Iesaki rakstu:

Vinstons Čērčils savā darbā “The River War” sacÄ«ja, ka islāms cilvÄ“kā ir kā trakumsÄ“rga sunÄ«. IelÅ«kojoties islāma 14 gadsimtu garajā vÄ“sturÄ“, ir grÅ«ti nepiekrist.

Kopš t.s. “bÄ“gļu krÄ«zes” aktualizÄ“šanās medijos arvien vairāk parādās dažnedažādākā informācija, kas veltÄ«ta islāma tÄ“mai. Sākot no “islāms ir miera reliÄ£ija” lÄ«dz “bÅ«sim toleranti un atvÄ“rti daudzveidÄ«bai”. ŠÄds domu gājiens un pretimnākšana islāmam Rietumeiropai ir maksājusi dārgi, un tagad ir pienākusi Latvijas kārta. Tas viss, protams, tiek darÄ«ts ar skaidru nolÅ«ku maldināt sabiedrÄ«bu par to, kas tad Ä«sti ir islāms un ko mums no tā gaidÄ«t.

ArÄ« Islāma KultÅ«ras centra pārstāvis Roberts Klimovičs nesen nācis klajā ar sabiedrÄ«bai neizprotamiem un pat nepieņemamiem komentāriem par to, ka sieviešu sejas ir izaicinošas un ka strādāt kapos ir musulmaņiem pazemojoši. ŠÄdi apgalvojumi liek noprast, ka musulmanis ir pārāks par citiem un nestrādās tādu vai šÄdu darbu, un vÄ“las, lai sievietes staigā aizklātām sejām, kas ir klaji pretrunā ar brÄ«vÄ«bu un vienlÄ«dzÄ«bu. JāatzÄ«mÄ“ vien, ka, ja demokrātija paredz vienlÄ«dzÄ«bu, tad islāms – nÄ“!

ArÄ« Lāsmas Didrihsones nesenais rakstiņš portālā Apollo.lv “Visa patiesÄ«ba par musulmaņu kultÅ«ru” stāsta, ka tas ir tikai mÄ«ts, ka “šÄ«s reliÄ£ijas pārstāvji ir aktÄ«vi terorisma sludinātāji un piekopÄ“ji, reliÄ£ijā ļauts izvarot sievietes un bÄ“rnus, sievietÄ“m uzspiests valkāt seju aizsedzošu apģērbu, bÄ“rniem piespiedu kārtā jāprecas ar vecāku izmeklÄ“tu otru pusÄ«ti”. Šajā rakstā arÄ« atspÄ“kosim mÄ«tu, ka šie apgalvojumi ir tikai mÄ«ti.

Kā cilvÄ“ks, kas pÄ“tÄ«jis islāmu gan akadÄ“miskos ietvaros, gan ārpus tiem, piedāvāju ieskatu, kas tad patiesÄ«bā darās musulmaņu galvās un kādus cilvÄ“kus Latvijai drÄ«zumā jāsagaida. Starp citu, islāma pamatvajadzÄ«bām augsne Latvijā ir iesieta arÄ« ar 2010.gada lÄ“mumu atļaut halal rituālo kaušanu[1], kas paredz rÄ«kles pārgriešanu un asiņu notecināšanu lopam, vÄ“l dzÄ«vam esot, ciešot neiedomājamas sāpes. ŠÄda dzÄ«vnieku kaušana ir klajā pretrunā ar Krimināllikuma 230.pantu, bet neviens tam nepievÄ“rš uzmanÄ«bu. TikmÄ“r šÄdi iegÅ«tu gaļu tirgo vietÄ“jās kebabu Ä“stuvÄ“s un BrÄ«vÄ«bas ielas veikalā iepretim Islāma KultÅ«ras centram.

Lai iepazÄ«tu islāma sākotnÄ“jo vÄ“sturi, ir jāieskatās šÄ«s reliÄ£ijas pravieša Muhameda darbÄ«bās, kad viņš izplatÄ«ja islāmu visā Arābijā. Islāms ir aprakstÄ«ts trÄ«s rakstos: Korānā – islāma deklamācijā (Quran), SÄ«rā – Muhameda biogrāfijā un HadÄ«tos – Muhameda tradÄ«cijās un uzvedÄ«bā.

Jāsāk ar to, ka Muhameds ir musulmaņa ideālais cilvÄ“ks un, jo vairāk musulmanis lÄ«dzinās viņam, jo dievbijÄ«gāks viņš ir. Mekā Muhameds mierÄ«gā ceļā islāmam pievÄ“rsa tik vien kā 150 cilvÄ“kus, bet, sākot savu hijrah (migrāciju), kļūstot par Jatribas (mÅ«sdienu Medinas) kara vadoni un iekarojot, pravietis vardarbÄ«gā ceļā pievÄ“rsa islāmam jau vairākus tÅ«kstošus.

Laikā, kad Medinā Muhameds ielenca Banu-Qurayza ebreju cilti, Muhameds pavÄ“lÄ“ja nocirst galvas visiem ebreju vÄ«riešu dzimuma pārstāvjiem, kuriem ir kaunuma apmatojums. Vienlaikus musulmaņi noslepkavoto sievas un māsas sagrāba par verdzenÄ“m un izvaroja. Jāuzsver, ka Muhameds jau šajā laikā bija apprecÄ“jies ar mazgadÄ«go Aišu un “piepildÄ«jis laulÄ«bu”, t.i. nodarbojies ar seksu ar viņu.

MÅ«sdienu likumu interpretācijā Muhameds nebÅ«tu nekas vairāk kā terorists, pedofils, kara noziedznieks, slepkava un marodieris. Par to liecina viņa darbÄ«bas kara laikā, bet vienlaikus jāsaglabā šÄ« doma – Muhameds ir musulmaņa ideālais cilvÄ“ks.

Salafisms kā vienīgā un patiesā islāma skola

Islāmam ir četri galvenie atzari: sunnÄ«ti, kas seko sunnah un par Muhameda valdošo pÄ“cteci uzskata Rašidunu kalifāta pirmo kalifu Abu Bakru; šiÄ«ti, kas dominÄ“ Irākā, Irānā un Azerbaidžānā un par Muhameda tiešo pÄ“cteci uzskata viņa brālÄ“nu un ceturto Rašidunu kalifāta kalifu Ali; sufisti, kas vÄ“rsušies vairāk uz personisko pieredzi ar dievu un ibadi, kas dominÄ“ Omānā un Zanzibārā, kā arÄ« savā vecumā pārspÄ“j visus iepriekš minÄ“tos.

TomÄ“r aptuveni 85% pasaules musulmaņu ir sunnÄ«ti, un visizplatÄ«tākā sunnÄ«tu kustÄ«ba ir salafisms, ko praktizÄ“ Arābu pussalas monarhijās un daudzās teroristiskajās organizācijās, tostarp Islāma ValstÄ«. Salafisms ir sunnÄ«tu teoloÄ£iskais un juridiskais novirziens, kas aizgÅ«ts no frāzes al-salaf al-salih (dievbijÄ«gie priekšteči), skaidrojums, kas atsaucas uz pirmajām trÄ«s musulmaņu paaudzÄ“m, kas reprezentÄ“ reliÄ£ijas „zelta laikmetu”. Saskaņā ar salafistiem šie agrÄ«nie musulmaņi ir visprecÄ«zāk atspoguļojuši pravieša Muhameda apgalvojumus, jo tie viņu pazina un bija viņam tuvi. Salafisti pieturas pie rakstiem par Muhameda sacÄ«to un sunna (darbiem), kā arÄ« atturas no bid’a (inovācijām).[2] LÄ«dz ar to var secināt, ka šÄ« kustÄ«ba ir lÄ«dz šim viskonservatÄ«vākā, kā arÄ« radikālākā no visām esošajām – tiešÄ veidā, bez jebkādiem tÄ“lainiem izteiksmes lÄ«dzekļiem un metaforām uztvert Korānu un HadÄ«tus ir salafistu kustÄ«bas stÅ«rakmens.

Salafisti apstrÄ«d islāma tiesu skolas – institÅ«cijas, kas gadsimtiem ilgi ir noteikušas lÅ«gšanās, gavēņa u.c. paražas. Tam par iemeslu ir arguments, ka šÄ«s skolas parādÄ«jās tikai pÄ“c „dievbijÄ«gajiem priekštečiem”. Salafistu burtiskā izpratne meklÄ“jama 9.gadsimtā teologa Ahmada ibn Hanbala sekotāju rindās, ko dÄ“vÄ“ par „HadÄ«tu ļaudÄ«m” to striktās turÄ“šanās dēļ pie Muhameda teiktā pierakstiem un viņa darbiem – un mutazilÄ«tiem jeb grupas, kura balstÄ«jās uz saprātu. Ja mutazilÄ«ti atbalstÄ«ja Korāna interpretāciju, saistot to ar Dieva Ä«pašÄ«bām, „HadÄ«tu ļaudis” argumentÄ“ja, ka Korāns ir jāizprot tieši tā dievišÄ·Äs dabas dēļ. Šis strÄ«ds ir joprojām ir aktuāla tÄ“ma starp salafistiem un ne-salafistiem arÄ« mÅ«sdienās.[3]

TomÄ“r, ja iepazÄ«stas ar Korānā rakstÄ«to, daudzas sÅ«ras ir grÅ«ti interpretÄ“jamas citādāk nekā tās ir rakstÄ«tas. Šeit ir ļoti svarÄ«gi atzÄ«mÄ“t to, ka salafisti seko Korānam “pÄ“c burta”, lÄ«dz ar to tie nepakļaujas vai cenšas nepakļauties vietÄ“jai varai ja tā ir pretrunā ar Shari’ah likumu. AtšÄ·irÄ«ba starp pravieša piemÄ“ru un cilvÄ“ka inovāciju balstās uz salafistu pieejas likumam un politikai. Sunna ir opozÄ«cijā bid’a, lÄ«dz ar to tā ir darÄ«šana tā, kā darÄ«ja pravietis. Inovācijas ir strikti aizliegtas.

Izprast sunna un bid’a ir bÅ«tiski, lai gÅ«tu skaidrÄ«bu par salafistu pieeju politikai. Salafisti uzskata, ka visas cilvÄ“ces aktivitāte var tikt kategorizÄ“ta pÄ“c tā, vai darbÄ«ba ir sunna vai bid’a.[4] Tātad, sunna ir halal (atļauts), bet bid’a ir haraam (aizliegts). ŠÄ« nodalÄ«šana izskaidro kāpÄ“c salafisti noliedz nacionālismu, politiskās partijas un nācijvalstis, jo šÄdi koncepti neeksistÄ“ja Muhameda valdÄ«šanas laikā.[5] ŠÄdu praksi Ä«steno arÄ« Islāma Valsts – tajā nav partiju, nevienas nācijas, un neviena tauta netiek izcelta, jo visi ir vienādi islāma ummah un Dieva priekšÄ.

Vahabisms ir visekstrÄ“mākais salafisma paveids, un to praktizÄ“ SaÅ«da Arābijas karaļnams. Tas aizsākās kā teoloÄ£iska reformu kustÄ«ba ar mÄ“rÄ·i veikt da’wa (piesaukšana) ļaudis, lai tie atjauno patieso tawhid (monoteisms) un ignorÄ“ un noraida „tradicionālo” disciplÄ«nu un praksi, kas attÄ«stÄ«jās islāma vÄ“sturÄ“, kā, piemÄ“ram, teoloÄ£iju, jurisprudenci un paražas apciemot godājamu indivÄ«du svÄ“tnÄ«cas. ŠÄdu praksi uzskata par shirk (politeisms), kufr (neticÄ«bu), ridda (atteikšanos) un bid’a.

KustÄ«bas dibinātājs Muhameds Bin Abd al-Vahabs 18.gadsimtā uzspieda ļaudÄ«m, lai tie pieturas pie šÄ«s monoteisma striktās interpretācijas un lika tiem cÄ«nÄ«ties ar shirk. Viņa sekotāji, kuri dÄ“vÄ“ sevi par al­-muwahhidin (monoteisti), tiek dÄ“vÄ“ti par vahabistiem.[6] Lai arÄ« monoteisms ir islāma pamata koncepts, al-Vahabs argumentÄ“, ka viena radÄ«tāja atzÄ«šana, kuram nav partnera, ir nepietiekama pareizai ticÄ«bai un tā ir jāsavieno ar „tikumisku” islāmisku manieri. Sekojot viduslaiku islāma skolnieka Ibn Tamijas norādÄ«jumiem, viņš uzskatÄ«ja ceļojumus uz praviešu un svÄ“to svÄ“tnÄ«cām kā pagānisku rÄ«cÄ«bu un pat uzskatÄ«ja, ka šo svÄ“tnÄ«cu bÅ«vÄ“šana ir nevis islāma mākslas, bet gan elkdievÄ«bas attÄ«stÄ«šana. ŠÄdas rÄ«cÄ«bas aptraipa musulmaņu uzvedÄ«bu.

Vahabisms aizliedz daudzas prakses, kuras citi musulmaņi laika gaitā sākuši piekopt, piemÄ“ram, mÅ«zikas klausÄ«šanos, cilvÄ“ku un citu dzÄ«vu bÅ«tņu zÄ«mÄ“šanu un lÅ«gšanos, kamÄ“r tiek apmeklÄ“tas kapenes.[7] TāpÄ“c arÄ« Islāma Valsts kaujinieki kontrolÄ“tajās teritorijās ir iznÄ«cinājuši vairākas mošejas, kapakmeņus, kā arÄ« tÅ«kstošiem gadus vecas skulptÅ«ras, kas datÄ“jamas lÄ«dz pat Mezopotāmijas pirmās civilizācijas laikmetam.

Korāns – neiecietÄ«bas bÄ«bele

Korāns ir jānošÄ·ir divās daļās – Mekas un MedÄ«nas sÅ«rās. Atklāsmes, ko Muhameds esot saņēmis Mekā, bija filosofiskas un garÄ«gas, bet, kad viņš Medinā kļuva par valdnieku, viņa atklāsmes kļuva agresÄ«vākas un attaisnoja vardarbÄ«bu. Šeit arÄ« jāmin, ka Korāns nav sarakstÄ«ts hronoloÄ£iski, bet gan no garākās sÅ«ras uz Ä«sāko. Vienlaikus Islāmā paredzÄ“ts vecākās (Mekas) sÅ«ras aizstāt ar jaunākām (Medinas). RespektÄ«vi, ja starp divām sÅ«rām rodas pretrunas, tad pareizā ir vÄ“lākā – Medinas. Tas rakstÄ«ts Medinas sÅ«rā: “Ja arÄ« kādu pantu mÄ“s atceļam vai liekam aizmirst, tās vietā mÄ“s liekam labāku vai lÄ«dzÄ«gu tai.”[8]

Šos sodus paredz Šariāta likums, kas atrunāts daudzviet Korānā. PiemÄ“ram, Korāna 5.sÅ«ras 33.ājata vÄ“sta, ka „Tie, kas karo pret dievu un Viņa praviešiem, un vairo virs zemes postu, ir sodāmi ar nāvi, piesitami krustā, tiem jānocÄ“rt krustām rokas un kājas un jāpadzen no zemes. Tas bÅ«s viņu kauns šajā pasaulÄ“, bet Nākošajā dzÄ«vÄ“ tos sagaida mokpilns sods.”[9] Tāpat 5.sÅ«ras 38.ājata apgalvo, ka „Zagļiem – vÄ«riešiem vai sievietÄ“m jānocÄ“rt rokas. Kā atmaksu par izdarÄ«to un kā biedinošu Dieva sodu. Un Dievs ir Visu SpÄ“cÄ«gais, GudrÄ«bas Pilnais.”[10] Savukārt 7.sÅ«ras 81.ājata atsaucas uz Sodomas un Gomoras stāstu ar citātu „PatiešÄm, sieviešu vietā jÅ«s ņemat un pieguļat vÄ«riešus un pārkāpjat visas iespÄ“jamās robežas.”[11]

Par žūpÄ«bu Korāns saka šÄdi: „Ak, ticÄ«gie! PatiešÄm, reibinoši dzÄ“rieni, laimes spÄ“les, akmens ziedokļi un zÄ«lÄ“šanas bultas nav nekas cits kā sātana pretÄ«gās izdarÄ«bas. Atturieties no tiem, ja gribat, lai jums veicas.”[12] LaulÄ«bas pārkāpšana ir atrunāta 4.sÅ«ras 16.ājatā „Ja maucÄ«bā tiek pieÄ·erti divi no jums, tad sods jāsaņem abiem. Ja viņi pÄ“c tam to nožēlo un labojas, atlaidiet tos.”[13]

Muhameda dzÄ«ves laikā islāmu pieņēma arÄ« tāpÄ“c, ka nebija jāmaksā jizya jeb neticÄ«go nodoklis, kas tā laika ekonomiskajos apstākļos bija izdevÄ«gi. TomÄ“r, ja kāds gribÄ“ja pamest islāmu, tam nācās saskarties ar sekām, kas saskaņā ar Korāna 4:89 pantu paredz nāvi. Korāna 4.sÅ«ras 89.ājata skaidri pasaka, ka tie, kas pamet islāma ticÄ«bu, ir jānogalina. „Viņi gribÄ“tu, lai arÄ« JÅ«s atsakāties no ticÄ«bas, kā viņi to ir darÄ«juši, lai JÅ«s kļūstat lÄ«dzÄ«gi viņiem. Tādēļ neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamÄ“r tie neatgriežas uz Dieva ceļa. Bet, ja tie atsakās, saÄ·eriet un noagliniet tos, kur vien viņus atrodat. Un nemeklÄ“jiet starp viņiem ne draugus, ne izpalÄ«gus.”[14]

VÄ“l jāatspÄ“ko mÄ«ts, ka islāms aizliedz sist sievietes un nediskriminÄ“ tās. Korāna 4.sÅ«ra, kas tapusi Medinā, ir veltÄ«ta sievietÄ“m. Sākot no mantošanas tiesÄ«bām, to zemāko statusu, lÄ«dz ar vardarbÄ«bas attaisnošanu pret tām. Korānā rakstÄ«ts, ka “VÄ«riešiem ir vara pār sievietÄ“m un jāaizsargā tās jo Dievs vieniem no viņiem ir devis vairāk un otriem mazāk un arÄ« ar paša nopelnÄ«to. Labas sievietes ir paklausÄ«gas un vÄ«ra prombÅ«tnÄ“ sargā visu, kas tam pieder. Ja baidāties, ka sievietes kļūst nepaklausÄ«gas, neejiet pie tām gultā un iekaustiet tās. Ja tās pakļaujas, vairs pret viņām vÄ“rsties nevajag.”[15] Nereti šis tulkojums ir paviršs, jo daudzos korāna tulkojumos “iekaustÄ«t” un “sist” tiek nomainÄ«ts ar “iepÄ“rt”. TomÄ“r prakse un sieviešu diskriminācija Tuvajos Austrumos skaidri liecina par to, kurš tulkojums ir patiesāks.

Terorisms kā džihāda paveids

PasaulÄ“ tiek skandināts, ka islāms ir miera reliÄ£ija. TomÄ“r 1400 gadus ilgie sirojumi, neskaitāmie mÄ“Ä£inājumi iekarot un pakļaut Eiropu, vairāk nekā 270 miljonu neticÄ«go noslepkavošana, kas sit pušu jebkuru citu reliÄ£iju, liek stipri šaubÄ«ties par šÄdu apgalvojumu. Patlaban ANO uzskaitÄ“ ir vairāk nekā 90 aktÄ«vi islāma teroristiskie grupÄ“jumi, kas darbojas visā pasaulÄ“. Nevienai citai reliÄ£ijai nav tik daudz radikālo grupÄ“jumu.

VadmotÄ«vs terorismam meklÄ“jams islāma vÄ“sturÄ“, jo islāms savā pastāvÄ“šanas laikā ir karojis ar pārÄ“jo pasauli tÅ«kstošiem reižu. Korānā 9:5 ir skaidri attaisnojams džihāds. SaistÄ«bā ar džihādu jāizprot, ka tas mijas kopā ar dar al-harb un dar al-islam principiem. Musulmaņu pasaulÄ“ pastāv Miera Nams jeb dar al-islam, kurā ir dievišÄ·ais likums, un Kara Nams, kas ir visa pārÄ“jā pasaule jeb dar al harb, kurā ir cilvÄ“ka veidotais likums. Korāns vÄ“sta, ka „Dievs aicina ļaudis uz Miera Namu un ved uz taisna ceļa katru, ko vÄ“las”.[16] Musulmaņu universālais uzdevums, saskaņā ar korānu ir veikt džihādu, lÄ«dz visa pasaule bÅ«s pievÄ“rsta dar al-islam, respektÄ«vi, miers bÅ«tu sasniegts tikai tad, kad pār visu pasauli valdÄ«s islāms. Šo dar al-islam valdÄ«tu kalifāts, institÅ«cija, ko definÄ“ tiešÄ kalifs, kas ir pÄ“ctecÄ«ba autoritātei uz zemes – pravietim Muhamedam.

TeorÄ“tiski (un arÄ« praktiski) dar al-islam ir kara stāvoklÄ« ar dar al-harb, jo galvenais islāma mÄ“rÄ·is ir valdÄ«t pār pasauli. Ja dar al-harb tiktu samazināta ar islāma palÄ«dzÄ«bu, sabiedriskā kārtÄ«ba ar Pax Islamica pārspÄ“tu visas pārÄ“jās un ne-musulmaņu sabiedrÄ«bas vai nu kļūtu par daļu no musulmaņu sabiedrÄ«bas, vai padotos tās sucerenitātei kā autonoms veidojums lÄ«guma veidā.[17] StratÄ“Ä£ija, kā ieviest šo universālo sistÄ“mu, ir caur džihādu, tāpÄ“c arÄ« daudzi radikālie islāmistu grupÄ“jumi karo viens pret otru. PiemÄ“ram, viens no nedaudzajiem Islāma Valsts sabiedrotajiem ir NigÄ“rijas Boko Haram (Ne-musulmaņu mācÄ«ba ir aizliegta), tajā pat laikā ievÄ“rojams skaits džihādistu organizāciju, tostarp Al-Qaeda un Jabhat Al-Nusra, ir tās sÄ«vas pretinieces. Šeit faktors nav tik ļoti ideoloÄ£iskā skatÄ«jumā, kā vien cīņa par leÄ£itimitāti un ietekmi, jo katra no tām grib tikt atzÄ«ta par vienÄ«go un pareizo. Jāuzsver, ka abi minÄ“tie grupÄ“jumi arÄ« vadās pÄ“c salafistu principiem.

Džihāds saskaņā ar islāmu ir pienākums apvienot ticÄ«gos, lai izplatÄ«tu savu ticÄ«bu ar cīņas palÄ«dzÄ«bu. Džihāds ietvÄ“ra sevÄ« karadarbÄ«bu, bet tas nav ierobežots lÄ«dz militārajai stratÄ“Ä£ijai; šo terminu arÄ« izmanto citos veidos, kā izplatÄ«t islāma vÄ“stÄ«jumu, piemÄ“ram garÄ«gs spars vai labi darbi, kas glorificÄ“ reliÄ£ijas principus. AtkarÄ«gi no apstākļiem – un vairākās Ä“rās un reÄ£ionos relatÄ«vais uzsvars ir plaši atšÄ·Ä«ries – ticÄ«gais var Ä«stenot džihādu ar savu sirdi, mÄ“li, rokām vai zobenu.[18] Zobena ceļš ir bijis vispopulārākais, kā liecinājusi vÄ“sture un islāma straujā izplatÄ«ba. PiemÄ“ram, Korānā ir ājata, ko sauc par zobena pantu. Tas vÄ“sta, ka „Kad SvÄ“tie mÄ“neši ir pagājuši, tad, vienalga, kur JÅ«s tos (neticÄ«gos) ieraugiet, ierÄ«kojiet slÄ“pņus, ielenciet tos, sagÅ«stiet tos un nogaliniet tos. Bet ja tie nožēlo izdarÄ«to, ievÄ“ro Ikamāt-as-Salāt (piecas obligātās lÅ«gšanas) un dod Zakah (ziedojums) ļaujiet viņiem to, jo Dievs ir VienmÄ“r Piedodošais, ŽēlastÄ«bas pilnais.”[19]

MÅ«sdienu islāmisti rÄ«kojas radikāli, jo dažās valstÄ«s valdÄ«bas un to aÄ£enti aktÄ«vi sponsorÄ“ pret kristietÄ«bu vÄ“rstu vardarbÄ«bu, baznÄ«cu dedzināšanu un kristiešu ieslodzÄ«šanu. Citās nemiernieku grupas slepkavo kristiešus un izdzen tos no to mÄ«tnes vietām, kurās tie ir dzÄ«vojuši gadsimtiem ilgi, vietÄ“jiem lÄ«deriem nepievÄ“ršot uz šiem notikumiem nekādu uzmanÄ«bu.[20] PiemÄ“ram, SÄ«rijā Islāma Valsts kontrolÄ“tajā teritorijā tika apkauta un padzÄ«ta aramiešu kristÄ«gā kopiena, kas reÄ£ionu apdzÄ«vojusi kopš kristietÄ«bas pirmsākumiem. Islāma Valstij ir viens mÄ“rÄ·is – vispasaules kalifāts, kas iekarots ar džihāda palÄ«dzÄ«bu.

Taqiyya princips ir daļa no musulmaņu džihāda. Tas ir koncepts, kas ļauj neticÄ«gajiem melot un tos maldināt gadÄ«jumā ja nepieciešama to labklājÄ«ba. TāpÄ“c Rietumu pasaulÄ“ arÄ« ir pieņemts šis stereotips, ka islāms ir miermÄ«lÄ«ga un draudzÄ«ga reliÄ£ija un, ka musulmanis var bÅ«t draugs neticÄ«gajam. TomÄ“r tie ir klaji meli. Melot atļauj Korānā 16:106, 3:28, 9:3, 40:28, 2:225, 3:54, 8:30, 10:21; HadÄ«tā Bukhari 52:269, 49:857, 84:64.

Islamofobija neeksistē

Ja musulmaņi un to atbalstÄ«tāji sāk klaigāt, ka cilvÄ“ka šÄds un tāds apgalvojums ir musulmaņiem aizskarošs, tad racionāla atbilde ir šÄda: kam ir lielāka nozÄ«me? ReliÄ£ijai un svÄ“tajiem rakstiem vai cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«bai un tiesÄ«bām praktizÄ“t vārda brÄ«vÄ«bu? Kritiku pret islāmu apzÄ«mÄ“ ar islamofobiju – salikteni, kas izdomāts, lai apklusinātu un iebiedÄ“tu tos, kas uzdrÄ«kstas celt gaismā islāma tumšo pusi.

Šo vārdu izdomāja Musulmaņu brālÄ«ba 20.gadsimta 90.gados ar mÄ“rÄ·i apspiest vārda brÄ«vÄ«bu, jo islamofobs ir tas, kas saka to, kas musulmanim nepatÄ«k. Ja kāds kritizÄ“ islāmu, tad tā ir fobija. Ja kāds kritizÄ“ islāmu, balstoties uz tā tumšo pagātni – tie ir fakti. Tad jāuzdod jautājums, kurā brÄ«dÄ« fakti pārvÄ“ršas par fobiju? LÄ«dz ar to nedrÄ«kst aizvainot reliÄ£isko minoritāti, kas sastāv no 1,8 miljardiem cilvÄ“ku. Bailes no islāma ir pavisam racionāla parādÄ«ba, ja cilvÄ“ks pārzina faktus par šo reliÄ£iju un to, ko šariāta likums dara ar vārda brÄ«vÄ«bu.

Tā ir normāla parādÄ«ba, ja ir bailes no reliÄ£ijas, kuras svÄ“tajos rakstos rakstÄ«ts, ka jānogalina neticÄ«gais. Nepatika pret sieviešu tiesÄ«bu ierobežošanu 21.gadsimtā arÄ« ir normāla parādÄ«ba, nevis islamofobija. Islamofobija arÄ« paredz noklusÄ“t islāma asiņaino vÄ“sturi un civilizāciju iznÄ«cināšanu, piemÄ“ram, kristiešus mÅ«sdienu Turcijā, Ziemeļāfrikā, Ä’Ä£iptÄ“, Irākā, hinduistus un budistus Afganistānā, Osmaņu impÄ“rijas centienus iekarot Eiropu un musulmaņu barbarisko valdÄ«šanu pār IbÄ“rijas pussalu gadsimtiem ilgi. Islamofobijas birka bojā cilvÄ“ka reputāciju, reiz tā viņam ir piešÅ«ta, tā viņus apklusina. PretÄ“jā gadÄ«jumā var saskarties ar represijām un pat vardarbÄ«bu, kā tas bija ar režisoru Teo Van Gogu pÄ“c viņa filmas Submission iznākšanas, kurā kritizÄ“ja cietsirdÄ«go attieksmi pret sievietÄ“m islāma pasaulÄ“.

ŠÄdi un lÄ«dzÄ«gi piemÄ“ri, kad musulmaņi vÄ“ršas pret to kritizÄ“tājiem ar vardarbÄ«bu, ir neskaitāmi daudz. Skaļākais šogad bija Charlie Hebdo atgadÄ«jums, kad musulmaņi iebruka redakcijā un nošÄva žurnālistus. LÄ«dz ar to, ja lasÄ«tājs ir nonācis tik tālu un izlasÄ«jis visu rakstÄ«to, cerams, ka tas ir veicinājis viņā kādas pārdomas par to, vai islāms un musulmaņi ir spÄ“jÄ«gi sadzÄ«vot ar demokrātisku sabiedrÄ«bu vai ne.

Šis raksts ir atbilde uz Lāsmas Didrihsones rakstu “PatiesÄ«ba par musulmaņu kultÅ«ru”.

---

[1] Saeima tomÄ“r atbalsta rituālo kaušanu. DELFI, 31.03.2010. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/325255-saeima_tomer_atbalsta_lopu_ritualo_kausanu

[2] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[3] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[4] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 8. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[5] Ibid.

[6] Ahmad Moussali, Wahhabism, Salafism and Islamism: Who Is The Enemy?, (American University of Beirut, 2009), p. 4. http://conflictsforum.org/briefings/Wahhabism-Salafism-and-Islamism.pdf

[7] Ibid.

[8] Korāns 2:106

[9] Korāns 5:33

[10] Korāns 5:38

[11] Korāns 7:81

[12] Korāns 5:90

[13] Korāns 4:16

[14] Korāns 4:89

[15] Korāns 4:34

[16] Korāns 10:25

[17] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 101-102.

[18] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 102.

[19] Korāns 9:5

[20] Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015) p. 191