Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Saeimas vÄ“lÄ“šanās uzvarÄ“jušÄs “6.oktobra paaudzes” valdÄ«bas sastādÄ«šanas šarādÄ“ jau no pirmās ainas figurÄ“ja solÄ«jums turpināt izglÄ«tÄ«bas reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitÄ«gs solÄ«jums. Tāds solÄ«jums liecina par izglÄ«tÄ«bas jÄ“gas neizpratni un nespÄ“ju uzvarÄ“t mÅ«sdienu garÄ«gajos konfliktos.

Rietumu civilizācijā izglÄ«tÄ«bas interpretācijas (jÄ“gas atklāšanas) konflikti sākās Jaunajos laikos. Pirms tam tÅ«kstošiem gadu par izglÄ«tÄ«bas jÄ“gu valdÄ«ja vienprātÄ«ba. IzglÄ«tÄ«bas vÄ“sture lÄ«dz Jaunajiem laikiem neliecina par principiālām domstarpÄ«bām gan izglÄ«tÄ«bas filosofijā, gan izglÄ«tÄ«bas satura un formu izpratnÄ“.

Jaunajos laikos izglÄ«tÄ«bas intrepretācijā sākās nemierÄ«ga Ä“ra. Tā turpinās arÄ« tagad un atbalsojas daudzās zemÄ“s, diskutÄ“jot par nacionālo izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. PÄ“cpadomju gados pie mums izglÄ«tÄ«ba ir manāmi izmainÄ«jusies. Turklāt uz slikto pusi. TāpÄ“c Latvijas sabiedrÄ«bas viena daļa ir sÄ«vi neapmierināta ar izglÄ«tÄ«bu. Šai sabiedrÄ«bas daļai nav saprotama nemitÄ«go reformu vajadzÄ«ba un lietderÄ«ba. Nav grÅ«ti ievÄ“rot, ka arÄ« pašiem reformu musinātājiem Vaļņu ielā nav Ä«sti saprotama „kompetenču izglÄ«tÄ«bas” oriÄ£inalitāte, vajadzÄ«ba un lietderÄ«ba. Viņi ar savu reformistisko dÄ«dÄ«šanos drÄ«zāk atstrādā klerka algu, imitÄ“jot vÄ“trainu atdevi par saņemtajām summām no valsts budžeta.

Nereti satraucošas neskaidrÄ«bas stimulÄ“ pretrunas izglÄ«tÄ«bas mÄ“rÄ·u definÄ“šanā. Tā, piemÄ“ram, pretrunas atkal uzmutuļoja 2018.gada septembra sākumā. Tajās dienās, kad pasaules sabiedrÄ«ba priecÄ«gi vÄ“rtÄ“ja Francijas parlamenta likumu, aizliedzot skolÄ“niem klasÄ“ izmantot mobilos telefonus un citas elektroniskās ierÄ«ces ar pieslÄ“gumu internetam, pie mums 3.septembrÄ« portālā „Delfi” ievietoja jÅ«smÄ«gu rakstu par to, ka „tradicionālā skološanās sistÄ“ma sevi ir izsmÄ“lusi”.

Raksta autors Aivars Gribusts, izglÄ«tÄ«bas uzņēmuma (!?) “Lielvārds” valdes priekšsÄ“dÄ“tājs, tekstā vicina planetāri graujošu secinājumu – „Latvijā un arÄ« citur pasaulÄ“” visa lÄ«dzšinÄ“jā izglÄ«tÄ«ba nekur neder. Viņa ieskatā trÅ«kst prasmes „ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem” mÅ«sdienu tehnoloÄ£iju („datorikas”, „robotikas”, „dizaina”) pielietošanā izglÄ«tÄ«bā. Gribusta kunga pārliecÄ«bā Francija ir rÄ«kojusies aplami. Tas ir skaidri manāms viņa gudrÄ«bu zemtekstā.

Jaunajos laikos izglÄ«tÄ«bas interpretācijas konfliktus pamatā izraisa politiskā ideoloÄ£ija, tendenciozi slÄ“pjot vai vienpusÄ«gi traktÄ“jot izglÄ«tÄ«bas jÄ“gu. Uz izglÄ«tÄ«bu tiek attiecinātas abstraktā humānisma, politkorektuma, apziņas manipulāciju, sociālā darvinisma normas. Tiek viltÄ«gi noklusÄ“ts galvenais. Tā tas turpinās šobaltdien. ArÄ« Latvijā netiek runāts par galveno.

IzglÄ«tÄ«ba ir sociāls institÅ«ts. Attieksme pret šo institÅ«tu vÄ“sturiski mainās. Izmaiņas nosaka demogrāfija – cilvÄ“ku skaita pieaugums. LÄ«dz Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā nebija krasas demogrāfiskās izmaiņas. CilvÄ“ku skaits mÄ“reni palielinājās, un tas nekad nepalielinājās tik krasi, lai nāktos veikt kardinālus pasākumus cilvÄ“ku jÅ«ras eksistences nodrošināšanā. TurpretÄ« Jaunajos laikos cilvÄ“ku skaita straujais pieaugums noveda lÄ«dz unikāliem fenomeniem cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. XIX gs. beigās radās tādi unikāli fenomeni kā masu sabiedrÄ«ba, masu cilvÄ“ks, masu komunikācija, masu māksla un literatÅ«ra. CilvÄ“ku skaita pieaugums piespieda izveidot masu produkcijas ražošanu un, protams, masu izglÄ«tÄ«bu. Lai apgādātu nemitÄ«gi pieaugošo cilvÄ“ku skaitu, nācās tikpat nemitÄ«gi paplašināt un tehnoloÄ£iski modernizÄ“t masu produkcijas ražošanu. Bija nepieciešams regulārs zinātniski tehniskais progress un ar to saskaņota cilvÄ“ku masu izglÄ«tÄ«ba. Visu to kopumā sāka dÄ“vÄ“t par masu kultÅ«ru. Tā eksistÄ“ arÄ« pašlaik. Masu kultÅ«ra ir izmainÄ«jusies. Taču bÅ«tÄ«bā viss ir pa vecam.

Jau no paša sākuma masu izglÄ«tÄ«bas galvenā funkcija kļuva nodrošināt masu produkcijas ražošanu un realizāciju. CilvÄ“ku masas izglÄ«toja darbam rÅ«pniecÄ«bā, laiksaimniecÄ«bā, tirdzniecÄ«bā, sadzÄ«ves pakalpojumu sfÄ“rā. Masu izglÄ«tÄ«ba kļuva masu ekspluatācijas sastāvdaļa. No cilvÄ“ku masām gaidÄ«ja tikai labu darbu. Darbs vienmÄ“r bija pirmajā vietā, un masu izglÄ«tÄ«bai nācās nodrošināt cilvÄ“ku masu labu darbu. Masu izglÄ«tÄ«bas kvalitātes kritÄ“rijs kļuva prasme iemācÄ«t labi strādāt – sagatavot labus speciālistus. Viņu kontingentu nosauca par masu inteliÄ£enci.

Taču masu izglÄ«tÄ«bas patieso funkciju atklāti neatzina pat sociālismā. ArÄ« tagad kapitālismā par to atklāti nerunā. Tiesa, kapitālistiskās Krievijas bijušais izglÄ«tÄ«bas ministrs nesavaldÄ«ja mÄ“li un pateica taisnÄ«bu: „PSRS izglÄ«tÄ«bas nelaime bija tā, ka vÄ“lÄ“jās veidot radošu cilvÄ“ku, taču valsts uzdevums ir izaudzināt kvalificÄ“tu patÄ“rÄ“tāju”.

Ministram ir taisnÄ«ba. MÅ«sdienu kapitālisma sabiedrÄ«bu tagad apsaukā par patÄ“rÄ“tāju sabiedrÄ«bu, jo masu cilvÄ“ki ir galvenie masu produkcijas patÄ“rÄ“tāji. Turklāt masu cilvÄ“ku apziņā patÄ“rÄ“šana tagad ir galvenā kaislÄ«ba. Darbs turpinās. Bet darbs vairs nav pirmajā vietā, kā tas bija vÄ“sturiski nesen. Pirmajā vietā masu sabiedrÄ«bā tagad ir patÄ“rÄ“šana. TāpÄ“c ministrs pareizi formulÄ“ja šodienas masu izglÄ«tÄ«bas mÄ“rÄ·i.

Masu kultÅ«rā skolotāja profesija kļuva masu profesija ar visiem masu profesijas sagatavošanas nosacÄ«jumiem un visiem masu profesijas autoritātes un reputācijas nosacÄ«jumiem. Ja kādreiz Latvijas pagastā bija tikai viens visu cienÄ«ts un mÄ«lÄ“ts tautskolotājs, tad tagad pagastā ir desmitiem skolotāju un labi ja iedzÄ«votāji pazÄ«st vietÄ“jās skolas direktoru. Ja kādreiz par tautskolotāju kļuva pedagoÄ£iski un didaktiski apdāvināti cilvÄ“ki (kā saka, ar skolotāja balsi), tad masu izglÄ«tÄ«bas apstākļos par skolotājiem kļūst ne visai piemÄ“roti vai pat pilnÄ«gi nepiemÄ“roti cilvÄ“ki. Anekdotiskajam aforismam „Ja nevari iemācÄ«ties, tad ej mācÄ«t citus” faktiski ir reāls segums. Par to klusÄ“. Un tas nav Ä«paši nosodāms, jo masu izglÄ«tÄ«bas virtuvÄ“ savādāk nemaz nevarÄ“tu bÅ«t. Masu kultÅ«rā visam ir ievÄ“rojami pazemināta kvalitāte. To dÄ“vÄ“ par masu kvalitāti.

Taču Latvijā ir vÄ“l viena nelaime – skolotāja profesijas nihilisms. Šajā ziņā etnosa mežonÄ«ba ir acÄ«mredzama. BrÄ«vvalstÄ« no skolotāju sagatavošanas kaunās augstākā izglÄ«tÄ«ba. Visas augstskolas atkratÄ«jās nosaukumā no apkaunojošÄ „pedagoÄ£iskais institÅ«ts”. ModÄ“ nāca „universitāte”, kura nenodarbojas ar tādu piektās šÄ·iras pienākumu kā skolotāju sagatavošanu. Pie mums vārds „skolotājs” neskan lepni. Skolotāju profesijas prestižs nebÅ«t nav prestižāko profesiju galvgalā. Pat negribas domāt, kas tagad vÄ“las kļūt par skolotāju un kādi indivÄ«di turpmāk strādās skolā.

Masu izglÄ«tÄ«bai tāpat kā visam, kam cilvÄ“ki pieliek roku un prātu, ir dažāda kvalitāte. Padomju valsts masu izglÄ«tÄ«ba bija laba masu izglÄ«tÄ«ba. Padomju valsts masu izglÄ«tÄ«ba centās dot vispusÄ«gas zināšanas, lai cilvÄ“kam bÅ«tu izpratne ne tikai par izvÄ“lÄ“to profesiju, bet arÄ« par vÄ“sturi un Ä£eogrāfiju, mākslu un literatÅ«ru, dabu un sabiedrÄ«bu. IzglÄ«tÄ«bas sniegto zināšanu galvenais avots bija mācÄ«bu grāmatas, daiļliteratÅ«ra, speciālā literatÅ«ra, bet mācÄ«šanās galvenā forma – lasÄ«šana. Padomju masu izglÄ«tÄ«ba uz cilvÄ“kiem lÅ«kojās no personÄ«bas attÄ«stÄ«bas viedokļa – intelektuālās, tikumiskās, garÄ«gās attÄ«stÄ«bas viedokļa. Tā tas bija ne tikai kompartijas skaistajās deklarācijās. IzglÄ«tÄ«bā praktiski tika pievÄ“rsta liela uzmanÄ«ba cilvÄ“ciskuma nostiprināšanai bÄ“rnā, jaunietÄ«. NeeksistÄ“ja vÄ«psnāšana par garÄ«gumu, metafiziskiem jautājumiem. Cieņā bija daiļliteratÅ«ras lasÄ«šana. Tā veicināja domāšanu un tieksmi uz dzÄ«vi lÅ«koties apcerÄ«gi (kontemplatÄ«vi), nevairoties no eksistenciāli filosofiskajām „mūžīgajām problÄ“mām” un par tām neņirgājoties, kā to tagad mÅ«smājās dara interneta komentāru ģēniji-deÄ£enerāti.

Starp padomju masu izglÄ«tÄ«bu un Rietumu masu izglÄ«tÄ«bu ir zināmas atšÄ·irÄ«bas. Rietumos pret masu izglÄ«tÄ«bu lielā mÄ“rā izturas no ražošanas tehnoloÄ£iskās attÄ«stÄ«bas interešu viedokļa, kā arÄ« no potenciālās iespÄ“jas regulāri zaudÄ“t darbu un nepieciešamÄ«bas regulāri apgÅ«t jaunu profesiju relatÄ«vi kompetentā lÄ«menÄ«. T.s. mūžizglÄ«tÄ«ba (padomju valstÄ« tāds uzstādÄ«jums neeksistÄ“ja) tam ir spilgts piemÄ“rs. Rietumos cilvÄ“ku masas pieradina regulāri mainÄ«t profesiju. PatiesÄ«bā tam tā ir jābÅ«t, jo kapitālisma stabils atribÅ«ts ir bezdarbs. ZaudÄ“jot darbu sākotnÄ“jā profesijā un par laimi atrodot citu darbu, parasti nākas apgÅ«t jaunu profesiju. Rietumu masu cilvÄ“ku apziņa ir potenciāla bezdarbnieka un potenciāli universāla speciālista apziņa. Tāda tipa apziņa tagad ir arÄ« daudziem latviešiem. Par mūžizglÄ«tÄ«bu pie mums izglÄ«tÄ«bas klerki sāka gudri prātuļot pÄ“cpadomju gados.

Rietumos masu vispārÄ“jā izglÄ«tÄ«ba sniedz galvenokārt elementāras zināšanas. Neapšaubāmi, visās valstÄ«s tas nenotiek vienādā mÄ“rā. ASV izskolotais mÅ«su tautietis Nils Muižnieks neslÄ“pj patiesÄ«bu: pÄ“c vidusskolas viņš prata tikai lasÄ«t un rakstÄ«t. Ne velti pasaules sabiedrÄ«bu samÄ“rā bieži uzjautrina amerikāņu politiÄ·u (ieskaitot valsts prezidentu) izteikumi par vÄ“sturi, Ä£eogrāfiju.

Rietumu masu izglÄ«tÄ«bai tagad populārākais pārmetums ir cilvÄ“ku-robotu gatavošana. Masu izglÄ«tÄ«ba neveido domājošus un radošus cilvÄ“kus, bet veido automātus ar spÄ“ju izpildÄ«t cilvÄ“ka darbÄ«bai lÄ«dzÄ«gas operācijas.

TomÄ“r pats galvenais atkal ir demogrāfiskais faktors – Rietumu civilizācijas novecošana un izmiršana. Šodienas masu kultÅ«rā demogrāfija ar mÄ«nusa zÄ«mi nav tas pats, kas masu kultÅ«rā demogrāfija ar pluss zÄ«mi, kā tas bija lÄ«dz XX gs. 70.gadiem. Novecošana un izmiršana ir radÄ«jusi Ä«paša tipa mentalitāti un Ä«paša tipa dzÄ«ves loÄ£iku. Tā ir pagrimuma mentalitāte un bojāejas neizbÄ“gamÄ«bas loÄ£ika. Šodienas masu kultÅ«rā dominÄ“ ne tikai minÄ“tās patÄ“rÄ“šanas kaislÄ«bas, bet arÄ« dzÄ«ves baudÄ«šanas kaislÄ«bas – dzÄ«res mÄ“ra laikā. Norietošajā Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Rietumeiropā (ES kodolā) trako neoliberālisms un postmodernisms. Tas atsaucas uz izglÄ«tÄ«bu. MācÄ«bu saturs tiek piedraņķots ar seksuālo „audzināšanu”, dzimuma maiņas „teoriju”, uzskatu plurālismu, patiesÄ«bas noliegšanu, politkorektuma divkosÄ«bu, postmodernisma „mākslas” surogātiem. 

2018.gada sākumā BriselÄ“ apstiprinātais „Digitālās izglÄ«tÄ«bas rÄ«cÄ«bas plāns” manāmi rafinÄ“ti kāpinās cilvÄ“ku masu ekspluatāciju, pieradinās cilvÄ“kus dzÄ«vot totālas kontroles atmosfÄ“rā, vÄ“l pamatÄ«gāk pieradinās ļaužu masas pret nacionālo valsti izturÄ“ties kā pret arhaisku palieku. Rietumu civilizācija pārvÄ“rtÄ«sies digitālā koncentrācijas nometnÄ“, kurā valdÄ«s digitālā diktatÅ«ra, digitālā verdzÄ«ba, digitālais kapitālisms, digitālais barbarisms. Romāna „BÅ«ris” autoram Albertam Belam vajadzÄ“s sacerÄ“t jaunu romānu – „Digitālais krātiņš”. Pāreja uz elektroniskajām mācÄ«bu grāmatām bÅ«s pāreja uz postcivilizÄ“tÄ«bu. Kā zināms, par civilizÄ“tÄ«bas kritÄ“riju var atzÄ«t rakstÄ«bu un grāmatu.

Latvijā pašlaik masu izglÄ«tÄ«ba ir slikta masu izglÄ«tÄ«ba. Tam ir subjektÄ«vs iemesls un objektÄ«vs (daļēji) iemesls. SubjektÄ«vs iemesls ir latviešu mentalitātÄ“ tradicionālā necienÄ«gā attieksme pret savas tautas gudriem un godÄ«giem cilvÄ“kiem. Tas ir novedis pie tā, ka valstiskos procesus organizÄ“, vada, kontrolÄ“ cilvÄ“ki bez valstiskās domāšanas, nacionālās domāšanas, stratÄ“Ä£iskās domāšanas, bez izglÄ«tÄ«bas jÄ“gas izpratnes, nespÄ“jas izmantot pasaules kultÅ«ras mantojumu un pasaules šodienas pieredzi. Viss kļūst skaidrs, ja piemÄ“rā nosauc izglÄ«tÄ«bas ministru uzvārdus. PÄ“cpadomju laikā nav bijis neviens ministrs ar labu galvu un labu sirdi. IepriekšÄ“jais ministrs ir pelnÄ«jis iesauku Idiotisma Titāns.

Daļēji objektÄ«vs iemesls ir LR bezierunu pakļautÄ«ba ES izglÄ«tÄ«bas politikai. Latvieši varÄ“ja saglabāt valstisko suverenitāti un pašiem veidot dzÄ«vi atbilstoši savām vajadzÄ«bām. Tas nenotika. Tauta ar entuziasmu atbrÄ«vojās no valstiskās suverenitātes. Tautai nepatÄ«k valstiskā pašatbildÄ«ba. Tauta joprojām vÄ“las, lai pār to valda un par valdÄ«šanu atbild citu tautu savienÄ«ba. Tas ir subjektÄ«vs iemesls, un tas daļēji sajaucas ar objektÄ«vo iemeslu izpildÄ«t ES pavÄ“les, kuru saturu latvieši nevar ietekmÄ“t. TāpÄ“c sanāk, ka Latvijas izglÄ«tÄ«ba ir pakļauta ne tikai subjektÄ«vam spÄ“kam, bet arÄ« objektÄ«vam spÄ“kam.

Uz pÄ“cpadomju Latvijas masu izglÄ«tÄ«bu atsaucas neoliberālisma un postmodernisma saindÄ“tās ES prasÄ«bas. Atsaucas  arÄ« vietÄ“jās izcelsmes šausmÄ«gās stulbÄ«bas.

Priekšplānā ir trÄ«s šausmÄ«gas stulbÄ«bas: 1) izturÄ“šanās pret izglÄ«tÄ«bu kā pakalpojumu sfÄ“ru; 2) izturÄ“šanās pret izglÄ«tÄ«bu kā tirgus sastāvdaļu un tāpÄ“c pieļaujot izglÄ«tÄ«bu kā biznesu; 3) neprasme pret zinātni izturÄ“ties kā pret izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mas lokomotÄ«vi. Par šim stulbÄ«bām un to sekām ir plaša literatÅ«ra. Tām ir veltÄ«tas daudzas „Pietiek” publicÄ“tās esejas. Tās ir apkopotas vairākās grāmatās. Atgādināšu vienÄ«gi ļoti smieklÄ«go LU sevis piedāvāšanu kā izglÄ«tÄ«bas pakalpojumu kombinātu.*

Stulbības pastrādā masu izglītības sagatavotie speciālisti. Citiem vārdiem sakot, masu inteliģence. Par to parasti klusē. Taču nākas saprast, ka masu inteliģences izcelsme (sociālā bāze) ir sabiedrības masas un viņu izglītība ir masu izglītība. Masu inteliģents ir masu cilvēks ar augstskolas diplomu. Daudziem no viņiem var būt doktora grāds, profesora amats, akadēmiķa tituls. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nav profāni un nespēj izdēt stulbības.

Masu kultÅ«ras starptautiskā specifiskā iezÄ«me ir tā, ka  masu inteliÄ£ents var bÅ«t mietpilsonis ar visām iespÄ“jamajām akadÄ“miskajām un profesionālās kvalifikācijas regālijām. Tā tas ir bijis vienmÄ“r un visur. Ne velti mietpilsonÄ«bas talantÄ«gā izsmÄ“jÄ“ja Antona ÄŒehova katrā daiļdarbā ir kāds zinātņu doktors un profesors, kurš tÄ“lo dedzÄ«gu tautas apgaismotāju, kaut gan viņam nav nekādas izpratnes par savu profesiju. Ar inteliÄ£entu mietpilsoņu tÄ“liem, protams, tiekamies ne tikai krievu daiļliteratÅ«rā.

Padomju laikā bija sastopami un arÄ« pašlaik pie mums ir sastopami  masu inteliÄ£enti ar tipisku mietpilsoņa domāšanu, izpratni, attieksmi. Tādus indivÄ«dus var ātri atšifrÄ“t. Tie ir cilvÄ“ki, kuri nedomā patstāvÄ«gi, lieto domas štampus, stereotipus, modÄ«gus vārdus u.tml. Viņu kredo ir visu darÄ«t tā, kā to dara pārÄ“jie. To dÄ“vÄ“ par masu uzvedÄ«bu, masu apziņu, masu psiholoÄ£iju. Latviešu masu inteliÄ£encÄ“ divu viedokļu nemÄ“dz bÅ«t. Tā tas bija padomju laikā, un tā tas turpinās tagad viedokļu plurālisma saulÄ“. Visi atkārto to, ko ir pateicis pirmais kolÄ“Ä£is. PiemÄ“ram, ja kaut ko ir pateicis Ijābs, tad to pašu atkārto Skudra, Rozenvalds, Daukšts. Ja kaut ko ir pateicis Rozenvalds, tad to pašu atkārto Ijābs, Skudra, Daukšts.

Rietumu civilizācijā ap inteliÄ£ences jÄ“dzienu vienmÄ“r ir valdÄ«jusi liela neskaidrÄ«ba un vÄ“sa piesardzÄ«ba. Eiropā inteliÄ£ences jÄ“dzienu sāka plaši lietot tikai XIX gs. beigās reizÄ“ ar masu kultÅ«ras rašanos. Joprojām nav Ä«sti saprotams, vai inteliÄ£ence ir garÄ«gā darba veicÄ“ji jeb inteliÄ£ence ir cilvÄ“ki ar labām prāta spÄ“jām. Tāpat nav Ä«sti saprotams, vai inteliÄ£ence ir sociālā grupa jeb inteliÄ£ence ir cilvÄ“ki ar zināmām psiholoÄ£iski funkcionālām Ä«pašÄ«bām. Masu inteliÄ£encÄ“ ieskaita skolotājus, ārstus, inženierus, žurnālistus, agronomus un citu profesiju pārstāvjus ar augstāko izglÄ«tÄ«bu. AtsevišÄ·Ä grupā nošÄ·iro pusinteliÄ£enci - strādājošos bez augstākās izglÄ«tÄ«bas (medmāsas, laborantus, asistentus u.c.). Plaši izplatÄ«ts ir ironisks ieskats par inteliÄ£enci kā Krievijas morāli Ä“tisko parādÄ«bu. Krievijas inteliÄ£entiem piemÄ«tot karsta mānija apgaismot tautu, kaut gan tauta to nav lÅ«gusi darÄ«t un tā nevÄ“las palÄ«dzÄ«bu. Katrā ziņā ir vienÄ«gi skaidrs, ka masu inteliÄ£ence ir cieši vienota ar masu kultÅ«ru un tās elementu masu izglÄ«tÄ«bu. Tāpat ir labi zināms, ka masu inteliÄ£ence ir iegansts izglÄ«tÄ«bas interpretācijas konfliktiem.

Konflikti ir tāpÄ“c, ka Rietumu civilizācijā ir ne tikai masu izglÄ«tÄ«ba, bet arÄ« elitārā izglÄ«tÄ«ba.Tā gatavo eliti. Padomju SavienÄ«bā arÄ« bija visÄ«stākā elitārā izglÄ«tÄ«ba. Lai neaizvainotu masu izglÄ«tÄ«bas darbiniekus un masu izglÄ«tÄ«bas jaunatni, publiskajā telpā nelietoja vārdus „elitārā izglÄ«tÄ«ba” un „elite”. ĪstenÄ«bā visÄ«stākā elitārā izglÄ«tÄ«ba sākās no pirmās klases un noslÄ“dzās ar slÄ“gtām augstākās izglÄ«tÄ«bas iestādÄ“m.

Padomju SavienÄ«bā elitārā izglÄ«tÄ«ba bija koncentrÄ“ta Maskavā. Padomju Latvijā elitārās izglÄ«tÄ«bas pazÄ«mes bija skolās ar pastiprinātu kādas svešvalodas apguvi. Padomju Latvijā nebija slÄ“gta tipa elitārās augstākās izglÄ«tÄ«bas iestādes. Par tām nav sastapta informācija. Latvieši ir galvenokārt tikai dzirdÄ“juši par elitāro izglÄ«tÄ«bu Anglijā, Francijā, ASV un citās valstÄ«s. TāpÄ“c latviešu masu inteliÄ£encei nevar bÅ«t vÄ“lamās izpratnes par elitārās izglÄ«tÄ«bas jÄ“gu un nepieciešamÄ«bu tautas, tās kultÅ«ras un valsts virzÄ«bā. PiemÄ“ram, valsts nevar pastāvÄ“t bez elites. Valsts, kuras priekšgalā nav elite, nav valsts, bet ir valsts surogāts, simulakrs, imitācija. XX gs. tādas valstis sāka apsaukāt par „Failed state”.

LÄ«dz mūža beigām nav aizmirstama saruna ar RISEBA rektoru Borisu Kurovu par piedāvāto maÄ£istra studiju programmu. Piedāvājums netika izskatÄ«ts, balstoties uz pilnÄ«gi negaidÄ«tu (mežonÄ«gu) argumentu. Kurova kungs tÅ«lÄ«t paskaidroja, ka RISEBA visas programmas esot elitāras, jo tās maksājot visdārgāk Latvijā. Saprotams, pÄ“c tāda obskurantiska paskaidrojuma gribÄ“jās pÄ“c iespÄ“jas ātrāk atvadÄ«ties no rektora – bijušÄ LVU arodbiedrÄ«bas ierÄ“dņa, kaut gan bija interesanti lÅ«koties uz galvaskausu, kurā elitārisma kritÄ“rijs ir cena.

Nepieciešams atcerÄ“ties jau izmantoto metaforu. Ja zinātne ir izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mas lokomotÄ«ve, tad tautas, kultÅ«ras, valsts attÄ«stÄ«bas lokomotÄ«ve ir elitārā izglÄ«tÄ«ba. Masu izglÄ«tÄ«bā sameistarotā masu inteliÄ£ence nav lokomotÄ«ve. Tā ir lokomotÄ«ves kurinātāja. Tās misija ir ar liekšÄ·eri lokomotÄ«ves kurtuvÄ“ piebÄ“rt ogles. Tautā, kultÅ«rā, valstÄ« lokomotÄ«ves funkcijas ir intelektuāļiem. Viņus cenšas izaudzināt un  izskolot elitārā izglÄ«tÄ«ba.

CilvÄ“ku dzÄ«vÄ“ ir mainÄ«jusies izglÄ«tÄ«bas filosofija, izglÄ«tÄ«bas definÄ«cija, izglÄ«tÄ«bas politika, izglÄ«tÄ«bas programmas, saturs, mācÄ«bu formas. Taču nekad nav mainÄ«jies un arÄ« turpmāk nekad nemainÄ«sies cilvÄ“ku jaunrades process, tā radošÄ laboratorija un radošÄ mehānika, radošÄ psiholoÄ£ija un inovāciju Ä£enÄ“zes fundamentālie priekšnoteikumi, dažādu atklājumu un zinātniski tehnisko izgudrojumu garÄ«gie faktori. Idejas, teorijas, koncepcijas, romāni, dzejoļi, gleznas, skulptÅ«ras, sociālās mācÄ«bas, valsts pārvaldes metodoloÄ£ija, atklājumi, izgudrojumi vienmÄ“r piedzimst vienā un tajā pašÄ intelektuālajā un psiholoÄ£iskajā režīmā. Šo režīmu nodrošina elitārā izglÄ«tÄ«ba. Tā vienmÄ“r savā visdziļākajā satvarā paliek nemainÄ«ga un kategoriski atsakās no jebkādas modernizācijas un reformÄ“šanas, nedod Dievs, „kompetenču izglÄ«tÄ«bas” garā. ModernizÄ“šana un reformÄ“šana ir masu izglÄ«tÄ«bas prerogatÄ«va. Elitārā izglÄ«tÄ«ba lieliski zina, kas ir jādara, lai izaudzinātu un izskolotu intelektuāļus ar augsti attÄ«stÄ«tu prātu, analÄ«tisko un stratÄ“Ä£isko domāšanu, visai sabiedrÄ«bai nosakot normas un vÄ“rtÄ«bas, bez kā nav iespÄ“jama tautas, kultÅ«ras un valsts labdabÄ«ga pastāvÄ“šana.

IzglÄ«tÄ«bas interpretācijā untumi sākas tad, kad netiek radikāli nošÄ·irta masu izglÄ«tÄ«ba un elitārā izglÄ«tÄ«ba. Principā tās ir divas dažādas pasaules. Aplami ir no masu izglÄ«tÄ«bas (piem., LR augstskolām) sagaidÄ«t un pieprasÄ«t elitārās izglÄ«tÄ«bas rezultātu. VÄ“l aplamāk ir veidot valsti bez elitārās izglÄ«tÄ«bas. Tāpat aplami ir izsmiet izmaiņas masu izglÄ«tÄ«bā. Digitalizācija agrāk vai vÄ“lāk ieviesÄ«sies masu izglÄ«tÄ«bā. Tā ir objektÄ«va nepieciešamÄ«ba, jo digitalizācija nostiprinās masu ražošanā, masu sociālajos risinājumos, masu sadzÄ«vÄ“.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/profanacijas_legalizesana_un_proklamesana

Novērtē šo rakstu:

0
0