Iesaki rakstu:

Juvenālajā laikmetā jauniešu mentalitātÄ“ veikli izritinās divi varianti – tradicionālā mentalitāte un postmodernistiskā mentalitāte. Tradicionālajā mentalitātÄ“ jauniešu garÄ«gais satvars balstās uz cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ aprobÄ“tās audzināšanas un izglÄ«tÄ«bas klasisko pieeju. ŠÄ«s pieejas mÄ“rÄ·is ir izaudzināt un izglÄ«tot visādā ziņā cienÄ«gu jauno paaudzi, kas spÄ“tu bagātināt tautas iepriekšÄ“jo paaudžu kultÅ«ras mantojumu. Audzināšanas un izglÄ«tÄ«bas centrā ir iepriekšÄ“jo paaudžu dzÄ«ves pieredze. Klasiskā pieeja respektÄ“ vÄ“sturiski pārbaudÄ«to principu: tautai, kura nemācās no pagātnes, nevar bÅ«t nākotne. Jaunatne ir tautas nākotne. Jaunatnei Ä«paši dedzÄ«gi ir jāmācās no pagātnes.

Tradicionālās mentalitātes apdāvinātie jaunieši juvenālajā laikmetā darbojās, uzvedās un komunicÄ“ tādā pašÄ manierÄ“, kādā to vienmÄ“r darÄ«ja viņu vienaudži cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. TurpretÄ« postmodernistiskajā mentalitātÄ“ izpaužas postmodernisma audzināšanas un izglÄ«tÄ«bas panākumi. Par šo mentalitātes variantu bÅ«s runa nākamajā etÄ«dÄ“. Šis variants ir godam nopelnÄ«jis speciālu diskursu.

Jaunatne ir tautas privileģētākā daļa. Privileģētība izpaužas mobilitātē, intelektuālajā aktivitātē un veselībā.

Tautā jaunatnei ir vislabākā veselība. Jaunatne tāpēc var būt mobila. Tā var viegli pārvietoties. Tai ir maksimāls kustīgums, kas nevar būt vecāko paaudžu cilvēkiem.

Jaunatne visu laiku strādā ar galvu. Jaunatnes prāts nepārtraukti ir nodarbināts mācÄ«bās un profesijas studijās. Ar jaunatnes intelektuālo aktivitāti grÅ«ti ir mÄ“roties citām vecuma grupām, kuru pārstāvji pÄ“c vispārÄ“jās vai augstākās izglÄ«tÄ«bas parasti pārstāj regulāri un intensÄ«vi uzkrāt jaunas zināšanas. PÄ“cpadomju Latvijā šis process sākās jau pÄ“c pamatskolas, jo obligāta ir tikai pamatizglÄ«tÄ«ba.

ArÄ« obligāto pamatizglÄ«tÄ«bu var uzskatÄ«t par mÅ«sdienu Latvijas jaunatnes privilÄ“Ä£iju. Nevienam nav noslÄ“pums, ka no minÄ“tajām privileģētÄ«bām intelektuālā aktivitāte jaunatnÄ“ ir vismazākajā cieņā. Jauniešiem ne visai patÄ«k mācÄ«ties. Ja to neviens (vecāki, valsts) voluntāri nespiež darÄ«t, tad daudzi nemācās. PÄ“cpadomju Latvijā nav ilgi jāmācās. Turklāt pamatizglÄ«tÄ«bas obligātuma konsekventa ievÄ“rošana Lielajai Bandai neinteresÄ“. Skolu neapmeklÄ“ tÅ«kstošiem jauniešu. Faktiski neviens precÄ«zi nezina, cik liels jauniešu skaits neapmeklÄ“ skolu.

PÄ“cpadomju Latvijā noziedzÄ«gajai valdošajai kliÄ·ei nav nekādas intereses par tautu. Valsts neizmanto iespÄ“jas voluntāri nepieļaut nemācÄ«šanos. Nesen medijos rakstÄ«ja: „IniciatÄ«vas Jauniešu programma aktÄ«visti apkopojuši informāciju, kas liecina, ka vairāk nekā 50 000 Latvijas jauniešu vecumā no 15 lÄ«dz 29 gadiem nestrādā, nemācās un neapgÅ«st arodu.” Mazajai latviešu tautai tas ir milzÄ«gs skaitlis.

CilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ aprobÄ“tās klasiskās audzināšanas un izglÄ«tÄ«bas mÄ“rÄ·is vienmÄ“r ir bijis jaunatni audzināt un mācÄ«t tā, lai tā pÄ“c iespÄ“jas vairāk dotu tautai. TāpÄ“c tauta cenšas pÄ“c iespÄ“jas labāk un pamatÄ«gāk sagatavot jaunatni. Ja jaunatne slikti uzvedās un slikti mācās, tad tā galvenokārt ir tautas (inteliÄ£ences, politiskās elites) vaina, bet nevis jauniešu vaina. Tādā gadÄ«jumā nevis jaunatne ir vāja, bet tauta (tās garÄ«gie lÄ«deri - inteliÄ£ence, politiskā elite) ir vāja. Tautas garÄ«gie lÄ«deri pilnā mÄ“rā neizprot jaunatnes perspektÄ«vo sÅ«tÄ«bu. Tauta nerÅ«pÄ“jas par savu nākotni. Tauta vispār var neticÄ“t savai nākotnei.

Jaunatnes tradicionālās mentalitātes Ä«pašÄ«bu klāstā pirmajā vietā ir mātes un tÄ“va cieņa, gados vecāko cilvÄ“ku cieņa, dzimtenes, valsts, tautas un tās kultÅ«ras cieņa. Pirmajā vietā ir arÄ« morāli tikumisko normu un vÄ“rtÄ«bu cieņa, morālā un sociālā pienākuma apziņa.

Tradicionālajā mentalitātē stabili izpaužas patriotisms, gatavība aizstāvēt dzimteni, uzticīgi kalpot sabiedrībai. Tradicionālajā mentalitātē primārās ir sabiedrības intereses, bet nevis personiskās intereses.

Tradicionālās mentalitātes pārstāvji apzinās savu statusu sabiedrÄ«bā, neprotestÄ“ pret to un lojāli gaida savu laiku, kad viņiem vajadzÄ“s kļūt pilntiesÄ«giem dzÄ«ves saimniekiem. Jaunieši apzinās, ka viņus gaida milzÄ«gi atbildÄ«gi pienākumi un uzdevumi, kalpojot savai tautai un valstij. TāpÄ“c tradicionālās mentalitātes pārstāvji godÄ«gi mācās, apgÅ«st profesiju un cenšas nepārtraukti papildināt savas zināšanas. Grāmata ir viņu dzÄ«ves neatņemama sastāvdaļa. Viņi ar dziļu pietāti izturās pret mākslu, literatÅ«ru, zinātni, filosofiju. Viņi ar labestÄ«gu bijÄ«bu uzlÅ«ko māksliniekus, rakstniekus, zinātniekus, filosofus. Viņi ļoti labi prot atšÄ·irt dzÄ«ves materiālistisko orientāciju no dzÄ«ves ideālistiskās orientācijas. Viņi saprot garÄ«guma vitālās funkcijas cilvÄ“ka esamÄ«bā. Viņiem nav pieņemama materiālistiskā orientācija.

Jaunatnes tradicionālās mentalitātes veidošanā un nostiprināšanā totāla loma ir reliÄ£ijai. Rietumu civilizācija tagad ir ateistu civilizācija. TomÄ“r reliÄ£iskā audzināšana un reliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba vÄ“l nebÅ«t nav pilnā mÄ“rā zaudÄ“jusi ietekmi un inerces spÄ“ku svÄ“tÄ«gi atbalsoties jaunajās dvÄ“selÄ“s.

Viens no Latvijas baznÄ«ctÄ“viem šodienas stāvokli raksturo kritiski: „Kurš tad ir vainÄ«gs garÄ«gajā tukšumā, kas tik bieži sastopams mÅ«sdienās? VainÄ«gi vecāki, skola, visbeidzot, sabiedrÄ«ba, kuri nav ielikuši cilvÄ“kos priekšstatu par cilvÄ“ka personÄ«bas veselumu. Kas Ä«sti ir cilvÄ“ks, kur rodams cilvÄ“ciskās dzÄ«ves mÄ“rÄ·is, kur ir cilvÄ“ka eksistences bÅ«tÄ«ba? VÄ“l nesen, kad valdÄ«ja ateistiskie uzskati, cilvÄ“kos tomÄ“r dzÄ«voja kaut kādi reliÄ£iskie priekšstati, ļaudÄ«s zināmā mÄ“rā dzÄ«voja kristÄ«gā ticÄ«ba, tika ievÄ“rotas tradÄ«cijas, tās centās nodot saviem bÄ“rniem. Šodien reliÄ£iskā audzināšana nav aizliegta, bet kur tad ir audzinātāji, kuri audzinātu bÄ“rnus kristÄ«gā dzÄ«vesveidā? Runājot par reliÄ£isko audzināšanu, mÄ“s, protams, to neuztveram kā fanātisku reliÄ£isko audzināšanu, bet vÄ“lamies atvÄ“rt acis bÄ“rniem un jauniešiem: kas ir cilvÄ“ks, Kurš viņu radÄ«jis, kādēļ. Tas ir milzÄ«gs darba lauks visiem mums – vecākiem, skolotājiem, BaznÄ«cai”.

LR baznÄ«ca ir šÄ·irta no valsts. Latviešu tauta pret to neiebilst. AcÄ«mredzot neiebilst tāpÄ“c, ka konstitucionālā norma ir tikai formāla nodeva liberālajai demokrātijai. Tās Ä£imenes, kuru locekļu gÄ“nos ir stingra reliÄ£iskā ticÄ«ba, drÄ«kst savus bÄ“rnus audzināt kristiānisma tikumÄ«bas garā bez jebkādiem valsts ierobežojumiem.

Latvijā pastāv ne tikai reliÄ£iskā audzināšana, bet arÄ« reliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba. Sastopams jautājums „Vai ir vajadzÄ«ga reliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba XXI gadsimtā?”. Latvijas akadÄ“miskie kadri atbild šÄdi: „Kādēļ gan ne! Rietumu pasaulei pÄ“dÄ“jo 200 gadu laikā strauji sekularizÄ“joties, arvien biežāk tiek uzdots jautājums, vai reliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba vispār ir XXI gadsimtam atbilstoša pazÄ«me. Kā noskaidrojās Latvijas Universitātes gadskārtÄ“jās konferences ietvaros, TeoloÄ£ijas fakultātes rÄ«kotajā sekcijas sÄ“dÄ“ “ReliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba XXI gadsimtā”, tā tomÄ“r iederas kopÄ«gajā izglÄ«tÄ«bas filozofijā un ne tikai. PatiesÄ«bā arÄ« pati reliÄ£iskā izglÄ«tÄ«ba mainās gan satura, gan formas ziņā, lÄ«dz ar to ievÄ“rojami palÄ«dzot sasniegt tos uzdevumus, kurus sabiedrÄ«ba izvirzÄ«jusi izglÄ«tÄ«bai tuvākajiem gadiem.”

Ja vÄ“l nesen latviešu jaunatnÄ“ (tautā) bija sastopama tikai tradicionālā mentalitāte, tad tagad ir savādāk. PÄ“cpadomju laikā tradicionālajai mentalitātei ir uzradies aktÄ«vs un ambiciozs konkurents – postmodernistiskā mentalitāte. Tā no tradicionālās mentalitātes atšÄ·iras kā nakts no dienas. Toties pilnā mÄ“rā iekļaujas Rietumu deÄ£eneratÄ«vajos procesos, ko ar aprobežotiem cilvÄ“kiem tipisku patosu vÄ“las daudzi latvieši.