Iesaki rakstu:

IndriÄ·a Latvieša jaunajā romānā „Nāve 2”, kas aizvadÄ«tajā nedēļā nonāca Latvijas grāmatnÄ«cu plauktos, viens no personāžiem ir kāds galvaspilsÄ“tas domnieks un „VisprogresÄ«vāko” partijas pārstāvis Mārtiņš Moskvičs, kura Ä·ibelÄ“m un attiecÄ«bu kārtošanai ar jauno politiÄ·i Zelmu Labkranci un Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes biroja priekšnieku JÄ“kabu Traumu romānā veltÄ«ta nozÄ«mÄ«ga vieta. Romānā publicÄ“tie „pilnÄ«gi izdomātie” sarunu ieraksti liek domāt, ka „IndriÄ·a Latvieša” rÄ«cÄ«bā ir nonākuši lÄ«dz šim no sabiedrÄ«bas rÅ«pÄ«gi slÄ“ptie RÄ«gas domnieka Mārtiņa Kossoviča sarunu ieraksti, viņam apspriežot kukuļa saņemšanu no uzņēmÄ“ja Igora Trubko. Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ vienu nodaļu no jaunā romāna, kas met ļoti melnu Ä“nu uz apstākļiem, kādos it kā notikusi kukuļa solÄ«šana, un arÄ« uz pašu Mārtiņu Kossoviču.

Ar nedaudz trÄ«cošu sirdi galvaspilsÄ“tas domnieks, “VisprogresÄ«vāko” partijas pusvadÄ«tājs Mārtiņš Moskvičs pāršÄ·Ä«ra krimināllietas sÄ“juma nākamo lappusi. Protams, protams, protams, visam vajadzÄ“ja bÅ«t kārtÄ«bā, kā citādi, Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes biroja priekšnieks JÄ“kabs Trauma bija solÄ«jies un dievojies, ka uztraukumiem nav nekāda pamata, un bija apstākļi, kuri ļāva šiem glumā karjerista solÄ«jumiem ticÄ“t, bet vienalga… Tik daudz bija uz spÄ“les, un pats galvenais – viņa personiskā āda. Tā, te nu tas bija…

“VIDEO, AUDIOIERAKSTU ATŠIFRÄ’JUMS

/17.08.2021./

Kingston USB diskdzinis, Data Traveler 200G3 Nr. 1313

_Rec1_10210817_274507_.avi

(Mārtiņš Moskvičs brauc pie stÅ«res, apstājas pie Ä“kas un zvana Igoram Rubko.)

Igors Rubko: – Esi lejā?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Vari attaisÄ«t vārtus, lÅ«dzu?

Igors Rubko: – Jā. TÅ«lÄ«t.

Mārtiņš Moskvičs: – Paldies.

(Mārtiņš Moskvičs iebrauc Ä“kas pagalmā, neizkāpjot no automašÄ«nas, pa atvÄ“rtu logu jautā Igoram Rubko.)

Mārtiņš Moskvičs: – ÄŒau! Vienalga, kur nolikties?

Igors Rubko: – Vienalga. Visi jau.

Mārtiņš Moskvičs: – Projām, jā?

(Mārtiņš Moskvičs noparkojas, izkāpj no automašÄ«nas, paņem mantas no automašÄ«nas aizmugurÄ“jā sÄ“dekļa)

Mārtiņš Moskvičs: – Nu čau! Mums traka diena RÄ«gā.

(Igors Rubko sniedz roku, lai sasveicinātos.)

Igors Rubko: – Daudz sastrÄ“gumu?

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, tas ta’ tā. B… b… jā, bet mums “RÄ«gas kartÄ«ti” šodien nobloÄ·Ä“ja VIDs. “RÄ«gas transporta”.

(Abi ieiet ēkā.)

Mārtiņš Moskvičs: – Viss ir.

Igors Rubko: – Es gribÄ“ju pajautāt. Tu kur, par ko tu atbildi RÄ«gas domÄ“? Kurā partijā?

Mārtiņš Moskvičs: – IzglÄ«tÄ«bas, kultÅ«ras un sporta pārvalde, “MÅ«su attÄ«stÄ«ba”. Tas ir Aunups. (Iesmejas.)”

Moskvičs atrāvās no izdrukām. BļaÄ£, bļaÄ£, bļaÄ£… idiots, turklāt viņš pats, neviens cits! KāpÄ“c šito vajadzÄ“ja pieminÄ“t? Viņš taču lieliski zināja, ka saruna tiek ierakstÄ«ta gan audio, gan video… Lai kādi bija visi šie cÅ«ces, švonderi, moikas un aunupi, tāpat kopā ar viņiem vajadzÄ“ja palikt, neko tur nevarÄ“ja darÄ«t… Un tagad šo te gan jau kādudien izlasÄ«s un pajautās – nu, Mārtiņ, ko tu ar to gribÄ“ji teikt pilsonim Rubko? Ko?

Labi, kas padarÄ«ts, tas padarÄ«ts, nopÅ«tās Moskvičs un turpināja lasÄ«t sarunas atšifrÄ“jumu.

“Igors Rubko: – Mm, vienkārši jau principā esmu to darÄ«jis šo…

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā. Mums “RÄ«gas transportam” Valsts ieņēmumu departaments uzrÄ“Ä·ināja četrpadsmit miljonus par iepriekšÄ“jiem grÄ“kiem Nila Išakova…

(Igors Rubko apsēžas krÄ“slā otrpus galdam, pretÄ« M. Moskvičam.)

Igors Rubko: – Mh.

Mārtiņš Moskvičs: – Un šodien nobloÄ·Ä“ja kontus. Un, un, un jā. Nu principā tas draud ar to, ka nevarÄ“s norÄ“Ä·ināties ar e–taloniem.

Igors Rubko: – Bet es drusciņ nevaru saprast.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas par iepriekšÄ“jās domes grÄ“kiem. Jā? (Iesmejas.)

Igors Rubko: – Valsts ieņēmumu departaments.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. UztaisÄ«jis.

Igors Rubko: – …tomÄ“r Budžeta ministrija.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – NÅ«-u. KoalÄ«cija, dome un augša viena un tā pati.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, nosacÄ«ti, bet jā. Nu mÄ“s tur “VisprogresÄ«vākie” neesam valdÄ«bā, bet, bet nu “Transports” ir Vilnim, Vi… Vilnim Pirsim, un tas ir “VienÄ«ba”. Jā? Tur ir “Vie…”.

Igors Rubko: – Nav skaidrs, kāpÄ“c.

Mārtiņš Moskvičs: – Bet ir, nu, visi jau baumo, ka, m–m, budžeta ministram Meiram ar Valsts ieņēmumu departamenta vadÄ«tāju ir sliktas attiecÄ«bas. Viņš netiek no viņas vaļā. It kā tā runā. Jā? PilsÄ“tā.”

BļaÄ£, jau atkal! ArÄ« VID priekšnieci Kaunzemi viņš bija pieminÄ“jis! To pašu, bez kuras labvÄ“lÄ«bas un tieša atbalsta Moskviču Ä£imenes briļļu uzņēmums ne pie kāda trÄ«ssimt tÅ«kstošu granta un atbalsta nebÅ«tu ticis! Protams, protams, protams, Kaunzeme bija primitÄ«va laipotāja un izdabātāja visiem, no kuriem varÄ“ja cerÄ“t iegÅ«t kādu labumu, bet šajā situācijā… IečukstÄ“s kāds viņai ausÄ«, ka Moskvičs te kukuļošanas lietā viņu pieminÄ“jis – un cauri! Kranti!

“Igors Rubko: – Nu labi. Nu, nu tālāk? Nu, nu tālāk? Nu jautājums, nu nobloÄ·Ä“ja, nu tālāk kas bÅ«s?

Mārtiņš Moskvičs: – Vienu vārdu sakot, ir jāiedod. Nu tur jau tā Ä·Ä“dÄ«te diezgan smaga ir. Pieņemsim, nobloÄ·Ä“ un ie… ie… atdod tos četrpadsmit miljonus – tas ir viens. Bet otrs ir atkal bankas, kuras uzreiz saka: “Hei! MÄ“s šitādu uzņēmumu negribam kreditÄ“t.” Mums ir fonda naudas, par ko mÄ“s taisāmies pirkt tramvajus un tā tālāk, un viņi. Nu, reputācija. Nu tā, tāpÄ“c es, sorry, man bija frakcijas sÄ“de, un tad mÄ“s ar Mārtiņu StÅ«Ä·i sÄ“dÄ“jām, domājām, kā ar šito visu tikt galā un organizÄ“t.

Igors Rubko: – Es saprotu, tu esi “RÄ«gas Ä“ku pārvaldnieka” padomÄ“!

Mārtiņš Moskvičs: – PadomÄ“ es neesmu. (Smejas.)

Igors Rubko: – A ku… kurš tur tagad padomÄ“?

Mārtiņš Moskvičs: – Tur ir vairāki. Tur ir, nu, principā galvenais tur ir Zols. Tas, kas ir Zols no bankas, kas bija bankā.

(Igors Rubko neizpratnē rauc pieri.)

Mārtiņš Moskvičs: – Tu, tu pÄ“c tās bildes spried?

IR: – Nu ja!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu nÄ“, nu mÄ“s – es, izpilddirektors un StÅ«Ä·is tikāmies piektdien.

IR: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Ar “RÄ«gas Ä“ku pārvaldnieka” padomi un valdi. Valde ir Jāmanis.

IR: – A padome?

Mārtiņš Moskvičs: – Un padome ir Zols un… Nu vairāki tur ir, bet Zols ir, tas ir.

Igors Rubko: – A Zols ir kura partija?

Mārtiņš Moskvičs: – (NopÅ«šas.) Nav! Oficiāli nekādas partijas. Viņš ir, banku agrāk vadÄ«ja. Viņš ir arÄ« valdÄ“, un padome tika iecelta pagājušajā gadā.

Igors Rubko: – Paga, bet viņš valdÄ“, viņš bija valdÄ“, jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Tikai padomÄ“.

Igors Rubko: – Viņš padomÄ“. PadomÄ“. A padomÄ“ cik cilvÄ“ki?

Mārtiņš Moskvičs: – Tr… trÄ«s.

Igors Rubko: – Zols un kurš vÄ“l?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu es zinu, ka Zols ir tas, ar kuru viss ir jārunā.

Igors Rubko: – NÄ“, nÄ“, es vienkārši priekš sevis.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jārunā. Jā. Tu, Zols ir tas, kas tur uzņemas galveno lomu, pārÄ“jie tur ir. (ŽestikulÄ“ ar rokām, ar pirkstiem rādot pÄ“diņas.)

Igors Rubko: – NÄ“, nu jā.”

Moskvičs atkal atrāvās no lasÄ«šanas. Jā, tā bija lielā nelaime – lai tu kādu ievilinātu slazdā, tev bija viņš jāiežūžo, jāparāda, cik esi sakontaktÄ“ts, visvarošs un visu kontrolÄ“jošs. Bet tagad nāksies skaidroties arÄ« ar Zolu – un, kaut formāli Moskviča amats galvaspilsÄ“tas domÄ“ bija bÅ«tiski pārāks, bija vÄ“l arÄ« tāda lieta kā naudas plÅ«smas, ko kontrolÄ“ja Zols, un… Eh, bÅ«tu viņš labāk apdomājis visas sava lieliskā plāna konsekvences, ar nelielu izmisumu nodomāja Moskvičs. Bet nekā – grozies, kā gribi, bet aste kā pakaļā, tā pakaļā, un priekšÄ vÄ“l divdesmit kilogramu liekā svara karājas…

“Mārtiņš Moskvičs: – Tāpat kā ir Jāmanis, un ir, protams, ir tas finansists un, un tā tālāk. Bet nu, principā valdÄ“ ir Jāmanis.

Igors Rubko: – Nu, ja Zols, tad viņš ir šajā situācijā tad no, no jums? Nu, kurš tad cits?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu viņš ir no, nebija no mums, viņš ir no administrācijas laikiem, kad administrācija bija RÄ«gas domÄ“, atceries? Pir… pirms vÄ“lÄ“šanām.

Igors Rubko: – Nu jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas, tas ir Edgara Aunupa.

Bļaaaaaaaaa! Atkal! Atkal viņš bija pieminÄ“jis Aunupu!

Igors Rubko: – Aunupa. A Aunups pie jums tagad?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu! Runājam. Jā, bet nu Zolam drÄ«z bÅ«s jāizvÄ“las. Viņš ir divās padomÄ“s, un mÄ“s skatÄ«simies, vai tas ir labi. Viņš ir “RÄ«gas transporta” padomÄ“, un viņš ir “RÄ«gas Ä“ku pārvaldniekā”. Un, un mÄ“s uzskatām, ka nav labi bÅ«t divās padomÄ“s. Ka viena, viena bÅ«s jāizdom… Bet nu labi, tu padomi zini. Padome ir uzraugošÄ.

Igors Rubko: – Es...

Mārtiņš Moskvičs: – Op… operatÄ«vā darbÄ«ba, operatÄ«vā darbÄ«ba ir valde. Valde ir tā, kura ikdienas lÄ“mumus pieņem. Un tamlÄ«dzÄ«gi. Nu jā, un tad piektdien mums bija tikšanās. Viņiem aprit gads, kopš Jāmanis ir. Tad mÄ“s paskatÄ«jāmies, kā viņiem gadu veicies ir. Ä’-e. (Iesmejas.)

Igors Rubko: – … (Pasmaida.)

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nu ko dara “RÄ«gas Ä“ku pārvaldnieks”, mums ir galvenais. Okei, t… tā val… “Altium” programma, kas ir, protams, viņi netiek galā ar projektiem. Ä’-e, jā?

Igors Rubko: – (Groza galvu.) Es tev pateikšu no savas puses. Es esmu priecÄ«gs (sasit plaukstas un brÄ«di tur kopā kā lÅ«gšanā), ka es vienā momentā domāju: “Ai, nu nahren ar to “Altium” programmu.” Bet principā pusi no savām mājām varÄ“ju pārrakstÄ«t. Tātad vienu māju, vienu māju “Pārvaldnieks” pazaudÄ“ja – pie manÄ«m atnāca. Vienu māju es pazaudÄ“ju tikai tāpÄ“c, ka uzsāku “Altiumu”. Jā? Es sapratu, ka tā ir, principā, priekš “Pārvaldnieka”, izņemot problÄ“mas, un viss, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, tur.

Igors Rubko: – Man nav cita varianta. Ja man vajag to piedāvāt, ja māja, pretÄ“jā gadÄ«jumā aizies prom vai tieši nāk – ka viņi grib. Jā? Nu, tie iniciatori. Bet Ä«stenÄ«bā. (Groza galvu.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Nekāda labuma pārva… valstij varbÅ«t, pārvaldniekam nekāda labuma nedod. Un tik sarežģīta, tik smaga.

Mārtiņš Moskvičs: – Un nesaprotama. MÄ“s runājām ar TautsaimniecÄ«bas ministriju arÄ«, un nākošais ir tās RRF naudas, un tur bÅ«s vÄ“l sliktāk. Un, un, nu jā, šobrÄ«d ir simt divpadsmit tie projekti, bet nu visi saprot, ka pusi labi, ja viņi izpildÄ«s no tiem.

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – Es, kad atnācu, es pat ne… nu, es neatlaidu nevienu. Ne no “tÄ“vzemiešiem”, nu, tur pārsvarā man bija “tÄ“vzemieši” vai “Latvijas ceļa” cilvÄ“ki…

Mārtiņš Moskvičs: – Nu labi, bet tu zini, ka Nils Išakovs tur bija salicis tā, nu, nu, es nerunāju par konkrÄ“tiem cilvÄ“kiem, kas ir iecirkņu, bet tur tādi, kas…

Igors Rubko: – Saproti? Nu salicis viņš.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Tad katru vajadzÄ“ja izvÄ“rtÄ“t.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Protams.

Igors Rubko: – Katru. Bet tam vajag laiku. Hren tu te viņus, a kurš tev vÄ“rtÄ“s? Tie pat cilvÄ“ki, kuri?

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, cik es saprotu, ir visādi, tur ir jocÄ«gi. Tas ai… tā pati IT sistÄ“ma, kas tur izstrādāta. Tur divi džeki, jā.

Igors Rubko: – Nu, IT sistÄ“ma, es nezinu, vai palika strādāt pie jums Å…isins un otrais.

Mārtiņš Moskvičs: – Kaut kādi divi tur esot džeki.

Igors Rubko: – Jā. Nu, viņi vÄ“l strādā?

Mārtiņš Moskvičs: – M-m, tipa nÄ“. TāpÄ“c, ka tur arÄ« esot bijis.

Igors Rubko: – Nu, tur es dzirdÄ“ju, ka viņiem izstrādāta sistÄ“ma ar noklausÄ«šanu un tā tālāk, un viņi kontrolÄ“ pilnÄ«gi visu, ko kurā kabinetā runā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nopietni?

Igors Rubko: – Jā. Nu tā man stāsta.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Jā, ka tu vari runāt un, Ä“-e, pat šitais Savlovskis mÅ«sÄ“jais no sociÄ·iem, kurš bija, viņš teica: “Igor, es iziešu no kabineta.” Tikai tad runāja, nu, es. Kaut ko mÄ“s apspriedām, Išakovu – mudaku. Jā? Un. NÄ“.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.”

Kaut kā šÄ« sarunas daļa Moskvičam vispār bija aizmirsusies. Jā, jā, bet tas viss tiešÄm tika runāts. Kabineti ar noklausÄ«šanos… Moskvičam atmiņā bija iespiedusies tā reize, kad, ierodoties pie Rubko un lietišÄ·i sākot runāt par savām lietām, viņš pÄ“c brÄ«tiņa bija ieraudzÄ«jis mirgojot kabineta stÅ«rÄ« novietotas kameras lampiņu. Rubko gan viņam bija apgalvojis, ka neko neraksta, un arÄ« Trauma pÄ“c visām kratÄ«šanām bija gandrÄ«z vai mierinājis, ka nekas Moskviču kompromitÄ“jošs pie Rubko atrasts neesot, bet… mÅ«Ä·ene vecajā anekdotÄ“ taču nonāca pie secinājuma, ka nevar uzticÄ“ties pat ne pašas pirkstam. Kur nu vÄ“l šitādiem te…

“Igors Rubko: – Bet ja mums ir daudzas lietas. Pieņemsim, mÄ“s paņēmām kopā sadarbÄ«bu. NÄ“, es piedāvāju, pieņemsim, normālu variantu. Tur forši. Bet ne tā, kā to darÄ«ja, bļaÄ£, Išakovs. Nu sarunājām, pieņemsim, izrunājām. Es gatavs piedalÄ«ties konk… konkursā par teritorijas uzkopšanu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. (Pieraksta kladÄ“.)

Igors Rubko: – Apsēžam ar Jāmani, sa… sarÄ“Ä·inām budžetu, un viss. (Skatās, ko pieraksta M. Moskvičs, un pieliecas tuvāk.) Es to darÄ«šu godÄ«gi. Kvalitāti nodrošinām. Un teritorijas un šitās vajag samazināt. Uztaisām eksperimentu vienā teritorijā, pieņemsim. Hop, uzreiz padomājam, pielietojam spÄ“kus un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Uzreiz varu pateikt, tur no tā godÄ«gā varianta, a tā ir milzÄ«gā summa! Nu vot tā. (Raksta uz papÄ«ra.) Ja mums cena, apsaimniekošanas maksa, pieņemsim, četrdesmit, četrdesmit pieci centi. Sešpadsmit, astoņpadsmit centi – tā ir sanitārā kopšana. Kaut kur, nu, četrpadsmit, sešpadsmit centi – tā ir tehniskā apkalpošana, un kaut kur četrpadsmit centi – tā ir, nu, piecpadsmit, tā ir administratÄ«vās izmaksas.

Mārtiņš Moskvičs: – Ad… administrācija, jā.

Igors Rubko: – Nu, trÄ«sdesmit, četrdesmit pieci. Jā? Kaut kur tā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – AtkarÄ«gi, kurā mājā. (Raksta uz papÄ«ra.) Šeit es uzreiz varu, ja mÄ“s uz to ejam. Tad paņemam, sadalām. (Raksta uz papÄ«ra.) Nu kā, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Divpadsmit, trÄ«spadsmit. Jā? Tātad principā četrpadsmit. Viens mÄ“nesis mums ar tevi ir rezerves slimÄ«bas lapa, viens mÄ“nesis mums ir rezerves atvaļinājumam. Nu ir!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā, jā. Divpadsmit mÄ“n…

Igors Rubko: – Divpadsmit. MÄ“s no tiem diviem mÄ“nešiem, ja es uztaisu smuku, godÄ«gu, pareizu brigādi, mÄ“s varÄ“sim ļoti labi, smuki. Tikai vajadzÄ“s izdomāt, kur novirzÄ«t. Uztaisām konkursu – piedalāmies. Paņemam vienu, uztaisām smuki – nākošo! Neiet runa, varam arÄ« domāt par biznesu, nu bizness – tas ir bÄ«stami, pÄ“c tam kaut kas notiks.

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nÄ“, nÄ“. Es negribu tur savu vārdu tur kaut ko.

Igors Rubko: – Un viss tas, viss sabruks. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nÄ“, nÄ“. Man ir savs bizness. (Smejas.)”

BļaÄ£, jau atkal, pie sevis nolamājās Moskvičs. Nu kāpÄ“c vajadzÄ“ja muldÄ“t, kāpÄ“c… Bija taču skaidrs, ka agri vai vÄ“lu kriminālprocesa materiāli nonāks arÄ« pie žurnālistiem, un tad tie, maitas, paprasÄ«s – nu kas tad tas tev tāds par biznesu? Tev taču oficiāli nekā nav, ko, mīļumiņ? Un, kas vÄ“l sliktāk, visa šÄ« saruna nemaz neizklausÄ«jās tik labi, kā Traumam un viņa kantorim bÅ«tu bijis vajadzÄ«gs.

“Igors Rubko: – Bet, bet šeit smuki!

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Nākošais… man ir vieglāk. Es reklāmu nopirku, vÄ“l kaut ko, Ä“-e, huiņa. (Paskatās pa kreisi.) Nu tur, te nekā nav.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, es skatos, nu, es nezinu.

Igors Rubko: – NÄ“, nÄ“, nÄ“, nÄ“, te nekā nav. Ejam kaut kur.

(Abi pieceļas, iziet ārā uz terases.)

Igors Rubko: – Šajā situācijā mÄ“s ar tevi izdomājam, visgodÄ«gākais variants, kā legalizÄ“t. Tu pÄ“rc jebkuru Ä«pašumu, a mÄ“s tur taisām remontu, a pÄ“c tam tu to Ä«pašumu pārdod. Un viņš ir tavs, un tu godÄ«gi nopelnÄ«ji naudu. Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Pastāsti vÄ“lreiz, kādā ziņā es pÄ“rku.

Igors Rubko: – Skaties.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu?

Igors Rubko: – Nu, pieņemsim. Ienāca nauda. Nu, pieņemsim, divsimt tÅ«kstoši, miljons.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams.

Igors Rubko: – Tev, nu kur, bļaÄ£, miljonu.

(Runā vienlaicÄ«gi.)”

Tā, paga, paga, paga… Moskvičs saspringa. Šo konkrÄ“to sarunas epizodi gan viņš atcerÄ“jās lieliski, galu galā viss ierakstÄ«šanas pasākums tika organizÄ“ts tieši tāpÄ“c, lai no Rubko izspiestu kaut ko, kas izskatÄ«tos un izklausÄ«tos pÄ“c konkrÄ“ta kukuļošanas mÄ“Ä£inājuma. Bet… nÄ“, kaut kas te bija izgriezts, kaut kas salikts kopā, kaut kas nebija Ä«sti tā… nÄ“, tā, protams, nebija viņa darÄ«šana, bet vienalga. Riskantu spÄ“li spÄ“lÄ“ja šis Traumas kunga birojs, ja vien, protams, viņiem viss nebija nokārtots gan prokuratÅ«rā, gan tiesā…

“Mārtiņš Moskvičs: – Es…

Igors Rubko: – Nahuj, bļaÄ£. Ofšori, pārÄ“j…

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nÄ“, tas.

Igors Rubko: – BļaÄ£, amerikāņi un pārÄ“jie visi to otsļeživajut. Pieņemsim, es nopelnÄ«ju. A man tāpat ir divsimt piecdesmit tÅ«kstoši peļņa, tur simt tÅ«kstoš peļņa. Nu, tagad vinnÄ“, konkursu taisu, kurš man. Nu jā – vinnÄ“šu. JÅ«su eksperimenti. Pieņemsim, tāpat Ziepniekkalnā. Konteineru laukumi un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Izstrādājam programmu, viss. Un tad rezultātā par konteinera laukumiem jÅ«s nopelnÄ«jāt atsevišÄ·i, par to atsevišÄ·i. Bet šeit mÄ“s uztaisām biznesu, kur mÄ“s aprÄ“Ä·inājām, ka mÄ“s optimizÄ“jam brigādes un tā tālāk, kuri sÄ“tnieki grib, lai paliek, bet mÅ«su galvenais – tÄ«rÄ«t. Rezultātā, ko mÄ“s izdarām? MÄ“s dabÅ«jām ietaupÄ«jumu, jo, uz ko? Jo cilvÄ“ks, kurš apslima, viņu aizvieto. Bet mÄ“s, nevajag neko, piem… e… e… Drusciņ, nu kā, ja pareizi, ja tev ir strādnieks apslimis, ko tu kādam. Nu, divi cilvÄ“ki izdarÄ«s to cilvÄ“ku. Galvenais, ja katru dienu pareizi, akurāti darÄ«t. Jau tagad es veidoju brigādes, jo man ir, bļaÄ£, ļoti daudz mājas, kuri saņem par piecdesmit, simts eiro. Jā? Man viņus nahuj visus atlaist, nu, sÄ“tniekus. Jo vajag no piecsimt eiro maksāt nodokļus. Jā? Un tikai.

Mārtiņš Moskvičs: – Nodokļi tagad pÄ“c Meira reformas. Jā.

Igors Rubko: – Jā, un tikai tāpÄ“c. Un šajā situācijā mÄ“s to izdarām, un rezultātu, vot, tev tās “Ferusi” – hujerusi, viņam interesÄ“, nu, ko es lasÄ«ju, jā, spizditj naudu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, tas bija…

Igors Rubko: – Varam kaut kur, kaut kādu, paņemam, aizbraucam k jebeņe materi, lai neviens. MierÄ«gi pasēžam, parunājam.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, bet Jāmanim vajag bišÄ·iņ tādu gatavāku jau. Zini, kā? MÄ“s esam tik tikko pazÄ«stami, viņš, nu ir, es dzirdÄ“ju, viņš teica, ka jā, ir iespÄ“jams. Es te arÄ« biju iedomājies, jo tu toreiz pateici, ka davai. Es jau, es domāju tiešÄm pa iecirkņiem, ne jau uzreiz visu, mÄ“s neiesim. Tā ir politis… tā no manas puses bÅ«tu politiskā pašnāvÄ«ba, visu “RÄ«gas Ä“ku pārvaldnieku” tagad.

Igors Rubko: – NÄ“, nÄ“, nÄ“.

Mārtiņš Moskvičs: – AizdzÄ«t, jā?

Igors Rubko: – Es piedāvāju ar Jāmani mierÄ«gi izrunāt.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Publiski mÄ“s it kā visi konkurÄ“jam.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – A normālā situācijā pieturamies pie normālas sadarbÄ«bas. MÄ“rÄ·is ir ļoti vienkāršs. Jums jāizdara tā, lai jums bÅ«tu uz vÄ“lÄ“šanām normāls kapitāls, kuru jÅ«s varat novirzÄ«t, saglabāt vietas un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Es, es taču biju tādā pat.

Mārtiņš Moskvičs: – Zinu, zinu.

Igors Rubko: – Amatā, kā viņš. Nu ko, kāds lielu paldies pateica?

Mārtiņš Moskvičs: – A vÄ“lÄ“šanas jau nākošgad. Saeimas, es domāju.

Igors Rubko: – …

Mārtiņš Moskvičs: – Kas tevi mazāk interesÄ“. (Smejas.)

Igors Rubko: – IekšÄ.

Mārtiņš Moskvičs: – Labi, labi. Tas tā.

(Abi iet iekšÄ.)”

Tā, te gan vairs nebija nekādu šaubu. Moskvičs smagi atzvÄ“lās krÄ“slā, tam žēlÄ«gi protestÄ“jot. Bet kurš gan šobrÄ«d uztraucās par krÄ“sla labsajÅ«tu. Nebija jābÅ«t nekādam ekspertam, lai saprastu, ka ieraksts ir montÄ“ts. Moskvičs paÄ·Ä“ra kriminālprocesa sÄ“jumiem klāt pievienoto datu nesÄ“ju un pÄ“c dažu minÅ«šu pÅ«liņiem sameklÄ“ja attiecÄ«go vietu. Jā, no video acÄ«mredzami bija pazudis prāvs fragments – te viņi vÄ“l bija ārpus Ä“kas, bet te jau atkal sÄ“dÄ“ja Rubko kabinetā. Un šÄdu lažu Traumas kantoris bija aizsÅ«tÄ«jis uz prokuratÅ«ru? Ko? TiešÄm? Turklāt tieši šajā iztrÅ«kstošajā fragmentā, par ko Moskvičs bija gandrÄ«z pilnÄ«gi pārliecināts, arÄ« bija vissvarÄ«gākie vārdi – tie, kuri varÄ“ja izšÄ·irt visu. NÄ“, šo viņš vienkārši nesaprata…

“Igors Rubko: – Es piedāvāju ļoti vienkārši. Tu pasaki: “Igor, mÅ«s interesÄ“. Vienkārši aprÄ“Ä·ini biznesa projektu vai vÄ“l kaut ko.” InteresÄ“, pieņemsim (raksta uz lapas ciparus), šitais (pasvÄ«tro tikko uzrakstÄ«to). Kādā veidā, to mÄ“s pÄ“c tam domāsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Vot, šitam jābÅ«t, vot, tālāk tu sadalÄ«si. Un plus (raksta uz lapas) RÄ«gas dome, nu, saproti mani. Ä’-e, pateiksi vienu, otru variantu. Es izstrādāšu godÄ«gu mehānismu. Pie kura nekā nebÅ«s.

Mārtiņš Moskvičs: – Kas nebÅ«s tur.

Igors Rubko: – Nekādas ziepes, neko.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – VienÄ«gais. NÄ“, es negribu riskÄ“t.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams.

Igors Rubko: – Kur? Kam? Vot, šito huiņu darÄ«t (rāda aprakstÄ«tajā lapā), lai jums nonāktu, jÅ«s paši man pateiksiet.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu to es, to es padomāšu, to pusi. Man galvenais ir saprast, uz ko tu esi gatavs un kādu sodu…

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – Uz to t… t… t… un tu zināsi, ka.

Mārtiņš Moskvičs: – Kādus soļus tu sagaidi? Nu, nu tā.

Igors Rubko: – Pagaidi. JÅ«s pateiksiet. Ko. (Raksta uz lapas.) JÅ«s pateiksiet, ka šito! Huiņa. TrÄ«s santÄ«mi, trÄ«s varianti, es šitās lietas tev (pasvÄ«tro uz lapas) sakārtošu ar laukumiem. Ä»oti ātri, nezin cik, tad aprÄ“Ä·ināsim, un viss.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Pieņemsim, pirmais etaps, tu pateiksi – šitais. Kādā veidā? Nu jÅ«s taču finansÄ“jat laukumus!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu protams! NÄ“, nu pamÄ“Ä£inām kaut kādus soļus. Nu skaidrs, ka tavÄ“jais uzzÄ«mÄ“tais viens ar sešÄm.

Igors Rubko: – Nu sarežģīti.

Mārtiņš Moskvičs: – T… tas ir, nu, davai, atstājam to pÄ“c trijiem mÄ“nešiem. Teiksim, jā? Bet pamÄ“Ä£inām no sākuma… sākuma soļus, ko tu redzi, kas ir no tavas puses vieglāk.”

Ar katru izlasÄ«to lappusi Moskvičam gribÄ“jās lamāties aizvien skaļāk un skaļāk. Visam šim nebija nekādas jÄ“gas, ja nebija nez kur pazudušÄ sarunas fragmenta vÄ“l ārpus Ä“kas. Ne mazākās jÄ“gas, bļaÄ£! Tas bija abloms, vienkārši abloms. Nu kuram tu iestāstÄ«si, kas tas tāds – uzzÄ«mÄ“tais viens ar sešÄm –, jo vairāk tāpÄ“c, ka viņš pats to bija pieminÄ“jis…

“Igors Rubko: – Es.

Mārtiņš Moskvičs: – Lai, es aizietu pie tālāk, lai es pateiktu, ka tas strādā.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – A klausies, tev to sākumu, ko tu runāji pavasarÄ«. Pirmajā reizÄ“, pÄ“c tam otrajā, kad mÄ“s braucām. Labi, tas ir tāds. Tu redzi? Jo es nedaudz parunāju par, nu, es nedaudz mÄ“Ä£inu visu laiku to tÄ“mu aizsākt, bet es saprotu, tu, tu izteici to ideju tikai tā – koncesija. Jā? Bet nu, bet kas tev in… Nu, piemÄ“ram, ja i… ja ietu uz kaut ko tādu. Tu kādus soļus tur redzÄ“tu? Nu, skaidrs, ka, es saku, tur tas, tas varÄ“tu pamÄ“Ä£ināt uz provokāciju. Nezinu, aiziet kaut kādus.

Igors Rubko: – NÄ“. NÄ“. Pieņemsim, ideja ir tāda, ka, ņemot vÄ“rā Valsts kontroles ziņojumu…

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, tieši tā. Tas man ir.

Igors Rubko: – Å…emot vÄ“rā, protams.

Mārtiņš Moskvičs: – Man ir jāsper tagad kaut kādi soļi tur no politiskā. Jo mÄ“s ar StÅ«Ä·i runājām, varbÅ«t tad mums vajag pateikt, ka mÄ“s uzņēmumu biržā kotÄ“sim. Jā? Tur mÄ“s iesim. Jo mums kaut kas Valsts kontrolei jāparāda, ka mÄ“s speram kaut kādus soļus.

Igors Rubko: – Tātad ir skaidrs, ka tas ir diezgan liela rezonanse.

Mārtiņš Moskvičs: – Tieši tā, tas ir liela. Jā.

Igors Rubko: – Ja bÅ«s pārdošana, vajag atrast tādu variantu, ka jebkurā brÄ«dÄ« var pārtraukt lÄ«gumattiecÄ«bas.

Mārtiņš Moskvičs: – (Pieraksta kladÄ“.) Jā. MÄ“s ar jums pārtraukt varam. Jā, jā, jā. Ja jÅ«s kaut ko.

Igors Rubko: – Jā. Jā. Šajā situācijā, jums vispār neko.

Mārtiņš Moskvičs: – Tev ir kādā pašvaldÄ«bā tāds, kaut kas tāds?

Igors Rubko: – Jā. Jā. Protams.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Un mÄ“s arÄ«, un net… un ne no Jāmaņa, a varbÅ«t no Jāmaņa. Privatizācijas aÄ£entÅ«rā es vinnÄ“ju konkursā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mm! Kad viņš tur vÄ“l bija? Jā?

Igors Rubko: – Ä€, viņš citas mājas kaut ko ar viņiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. Nu, labi, pastāsti to principu.

Igors Rubko: – Princips ļoti vienkāršs.

Mārtiņš Moskvičs: – Jo es šito izstāstÄ«ju tur, un viņiem interesÄ“ja.

Igors Rubko: – “RÄ«gas Ä“ku pārvaldniekam” ir lÄ«gums ar galvaspilsÄ“tas domi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Par pašvaldÄ«bas māju apkalpošanu atbilstoši valdÄ«bas noteikumiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, tieši tā.

Igors Rubko: – Principā, nav ko pārdot. Pārdod lÄ«guma, pārdod čaulu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, protams, tas jau ir vienkārši pakalpojums. Nu, tā kā.

Igors Rubko: – Jā. Mājas viņam nepieder.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams.

Igors Rubko: – Neko nepieder, pārdod tikai verga lÄ«gumu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Un ideja ir tāda, ka varbÅ«t, lai iedzÄ«votājiem samazinātu cenu, lai iedzÄ«votājiem tā. Piedāvāt konkursu un paskatÄ«t, kādas cenas piedāvā citi pārvaldnieki.

Mārtiņš Moskvičs: – Tirgus. (Pieraksta kladÄ“.) Es šito biju kaut kā palaidis garām. Okei. Nu, klausies, nepieklājÄ«gais jautājums – tu pagājušoreiz kaut ko teici, nezinu, okei, tu uzzÄ«mÄ“ji tos divniekus ar sešÄm nullÄ“m (pāršÄ·ir lapu) un šito te. Tu teici, ka ir kaut kādas iespÄ“jas par avansiem. Tu tur kaut ko redzi tos?”

BļaaaaaaaaaÄ£! Moskvičs pie sevis burtiski ievaimanājās. Tas izskatÄ«jās šitā? Tik primitÄ«vi? Tik drausmÄ«gi primitÄ«vi? Nevis viņam kaut ko piedāvāja, bet viņš pats uzprasÄ«jās? “NepieklājÄ«gais jautājums”… BļaÄ£! Kā viņš varÄ“ja to izdarÄ«t tik stulbi? Moskvičs nebija nekāds Ä«pašais jurists, bet to gan saprata, ka jebkura tiesa to novÄ“rtÄ“s kā provokāciju – nevis viņam piedāvā kukuli, bet viņš pats kukuli pieprasa… nu vai arÄ« paskaidro, ka runa vispār nav ne par kādu kukuli… Un vÄ“l avansa pieminÄ“šana! Idiots! Idiots, idiots, idiots!

Te vairs nebija runas par kaut kādiem tur žurnālistiem. Kad šÄ« saruna nonāks atklātÄ«bā, viņa paša “VisprogresÄ«vāko” partijas hunveibini viņam paprasÄ«s tā, ka maz neliksies. Viss šis zvÄ“rudārzs! Gan tā bļaustÄ«gā dura un nimfomāne Zelma Labkrance, kurai tā arÄ« nebija izdevies ar Moskviču pārgulÄ“t, lai gan centusies bija pat ļoti, gan pumpainā transpersonu feministe JustÄ«ne Patrikejeva, gan uz augšu pasistais pidriÄ·is Ričards Aplams NiezÄ«tis, gan kažoku pārmetusÄ« Antoņina Å…evaševa, gan vecā ņerga Jana Krivanovska, gan visa pārÄ“jā puskomunistiņu šaika, kas visā savā mūžā godÄ«gā darbā ne centa nebija nopelnÄ«jusi. Uzklups, samÄ«dÄ«s un dosies tālāk! Nekādu šaubu! Pietiekami Moskvičs bija viņus vÄ“rojis, tā sacÄ«t, neatejot no darbgalda.

“Igors Rubko: – Nu, es...

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Kas, kādi soļi jāsper, lai kaut kas notiktu?

Igors Rubko: – NÄ“, ja mums ir izrunāts, es gatavs to pirkt, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nu, vienkārši man, ko man teikt tālāk?

Igors Rubko: – NÄ“, nav problÄ“mas. Ja mÄ“s ejam uz to, pirms noslÄ“gt ar mani lÄ«gumu, es uzreiz samaksāju naudu.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. NÄ“, nu, protams, atšÄ·irÄ«bā – ko, ko un kā, un tas bÅ«s. (PāršÄ·ir lapu.)

Igors Rubko: – NÄ“, nÄ“, nÄ“, es uzreiz samaksāšu. Ja mÄ“s ejam, nav tā liela problÄ“ma. Bolderāja, lai tu saprastu. Nu, to, ko es pateicu. Principā, nu, es, es varu kļūdÄ«ties. Jā? Manā laikā tur vienā bija kaut kur septiņdesmit, DaugavgrÄ«vā – septiņdesmit, astoņdesmit māju, Bolderājā ļoti daudz maziņu māju bija. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Bet tur daudz, bet ļoti daudz maziņu. Apjoma ziņā man, es nezinu platÄ«bu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad, ja tur ir tā kā mans uzņēmums vai drusciņ lielāks, mana uzņēmuma lÄ«gumsods seši tÅ«kstoši. “Pārvaldnieka” lÄ«gumsodu ja paņemam, ja tur ir trÄ«ssimt mājas, desmitā daļa – divsimt tÅ«kstoši tad bÅ«s. Jā? Nu, pa gadu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Jā.

Igors Rubko: – Tā kā principā manā variantā, nu, nosacÄ«ti, nu, simts. Nu, “Pārvaldnieka” variantā, ja tā ir desmitā daļa, bÅ«s lÄ«dz divsimt. Es nezinu. To mÄ“s ar tevi.

Mārtiņš Moskvičs: – Kā, tur jau jautājums – kā, cik tu ātri iekasÄ“si tos lÄ«gumsodus. Vai tu uzreiz viņus nodo… nodosi tālāk?

Igors Rubko: – Tātad. Katru mÄ“nesi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Labi, ka tas ir tavs bizness.

Igors Rubko: – Es gatavs, man nav problÄ“mu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Es šajā situācijā sniegšu atskaiti, programma ir, nav tā liela problÄ“ma. Pārņemam no “RÄ«gas Ä“ku pārvaldnieka” lÄ«gum… lÄ«gumsaistÄ«bas. MÄ“s sarunāsim, ka es pārņemu.

Mārtiņš Moskvičs: – ArÄ« lÄ«gumsodus, jā vai. Jā.

Igors Rubko: – ArÄ« lÄ«gums… Jo viņiem pÄ“c likuma jādod, kādam jāstrādā ar parādniekiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad praktiski uzreiz.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Tu uzreiz paņem.

Igors Rubko: – Katrā mÄ“nesÄ« mÄ“s zinām, pÄ“c programmas. Ä»oti vienkārši. Paņemam. Es tev parādÄ«šu, kā programma darbojas. (Pieceļas no krÄ“sla un sāk kārtot sev priekšÄ uz galda esošos dokumentus,)

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Tā, davai tā. Savādāk man meitene.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, nepazaudÄ“. (Pastumj I. Rubko virzienā dokumentu mapi.)

Igors Rubko: – Vot. Es tev tÅ«lÄ«t parādÄ«šu, kā programmā ir tie saldo. (Dodas uz blakustelpu, rokā turot dokumentu mapes.) Vot, es tev tÅ«lÄ«t izdrukāšu. Tad tev bÅ«s skaidrs, kas tur. Es pa vienu māju. Tā kā mÄ“s uzreiz varam ar tevi, tātad šajā, šeit situācijā skaidrs. Praktiski tad mÄ“s varam izdarÄ«t: konkurss notika (atvÄ“zÄ“ roku) – piecdesmit varu atdot. Nākošais. Ja pār… nu, saproti, var bÅ«t tā. Es negribu droši. Ja.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Pasaki man, ko droši es varu teikt tālāk. Nu, pa tādiem, pa soļiem. ApmÄ“ram.

Igors Rubko: – Man interesÄ“ tā, ja “Pārvaldnieks” nodod.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Kā likums nosaka, es varu uzreiz par gadu uz priekšu samaksāt.

Mārtiņš Moskvičs: – PÄ“c konkursa?

Igors Rubko: – Jā. Nu kā? Konkurss notiek, es iedodu tur polÄ·iņņiku. NoslÄ“dz.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Piecdesmit tÅ«kstošu, pieņemsim.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – ApmÄ“ram.

Igors Rubko: – Jā. Jā. Lai jums droši.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad noslÄ“dzam lÄ«gumu. “Pārvaldniekam” jānodod. Jo viņam arÄ« jānodod visus uzkrājumus. Nu viss, kas tām mājām.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Oficiāli, kā pienākas pÄ“c šitās. Viņš nodod. Un es uzreiz, srazu, uzreiz otri piecdesmit atdodu.

Mārtiņš Moskvičs: – PÄ“c nodošanas?

Igors Rubko: – Nu jā, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ot… otrais ir pÄ“c.

Igors Rubko: – Jo man praktiski.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Cik tu redzi, tas ilg… apmÄ“ram, ilgi?

Igors Rubko: – Likums nosaka – viena mÄ“neša laikā.

Mārtiņš Moskvičs: – (Pieraksta.) Ä€. Nu to nosaka pat?

Igors Rubko: – Jā. Man ar “Pārvaldnieku” ir šodien sešdesmit piecas.

Mārtiņš Moskvičs: – Par to, ka viņi ilgāk?

Igors Rubko: – Nu divdesmit četras ir.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Un četrdesmit mÄ“s apturÄ“jām. Viņi, saproti, kur ir problÄ“ma? Viņi uzreiz pārskaita man “uzkrājumi, remonti”. Viss kārtÄ«bā. Bet ir parādi par siltumu, par Å«deni.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Es par to samaksāju, a viņš man neatdod par šo summu parādniekus! Es saku: “KāpÄ“c?! Nu es samaksāju, bļaÄ£, vot, sam… par to, par Ä·Ä«niešu mÅ«ri, es samaksāju trÄ«spadsmit štukas “Siltumam”, astoņi tÅ«kstoši “Ūdenim”. Divdesmit vienu štuku es samaksāju. Atdod man uz divdesmit vienu štuku parādniekus!”

Mārtiņš Moskvičs: – Bet tu visas tiesas vinnÄ“ji? Pareizi?

Igors Rubko: – Visas vinnÄ“ju. Nu a kā? Likums nosaka!

Mārtiņš Moskvičs: – Aha.

Igors Rubko: – Nu, tad samaksā viņš, lai samaksā “PilsÄ“tas siltumam”. Bet tur ir cita tÄ“ma.

Mārtiņš Moskvičs: – Tev tur risks nebÅ«s? Tu man neprasÄ«si – “tā, klausies”?

Igors Rubko: – NÄ“. NÄ“.

Mārtiņš Moskvičs: – “Šitas piecdesmit bÅ«s mazāk, tāpÄ“c ka es nevaru atgÅ«t tur!”

Igors Rubko: – Ar visiem parādniekiem es strādāšu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Viss kārtÄ«bā. Daļu.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas nav mans?

Igors Rubko: – Tas nav tava darÄ«šana.

Mārtiņš Moskvičs: – Jo man cilvÄ“kiem kaut kas jāsaka. Lai nav.

Igors Rubko: – Visām mājām pieslÄ“gsim apkuri, neskatoties uz to, kāda ir situācija “Pārvaldniekam”.

Mārtiņš Moskvičs: – NebÅ«s tad kvalitātes kritums cilvÄ“kiem tur?

Igors Rubko: – NÄ“.

Mārtiņš Moskvičs: – Tad viņi mÅ«s visus. (ŽestikulÄ“ ar rokām, atdarinot izžaušanas kustÄ«bas.)

Igors Rubko: – Nu, skaties.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. Kā lai es, tu iepriekš viņu nosauci par avansu, garantijām. Nu, lai, nu, saproti mani pareizi, lai nenotiek tā, ka mÄ“s tagad pieņemam šitādu soli. Mums tur ir publiskais PRs. Kur nedaudz, nu, protams, kritika. Tad izsludinām konkursu.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu un Igors pārdomā. Un.

Igors Rubko: – NÄ“, nu pagaidi! MÄ“s.

Mārtiņš Moskvičs: – Vai Igors zaudÄ“ konkursā. Un.

Igors Rubko: – Tu pateiksi. Es izpildÄ«šu. Es tev tic… ticÄ“šu uz vārda.

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, nÄ“, nÄ“. Es ticu. Jo, nu, zini kā, te nav saruna tikai man un tev. Man tur tālāk jāiet.”

Moskvičs sajuta, ka ir nosvÄ«dis kā cÅ«ka. Tālāk viņam, lÅ«k, jāiet… Bļāaaaaaaa…

“Igors Rubko: – Es, pateiksiet, ko. Ja jÅ«s izpildÄ«siet savu, es savu izpildÄ«šu.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Bet es domāju, mÄ“s smuki izstrādāsim mehānismu. MÄ“s varam uztaisÄ«t nelielu tādu šovu. Nu, pieņemsim. Paņemsim kaut kādu jautājumu, kaut kādu apspriedi. Pieaicinu. Šajā situācijā izskatot to jautājumu, vai par parādiem un tā tālāk. Vai, pieņemsim, jÅ«s izsaucat un pasākat, lai izskatÄ«tu Valsts kontrole šitās.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Šitās.

Mārtiņš Moskvičs: – Mums ir lÄ«dzdalÄ«ba jāizvÄ“rtÄ“ “RÄ«gas Ä“ku pārvaldniekam” arÄ«.

Igors Rubko: – LÄ«dzdalÄ«ba. Ko, pieņemsim, vot, es pa… es saku. Nu uz šo momentu es varu piedāvāt tikai vienu: uztaisÄ«t eksperimentu, kuru jebkurā brÄ«dÄ« var pārtraukt. Pieņemsim. Nu a što? Vai ir kādi, kuri ir gatavi kā muļķi uz pāru gadiem, ka jebkurā brÄ«dÄ« var pārtraukt konkursu? Es saku.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Tev no sākuma jāparāda cilvÄ“kiem, ka tie ir drošie ceļi kaut kādi.

Igors Rubko: – Pagaidi, es pateikšu. Tur mÄ“s neko nevaram. Bet situācija tāda: ja leiši nepildÄ«s un mÄ“s bÅ«sim stipri, es vienkārši no viņa atņemšu mājas. Mājas no viņa aizies prom! Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Bet labāk, vot, mÅ«su variants. Ja viņš iz… izveidosies, tad mÄ“s uzreiz varam partnera attiecÄ«bas. Likums to paredz, ka turpināt sadarbÄ«bu, izveidot, viss kārtÄ«bā. Un tad, teiksim, poher, bļaÄ£ (žestikulÄ“ ar rokām, veic mājiena kustÄ«bas), divi ļimoni, bļaÄ£, jau varÄ“tu konkursa ietvaros, un viss. Saproties? MÄ“s varam izdarÄ«t tā. Un Jāmani saglabāt.

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, tas man jārunā ar viņiem, protams, tāpÄ“c jau ir.

Igors Rubko: – No sākuma savu izdarÄ«t.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Okei, man tikai jāizdomā, kas, kā tas viss ienāk un pa kādiem ceļiem. Un.

Igors Rubko: – Nu, jebkurā variantā: kad nauda ir, kā viņu sadalÄ«t – nav problÄ“ma.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, tas jā.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Bet kā viņa at… atnāk.

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – SākotnÄ“ji, pieņemsim, nelielas summas es pat gatavs, ja vajadzÄ“s, arÄ« sakārtot skaidrā. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nav tā liela problÄ“ma. PÄ“c tam bÅ«s grÅ«ti tev tādas summas izņemt. Jā? Tad ir bail, ka…

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, protams.

Igors Rubko: – Simts štukas, bļaÄ£, šodien ir bÄ«stami paņemt. Un tad, tad. (Ä€tri paskatās apkārt, piestumjas ar krÄ“slu tuvāk M. Moskvičam.) Kad notiek par kaut kādiem darÄ«jumiem, huj pierādÄ«s, ka tā ir kukulis.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, kā to izdarÄ«t?

Igors Rubko: – Nu, paga. Par konkrÄ“tu pakalpojumu, nu, vÄ“l kaut ko.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Pieņemsim. ja ir šitam, nu, StÅ«Ä·im. Viņam taču krogi palika… Pasākums kaut kāds, huj zina, kurš tur noorganizÄ“, nomā vai vÄ“l kaut ko. ProblÄ“mu nav.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tā tālāk. Pieņemsim, nu, tu saproti mani? Vienkārši mÄ“s atradÄ«sim absolÅ«ti oficiāli legālu ceļu. Un viņam izdevÄ«gāk, un tā tālāk. Es atradÄ«šu, caur ko. Es remontÄ“šu kādu māju. (ŽestikulÄ“ ar roku, veicot mājiena kustÄ«bas.) Es ar firmu noslÄ“gšu lÄ«gumu par milzÄ«gu summu. A iedzÄ«votājiem iedošu, noņemšu no atskaites tik, cik ir. Mani neviens nepārbaudÄ«s. Es firmai ieskaitÄ«šu savas mājas remontam, savam akcionāram.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – IeskaitÄ«šu tik, cik vajag. Un viņš – hujak, bļaÄ£! (ŽestikulÄ“ ar roku, veicot mājiena kustÄ«bu.) Pieņemsim, kāzas pasÅ«tÄ«ja, bļaÄ£. Nu, kā piemÄ“ru.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Pie tevis, bļaÄ£ – huj znajet, ar mani nav nekādas darÄ«šanas. Mani pārbaudÄ«t? Es. Tu saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Es saprotu. Lai nebÅ«tu no tevis. Jo tas jau ir skaidrs, ka…

Igors Rubko: – Ar mani, ar mani nekā nebija! Viss. A mani akcionāri – viņi no manis saņem pasÅ«tÄ«jumus. Viņiem ir, viņi.

Mārtiņš Moskvičs: – Tu to sarunāsi tur?

Igors Rubko: – Es to sarunāšu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Tātad vienkārši atradÄ«šu, tur paņemšu tos tikai, kuri ir uzticÄ«gi. Un viņi to pakalpojumu, kuru vajadzÄ“s, sakārtos. Pieņemsim, to, ko es saku tev. Tu pateici: Igor, piedalies konkursā, vinnÄ“ šitas.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – PašvaldÄ«ba, graustu. Nav bÅ«tiski.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Es vinnÄ“ju konkursu pÄ“c tirgus cenas. Tā konkursa cenām arÄ« (ceļ roku, pavÄ“rstu pret griestiem), te, bļaÄ£, man otra cena ir viņa remonts. Tu dabÅ« pretÄ« jaunu. Nu, pieņemsim. Nu, tu saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Jā, jā. Es saprotu.

Igors Rubko: – Tā kā te, pieņemsim, mÄ“s ar tevi sarunājam, ka tu konkursā nopirki māju, es viņu izremontÄ“ju.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tad tu viņu uzsiti gaisā. A remonts tev ir, vot, tā! (ŽestikulÄ“, saliekot kopā abu roku pirkstu galus.)

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, jo, saproti, jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Es saprotu.

Igors Rubko: – Nu, es kā piemÄ“ru. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tu – hop, to māju uzsiti gaisā ar visu remontu un tā tālāk. Nav bÅ«tiski. Es kā piemÄ“ru, kā tādu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Pieņemsim, tev ir veikali. Tu gribi paplašināties. Davai, bļaÄ£, es piemeklÄ“ju. JānopÄ“rk šeit.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Es nopirku.

Mārtiņš Moskvičs: – Tu nopÄ“rc?

Igors Rubko: – Nu, firma nopÄ“rk.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei, jā, protams. Kaut kāda nezināmā.

Igors Rubko: – Nezināmā. A pÄ“c tam tev pārdeva lÄ“tāk. Un vÄ“l remontu uztaisÄ«ja. Jo pārbaudÄ«t fiziski nav iespÄ“jams. A summas ir milzÄ«gas! Nu, es vienkārši to oficiālu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, kā ideja. Jā.

Igors Rubko: – Kā oficiālu ceļu. Ka tev ir, bļaÄ£, krÄ«ze-huÄ«ze, bļaÄ£. ÄŒorts viņu zina, bļaÄ£. Nu, pieņemsim. Vai tu it kā iznomāji vai pÄ“c tam iznomā, nomā arÄ« pirkumā, a pÄ“c tam, bļaÄ£, tev piedāvāja, vot, mums ir finansiālas problÄ“mas, piedāvājam iegādāties jums kā… Un lÄ«g… pirk… nomas lÄ«gumā kaut kādā, pieņemsim, ir, ka tev ir pirmpirkuma.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, ideju tu saproti?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, saprotu.

Igors Rubko: – Es, es.

Mārtiņš Moskvičs: – (NopÅ«šas.) Okei. Labi.

Igors Rubko: – Šitais te galu galā mans sporta... dambreti.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Praktiski tu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, šahu spÄ“lÄ“, dambreti spÄ“lÄ“.

Igors Rubko: – Jā. Vienk… vienkārši tu attÄ«sti savu biznesu. Man vajag mašÄ«nas, man vajag to, bļaÄ£.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, kā piemÄ“ru. Iekārtu kaut kādu. BļaÄ£, pārbaudÄ«t nav iespÄ“jams! Tu viņu nopirki... par tādu cenu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Kurš? VID to nepārbauda. MÄ“s visu oficiāli darām. Neviens to nevarÄ“s pārbaudÄ«t. Pie rokas pieÄ·ert nevar.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ir, tas ir par manÄ«m. Bet tu minÄ“ji kaut ko par tām skaidrām naudām, es saprotu, ka tas ir problÄ“ma. Bet…

Igors Rubko: – NÄ“, nÄ“, nÄ“, to sakārtosim. Kaut kādu naudu.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Es vienkārši, jo… jo man ir tur tālāk jāiet. Es domāju.

Igors Rubko: – Tu man pateiksi, kādu. Es mÄ“Ä£ināšu sakārtot.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Es sakārtošu. Vienkārši ir vieni apjomi, ir citi apjomi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams. TāpÄ“c.

Igors Rubko: – Jo es pateikšu, kāpÄ“c. Nelielas summas man nav liela, nav problÄ“ma. Desmit, piecdesmit št… tÅ«kstotis es gadā varu paņemt. Nu, pieņemsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. NÄ“, visiem tādas problÄ“mas ar to.

Igors Rubko: – Es vienkārši paņemšu uz sevi, izmaksāšu dividendes. Un naher. Es… es negribu. Es zinu, kā var nopirkt pa desmit procentiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, jā.”

Tas bija izmisums. Vienkārši izmisums. Ja sarunas iesākumu vÄ“l varÄ“ja tulkot tā vai šitā, tad te jau viss bija pilnÄ«gi skaidrs. Restarta un citu lielisku lietu iedvesmotājs, jaunās politikas nesÄ“js Mārtiņš Moskvičs primitÄ«vi uzprasās uz skaidru naudu, un godÄ«gs uzņēmÄ“js ir spiests viņam skaidrot – man nekādas melnās naudas nav, es varu tikai dividendes izņemt pilnÄ«gi likumÄ«gā ceļā. SvÄ“tā Dievmāte, viss bija dziļā dirsā. Vienkārši dirsā…

“Igors Rubko: – Mazāk. A pirmais jautājums. Nu, man bija tāda situācija. Viena man parekomendÄ“ja, steidzÄ«gi vajadzÄ“ja samaksāt sÄ“tniekiem un vÄ“l kādam algu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – BļaÄ£. Šitas mazgājamkantoris rÄ«t man uzrakstÄ«ja trÄ«s gadi atpakaļ, ka viņi nesamaksāja nodokļus. Man viņi raksta. Un es biju vÄ“l LāčplÄ“ša ielā. Nu laikam jau četri gadi.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Man steidzÄ«gi vajag apsekot mājas. Viņi man piedāvāja, es viņiem pasÅ«tÄ«ju.

Mārtiņš Moskvičs: – Piekriti, jā?

Igors Rubko: – A kur es viņu satiku? Satiku es izstādÄ“, bļaÄ£. Nu, pajautāja. Man vajadzÄ“ja steidzÄ«gi. Bija kaut kādi divi čaļi, bļaÄ£. Vsjo! Viss.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, vārdi, uzvārdi – viņiem ir lÄ«gumā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā.

Igors Rubko: – Lai viņi meklÄ“ viņus. Jā? Bet vairāk gan es negribu tādā veidā.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams, jā.

Igors Rubko: – Labi, ka tagad likums nosaka trÄ«s gadi. Tie trÄ«s gadi jau… (Nosvilpjas.)

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Sen ir prom. Nahuj man vajag. Kaut kādas desmit štukas dēļ.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams.

Igors Rubko: – Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. labi. VÄ“ls vakars jau.

Igors Rubko: – NÄ“, tagad es no savas puses, ka tur, kur vajag, tur nav problÄ“ma – es sakārtošu, es izņemšu kā dividendi. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, situācija. PārÄ“jās lietas gan gribÄ“tos, bet tos.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Tā kā tu teici, jā, nu.

Igors Rubko: – Nu, bÄ«stami. BÄ«stami.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tik milzÄ«gas. Otsļedjat, čto...

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Protams, ir cits variants. Sarunāt ar kazino, bļaÄ£. No...

Mārtiņš Moskvičs: – … (Smejas.)

Igors Rubko: – Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – KamÄ“r vaļā vÄ“l. Jā?

Igors Rubko: – Jā. KamÄ“r, bļaÄ£, neaiztaisÄ«ja ciet.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Sarunāt ar tiem. Bet nu. Nav tik.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Principā sakārtot visas tās lietas var. Kādā veidā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – To mÄ“s izdomāsim, atradÄ«sim. Jā? Bet es domāju, ka ir daļa, kura vajag, vot, kā tu pateici – skaidrā, bet.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ir, nu, jā.

Igors Rubko: – Bet.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, ar mazāk tur, bet nu.

Igors Rubko: – NÄ“, nu. Darām tā. Ja tev ir pietiekami lÄ«dzekļu. Nu, cik tev vajag gadā? Desmit, divdesmit štukas. A vairāk tu nevari iztÄ“rÄ“t!

Mārtiņš Moskvičs: – … (ŠÄ·irsta lapas.)

Igors Rubko: – Nākošais, ja tu sāk tÄ“rÄ“t, tev prasÄ«s, nu...

Mārtiņš Moskvičs: – NÄ“, tas nav man tÄ“rÄ“šanai. Tas ir.

Igors Rubko: – A citiem mÄ“s nodrošināsim!

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. (ŠÄ·irsta lapas.)

Igors Rubko: – Citiem mÄ“s nodrošināsim. Sliktākā variantā es saviem sadarbÄ«bas partneriem pateikšu, bļaÄ£, lai, ja grib manus pasÅ«tÄ«jumus, bļaÄ£, atnes. Nu, pats es negribu. Jā? Negribu šajā situācijā.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams. Protams, protams.

Igors Rubko: – Jo it Ä«paši, ja mÄ“s ar to nodarbosimies, tad es mÄ“Ä£ināšu, lai man bÅ«tu pÄ“c iespÄ“jas godÄ«gāk, bet tikai sveši to darÄ«s.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Galvenais, lai tikai pakalpojumi tiek izdarÄ«ti. Kvalitāte...

Igors Rubko: – To mÄ“s ar tevi nodrošināsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Jā.

Igors Rubko: – Nu ko? MÄ“s iesim?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā! Jo pie Ä£imenes taču, tev arÄ«, man arÄ« Ä£imene. Visiem Ä£imene.

Igors Rubko: – SekundÄ«te! (Paņem mobilo telefonu.) TÅ«lÄ«t tevi izlaidÄ«šu. Man vajadzÄ“s aiztaisÄ«t ciet. (Uzspiež numuru, pieliek telefonu pie auss.)

Mārtiņš Moskvičs: – RÄ«t domes sÄ“de vÄ“l ir.

Igors Rubko: – NÄ“, vislabākais variants, vot, to, ko es teicu. Tagad tu man pasaki, man izskatās, ka jums tagad bÅ«s lielas problÄ“mas uz Saeimu…”

NÄ“, Moskvičs vairāk nespÄ“ja. ŠÄ« vÄ“l bija tikai neliela daļa no visiem ierakstu atšifrÄ“jumiem, bet tāpat viss bija skaidrs. Tas, kas bija sācies kā katastrofa un no kā viņš ar šÄ« glumā Traumas palÄ«dzÄ«bu un atbalstu bija, kā šÄ·ita, atradis Ä£eniālu un lielisku izeju un perspektÄ«vu risinājumu, tagad izrādÄ«jās vÄ“l nesalÄ«dzināmi lielāka postaža ar skaidri prognozÄ“jamām sekām. Te vairs nebija runas tikai par ardievām politikai, te varÄ“ja pazaudÄ“t kaut ko vÄ“l daudz, daudz vairāk.

Aiz loga sen jau bija izdzisuši pÄ“dÄ“jie ziemas dienas saules stari, bet Mārtiņš Moskvičs joprojām sÄ“dÄ“ja un domāja. “Viņš ir partijas “VisprogresÄ«vākie” un “KustÄ“simies Par!” galvaspilsÄ“tas domes frakcijas vadÄ«tājs, partijas “VisprogresÄ«vākie” valdes loceklis, arÄ« vada “VisprogresÄ«vāko” RÄ«gas nodaļu,” – nÄ“, viņš kategoriski nebija gatavs atteikties no visa tā, kas par viņu bija uzskaitÄ«ts VikipÄ“dijā. VajadzÄ“ja atrast izeju! Vai arÄ« vajadzÄ“ja no augstākās varas izlÅ«gties kādu nelielu brÄ«numu.