņemamas tās visas deÄ£eneratÄ«vās tendences latviešu aprindās, kuras veicina tautas morāli tikumisko pagrimšanu un galu galā tautas bojāeju.

„Versijas” autors pieder pirmajai daļai. Viņš ir deÄ£enerācijas un deÄ£enerātu atbalstÄ«tājs. Nevis kluss morālais atbalstÄ«tājs gultā zem segas, bet gan sociāli aktÄ«vs atbalstÄ«tājs. Viņš savu atbalstu speciāli izplata publiskajā telpā. Viņš nevis kaunas par savu morālo vājÄ«bu, bet gan lepojās ar to. Viņa publikācija ir sava veida oda latviešu deÄ£enerācijas un latviešu deÄ£enerātu aizstāvÄ“šanā.

AizvadÄ«tajā laikā valdošÄ kliÄ·e ir centusies juridiski vÄ“rsties pret deÄ£enerācijas izplatÄ«šanos. Kārlim VÄ“rpem tas nav pieņemams: „IzglÄ«tÄ«bas likuma papildināšana un VadlÄ«nijas ir zÄ«mÄ«gs piemÄ“rs brašam solim, kas mÅ«su sadzÄ«ves ģīmi var sašÄ·iebt Ä«stenā vieplÄ«.”

„Filozofa” mežonÄ«gā loÄ£ika nav pārprotama. Viņa riebÄ«gi amorālajā un intelektuāli sapuvušajā ieskatā katra politiskā, ideoloÄ£iskā, juridiskā pretestÄ«ba morāli tikumiskajam pagrimumam  „mÅ«su sadzÄ«ves ģīmi var sašÄ·iebt Ä«stenā vieplÄ«”. Tātad viepļi ir nevis pederasti un cita tipa deÄ£enerāti, bet gan morāli tikumiskie cilvÄ“ki, kuri pretojās pederastu un cita tipa deÄ£enerātu sociālajai agresijai. JābÅ«t ir talantÄ«gi aprobežotam, lai kaut ko tādu pateiktu.

Unikāla ir „filozofa” argumentācija. Tieši šÄ« unikālā argumentācija ir tas, kas pārsteidza ar savu negaidÄ«to saturu un stimulÄ“ja metaforiskās pārdomas par graudu un pelavu konstruktÄ«vo lÄ«dzdalÄ«bu šodienas norisÄ“s. Kārļa VÄ“rpes „versijā” tikos ar neiedomājami „oriÄ£inālu” attieksmi pret mākslu.

Lai argumentÄ“tu viņaprāt deÄ£enerācijas normālo un vÄ“lamo vietu sabiedrÄ«bā, latviešu jaunais „filozofs” atsaucās uz eiropiešu mākslu. Viņa ieskatā eiropiešu māksla var bÅ«t paraugs deÄ£enerācijas normālajai un vÄ“lamajai vietai sabiedrÄ«bā, jo, lÅ«k, eiropiešu mākslā vienmÄ“r esot bijusi vieta amorālajam: „Kā ir ar mākslas elastÄ«gajām attiecÄ«bām ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristÄ«go kultÅ«ru vÄ“rtÄ«bām, kas sniedz bÅ«tisku pienesumu demokrātijai vitālu vÄ“rtÄ«bu uzturÄ“šanā pie dzÄ«vÄ«bas”.

Divi šausmÄ«gi teikumi. Pat negribas ticÄ“t, ka to autors ir normāls cilvÄ“ks. Tāda mežonÄ«ga mākslas izpratne nevar bÅ«t normālam izglÄ«totam cilvÄ“kam. Turklāt filosofam, kurš „studÄ“jis filozofiju, nesen aizstāvÄ“jis disertāciju, kas veltÄ«ta attÄ“la apziņas (!?) fenomenoloÄ£ijai”. Tas ir kaut kas nedzirdÄ“ts un neticams! GrÅ«ti ir ticÄ“t, ka garÄ«gi vesels un augsti skolots cilvÄ“ks ir spÄ“jÄ«gs murgot par „mākslas elastÄ«gajām attiecÄ«bām ar morāli”.

Ir taču skaidrs, ko patiesÄ«bā nozÄ«mÄ“ ņirdzÄ«gie vārdi par „elastÄ«gajām attiecÄ«bām”. Tā ir nekaunÄ«ga un nepārprotama rādÄ«šana ar pirkstu uz mākslas amoralitāti. Turklāt vÄ“l paskaidrojot, ka „mākslas elastÄ«gās attiecÄ«bas ar morāli” (proti, amoralitāte) ir „viena no izsenām Eiropas kristÄ«go kultÅ«ru vÄ“rtÄ«bām”.

LÅ«dzu, ievÄ“rojiet – nevis Eiropas kultÅ«ru vÄ“rtÄ«bām, bet gan Eiropas kristÄ«go kultÅ«ru vÄ“rtÄ«bām. Teiktajā sanāk, ka „mākslas elastÄ«gās attiecÄ«bas ar morāli” „sniedz bÅ«tisku pienesumu demokrātijai vitālu vÄ“rtÄ«bu uzturÄ“šanā pie dzÄ«vÄ«bas”.

„Filozofs” mākslas amoralitāti ir sapinis ar „bÅ«tisku pienesumu demokrātijai”. Viņa tekstā mākslas amoralitāte palÄ«dz demokrātijai „uzturÄ“t pie dzÄ«vÄ«bas” citas vitālās vÄ“rtÄ«bas. TādÄ“jādi mums ir jāsaprot, ka bez mākslas amoralitātes („mākslas elastÄ«gajām attiecÄ«bām ar morāli”) mÅ«su dzÄ«ve vispār var apstāties, var zaudÄ“t ne tikai jebkādu vÄ“rtÄ«bu, bet var zaudÄ“t pat dzÄ«vÄ«bu. Mums ir jāsaprot, ka eiropiešu kultÅ«ras un tajā skaitā latviešu kultÅ«ru pie dzÄ«vÄ«bas uztur mākslas amoralitāte, kuru Latvijā cenšas juridiski apturÄ“t valdÄ«ba.

Vai ir nepieciešams atgādināt par mākslas un morāles attiecÄ«bām cilvÄ“ces kultÅ«rā? Protams, ka nav nepieciešams. Tā bÅ«tu normālo cilvÄ“ku klaja apvainošana. Normāliem cilvÄ“kiem nav jāatgādina par mākslas un morāles attiecÄ«bām (iekšÄ“jo vienotÄ«bu) cilvÄ“ces kultÅ«rā. Bet pats galvenais – nav jāatgādina par mākslas lomu cilvÄ“ces liktenÄ«. Normālie cilvÄ“ki zina, ka māksla ir cilvÄ“ka dzÄ«ves jÄ“gas un dzÄ«ves morālo vÄ“rtÄ«bu visietekmÄ«gākā atspoguļotāja.

Par mākslas un morāles attiecÄ«bām nav nepieciešams atgādināt arÄ« deÄ£enerātiem. DeÄ£enerācija ir neglābjams lÄ«menis. Tāds atgādinājums izraisÄ«tu deÄ£enerātu jaunu ņirgāšanos par mākslu un morāli.

DeÄ£enerāti ienÄ«st mākslu. Viņi ir bravÅ«rÄ«gi atsacÄ«jušies no cilvÄ“ces mākslas mantojuma. Tā vietā deÄ£enerāti ir uzstutÄ“juši savas „mākslas” kloāku – postmodernismu un tā teorÄ“tisko apčubinātāju t.s. postmodernistisko filosofiju. Tas intensÄ«vi ir noticis pÄ“c 68.gada, un tagad divkājainie izdzimteņi murgo par mākslas elastÄ«gajām attiecÄ«bām ar morāli.

Māksla ir deģenerātu vislielākais ienaidnieks. Tam ir konkrēts iemesls.

Mākslai piemÄ«t ne tikai estÄ“tiskais spÄ“ks, bet arÄ« morālais spÄ“ks. Māksla ir gan cilvÄ“ku estÄ“tiskais balsts, gan cilvÄ“ku morālais balsts. Tieši māksla ir tā garÄ«gā oāze, kas palÄ«dz cilvÄ“kam saglabāt pašcieņu un nezaudÄ“t godu, saglabāt ticÄ«bu labajam un labā uzvarai kolÄ«zijās ar ļauno.

No visiem sabiedriskās apziņas veidiem māksla visefektÄ«vāk vÄ“ršas pret deÄ£enerāciju, kuras recidÄ«vi ir sastopami visos laikmetos. Māksla estÄ“tiskajā un tikumiskajā ziņā ar savu tÄ“lu simbolisko valodu var izdarÄ«t to, ko nekad nevar izdarÄ«t ideoloÄ£ija, politika, politiskā vara. ArÄ« šodien māksla ir gandrÄ«z vienÄ«gais garants, ka „baltie” cilvÄ“ki beigu beigās pratÄ«s pārvarÄ“t deÄ£enerāciju un atgriezÄ«sies cilvÄ“kiem cienÄ«gās gaitās.

Neeksistē māksla bez morāles. Māksla vienmēr ir labā, taisnīgā, cēlā, cienījamā, godīgā, ideālā apliecinātāja. Mākslā tikumiskais ir skaistais, un skaistais ir tikumiskais. Tā tas ir arī tad, ja mākslas darbā ir pretstatīts skaistais un tikumiskais. Tādam pretstatījumam vienmēr ir pozitīva morālā jēga, spoži demonstrējot cilvēka morālā skaistuma pārākumu par visu ļauno un netikumisko, kā arī apliecinot cilvēka mīlestību uz skaisto un tikumisko, cilvēka fundamentālo instinktu pēc harmonijas, līdzsvara, stabilitātes, taisnīguma, tiesiskuma, godīguma.