Iesaki rakstu:

Viens no septiņiem t.s. nāves grÄ“kiem ir lepnÄ«ba. Pie mums šis nāves grÄ“ks izpaužas negaidÄ«tā veidā – grÄ“ku publiskās nožēlošanas procesā. LepnÄ«ba izpaužas, publiski nožēlojot grÄ“kus.

LepnÄ«ba tāpat kā pārÄ“jie nāves grÄ“ki ir dvÄ“seles bojāejas sākums. LepnÄ«bu (lat. superbia) min pirmajā vietā no septiņiem nāves grÄ“kiem. Dantes šÄ·Ä«stÄ«tavā pirmajā aplÄ« atbrÄ«vojās no lepnÄ«bas.

LepnÄ«bas variācijas ir godkāre, iedomÄ«ba, pašlepnums, augstprātÄ«ba, uzpÅ«tÄ«ba, slavas kāre, lielÄ«šanās. LepnÄ«bas kontekstā mÄ“dz bÅ«t pārākuma mānija, lišÄ·Ä«ba, viltÄ«ba, divkosÄ«ba, pielÄ«šana, nekaunÄ«ba, ārišÄ·Ä«ba. LepnÄ«bas saknes ir tumsonÄ«ba, stulbums, intelektuālā aprobežotÄ«ba. LepnÄ«ba burbuļo bez pazemÄ«bas, pieticÄ«bas, padevÄ«bas, taktiskuma. LepnÄ«ba ieved melu pasaulÄ“. LepnÄ«bas apsÄ“stais cilvÄ“ks nemeklÄ“ savu pelnÄ«to vietu dzÄ«vÄ“, bet vienmÄ“r grib bÅ«t labāks nekā ir patiesÄ«bā. LepnÄ«bas apsÄ“stais cilvÄ“ks tāpÄ“c vienmÄ“r ir neapmierināts un neatzÄ«st pazemÄ«bas, pieticÄ«bas, padevÄ«bas, taktiskuma pilnveidošanu. Viņa misija ir kalpošana godkārei un ārišÄ·Ä«bai.

PÄ“cpadomju Latvijā grÄ“ku publiskā nožēlošana ir populāra. Medijos var sastapt daudzas grÄ“ksÅ«dzes. Publiski nožēlot grÄ“kus galvenokārt mÄ«l valdošÄs kliÄ·es eksemplāri. Protams, runa ir par grÄ“ku nožēlošanas imitāciju, bet nevis grÄ“ku Ä«stu nožēlošanu. ValdošÄs kliÄ·es grÄ“ku Ä«stā nožēlošana ir nākotnes perspektÄ«va.

GrÄ“ku nožēlošanas popularitāte ir saistÄ«ta ar „politiÄ·u” paaudžu maiņu. Skaisti izsakoties, no politiskās skatuves aiziet vecie aktieri. RespektÄ«vi, aiziet „perestroikas” gados padomju specdienestu atlasÄ«tie un masu komunikācijā speciāli popularizÄ“tie „lāčplÄ“ši”, un aiziet „brÄ«vvalsts” periodā pārsvarā no ielas uzklÄ«dusÄ« politiskā „elite”. Viņi grÄ“ksÅ«dzÄ“s koÄ·eti atceras savu vÄ“sturisko lomu pÄ“cpadomju vÄ“sturiskajos notikumos, patÄ“tiski nožēlojot nerealizÄ“tās ieceres.

PiemÄ“ram, no „elites” aiziet gados svaigi deputāti, ministri un ministru prezidenti. Viņu partiju biznesa projekti ir izpildÄ«ti, partijas pajukušas un viņiem faktiski vairs nespÄ«d atgriešanās pie Lielās Siles. Daudzi no viņiem nevar nomierināties un mājās sÄ“dÄ“t klusu pie televizora. Tā vietā viņi cenšas turpināt tÄ“lot nacionālos varoņus, ekonomiskos stratÄ“Ä£us, politiskos guru, valsts glābÄ“jus, valsts stÅ«mÄ“jus Eiropas Stikla kalnā.

IespÄ“jams, lieta ir nopietna. IespÄ“jams, var apstiprināties šÄds nopietns novÄ“rojums. Daži RÄ«gas mediji joprojām sistemātiski turpina popularizÄ“t „perestroikas” specvajadzÄ«bām tautā izslavÄ“tos „lāčplÄ“šus”. Žurnālistu izkārtotās „lāčplÄ“šu” publiskās grÄ“ksÅ«dzes ir bieži lasāmas. ViscentÄ«gāk par to rÅ«pÄ“jas „Diena”, „NRA”. Šie izdevumi visaktÄ«vāk pievÄ“ršas „lāčplÄ“šu” spodrināšanai, tautai atgādinot par padomju laikā „uzpiārÄ“tajiem” varoņiem bez reāliem varoņdarbiem mākslā, literatÅ«rā, zinātnÄ“, ekonomikā, politikā. Tā vien liekas, ka „brÄ«vvalstÄ«” turpinās padomju tradÄ«cijas cilvÄ“ku muļķošanā un šo tradÄ«ciju turpināšanos kāds speciāli uzrauga un koriģē.

Protams, mÄ“dz bÅ«t izņēmumi. Ne visas publiskās grÄ“ksÅ«dzes ir lepnÄ«bas burbuļi. Var novÄ“rot zināmu tendenci. LepnÄ«bas burbuļi parasti ir ”lāčplÄ“šu” grÄ“ksÅ«dzes. „LāčplÄ“ši” nedomā nožēlot grÄ“kus. Viņi pastrādā jaunu grÄ“ku. TurpretÄ« „brÄ«vvalsts” periodā no ielas uzklÄ«dušÄs „elites” grÄ“ksÅ«dzes parasti nepastrādā lepnÄ«bas nāves grÄ“ku. Tas ir loÄ£iski. PÄ“cpadomju „elitei” nav ar ko lepoties. Viņi nevar sev pierakstÄ«t lÄ«dzdalÄ«bu „brÄ«vÄ«bas cīņās”. Par pÄ“cpadomju ekonomiskajiem varoņdarbiem arÄ« nav ieteicams plātÄ«ties. Publiku tas ļoti kaitina. VienÄ«gi atliek sevi mazliet pakritizÄ“t. Tas publikai patÄ«k.

Tā tas, piemÄ“ram, notiek bijušÄ premjerministra I.Emša nesenajā intervijā aÄ£entÅ«rai „LETA”. Viņš pieļautās aplamÄ«bas pilnā mÄ“rā neatzÄ«st. Taču necenšas Ä«paši lepoties ar savu darbu valdÄ«bā: „IespÄ“jams, mÄ“s bijām pārāk naivi un ticÄ“jām, ka Eiropas SavienÄ«bas(ES) brÄ«vais tirgus, kur ir brÄ«va produktu kustÄ«ba, nodrošinās mÅ«su zemnieku saražotās produkcijas realizāciju[..]Bet izrādÄ«jās, ka tirgus vairāku iemeslu dēļ nemaz tik brÄ«vs nav”.

Savādāka aina ir laikrakstā „Diena” šÄ«s vasaras intervijā ar Jāni Peteru. Petera kungs ir tipisks „lāčplÄ“sis”. Var droši teikt – jauno laiku „hiperlāčplÄ“sis”. Viņš ir cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ unikālās „perestroikas” viens no galvenajiem personāžiem Latvijā. Viņš pats to vairākkārt ir apliecinājis 90.gadu publikācijās, lielÄ«bas aklumā atklājot „perestroikas” grandiozo noziegumu organizatoriskos paņēmienus. Viņa pienākums ir atvainoties latviešu tautai par nacionāli nodevÄ«go darbÄ«bu „perestroikas” laikā. Saprotams, atvainošanos nesagaidÄ«sim. Ne tas morālais tips. VDK strādāja lielmeistari morālo deÄ£enerātu uztaustÄ«šanā un izmantošanā. Morālie deÄ£enerāti turpina tÄ“lot ne tikai rakstniekus, dzejniekus, zinātniekus, bet arÄ« nacionālos varoņus, tādÄ“jādi izšÄ·aidot jaunu nāves grÄ“ku. Viņi nepazÄ«st kaunu, atbildÄ«bu, vainas sajÅ«tu. Domājams, daži no viņiem (piem., D.Īvāns) joprojām nesaprot, ka viņu destruktÄ«vās darbÄ«bas upuris ir morāli šausmÄ«gi traumÄ“tā latviešu tauta. „Perestroika” ir humanitārā katastrofa. Tāda katastrofa ļoti negatÄ«vi atsaucās uz cilvÄ“ku cilvÄ“ciskumu.

LÅ«k, daži citāti no Petera kunga lepnÄ«bas burbuļiem: „Redziet, es nekad neesmu pārspÄ«lÄ“jis tās pārmaiņas, un es vienmÄ“r esmu savā darbÄ«bā bijis diezgan mÄ“rens. Kas man ir arÄ« pārmests. Lai gan man pašam liekas, ka mans diplomātiskums ļāva sarunāties gan ar Tautas frontes radikālajiem cilvÄ“kiem, gan Centrālkomiteju, ar Gorbunovu, ar Pugo. Es tolaik gribÄ“ju kļūt par PSRS tautas deputātu, jo domāju, ka viss izšÄ·irsies Maskavā. Es gribÄ“ju tur bÅ«t klāt un savu spÄ“ku iespÄ“jās piedalÄ«ties. Starp citu, mans konkurents toreiz konkrÄ“tajā vÄ“lÄ“šanu apgabalā bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsÄ“dÄ“tājs Andris BÄ“rziņš, vÄ“lākais Valsts prezidents (smejas). Es viņu uzvarÄ“ju, bet mÄ“s viens pret otru izturÄ“jāmies laipni. Viņš, jau prezidents bÅ«dams, jautāja: vai atceries, kā mÄ“s uzstājāmies MatÄ«šu kultÅ«ras namā un cilvÄ“ki bija izbrÄ«nÄ«ti, ka mÄ“s viens otru negānām?[..]

Skaidrs, ka arÄ« Tautas fronte varÄ“ja kaut ko darÄ«t citādi, tomÄ“r tā arÄ« daudz ko izdarÄ«ja. Es jau esmu Ä·eceris. Man patÄ«k[..]doma, ka viss izšÄ·Ä«rās Maskavā. PSRS Augstākā padome, PSRS Tautas deputātu kongress – baltiešu deputāti strādāja solidāri kā vienota grupa, un tas mums ļāva arÄ« paust savu viedokli visai pasaulei. Jo tur bija klāt preses pārstāvji no visas pasaules. Un mÄ“s atklāti runājām par neatkarÄ«bu. Bet, protams, šeit, Latvijā, Tautas fronte visā šajā lietā ļoti palÄ«dzÄ“ja.[..]

Es par to latviskumu esmu tik daudz dzejoļu rakstÄ«jis padomju laikā, ka... daži tagad vairs neder (iesmejas). Kaut vai tāpÄ“c, ka ir citas paaudzes uzaugušas. Kādas ir latviskuma izpausmes? Es minÄ“šu to šabloniskāko – Dziesmu svÄ“tki. Jo pat padomju laikā kodols bija latvisks – jā, bija divas dziesmas krieviski, viena dziesma veltÄ«ta Ä»eņinam, bet pārÄ“jais bija latvisks. Un šodien arÄ« šis latviskums ir. Kad es klausos Jāņu vakaru (pat ne Gaismas pili), es pilnÄ«gi peldu latviskuma jÅ«rā...”

Interesanti ir padomāt par žurnālista norādÄ«to Petera kunga smiešanos intervijas laikā. Par ko viņš smÄ“jās?

Vispirms smÄ“jās par to, ka viens vÄ«rs no LPSR visaugstākās nomenklatÅ«ras LR kļuva par Valsts prezidentu. PÄ“c tam smÄ“jās par savu padomju laika „daiļradi”.

Par to visu patiešÄm ir jāsmejas! LPSR/LKP vadošo kadru nokļūšana LR politiskajā vadÄ«bā patiešÄm ir smieklÄ«gs fakts. Tik smieklÄ«gs fakts, ka par to nebaidās ciniski ņirgāties pat tādi „perestroikas” varoņi kā Peters. Jānis Peters taču par katru cenu vÄ“las tautā uzturÄ“t cÄ“lo priekšstatu par savu varonÄ«go ieguldÄ«jumu „brÄ«vÄ«bas cīņās”. TāpÄ“c viņš nekādā gadÄ«jumā nedrÄ«kst atklāt patiesÄ«bu. Taču situācija ir jocÄ«ga. Petera kunga ieskatā latvieši ir tik lielā mÄ“rā nozombÄ“ti, ka no viņu saprāta un spriešanas spÄ“jām nekas nav palicis pāri. Peters ir pārliecināts, ka latvieši nav spÄ“jÄ«gi saprast viņa cinisko ņirgāšanos par LR realitāti, kad „bijušais” var kļūt Valsts prezidents. Peters ir stingri pārliecināts, ka latviešiem nekad nepieleks, kas patiesÄ«bā bija „brÄ«vÄ«bas cīņas”, kas patiesÄ«bā tika radÄ«ts LPSR vietā un kāda loma šajā drausmÄ«gajā mahinācijā bija Peteram.

Saprotams, jāsmejas ir arÄ« par „daiļradi”. Tā ir tik nevÄ“rtÄ«ga, ka pats autors par to šodien smejas. ReizÄ“ smieklÄ«gi redzam, kādu kroplu materiālu padomju laikā speciāli iesmÄ“rÄ“ja sabiedrÄ«bai, lai tā dievinātu autoru un vajadzÄ«bas gadÄ«jumā autors varÄ“tu manipulatÄ«vi kalpot kā „nacionālais varonis”.

J.Petera lepnÄ«bas burbuļi un cinisms atstāj ļoti nomācošu iespaidu par latviešu likteni. Nomācošu iespaidu atstāj arÄ« šÄ« kunga mūža liktenis. AizvadÄ«tajam mūžam patiesÄ«bā nav nekādas vÄ“rtÄ«bas. No aizvadÄ«tā mūža cilvÄ“ks nevar ne ar ko patiesi lepoties. Viņa mūžā viss ir bijis sasmÄ“rÄ“ts, neÄ«sts, tÄ“lots, negodÄ«gs. CilvÄ“ciskā enerÄ£ija ir izmantota vienÄ«gi destruktÄ«vās un nelietÄ«gās mahinācijās.

Regulāri sabiedrÄ«bai tiek atgādināts par Jāņa Jurkāna atrašanos zem šÄ«s Saules. Ja Petera biogrāfijā ir ne tikai „diplomātija” un „politika”, bet arÄ« „daiļrade”, tad Jurkāna biogrāfijā ir tikai „diplomātija” un „politika”. Jurkāns Jānis ir „lāčplÄ“sis”. Taču reizÄ“ viņš ir arÄ« tipisks pÄ“cpadomju politiskās „elites” pieklÄ«denis no ielas. Par viņa dzÄ«vi pirms „perestroikas” publikai gandrÄ«z nekas netiek stāstÄ«ts. Tam var bÅ«t vismaz divi iemesli: nav ko stāstÄ«t vai vÄ“l nav pienācis laiks atklāt padomju valsts drošÄ«bas noslÄ“pumus.

„Wikipedia” par J.Jurkānu ir šÄda informācija: „1974. gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti angļu valodas specialitātÄ“. Atmodas laikā aktÄ«vi iesaistÄ«jies sabiedriskajos procesos, bija Latvijas Tautas frontes biedrs. No 1990. lÄ«dz 1992. gadam bija pirmais atjaunotās Latvijas Ärlietu ministrs Ivara Godmaņa valdÄ«bā. No 1994. lÄ«dz 2005. gadam J. Jurkāns bija Tautas Saskaņas partijas priekšsÄ“dÄ“tājs. 5., 6., 7., 8. Saeimas deputāts. 1995. gadā tika atkārtoti izvirzÄ«ts ārlietu ministra amatam Saeimas uzticÄ«bu neguvušajā Ziedoņa ÄŒevera sastādÄ«tajā Ministru kabineta sastāvā. No 1994. lÄ«dz 1996. gadam TSP Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tājs, bet no 1997. lÄ«dz 2003. gadam — TSP un PCTVL Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tājs. 2005. gadā izstājās no TSP un tās Saeimas frakcijas, nepiekrÄ«tot iestāšanās "Saskaņas Centrā" nosacÄ«jumiem, bet 9. Saeimas vÄ“lÄ“šanās atbalstÄ«ja SC. VÄ“lāk biedrÄ«bas "Baltijas asociācija — transports un loÄ£istika" prezidents, kā arÄ« Eiropas Parlamenta deputāta AlfrÄ“da Rubika palÄ«gs ārlietu jautājumos. 2011. gadā atgriezās politikā, lai piedalÄ«tos 11. Saeimas ārkārtas vÄ“lÄ“šanās kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts un potenciālais ārlietu ministra kandidāts, taču saraksts nesaņēma vÄ“lÄ“tāju atbalstu un Saeimā neiekļuva”.

Jurkāna kunga lepnÄ«bas burbuļi uzvārās snobisma smalkajā putojumā. Atceros, viņam vienmÄ“r bija snoba un franta reputācija. Par viņa snobismu uzjautrinājās ne tikai rÄ«dzinieki. 90.gados uzjautrinājās arÄ« LatgalÄ“, DaugavpilÄ«, kur dzÄ«voja snoba kunga uzticamākais „elektorāts”.

Pirms kāda laika „NRA” publicÄ“tā intervija liecina par snobisma progresÄ“šanu. MÅ«su slavenākajam snobam no visas sirds novÄ“lot ilgu mūžu, nepieciešams atgādināt snobu klasisko identifikāciju: „Viņš dzÄ«voja kā snobs, un viņš nomira kā snobs”.

Jurkāna Jāņa snobisms faktiski ir tÄ«kama vÄ“sma mÅ«su vienmuļajā un garlaicÄ«gajā politiskajā piesārņojumā. Snobisms nav laba lieta. Taču vienmuļība un garlaicÄ«ba ir vÄ“l nelabāka lieta. Pie tam vÄ“l tad, ja vienmuļība un garlaicÄ«ba ir garÄ«gās aprobežotÄ«bas pazÄ«mes, ko nekad nevarÄ“s glābt neviens Saeimas analÄ«tiskais dienests, par kura vajadzÄ«bu pašlaik gudri spriedelÄ“ dauni auri.

Snobisms ir ne tikai noteiktas modes, gaumes, manieru, dzÄ«ves stila pielÅ«gsme, bet arÄ« slikta attieksme pret citiem. Snobisms ir augstprātÄ«ga attieksme pret citiem. Snobs vienmÄ“r citus uzskata par muļķiem. Snobs pretendÄ“ uz pārākumu prātā, zināšanās, izpratnÄ“. Snobs uzskata, ka viņam ir izsmalcinātāka gaume nekā pārÄ“jiem. Snobs ir smieklÄ«gs. Taču snobs nekad nav bezpalÄ«dzÄ«gs, jo tic snobisma kulta lietderÄ«bai. Snobismā stils un estÄ“tisms ir pārāks par ideoloÄ£iju – attiecÄ«gā cilvÄ“ka idejisko satvaru, idejisko devumu, kvalitāti, potenciālu. TāpÄ“c var teikt, ka snobisma ideoloÄ£ijā ietilpst tikai stils un estÄ“tisms.

Snobs nav gudrs cilvēks. Tas ir pats par sevi saprotams. Gudram cilvēkam snobisms ir pretīgs. Gudrs cilvēks nekad nenolaidīsies līdz snobiskām izdarībām. Uz tām ir spējīgs tikai prāta ziņā aprobežots cilvēks.

MÅ«su „politiÄ·u” aprindās aiziešana no „politikas” diezgan bieži ir sabiedrÄ«bai nospÄ“lÄ“ts burvÄ«gs rituāls. Rituāla baudÄ«tājiem pirmkārt un galvenokārt tiek iešÄ·Ä“rÄ“ts, ko viņi zaudÄ“ un kas viņiem pietrÅ«ks turpmākajā politiskajā ušÅ†u dobÄ“ pÄ“c dotā „politiÄ·a” aiziešanas.

Šis rituāls ne reti tiek nospÄ“lÄ“ts vairākas reizes. ArÄ« Jurkāna kungs ir vairākas reizes noorganizÄ“jis burvÄ«go rituālu. Snobam šis burvÄ«gais rituāls ir ļoti izdevÄ«gs, sniedzot kārtainu iespÄ“ju demonstrÄ“t snobismu – pārākumu, neaizstājamÄ«bu u.tml. Snobam ir iespÄ“jams šo rituālu nospÄ“lÄ“t neatkārtojami eleganti, stilÄ«gi un valdzinoši. Snobs nekad neuztraucās par elegances, stilÄ«guma un valdzinājuma plātÄ«bu, ārišÄ·Ä«go seklumu un piederÄ«bu filistra repertuāram.

Intervijā ir stāstÄ«ts par Jurkāna kunga kārtÄ“jo „aiziešanu”. Šoreiz viņš esot „aizgājis” ne tikai no „politikas”: „Esmu pārcirtis savas saites ar pagātni (!?).[..]Esmu iesācis jaunu, skaistu dzÄ«vi, man vispār visa dzÄ«ve ir posmos. Šajā jaunajā posmā ieejot, esmu ļoti daudz cilvÄ“ku no savas dzÄ«ves izņēmis ārā un nobloÄ·Ä“jis. Es mÄ“Ä£inu atbrÄ«voties no laika rijÄ“jiem un cilvÄ“kiem, kas man garÄ«gi ir sveši vai arÄ« nav pietiekami tuvi.»

Pagātnes nociršana ir notikusi tipiski snobiski: „Pašlaik ir milzu entuziasms rakstÄ«t grāmatu un to arÄ« daru”. Lieta ir tā, ka snobu snobismā ietilpst „grāmatas rakstÄ«šana”. Tam ir starptautisks vÄ“riens. Eiropiešu daiļliteratÅ«rā tÄ“lotie snobi visi raksta „grāmatu”. Tas vispār ir interesanti. Snobs nekad neraksta romānu, stāstu, noveli, memuārus, dzejoli, lugu, dienasgrāmatu. Snobs vienmÄ“r raksta „grāmatu”. Snoba izjÅ«tās „grāmata” (tehniskais noformÄ“jums) ir kaut kas respektablāks nekā grāmatas žanriskais saturs (romāns, stāsts utt.). IespÄ“jams, tas ir tāpÄ“c, ka praktiski nekas netiek rakstÄ«ts un uzrakstÄ«ts. „Grāmatas” rakstÄ«šana ir skaisti meli. Vismaz tā tas vienmÄ“r ir daiļliteratÅ«rā. DaiļliteratÅ«ras snobs nemaz nav spÄ“jÄ«gs uzrakstÄ«t grāmatu.

Intervijā mÅ«su slavenais snobs turpina: „JÅ«tos brÄ«vs, sakārtots un laimÄ«gs. Sekoju vecā grieÄ·a Zorbas padomam: «CilvÄ“kam ir jābÅ«t nedaudz trakam, jo citādi viņš nekad neuzdrošināsies pārcirst pagātnes važas.» Esmu bijis pietiekami traks un pārcirtis savas saites ar pagātni (!?). BrÄ«vÄ«ba palÄ«dz man bezkaislÄ«gi atskatÄ«ties (!?), izvÄ“rtÄ“t radus, draugus (!?). AtšÄ·irt draugus no paziņām. PamatÄ«gi esmu iztÄ«rÄ«jis kontaktus telefonā, man patÄ«k šis attÄ«rÄ«šanās process.[..]MÄ“Ä£inu dzÄ«vot bauslÄ«gi (!?), taču pieskatot, lai mani prieka avoti neizsÄ«kst (!?). Sportoju. Vasarā spÄ“lÄ“ju golfu, ziemā – tenisu”.

Citātā nepieciešams komentÄ“t divus momentus. PatiesÄ«bā – četrus. TomÄ“r vārdus „izvÄ“rtÄ“t radus, draugus” nekomentÄ“šu. Tāpat viss ir skaidrs. NekomentÄ“šu arÄ« Jurkāna loÄ£iskās spriešanas spÄ“jas, no vienas puses „pārcÄ“rtot savas saites ar pagātni”, bet no otras puses „bezkaislÄ«gi atskatoties” uz pagātni. ArÄ« šajā gadÄ«jumā viss ir skaidrs. KomentÄ“šu tikai divus momentus.

Pirmkārt, Jurkāna Jāņa minÄ“tais „vecais grieÄ·is Zorba” nav reāla personÄ«ba kā, teiksim, Platons, Aristotelis. Tas ir romāna nosaukums. Romāns publicÄ“ts Jurkāna Jāņa dzimšanas gadā (1946) grieÄ·u valodā. PazÄ«stama ir filma „GrieÄ·is Zorba”.

Otrkārt, mÄ“s, parastie cilvÄ“ki, nedrÄ«kstam bez uzmanÄ«bas atstāt tādu snobam svarÄ«gu šifrÄ“jumu kā „Vasarā spÄ“lÄ“ju golfu, ziemā – tenisu”. ŠifrÄ“jumā ir iešifrÄ“ta snoba snobiskās dzÄ«ves jÄ“ga.

Snobisms ir ne tikai lepnÄ«bas burbuļi. Snobisms ir arÄ« augstākās sabiedrÄ«bas modes, gaumes, manieru dievināšana. Snobs ar snobismu vienmÄ“r vÄ“las demonstrÄ“t piederÄ«bu augstākajai sabiedrÄ«bai. Demonstrācijas lÄ«dzekļi ir visdažādākie. Tajā skaitā tādi sporta veidi kā golfs un teniss.

Nav noslÄ“pums augstākās sabiedrÄ«bas (piem., aristokrātijas) saistÄ«ba ar abiem minÄ“tajiem sporta veidiem. To zina arÄ« mÅ«su dārgais snobs. Viņš zina, ka nekādā gadÄ«jumā publikai nedrÄ«kst atklāt savu nodarbošanos ar boksu, svarcelšanu, novusu vai kādu citu „nearistokrātisku” sporta veidu pat tad, ja tā bÅ«tu svÄ“ta patiesÄ«ba.

Jurkāna kungs ir Latvijas polis. Poļiem bija aristokrātija. Latvijā esmu sastapis daudzus poļus. Poļu vÄ«rieši parasti tÅ«lÄ«t informÄ“ par savu aristokrātisko (muižniecisko) izcelsmi. BÅ«tu ļoti patÄ«kami, ja arÄ« Jurkānam Jānim izrādÄ«tos aristokrātiska izcelsme. Tad viņš droši varÄ“tu golfam un tenisam pieplusot polo, biljardu, pokeru, burāšanu, slalomu, jāšanas sportu.

Snobs Jurkāns eleganti raksturo attiecÄ«bas ar „politiku”: „Esmu sakārtojis savu politisko arhÄ«vu. Rakstu grāmatu. Gribu uzrakstÄ«t par laiku, kad likās, ka Latvijā cilvÄ“ki ir sadevušies rokās lielam virsuzdevumam – atjaunot savu valsti.[..]Par to arÄ« bÅ«s – kā 25 gadu laikā apzagām savu valsti un nu dzÄ«vojam nozagtā valstÄ«. Zagšana notika ar visu mÅ«su klusu ciešanu un likumu noteiktajā kārtÄ«bā. Gudrās galvas likumos iestrādā plaisas, kur blēžiem paslÄ“pties. TāpÄ“c jau cietumā neviens nesēž. Jaunāka paaudze mums pārmet, ka mantojumā esam atstājuši nozagtu, korumpÄ“tu valsti. Tā diemžēl ir. Lai nu kā, bet mantojumā tomÄ“r saņēmāt neatkarÄ«gu valsti (!?). MÄ“Ä£iniet to sakārtot pÄ“c sava prāta un saprašanas. ŠobrÄ«d politiku nosaka partiju intereses, nevis valsts politika. Latvijas politikai nav laikmeta ožas.”

Skan jestri un aizkustinoši. Taču faktiski skan negodÄ«gi. Skan nozombÄ“tajiem. Mantojumā netika saņemta „neatkarÄ«ga valsts”. Jurkāns turpina „lāčplÄ“šu” nelietÄ«go muldÄ“šanu. Pirmais ārlietu ministrs nevar nezināt par „perestroikas” specdienestu un kompartijas faktiskajiem mÄ“rÄ·iem, Ä£eopolitiskajām mahinācijām starp Kremli un Balto namu. Pirmais ārlietu ministrs nevarÄ“ja nebÅ«t šo mahināciju lÄ«dzautors. MÅ«su dārgais snobs ir visÄ«stākais valsts nodevÄ“js. Viņš cenšÄs izvairÄ«ties no atbildÄ«bas par valsts nodevÄ«bu. Viņš zina, kāds soda mÄ“rs gaida valsts nodevÄ“jus.

Jurkāns Jānis ir ne tikai snobs, bet arÄ« nekaunÄ«gs svÄ“tulis. Viņš ar savu it kā drosmÄ«go atklātÄ«bu pastrādā jaunu grÄ“ku, uzveļot visu vainu „varas partijām” un murgojot par kaut kādu balsošanas teoriju: „[..]balsojis esmu «slikti». IzšÄ·ir sliktus balsojumus (!?) un noziedzÄ«gus. NoziedzÄ«gi balsojis neesmu (!?). Esot opozÄ«cijā, noziedzÄ«gi nebalso (1?). «Saskaņa» jau divdesmit gadus ir opozÄ«cijā (!?). Nauda ir liels kārdinājums. Varas partiju politiÄ·i ir iemācÄ«jušies formulu, kā vislabāk atbrÄ«voties no šÄ« kārdinājuma – vienkārši tam padoties. No vienas puses, man politikā bija viegli. Es ļoti agri (!?) apmierināju visus savus politiskās godkārÄ«bas nervus.”

Latviešu sabiedrÄ«ba nekad netiks vaļā no Jurkāna. Tas atklājās intervijā. BÅ«šot atkal jauna atgriešanās politikā: „Visu laiku esmu politikā. Ja esi tik ilgus gadus bijis politikā, no tās tik vienkārši aiziet nevar. Nav bijušo politiÄ·u (!?): vienmÄ“r liekas, ka zini, kā vajadzÄ“tu, un kāpÄ“c nav tā, kā biji iedomājies. Esmu mÄ“Ä£inājis dzÄ«vot valstij, politikai garām. Nesanāk.”

Kā redzam, Jurkāna kunga smadzenÄ“s ir stabila asociatÄ«vā saikne starp „politiku” un labi zināmo lepno profesiju. Tās pārstāvji mÄ«l uzsvÄ“rt, ka viņu profesijā „nav bijušo”. TāpÄ“c ar Jurkāna Jāņa atgriešanos ir jāsamierinās. Atgriešanās (Ä«stenÄ«bā – mūžīga klātbÅ«tne) ir profesionāli pamatota un profesionāli izskaidrojama. Mūžīga klātbÅ«tne ir profesijas esence, kvintesence.