Iesaki rakstu:

Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz bÅ«s garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vÄ“lÄ“tā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzÄ«st – Vladimira Makarova un Roberta ZÄ«les. Tas, kas šobrÄ«d notiek Saeimā, dara bažīgu. SpÄ“cÄ«gas asociācijas ar reiz pieredzÄ“to. 

Cik sevi atceros, Ä£imenÄ“ vienmÄ“r runāja par politiku. Un darÄ«ja lietas. No vienas puses, man riebās tÄ“va apsÄ“stā nÄ“sāšanās pa RÄ“zeknes Maskavas ielas 9  trÄ«sistabu dzÄ«vokli ar VEF radio, kam antena Ä·Ä“rās durvju stenderÄ“s un skaņa pretÄ«gi čarkstÄ“ja, Radio Svoboda, BrÄ«vā Eiropa un kas nu vÄ“l tur bija meklÄ“jumos. Tie vakari bija izčakarÄ“ti. Un tie bija visi vakari.

Vecāki klausÄ«jās, runājās, čortojās par padomju varu, mācÄ«ja man un brālim salÄ«dzināt radio dzirdÄ“to ar televizorā redzÄ“to, teica, ka avÄ«zÄ“m un televÄ«zijai nedrÄ«kst ticÄ“t, jo tur melo, stāstÄ«ja par izsÅ«tÄ«šanām, teica, ka bÄ“rnudārzā nedrÄ«kst citiem stāstÄ«t, ko mÄ“s te runājam, jo papam darbā bÅ«s nepatikšanas, ka krievi liek mums runāt krieviski, ka okupanti kaut kad izbeigsies, ka mums ir bijusi sava valsts, ka mani senči ir kuršu Ä·oniņi, kas nevienam nav pakļāvušies, ka, lai iznÄ«cinātu savu ienaidnieku, jāzina viņa valoda (krievu), ka opis (vectÄ“vs), kas bijis izsÅ«tÄ«ts, bijis ļoti gudrs, bet nedrÄ«kstÄ“ja pÄ“c lÄ“Ä£era atgriezties Dundagā savā ārsta praksÄ“, ka paps desmit gadu vecumā no SibÄ«rijas viens atmuka uz Latviju, bet vairs nemācÄ“ja runāt latviski, ka krievi nav labi, ne krievi vispār, bet krievi, ej nu saproti, kuri, ka to nedrÄ«kst stāstÄ«t ārpus mājām, ka komunistu partiju var iznÄ«cināt no iekšienes, tikai par to nedrÄ«kst nevienam teikt utt…

Un tad bija superÄ«gās rindā stāvÄ“šanas. Kad mamma pÄ“c darba vÄ“lu gāja uz tuvÄ“jo veikalu, ņemot mani un brāli lÄ«dzi, jo “v odņi ruki boļše odnoi pački ne otpuskatj” (vienas rokās vairāk par vienu paciņu nedot), vienalga, vai tas somu margarÄ«ns EVE (kopš tā man riebjas margarÄ«ns) vai jebkas cits. Un mÄ“s ar brāli stāvÄ“jām tajās stundām garajās rindās, jo mamma teica, ka vajag, lai tiktu pie margarÄ«na, desas, siera vai kas nu tur bija. RÄ“zeknes veikaliem toreiz pārtika gāja ar lÄ«kumu.

Un kaušanās. Ar 6.skolas – krievu (!) skolÄ“niem pÄ“c stundām. Pie memoriāla Lielā TÄ“vijas kara kritušajiem, kas bija tieši starp latviešu 5. un krievu 6.vidusskolu. PalaidÄ“jjautājums bija – vai tu runā latviski, ak nÄ“, kāpÄ“c Latvijā nerunā latviski – nu, tad iet vaļā.  Bija jākaujas, jo viņi krievi, mÄ“s – latvieši. Es darÄ«ju to. Pat ar pienākuma un misijas sajÅ«tu. Noliku savu dzelteno lakādas mugursomu ar sunÄ«šiem malā un kāvos ar krievu puikām. Mājas pagalmā labākie draugi man bija Ruslans, Ä»ena un Juļka. Ar viņiem nekāvos. Un runāju krieviski bez skaidrošanās.

Kādēļ šis stāsts? Tādēļ, ka laiki ir mainÄ«jušies. Tādēļ, ka mums jau 25 gadus atkal ir neatkarÄ«ga valsts, kurā mums nav jāatražo fobijas, ierobežojumi, ienaidnieka tÄ“ls, bailes, nedrošÄ«ba par sevi. Tādēļ, ka mÅ«su bÄ“rniem vairs nav no agra vecuma jāiemācās atšÄ·irt sarunas mājās no atļautajām sarunām bÄ“rnudārzos un skolās. Mums atkal ir sava valsts, par kuru mÄ“s visi esam vienlÄ«dz atbildÄ«gi.

Es nenovÄ“lu saviem bÄ“rniem svešas cīņas. Es negribu viņos turpināt savas bailes un traumas, ko objektÄ«vu vÄ“sturisku iemeslu dēļ ar mani darÄ«ja mani vecāki un vecvecāki. MÄ“s dzÄ«vojam brÄ«vā un demokrātiskā valstÄ«. MÅ«su bÄ“rniem jāprot bÅ«t brÄ«viem. Un tādēļ, ka manā atmiņā, struktÅ«rā, bÅ«tÄ«bā tik ļoti dzÄ«va pieredze par aizliegumiem, ienaidniekiem, nepareizajiem – kas lielākoties bija mani tuvākie cilvÄ“ki pÄ“c noteiktām pazÄ«mÄ“m – latvietis, ārsts, vectÄ“vs, vai gluži pretÄ“ji – cilvÄ“ki, kurus vispār nepazinu, bet propaganda borÄ“ja, ka viņi ir nepareizi, ienaidnieki, tādēļ es nevÄ“los, darÄ«šu, cik vien varÄ“šu, lai šo pieeju neturpinātu. Lai neatražotu naidu pret citādajiem, lai sodus un aizliegumus nepadarÄ«tu par galveno sabiedrÄ«bas regulācijas formu. Lai iespÄ“jami pamatÄ«gi un neatgriezeniski attālinātos no manas padomju bÄ“rnÄ«bas un jaunÄ«bas pieredzes, kurā lika cietumos par anekdotÄ“m, nepareizo grāmatu lasÄ«šanu, par homoseksualitāti, kurā baidÄ«jās no citādā, kurā bija viena – pareizā mÅ«zika, morālā stāja, pareizā dzimtenes mÄ«lestÄ«ba un pareizie svÄ“tki, pensija piecdesmit piecu gadu vecumā, pÄ“c kuras sievietÄ“m adÄ«ta jaka ar kaula pogām un lakats galvā, bija daudz brÄ«va laika, bet nebija iespÄ“jas izbraukt no valsts, kurā nebija seksa, bet bija cerÄ«ba uz žiguli, kooperatÄ«va mazdārziņu un kurā Valsts vienmÄ“r labāk zināja, kas pilsoņiem nepieciešams. Paldies, nevajag.  Nekad vairs.

Pārpublicēts no https://ivinkele505.wordpress.com/2015/05/08/ka-es-kluvu-par-liberali/