Iesaki rakstu:

Visi mÄ“s esam dzirdÄ“juši, cik ārkārtÄ«gi nozÄ«mÄ«gu lomu demokrātiskā sabiedrÄ«bā ieņem mediji. Nereti mediji tiek dÄ“vÄ“ti par ceturto varu, proti, par kaut ko demokrātiskas sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bai un pastāvÄ“šanai tikpat nozÄ«mÄ«gu kā tiesu sistÄ“ma, parlaments vai visa izpildvara. Mediji ikdienā ietekmÄ“ sabiedrisko domu, pilda sabiedrÄ«bas sargsuņa lomu, pieskatot citos varas atzaros notiekošo, bieži nosaka publisko dienaskārtÄ«bu un publisko debašu tÄ“mas, lÄ«meni un stilistiku.

Pat neskatoties uz aizvien lielāku sabiedrÄ«bas šÅ«niņu noslÄ“gšanos savos pašatlasÄ«tas un pašradÄ«tas informācijas un sociālo mediju burbuļos, tradicionālie mediji turpina bÅ«t tā lÄ«me, kas satur kopā sabiedrÄ«bas atsevišÄ·Äs grupas, veidojot nosacÄ«ti vienotu informatÄ«vo telpu, sabiedrisko dienaskārtÄ«bu un sabiedrisko domu.

Daudzi te pamatoti iebildÄ«s, ka kopš sociālo tÄ«klu sprādziena nekas vairs nav tā kā agrāk un tradicionālo mediju loma visos šajos procesos vairs tālu nav tāda kā agrāk. Jā, taisnÄ«ba, protams, ka tā ir, tomÄ“r tas nenozÄ«mÄ“, ka tradicionālo mediju loma visos iepriekšminÄ“tajos procesos bÅ«tu pavisam izzudusi vai ka tā tuvotos nullei. 

Lai vai kā, sabiedriskajiem medijiem un tajos strādājošajiem bÅ«tu pašiem sevis dēļ jāizšÄ·iras – vai viņi ir bÅ«tiska Latvijas demokrātijas infrastruktÅ«ras sastāvdaļa, spÄ“lÄ“ bÅ«tisku lomu vai ne. Jo, ja spÄ“lÄ“, tad tam vajadzÄ“tu nozÄ«mÄ“t arÄ« bÅ«tisku atbildÄ«bu par valstÄ« notiekošo gluži tāpat kā pārÄ“jām trim varām.

ŠobrÄ«d, kad bez neviena argumenta sabiedrisko mediju žurnālisti vienkārši vÄ“las sev lielākas algas (vienlaikus slÄ“pjot informāciju par to, kādas tās ir) vai arÄ« viņiem kā darbiniekiem vienkārši nepatÄ«k priekšniecÄ«ba, tad viņi uzsver savu bÅ«tisko lomu sabiedrÄ«bā. Taču nekad trÄ«sdesmit gadu laikā sabiedriskie mediji nav demonstrÄ“juši ne mazāko refleksijas spÄ“ju vai vÄ“lmi debatÄ“t par sava darba kvalitāti.

IepriekšÄ“jā Latvijas Radio valde pat pamanÄ«jās noslepenot Deloitte Latvija neatkarÄ«go auditu par Latvijas Radio darbÄ«bas trÅ«kumiem, savukārt radio darbinieki radio virzienā vÄ“rsto piesardzÄ«go kritiku nosauca par Latvijas Radio reputācijas graušanu hibrÄ«dkara apstākļos. Audits nav publiski pieejams vÄ“l aizvien.

Ja mediji ir ceturtā vara, tiem bÅ«tu jābÅ«t arÄ« vismaz ceturtajai daļai atbildÄ«bas. Vai varbÅ«t es kļūdos un medijiem, neskatoties uz bÅ«tisko lomu sabiedrÄ«bā, tomÄ“r nav nekādas bÅ«tiskas atbildÄ«bas par tajā notiekošo?

Anda Rožukalne, RSU komunikāciju fakultātes dekāne, ar kuru jaunā Latvijas Radio valde pagājušÄ gada nogalÄ“ nepagarināja lÄ«gumu, liedzot iespÄ“ju turpmāk piebaroties ar Latvijas Radio naudu, tagad, protams, ir iesaistÄ«ta Latvijas Radio darbinieku kampaņā pret šo valdi kā neatkarÄ«ga eksperte.

Viņa ir tā, kura savulaik ir pat argumentÄ“jusi, kāpÄ“c medijiem nav un nevar bÅ«t nekādas atbildÄ«bas par sabiedrÄ«bā notiekošo. Rožukalnesprāt, mediji ir kā spogulis, un nevajagot jaukt “ierosinātājus ar efektiem”. Es par šo “argumentu” jau esmu rakstÄ«jis, bet Ä«sumā atkārtošos.

Rožukalne, cik var saprast, apgalvo, ka pastāv objektÄ«va Ä«stenÄ«ba, kuru žurnālisti objektÄ«vi fiksÄ“, ziņu veidā izplata tālāk un pÄ“c definÄ«cijas nekad nekādu atbildÄ«bu nenes tāpat kā spoguļi pie sienas. 

ObjektÄ«va Ä«stenÄ«ba ir „ierosinātājs” un tās atspulgs mediju skaidrajā spogulÄ« – „efekts”. 

Pat, ja Latvijas sabiedrisko mediju žurnālisti bÅ«tu tādi, kas cenšas maksimāli objektÄ«vi atainot objektÄ«vo realitāti (bet viņi tādi nav), arÄ« tad šÄds skatÄ«jums saduras ar teorÄ“tiskām problÄ“mām, kas ir labi aprakstÄ«tas un daudz pÄ“tÄ«tas.

Proti, patiesÄ«ba nav pasaules Ä«pašÄ«ba, tā nav pasaules daļa, patiesÄ«ba ir tās paudÄ“ja daļa, viņa spriedumu Ä«pašÄ«ba. 

ŠÄds mans apgalvojums balstās tajās patiesÄ«bas teorijās, kuras sauc par „substanciālajām”, proti, tādām kā korespondences, koherences un pragmatisma patiesÄ«bas teorijas.

Nosaukto teoriju autoru un attÄ«stÄ«tāju vidÅ« bÅ«tu tādi vārdi kā Platons un Aristotelis, Spinoza un HÄ“gelis, HjÅ«ms un Kants, Rassels un Dauers, MÅ«rs un Tarskis, FÄ«lds un Rassels, ÄŒarlzs Sanders, PÄ«rss un Viljams Džeims, bet jāsaka, ka RSU komunikāciju fakultātes katedras vadÄ«tāja Anda Rožkalne, gods viņai un slava, pati ir dusmÄ«gs kāmis un neies jau kaut kādu tur pārsvarā mirušu autoritāšu pavadā. 

Ja turpina analoÄ£iju ar spoguļiem, tad medijs ir nevis spogulis, bet tas, kurš man piedāvā iztikt bez spoguļa un uzņemas man pastāstÄ«t, cik labi es šodien izskatos. Medijs atstāsta man pasauli, piedāvā paskatÄ«ties uz pasauli ar „viņa acÄ«m”.

Mediju pasaule sastāv tikai no radÄ«tām ziņām. Nekas nav ziņa, kamÄ“r medijs to nav padarÄ«jis par ziņu. (Un šÄ« ir lielā izmaiņa sociālo tÄ«klu laikmetā, proti, medijiem ir atņemts monopols uz ziņu tāpat kā viedokļu radÄ«šanu, taču monopola likvidÄ“šana nenozÄ«mÄ“, ka tas vairs nenotiek vispār.)

Žurnālists, redaktors, medijs ir tas, kuram ir izvÄ“le. Katru dienu daudz dažādu izvēļu, ko un kā atspoguļot. Un mediji izdara šÄ«s izvÄ“les, pieskaroties tikai patvaļīgi izvÄ“lÄ“tiem Ä«stenÄ«bas fragmentiem. 

Šos fragmentus tie hierarhizÄ“ atbilstoši savai vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mai, mārketinga loÄ£ikai, politiskajiem mÄ“rÄ·iem un izpratnei. Neskaitot ārkārtas gadÄ«jumus, medijs, nevis pasaule izšÄ·ir, kas bÅ«s sabiedrÄ«bas dienaskārtÄ«bā, bet kas tiks aizmirsts.

Medijs, nevis pasaule izšÄ·ir to, kādiem vārdiem pasaule tiks aprakstÄ«ta. Viss, ko mÄ“s par pasauli zinām, ir mÅ«su „roku darbs” . Pasaule „priekš mums” pastāv stāstos, teikumos, nozÄ«mes vienÄ«bās.

Žurnālista domāšanas kvalitāte un Ä«patnÄ«bas lÄ«dz ar to ir tās, kas nosaka to, kādu mÄ“s redzam pasauli mediju spogulÄ« jeb „viņu acÄ«m”. 

Žurnālistu, redaktoru vÄ“rtÄ«bu kritÄ“riji, stereotipi, intelektuālā pieredze izveido pasauli, kas eksistÄ“ mediju telpā un kuru uzskatÄ«t par vienÄ«go un Ä«steno pasauli vai vienÄ«go iespÄ“jamo Ä«stās pasaules atainojumu var tikai… Anda Rožukalne.

Ziņu atlases kritÄ“riji, vārdu izvÄ“le, emocijas, epiteti, kas tām tiek pievienoti, ekspertu atlase, ierāmÄ“jums, ziņu hierarhizācija, dienaskārtÄ«bas veidošana – tie ir tikai daži no vistriviālākajiem fenomeniem, kas veido mediju spoguļa griezumu un to, ko mÄ“s saucam par informatÄ«vo telpu. Latvijā tās kvalitāte ir ļoti apšaubāma.

Virknes valsts attÄ«stÄ«bai kritiski svarÄ«gu jautājumu sarežģītÄ«ba tālu pārsniedz Latvijas žurnālistu spÄ“ju tos atspoguļot. Un viņi arÄ« to nevÄ“las. Nodokļu politika, tautsaimniecÄ«bas politika, veselÄ«bas aprÅ«pe, tiesu sistÄ“ma, nacionālās drošÄ«bas jautājumi un virkne citu – patiesÄ«bā jebkurš attÄ«stÄ«bai tiešÄm svarÄ«gs jautājums ir pārāk sarežģīts absolÅ«ti lielākajai daļai Latvijas žurnālistu.

Lieli jautājumu bloki ir polāri tabuizÄ“ti – par tiem tiks atspoguļots tikai viens viedoklis, un, ja nejauši iespruks kāds cits, tas noteikti tiks pavadÄ«ts ar koriģējošu komentāru – Saskaņa, NEPLP, Lembergs, SAB, VDD, Valsts kontrole, Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga, utt.

Latvijas mediju spogulÄ« pasaule ir primitÄ«vi melnbalta un sekla. AtšÄ·irÄ«gs viedoklis pat sabiedriskajos medijos nereti tiek atklāti apņirgts, padarÄ«ts par joku un vÄ«psnu objektu veidā, kas nedarÄ«tu godu pat padsmitniekiem skolā.

Viena no lietām, par kurām es esmu pilnÄ«gi pārliecināts, ir tā, ka domāšanas kvalitāte nosaka dzÄ«ves kvalitāti jeb, ja pavisam precÄ«zi, tad domāšanas Ä«patnÄ«bas nosaka dzÄ«ves Ä«patnÄ«bas.

Vadoties no šÄ«s savas pārliecÄ«bas, es uzskatu, ka to, kādā valstÄ« mÄ“s dzÄ«vojam, nosaka publisko diskusiju kvalitāte jeb Ä«patnÄ«bas. Te es vÄ“los pievÄ“rst uzmanÄ«bu niansei – nevis mÅ«su katra atsevišÄ·Ä cilvÄ“ka domāšanas kvalitāte, nevis tas, kādas intelektuālas kaujas mÄ“s izcÄ«nām ar draugiem savās virtuvÄ“s, veido vidi, kurā mÄ“s dzÄ«vojam, bet gan veids, kā mÄ“s publiski apspriežam to, kas mums ir svarÄ«gs.

Publisko debašu kvalitāte, Ä«patnÄ«bas, noteikumi, manuprāt, ir tas elements sabiedrÄ«bas dzÄ«vÄ“, kurā sakņojas visas atšÄ·irÄ«bas, kas liek valstÄ«m attÄ«stÄ«ties dažādi, pat ja visi pārÄ“jie nosacÄ«jumi tām ir vienādi. Šis arguments darbojas arÄ« otrādi – publisko debašu Ä«patnÄ«bu, argumentu un formu ceļošana no vienas sabiedrÄ«bas uz citu izskaidro, kāpÄ“c atsevišÄ·as attÄ«stÄ«bas reizÄ“m ir vienādas pat dažādās valstÄ«s.

Jebkurā izmÄ“rāmā parametrā Latvija kopš iestāšanās ES un NATO ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek no saviem ceteris paribus kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas.

Latvijas sabiedrÄ«ba katru nākamo parlamentu ievÄ“l aizvien intelektuāli vājāku un nekompetentāku, populisms ir kļuvis par dominÄ“jošo politisko stratÄ“Ä£iju, savukārt jebkurš nepatÄ«kams, neiederÄ«gs viedoklis (kā, piemÄ“ram, šis) tiek vienkārši apliets ar visprastākajiem ad hominem argumentiem, pasludināts par nopirktu vai Kremļa pasÅ«tÄ«tu.

ŠÄdos apstākļos grÅ«ti pat kādam pārmest drosmes trÅ«kumu un konjunktÅ«rismu, paturot savu atšÄ·irÄ«go viedokli pie sevis, jo skaidrs, kam gan vajadzÄ«gas ar tā paušanu saistÄ«tās negācijas.

Latvijā žurnālisti pūļa gudrÄ«bas vietā iedrošina pūļa varas spÄ“ku, un rezultāti diemžēl mums ir visapkārt.

Pārpublicēts no puaro.lv