Iesaki rakstu:

SaistÄ«bā ar kārtÄ“jo terora aktu Francijā jau atkal izskan aicinājumi stingrāk vÄ“rsties pret islāmistiem, džihādistiem un pat pret islāmu kā tādu. Bet kas tad Ä«sti ir islāms – kara, miera vai vÄ“l kaut kāda cita reliÄ£ija? Un kas ir islāmisms? Un džihādisms? Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentu no nule iznākušÄs Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas, kurš veltÄ«ts tieši šai tÄ“mai.

Islāma svÄ“to rakstu tekstiņi par džihādu, ko mÄ“s ikdienā uztveram kā „svÄ“to karu”, no pirmā acu uzmetiena izskatās balti un pÅ«kaini. Bet svÄ“tie kari, lÅ«k, var bÅ«t sasodÄ«ti dažādi – un džihāds vismaz teorÄ“tiski un svÄ“to rakstu izpratnÄ“ nav nekāds svÄ“tais karš, vismaz ne noteikti svÄ“tais karš ar citiem. Karš arābiski ir „harb” un karošana – „qital”, bet džihāds ir cīņa un cenšanās, tiekšanās uz kaut ko, bet nepavisam ne obligāti ar ieročiem.

Vismaz teorÄ“tiski džihāds ir pasākumi, lai radÄ«tu taisnÄ«bas (un Allāha) valstÄ«bu zemes virsÅ«, kuri – atkal teorÄ“tiski – musulmanim bÅ«tu jāsāk pašam ar sevi. Ne velti Muhameds dažiem kareivjiem pÄ“c uzvaras kaujā teica: „JÅ«s esat pametuši mazāko džihādu, tagad jums priekšÄ lielākais džihāds. Cīņa pašiem pret sevi.”

Bet, redz, musulmaņu Dieva vārdi – vismaz vienā no tulkojumiem – apliecina kaut ko nedaudz citu: „4:74 CÄ«nieties uz Dieva ceļa, tie, kas ir gatavi mainÄ«t šÄ«s pasaules dzÄ«vi pret dzÄ«vi Viņā saulÄ“. Un ikvienu, kas cÄ«nÄ«sies uz Dieva ceļa un, vai nu tiks nogalināts, vai arÄ« gÅ«s uzvaru, MÄ“s bagātÄ«gi atalgosim.

4:75 Un, kas ir ar jums, ka jÅ«s necÄ«nāties uz Dieva ceļa to nevarÄ«go vÄ«ru, sievu un bÄ“rnu dēļ, kas saukdami sauc: “Ak, mÅ«su Kungs! Izved mÅ«s no šÄ«s pilsÄ“tas, kuras ļaudis mÅ«s nežēlÄ«gi apspiež un nozÄ«mÄ“ mums savu aizstāvi un palÄ«gu!”

4:76 Tie, kas tic, cÄ«nās uz Dieva ceļa, bet tie, kas netic – uz viltus dievu ceļa. Tad cÄ«nieties jel ar sātana izpalÄ«giem, jo, patiešÄm, sātana plāni ir nedroši plāni.”

Bet, protams, vienmÄ“r paliek jautājums – ko nu kurš vÄ“las uzskatÄ«t par Dieva ceļu, un musulmaņu vidÅ« viedokļu dažādÄ«ba faktiski pilnÄ«gi visos jautājumos ir ne mazāka kā starp kristiešiem. JābÅ«t galÄ«gi naivam, lai domātu, ka vidusmÄ“ra musulmanis ar džihādu saprot pirmkārt un galvenokārt cīņu pašam ar sevi, – jo arÄ« vidusmÄ“ra musulmanis ir tikai cilvÄ“ks, un cilvÄ“kam vienmÄ“r komfortablāk ir cÄ«nÄ«ties ar citiem.

Nozīmīgi arī tas, ka islāms pirmām kārtām ir reliģija, kas māca pakļauties likumam. Islāma likumam, protams. Taču tas attiecas uz visādiem saviem karstgalvjiem un ekstrēmistiem. Piemēram, pasludināt džihādu kā svēto karu ar, tā sacīt, karadarbības elementiem teorētiski ir tiesīga tikai leģitīma islāma valdība vai pasaules mērogā atzīts islāma vadonis.

Pirms tu dodies karā vai pasludini to, tev ir obligāti (vismaz teorÄ“tiski) jāapspriežas ar citiem. Pat Muhameds vienmÄ“r apspriedās ar kopienas vadoņiem, pirms lÄ“ma par kara un miera jautājumiem. No šÄ« islāma likumu viedokļa raugoties, lielākajai daļai kaujinieku grupu nav nekāda likumÄ«ga pamata savām teroristiskajām utml. darbÄ«bām.

Taču islāmā faktiski visur ir savs, tā sacÄ«t, āķis: nu, piemÄ“ram, musulmaņiem, kuri dzÄ«vo nemusulmaņu valstÄ«s, saskaņā ar islāma likumiem ir jādzÄ«vo mierÄ«gi un saticÄ«gi – bet tikai tikmÄ“r, kamÄ“r neviens necieš no kādas netaisnÄ«bas. Un, kas ir netaisnÄ«ba, – tas jau ir interpretācijas, izjÅ«tu un viedokļa jautājums.

KareivÄ«ga vai miermÄ«lÄ«ga reliÄ£ija – tas nu, kā paskatÄ«ties, bet viens gan ir pilnÄ«gi un absolÅ«ti skaidrs: islāma misija ir panākt, lai Dieva vara plestos pār visu pasauli, un tas nozÄ«mÄ“ tikai vienu – ilgtermiņā raugoties, visai pasaulei jākļūst par islāma valstÄ«bu, ne vairāk un ne mazāk. Tieši Dievs ir tas, kurš devis musulmaņiem uzdevumu panākt, lai visi pasaules cilvÄ“ki pārietu Ä«stenajā ticÄ«bā. Islāmā, proti.

Tiesa, ne jau obligāti tam jānotiek ar varu, – bet var arÄ« ar varu, ja nu kas. Lai ko runātu mÅ«su vietÄ“jie liekuļi, nevar teikt, ka vÄ“lmei ar varu uzspiest islāmu nav nekāda sakara ar islāmu, – ir gan, un kāds vÄ“l. KārtÄ«gam musulmanim ir divas pasaules daļas: ir islāma valstÄ«ba – „dar al–Islam”, un ir „dar al–harb” – kara valstÄ«ba, tā pasaules daļa, kas ir jāiekaro.

Labi, vÄ“l var bÅ«t arÄ« trešÄ pasaules daļa „dar al–sulh” – lÄ«guma valstÄ«ba, tie, kas nav „zem” islāma, bet ir ar to labās attiecÄ«bās, bet tas viss tikai lÄ«dz noteiktam brÄ«dim. TeorÄ“tiski islāms atļauj un atbalsta karu vismaz trÄ«s gadÄ«jumos – lai atbrÄ«votos no agresoriem, lai atbrÄ«votu cilvÄ“kus no brutāliem režīmiem, lai gāztu valdÄ«bu, kas neatļauj praktizÄ“t islāmu savā valstÄ«.

Savukārt, ja islāms kaut kas nav, tas noteikti nav indivÄ«da brÄ«vÄ«bas reliÄ£ija. Islāms, ja vien tam ļautu vaļu, labprāt kontrolÄ“tu visu cilvÄ“ka un sabiedrÄ«bas dzÄ«vi. Un, tā pavisam primitÄ«vi runājot, islāms ir tāda enerÄ£iska, neiecietÄ«ga, pusaudziska reliÄ£ija, lai cik zaimojošs kādam arÄ« varÄ“tu šÄ·ist šÄds salÄ«dzinājums. (Tiesa, arÄ« kristieši pirms dažiem simtiem gadu – kur nu, vÄ“l pirms gadiem simt – bija tikpat neiecietÄ«gi un vÄ“l neiecietÄ«gāki, kašÄ·Ä«gāki, par savu izredzÄ“tÄ«bu pārliecinātāki.)

VÄ“l kas bÅ«tisks – kad musulmanis mÅ«su dienās domā par valsti, kurā valdÄ«tu Ä«stens islāms, viņš visā nopietnÄ«bā skatās atpakaļ uz to vienÄ«go laiku pasaules vÄ“sturÄ“, kad šÄda islāma valsts ir eksistÄ“jusi. ŠÄ« valsts ir tas kalifāts, kurš gan pa labam, gan pa ļaunam pārņēma lielu daļu zināmās pasaules un eksistÄ“ja no Muhameda nāves lÄ«dz pat Bagdādes krišanai.

Pirmos gandrÄ«z trÄ«sdesmit gadus valdÄ«ja pirmie kalifi – četri Muhameda sekotāji, par kuriem vidusmÄ“ra musulmanis ir svÄ“ti pārliecināts, ka viņi bija taisnÄ«gākie visā islāma vÄ“sturÄ“, tad uz gandrÄ«z deviņdesmit gadiem nāca kārta Omeijādu dinastijai ar galvaspilsÄ“tu Damaskā, kam uz pieciem gadsimtiem sekoja (varu pārņemot nebÅ«t ne mierÄ«gi un mīļi) AbasÄ«di ar galvaspilsÄ“tu BagdādÄ“ – lÄ«dz pat kalifātam liktenÄ«gajam 1258. gadam, kad Bagdādi ieņēma mongoļu karapūļi.

Tiesa, neko mierÄ«ga un harmoniska šÄ« impÄ“rija nebija, – faktiski kalifs kļuva par aizvien formālāku valdÄ«tāju, reālā vara piederÄ“ja sultānam, reÄ£ionos bija savi mazie monarhiņi, un, jo tālāk kāds reÄ£ions atradās no Bagdādes, jo neatkarÄ«gāks tas kļuva, tikai formāli atzÄ«stot kalifa virsvadÄ«bu. Bet nu – arÄ« šÄ« nav Ä«sti laba sarunas tÄ“ma ar kaismÄ«gu islāmticÄ«go.

Var šÄ·ist jokaini, taču šÄ« kādreizÄ“jā islāma valsts gan ne pret visiem nemusulmaņiem, bet vismaz pret jÅ«diem, kristiešiem un arÄ« zoroastriešiem izturÄ“jās visnotaļ pieklājÄ«gi un iecietÄ«gi. SalÄ«dzinot ar pašreizÄ“jo pseidokalifātu, caurmÄ“rā nekas traks šiem „neticÄ«gajiem” nenotika: viņi varÄ“ja turpināt pielÅ«gt Dievu savā veidā, varÄ“ja paturÄ“t savas lÅ«gšanu vietas, tikai nedrÄ«kstÄ“ja celt jaunas, un vÄ“l viņiem ik gadu vajadzÄ“ja maksāt nodevu par to, ka viņi nedien musulmaņu armijā, protams, nedrÄ«kstÄ“ja apprecÄ“t musulmanietes (vienÄ«gi pārejot islāmā), – bet tas arÄ« lielākoties viss.

KāpÄ“c tā? TāpÄ“c, ka gan kristieši, gan jÅ«di Korāna izpratnÄ“ tāpat ir „Grāmatas cilvÄ“ki” jeb „Rakstu cilvÄ“ki” un pielÅ«dz vienu Ä«sto Dievu, – tās ir reliÄ£ijas, kuru Dievs ir apmÄ“ram viens un tas pats, lai kā nu kurš viņu arÄ« sauktu. Tātad – saskaņā ar islāma loÄ£iku – tās ir patiesās reliÄ£ijas, kas nāk no Dieva, atšÄ·irÄ«bā no visādiem tur nepieņemamiem un nepareiziem budismiem, daoismiem, sintoismiem un tā tālāk.

VÄ“l vairāk, lielā mÄ“rā gan musulmaņi, gan jÅ«di un kristieši ir vienisprātis par Dievu, Viņa spÄ“jām, atribÅ«tiem un visu pārÄ“jo. Ä€brams (Ä€brahāms) ir gan jÅ«du, gan kristiešu un arābu ciltstÄ“vs. JÅ«daismā viņš tiek saukts par Avraham Avinu (Ä€brams, mÅ«su TÄ“vs), musulmaņiem savukārt Ä€brams ir nevis pirmais jÅ«ds vai kristietis, bet gan pirmais viena Dieva atzinÄ“js un lÄ«dz ar to pirmais musulmanis, un viņa pirmais dÄ“ls no Hagaras bija IšmaÄ“ls, ar kuru sākas visi arābi, – bet tās jau tik tādas otrā plāna detaļas.

KāpÄ“c tad tagad tas viss nemaz neizskatās tik mierÄ«gi un harmoniski? KāpÄ“c ļaudis, kuri sevi sauc par Islāma valsti, ar labpatiku griež nost galvas pat „nepareizākiem” musulmaņiem, par kristiešiem, jÅ«diem un „neÄ«sto” reliÄ£iju pārstāvjiem nemaz nerunājot, bet svÄ“to karu izsludināšana jau kļuvusi par apnicÄ«gu ikdienu?

Jau atkal – vispirms jau tāpÄ“c, ka nav viena vienota islāma, toties islāmticÄ«gie ir trakoti atšÄ·irÄ«gi gandrÄ«z visā. Ir pietiekami daudz musulmaņu, kuri ir musulmaņi ļoti nosacÄ«ti, – varÄ“tu teikt, ka tādu ir proporcionāli mazāk nekā nosacÄ«to kristiešu, bet vienalga. Tad ir konservatÄ«vie musulmaņi, par kuriem arÄ« nevar pateikt – vai viņi no rietumnieku viedokļa ir labie vai sliktie. Viņi ir labi sabiedrotie cīņā pret džihādismu un islāmismu, ko uzskata par trakulÄ«gām pārmÄ“rÄ«bām, taču kļūst pavisam citādi noskaņoti, ja runa ir par dzimumu vienlÄ«dzÄ«bu, pārmÄ“rÄ«gu demokrātiju, goda slepkavÄ«bām utml.

Nuja, un tad ir islāmisti un džihādisti. Te svarÄ«gi saprast, ka islāmisms un džihādisms nav tas pats, kas islāms un džihāds. Islāms ir tradicionāla reliÄ£ija ar savu uzvedÄ«bas noteikumu, vÄ“rtÄ«bu utml. komplektu, savukārt islāmisms ir ideoloÄ£ija, vÄ“lme šo reliÄ£iju tādā vai citādā komplektācijā ar labu vai ļaunu uzspiest visai sabiedrÄ«bai, gudri izsakoties – teokrātisks ekstrÄ“misms. Nu, bet džihādisms – islāmisma labā šo komplektu ieviest to ar skaļiem auriem, sprādzieniem un jebkurām citām metodÄ“m.

Ir arÄ« visāda skarbuma pakāpes islāmisti un džihādisti – „ļaunuma centrs”, protams, ir Islāma valsts, bet tālāk koncentriskos riņķos ir vÄ“l visvisādi grupÄ“jumi un grupÄ“jumiņi, katrs ar savām domām un pārliecÄ«bām. Taču viņiem visiem ir šis tas kopÄ“js. Pirmkārt, visi islāmisti ir pārliecināti, ka viņi ir iesaistÄ«ti kosmiskajā, dievišÄ·ajā cīņā pret ļaunumu. Otrkārt, kāpÄ“c islāma terorists ir kļuvis par islāma teroristu? TāpÄ“c, ka viņš ir pārliecināts – viņam (viņējiem) ir nodarÄ«ts pāri, un viņa metodes ir vienÄ«gais efektÄ«vais un viņam pieejamais atriebes veids – un, protams, tas viss notiek Allāha un islāma taisnÄ«bas vārdā.

Un, treškārt, faktiski neviena islāma teroristu, kaujinieku vai vÄ“l nezin kāda grupa nav pastāvÄ“jusi tāpat vien, savā nodabā, – vienmÄ“r ir bijis kāds ārÄ“js motÄ«vs, grÅ«diens, kas licis tai rasties. Kā jÅ«s justos, ja kaut kādi sveši karšu meistari bÅ«tu uz savu galvu sazÄ«mÄ“juši valstu robežas, nozaguši jÅ«su naftu, salaiduši jÅ«su sensenajās zemÄ“s kaut kādus ebrejus un tagad vÄ“l māca jums dzÄ«vot, mācÄ«šanai izmantojot aviobumbas un tankus? Rau, tas ir tieši tas, ko Rietumu lielvaras sadarÄ«ja divdesmitā gadsimta pirmajā pusÄ“ un arÄ« pÄ“c tam, – nav ko brÄ«nÄ«ties par ekstrÄ“misma rašanos. Un nevis „Al–Qaeda” iedvesmoja islāma ekstrÄ“mismu, bet tieši otrādi, tas bija islāma ekstrÄ“misms, kas iedvesmoja un radÄ«ja „Al–Qaeda” un pÄ“c tam arÄ« Islāma valsti.

Korānā teikts: „5:32 PÄ“c šÄ« notikuma MÄ“s Isrāīla bÄ“rniem noteicām: ja kāds nogalina cilvÄ“ku, nevis, lai atriebtu slepkavÄ«bu un nevis, lai nevairotu postu zemes virsÅ«, tāds nogalina visu cilvÄ“ci, bet, ja kāds cilvÄ“kam dzÄ«vÄ«bu izglābj, tāds izglābj visu cilvÄ“ci. MÅ«su vÄ“stneši ir nākuši pie viņiem ar skaidrām zÄ«mÄ“m, bet, pat pÄ“c tam, daudzi no viņiem ir pārkāpuši noliktās robežas.”

Taču Korānā ir daudz kas teikts, un, ja jūs musulmaņu svētos rakstus lasāt kaut jel cik burtiski, tie pilnīgi viennozīmīgi ir tumsoņu un barbaru pusē. Tā ka nav ko brīnīties, ka liela daļa pasaules musulmaņu jūtas solidāri ar citiem musulmaņiem, lai cik briesmīga būtu to rīcība un tumsonīgs pasaules uzskats.

2013. gadā vienpadsmit musulmaņu valstÄ«s tika sarÄ«kota reprezentatÄ«va aptauja par atbalstu pašnāvnieku rÄ«kotiem sprādzieniem, aizstāvot islāmu. LÅ«k, tā aptaujāto daļa, kuri šÄdu rÄ«cÄ«bu pret civiliedzÄ«votājiem uzskata par bieži vai reizÄ“m attaisnojamu: PalestÄ«nas teritorijas – 62%, Libāna – 33%, Malaizija – 27%, Ä’Ä£ipte – 25%, Senegāla – 18%, Turcija – 16%, Tunisija un Jordānija – 12%, NigÄ“rija – 8%, IndonÄ“zija – 6%, Pakistāna – 3%...

Ak, jā, un vÄ“l ir tāda lieta kā romantika, kas gados jaunam arābam un musulmanim ir vÄ“l nesalÄ«dzināmi svarÄ«gāka nekā citu, praktiskāk noskaņotu tautu un reliÄ£iju pārstāvjiem. Džihāda kultÅ«ra ir romantisma kultÅ«ra, kas sola piedzÄ«vojumus un apliecina, ka viduslaiku uzvedÄ«bas kodeksi joprojām ir dzÄ«vi, ka cilvÄ“ks var bÅ«t bruņinieks baltā zirgā utt., ka tieši viņi ir vienÄ«gie Ä«stenie musulmaņi. CilvÄ“ki, kas dodas uz SÄ«riju, nedomā, ka viņi dodas uz kaut kādu pustuksnesi cÄ«nÄ«ties kopā ar mežoņiem un barbariem, – nÄ“, viņi dodas uz kalifātu ar tÅ«kstoš trÄ«ssimt gadu vÄ“sturi.

PatiesÄ«bā džihādisms ļoti atgādina sākotnÄ“jos protestantu reformātus – tā pati dedzÄ«ba, tā pati gatavÄ«ba sagraut nepareizos, ortodoksālos reliÄ£ijas rāmjus. MÄ“s mÄ«lam nāvi vairāk, nekā neticÄ«gie mÄ«l dzÄ«vi! – un tas nav melots. BÅ«t moceklim – tā ir vienkāršÄkā recepte, kā nonākt islāma paradÄ«zÄ“, apejot nepieciešamÄ«bu nezināmu laiku dirnÄ“t kapā un gaidÄ«t pastaro dienu. Un gan jau Allāhs izlems, kad jÅ«s esat upuris un moceklis, – tad, kad jÅ«s neapbruņots stājaties pretÄ« diktatora režīmam, kā to ir pieminÄ“jis pats Pravietis, vai tad, kad jÅ«s uzspridzināties un lÄ«dzi paņemat dažus desmitus vai simtus lielākoties mierÄ«gu civiliedzÄ«votāju – savu ticÄ«bas brāļu vai brālÄ“nu (pie brālÄ“niem mÄ“s vÄ“l nonāksim)?