Helisata
JurÄ£is Auziņš* · 31.12.2018. · Komentāri (0)Viņa dzÄ«voja kaimiņos vienu mÄju tÄlÄk. Veca sieviete. Ar dziļÄm rievÄm sejÄ, vairÄk lÄ«dzÄ«gas cirtuma rÄ“tÄm nekÄ laika pÄ“dÄm. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita, nedabÄ«gas kroplÄ«gas kÄjas, kuras viņa reizÄ“m atkailinÄja dÄ«Ä·Ä«, pievilinot dÄ“les. Kad pa kÄjÄm sÄka tecÄ“t asins strÅ«kliņas, tas izsauca spÄ“cÄ«gu pretÄ«gumu. Tikai dÄ«vainÄs zilganÄs acis liecinÄja par to, ka tÄ tomÄ“r ir sieviete un nevis ragana no kÄdas pasakas. Es neiemÄ«lÄ“ju viņu jau no pirmÄs dienas, kolÄ«dz atgriezÄmies ciemÄ. Man likÄs, ka mamma arÄ« pret viņu neizjÅ«t simpÄtijas.
Es mÄtÄ“ ievÄ“roju man nepatÄ«kamu paradumu. TiklÄ«dz vecene parÄdÄ«jÄs pie mÅ«su vÄrtiem, mÄte Ätri novÄca no galda gaļu, atstÄjot tikai maizi, lokus un biezpienu ar krÄ“jumu. Mani tas ļoti kaitinÄja. Es biju spiests pacietÄ«gi gaidÄ«t, kad Helisata aizies. Bet viņa nesteidzÄs iet prom. ApsÄ“dÄs blakus. PalÅ«dza ieslÄ“gt televizoru, ja sarunas kļuva nesaturiskas. Un es, izbadÄ“jies un dusmÄ«gs biju spiests žļembÄt neÄ“damo biezpienu ar maizi un tulkot viņai visu, kas nÄca no tÄ brīža nÄ«stÄs kastes. Viņa mÄ«lÄ“ja filmas par karu. Beidzot Helisata gÄja prom. PavadÄ«jusi viņu lÄ«dz vÄrtiem mamma atgriezÄs mÄjÄs, paņēma jau atdzisušo gaļu un ar pÄrmetumu balsÄ«s nolika manÄ priekšÄ - vai nevari paciesties kamÄ“r viņa aizies!?
TÄ turpinÄjÄs ilgi. Es pÄrgÄju 10. klasÄ“. TÄ“vs un mÄte sÄka izturÄ“ties pret mani citÄdÄk. Man tika atļauts personÄ«gais viedoklis, bet es aiz ieraduma spÄ“ka nekÄdi nespÄ“ju izmantot savas tiesÄ«bas. Es tik un tÄ baidÄ«jos aizvainot mÄti un sadusmot tÄ“vu un turpinÄju paciest Helisatu pie televizora.
Es jau sÄku vÄkt dokumentus, lai iestÄtos institÅ«tÄ, kad Helisata nomira. Viņu bÄ“rÄ“ja viss ciems. Bija vÄ“l daudz cilvÄ“ku no malas, kurus lÄ«dz tam nebiju redzÄ“jis. Tad nokÄva bulli. UzvÄrÄ«ja gaļas zupu. To kopÄ ar lieliem gaļas gabaliem salÄ“ja alumÄ«nija bļodiņÄs. MÄ“s jaunieši tÄs iznÄ“sÄjÄm pa gariem, ÄtrumÄ sataisÄ«tiem koka dēļu galdiem. Kad visi bija aizgÄjuši, mÄ“s arÄ« novÄcÄm traukus un nesÄm tos mazgÄt sievietÄ“m, kuras pÄ“c bÄ“rÄ“m kÄrtoja mÄju un sÄ“tu. Daļa bļodiņu bija tukšas, citÄs bija redzams, ka cilvÄ“ki tikai padzÄ“ruši buljonu un Ä“duši kartupeļus, bet gaļa palikusi neskarta. Pienesot pÄ“dÄ“jo bļodiņu mÄtei, kura kopÄ ar kaimiņienÄ“m mazgÄja traukus, es nÄ«grÄ balsÄ« pateicu - ja reiz neÄ“d gaļu, tad kÄpÄ“c nevar palÅ«gt, lai to neliek? Cik daudz gaļas sabojÄts...
Mammai no sÄkuma iedrebÄ“jÄs pleci. PÄ“c tam viņa piesedza seju ar lakata malu. AtskanÄ“ja dziļš vaids, un pa viņas seju sÄka tecÄ“t asaras. SaskrÄ“ja sievietes. Tante Halimata metÄs man virsÅ« ar dÅ«rÄ“m.
- Tu ko viņai pateici nelieti!?
- Es neko viņai neteicu. Tikai pajautÄju, kÄpÄ“c likt gaļu tam, kurš to neÄ“d.
Halimata mani maigi apÄ·Ä“ra.
- Mans dÄrgais!
Un pÄ“c tam pati sÄka raudÄt, arvien stiprÄk spiežot mani savos apskÄvienos.
MÄte atgriezÄs mÄjÄs vÄ“lu. Es sÄ“dÄ“ju ar tÄ“vu petrolejas lampas gaismÄ.
- Ko es tÄdu pateicu tur, es pavaicÄju.
MÄte neko neatbildÄ“ja. Tad tÄ“vs paprasÄ«ja, kas noticis. Es izstÄstÄ«ju visu, kÄ bijis. TÄ“vs izgÄja ÄrÄ. MÄte joprojÄm klusÄ“dama sÄka klÄt galdu.
- Es nedevu tev tur paēst, paēd tagad.
Viņa nolika manÄ priekšÄ bļodiņu ar gaļu. TÄ“vs atgriezÄs atpakaļ.
- Gaļu neÄ“da tas, kurš viņu pazina, teica tÄ“vs un paskatÄ«jÄs uz mÄti.
- Viņš jau ir pieaudzis, klusi noteica mÄte.
TÄ es tanÄ« vakarÄ no sava tÄ“va savos 17 gados (1978.g., tulk.piez.) pirmo reizi uzzinÄju, ka 23.februÄrÄ« 1944.gadÄ visus ÄeÄenus kÄ padomju varas ienaidniekus izsÅ«tÄ«ja. Helisata jaunÄ«bÄ bija ļoti skaista. ApprecÄ“jÄs, bet agri kļuva par atraitni ar pieciem bÄ“rniem.
- Tu esi redzÄ“jis Helisatu? savu stÄstu turpinÄja tÄ“vs. Viņa pati apglabÄja savus Äetrus bÄ“rnus, kuri nomira no bada. PÄ“dÄ“jÄ mira pati jaunÄkÄ. Ä»oti ilgi. Uz pašÄm beigÄm, pirmsnÄves murgos viņa mÄtei palÅ«dza gabaliņu gaļas. Helisata izgrieza no savÄm kÄjÄm divus gaļas gabalus. Uzcepa tos krÄsnÄ« uz oglÄ“m. Kad gaļa bija uzcepusies, meitenÄ«te vairs neelpoja. Viņa glabÄja meitiņu viena, blakus nebija neviena no mÅ«sÄ“jiem. KopÄ ar meitiņu apglabÄja arÄ« apdegušo gaļu. Visu savu mūžu Helisata pateicÄs Dievam, ka viņas meita nomira bez grÄ“ka. Un pati viņa nekad vairÄk nepieskÄrÄs gaļas Ä“dieniem.
Es izbrīnījos.
- A kur bija cilvēki?
- Tur, kur viņa dzÄ«voja, nebija cilvÄ“ku. Kad mÅ«su izsÅ«tÄ«ja, viņu kÄ frontinieka mÄti kopÄ ar bÄ“rniem atdalÄ«ja no mums. MÄ“s nokļuvÄm KirgÄ«zijÄ, viņa KazahstÄnÄ. No turienes viņa atgriezÄs viena. DÄ“ls nenodzÄ«voja divas dienas lÄ«dz uzvarai, gÄja bojÄ BerlÄ«nes centrÄ.
Es paskatÄ«jos uz mÄti.
- Kad uz kapiem?
- No rīta, līdz saullēktam.
- Pamodini mani. Es arÄ« iešu kopÄ ar tÄ“vu.
Pie gaļas es nepieskÄros.
...Kapos nebija tik daudz cilvÄ“ku kÄ bÄ“rÄ“s. Mulla virs kapa nolasÄ«ja lÅ«gšanu. Ä»audis klusÄ“jot liecÄs un skÄra ar rokÄm svaigi uzbÄ“rto kapu kopiņu, un devÄs uz vÄrtiņiem, kur jau gaidÄ«ja sadrÅ«zmÄ“jušÄs sievietes. Starp viņÄm bija arÄ« mana mÄte. PÄ“dÄ“jais pie kapa piegÄju es. Atdarinot pieaugušos, es pieliku roku pie aukstÄs mitrÄs zemes. Tur, divus metrus zem zemes, gulÄ“ja Helisata, kura vÄ“l nesen ar mani skatÄ«jÄs televizoru. Visas šausmas un bailes, kas saistÄ«tas ar cilvÄ“ka nÄvi, ielauzÄs manÄ galvÄ un pÄrakmeņoja visu Ä·ermeni. Es nezinu, kurš mani piecÄ“la, bet dažus soļus viņa rokas neļÄva man nokrist. PÄ“c tam dzÄ«vÄ«ba atgriezÄs. Es arvien pÄrliecinÄtÄk devos vÄrtiņu virzienÄ, kur starp sievietÄ“m, mani gaidÄ«ja mÄte. Es ieraudzÄ«ju viņas acis, kurÄs spÄ«dÄ“ja mÄ«lestÄ«ba un trauksme.
Tad es atcerÄ“jos Helisatas acis. Zilas, zilas... Tagad es zinÄju, ka tÄdas acis varÄ“ja bÅ«t tikai ļoti skaistai sievietei.
* tulkotÄjs; autors - Nadirsolta Elsunkaevs, ŽurnÄls "Ðана" (MÄte), 2015, ÄŒeÄenija. OriÄ£inÄlteksts pieejams: http://www.checheninfo.ru/64014-helisat.html