Iesaki rakstu:

Vācija nevarÄ“ja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu, britu flote bloÄ·Ä“ja piegādes no ārzemÄ“m, un stratÄ“Ä£iski svarÄ«gu izejvielu imports nokrita lÄ«dz kritiskam lÄ«menim. Glābiņš atnāca no Maskavas.

11.02.1940 Maskavā tiek parakstÄ«ts lÄ«gums par piegādÄ“m, kas paredzÄ“ja, ka PSRS divpadsmit mÄ“nešu laikā piegādās preces par 430 milj. reihsmarku, tai skaitā - 1 milj. tonnu labÄ«bas, 900 tÅ«kst. tonnu naftas produktu, 100 tÅ«kst. tonnu hromu saturošas rÅ«das, 500 tÅ«kst. tonnu dzelzsrÅ«das, 11 tÅ«kst. tonnu vara, 3 tÅ«kst. tonnu niÄ·eļa, 950 tonnas cinka, 500 tonnas molibdÄ“na, 500 tonnas volframa.

PSRS no Vācijas vajadzÄ“ja saņemt nepabeigtu smago kreiseri Lutzow, pÄ“dÄ“jo modeļu kara tehnikas paraugus - lidmašÄ«nas, tankus, lielgabalus, sakaru lÄ«dzekļus, kā arÄ« darbagaldu un dažādu rÅ«pniecisko iekārtu paraugus.

1940. gada oktobra beigās Maskavā ierodas vācu delegācija, lai parakstÄ«tu piegāžu lÄ«gumu nākamam gadam. Pārrunas iet grÅ«ti, ņemot vÄ“rā, ka Vācijas piegādes atpaliek no plānotā. Turklāt PSRS uzstāj, lai tiktu parakstÄ«ts robežlÄ«gums un noregulÄ“tas domstarpÄ«bas sakarā ar Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. 1941. gada 10. janvārÄ« lÄ«gums par piegādÄ“m lÄ«dz 1942. gada augustam tiek parakstÄ«ts. Piegāžu nomenklatÅ«ra pamatā tiek saglabāta iepriekšÄ“jā, turklāt vācu piegādes bija paredzÄ“ts veikt ar nobÄ«di laikā: ja padomju piegādÄ“m vajadzÄ“ja sākties no 11. februāra, tad vāciešu - no 11. maija.

No malas skatoties, var likties dÄ«vaini - potenciālie pretinieki „piebaro” viens otru, turklāt Hitlers to dara jau pÄ“c lÄ“muma pieņemšanas par uzbrukumu PSRS (plāna Barbarossa izstrāde tiek uzsākta 1940. gada jÅ«lijā, un plāns tiek apstiprināts 18.12.1940). Savukārt padomju un tagadÄ“jā Krievijas propaganda apgalvo, ka Molotova - Ribentropa pakts un ar to saistÄ«tais tirdzniecÄ«bas lÄ«gums tika noslÄ“gts, lai iegÅ«tu laiku sagatavoties neizbÄ“gamam karam. Šajā sakarā varÄ“tu bÅ«t divi skaidrojumi.

Hitlers plānoja pret PSRS zibenskaru (Blitzkrieg) - 2 - 3 mÄ“nešu laikā bija paredzÄ“ts ieņemt Maskavu, Ä»eņingradu un Donbasu ar sekojošu izeju uz lÄ«niju Arhangeļska - Volga - Astrahaņa. TāpÄ“c fÄ«rers pamatoti uzskatÄ«ja, ka PSRS nepaspÄ“s apgÅ«t un ieviest ražošanā vācu tehnoloÄ£ijas, jo, kā zināms, tas nav dažu mÄ“nešu vai pat gada jautājums. Savukārt izejvielas var tikt laistas apritÄ“ praktiski nekavÄ“joties. Cita lieta, ka ar Blitzkriegu sanāca obloms. Ja kas, tad iepriekš pieminÄ“tais kreiseris Lutzow (vÄ“lāk pardÄ“vÄ“ts par Петропавловск) tā arÄ« lÄ«dz kara beigām pabeigts netika un pilnā mÄ“rā karadarbÄ«bā palika neizmantots.

Savukārt Staļinam Hitlera „piebarošanas” mÄ“rÄ·is bija sekojošs. Vadoni pilnÄ«gi apmierināja ilgs karš rietumos, kas novājinātu visas karojošÄs puses un attiecÄ«gi nostiprinātu viņa pozÄ«cijas. Bet bija pārvÄ“rtÄ“jis Francijas un Anglijas toreizÄ“jās iespÄ“jas vest karu un pats caur Kominterni veicināja Francijas novājināšanu (franču komunisti parlamentā balsoja pret finansÄ“juma piešÄ·iršanu karadarbÄ«bai, bet komunistiskie aÄ£itatori armijā aicināja dezertÄ“t).

Vācu vÄ“stniecÄ«bas PSRS padomnieks Gustavs Hilgers, cilvÄ“ks, kas bija piedalÄ«jies praktiski visās abu pušu sarunās Maskavā, savā atmiņu grāmatā raksta:

„Tas, ko gaidÄ«ja padomju valdÄ«ba no vācu uzbrukuma Holandei un Beļģijai, bija pilnÄ«gi skaidrs: sÄ«kstu angļu - franču pretestÄ«bu, karadarbÄ«bas ieilgšanu un kā rezultāts tam - vÄ“l lielāku Vācijas un tās pretinieku novājināšanu. TomÄ“r Staļins kļūdÄ«jās, novÄ“rtÄ“jot spÄ“ku samÄ“ru un karadarbÄ«bas perspektÄ«vi Francijā. Viņš kļūdÄ«jās tieši tāpat, kā vÄ“lāk kļūdÄ«jās, paredzot vāciešu Polijas kampaņas ilgumu.”

Otrās Ribentropa vizÄ«tes laikā 1939. gada 27. septembrÄ« Staļins paziņo: „Ja Vācija pretÄ“ji gaidÄ«tam nonāks grÅ«tā stāvoklÄ«, tad JÅ«s varat bÅ«t pārliecināti, ka padomju tauta sniegs palÄ«dzÄ«bu Vācijai un nepieļaus, lai Vācija tiktu nožņaugta. Padomju SavienÄ«ba ir ieinteresÄ“ta stiprā Vācijā.”

Ribentrops to saprot tā, ka Staļins gatavs atbalstÄ«t Vāciju, ja karadarbÄ«ba ar rietumvalstÄ«m pieņems tai nelabvÄ“lÄ«gu gaitu. BerlÄ«ne nenotic Ribentropam un dod rÄ«kojumu vÄ“stniekam Šulenburgam palÅ«gt Molotovam Staļina runas stenogrammu. Vācieši to arÄ« saņem un pārliecinās, ka Staļins atklāti ir piedāvājis palÄ«dzÄ«bu gadÄ«jumā, ja Vācijai neveiksies karā ar rietumvalstÄ«m.

Staļins, protams, nevÄ“lÄ“jās Vācijas nostiprināšanos, taču negribÄ“ja arÄ« tās sakāvi, jo arvien uzskatÄ«ja Angliju par savu galveno ienaidnieku. Šo vadoņa pozÄ«ciju apstiprināja viņa uzticÄ«gais lÄ«dzgaitnieks, Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks Ä»evs Mehliss savā uzrunā padomju rakstniekiem 1939. gada 10. novembrÄ«: „Galvenais ienaidnieks, protams, ir Anglija, bet Vācija visumā veic lietderÄ«gu darbu, iedragājot britu impÄ“riju. Tās sagrāve novedÄ«s pie kopÄ“ja imperiālisma kraha.”

Atceras Gustavs Hilgers: „Laika posmā no neuzbrukšanas pakta noslÄ“gšanas lÄ«dz kara sākumam starp Vāciju un Padomju SavienÄ«bu jebkurš notikumu vÄ“rotājs varÄ“ja atkal un atkal konstatÄ“t, ka, neskatoties uz ievÄ“rojamām spÄ“jām, kas piemita Staļinam kā politiÄ·im un pateicoties kurām viņš ieņēma savu stāvokli, Staļins pieļāva rupjas kļūdas, kas radÄ«ja Padomju SavienÄ«bai nelabvÄ“lÄ«gas sekas.”

Kādas tad bija šÄ«s kļūdas bez iepriekš pieminÄ“tām?

 1939 gada novembra beigās Padomju SavienÄ«ba uzsāk karadarbÄ«bu pret Somiju bez pienācÄ«gas sagatavošanās un neveiksmÄ«gi izvÄ“loties laiku. Sarkanās armijas neveiksmes un lielie zaudÄ“jumi kampaņas sākuma periodā pārliecina Hitleru, ka krievi nebÅ«s nopietns pretinieks.

Molotova - Ribentropa pakts pavÄ“ra jaunas iespÄ“jas padomju izlÅ«kdienestam. Kontaktu aktivizācija ar BerlÄ«ni ļāva atjaunot sakarus ar aÄ£entÅ«ru Vācijā. Bet izlÅ«ki ar pieredzi bija iznÄ«cināti represiju gaitā, un uz BerlÄ«ni tika sÅ«tÄ«ti diletanti. Par politiskās izlÅ«košanas rezidentÅ«ras vadÄ«tāju tika nozÄ«mÄ“ts Amiaks Kobulovs - Berijas tuvākā lÄ«dzgaitnieka Bogdana Kobulova brālis, izskatÄ«gs vÄ«rietis, sabiedrÄ«bas dvÄ“sele un dāmu mÄ«lulis, bet ar to arÄ« viņa vÄ“rtÄ«gās Ä«pašÄ«bas aprobežojās (1954. – 1955. gadā notiesāts un nošauts). Darba gaitas sācis kā kasieris - grāmatvedis un karjeru čekistu kantorÄ« taisÄ«ja, pateicoties brālim.

Vācu pretizlÅ«košanas dienests veiksmÄ«gi piespÄ“lÄ“ja Kobulovam dubultaÄ£entus, kas piegādāja dezinformāciju par to, ka VÄ“rmahta divÄ«ziju koncentrÄ“šana pierobežā nozÄ«mÄ“ Vācijas politisku spiedienu, lai panāktu papildus naftas un labÄ«bas piegādi no PSRS. Turklāt Staļins neuzticÄ“jās izlÅ«kdienestu analÄ«tiÄ·u secinājumiem un pieprasÄ«ja sev aÄ£entÅ«ras ziņojumu oriÄ£inālus, jo uzskatÄ«ja, ka lietu kārtÄ«ba pasaulÄ“ viņam ir skaidra, un gaidÄ«ja apstiprinājumus saviem uzskatiem.

Krievu vÄ“sturnieks Viktors Anfilovs divdesmit gadus pÄ“c kara jautāja maršalam Fiļipam Goļikovam, kas apskatāmajā laika periodā vadÄ«ja militāro izlÅ«kdienestu: „KāpÄ“c JÅ«s izdarÄ«jāt secinājumu, kas noliedza jÅ«su pašu izklāstÄ«to Hitlera plānu realizācijas iespÄ“jamÄ«bu? JÅ«s paši ticÄ“jāt šiem faktiem, vai nÄ“?” (Goļikovs ziņoja vadonim, ka baumas par vācu uzbrukumu ir britu provokācija.)

„Bet JÅ«s pazināt Staļinu?” - uzdeva pretjautājumu Goļikovs.

„Es redzÄ“ju viņu mauzoleja tribÄ«nÄ“.”

„Bet es biju viņa padotais. Ziņoju viņam un baidÄ«jos no viņa. Viņš uzskatÄ«ja, ka, kamÄ“r Vācija nepabeigs karu ar Angliju, tā mums neuzbruks. MÄ“s, zinot viņa raksturu, pielāgojām savus secinājumus viņa uzskatiem.”

1941. gada 5.aprÄ«lÄ« padomju valdÄ«ba noslÄ“dz draudzÄ«bas un neuzbrukšanas lÄ«gumu ar jauno Dienvidslāvijas valdÄ«bu, tādejādi cerot novÄ“rst Vācijas agresijas draudus Balkānos. TomÄ“r savstarpÄ“jās palÄ«dzÄ«bas pakta noslÄ“gšana, kas garantÄ“tu PSRS palÄ«dzÄ«bu agresijas gadÄ«jumā, netiek piedāvāta. Jau mazāk nekā pÄ“c 24 stundām kopš šÄ« notikuma VÄ“rmahts iebrÅ«k Dienvidslāvijā un GrieÄ·ijā (operācija „Marita”).

JāpiezÄ«mÄ“, ka jau dažus mÄ“nešus pirms tam Kremlis tika brÄ«dināts par iespÄ“jamo notikumu gaitu. Tā, britu vÄ“stnieks padomijā Staffords Kripps (Stafford Cripps) februāra sākumā informÄ“ja Ä€rlietu tautas komisariātu par vāciešu gatavošanos iebrukumam Balkānos ar sekojošu uzbrukumu PSRS. ApmÄ“ram šajā pašÄ laikā analogu brÄ«dinājumu padomju diplomāti saņem no ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa (Sumner Welles).

KamÄ“r grieÄ·u armija kopÄ«gi ar britu ekspedÄ«cijas korpusu mÄ“Ä£ina organizÄ“t pretestÄ«bu VÄ“rmahtam, ko dara PSRS? Nekāda oficiāla reakcija no krievu puses neseko. Tieši otrādi - viss tiek darÄ«ts, lai „nesadusmotu” Hitleru. Vāciešiem tiek demonstratÄ«vi izrādÄ«ta uzmanÄ«ba. Tā 13. aprÄ«lÄ«, nedēļu pÄ“c vācu uzbrukuma sākuma Balkānos Staļins personÄ«gi ierodas Maskavas stacijā, lai pavadÄ«tu japāņu ārlietu ministru Macuoku. Atceras Molotovs: „To negaidÄ«ja neviens, tāpÄ“c ka Staļins nekad nevienu nesagaidÄ«ja un nepavadÄ«ja. Japāņi un arÄ« vācieši bija satriekti. Vilcienu aizturÄ“ja uz stundu. MÄ“s ar Staļinu stipri piedzirdÄ«jām Macuoku un gandrÄ«z vai nešus ienesām viņu vagonā. ŠÄ« izvadÄ«šana bija to vÄ“rta, lai Japāna nesāktu ar mums karot.”

ĪstenÄ«bā šÄ«s izrādes mÄ“rÄ·is bija cits. Viss stacijā sapulcÄ“jies diplomātiskais korpuss redzÄ“ja, kā Staļins apņēma aiz pleciem vācu vÄ“stnieku Šulenburgu, lÅ«gdams viņu parÅ«pÄ“ties, lai Vācija un Padomju SavienÄ«ba arÄ« turpmāk paliktu draugi. Tad Staļins pagriezās pret vācu militāro atašeju pulkvedi Krebsu un paspieda viņam roku, sacÄ«dams: „MÄ“s paliksim draugi, vienalga, kas notiktos.”

Vai tādejādi Staļins cerÄ“ja pielabināt sentimentālo Hitleru? Raksta Gustavs Hilgers: „Uz Hitleru šÄ« staļiniskā samierināšanas politika iespaidu neatstāja. Tieši otrādi, visus Staļina pÅ«liņus izbÄ“gt no konflikta viņš uzskatÄ«ja par vājuma pazÄ«mi un bailÄ“m no militāras sadursmes ar Vāciju. Viss tas nostiprināja viņa pārliecÄ«bu, ka nekad vairāk var nerasties tik izdevÄ«ga iespÄ“ja sagraut Padomju SavienÄ«bu, iznÄ«cināt padomju režīmu un, iekarojot krievu un ukraiņu apdzÄ«voto teritoriju, nodrošināt vācu tautai papildu „dzÄ«ves telpu”.

Savukārt emocionālais reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss savā dienasgrāmatā ierakstÄ«ja: „Cik labi, ja tavā rÄ«cÄ«bā ir spÄ“ks! Staļins acÄ«mredzami nevÄ“las iepazÄ«ties ar vācu tankiem… Es visu dienu pavadÄ«ju drudžainā laimes sajÅ«tā. Kāda augšÄmcelšanās no garās ziemas nakts!”

Nu laikam pietiks par draugu bÅ«šanām, un laiks pariet pie otrā cÄ“liena.

 Daudz ir sarakstÄ«ts par VÄ“rmahta kara vešanas metodÄ“m Krievijā (runa ir par regulārām armijas daļām, bet ne par dažādam policijas vienÄ«bām, tādām kā drošÄ«bas policijas Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD. Tā kā Hitlers gatavojās vest totālu iznÄ«cināšanas karu, tad tika arÄ« gatavotas attiecÄ«gas direktÄ«vas VÄ“rmahtam. Kara vešanas metodes tādā veidā, kā tās bija formulÄ“tas 1907. gada Hāgas un 1927. gada ŽenÄ“vas konvencijās, uz Austrumu fronti netika attiecinātas. Tas viennozÄ«mÄ«gi atsaucās uz padomju karagÅ«stekņu likteni.

27.07.1929 ŽenÄ“vā tika atklāta konference ar mÄ“rÄ·i ratificÄ“t konvenciju „Par apiešanos ar karagÅ«stekņiem“. Konvencija saturÄ“ja aizliegumu ne vien par nežēlÄ«gu izturÄ“šanos pret gÅ«stekņiem, bet arÄ« par gÅ«stekņu piespiešanu izpaust militāra rakstura informāciju. Konvenciju atbalstÄ«ja 47 valstis, bet PSRS atteicās piedalÄ«ties konferencÄ“ un neatzina konvenciju lÄ«dz pat 1949. gadam. Kā alternatÄ«vu tam padomju valdÄ«ba 19.03.1931 apstiprināja „Nolikumu par karagÅ«stekņiem“ - dokumentu, kas nebija starptautiski atzÄ«ts.

Kā uzskata daži vÄ“sturnieki, tad galvenais iemesls, kamdēļ PSRS nepievienojās konvencijai, bija tas, ka tajā tika paredzÄ“ta iespÄ“ja katrai valstij caur Sarkano Krustu sniegt humanitāro palÄ«dzÄ«bu saviem gÅ«stā esošajiem pilsoņiem un Sarkanā Krusta pārstāvjiem tika dotas tiesÄ«bas apmeklÄ“t karagÅ«stekņu nometnes. Turklāt Staļina uzskats bija, ka nonākšana gÅ«stā ir lÄ«dzvÄ“rtÄ«ga nodevÄ«bai. Tas bija galvenais Hitlera arguments attiecÄ«bā uz starptautisko normu nepiemÄ“rošanu pret padomju karagÅ«stekņiem.

16.08.1941 Staļins paraksta pavÄ“li Nr.270 (http://www.hrono.ru/dokum/194_dok/19410816.php), kas faktiski pielÄ«dzināja padošanos gÅ«stā dezertÄ“šanai. Vismaz tā šÄ« pavÄ“le tika tulkota uz vietām. 27.12.1941 Valsts aizsardzÄ«bas komiteja izdod slepenu rÄ«kojumu Nr. ГКО - 1069cc, kas paredz visus bijušos padomju karagÅ«stekņus novirzÄ«t uz НКВД filtrācijas nometnÄ“m.

Plaši pazÄ«stams ir tā saucamais „RÄ«kojums par komisāriem” - VÄ“rmahta virspavÄ“lniecÄ«bas Oberkommando der Wehrmacht (OKW) izdots rÄ«kojums, kas paredzÄ“ja Sarkanās armijas politisko komisāru nošaušanu. JāpiezÄ«mÄ“, ka VÄ“rmahta komandieri, tādi kā Heincz Guderians un Ä’rihs fon Manšteins savos memuāros atzÄ«mÄ“, ka viņu komandÄ“tajās apakšvienÄ«bās minÄ“tais rÄ«kojums tika ignorÄ“ts. Savukārt krievu vÄ“sturnieki šos apgalvojumus apšauba, uzskatot tos par mÄ“Ä£inājumu „atmazgāties“.

Pat pieņemot krievu vÄ“sturnieku viedokli par to, ka vācu Ä£enerāļiem tādi jÄ“dzieni kā virsnieka gods un sirdsapziņa bija sveši, tad no tÄ«ri pragmatiska viedokļa diez vai viņiem bija izdevÄ«gi pildÄ«t šo pavÄ“li, jo labi apzinājās, ka paši nav pasargāti no krievu gÅ«sta. Tad jau drÄ«zāk nodeva poļitrukus Ainzatzgrupu rokās.

Manšteins raksta: „No starptautisko tiesÄ«bu viedokļa politiskie komisāri diez vai varÄ“ja izmantot privilÄ“Ä£ijas, kas attiecās uz militārpersonām. Manā skatÄ«jumā viņi nebija karavÄ«ri. Es diez vai uzskatÄ«tu par karavÄ«ru gauleiteru, kas man bÅ«tu piestiprināts politiskā uzrauga statusā... Bet, nebÅ«dami karavÄ«ri, viņi vienlaikus bija fanātiski cÄ«nÄ«tāji... Viņu uzdevumos ietilpa ne vien komandieru politiskā kontrole, bet arÄ« Ä«paša nežēlÄ«guma ieviešana karadarbÄ«bā, kas bija pilnÄ«gā pretrunā ar agrākiem kara vešanas priekšstatiem... Taču neatkarÄ«gi no tā, par ko mÄ“s uzskatÄ«tu komisārus, viņu nošaušana pÄ“c nokļūšanas gÅ«stā bija pretrunā ar jebkuriem priekšstatiem par karavÄ«ru morāli... ŠÄdas pavÄ“les izpildÄ«šana kaitÄ“tu ne vien VÄ“rmahta godam, bet arÄ« tā morālajam stāvoklim. TāpÄ“c es biju spiests ziņot priekšniecÄ«bai, ka man pakļautajās apakšvienÄ«bās šÄ« pavÄ“le netiks pildÄ«ta.”

16.12.1942 tiek izdota OKW direktÄ«va „Par cīņu ar bandām“. Ar vārdu „bandas“ šeit tiek apzÄ«mÄ“ta partizānu kustÄ«ba okupÄ“tajās teritorijās. Lieki bÅ«tu atgādināt, ka šÄ« cīņa nesa upurus civiliedzÄ«votāju vidÅ«.

Nu, ar vāciešiem bÅ«tu apmÄ“ram viss skaidrs. Bet vai otra puse bija bez vainas?

18.07.1942 avÄ«zÄ“ «ÐšÑ€Ð°ÑÐ½Ð°Ñ звезда» tolaik pazÄ«stams publicists Iļja Erenburgs publicÄ“ savu rakstu ar nosaukumu „Nogalini!”. Šeit izvilkums oriÄ£inālā (lai nebojātu iespaidu) - „Мы поняли: немцы не люди. Отныне слово «Ð½ÐµÐ¼ÐµÑ†» для нас самое страшное проклятье. Отныне слово «Ð½ÐµÐ¼ÐµÑ†» разряжает ружьё. Не будем говорить. Не будем возмущаться. Будем убивать. Если Ñ‚Ñ‹ не убил за день хотя бы одного немца, твой день пропал. Если Ñ‚Ñ‹ думаешь, что за тебя немца убьёт твой сосед, Ñ‚Ñ‹ не понял угрозы. Если Ñ‚Ñ‹ не убьёшь немца, немец убьёт тебя. Он возьмёт твоих [близких] и будет мучить их в своей окаянной Германии. Если Ñ‚Ñ‹ не можешь убить немца пулей, убей немца штыком. Если на твоём участке затишье, если Ñ‚Ñ‹ ждёшь боя, убей немца до боя. Если Ñ‚Ñ‹ оставишь немца жить, немец повесит русского человека и опозорит русскую женщину. Если Ñ‚Ñ‹ убил одного немца, убей другого — нет для нас ничего веселее немецких трупов. Не считай дней. Не считай вёрст. Считай одно: убитых тобою немцев. Убей немца! — это просит старуха - мать. Убей немца! — это молит тебя дитя. Убей немца! — это кричит родная земля. Не промахнись. Не пропусти. Убей!”

Der pievÄ“rst uzmanÄ«bu, ka tiek aicināts nogalināt nevis „fašistu” vai „hitlerieti”, bet „vācieti”. Nez vai ebrejs Erenburgs tiešÄm tā domāja, kā rakstÄ«ja, jeb pārcentās, cenzdamies izkalpoties. Katrā ziņā pÅ«liņi secen negāja. Atceras Manšteins: „ DrÄ«z vien mums nācās pārliecināties, ar kādām metodÄ“m ved karu padomju puse. Viena no mÅ«su izlÅ«košanas vienÄ«bām tika nogriezta. VÄ“lāk mÄ“s uzgājām šo karavÄ«ru lÄ«Ä·us, kas bija zvÄ“riski izkropļoti. Man ar adjutantu bieži nācās atrasties teritorijā, kur varÄ“ja bÅ«t ienaidnieks, un mÄ“s bijām cieši apņēmušies dzÄ«vi nepadoties…VÄ“lāk bieži bija gadÄ«jumi, kad padomju zaldāti cÄ“la rokas, it kā padodamies, bet, kad mÅ«su karavÄ«ri tuvojās, atklāja uguni, vai arÄ« ievainotais simulÄ“ja nāvi un tad šÄva no muguras.”

Par sarkanarmiešu ”varoņdarbiem” (atceraties - Убей немца!”) Vācijā varÄ“tu pierakstÄ«t pāris lapaspušu, bet pietiks, ja citÄ“šu Kopeļevu (Копелев, Лев Зиновьевич), cilvÄ“ku, kas notikumus pārzināja ne pÄ“c nostāstiem. Kā brÄ«vprātÄ«gais aizgāja uz fronti un karu pabeidza AustrumprÅ«sijā, kur tika arestÄ“ts un notiesāts uz 10 gadiem par „buržuāziskā humānisma” propagandu un „lÄ«dzcietÄ«bu pret ienaidnieku”. VÄ“lākais publicists un disidents savā grāmatā „Glabāt mūžīgi” jautā: „KāpÄ“c starp mÅ«su karavÄ«riem bija tik daudz bandÄ«tu, kas grupveidā izvaroja sniegā iegrÅ«stas sievietes un meitenes, nogalināja neapbruņotus, grāva visu ko varÄ“ja, Ä·Ä“zÄ«ja un dedzināja? Grāva bez jÄ“gas, lai tikai sagrautu.” http://www.youtube.com/watch?v=6 - AlUpZZIoI

Nobeigumā par kārtÄ“jo vÄ“stures mācÄ«bu - demokrātisku iekārtu priekšrocÄ«bas, salÄ«dzinot ar totalitārām. Nav nozÄ«mes totalitārisma veidam - vienas personas diktatÅ«ra, politbiroja diktāts vai nelielas cilvÄ“ku grupas Ä«stenota pseidodemokrātija, rezultāts parasti viens un tas pats - kļūdas, krahs un nākamo paaudžu nosodÄ«jums. Protams, arÄ« rietumu demokrātijas pieļāva nopietnas kļūdas apskatāmajā laika periodā, bet ar bÅ«tisku atšÄ·irÄ«bu - tie, kas kļūdÄ«jās, pagāja malā, atbrÄ«vojot vietu spÄ“jÄ«gākiem. Galu galā izdzÄ«voja un attÄ«stÄ«jās demokrātiskās iekārtas, bet totalitārie režīmi sabruka un nav starpÄ«ba, kādā secÄ«bā tas notika. Savukārt „uzvarÄ“tājiem” un „atbrÄ«votājiem” atlika „griezt zobus” un brÄ«nÄ«ties, kāpÄ“c šiem jādzÄ«vo sliktāk par „uzvarÄ“tiem”.