Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas mežos ir ienākusi jauna apsaimniekošanas politika. BÅ«tiski mainÄ«jusies mežu pārvaldes kārtÄ«ba. NevarÄ«gs kļuvis Valsts meža dienests. Nav vairs mežsargu. Vairs nenotiek pareizas mežu apsaimniekošanas pamatu pamats: atkārtotās mežu ierÄ«cÄ«bas. Kur un ko cirst, vairs nenosaka mežsaimnieki, bet mežrÅ«pnieki. Tas novedis pie tā, ka mÅ«su meži tiek tik intensÄ«vi cirsti kā nekad. Tie bÅ«tiski mainās. Vienlaikus sabiedrÄ«bai tiek skaidrots, ka ar mežiem viss kārtÄ«bā, ka tie tiek ilgtspÄ“jÄ«gi apsaimniekoti un nav pamats uztraukumam. To apgalvo paši šÄ«s jaunās meža politikas autori. To nesaka cilvÄ“ki, kuru dzÄ«ve ir tieši saistÄ«ta ar mežiem un kuri kļuvuši par šÄ«s jaunās meža politikas Ä·Ä«lniekiem.

Esmu viens no tiem, kas pazÄ«st mežus, jo esmu tos kopis un saudzÄ“jis pirms šÄ«s jaunās politikas ienākšanas un brÄ«vÄ«bu atguvušai Latvijai nodevis vienus no dižākajiem un rÅ«pÄ«gāk apsaimniekotajiem mežiem Eiropā. Meži ir visas mÅ«su sabiedrÄ«bas Ä«pašums, un mums ir tiesÄ«bas par tiem uztraukties un zināt, cik pie tā vainÄ«gi ir citi un cik mÄ“s paši.

Meža ministrijas sākums un gals

Kā šÄ« jaunā kārtÄ«ba ienāca mÅ«su mežos? Tā radās valsts visaugstākajās politiskajās aprindās, kurām par mežiem bija maza izpratne un kuras vairāk domāja par to, kā izdzÄ«vot savas valdÄ«šanas laikā.

Viss sākās deviņdesmitos gados ar Meža ministrijas likvidāciju. ŠÄ« ministrija, kas, pÄ“c mežkopju iniciatÄ«vas, tika radÄ«ta 1957. gadā, deva lielāku iespÄ“ju aizstāvÄ“t mežus un radÄ«ja lielākas iespÄ“jas piesaistÄ«t vairāk lÄ«dzekļu meža uzturÄ“šanai, it sevišÄ·i meliorācijai. Tika panākts, ka lielās meža platÄ«bās (40 km rādiusā ap RÄ«gu un mazāk ap citām pilsÄ“tām, 150 m platā joslā gar nozÄ«mÄ«giem ceļiem, upju, ezeru un jÅ«ras krastiem, kā arÄ« Ä«paši aizsargājamās dabas teritorijās) tika aizliegtas kailcirtes. Tā bija viena no to laiku vislatviskākajām ministrijām. PÄ“c Meža ministrijas likvidācijas tā kļuva par ZemkopÄ«bas ministrijas piedÄ“kli – tās naudas pelnÄ«tāju bez iespÄ“jām sevi pienācÄ«gi aizstāvÄ“t gan valdÄ«bā, gan Saeimā.

Ierēdņi mežos

Otrais ļaunums mežiem tika nodarÄ«ts, to pārvaldes darbiniekus, sākot ar mežsargiem, pielÄ«dzinot ierÄ“dņiem. Tas pavÄ“ra iespÄ“jas visas brÄ«vās vietas konkursa kārtÄ«bā aizpildÄ«t ar jebkuras citas profesijas cilvÄ“kiem, kuriem nekādas izpratnes par tiem nebija. Tas degradÄ“ja mežinieka profesiju un iznÄ«cināja gadsimtos izveidojušÄs daudzas mežkopju Ä£imeņu dinastijas.

Pats augstākais meža pārvaldes amatpersonas amats kļuva par politiskās tirgošanās objektu. Tā, piemÄ“ram, vienu laiku augstāko meža pārvaldi – Valsts meža dienestu (VMD) – vadÄ«ja agronoms Jānis Kinna, kurš ar meža lietām iepazinās pÄ“c iesÄ“šanās savā amata krÄ“slā. Par godu šim cilvÄ“kam gan jāteic, ka viņš, pat nebÅ«dams mežkopis, apjÄ“dza, ka ar mežu apsaimniekošanu kaut kas iet aplami, atklāti izteica savas bažas un lÄ«dz ar to arÄ« zaudÄ“ja savu augsto amatu.

TomÄ“r vislielāko ļaunumu mežiem nodarÄ«ja viens no pirmajiem mÅ«su brÄ«vÄ«bu atguvušÄs valsts vadÄ«tājiem Ivars Godmanis. Viņš, bÅ«dams fiziÄ·is, nepazina mežus. VienÄ«gais, ko viņš ātri apguva, bija – jo vairāk tos cÄ“rt, jo vairāk naudas nāk valsts kasÄ“.

Pirmos četrus piecus gadus, kamÄ“r pietika ciršanas vecumu sasniegušo 100 gadu vecu priežu un 80 gadu vecu egļu audžu, viss bija kārtÄ«bā. Kad to sāka pietrÅ«kt, radās problÄ“mas. Lai saglabātu ienākumus no mežiem, bija ar kailcirtÄ“m jāķeras klāt jaunākām mežaudzÄ“m, kuru ciršana lÄ«dz tam bija krimināli sodāma. Tā Meža likumā parādÄ«jās grozÄ«jumi, kas atļāva kailcirtÄ“s nocirst arÄ« jaunākus mežus, ja vien to vidÄ“jais koku stumbru caurmÄ“rs pārsniedza 34 cm.

LikvidÄ“t vai nodrošināt neatkarÄ«gu uzraudzÄ«bu

Meža izmantotāju lobijs labi apzinājās – kamÄ“r vien pastāv rÄ«cÄ«bspÄ“jÄ«gs VMD un notiek atkārtotās mežierÄ«cÄ«bas, viņu darbÄ«ba tiks rÅ«pÄ«gi uzmanÄ«ta, un ik pÄ“c desmit gadiem katrā mežā ieradÄ«sies neatkarÄ«gi meža speciālisti un izgaismos meža patieso stāvokli. No tiem bija jātiek vaļā.

VMD neitralizācija sākās 2000. gadā, kad it kā tirgus ekonomikas dēļ tika ierosināts meža izmantošanu atdalÄ«t no mežsaimniecÄ«bas. DrÄ«z vien atklājās šÄ pasākuma patiesais mÄ“rÄ·is – mežrÅ«pnieku vÄ“lme pārņemt savā pakļautÄ«bā visus ar meža apsaimniekošanu saistÄ«tos jautājumus. Tam nolÅ«kam ar mums zināmā kampÄ“ja oligarha svÄ“tÄ«bu un viņam pietuvināto cilvÄ“ku aktivitātÄ“m 2000. gadā tika nodibināta VAS “Latvijas valsts meži” ar ekskluzÄ«vām tiesÄ«bām valsts mežu apsaimniekošanā. ReizÄ“ ar to VMD tika aizliegts piedalÄ«ties mežu izvÄ“rtÄ“šanā, cirsmu sagatavošanā, koku izzÄ«mÄ“šanā kopšanas cirtÄ“s un citos nozÄ«mÄ«gos mežsaimnieciskos pasākumos. Tika pārtraukta arÄ« atkārtotā mežierÄ«cÄ«ba.

Nākamajos desmit gados turpinājās VMD neitralizÄ“šana. PÄ“c četriem tā reorganizācijas piegājieniem tas 2011. gadā kļuva tāds, kāds ir pašreiz, neskaitāmas reizes mazskailÄ«gāks un bez reālām iespÄ“jām piedalÄ«ties meža apsaimniekošanā. No kādreizÄ“jām Latvijas pirmās brÄ«vvalsts laika 79 virsmežniecÄ«bām, 378 mežniecÄ«bām un 3200 mežsargu apgaitām ar aptuveni 4,5 tÅ«kstošiem meža darbinieku bija palikušas vien 10 virsmežniecÄ«bas un 30 mežniecÄ«bas ar nesalÄ«dzināmi mazāku darbinieku skaitu. Mežsargu dienests likvidÄ“ts.

PilnÄ«ga meža apsaimniekošanas nodošana mežrÅ«pniekiem bija ja ne politisks noziegums, tad milzÄ«ga tuvredzÄ«ba gan. Ja to darÄ«ja, tad mazākais, ko vajadzÄ“ja, bija jāsaglabā vismaz viena neatkarÄ«ga, valstiska institÅ«cija, kas spÄ“tu neatkarÄ«gi uzraudzÄ«t mežrÅ«pnieku darbÄ«bā. Kaut vai to pašu reducÄ“to VMD padarot neatkarÄ«gu vai pakļaujot, piemÄ“ram, Vides aizsardzÄ«bas un reÄ£ionālās attÄ«stÄ«bas ministrijai. PašreizÄ“jā stāvoklÄ« VMD iejaukties galvenā naudas pelnÄ«tāja izdarÄ«bās, lai arÄ« cik tās bÅ«tu nepieņemamas, ir vairāk nekā bÄ«stami. Nav dzirdÄ“ts, ka tagadÄ“jais meža dienests bÅ«tu sastādÄ«jis kādus vÄ“rā ņemamus meža pārkāpuma aktus valsts mežu apsaimniekotājiem.

Kas pieaug un kas izzūd

Mums tiek stāstÄ«ts, ka mežos vÄ“l arvien tiek mazāk nocirsts, nekā tas pieaug. MÅ«su vienÄ«gā mežzinātnes institÅ«ta “Silava” vadÄ«tājs apgalvo, ka gadā gan tiek nocirsts 14 – 15 miljoni kubikmetru mežu, bet vienlaikus meža gada pieaugums esot 22 – 23 miljoni kubikmetru. Kur ir pāraugušas mežaudzes? Kādēļ visus iepriekšÄ“jos laikus, kad gadā nocirta ap 6 – 7 miljoniem kubikmetru, nebija pārauguša mežu, bet tagad ir?

Kā var noteikt patieso meža pieaugumu, ja vairs nenotiek mežierÄ«cÄ«ba? Katrs mācÄ«ts mežkopis zina, ka, lai noteiktu audzes stāvokli ar parauglaukumiem, tiem jāaizņem vismaz 3% no tās platÄ«bas. Kur ir šie parauglaukumi?

Ja kokus izcÄ“rt pusmūžā, neļaujot tiem sasniegt pilngatavÄ«bu, izzudÄ«s pieaugušo mežu biotopi, kas ir galvenās ogu un sēņu ieguves vietas un kas ar savu bagātÄ«go sÄ«kkrÅ«mu un pameža zemsegu ir galvenā meža dzÄ«vnieku ziemas barotava. Nocirst mežu pusmūžā nozÄ«mÄ“ to padarÄ«t vairāk lÄ«dzÄ«gu plantācijām. Esmu klejojis pa Viduszviedrijas mežiem, kuros Ä«stenota dievinātā skandināvu meža politika. Tie vairāk atgādināja SibÄ«rijas mežos redzÄ“to, kur milzÄ«gas, nesimetriskas cirsmas robežojas ar grÅ«tāk pieejamiem, nenocirstiem mežiem.

Kā augs meži, ja platÄ«bas atjauno ar divreiz mazāku kociņu skaitu (priedei kādreizÄ“jo 7000 vietā ar 3000 un eglei 4000 vietā ar 2000)? Vai šÄdas biezÄ«bas jaunaudzÄ“s, kurās kociņiem nav jācenšas tiekties uz augšu pretim gaismai, bet var brÄ«vi izplesties uz sāniem, spÄ“s izveidoties slaidu bezzarainu koku stumbru audzes? MÅ«su meži nākotnÄ“ vairāk lÄ«dzināsies ābeļdārzam nekā ražīgam mežam. Vācu mežkopji secinājuši, ka, lai izveidotos kvalitatÄ«vs priežu mežs, ir jāstāda no 6000 lÄ«dz 7000 kociņu uz hektāru…

Simtgadīgu priežu audžu vairs nav

Es bieži iegriežos savās jaunÄ«bas vietās – netālu no Baldones esošos, bijušÄs Dzelzāmura mežniecÄ«bas mežos. Man acu priekšÄ stāv šo mežu kādreizÄ“jais diženums – skaistās, dižās Baldones priežu audzes, kurām grÅ«ti bija saskatÄ«t galotnes, tās sirmās, resnās egles ar zaļam Ä·Ä“rpju bārdām to zaros, to labās ogu un sēņu vietas. Acu priekšÄ stāv šÄ« it kā neskartās dabas sakoptÄ«ba, to taisnās un tÄ«rās meža stigas ar kvartālu uzrakstiem krustojumos, sakoptie, kādreiz ar rokām raktie meža grāvi un robežzÄ«mes, cauri meža biezokņiem ejošie noslÄ“pumainie meža celiņi, rÅ«pÄ«gi iestigotās meža cirsmas un biezās, veselÄ«gās meža kultÅ«ras.

PÄ“dÄ“jos gados tajos kļūst skumji. Viss mainÄ«jies. Visapkārt daudzi nesimetriski izcirtumi bez noteiktām robežām un apšaubāmas biezÄ«bas jaunie apmežojumi. Kādreiz koptās meža stigas aizaugušas un grÅ«ti samanāmas. Stigu krustpunktos izzuduši kvartālu nosaukumi. Pamazām nekopti beidz funkcionÄ“t meža grāvji. Ar krÅ«miem un stiebrzālÄ“m aizaugušas kādreizÄ“jās galvenās mežu dzÄ«vnieku barošanās un piesaistes vietas – meža pļaviņas.

Cauri lielajam mežu masÄ«vam uzradies jauns kapitāls ceļš, kura atzari iestiepjas pat visnomaļākajos meža nostÅ«ros. DarÄ«ts viss, lai vieglāk un ātrāk tiktu klāt ikvienam meža nostÅ«rim. Manos kādreizÄ“jos sapņu mežos nav vairs nevienas dižās, simtgadÄ«gās Baldones priežu audzes. Nevienas. ArÄ« mÄ“s tās nesaudzÄ“jām un cirtām, bet tik, cik no jaunākām audzÄ“m ienāca to vietā. ReizÄ“ ar šo veco audžu izzušanu izzudis ir arÄ« šo mežu dvÄ“selÄ«gums, kas ne par kādu naudu vairs nav atgÅ«stams.

VienÄ«gais mierinājums ir, ka mÅ«su valsts meža platÄ«ba nesamazinās, pat pieaug. Un gods kam gods, pašreizÄ“jie meža apsaimniekotāji ar lielu atbildÄ«bu pieiet nocirsto platÄ«bu apmežošanai. Cik pareiza tā ir, tas jau ir cits jautājums. Atliek vien vÄ“lÄ“ties, lai tie ar tikpat lielu atbildÄ«bu pievÄ“rstos arÄ« meža infrastruktÅ«ras uzturÄ“šanai.

Vai tuvākā nākotnÄ“ mežu politikā varÄ“tu kas mainÄ«ties? DrÄ«zāk jau ne. KamÄ“r vien pastāvÄ“s iespÄ“ja no mežiem gÅ«t kaut cik vÄ“rā ņemamus ienākumus, neviens nav ieinteresÄ“ts ko mainÄ«t. VienÄ«gi tad varÄ“tu kas mainÄ«ties, kad mežos vairs nebÅ«s par sešdesmit gadiem vecākas un par trÄ«sdesmit centimetriem resnāku koku audzes, uz ko mudina mÅ«su jaunās meža politikas ideologi, un meža izmantotājiem gribot negribot bÅ«s jāsamierinās ar to, ko mežs spÄ“j reāli atražot.

Pārpublicēts no la.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0